Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kad vēsture kļūst par politikas ieroci

Latvija ir pārdzīvojusi kārtējo 16. martu, kam sekos 9. maijs. Šie pavasara datumi ir nozīmīgi Latvijas un Krievijas politisko attiecību dienas kārtībā jau vairākus gadus. Latvija no savas puses var dažādi traktēt vēsturiskos notikumus, atļaut vai aizliegt vienai vai otrai interešu grupai savus pasākumus minētajos datumos, ignorēt vai pārliecināt citus par savu taisnību, tomēr problēmas saglabāsies tik ilgi, kamēr Krievijā nebūs demokrātiskas varas sistēmas.

Iekšējās brīvības ierobežojumi, vienpusēja vēstures interpretācija un vēršanās pret citādi domājošajiem ir Krievijas autoritārisma iezīmes, ko Latvija objektīvi nevar ietekmēt. Ekonomiskās krīzes apstākļos, kad pieaug sociālā spriedze, Krievijai ir vajadzīgi ārējie ienaidnieki, kas apšauba PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā un “pārraksta vēsturi”. Krieviem uzvara karā ir nozīmīga sevis pašidentifikācija neatkarīgi no Staļina režīma, upuru skaita un fakta, ka 9. maijs par oficiāliem svētkiem kļuva tikai pēc Staļina nāves. Kremlis vēstures jautājumus arvien vairāk izmantos gan Krievijas iekšpolitiskiem, gan ārpolitiskiem mērķiem. Tāpēc pagaidām nav cerību, ka vēstures politizācija Latvijas un Krievijas attiecībās tuvākajā nākotnē mazināsies.

Vēsture kā attiecību priekšnosacījums

Krievijas 2008. gada ārpolitikas stratēģijas apskatā, ko gatavo Krievijas Ārlietu ministrija, ir teikts, ka “attiecību uzlabošanai ar Baltijas valstīm Krievija saskata tikai divus priekšnosacījumus: Baltijas valstu iekšpolitiskā fona izmaiņas un gatavība ņemt vērā Krievijas intereses un bažas. Krievija par principiāli svarīgu uzdevumu Latvijā un Igaunijā uzskata tautiešu aizsardzību. Krievijas pozīcija nemainīsies robežjautājumu risināšanā. Krievijai nepieņemama ir okupācijas tematika, neonacisms un padomju pieminekļu demontāža”. Nupat arī Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs norādīja, ka tieši vēstures interpretācijas rada politiskās problēmas starp Latviju un Krieviju.

Krīzes apstākļos Krievijas politika vēstures jautājumos kļūst vēl agresīvāka. Kā vēsta Krievijas un Ukrainas mediji, Krievija gatavojas pieņemt īpašu likumu, lai vērstos pret “nacisma reabilitāciju” bijušās PSRS valstīs, kā arī savulaik okupētajās Baltijas valstīs. Iecerēts, ka aprīlī notiks apaļais galds, kurā piedalīsies Krievijas Valsts domes deputāti un sabiedrības pārstāvji, lai apspriestu koncepciju likumam “Par Krievijas Federācijas pasākumiem, lai pretdarbotos nacisma, nacistisko noziedznieku un viņu līdzdalībnieku reabilitācijai jaunajās, neatkarīgajās valstīs – bijušajās PSRS republikās”. Likuma mērķis esot nepieciešamība reaģēt uz “Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu, nacistu līdzgaitnieku, kolaboracionistu un nodevēju heroizāciju, kas pieņemas spēkā Igaunijā, Latvijā, Ukrainā un dažās citās jaunajās, neatkarīgajās valstīs”.

Likumprojekta autori gatavojas “konstatēt, klasificēt un nosodīt” gan individuālus, gan kolektīvus, gan valsts līmenī veiktus “mēģinājumus reabilitēt nacismu” un piedāvāt “pretdarbības pasākumu sistēmu”, sākot ar “profilaksi un izglītošanu” un beidzot ar ekonomiskām un cita veida sankcijām, tostarp administratīvo un krimināltiesisko vajāšanu Krievijas teritorijā, kā arī starptautiskajās institūcijās.

Vēsturiskās “patiesības” balsts – kriminālatbildība

Viens no Krievijā valdošās partijas ”Vienotā Krievija” līderiem, ārkārtas situāciju ministrs Sergejs Šoigu publiski paziņojis, ka valstij nepieciešams likums, kas paredzētu kriminālatbildību tiem, kuri apšaubītu Padomju Savienības lomu nacisma sagrāvē. Šis paziņojums nozīmē atbalstu Krievijas Valsts domes iecerētajam likumprojektam, kura mērķis ir vērsties pret tā saukto nacisma reabilitāciju un ”vēsturniekiem revizionistiem” – pirmkārt jau Baltijas valstīs un Ukrainā.
“Latvijai svarīgi, lai skolēni nākotnē būtu gatavi kritiski izvērtēt ikvienu vēstures notikumu un procesus kopumā.”

Sergejs Šoigu savu viedokli pauda, uzstājoties Staļingradas kaujas veterāniem veltītā pasākumā. ”Es uzskatu, ka mūsu parlamentam ir jāpieņem likums, kas paredzētu kriminālatbildību par Padomju Savienības uzvaras Lielajā Tēvijas karā noliegšanu. Tādā gadījumā dažu valstu prezidenti, kas to noliedz, vairs nevarētu nesodīti ierasties mūsu valstī un dažu pilsētu mēri, pirms nojaukt pieminekļus [padomju karavīriem], iepriekš vairākas reizes padomātu,” dodot mājienu postpadomju valstu virzienā. Piemēram idejas autori min daudzās valstīs pastāvošos likuma pantus, kas draud ar kriminālatbildību par holokausta noliegšanu.

Radiostacijas ”Eho Moskvi” veiktā analīze liecina, ka Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs un citas valsts amatpersonas pēdējā laikā aizvien biežāk runā par ”nepareizu” vēstures interpretāciju. Kā minēts iepriekš, krieviem uzvara Otrajā pasaules karā ir svarīga identitātes vērtība. To apšaubot vai pat diskutējot par to, krievi jūtas aizskarti. Šāda situācija ir izdevīga Kremlim, jo tad sabiedriskā uzmanība nav jāpievērš tikai sociāliem jautājumiem, bet ar nacionālo mediju starpniecību var radīt ilūziju, ka Kremlis tiešām rūpējas par krievu tautas pamatvērtībām.

Vēsture – daļa no ideoloģijas

Krievijas vara ideoloģiski tiek balstīta, izmantojot impērisku retoriku, ideju par vienotu un nedalāmu valsti, vienotu krievu tautu uz krievu kultūras bāzes, lai kurā pasaules malā cilvēks dzīvotu un kāda būtu viņa etniskā izcelsme. No varas puses tiek kultivēta ideja par kādu īpašu “krievu demokrātiju”, kas patiesībā nozīmē stingru un autoritāru vadoni, kurš nosaka, cik un kāda demokrātija tautai nepieciešama. Impēriska nostalģija caurauž Putina Krievijas pieeju vēstures jautājumiem. Kā liecina nacionālās televīzijas “Rossija” 2008. gada nogalē rīkotā tautas aptauja par “cilvēku, kas nes Krievijas vārdu”, godā tika celts “tautu tēvs” Staļins kā dižens vadonis, glorificēts Otrā pasaules kara periods, tāpat padomju valsts kā krievu impērijas mantiniece un turpinātāja.

Lasīt visu rakstu

March 24, 2009 Posted by | Vēsture | | Leave a comment

Pirms 20 gadiem

March 24, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai LTV1 izveidojusi īpašu programmu

Gatavojoties komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai – 25. martam, LTV1 izveidojusi īpašu programmu, kas līdz pat šīs nedēļas beigām godinās traģiskajās deportācijās cietušo piemiņu, atgādinot, ka traģiskie notikumi risinājās tieši pirms 60 gadiem.

Tieši sēru dienā – trešdien, 25.martā, LTV1 ēterā būs režisores Dzintras Gekas veidotās dokumentālās filmas. Plkst. 10:40 – kinolente „… un Igarka (Cerība un Taurenis)”. Tā vēsta par 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju aizvestās Laimas Āriņas meitas Nadeždas dzīvi, kura piedzima ieslodzījuma nometnē Igarkā, un par viņas bērnības draugu Anatoliju Taureni, kurš pēc Nadeždas atgriešanās Latvijā palicis Igarkā.

Plkst. 18:20 sāksies filma „Sveiciens no Sibīrijas”. 2004. gadā uzņemtā kinolente ir stāsts par 1941. un 1949. gadā uz ieslodzījuma un nometinājuma vietām Sibīrijā izvesto Latvijas iedzīvotāju pēctečiem. Viņus šodien var sastapt Krasnojarskā un Tomskā, Jeņisejskā un citos Sibīrijas apgabalos. Kādi ir viņu likteņi un šodienas dzīve Sibīrijā? Vai viņi ir zuduši Latvijas zemei un tautai uz visiem laikiem?

Padomju varas terora traģiskajai tēmai trešdien, 25. martā, pievērsīsies arī raidījums „100 g kultūras”, kas LTV1 ēterā sāksies plkst. 19:30. Atcerēties vai aizmirst? Skaidrot jaunatnei mūsu tautas traģiskos likteņus, vai ļaut viņiem uzaugt nezinot? Vai tādēļ, ka noteikumus allaž diktē uzvarētāji, Vācija vēl šodien ir gatava atvainoties un kompensēt kara laika noziegumus, bet komunistiskā genocīda upuru ciešanas joprojām līdz galam nav izmeklētas? Un ko iesākt ar dokumentiem un liecībām par padomju varas teroru, un kā šo vēstures lappusi pavērt jauniešiem? Uz šādiem jautājumiem atbildes meklēs raidījuma veidotāji. Studijas viesis – represētais, komunistiskā genocīda aculiecinieks un atmiņu grāmatas „Bij’ tādi laiki” autors Ilmārs Knaģis.

Nedēļu svētdien, 29. martā, plkst. 12:00 noslēgs komunistiskā genocīda upuru piemiņai dienai veltītā dievkalpojuma tiešraide no evaņģēliski luteriskās Augšāmcelšanās baznīcas.

March 24, 2009 Posted by | piemiņa, Vēsture | Leave a comment

Attīrot pagātni no sārņiem

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/tuvplana/?doc=50393

Čehijā publicē bijušo slepeno dienestu ziņotāju un virsnieku vārdus

Pagātnes pētīšanā jāiet uz priekšu, attīrot vēsturi no puspatiesības un melu uzslāņojuma, saka Pāvels Žačeks, Čehijas Totalitāro režīmu pētīšanas institūta direktors. Ar P. Žačeku tikāmies Briselē, kur pēc Čehijas prezidentūras iniciatīvas Eiropas Parlamentā notika debates “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem”. P. Žačeks un viņa vadītais institūts bija viens no šo debašu pīlāriem.

Čehijas Totalitāro režīmu pētīšanas institūts sācis darbu šā gada sākumā, un paveiktā ir daudz: izstādes, publikācijas, konferences, darbs ar jaunatni. Institūtu veido divas iestādes – pētniecības institūts un arhīvs, kas glabā StB (Statni bezpečnost) – bijušā valsts drošības dienesta (VDK līdzinieka) – dokumentus.

– Gads nav ilgs laiks, tomēr vaicāšu, cik lielā mērā izdevies sabiedrībā radīt izpratni par komunisma patieso dabu?

P. Žačeks: – Uzreiz gribu teikt, ka Čehijā tas ir jūtīgs un politisks jautājums. Pagātnes izvērtēšanas procesu ļoti ietekmējusi politiskā situācija un politiķu viedokļi. Čehijas parlamentā joprojām ir visai stipra komunistiskā partija, un daļēji viņu pozīciju atbalsta arī viņu vēlētāji. Komunistiskā partija netika aizliegta, un tai ļāva startēt pirmajās brīvajās vēlēšanās 1990. gadā. Pēc komunistiskā režīma krišanas mēs cenšamies sabiedrībā rosināt diskusijas par komunismu, cenšamies izskaidrot pagātni: to, kas valstī notika līdz 1990. gadam gan no vēsturiskā, gan morālā viedokļa. Pagātnes izvērtēšana nav ātrs process, un Čehija ir viena no pēdējām valstīm, kas izveidojusi totalitāro režīmu pētīšanas institūtu, – pēc Vācijas, Polijas, Slovākijas, Rumānijas, Ungārijas…

Čehijā joprojām aktīvi darbojas tie reformkomunisti un viņu idejiskie atbalstītāji, kas savulaik iestājās par “Prāgas pavasara” idejām. Te rodas pretruna: sociālisms “pēc padomju parauga” un “ar cilvēcīgu seju” – tas bija nesavienojami. Mēs zinām, kas notika pirms 1968. gadā un piecdesmitajos gados, cik stiprs bija komunistiskais režīms Čehoslovākijā padomju atbalsta dēļ. Šodien mums ir vairāk informācijas par pašiem tā dēvētajiem reformkomunistiem, kuri patiesībā iestājās pret demokratizāciju. Tā ka uz 1968. gada notikumiem jāskatās bez rozā brillēm.

Politieslodzītie, kas piecdesmitajos gados tika ieslodzīti cietumos vai kuriem bija piespriests noteikts laiks darba nometnēs, uz komunismu raugās ar citu skatienu nekā šodienas komunisti – tie, kuri savulaik palīdzēja celt prettautisku režīmu, bet šodien runā par demokrātiju… Tā kā te ir arī morāla problēma: trīskārtēja vai vairākkārtēja “mēteļa apmešana” uz otru pusi, pieskaņojoties valdošajiem vējiem. Viņu pozīciju var salīdzināt ar politisko cietumnieku ikdienu, kuri iestājās pret komunistisko režīmu arī pēc vajāšanām, arī pēc tam, kad bija izcietuši cietumsodus, un viņi čehu sabiedrībai uzdod jautājumu: kā jūs varat uzticēties šiem politiķiem, rakstniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri metuši ādas vairākas reizes pēc kārtas? Tā ka Čehijas sabiedrībā vēl notiek cīņa par morālo attīrīšanos un arī par to, lai pagātni attīrītu no nepatiesības un melu uzslāņojumiem.

– Tad ir nepieciešami spēcīgi morālie līderi. Vāclavs Havels ir bijušais politieslodzītais, kurš kļuva par valsts prezidentu. Vai viņa balss arī šodien ir stipra?

– Vāclavs Havels ir ievērojams cilvēks, ar savu īpašu lomu un nopelniem valsts vēsturē. Tomēr, kad viņš kļuva par prezidentu, Havels, manuprāt, vēsturiskās patiesības atjaunošanā izdarīja mazāk, nekā būtu varējis paveikt. Viņš varēja vairāk rīkoties saistībā ar komunistisko partiju, bet politisku iemeslu dēļ viņš to nedarīja. Lielā mērā arī tāpēc mēs Čehijā joprojām cīnāmies ar komunistiskās pagātnes sekām… Piemēram, Lustrācijas likums. Vairāku starptautisko institūciju pārstāvjiem, piemēram, tas šķita dīvaini, jo viņi nesaprata, kāpēc mums Čehijā vajadzētu veikt šādu procesu. Cilvēki, kuri nāk no Rietumu sabiedrības, nespēja īsti izprast, kādas problēmas atjaunotā valstī var radīt cilvēki, kas savulaik strādājuši komunistiskā režīma labā.

Čehija bija viena no pirmajām valstīm, kas sāka veikt lustrāciju. Vācija pieņēma Lustrācijas likumu pusotru mēnesi pēc Čehijas. Čehijas Lustrācijas likums paredz, ka personas, kas bijušas kompartijas nomenklatūrā, kā arī bijušā valsts drošības dienesta StB aģenti, informatori un virsnieki, nedrīkst ieņemt virkni svarīgu amatu.

– Kādi tieši ir amatu aizliegumi?

– Lustrācijas likums tika pieņemts, lai valsts varētu beidzot atvadīties no komunistiskā režīma. Likums neparedzēja nevienu bijušo StB virsnieku vai aģentu tiesāt, ieslodzīt vai jelkā sodīt; tas tikai liedza viņiem ieņemt augstus amatus. Piemēram, viņi šodienas Čehijā nedrīkst būt armijas pulkveži un ģenerāļi, nedrīkst strādāt valsts pārvaldes augstākajos amatos, piemēram, vadīt valsts banku, strādāt par ģenerālprokuroru, augstskolu rektoriem… Tajā pašā laikā likums šiem cilvēkiem neliedz strādāt, piemēram, valsts bankā kādā zemākā amatā. Jāpiebilst, likums tika rakstīts laikā, kad praktiski visas būtiskākās dzīves sfēras atradās valsts pārraudzībā, un kopš pieņemšanas nav grozīts, tāpēc tas neskar privāto sektoru.

– Vai, piemēram, bijušā drošības dienesta StB ziņotāji un slepenpolicijas virsnieki var būt parlamenta deputāti?

– Tas ir politisks jautājums un katras partijas ziņā. Ir partijas, kurās iestājoties to biedriem jādod paraksts, ka viņi nav strādājuši komunistiskās varas slepeno dienestu labā un bijuši kompartijas nomenklatūrā.

Saistībā ar komunistisko partiju situācija ir ļoti īpatnēja. Ir publiskota informācija, ka kāds tās biedrs savulaik bijis komunistu spiegošanas dienesta ziņotājs, turklāt daļa viņa aģenta lietas ir publicēta. Neraugoties uz to, viņš joprojām ir partijā…

– Kā bijušā slepenā dienesta StB kadru darbinieku un ziņotāju vārdi Čehijā tiek publicēti?

– Vispirms tika publicēti ziņotāju un aģentu vārdi. Informācija par viņiem ievietota institūta interneta vietnē – ar īstajiem vārdiem, uzvārdiem un fotogrāfijām. Tagad notiek darbs, lai tiktu publicēti arī dienesta darbinieku vārdi.

– Vai aģenta vārdu sabiedrībai paziņo arī tad, ja šī persona piesakās attiecīgajās institūcijās un ir gatava stāstīt par savu aģenta darbību?

– Jāsaka, ir arī gadījumi, kad kāda aģenta vārds netiek publiskots, bet šo lēmumu pieņem, balstoties uz lietas izvērtēšanu. Tomēr cilvēka gatavība stāstīt par savām kādreizējām gaitām nenozīmē “grēku atlaidi” – viņa vārdu publiskos jebkurā gadījumā.

– Cik zināms, sabiedrības reakcija uz šīm publikācijām ir ļoti dažāda: no atzinīgas līdz zobu griešanai.

– Kad sākām šo publiskošanas procesu, par to ļoti interesējās mediji. Bija diskusijas par tā laika notikumiem, personām. Tagad, kad izveidots Totalitāro režīmu pētīšanas institūts, tiek gaidīts, lai mēs medijiem visu informāciju pasniedzam gatavu, kā uz paplātes, un virkne rakstu un tēmu, kas tika sāktas, šķiet, palika nepabeigtas. Cilvēki, kas atbalsta institūtu, atzīst, ka šis pagātnes izvērtēšanas process sācies par vēlu – teju 20 gadus pēc komunistiskā režīma krišanas. Bet labāk vēlu nekā nekad. Ir skaidrs, ka šis iesāktais process jāturpina un jāiet uz priekšu.

Saistībā ar šo aģentu vārdu publiskošanu Čehijā notika apspriedes ar iestādi, kas rūpējas par personu datu aizsardzību. Viņu atbilde bija šāda: šīs personas savulaik strādājušas pretēji sabiedrības interesēm, un, ja vien netiek publiskota informācija, piemēram, par viņu ģimenēm vai informācija, kurai nav sakara ar viņu darbību StB, tad viss ir kārtībā. Protams, daži materiāli ir slepeni arī šodien, bet to ir ļoti maz. Tomēr ir īpaši gadījumi, kad nolemts neatklāt kādu noteiktu informāciju.

– Latvijā bieži dzirdēts arguments: jā, parakstījās, bet – “neziņoja, nesadarbojās!”. Vai arī “ziņoja niekus”.

– Ja kāda persona ir parakstījusi vienošanos, ka “strādās slepeno dienestu labā”, tad to var dažādi tulkot. Daži izdarīja maz ļaunuma, daži – nemaz, bet citi iesaistījās lielās StB operācijās. Otra problēma: intervējot cilvēkus un apkopojot atmiņas par to, kas notika pagātnē, jāsecina, ka daļa saka nepatiesību vai melo. Rodas jautājums: kuram un cik daudz katram no viņiem var ticēt? Cik daudz viņi vēlas atcerēties?

Strādājot Čehijas Totalitārisma noziegumu izmeklēšanas un dokumentēšanas centrā, es runāju ar StB bijušajiem darbiniekiem un zinu, ka viņi bija profesionāļi un nav aizmirsuši to, ko darīja piecdesmitajos gados. Bet par to īsti runāt viņi nevēlas. Toties var pastāstīt par to, ko darījuši citi viņu biedri, piemēram, par nelegālām operācijām, PSRS padomniekiem. Ir dāmas, kas nevēlas stāstīt par to, kā savulaik spīdzinājušas cilvēkus. Tikai ļoti nedaudzi ir teikuši, ka stāstīšot visu, kā bijis, jo gribot parādīt, kāds patiesībā bijis režīms, kuram viņi kalpojuši.

– Šodien bijušie StB virsnieki veido kopīgus biznesa projektus ar bijušajiem VDK virsniekiem. Vai, jūsuprāt, tas nerada draudus valsts drošībai?

– Manuprāt, tā ir bijušo postkomunistisko valstu kopēja problēma, un ir jautājums: vai tika izdarīts viss, ko būtu vajadzējis darīt pēc 1990. gada? Piemēram, bijušais VFR valdības pilnvarotais “Stasi” lietās Joahims Gauka brīnījies, kā tas iespējams, ka tad, kad valstī ir sabrukums, bijušie “Stasi” vīri braukā lepnos auto, ekskluzīvi ģērbušies? Pretizlūkošanas dienestam bija sadarbība ar padomju VDK, un šie vīri darbību privātajā sektorā varēja sākt ļoti strauji. Daudziem bijušajiem StB vīriem ir biznesa kontakti ar Krieviju. Citi no bijušajiem StB darbiniekiem sāka sadarbību ar Rietumu uzņēmumu Čehijas filiālēm. Laikam rietumnieku izpratnē viņi bija īstie, kas var palīdzēt “nokārtot lietas”, cilvēki ar pazīšanos noteiktās aprindās.

Vienam no bijušajiem StB izlūkošanas aģentiem, kurš aizgājis biznesā, – Pāvelam Minarikam pirms dažām dienām tiesa piesprieda četrarpus gadu ieslodzījuma. (Čehijas prese raksta, ka pēc 1989. gada Minariks bija sācis biznesu kopā ar diviem saviem draugiem no KGB laikiem. Viņš apsūdzēts par paša piegādātās kravas ļaunprātīgu sadedzināšanu Ukrainā. Krava bijusi apdrošināta par summu, kas vairākkārt pārsniedz tās vērtību. Tiek ziņots, ka 1969. gadā Minariks centies “Radio Brīvā Eiropa” sarīkot sprādzienu. – I. M.) Tā ka ne visi šie biznesa projekti ir sekmīgi.

Tomēr ir skaidrs, ka daudziem bijušajiem StB virsniekiem un aģentiem nepatīk demokrātija, viņi neatbalsta konstitucionālo kārtību, iebilda pret stāšanos ES un NATO. Šo naidu viņi sarunās nespēj noslēpt. Ir skaidrs: ja viņiem būs iespēja kaut ko darīt pret jaunajām valsts struktūrām, tad viņi to darīs.

March 24, 2009 Posted by | KGB, stukači, Vēsture | 1 Comment

   

%d bloggers like this: