Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mana vectēva piemiņai

No Sandras Kalnietes bloga

Mans vectēvs Aleksandrs Kalnietis bija leģionārs. Tā nebija viņa brīvprātīga izvēle. Kā daudzus latviešu vīrus viņu iesauca, un viņš dienēja 19.divīzijā. Pēc kara viņš kļuva par mežabrāli. Drīz viņu noķēra un ieslodzīja Gulagā. Vectēvs mira 1953.gada 18. februārī Pečorlagā, tā arī neuzzinājis, ka viņam ir piedzimusi mazmeita.

2004.gada martā, atklājot Leipcigas grāmatu izstādi, teicu, ka „abi totalitārie režīmi – nacisms un komunisms bijuši vienlīdz noziedzīgi. Starp tiem nedrīkst pastāvēt pozitīva hierarhija tikai tālab, ka viens piedalījies uzvarā pār otru un cīņa pret nacismu nevar kalpot par mūžīgu grēku atlaidi tiem, kas īstenoja masu represijas pret nevainīgiem cilvēkiem šķiru cīņas ideoloģijas vārdā.” Ar šo runu es uzsāku savu personīgo cīņu par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Par to, lai Eiropas vēsture tiktu attīrīta no puspatiesībām un vienkāršota dalījuma labajos un ļaunajos, pareizajos un nepareizajos.

Ar šiem vārdiem es pavilku svītru zem tiem gadiem, kad man, Latvijas vēstniecei, sakostiem zobiem nācās uzklausīt dažādu Rietumu diplomātu un politiķu aizrādījumus par latviešu sadarbošanos ar nacistiem. Es klusēju, jo biju pārliecinājusies, ka mēģinājumi pierādīt patiesos faktus manus Rietumu partnerus neinteresē. Šie fakti negāja kopā ar viņu bipolāro priekšstatu par pagātni, kurā dominēja viens ļaunums – nacisms. Ne tikai es, arī citi Latvijas diplomāti ātri saprata, ka mūsu skaidrošana nevis palīdz, bet kaitē Latvijas izredzēm ātrāk pievienoties Eiropas Savienībai un NATO. Tāpēc es apņēmos klusēt, līdz Latvija būs kļuvusi par pilntiesīgu dalībvalsti.

Es zināju, ka vectēvs mani sapratīs un piedos. Piedos tādēļ, ka tolaik vissvarīgākais bija dot Latvijai drošu patvērumu. Viss cits varēja pagaidīt. Pat vēsturiskā taisnīguma atjaunošana.

Atceros, ar kādu saviļņojumu vēroju sabiedroto karaspēka izsēšanās gadadienu Normandijā, kad Francijas prezidents Širaks un Vācijas kanclers Šrēders kopā nolika vainagus vācu karavīru kapos. Šo tik cilvēcisko piemiņas žestu eiropieši pieņēma un neviens nepārmeta abiem valstsvīriem nacisma cildināšanu. Ja ko tādu atļautos Latvijas prezidents vai Latvijas ārlietu ministrs, tad pāri Eiropai veltos sašutušu publikāciju vilnis un latvieši visbiezākajos vārdos tiktu apvainoti gan pagātnes grēkos, gan nacisma slavināšanā.

Tas ir īpaši netaisni tādēļ, ka kopumā vācu militārajos formējumos karoja aptuveni miljons okupēto teritoriju karavīru. Tomēr nevienas citas tautas mobilizētie karavīri nav tā starptautiski zākāti un vajāti kā latviešu leģionāri. Ne par vienu citu karavīru grupu nav izplatīts tik daudz melu un dezinformācijas kā par latviešu leģionu.

Drīz būs pagājusi Latvijas pirmā Eiropas piecgade, un šodien par abu totalitāro režīmu – komunisma un nacisma – līdzīgo būtību jau runā Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta līmenī. Taču jautājums par latviešu karavīru likteni otrajā pasaules karā vēl arvien ir tabu.

Arī šī Latvijas traģiskā vēstures lappuse ir pelnījusi, lai to ieraksta Eiropas kopīgajā vēsturē.

March 15, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | Leave a comment

Jānis Atis Krūmiņš par 16. marta gājiena rīkošanas aizliegumu

March 15, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: