Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Izkusīsim kā cukura grauds»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=49707

Ko stāsta 1944. gada latviešu leģionu virsnieku vēstules

Notikumu aculiecinieku un dalībnieku vēstules ir viens no vēstures avotiem. Iepazīstoties ar Kara muzejā glabātajām vēstulēm, kuras Latviešu leģiona virsnieki rakstījuši no Austrumu frontes, nevar neievērot to dienu traģismu un “dzīves prozu”.

Patiesībā Latviešu leģiona vēsture ir krietni daudzšķautņaināka nekā var izlikties pirmajā brīdī. Tas ir diskutējams jautājums, vai šāda vēsture maz uzrakstīta, kaut grāmatu par leģionu netrūkst. “Lielākā problēma ir tā, ka līdz šim par Latviešu leģionu mēģināts rakstīt kā vienoto institūciju, mēģinot zem viena nosaukuma “pabāzt” visas latviešu karaspēka daļas, kas vien pastāvēja Vācijas armijā Otrā pasaules kara laikā. Ja gribam iet uz priekšu un latviešu karavīru līdzdalību Vācijas bruņotajos spēkos izvērtēt labākā kvalitātē, tad leģiona vēsturi vajadzētu dalīt daļās. Ja runājam par 15. un 19. divīziju, tad par tām arī vajadzētu rakstīt – kā formēja, kādas problēmas, zaudējumi; ja par zenītartilērijas izpalīgiem – tad par tiem. Tas pats par policijas bataljoniem. Tiklīdz mēģina rakstīt par Latviešu leģionu kā vienotu veselumu, rodas pretrunas. Vai tur ietilpst 1942. gadā formētie policijas bataljoni? Cik leģionāru bija brīvprātīgie? Vai piedalījās vai nepiedalījās noziegumos pret civiliedzīvotājiem?” spriež Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins.

Parasti pētījumi par latviešu vienību līdzdalību Vācijas karaspēkā izvēršas militāro operāciju iztirzājumā. Protams, no militārās vēstures viedokļa tas ir galvenais, taču privātie vēstījumi, kurus, piemēram, 1944. gada pavasarī un vasarā Latviešu leģiona augstākā virsniecība sūtīja uz Rīgu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim, liecina, ka bija vēl kas cits – nemitīgas cīņas ar paviršo attieksmi pret jauniesaukto apmācību, virsnieku un instruktoru hronisks trūkums, vācu virspavēlniecības nievājoša izturēšanās un pašu leģionāru cilvēciskās vājības.

Noklīduši, ievainoti

“Esmu šodien ļoti laimīgs. Beidzot ar lielāko prieku man izdevās panākt pulkveža Krīpēna vienības nomainīšanu ar mūsu fizilieru bataljona vienībām. Pēdējais laiks! Krīpēna cilvēki bija tik noguruši un demoralizēti, ka es tiešām šaubījos par frontes stāvokli Krīpēna iecirknī. Stāvoklis jau bija tik ļauns, ka priekšniekiem gandrīz bija jātver ierocis, lai panāktu pavēles izpildīšanu,” dažas dienas pirms 1944. gada 16. marta kaujām pie Veļikajas upes ģenerālim Bangerskim raksta 15. divīzijas kājnieku priekšnieks pulkvedis Artūrs Silgailis. Iepriekšējā vēstulē viņš sūdzas: “Mēs zaudējumus neciešam no viņa (pretinieka) kājniekiem, bet gan no granātmetēju uguns, kuru viņš jo plaši izmanto. (…) Mums steidzami vajag papildinājumu kā kareivjos, tā instruktoros un virsniekos.”

Papildinājumi tiek pieprasīti nepārtraukti, un tas vēl ir vēsturnieku darbs noskaidrot, cik leģionāru patiesi atradās frontē, jo viena lieta ir kauju aprakstos operēt ar bataljoniem, pulkiem un divīzijām, bet otra – paraudzīties, cik vīru šajās vienībās reāli bija. 1944. gada pavasara kaujās 34. pulka komandieris pulkvedis Kārlis Dzenītis-Zeniņš pēc atkāpšanās līdz Veļikajas upes līnijai pie Opočkas raksta Bangerskim: “Pulks no 700 vīru kaujas sastāva ir zaudējis tieši kritušos, apmēram 90 cilvēku. Kaujas sastāvā palicis pāri bija 120 cilvēku, bet pārējie ir aizgājuši kā ievainotie, saslimušie un man ir aizdomas, ka liela daļa vēl kaut kur klīst vai nu pie vācu daļām, vai varbūt pat Dzimtenē, būdami pārliecināti, ka viņi vienīgie, kas no pulka palikuši pāri.”

Kara pēdējos gados karavīru dzīvības kļuva aizvien dārgākas, taču iespējas izdzīvot grūtāk ievainotajiem tajā pašā laikā saruka. 1944. gada 23. martā 15. divīzijas 32. pulka majors Vilis Hāzners sūdzas pulkvedim Arvīdam Krīpēnam par slikto sanitārā dienesta darbu piefrontes hospitāļos: “Pēc mūsu ārsta atzinuma, gandrīz vai visi smagāk ievainotie – vēderā vai galvā – aiziet bojā vajadzīgo speciālistu trūkuma pēc, jo uz vietas trūkst attiecīgo speciālistu ķirurgu un vajadzīgā apgaismojuma un instrumentu operāciju izdarīšanai un, iztrūkstot nekavējošai palīdzībai, mums jāzaudē viens otrs labs cīnītājs.”

Frontes jūklī pat tiešajiem komandieriem bija grūti pateikt, cik kritušu, cik noklīdušu vai dezertējušu. Un ne jau visi gribēja karot un bija tam piemēroti. Pulkvedis Silgailis vienā no vēstulēm atvainojas Bangerskim, ka spiests nosūtīt vairākus virsniekus atpakaļ, jo “ko lai dara, ja šie virsnieki savā darbībā mums vairāk kaitē nekā labu dara”. Kāds artilērijas leitnants frontes apstākļos nodevies pārmērīgai alkohola lietošanai tik lielā mērā, ka viņa vīri nav spējuši nodrošināt ar pienācīgu artilērijas uguni savus kājniekus. Savukārt cits leitnants, aizsūtīts no frontes uz aizmuguri, lai darbotos 19. divīzijas aizmugures bāzē, izrādījies nederīgs arī tur. Leģiona kapteinis, kas devies uz bāzi, atklājis minēto leitnantu galīgi piedzērušos, “tā ka viņš nešus bijis jānogādā”. “Es atbildu par katra mūsu karotāja dzīvību un nevaru pielaist, ka tādu cilvēku dēļ pa velti tiktu izlietas mūsu tautas asinis,” uzsvēra Silgailis.

“Latviešu purni”

Aizvien no jauna sarakstē paceļas jautājums par “uz aplamajiem principiem dibināto iesaukšanu karadienestā – atstājot mantīgās šķiras locekļus mājās un iesaucot nemantīgās”. Bieži gadījās, ka turīgākie vecāki spēja “atpirkties” no dēla iesaukšanas, kamēr tiem, kam tādu iespēju nebija, nācās vien pakļauties mobilizācijai. Leģionāri kurnēja. Dusmojās arī uz tiem, kas centās izvairīties no nosūtīšanas uz fronti. Silgailis Bangerskim: “Pie manis no vairākām pusēm griezušies leģionāri un izteikuši savu neapmierinātību, ka jūsu štābā strādājot ļoti daudz instruktoru un kareivju, kur nav vēl frontē bijuši. Tagad, kad mums tik liels trūkums instruktoru, šiem cilvēkiem vieta esot šeit frontē, bet pie jums esot jānovieto ievainotie, kas frontes dienestam vairs nav derīgi.”

Taisnība tiem, kas teic, ka jauniesauktie frontē nereti nonāca ļoti slikti apmācīti. 1944. gada 11. martā Paplakā pie Liepājas dislocētā 3. apmācības pulka komandieris pulkvedis Augusts Apsītis-Apse steidzami lūdza Bangerskim, ko darīt lietas labā, jo saņēmis no vācu pavēlniecības pavēli nekavējoties izsūtīt vienu no bataljoniem uz Abreni. “Šis ir manā pulkā trešais bataljons, kurā iedalīti visi marta mēnesī iesauktie, tikai nedaudzi tika iedalīti pēdējās februāra dienās. Visi vēl neietērpti un bez apaviem. Apmācība, protams, bez apaviem un ietērpa, kā arī pie ļoti niecīga ieroču skaita 10 dienās ir visai trūcīga un tos par kareivjiem vēl nevar uzskatīt, jo vēl visi nav pat rokās turējuši ieročus. (..) Domāju, par šāda bataljona sūtīšanu uz fronti nevar būt ne runas. (..) Un, ja arī tie tūlīt pēc nosūtīšanas netiktu sūtīti kaujā, tad tas atstātu citos kareivjos un tautā ārkārtīgi nospiedošu un pat demoralizējošu iespaidu, kas nekādā gadījumā nebūtu pielaižams,” rakstīja pulkvedis, brīdinādams jaunkareivjus no dezertēšanas.

Apgāde bija viena no lielākajām problēmām, jo īpaši apmācāmajās daļās. “Kareivji ļoti sašutuši par to, ka viņi nevar saņemt ietērpu. Ukraiņu policijas darba bataljons apgādāts pirmklasīgi. Visiem labi apģērbi, mēteļi un visiem garie zābaki kājās. To kareivji izjūt kā apvainojumu un pārestību, ka aizmugures vienība ir labāki apgādāta par kaujas vienību. Un pie tam tie ir krievi. Ukraiņu bataljona kareivji savā starpā sarunājas tikai krieviski, bet neviens nav dzirdējis, ka tie runātu ukraiņu valodā. Tāpat ļoti liela neapmierinātība, ka krievu bataljons novietots ārkārtīgi plaši un ērti: apmēram 200 cilvēku liels bataljons aizņem vismaz divtik daudz telpu kā viens mūsu bataljons apmēram 700 vīru. Krievu bataljona karavīri izturas ļoti izaicinoši un vairākkārt mēģinājuši mūsējos izprovocēt uz sadursmēm. Man ir ziņots, ka krievi, satiekoties ar mūsējiem, ja tie ir vairākumā, rupji runājot, aizskar pulka karavīrus. Ir tikuši lietoti tādi vārdi: “latišskaja morda” (latviešu purns), “latišskaja svinja” (latviešu cūka) utt. Esmu saviem karavīriem stingri noliedzis ielaisties kaut kādos strīdos un sadursmēs ar krieviem. Līdz šim tas ir ievērots, bet, ja krievi turpinās tādu pašu izaicinošu izturēšanos, tad sadursmes var notikt,” ziņo Apsītis-Apse. Tāda situācija valdīja Paplakā 1944. gada pavasarī.

Bez līdzrunāšanas

Kādas sekas spēj radīt slikti apmācītu karavīru sūtīšana ierakumos, parādīja sarkanarmiešu veiksmīgais 1944. gada 26. marta rīta uzbrukums turpat pie Veļikajas upes.

Galvenais trieciens ķēra pulkveža Zeniņa 34. pulka aizsardzības pirmo līniju. Uzbrukuma sektora 75% personālsastāva bija jaunpienācēji, frontē ieradušies burtiski pirms pāris dienām. Tikai kājnieku ieročiem bruņotie, neapmācītie karavīri neizturēja uzbrukuma spiedienu, kas tradicionāli notika ar milzīgu padomju dzīvā spēka, artilērijas uguns un tanku pārspēku. Leģionāri cieta lielus zaudējumus, un, lai glābtu situāciju, vāciešiem vajadzēja kaujā sviest vienu savu pulku. 33. pulka komandieris pulkvedis Vilis Jaunums par minētajiem notikumiem 1944. gada 29. martā raksta Bangerskim: “Saņēmu papildinājumu no robežsargiem domātiem cilvēkiem, karavīri nav slikti, tikai nepazīst tagadējos ieročus, neprot pielādēt, nedz arī šaut ar mūsu apbruņojumā esošajiem ieročiem. (..) Šīs rotas arī nebija spējīgas uzbrukumu atvairīt. (..) Krievu rīcībā ir milzīgas mīnumetēju masas un katris uzkalns, kuram viņi nāk uzbrukumā, tiek nosēts melns. Jaunie karavīri sevišķi baidās no “Staļina ērģelēm” (reaktīvie mīnmetēji jeb “katjušas”).” Vēlāk Janums atzīmē: “Man pašulaik raizes dara viens, ka armijas kungi bijuši ļoti noskaitušies, ka tik smagus zaudējumus cietuši divi vācu pulki. Man tāpēc aizdomas, ka viss bīstamākais darbs turpmāk būs jāveic man ar savu pulku. Visumā tas stāvoklis ir pilnīgi nenormāls, ka mēs gan lejam asinis, bet nevienam latvietim nav līdzrunāšanas par to, kur un kādā veidā mēs uzdevumus saņemam.”

Pulkvedis tāpat piebilst, ka 15. divīzijas vācu komandiera vietnieks SS šturmbanfīrers Knēbels no amata ir atcelts, bet “par Knēbeļa aiziešanu es neskumstu, tas ir pat ļoti labi, viņš bija mums naidīgs un muļķis”.

Konflikti ar vāciešiem ir parasta parādība. Vācu vienību komandieri pie katras izdevības centās no hospitāļiem vai apmācības kursiem nākošos latviešu leģionārus un pat veselas apakšvienības ieskaitīt savās karaspēka daļās. Tas tika darīts gan akūtā karotāju trūkuma dēļ, gan arī tāpēc, ka vairākuma vācu virsniecības ieskatā latvieši tikai tad cīnoties labi, ja blakus esot vācieši. “Esam jums pateicību parādā par jūsu gādību, lai mūs pievienotu savai divīzijai, jo bez tās mēs arī vēl pašlaik, tāpat kā iepriekšējā mēnesī, lēni un neatturami tuvotos stāvoklim, kad viss pulks kā cukura grauds izkustu vērmahta daļās. Tie pievāktu mūsu ieročus, transportus, mantas. (..) Vispāri tā bija liela pārskatīšanās – padot nelielas latviešu vienības vācu divīzijām, jo tās ar laiku nozūd,” 1944. gada martā Bangerskim ar atvieglojumu rakstīja 15. divīzijas 34. pulka komandieris Zeniņš.

Tikmēr pašam ģenerālim nākas atkal un atkal Berlīnei bezcerīgi lūgties, lai vācu pavēlniecība beidzot definē viņa ģenerālinspektora pienākumus un tiesības. Atbildē skan pļāpas, ka leģiona ģenerālinspektora amats nozīmējot būt “atbildīgam par latviešu leģionāra iekšējo un ārējo stāju”.

Nekas nemainījās, arī kaujām pārceļoties Latvijas teritorijā. Tikmēr 1944. gada 6. maijā no Opočkas pulkvedis Krīpēns Bangerskim raksta arī šādas jēgas ziņā traģiskas rindas: “Mums pretim savākti arī daži latvieši, jo vakar naktī viens tāds Tēvijas nodevējs mēģinājis piemānīt mūsu sargposteni, tam sakot, ka nākot savējie. Sargpostenis, par laimi, nenoticēja un ar labi mērķētu rokas granātas sviedienu bija šo vīru nogalinājis.”

March 13, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | 2 Comments

Ja ir 9. maijs, jābūt 16. martam

Rīgas domes Sapulču, piketu un gājienu pieteikumu izskatīšanas komisijas lēmums aizliegt 16. martā rīkot jebkādus pasākumus pie Brīvības pieminekļa ir raisījis ”Latvijas Avīzes” lasītāju pārdomas. Labi vārdi tikuši jaunajam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim.

Gailuma kungs no Lubānas uzskata – ja Rīgas dome atļaus ziedu nolikšanu un 9. maija pasākumu pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā, tad nevajadzētu nekādus šķēršļus likt arī ziedu nolikšanai 16. martā pie Brīvības pieminekļa, ”citādi iznāk diskriminācija”.

Rīdziniece Inga Mazure izsaka līdzīgu viedokli, uzsverot: ”Nu lai taču tie ”antifašisti” liek mierā tos vecos vīrus un ļauj viņiem aiziet dažus simtus metru no baznīcas līdz piemineklim! Ja neskaita starpgadījumu ar dzeloņdrāšu vainagu, neviens latvietis nav gājis viņiem traucēt 9. maijā. Lai viņi tur svin pie Uzvaras pieminekļa, bet lai tad aiz sevis arī novāc, citādi mēsli citiem jātīra trīs dienas.”

Jānis Empelis no Rīgas ir pārliecināts, ka valsts ”ekonomiskās, politiskās un arī morālās krīzes” apstākļos svarīgi saglabāt tautas vienotību, taču Rīgas domes lēmums neatļaut ”Daugavas vanagu” pasākumu 16. martā pie Brīvības pieminekļa darbojoties gluži pretēji.

Ragnārs Kiršteins no Mangaļsalas ierosina 9. maija svinētājus, tos, ”kas gribētu te karu kurināt”, novirzīt ārpus Rīgas un neļaut tiem pulcēties pie Uzvaras pieminekļa, jo arī ārpus pilsētas taču ir karā kritušo brāļu kapi, līdzīgi kā leģionāriem Lestenē.

Ogrēniete Gita Ābeltiņa spriež, ka 16. martā tomēr vajadzētu mainīt taktiku. ”Es nezinu, vai ir jēga skriet ar pieri mūrī un katru gadu pulkā iet uz Brīvības pieminekli klausīties ķengas. Lai kāda būtu mūsu taisnība, mēs esam maza valsts, kas nespēs visiem visu izskaidrot. Nevajag liet eļļu ugunī, kuru mēs nevaram apdzēst.” Ābeltiņas kundze iesaka leģionāru piemiņas dievkalpojumu noturēt iepriekšējās dienas vakarā, tad no rīta varētu nolikt ziedus un vainagu pie pieminekļa un doties uz piemiņas pasākumu Lestenē. Tas neļautu vairs nevienam melst par ”esesiešu gājieniem”.

Elīna no Daugavpils vēl Valdim Dombrovskim izturību premjera amatā un ir norūpējusies, ”kā viņš tur izcīnīsies ar tiem žuļikiem”.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=49716

March 13, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | 1 Comment

Ko pie mums meklē somu «antifašisti»

Tālo 90. gadu sakumā uz Rīgu brauca somi, kuri prasīja brīvību pēdējam komunistu līderim Alfrēdam Rubikam. Ne tik sen Latviju apmeklēja Helsinku universitātes docents, kurš Latvijā saskata zemi, kas glorificē fašismu un apspiež krievvalodīgos, un sola 16. martā atbraukt atkal. Bet pa starpu viņš pamatīgi iespēris Igaunijai.

Somu augstskolas pasniedzēja Johana Bekmana gaitām Latvijā uzmanību jau pirms kāda laika pievērsa Rīgā iznākošie krievu laikraksti – vispirms “Čas”, tad “Vesti segodņa”. Viņš stādīts priekšā kā Somijas antifašistu kustības līderis, Helsinku, Turku un Joensū universitātes kriminoloģijas un tiesību socioloģijas docents, sabiedriski politisko zinātņu doktors. Zināms, ka Bekmans desmit savus dzīves gadus pavadījis Sanktpēterburgā un avīzēs slavēts, ka “runā brīnišķīgā krievu valodā”. Ceļojuma mērķis bijis apmeklēt Igauniju un Latviju, lai apspriestu tālākos antifašistiskās darbības rīcības plānus, piemēram, somu līdzdalību vietējo “antifašistu” aktivitātēs 16. martā. Rīgā Bekmans kopā ar eiroparlamentārieti Tatjanu Ždanoku apmeklējis kara laikā nodedzinātās sinagogas piemiņas vietu. No vienas puses, šo soli var uzskatīt par lētu demagoģiju, bet, no otras – šādi soļi tikai skaidri norāda uz Bekmana apsēstību uzrīdīt vietējos krievus un ebrejus latviešiem. Vēl Latvijas turnejas laikā viņš ticies ar Latvijas antifašistiskās komitejas darboni Josifu Korenu un Maratu Kalandarovu, kurš savulaik esot izvēlēts par PSRS labāko žurnālistu.

Pašā Somijā Bekmans, kā pats to uzsvēris, “ar zviedru saknēm”, pārāk plaši pazīstams nav. Zināms gan, ka viņš ir ļoti labi pārticis, it kā ir pat miljonārs. Naudas izcelsme nav īsti skaidra – it kā tēva mantojums, it kā naudu nopelnījis Krievijā. Taču Bekmans 2008. gada septembrī Igaunijā publicējis grāmatu somu valodā ar nosaukumu “Pronssisoturi” (“Bronzas karavīrs”). Tajā noliegta padomju okupācija Igaunijā, nosaucot to par “nacistu mītu”. Zīmīgi, ka grāmatu ir izdevusi igauņu izdevniecība “Tarbeinfo”, kuras direktors Vladimirs Iljaevičs, pēc Igaunijas drošības policijas ziņām, no 1983. līdz 1988. gadam ir strādājis VDK.

Rīgā viesdemonstrants izrunājies arī par leģionāriem. “Man nav svarīgi, ko domāja šie cilvēki, kas vilka mugurā SS uniformas un gāja karot trešā reiha pusē. Šiem ļaudīm ir jānožēlo grēki, kā to ir darījuši daudzi somi, kas karoja Vācijas pusē,” pamācījis Bekmans.

Zināms, ka pēc Bekmana grāmatas iznākšanas Igaunijas un Somijas intelektuāļi nosūtījuši atklātu vēstuli Helsinku universitātei.

Tās rektors Tomass Vilemsons atbildējis, ka “universitātes vadība nejaucas Bekmana runās un rakstos par Igaunijas vēsturi”. Rektors gan piebildis, ka “Igaunijas neatkarība ir ļoti pozitīva lieta arī Helsinku universitātei”.

Taču ar to vēl nekas nav beidzies. Jau pēc Bekmana viesošanās Rīgā laikraksts “Vesti segodņa” atkal ir publicējis plašāku interviju, kuras nosaukums ir “Igaunija? Nav tādas valsts”. Arī šis raksts kalpo vienam mērķim – Igaunijas un pie viena arī Latvijas nomelnošanai, izmantojot visneticamākos argumentus. Lūk, daži no tiem: “Katrs igaunis, kas nav lojāls pastāvošajam režīmam, var zaudēt darbu un pat tikt izraidīts no valsts”, “Nav šaubu, ka Igaunijā un arī Latvijā pastāv pret krievvalodīgajiem vērsts aparteīds”, “Igaunijā nav vārda brīvības” un tamlīdzīgi. Tikpat “nesatricināms” ir arī apgalvojums, ka “Bronzas nakts Tallinā lika pamatus ES sabrukumam, jo muļķīgas provokācijas traucē savienībai izveidot vienotu politiku attiecībās ar Krieviju”. Te nu sava tiesa tikusi arī Polijai.

Kad apjautājos, cik plaši Somijā ir izplatīti tādi uzskati, kurus Latvijā pauž Bekmans, pareģojot pat vardarbības eskalāciju Baltijas valstīs, Somijas pazinēji sacīja, ka tas ir šaurs ļaužu pulciņš. “Antifašistiem” plašāka atbalsta sabiedrībā neesot. “Somijas antifašistu komitejā” esot uzskatīti 658 biedri, bet pati organizācija, lai gan dibināta jau pagājušā gada novembrī, tā arī nav oficiāli reģistrēta Somijas sabiedrisko organizāciju reģistrā.


http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=49659

March 13, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | 2 Comments

«Padomju stāsta» nīdējs – Rīgā?

Ārlietu ministrija par Djukova ierašanos neesot informēta

Iespējams, pirms 16. marta Rīgā ieradīsies ar Latvijai naidīgiem izteikumiem pazīstamais krievu vēsturnieks Aleksandrs Djukovs. Ārlietu ministrija (ĀM) šajā jautājumā ietur neitrālu pozīciju.

Djukova klātbūtne bija plānota Latvijas Antifašistiskās komitejas rīkotajā konferencē ”Nākotne bez nacisma”, kas iecerēta Rīgā Pasaules tirdzniecības centra telpās. Pēdējās dienās gan runas par šā cilvēka varbūtējo ierašanos pieklusušas. Komitejas pārstāvis Josifs Korens skaidroja, ka Djukovs nedēļas otrajā pusē esot aizņemts ar pasākumiem Maskavā tā, ka viņa atbraukšana neesot droša. Pēc Korena vārdiem, Djukovam ir Šengenas vīza.

Agrāk neviena neievērotā Maskavas Vēstures arhīva institūta absolventa Aleksandra Djukova vārds plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams tikai pagājušajā gadā drīz vien pēc Edvīna Šnores dokumentālās filmas ”Padomju stāsts” demonstrēšanas. Djukovs pieteica sevi kā šajā filmā minēto faktu dedzīgs apstrīdētājs un paziņoja, ka pēc “Padomju stāsta” noskatīšanās viņam bijusi tikai viena vēlme – “nogalināt filmas režisoru un aizdedzināt Latvijas vēstniecību”. Turpmākos mēnešus viņš veltīja padomju stilā ieturētas brošūras sarakstīšanai, kurā apgalvoja, ka viss, kas filmā redzams un runāts, ir meli un falsifikācijas. 2008. gada rudenī tapa arī fonds ”Vēsturiskā atmiņa”, kas par savu uzdevumu izvirzīja ”veicināt objektīvu un zinātnisku Krievijas un Austrumeiropas 20. gadsimta vēstures aktualitāšu pētniecību”. Par fonda direktoru kļuva politisko konjunktūru sajutušais Djukovs. Patiesībā viņa vēsturnieka kvalifikācija ir apšaubāma, toties daudzos izbrīnu izraisa šā censoņa spēja iekļūt Krievijas Federālā drošības dienesta (bijušajā PSRS VDK) arhīvā, kura durvis ”parastajiem” vēsturniekiem slēgtas, kaut vai tie būtu Krievijas pilsoņi. Lieta kļūst saprotamāka, ja ņem vērā, ka realitātē fonds ”Vēsturiskā atmiņa” nodarbojas ar ”vēstures karu”, tas cenšas cīnīties pret ”vēstures pārrakstītājiem” Baltijas valstīs un Ukrainā.

Jāpiebilst, ka Djukovs apšauba 1939. gada 23. augusta Ribentropa–Molotova pakta slepeno protokolu īstumu un ir pārliecināts, ka 1941. gada vasarā Centrālcietuma pagalmā uzietos Baigā gada upurus jau pēc ekshumēšanas esot sakropļojuši paši latvieši, tātad par kaut kādām necilvēcīgām spīdzināšanām čekas pagrabos neesot runas.

Pagājušā gada jūnijā pēc solījumiem dedzināt Latvijas vēstniecību Maskavā ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) paziņoja, ka vērsies Iekšlietu ministrijā ar lūgumu izvērtēt, vai Djukova ierašanās Latvijā būtu pieļaujama. Šogad ministrija tomēr ieņēmusi samiernieciskāku nostāju. ”Ārlietu ministrija nav iesaistīta minētā pasākuma (konferences) organizēšanā, tāpēc mums nav informācijas par A. Djukova iespējamo vizīti Latvijā un dalību šajā pasākumā. Attieksmē uz A. Djukova izteikumiem, kas vērsti pret Latviju un Latvijas pilsoņiem, uzskatām, ka tas ir drošības iestāžu kompetencē izvērtēt, vai šie izteikumi vai persona pati rada draudus Latvijai vai ne. Esam pārliecināti, ka kompetentās drošības iestādes to ir rūpīgi izvērtējušas,” teikts atbildē uz manu jautājumu par ministrijas pozīciju.

Konferences rīkotāji informē, ka vīzu iebraukšanai Latvijā tomēr nav saņēmis Maskavas antifašistiskā centra pārstāvis Jevgeņijs Prošečkins, kuru Antifašistiskās komitejas pārstāvis Korens telefonsarunā rekomendēja kā ”interesantu cilvēku”. Pasākumā gan piedalīšoties ”latviešu vēsturnieki”, ”antifašisti no Ukrainas, Polijas, Somijas un Igaunijas”, kā arī Krievijas teležurnālists Maksims Ševčenko. Agrāk bija pieteikta arī baltkrievu vēsturnieka A. Ļitvina dalība. Latviešu vēsturnieki, kaut aicināti, 16. martam pieskaņoto konferenci ”Nākotne bez nacisma” grasās ignorēt. Profesora Antonija Zundas vārdiem sakot, tikties un debatēt ar tādiem kā Djukovs būtu zem viņu goda.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=49675

March 13, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Leģionāru piemiņa stāv pāri varas gļēvumam

Raivis Dintars, Visu Latvijai līderis, aicina cilvēkus doties un pieminēt leģionārus, neraugoties uz gājiena aizliegumu.

March 13, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

«Atmiņā lakatiņš zilais…»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=49557


“Gadu desmitiem pēckara Latvijā daudzās ģimenēs, svinību reizē ap galdu sēžot, dziedāja dziesmu “Zilais lakatiņš”. Šis latviešu sirdīm tuvais lēnais valsis skumīgi stāsta par kādu aizgājušu vasaru, kad mīļa meitene, kurai mati saulstaru rieta krāsā, nākusi pretī – “galvā lakatiņš zils”. Padomju laikā šī dziesma nekad neizskanēja atklātībā – ne koncertos, ne radio, ne televīzijā. Reizēm par to teica: “Tā ir leģionāru dziesma,” neko vairāk nepiebilstot, itin kā ar to viss jau būtu pateikts,” raksta Anna Žīgure grāmatā “Es stāstu par Latviju”.

Kad pagājušā gadsimta 80. gadu beigās atmodas vilnis līdz ar daudzām citām agrāk aizliegtām dziesmām popularitātes augstākajā vilnī uzbangoja arī “Zilo lakatiņu”, klausītāji pārpildītās zālēs un brīvdabas estrādēs, ieskanoties Eduarda Rozenštrauha akordeona taktīm, parasti cēlās kājās. Vai ne tādēļ, lai šiem vienkāršajiem atmiņu sentimenta un neatsaucamās jaunības smeldzes caurstrāvotajiem vārdiem censtos piešķirt īpaša svinīguma, gluži vai himniski emocionāla pārdzīvojuma mirkli? Un faktiski tā jau arī bija himna – neoficiāla leģionāru himna, dzimtenes pārbaudījumu dienās par īsto un savējo pieņemta…

Vispirms – melodija

Mūža nogalē Amerikā dzejniece Valda Mora atcerējās, ka viņas sacerētās “Zilā lakatiņa” dzejasrindas tapušas “pēc notīm”. Mūzikas autors bijis Konservatorijas students Viktors Sams, kurš pēc iesaukšanas leģionā saņēmis uzdevumu noorganizēt un vadīt Frontes teātra vīru vokālo kvartetu. Par karavīriem piemērotu repertuāru gādājot, viņš lūdzis sacerēt savai muzikālajai kompozīcijai atbilstošu dzejas tekstu. Sirmais komponists redzams arī Pētera Korsaka videofilmā par Valdu Moru “Jel balsi paceliet, kas palikuši dzīvi”. Tur viņš pie klavierēm atskaņo krievu romances stilā veidoto “Zilo lakatiņu”.

Jau pasen, 1929. gadā, izdotā dzejas krājumiņa “Svešam draugam” autori Valdu Moru tolaik būtu nedaudz pārspīlēti dēvēt par plaši pazīstamu dzejnieci. Simpātisko tumšmati spāniskiem sejas vaibstiem gan noteikti bija ievērojuši daudzi, jo īpaši 7. maršruta tramvaja pasažieri, jau gandrīz gadsimta ceturksni viņai ik rītu dodoties uz darbu pilsētas 17. pamatskolā. Tur iemīļotās pedagoģes audzēkņu vidū bijusi arī Mudīte Austriņa, rakstnieka Antona Austriņa meita, Viļa Plūdoņa atvases Antra un Dainuvīte. Skolotāja rakstījusi arī tekstus bilžu grāmatām, ludziņas jaunatnei, ko bieži izrādījuši uz skolu skatuvēm, kā arī aizsargu sarīkojumos, tās skanējušas radiofonā. Iespējams, vairākumam nemaz nenojaušot sacerētājas vārdu, ar kādas krievu romances melodiju saplūdusi viņas “Karmena dzied” (“Kādēļ skaties man sejā un smaidi?”). Līdzīgs liktenis bijis arī Ziemassvētku reizē tik iederīgajam skaistajam korālim “Svētā naktī” (“Šai svētā naktī zem” un debess zvīļo”), kuram gadu gaitā melodiju vai jaunu aranžējumu raduši vismaz astoņi latviešu komponisti. Savukārt “Zilajam lakatiņam” latviešu karavīri frontē “piedziedājuši klāt” vēl vienu pantu. Dzejniece nākamajā – trimdā izdotajā – krājumā “Apburtais laiks” (1980) to saglabājusi savā dzejolī, sak – “tautā iegājis, ko lai dara…”.

Vasara, meitene un mati kā saulstaru riets

Eduardu Rozenštrauhu 1940. gadā iesauc Latvijas armijā, bet dienesta gaitas viņam nākas turpināt jau kā sarkanās armijas Baltijas teritoriālā korpusa kareivim. Vācu straujais trieciens kara sākumā, aplenkums, gūstekņu nometnes Daugavpilī un Vācijā. 1942. gadā viņš ir izvēles priekšā: vācu armija vai, pateicoties labām valodas zināšanām, tulka vieta policijas bataljona štābā. Viņš mēģina sniegt palīdzību dezertējušiem latviešu puišiem. Seko izmeklēšana, Rīgas Centrālcietums, soda bataljons – Eduardu norīko rakt tranšejas. Vācieši atkāpjas uz Kurzemes katlu, bet Eduardam, izmantojot pēdējo veļā noslēpto viltoto caurlaidi, palaimējas atbēgt uz Rīgu. Un te jau jautājumus uzdod padomju drošības iestādes. Arī par “Zilo lakatiņu”…

Interesanti, kādiem vārdiem viņš “orgāniem” attēloja ainu, kad slaidais, pašapzinīgais latvju jauneklis vācu armijas formā nostājies daiļās dzejnieces priekšā, lai paustu vēlmi viņas “Zilajam lakatiņam” dot jaunu – citā ritmā iekrāsotu plīvojumu.

Toties mums palicis paša komponista atmiņstāsts par dažām likteņa vēlības piešķirtām 1943. gada vasaras dienām: “Viss bija tieši tā, kā Valdas Moras dzejolī – vasara, meitene un mati kā saulstaru riets. Nidas skolā, kur mans radinieks strādāja par skolotāju, jūras krastā pie mazām ērģelītēm tapa šī atzīšanās mīlestībā. No rīta braucot vilcienā uz Rīgu, pārrakstīju, apsēju ar zilu lenti. Veltīju šo dziesmu savai mīļai sieviņai. Vācu laikā nedrīkstēja agrā rītā staigāt pa ielām, bet sieviņa, lai varētu mani sagaidīt, vakarā bija atnākusi pārgulēt pie draudzenes, kas dzīvoja tuvāk pie stacijas. Un tas bija tik sirsnīgi! Man ir dusmas uz tiem, kas dziesmu noliedza. Es taču neesmu vainīgs, ka “Zilais lakatiņš” iepatikās leģionāriem un viņi to pieņēma par savu. Vārdos taču nav nekā slikta.”

Dzejniece vēl zinātu piebilst, ka kara beigās pie Dancigas no krievu pozīcijām skanējis “Dievs, svētī Latviju!” un Rozenštrauha “Zilais lakatiņš”, aicinot latviešu karavīrus atgriezties dzimtenē.

Dzīvesbiedrs – leģionārs

1947. gadā Berlīnē amerikāņi pēc krievu pieprasījuma Valdu Moru arestē. Beidzoties amerikāņu noliktajam termiņam apsūdzības uzrādīšanai, viņa kādu laiku vēl paliek apcietinājumā savas drošības dēļ. Militārajā vilcienā dzejniece izbrauc cauri Maija svētkos sarkankarogotajai krievu zonai. Tikai pēc tam viņa beidzot nokļūst pie ģimenes Vircburgā, kur sastop arī latviešu rakstnieku un mākslinieku pulciņu. No 1951. gada līdz mūža beigām viņas dzīvesvieta ir ASV. Amerikā dzejniece satiek ārstu Jāni Upmali un, it kā “aizmirsusi” jaunībā dzejniekam Jānim Ziemeļniekam doto solījumu nekad neprecēties, saka jāvārdu simpātiskajam dakterim.

Valda Mora un Jānis Ziemeļnieks – dramatisks nepiepildītas mīlas stāsts. Vēlāk tas savā ziņā kanonizēts Jāņa Plauža romānā “Jānis Ziemeļnieks” no viņas vēstulēm, atmiņu epizodēm un prototipa kategoriskās prasības autoram neatklāt lasītājam Edvardas īsto vārdu. Pieminams arī Moras aizsāktais romāns par narkotiku pievārēto dzejnieku un apjauta, ka “daudz nodarīju viņam pāri un arī pati sev…”.

Jānim Upmalim tāpat aiz muguras leģionāra gaitas. Viņš sāk dienestu 15. divīzijā kā ārsts leitnants. Gūst smagus ievainojumus, kad pirmajā pārsiešanas punktā eksplodē granāta. Upmali no frontes pārved uz kara hospitāli Vācijā. Beidzoties karam, viņš nokļūst Amerikā. Izturējis pārbaudījumu, iegūst ārsta licenci un strādā norvēģu luterāņu slimnīcā Bruklinā, vēlāk – līdz aiziešanai pensijā – vada Patoloģijas institūtu Longailendā. Senais ievainojums nav bez sekām – sākušies dzirdes traucējumi, bet šķemba gurnā novedusi pie kājas daļējas amputācijas.

Filma bez “Zilā lakatiņa”

Grūti ceļu pie skatītājiem lauza filma par trim draugiem leģionāriem – “Dzimtene, piedod!”. “Aizdomīgs” bija jau tās veidotāju sastāvs. Scenārists Viktors Lorencs un aktieris Harijs Liepiņš – paši bijušie leģionāri.

Režisors Rolands Kalniņš 1943. gada maijā iesaukuma pavēsti bija ignorējis.

Pauls Butkevičs (filmā viņš tēlo Purmaļu Zigi) stāsta, kā uzņemta epizode “leģionāru kāzas”. Tā pati – ar līgavas bildi baltā bērza rāmītī un Eduardu Rozenštrauhu, kurš spēlē akordeonu un dzied savu “Zilo lakatiņu”. Taču “Lakatiņš” aizliegts, un, pārfilmējot ainu studijas paviljonā, nu skanējusi dziesma ar Jāņa Grota vārdiem “Tur, kur Gauja, tur, kur Rauna” (Eduarda Rozenštrauha mūzika). Pamatīgs skandāls sācies, kad interesi par filmas tapšanu izrādījis VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers. Darbu nācies pārtraukt, pēc mēneša uzņemšanas procesu atsākot jau ar jaunu nosaukumu – “Akmens un šķembas”. 1966. gada variantā filmu sauca “Es visu atceros, Ričard”.

Uz Rīgas ekrāniem tā parādījās tikai uz neilgu laiku – nākamā gada aprīlī, kaut Krievijā un citās “brālīgajās” republikās demonstrēšana jau agrāk bija noritējusi bez ierobežojumiem. Bet Eduardam Rozenštrauham nelielās epizodiskās lomiņās tomēr atradās vieta virknē padomjlaika filmu: Ērika Lāča “Uzbērumā” un “Liktenim spītējot”, Pētera Krilova “Vasara bija tikai vienu dienu”, Jāņa Streiča “Šauj manā vietā” un “Svešās kaislības”, Dzidras Ritenbergas “Valsis mūža garumā”, Aloiza Brenča seriālā “Ilgais ceļš kāpās”.


Valda Mora Zilais lakatiņš.  Veltīts 2. pasaules kara latviešu karavīriem

Bij vasara toreiz tik zaiga,
Un ziedēja pļava un sils.
Tu pretī man nāci tik maiga,
Tev galvā bij lakatiņš zils .

Tie vārdi, ko devi man ķīlai,
Tos sirdī es ieslēdzu sev,
Jo toreiz vēl ticēju mīlai
Un ticēju laimei un – tev.

Atmiņā lakatiņš zilais,
Mati kā saulstaru riets,
Biji man viena
Nakts tu – un diena,
Mīlas vissaldākais zieds.

Nu dziļa nakts.
Kas pelnos vairs dzirksteli šķils?
Sirdī – kā maldi –
Plīvo vēl saldi
Atmiņu lakatiņš zils.

March 13, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: