Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Izkusīsim kā cukura grauds»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=49707

Ko stāsta 1944. gada latviešu leģionu virsnieku vēstules

Notikumu aculiecinieku un dalībnieku vēstules ir viens no vēstures avotiem. Iepazīstoties ar Kara muzejā glabātajām vēstulēm, kuras Latviešu leģiona virsnieki rakstījuši no Austrumu frontes, nevar neievērot to dienu traģismu un “dzīves prozu”.

Patiesībā Latviešu leģiona vēsture ir krietni daudzšķautņaināka nekā var izlikties pirmajā brīdī. Tas ir diskutējams jautājums, vai šāda vēsture maz uzrakstīta, kaut grāmatu par leģionu netrūkst. “Lielākā problēma ir tā, ka līdz šim par Latviešu leģionu mēģināts rakstīt kā vienoto institūciju, mēģinot zem viena nosaukuma “pabāzt” visas latviešu karaspēka daļas, kas vien pastāvēja Vācijas armijā Otrā pasaules kara laikā. Ja gribam iet uz priekšu un latviešu karavīru līdzdalību Vācijas bruņotajos spēkos izvērtēt labākā kvalitātē, tad leģiona vēsturi vajadzētu dalīt daļās. Ja runājam par 15. un 19. divīziju, tad par tām arī vajadzētu rakstīt – kā formēja, kādas problēmas, zaudējumi; ja par zenītartilērijas izpalīgiem – tad par tiem. Tas pats par policijas bataljoniem. Tiklīdz mēģina rakstīt par Latviešu leģionu kā vienotu veselumu, rodas pretrunas. Vai tur ietilpst 1942. gadā formētie policijas bataljoni? Cik leģionāru bija brīvprātīgie? Vai piedalījās vai nepiedalījās noziegumos pret civiliedzīvotājiem?” spriež Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins.

Parasti pētījumi par latviešu vienību līdzdalību Vācijas karaspēkā izvēršas militāro operāciju iztirzājumā. Protams, no militārās vēstures viedokļa tas ir galvenais, taču privātie vēstījumi, kurus, piemēram, 1944. gada pavasarī un vasarā Latviešu leģiona augstākā virsniecība sūtīja uz Rīgu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim, liecina, ka bija vēl kas cits – nemitīgas cīņas ar paviršo attieksmi pret jauniesaukto apmācību, virsnieku un instruktoru hronisks trūkums, vācu virspavēlniecības nievājoša izturēšanās un pašu leģionāru cilvēciskās vājības.

Noklīduši, ievainoti

“Esmu šodien ļoti laimīgs. Beidzot ar lielāko prieku man izdevās panākt pulkveža Krīpēna vienības nomainīšanu ar mūsu fizilieru bataljona vienībām. Pēdējais laiks! Krīpēna cilvēki bija tik noguruši un demoralizēti, ka es tiešām šaubījos par frontes stāvokli Krīpēna iecirknī. Stāvoklis jau bija tik ļauns, ka priekšniekiem gandrīz bija jātver ierocis, lai panāktu pavēles izpildīšanu,” dažas dienas pirms 1944. gada 16. marta kaujām pie Veļikajas upes ģenerālim Bangerskim raksta 15. divīzijas kājnieku priekšnieks pulkvedis Artūrs Silgailis. Iepriekšējā vēstulē viņš sūdzas: “Mēs zaudējumus neciešam no viņa (pretinieka) kājniekiem, bet gan no granātmetēju uguns, kuru viņš jo plaši izmanto. (…) Mums steidzami vajag papildinājumu kā kareivjos, tā instruktoros un virsniekos.”

Papildinājumi tiek pieprasīti nepārtraukti, un tas vēl ir vēsturnieku darbs noskaidrot, cik leģionāru patiesi atradās frontē, jo viena lieta ir kauju aprakstos operēt ar bataljoniem, pulkiem un divīzijām, bet otra – paraudzīties, cik vīru šajās vienībās reāli bija. 1944. gada pavasara kaujās 34. pulka komandieris pulkvedis Kārlis Dzenītis-Zeniņš pēc atkāpšanās līdz Veļikajas upes līnijai pie Opočkas raksta Bangerskim: “Pulks no 700 vīru kaujas sastāva ir zaudējis tieši kritušos, apmēram 90 cilvēku. Kaujas sastāvā palicis pāri bija 120 cilvēku, bet pārējie ir aizgājuši kā ievainotie, saslimušie un man ir aizdomas, ka liela daļa vēl kaut kur klīst vai nu pie vācu daļām, vai varbūt pat Dzimtenē, būdami pārliecināti, ka viņi vienīgie, kas no pulka palikuši pāri.”

Kara pēdējos gados karavīru dzīvības kļuva aizvien dārgākas, taču iespējas izdzīvot grūtāk ievainotajiem tajā pašā laikā saruka. 1944. gada 23. martā 15. divīzijas 32. pulka majors Vilis Hāzners sūdzas pulkvedim Arvīdam Krīpēnam par slikto sanitārā dienesta darbu piefrontes hospitāļos: “Pēc mūsu ārsta atzinuma, gandrīz vai visi smagāk ievainotie – vēderā vai galvā – aiziet bojā vajadzīgo speciālistu trūkuma pēc, jo uz vietas trūkst attiecīgo speciālistu ķirurgu un vajadzīgā apgaismojuma un instrumentu operāciju izdarīšanai un, iztrūkstot nekavējošai palīdzībai, mums jāzaudē viens otrs labs cīnītājs.”

Frontes jūklī pat tiešajiem komandieriem bija grūti pateikt, cik kritušu, cik noklīdušu vai dezertējušu. Un ne jau visi gribēja karot un bija tam piemēroti. Pulkvedis Silgailis vienā no vēstulēm atvainojas Bangerskim, ka spiests nosūtīt vairākus virsniekus atpakaļ, jo “ko lai dara, ja šie virsnieki savā darbībā mums vairāk kaitē nekā labu dara”. Kāds artilērijas leitnants frontes apstākļos nodevies pārmērīgai alkohola lietošanai tik lielā mērā, ka viņa vīri nav spējuši nodrošināt ar pienācīgu artilērijas uguni savus kājniekus. Savukārt cits leitnants, aizsūtīts no frontes uz aizmuguri, lai darbotos 19. divīzijas aizmugures bāzē, izrādījies nederīgs arī tur. Leģiona kapteinis, kas devies uz bāzi, atklājis minēto leitnantu galīgi piedzērušos, “tā ka viņš nešus bijis jānogādā”. “Es atbildu par katra mūsu karotāja dzīvību un nevaru pielaist, ka tādu cilvēku dēļ pa velti tiktu izlietas mūsu tautas asinis,” uzsvēra Silgailis.

“Latviešu purni”

Aizvien no jauna sarakstē paceļas jautājums par “uz aplamajiem principiem dibināto iesaukšanu karadienestā – atstājot mantīgās šķiras locekļus mājās un iesaucot nemantīgās”. Bieži gadījās, ka turīgākie vecāki spēja “atpirkties” no dēla iesaukšanas, kamēr tiem, kam tādu iespēju nebija, nācās vien pakļauties mobilizācijai. Leģionāri kurnēja. Dusmojās arī uz tiem, kas centās izvairīties no nosūtīšanas uz fronti. Silgailis Bangerskim: “Pie manis no vairākām pusēm griezušies leģionāri un izteikuši savu neapmierinātību, ka jūsu štābā strādājot ļoti daudz instruktoru un kareivju, kur nav vēl frontē bijuši. Tagad, kad mums tik liels trūkums instruktoru, šiem cilvēkiem vieta esot šeit frontē, bet pie jums esot jānovieto ievainotie, kas frontes dienestam vairs nav derīgi.”

Taisnība tiem, kas teic, ka jauniesauktie frontē nereti nonāca ļoti slikti apmācīti. 1944. gada 11. martā Paplakā pie Liepājas dislocētā 3. apmācības pulka komandieris pulkvedis Augusts Apsītis-Apse steidzami lūdza Bangerskim, ko darīt lietas labā, jo saņēmis no vācu pavēlniecības pavēli nekavējoties izsūtīt vienu no bataljoniem uz Abreni. “Šis ir manā pulkā trešais bataljons, kurā iedalīti visi marta mēnesī iesauktie, tikai nedaudzi tika iedalīti pēdējās februāra dienās. Visi vēl neietērpti un bez apaviem. Apmācība, protams, bez apaviem un ietērpa, kā arī pie ļoti niecīga ieroču skaita 10 dienās ir visai trūcīga un tos par kareivjiem vēl nevar uzskatīt, jo vēl visi nav pat rokās turējuši ieročus. (..) Domāju, par šāda bataljona sūtīšanu uz fronti nevar būt ne runas. (..) Un, ja arī tie tūlīt pēc nosūtīšanas netiktu sūtīti kaujā, tad tas atstātu citos kareivjos un tautā ārkārtīgi nospiedošu un pat demoralizējošu iespaidu, kas nekādā gadījumā nebūtu pielaižams,” rakstīja pulkvedis, brīdinādams jaunkareivjus no dezertēšanas.

Apgāde bija viena no lielākajām problēmām, jo īpaši apmācāmajās daļās. “Kareivji ļoti sašutuši par to, ka viņi nevar saņemt ietērpu. Ukraiņu policijas darba bataljons apgādāts pirmklasīgi. Visiem labi apģērbi, mēteļi un visiem garie zābaki kājās. To kareivji izjūt kā apvainojumu un pārestību, ka aizmugures vienība ir labāki apgādāta par kaujas vienību. Un pie tam tie ir krievi. Ukraiņu bataljona kareivji savā starpā sarunājas tikai krieviski, bet neviens nav dzirdējis, ka tie runātu ukraiņu valodā. Tāpat ļoti liela neapmierinātība, ka krievu bataljons novietots ārkārtīgi plaši un ērti: apmēram 200 cilvēku liels bataljons aizņem vismaz divtik daudz telpu kā viens mūsu bataljons apmēram 700 vīru. Krievu bataljona karavīri izturas ļoti izaicinoši un vairākkārt mēģinājuši mūsējos izprovocēt uz sadursmēm. Man ir ziņots, ka krievi, satiekoties ar mūsējiem, ja tie ir vairākumā, rupji runājot, aizskar pulka karavīrus. Ir tikuši lietoti tādi vārdi: “latišskaja morda” (latviešu purns), “latišskaja svinja” (latviešu cūka) utt. Esmu saviem karavīriem stingri noliedzis ielaisties kaut kādos strīdos un sadursmēs ar krieviem. Līdz šim tas ir ievērots, bet, ja krievi turpinās tādu pašu izaicinošu izturēšanos, tad sadursmes var notikt,” ziņo Apsītis-Apse. Tāda situācija valdīja Paplakā 1944. gada pavasarī.

Bez līdzrunāšanas

Kādas sekas spēj radīt slikti apmācītu karavīru sūtīšana ierakumos, parādīja sarkanarmiešu veiksmīgais 1944. gada 26. marta rīta uzbrukums turpat pie Veļikajas upes.

Galvenais trieciens ķēra pulkveža Zeniņa 34. pulka aizsardzības pirmo līniju. Uzbrukuma sektora 75% personālsastāva bija jaunpienācēji, frontē ieradušies burtiski pirms pāris dienām. Tikai kājnieku ieročiem bruņotie, neapmācītie karavīri neizturēja uzbrukuma spiedienu, kas tradicionāli notika ar milzīgu padomju dzīvā spēka, artilērijas uguns un tanku pārspēku. Leģionāri cieta lielus zaudējumus, un, lai glābtu situāciju, vāciešiem vajadzēja kaujā sviest vienu savu pulku. 33. pulka komandieris pulkvedis Vilis Jaunums par minētajiem notikumiem 1944. gada 29. martā raksta Bangerskim: “Saņēmu papildinājumu no robežsargiem domātiem cilvēkiem, karavīri nav slikti, tikai nepazīst tagadējos ieročus, neprot pielādēt, nedz arī šaut ar mūsu apbruņojumā esošajiem ieročiem. (..) Šīs rotas arī nebija spējīgas uzbrukumu atvairīt. (..) Krievu rīcībā ir milzīgas mīnumetēju masas un katris uzkalns, kuram viņi nāk uzbrukumā, tiek nosēts melns. Jaunie karavīri sevišķi baidās no “Staļina ērģelēm” (reaktīvie mīnmetēji jeb “katjušas”).” Vēlāk Janums atzīmē: “Man pašulaik raizes dara viens, ka armijas kungi bijuši ļoti noskaitušies, ka tik smagus zaudējumus cietuši divi vācu pulki. Man tāpēc aizdomas, ka viss bīstamākais darbs turpmāk būs jāveic man ar savu pulku. Visumā tas stāvoklis ir pilnīgi nenormāls, ka mēs gan lejam asinis, bet nevienam latvietim nav līdzrunāšanas par to, kur un kādā veidā mēs uzdevumus saņemam.”

Pulkvedis tāpat piebilst, ka 15. divīzijas vācu komandiera vietnieks SS šturmbanfīrers Knēbels no amata ir atcelts, bet “par Knēbeļa aiziešanu es neskumstu, tas ir pat ļoti labi, viņš bija mums naidīgs un muļķis”.

Konflikti ar vāciešiem ir parasta parādība. Vācu vienību komandieri pie katras izdevības centās no hospitāļiem vai apmācības kursiem nākošos latviešu leģionārus un pat veselas apakšvienības ieskaitīt savās karaspēka daļās. Tas tika darīts gan akūtā karotāju trūkuma dēļ, gan arī tāpēc, ka vairākuma vācu virsniecības ieskatā latvieši tikai tad cīnoties labi, ja blakus esot vācieši. “Esam jums pateicību parādā par jūsu gādību, lai mūs pievienotu savai divīzijai, jo bez tās mēs arī vēl pašlaik, tāpat kā iepriekšējā mēnesī, lēni un neatturami tuvotos stāvoklim, kad viss pulks kā cukura grauds izkustu vērmahta daļās. Tie pievāktu mūsu ieročus, transportus, mantas. (..) Vispāri tā bija liela pārskatīšanās – padot nelielas latviešu vienības vācu divīzijām, jo tās ar laiku nozūd,” 1944. gada martā Bangerskim ar atvieglojumu rakstīja 15. divīzijas 34. pulka komandieris Zeniņš.

Tikmēr pašam ģenerālim nākas atkal un atkal Berlīnei bezcerīgi lūgties, lai vācu pavēlniecība beidzot definē viņa ģenerālinspektora pienākumus un tiesības. Atbildē skan pļāpas, ka leģiona ģenerālinspektora amats nozīmējot būt “atbildīgam par latviešu leģionāra iekšējo un ārējo stāju”.

Nekas nemainījās, arī kaujām pārceļoties Latvijas teritorijā. Tikmēr 1944. gada 6. maijā no Opočkas pulkvedis Krīpēns Bangerskim raksta arī šādas jēgas ziņā traģiskas rindas: “Mums pretim savākti arī daži latvieši, jo vakar naktī viens tāds Tēvijas nodevējs mēģinājis piemānīt mūsu sargposteni, tam sakot, ka nākot savējie. Sargpostenis, par laimi, nenoticēja un ar labi mērķētu rokas granātas sviedienu bija šo vīru nogalinājis.”

March 13, 2009 - Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture

2 Comments »

  1. Ieveribai:

    Ar šo informejam, ka M. Jame Hook M AIZDEVUMIEM FONDS pašlaik kas veic aizdevumu fiziskam personam, uznemumiem un sadarboties iestažu par pieejamu procentu likmi.

    Vai Jums vai finansiali paredz? Vai jums ir noraidits ar bankas vai victimized ar šo interneta hoodlums vai velas, lai nokartotu savu paradu uz visiem laikiem, šeit nak lieliska iespeja, jus varat veidot savu sapni, klut par pašnodarbinatam izmantot un pašu savu personigo biznesa klut par uznemeju.

    Lai iegutu vairak informacijas, apmeklejiet mus kungs Jame AIZDEVUMIEM FONDS pa e-pastu jame_financialloanfirm@live.com vai sazinieties ar mums ar iepriekš mineto informaciju. Mes garantejam Jums ir parskatamas un efektivus pakalpojumus.

    Aiznemeji Datu informaciju talak.
    Vards ……..
    Uzvards ……….
    Nodarbošanas ……….
    Sekss ……..
    Valsts ………
    Valsts ………
    Meneša ienakumi ………
    Apjomu, kas nepieciešams ……….
    Ilgums ……….
    Talruna numurs ……….

    Paldies
    Mr Jame Akis MD.

    Comment by Mr Jame Akis MD. | May 9, 2011 | Reply

  2. Ja jums steidzami nepieciešams aizdevums, sazinieties ar SUNSHINE FINANCIAL GROUP, lai saņemtu savu aizdevumu bez kavēšanās vai slēptām maksām, 100% garantija. Sazinieties ar viņiem tagad, izmantojot šo e-pastu: (sunshinefinancialgroupinc@gmail.com)
    Jūs varat arī sazināties ar viņiem, izmantojot WhatsApp: (+14092201434)

    Comment by SUSAN BENSON | June 9, 2018 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: