Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Prezidenta pilī vēsturi tur cieņā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=50024
“Latvijas Avīzē” viesojās Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos, profesors ANTONIJS ZUNDA. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Viesturs Sprūde un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Labs iesākums mūsu sarunai ir jūsu vadītās vēsturnieku komisijas izdotais akadēmisko “Vēstures komisijas rakstu” nu jau 24. sējums. Cik šo vērtīgo grāmatu nokļūst “līdz tautai”?

A. Zunda: – Patlaban ir ideja, ka uz pavasara pusi varētu notikt Valsts prezidenta Zatlera tikšanās ar vēstures skolotājiem. Šā pasākuma laikā grāmata tiktu dāvināta. Ar prezidentes Vīķes-Freibergas atbalstu 2007. g. Universitātes aulā izdevās sapulcināt 600 vēstures skolotājus no visām Latvijas vidējām mācību iestādēm, un viņi saņēma tajā laikā jau izdoto divdesmit “Rakstu” sējumu pilnu komplektu. Vidusskolu bibliotēkās šiem krājumiem jābūt.

Prezidents Valdis Zatlers skolēnu zinātnisko darbu konkursa noslēguma konferencē ar pirmo teikumu darīja zināmu uzskatu, ka Latvijas vēsture jāpasniedz katrā skolā kā atsevišķs priekšmets. Atceros, ka Zatlera kungam drīz vien, amatā stājoties, bija tikšanās ar Vēstures skolotāju biedrības valdes locekļiem, kuri visi pārstāvēja viedokli, ka Latvijas vēstures mācīšana jāturpina pasaules vēstures kontekstā. Lai cik šie pedagogi bombardēja prezidentu ar argumentiem un grāmatu citātiem, viņš teica – nē, nepiekrītu.

– Vai prezidenta vārds ir uzskatāms par autoritatīvu un vērā ņemamu?

– To pajautājiet Koķes kundzei. Viņa dzirdēja šos vārdus. Kad nesen kādā pasākumā satiku ministri, viņa atzina, ka LZS partijas programmā ir tēze par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu, to viņa atbalstīšot. Tad esam uz vienas nots.

– Zundas kungs, kā tā sanācis, ka vēstures skolotājiem ir biedrība, bet vēsturniekiem nav? Kad Krievija nelaipnā kārtā dzīrusies pieņemt likumu, ar kura palīdzību sodīšot Maskavai netīkamu vēsturisko patiesību atzīšanu un vēstīšanu, tad tam pretī nav vēsturnieku sabiedriskās domas. Nav neviena, kas to nosauktu par bezkaunību, ka tādā gadījumā jābeidz pļāpāt par “sekmīgiem” latviešiem un krievu pētnieku dialogiem un diskusijām. Tādā tonī un fonā nediskutē!

– Šāds divu valstu zinātnieku apaļais galds notika 2008. gada maijā Maskavā. Mēs bijām seši vēsturnieki, viņi apmēram trīsdesmit. No turienes mana pārliecība ir tāda: abu pušu viedokļi par Latvijas okupāciju, kara laika un pēckara periodu ir polāri atšķirīgi un grūti saskaņojami. Bet, akadēmiski izglītotiem ļaudīm par to diskutējot, izvirzot argumentus, process galu galā iegūst, nevis zaudē, lai cik polāri aizsācies. Ja ieņemam pozīciju ar krieviem nerunāt, tad, man šķiet, arī sevi iedzenam stūrī. Krievi “tīs ap pirkstu” – redziet, gribējām izteikt viedokli, bet viņi atsakās klausīties. Attiecībā uz minēto domē gatavoto likumprojektu – nav pārpratums, ka tas attiektos uz Baltijas valstu vēsturniekiem. Viņus tiesātu par “uzvaras apšaubīšanu” vai tamlīdzīgām lietām, ko nu likumā sarakstītu.

Pirms pāris nedēļām saņēmu vēstuli no akadēmiķa Čubarjana. Vācijas modernās vēstures institūts, Maskavas un Rīgas kolēģi organizētu kopīgu konferenci, veltītu II pasaules kara izcelšanās 70. gadadienai – šogad vasarā. Mēs uz paritātes principiem esam gatavi piedalīties, un par sanāksmes līdzpriekšsēdētāju izvirzījām Dr. hist. Inesi Feldmani kā “karalietu” pārvaldītāju. Konferenci rīkos Maskavā. Tur notiekošajam vienmēr ir lielāka rezonanse. Man bijusi izdevība lielajām krievu televīzijām pateikt, ka Latvijai ir nepieņemamas teorijas par “sociālistisku revolūciju”, brīvprātīgu pievienošanos, iekļaušanos PSRS sastāvā, kas neatbilst realitātei.

Esam arī tepat Rīgā strīdējušies ar vēsturnieci Zubkovu. Nu jau viņa atzīst, ka pusotru mēnesi okupācija tomēr bijusi, bet paliek pie iedomas, ka 21. jūlijā, pēc Saeimas vēlēšanām, tauta “izdarījusi savu izvēli”. Atbildēju, ka “izvēle” notika 100 tūkstošu vīru armijas klātbūtnē un pilnīgā vēlēšanu kontrolē. Tas pats attiecas uz nesen “izpētītajiem” Ulmaņa 5000 latu ziedojumiem Sarkanai palīdzībai. Ja tev pistole pie deniņiem, armija visapkārt, tad tu ne tikai piecus tūkstošus ziedosi.

– Tomēr par vienotu, Krievijai tīkamu uzskata “apdrošināšanu” ar speciālu likumu runā nevis vēstures piebalsotāji, bet Krievijas ministrs Šoigu, kurš piedevām ir valdošās partijas “Jedinaja Rossija” augstākā ranga persona. Tas ir pietiekami oficiāli, un nonākam līdz jautājumam – cik droši Feldmaņa kgam doties uz Maskavu?

– To tiešā tekstā vaicāšu tālākā sarakstē par konferences rīkošanu. No presē teiktā nudien izriet, ka pret vēsturniekiem, kuri sniedz skaidrojumu ne tā, kā iedomājas Kremlis, un nepieņem Maskavā dominējošo viedokli, ir jāvērš sankcijas. Nezinu, varbūt pat valsts vai valdības vadītāju var apcietināt, ja viņš pauž pretēju uzskatu. Jautāšu – vai tad akadēmiskas brīvības vairs nepastāv, vai atgriežamies padomju laikos, kad visas mācību grāmatas bija pilnīgi vienādas.

– Mūsu avīze jau “strādājusi” šajā virzienā – esam saņēmuši Krievijas vēstnieka atbildi, ka tie esot tikai atsevišķi “politiķu izteikumi”, par ko oficiālām personām nav jāatbild.

– Jūs pareizi norādījāt uz ministra Šoigu ievērojamību, turklāt tagad viņš atkārto to, ko prezidents Medvedevs sacīja jau pērn, – mēs nepieļausim vēstures pārrakstīšanu, Krievijas lomas noliegšanu utt. Tas tika teikts plašā runā par ārpolitiku vēstniekiem un publicēts presē. Arī tas, ka pretī jāvēršas ar “visiem iespējamiem resursiem”. Jūs jautājāt – kur ir latviešu vēsturnieku reakcija uz domē aizsākto likuma rakstīšanu? Mana reakcija – nevajag jaukt kopā vēsturi ar politiku. Ja politiķi no Kremļa lien iekšā vēsturē, tad pirmkārt atbilde viņiem jāsniedz politiķiem no Saeimas un valdības.

– Prezidenta padomniek, vai domājat, ka vēsturnieki tik tiešām var noturēties pie savas tīrās, sterilās zinātnes un netikt iesaistīti politikā?

– XX gs. vēsture, bez šaubām, ir cieši saistīta ar politiku, tāpat kā Latvija 50 gadus bijusi PSRS sastāvā. Atmiņu kultūru arī nevar vienā dienā izmainīt. Rudenī rīkosim konferenci ar 9 – 10 valstu pētnieku piedalīšanos par tematu “Okupācija, kolaborācija, pretošanās”. Tajā noteikti skars jūsu minēto jautājumu, kādā veidā sabiedrības pārstāvjus piesaistīja varas lietām, politikai 50 gadu garumā.

– Ziniet, arī Ždanokas kdze taisa visādus sarīkojumus ar lūgtiem viesiem, un labi atceros, ka iepriekšējais vēstnieks Kaļužnijs mīlēja teikt – atstāsim vēsturi vēsturniekiem. Toties Ždanoka gan paziņoja, ka šitāda runāšana jāizbeidz – neatstāsim vēsturi tikai vēsturniekiem! Tas izskatās pēc diedziņā savītiem notikumiem, tas atbalsojas pārmetumos par “uzvaras apšaubīšanu” utt.

– Esmu sev uzdevis jautājumu – kāpēc Krievija to dara? Bez visiem citiem apsvērumiem priekšplānā turu atbildi, ka Krievijā pēc PSRS sabrukuma daudz domājuši, ar ko aizpildīt krievu sabiedrības identitāti, zināmu tukšumu, kas radās pēc komunistu impērijas beigām. Padomju skolās iegaumēja Lielās oktobra revolūcijas mītu un nozīmi, “pagrieziena periodu” vispasaules vēsturē, pēc kura esot sākusies vispārējā kapitālisma krīze utt. Šis mīts ir izgaisināts…

– … palikusi tikai uzvara karā?

– Karš, kurā krievi tiešām uzvarēja, kaut arī zaudējot 20 miljonus cilvēku un neskaitāmas materiālās vērtības. Tas pacelts svētuma līmenī un kā vienmēr visur pieminama lieta. Rietumos par šo karu vairs daudz nerunā. Tas nav “karstais” temats, par kuru nepārtraukti debatēs. Taču krieviem tas saistās un padarīts par identitātes jauno “nesēju”. Karš, kara vēsture nokļuvusi gan ārpolitikas, gan iekšpolitikas pasūtījuma lokā. Uzvara 1945. gadā ir gandrīz vai vienīgais, ar ko XX gs. Krievijai lepoties.

Līdz dzelzs priekškara krišanai, līdz Austrumu un Rietumu Eiropas vienotības atjaunošanai esmu redzējis diezgan daudz kreisi liberālu rietumnieku vēstures autoru darbu par PSRS lielo pienesumu nacisma sagrāvē. Rietumos nepieņēma Staļina noziegumus par pielīdzināmiem Hitlera noziegumiem, un tikai vēlākos gados, sarosoties austrumeiropiešu vēsturniekiem, pieņemtā priekšstata mūri pamazām ieplaisā.

– Latvijas prezidents labvēlīgi izteicies par iespēju apmeklēt Maskavu. Un vai tas, ko mēs redzam, būtu uzskatāms par vizītes sagaidīšanu ar orķestri? Diez vai nejauši tieši šajā brīdī velk vaļā atvilktnes, izrādot, kādi likumprojekti var nokļūt Krievijas domes darba kārtībā.

– Tas nav nejauši. Tā ir lielā politika. Augstā diplomātija. Neesmu ārlietu padomnieks prezidentam, bet domāju, ka vizīte nenotiks ne rīt, ne parīt. Ja nu rudens pusē tā tomēr būs, domāju, ka Valsts prezidents Zatlers mūsu principus aizstāvēs – arī attiecībā uz vēsturi. Viņš vairākkārt atgādinājis, ka cer saņemt mūsu represēto valstsvīru – ministru, diplomātu u. c. – personāllietas, kas glabājas Maskavas arhīvos.

– Attiecību uzlabošanas sakarā līdzšinējie Krievijas vēstnieki vilkuši vienu līniju – viņu puse gan cenšoties, bet neesot pienācīga “politiski informatīvā fona”, ko latvieši vienmēr pamanoties sabojāt. Bet kas tad ir tas “fons”, ko veido Krievijas Valsts domē? Vai mēs esam biezādaini degunradži bez mazākās jušanas, kas notiek Maskavā?

– Zinu vienu – lai pārī dejotu, vajag abu partneru labu gribu. Man šķiet ļoti īpatnēji, ka Krievija XXI gadsimtā domā savas pozīcijas nosargāt šādā sankciju uzlikšanas veidā. Tā ir vairāk nekā atkāpšanās no reālijām.

– Prezidents Zatlers pilī esot ticies ar vispasaules “Daugavas vanagu” organizācijas vadītāju Juri Augustu. Tas – laikposmā pirms 16. marta, kad “Daugavas vanagiem” noliedza iet pie Brīvības pieminekļa, toties valsts galva runājis ar viņu līderi! Izaicinājums? Vēstures izpratne bez aizspriedumiem.

– Ja kāds to grib tulkot tā – lai tulko. Latvijai vēsture bijusi tāda, kāda bijusi – gan ar II pasaules karu, gan ar vairāk nekā 100 tūkstošu latviešu iesaistīšanu vācu bruņotajos spēkos. To noliegšana ir strausa pozīcija.

– Jūsu iepriekšējā vadība netikās ar “DV” vadību.

– Iepriekšējā tiešām oficiālā līmenī netikās.

– Tātad zināma pozīcijas maiņa kopš Vīķes-Freibergas laika?

– Jā. Tikko kļuvis par Valsts prezidentu, Zatlera kungs piedalījās politiski represēto salidojumā Ikšķilē, kur viņa priekštece netika viesojusies ne reizi. Katram valsts vadītājam ir savs redzējums un darbības nianses. Deportāciju 60. gadskārtas atcerē prezidents 25. martā uzaicinājis represēto pārstāvjus no visas Latvijas.

Uzrunāto apmēram deviņdesmit to gadu notikumu liecinieku vidū būs arī nacionālo partizānu pārstāvji.

– Pēdējā laika aktuāla vēstures tēma ir runāt par t. s. kolaboracionismu. Vēsturnieki izmakšķerējuši no arhīviem Kārļa Ulmaņa neparakstītu, bet kancelejas izdotu dokumentu, kurš “spilgti parādot”, ka latvieši paši piedalījušies savas valsts likvidēšanā 1940. gadā. Ulmanis ziedojis 5000 latus Sarkanajai palīdzībai, līdz ar to tālākie secinājumi – paši tak ielaidāt krievus iekšā, Ulmanis pats “atdeva Latviju” Staļinam. Tas itin kā izriet no “uzietajiem faktiem”, bet man liekas, ka šis ir tomēr ļoti slidens un, protams, vienpusējs viedoklis. Ne velti krievu avīzes šo ziņu uzņēma ar patikšanu.

– Vēsture atšķirībā no matemātikas ir samērā subjektīva zinātne. Lai arī vēsturnieki strikti izmantotu tikai un vienīgi dokumentus – arī tos radījuši cilvēki, katrs ar savu domu un attieksmi. Atšķiras vēsturnieku pārliecība un interpretācijas. Viens saskatīs dokumentā sev interesējošo, bet cits to palaidīs garām. Man liekas, ka nevajadzētu uztraukties par atsevišķu pētnieku atrasto vai secināto. Kolaboracionisms ir jebkuras okupācijas posma sastāvdaļa. Ir taktiskais kolaboracionisms, kad cilvēks sadarbojas ar okupācijas varu, lai izdzīvotu. Lai viņa ģimeni neiznīcinātu. Otrs veids ir apzinātais vai idejiskais kolaboracionisms, kad cilvēks pats piesakās nodot tautas brāļus. Tāda parādība bija Latvijā gan karalaikā, “vācu periodā”, gan vēlākajā “krievu periodā” pēc kara. Šāda labprātīga sadarbība nebija raksturīga sabiedrības lielākajai daļai.

March 19, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: