Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Atmiņā lakatiņš zilais…»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=49557


“Gadu desmitiem pēckara Latvijā daudzās ģimenēs, svinību reizē ap galdu sēžot, dziedāja dziesmu “Zilais lakatiņš”. Šis latviešu sirdīm tuvais lēnais valsis skumīgi stāsta par kādu aizgājušu vasaru, kad mīļa meitene, kurai mati saulstaru rieta krāsā, nākusi pretī – “galvā lakatiņš zils”. Padomju laikā šī dziesma nekad neizskanēja atklātībā – ne koncertos, ne radio, ne televīzijā. Reizēm par to teica: “Tā ir leģionāru dziesma,” neko vairāk nepiebilstot, itin kā ar to viss jau būtu pateikts,” raksta Anna Žīgure grāmatā “Es stāstu par Latviju”.

Kad pagājušā gadsimta 80. gadu beigās atmodas vilnis līdz ar daudzām citām agrāk aizliegtām dziesmām popularitātes augstākajā vilnī uzbangoja arī “Zilo lakatiņu”, klausītāji pārpildītās zālēs un brīvdabas estrādēs, ieskanoties Eduarda Rozenštrauha akordeona taktīm, parasti cēlās kājās. Vai ne tādēļ, lai šiem vienkāršajiem atmiņu sentimenta un neatsaucamās jaunības smeldzes caurstrāvotajiem vārdiem censtos piešķirt īpaša svinīguma, gluži vai himniski emocionāla pārdzīvojuma mirkli? Un faktiski tā jau arī bija himna – neoficiāla leģionāru himna, dzimtenes pārbaudījumu dienās par īsto un savējo pieņemta…

Vispirms – melodija

Mūža nogalē Amerikā dzejniece Valda Mora atcerējās, ka viņas sacerētās “Zilā lakatiņa” dzejasrindas tapušas “pēc notīm”. Mūzikas autors bijis Konservatorijas students Viktors Sams, kurš pēc iesaukšanas leģionā saņēmis uzdevumu noorganizēt un vadīt Frontes teātra vīru vokālo kvartetu. Par karavīriem piemērotu repertuāru gādājot, viņš lūdzis sacerēt savai muzikālajai kompozīcijai atbilstošu dzejas tekstu. Sirmais komponists redzams arī Pētera Korsaka videofilmā par Valdu Moru “Jel balsi paceliet, kas palikuši dzīvi”. Tur viņš pie klavierēm atskaņo krievu romances stilā veidoto “Zilo lakatiņu”.

Jau pasen, 1929. gadā, izdotā dzejas krājumiņa “Svešam draugam” autori Valdu Moru tolaik būtu nedaudz pārspīlēti dēvēt par plaši pazīstamu dzejnieci. Simpātisko tumšmati spāniskiem sejas vaibstiem gan noteikti bija ievērojuši daudzi, jo īpaši 7. maršruta tramvaja pasažieri, jau gandrīz gadsimta ceturksni viņai ik rītu dodoties uz darbu pilsētas 17. pamatskolā. Tur iemīļotās pedagoģes audzēkņu vidū bijusi arī Mudīte Austriņa, rakstnieka Antona Austriņa meita, Viļa Plūdoņa atvases Antra un Dainuvīte. Skolotāja rakstījusi arī tekstus bilžu grāmatām, ludziņas jaunatnei, ko bieži izrādījuši uz skolu skatuvēm, kā arī aizsargu sarīkojumos, tās skanējušas radiofonā. Iespējams, vairākumam nemaz nenojaušot sacerētājas vārdu, ar kādas krievu romances melodiju saplūdusi viņas “Karmena dzied” (“Kādēļ skaties man sejā un smaidi?”). Līdzīgs liktenis bijis arī Ziemassvētku reizē tik iederīgajam skaistajam korālim “Svētā naktī” (“Šai svētā naktī zem” un debess zvīļo”), kuram gadu gaitā melodiju vai jaunu aranžējumu raduši vismaz astoņi latviešu komponisti. Savukārt “Zilajam lakatiņam” latviešu karavīri frontē “piedziedājuši klāt” vēl vienu pantu. Dzejniece nākamajā – trimdā izdotajā – krājumā “Apburtais laiks” (1980) to saglabājusi savā dzejolī, sak – “tautā iegājis, ko lai dara…”.

Vasara, meitene un mati kā saulstaru riets

Eduardu Rozenštrauhu 1940. gadā iesauc Latvijas armijā, bet dienesta gaitas viņam nākas turpināt jau kā sarkanās armijas Baltijas teritoriālā korpusa kareivim. Vācu straujais trieciens kara sākumā, aplenkums, gūstekņu nometnes Daugavpilī un Vācijā. 1942. gadā viņš ir izvēles priekšā: vācu armija vai, pateicoties labām valodas zināšanām, tulka vieta policijas bataljona štābā. Viņš mēģina sniegt palīdzību dezertējušiem latviešu puišiem. Seko izmeklēšana, Rīgas Centrālcietums, soda bataljons – Eduardu norīko rakt tranšejas. Vācieši atkāpjas uz Kurzemes katlu, bet Eduardam, izmantojot pēdējo veļā noslēpto viltoto caurlaidi, palaimējas atbēgt uz Rīgu. Un te jau jautājumus uzdod padomju drošības iestādes. Arī par “Zilo lakatiņu”…

Interesanti, kādiem vārdiem viņš “orgāniem” attēloja ainu, kad slaidais, pašapzinīgais latvju jauneklis vācu armijas formā nostājies daiļās dzejnieces priekšā, lai paustu vēlmi viņas “Zilajam lakatiņam” dot jaunu – citā ritmā iekrāsotu plīvojumu.

Toties mums palicis paša komponista atmiņstāsts par dažām likteņa vēlības piešķirtām 1943. gada vasaras dienām: “Viss bija tieši tā, kā Valdas Moras dzejolī – vasara, meitene un mati kā saulstaru riets. Nidas skolā, kur mans radinieks strādāja par skolotāju, jūras krastā pie mazām ērģelītēm tapa šī atzīšanās mīlestībā. No rīta braucot vilcienā uz Rīgu, pārrakstīju, apsēju ar zilu lenti. Veltīju šo dziesmu savai mīļai sieviņai. Vācu laikā nedrīkstēja agrā rītā staigāt pa ielām, bet sieviņa, lai varētu mani sagaidīt, vakarā bija atnākusi pārgulēt pie draudzenes, kas dzīvoja tuvāk pie stacijas. Un tas bija tik sirsnīgi! Man ir dusmas uz tiem, kas dziesmu noliedza. Es taču neesmu vainīgs, ka “Zilais lakatiņš” iepatikās leģionāriem un viņi to pieņēma par savu. Vārdos taču nav nekā slikta.”

Dzejniece vēl zinātu piebilst, ka kara beigās pie Dancigas no krievu pozīcijām skanējis “Dievs, svētī Latviju!” un Rozenštrauha “Zilais lakatiņš”, aicinot latviešu karavīrus atgriezties dzimtenē.

Dzīvesbiedrs – leģionārs

1947. gadā Berlīnē amerikāņi pēc krievu pieprasījuma Valdu Moru arestē. Beidzoties amerikāņu noliktajam termiņam apsūdzības uzrādīšanai, viņa kādu laiku vēl paliek apcietinājumā savas drošības dēļ. Militārajā vilcienā dzejniece izbrauc cauri Maija svētkos sarkankarogotajai krievu zonai. Tikai pēc tam viņa beidzot nokļūst pie ģimenes Vircburgā, kur sastop arī latviešu rakstnieku un mākslinieku pulciņu. No 1951. gada līdz mūža beigām viņas dzīvesvieta ir ASV. Amerikā dzejniece satiek ārstu Jāni Upmali un, it kā “aizmirsusi” jaunībā dzejniekam Jānim Ziemeļniekam doto solījumu nekad neprecēties, saka jāvārdu simpātiskajam dakterim.

Valda Mora un Jānis Ziemeļnieks – dramatisks nepiepildītas mīlas stāsts. Vēlāk tas savā ziņā kanonizēts Jāņa Plauža romānā “Jānis Ziemeļnieks” no viņas vēstulēm, atmiņu epizodēm un prototipa kategoriskās prasības autoram neatklāt lasītājam Edvardas īsto vārdu. Pieminams arī Moras aizsāktais romāns par narkotiku pievārēto dzejnieku un apjauta, ka “daudz nodarīju viņam pāri un arī pati sev…”.

Jānim Upmalim tāpat aiz muguras leģionāra gaitas. Viņš sāk dienestu 15. divīzijā kā ārsts leitnants. Gūst smagus ievainojumus, kad pirmajā pārsiešanas punktā eksplodē granāta. Upmali no frontes pārved uz kara hospitāli Vācijā. Beidzoties karam, viņš nokļūst Amerikā. Izturējis pārbaudījumu, iegūst ārsta licenci un strādā norvēģu luterāņu slimnīcā Bruklinā, vēlāk – līdz aiziešanai pensijā – vada Patoloģijas institūtu Longailendā. Senais ievainojums nav bez sekām – sākušies dzirdes traucējumi, bet šķemba gurnā novedusi pie kājas daļējas amputācijas.

Filma bez “Zilā lakatiņa”

Grūti ceļu pie skatītājiem lauza filma par trim draugiem leģionāriem – “Dzimtene, piedod!”. “Aizdomīgs” bija jau tās veidotāju sastāvs. Scenārists Viktors Lorencs un aktieris Harijs Liepiņš – paši bijušie leģionāri.

Režisors Rolands Kalniņš 1943. gada maijā iesaukuma pavēsti bija ignorējis.

Pauls Butkevičs (filmā viņš tēlo Purmaļu Zigi) stāsta, kā uzņemta epizode “leģionāru kāzas”. Tā pati – ar līgavas bildi baltā bērza rāmītī un Eduardu Rozenštrauhu, kurš spēlē akordeonu un dzied savu “Zilo lakatiņu”. Taču “Lakatiņš” aizliegts, un, pārfilmējot ainu studijas paviljonā, nu skanējusi dziesma ar Jāņa Grota vārdiem “Tur, kur Gauja, tur, kur Rauna” (Eduarda Rozenštrauha mūzika). Pamatīgs skandāls sācies, kad interesi par filmas tapšanu izrādījis VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers. Darbu nācies pārtraukt, pēc mēneša uzņemšanas procesu atsākot jau ar jaunu nosaukumu – “Akmens un šķembas”. 1966. gada variantā filmu sauca “Es visu atceros, Ričard”.

Uz Rīgas ekrāniem tā parādījās tikai uz neilgu laiku – nākamā gada aprīlī, kaut Krievijā un citās “brālīgajās” republikās demonstrēšana jau agrāk bija noritējusi bez ierobežojumiem. Bet Eduardam Rozenštrauham nelielās epizodiskās lomiņās tomēr atradās vieta virknē padomjlaika filmu: Ērika Lāča “Uzbērumā” un “Liktenim spītējot”, Pētera Krilova “Vasara bija tikai vienu dienu”, Jāņa Streiča “Šauj manā vietā” un “Svešās kaislības”, Dzidras Ritenbergas “Valsis mūža garumā”, Aloiza Brenča seriālā “Ilgais ceļš kāpās”.


Valda Mora Zilais lakatiņš.  Veltīts 2. pasaules kara latviešu karavīriem

Bij vasara toreiz tik zaiga,
Un ziedēja pļava un sils.
Tu pretī man nāci tik maiga,
Tev galvā bij lakatiņš zils .

Tie vārdi, ko devi man ķīlai,
Tos sirdī es ieslēdzu sev,
Jo toreiz vēl ticēju mīlai
Un ticēju laimei un – tev.

Atmiņā lakatiņš zilais,
Mati kā saulstaru riets,
Biji man viena
Nakts tu – un diena,
Mīlas vissaldākais zieds.

Nu dziļa nakts.
Kas pelnos vairs dzirksteli šķils?
Sirdī – kā maldi –
Plīvo vēl saldi
Atmiņu lakatiņš zils.

March 13, 2009 - Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: