gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Leģendāra personība Latvijas vēstniecībā Prāgā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=53086

Elijahu (Iļja) Ripss, kurš protestēja pret ”Prāgas pavasara” apspiešanu, joprojām atceras Latviju un runā latviski.

Pagājušajā nedēļā Latvijas vēstniecību Prāgā apmeklējis Elijahu (Iļja) Ripss – Latvijas vēsturē unikāla personība, cilvēks, kurš pirms 40 gadiem mēģināja pašsadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret PSRS vadībā veikto Čehoslovākijas okupāciju 1968. gadā.

Ripss Prāgā ieradās 20. aprīlī pēc Čehijas Totalitāro režīmu pētījumu institūta ielūguma un vairāku dienu ilgās vizītes laikā apciemoja arī savas jaunības dienu zemes Latvijas vēstniecību. Par godu viņam tika sarīkota pieņemšana, uz kuru bija aicināti diplomāti, latviešu kopienas un čehu sabiedrības pārstāvji, informēja Latvijas vēstniece Čehijā Argita Daudze.

Šobrīd Ripss dzīvo Izraēlā un ir ievērojams matemātiķis, Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors, taču 1969. gada 13. aprīlī viņš bija Latvijas Valsts universitātes Matemātikas un fizikas fakultātes students, kurš vienpersoniski nolēma pēc čehu patriotu Jana Palaha un Jana Zajica parauga pašsadedzināties pie Latvijas brīvības simbola, lai protestētu pret totalitāro komunistisko režīmu un ”Prāgas pavasara” apspiešanu. Šis notikums aprakstīts arī Andra Grūtupa grāmatā ”Observators”. Liesmojošo Ripsu pie Brīvības pieminekļa apdzēsa piesteigušies čekisti. Viņu piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, tiesāja, taču 1972. gadā jaunietim kopā ar vecākiem ļāva emigrēt uz Izraēlu.

Atceroties laiku, kad uzturējies psihiatriskajā slimnīcā, Ripss vēstniecībā ar labu vārdu pieminēja latviešu medicīnisko personālu, kurš palīdzējis slepus sazināties ar vecākiem un zem spilvena gultā licis šokolādes konfektes. Kaut Elijahu Ripss kopš izceļošanas nav viesojies Latvijā, viņš joprojām saprot un ar nelielām grūtībām latviski arī runā. Argita Daudze pavēstīja, ka Ripss Latvijas vēstniecības viesu grāmatā ierakstījis vārdus: ”Šī bija neaizmirstama tikšanās. Vēlos pateikties par uzmanību, līdzjūtību un labvēlību. Cilvēkiem rūp, un mēs par to pārliecināmies atkal un atkal. Paldies!”

April 30, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

L. Mļečins: «Staļinisms vēl ir ejoša prece.»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=52678&date=2009-04-24

Mēs dzīvojam katrs savos mītos un maksājam meslus pagātnei, sarunā ar Voldemāru Krustiņu un Ģirtu Kondrātu sacīja interesantas Krievijas televīzijas kanāla TVC programmas “Dokumentālais kino” autors un rakstnieks LEONĪDS MĻEČINS.

V. Krustiņš: – Viena lieta ir vēsture, kad iznāk saskarties ar svešiem un nesaprotamiem notikumiem, cita – kuras aculiecinieks esi bijis pats. Jūs arī nesen esat sarakstījis grāmatu par PSRS VDK priekšsēdētāju un PSKP ģenerālsekretāru Juriju Andropovu. Es tos laikus atceros. Kā jūs labāk saukt – par vēsturnieku vai rakstnieku?

– Es tiešām esmu sarakstījis diezgan daudz. Man ir vairāk nekā 60 grāmatu. Pirmo sarakstīju, kad man bija 22 gadi, pašlaik man ir 52. Ticiet, trīsdesmit gadu laikā var sarakstīt pietiekami daudz, jo nekad neesmu izmantojis atvaļinājumus, nezinu, kas ir sestdiena un svētdiena, turklāt rakstu katru dienu.

– Taču tie nav pārsvarā romāni, bet gan ar izpēti un faktiem piesātināti dokumentāli vēstījumi par VDK priekšsēdētājiem, Jevgeniju Primakovu un citiem politiķiem. Jūs esat strādājis arhīvos un saticis dzīvus laikmeta lieciniekus.

– Tā, protams, ir. Taču arhīvos esmu racies tikai tik tālu, cik tas bijis iespējams. Pārāk atvērti tie Krievijā nav.

– Tas bija ļoti vērtīgi pastāstīt par Andropovu tā, lai rakstītais atšķirtos no citu vēstījuma, kurā viņš attēlots tāds “pūkains” un labdabīgs.

– Tādu ilūziju gan man nekad nav bijis. Piemēram, izmantojot arhīvus, es aprakstīju Andropova ar komjaunatni saistīto jaunību. Man palaimējās kā otrajam ielūkoties viņa karjeras sākuma personiskajā lietā, kas tikko kā bija atslepenota. Arī mans tēvs bija ticies ar Andropovu, un es pazinu vairākus viņam tuvus cilvēkus. Pie viena gan esmu pieturējies. Ja zinu, tad rakstu, ja nezinu, tad par to arī saku – nezinu.

Taču man tiešām ir bijusi izdevība pazīt gan daudzus padomju laika VDK vadītājus, gan ierindas darbiniekus. Es pazinu Semičastniju – vienu no Andropova priekštečiem – , arī Krjučkovu.

– Vai ģenerāli Pāvelu Sudoplatovu satikāt?

– Viņu pašu ne, taču Sudoplatova dēls man atdeva jau pārbūves gados pierakstītas sarunas. Nelaime tā, ka brīdī, kad Sudoplatovs sāka stāstīt, viņam jau bija sākušies ar vecumu saistīti atmiņas zudumi. To, kas tagad saucas par Sudoplatova memuāriem, patiesībā ir rakstījis ģenerāļa dēls, nelaiķis Anatolijs Sudoplatovs, kurš bija nolēmis kļūt par izlūku. Tas viņam neizdevās, bet tēvs dēlam kaut ko tika pastāstījis. Detaļas, kas saistās ar Sudoplatova jaunību, ir ticamas, taču daudz kas ir apšaubāms.

– Mūs šie memuāri interesē kā avots, kas kaut ko paskaidro Baltijas valstu, tajā skaitā Latvijas, vēsturē. Arī tas, ka viņš lidojis uz Latviju, lai saliktu visus punktus uz “i”, pirms te ieradās Andrejs Višinskis. Kaut ko tuvāk par šiem notikumiem mēs varētu uzzināt no ārlietu ministra Vilhelma Muntera arhīviem, bet to mums nav. Tās varētu būt liecības, kā Sudoplatovs pieprasa Munteram varas maiņu. Turklāt VDK ģenerālim šajā ziņā var ticēt vairāk nekā jebkuram citam, ja vien viņš patiešām te ir bijis.

– Memuāri laika gaitā ir izdoti vairākkārt un kļuvuši biezāki, jo kaut ko klāt ir pierakstījis Anatolija brālis. Ja būtu pilnīga pārliecība, ka tas, kas piedēvēts Sudoplatovam, tiešām ir nācis no viņa paša mutes, tad būtu labi. Bet, kā jau teicu, viņa veselības stāvoklis ap to laiku, kad tika pierakstītas atmiņas, vairs nebija tik spožs, lai nerastos šaubas, ka sacītais tiešām pieder Sudoplatovam pašam. Turklāt vairs nav iespējams pārbaudīt, kur beidzas sacītais un sākas dēlu pierakstītais.

Bet es gribētu vērst jūsu uzmanību Aleksandra Jakovļeva fonda izdotajiem divu sējumu 1941. gada dokumentu krājumam par Baltijas pievienošanu PSRS. Tur gan viss ir ļoti precīzi, kā Vjačeslavs Molotovs tikās ar Baltijas ārlietu ministriem, atveltot tiem trīs minūtes katram, un kā pavēlēja viņiem mainīt valdības.

– Ar Molotovu jūs neesat ticies? Arī viņa atmiņas, ja var uzticēties Feliksam Čujevam, ir nopietnas laikmeta liecības.

– Tad, kad Molotovs runāja ar Feliksu, viņa veselības stāvoklis bija labs. Cita lieta, ko viņš gribēja stāstīt. Bet Čujeva grāmatai var ticēt, jo rakstītājs bija panaivs staļinists, kurš ticēja visam, ko viņam saka, un to precīzi pierakstīja.

– Lasot jūsu grāmatas, ir skaidrs, ka desmitiem gadu ir pagājis, pētot arhīvus. Kad nāca galvenie atklājumi? Vai tie bija pēdējie gadi, kas varēja atnest atklājumus, kas apgāž iepriekšējos pieņēmumus par dažādu personību motivāciju, kāpēc viņi tā rīkojās?

– Man nekad nav bijis tā, ka arhīvu materiāli būtu sagrāvuši agrākos pieņēmumus. Jā, tie ir pavēruši jaunas lappuses, bet tikai tādas, kas papildina jau zināmo.

Bija laiks 90. gadu sākumā, kad arhīvos kļuva pieejams daudz jaunu, agrāk ļoti slepenu dokumentu. Bet drīz vien upe pārvērtās par strautiņu, līdz apsīka pavisam. Tagad tie ir daži valgmes pilieni, jo resori nevēlas, lai informācija būtu plaši pieejama, un neviens viņus nevar piespiest rīkoties pretēji.

Ja arī kaut kas nonāk apritē, tad tie parasti ir maznozīmīgi dokumenti. Piemēram, kad mēs uzņēmām filmu par Maskavas aizstāvēšanu 1941. gadā, atklājās, ka tā laika pilsētas partijas komitejas sēžu protokoli joprojām ir slepeni. Bet labākajā gadījumā tās ir liecības, piemēram, par kādu uzņēmumu, kurš dienā spējis izlaist divus tankus. Nu kas tur vairs slepens jau 60 gadus pēc kara? Tajā pašā laikā neviens negrib parakstīt papīru, ka šādi dokumenti vairs nav slepeni, lai gan ir likums, kas to ļauj, bet neliek darīt. Vēl ir komisija, kam par to visu jālemj, tāpēc viss uz priekšu virzās ļoti lēni vai nevirzās nemaz.

– Jūs ar saviem raidījumiem un grāmatām radāt iespaidu par noteiktu laikmetu, kas ir svarīgs vairākām paaudzēm. Tiesa, nav skaidrs, vai tas interesē arī ļoti jaunus cilvēkus.

– Lai cik dīvaini tas būtu, viņi par šo laiku interesējas. Bet es steidzos, lai vēl paspētu apzināt atmiņas, kuras aizejošā paaudze paņems sev līdzi. Tad nu iznāk tā: nolemju, ka parunāšos vēlāk, bet drīz vien izrādās, ka nav vairs ar ko.

– Vai ir pieprasījums pēc noteiktām tēmām?

– Patiesībā es rokos lietās, kas man pašam šķiet interesantas. Labi, ja tas aizrauj arī citus. Piemēram, nosaukums televīzijas raidījumam “Osobaja papka” (“Īpašā mape”) ir mans izgudrojums. Tā bija padomju dokumentu pati augstākā slepenības pakāpe. Šķirstot PSKP politbiroja dokumentus, lasām: iecelt to vai citu personu par vēstnieku, bet tālāk seko ieraksts “Īpašā mape”. Tas nozīmē, ka šos resoru dokumentus ar ziņām par armiju vai izlūkošanu drīkst lasīt tikai PSKP CK ģenerālsekretārs.

– Krievijas televīzijā raidījumus vada cilvēki ar izcilu stāstnieka talantu – piemēram, Edvards Radzinskis, Iraklijs Androņņikovs. Tas ir ļoti svarīgi – spilgti pasniegt to, ko stāstītājs zina. Bet es jums jautāšu: spriežot pēc krievu grāmatām, Krievijā notiek staļinisma restaurācija. Izskatās, ka Maskavā ir piecas sešas izdevniecības, kas ar to vien nodarbojas. Un ko domāt mums, ja šeit parādījās grāmata ar nosaukumu “Kāpēc Staļins izsūtīja tautas”? Turpat uz vāka ir arī jautājums: “Tā bija patvaļa vai taisnīga atmaksa?”

– Jūsu pieminēto grāmatu redzu pirmo reizi un tās autoru nepazīstu. Ja par prostaļinisko literatūru, tad par nožēlu katrā Maskavas grāmatu veikalā ar tādām ir piepildīti vismaz divi plaukti un nav nevienas, kas būtu pret Staļinu. Cilvēki ir vīlušies ikdienā un jūtas pazemoti, ka ir sabrukusi Padomju Savienība un vairs nav sociālistiskās iekārtas. Tiek runāts par “dunci mugurā”, “piekto kolonnu” un “iekšējo sabrukumu”. Meklējot mierinājumu, tiek piedāvātas personas, kuru laikā viss turējās stingri un visa pasaule trīcēja bailēs no PSRS. Pašiem “mierinājuma sniedzējiem” tas ir peļņas avots, jo, ja ir pieprasījums, tad kāpēc to neapmierināt.

– Vai šādi noskaņojumi ir sastopami arī akadēmiskajās aprindās?

– Tik baismīgā veidā ne. Taču mums ir viens vēstures zinātņu doktors, kurš sludina, ka “Staļins ir bijis īsts demokrāts”. Kad Staļins 1936. gadā gatavojis jaunu konstitūcijas projektu, viņš esot domājis pat par brīvām vēlēšanām, bet apgabalu partijas sekretāri to neesot pieļāvuši. Par to pieminētais doktors ir sarakstījis grāmatu un klāsta konferencēs.

– Bet ir apgalvojumi, ka Krievija bez cara un Staļina pavisam nevarot iztikt. Arī Putins, valdot ar stingru roku, pēc būtības tāds esot. Vai tā domā visu paaudžu cilvēki?

– Varbūt šādas idejas pieņem pavisam jauni cilvēki, kam nav nekādas nojausmas, kas ir bijis Staļins. Tad nu viņiem arī šķiet, ka Staļins bija stingrs vadītājs, kura laikā valsts piedzīvoja uzplaukumu un no tās visi baidījās.

Diemžēl varas vertikāle ir vertikāle arī vēsturē, kas meklē un atrod atbalsta punktus. Jaunākajās skolu vēstures mācību grāmatās Staļins parādās kā veiksmīgs menedžeris… Protams, bijušas represijas, bet toreizējos apstākļos citādi modernizēt valsti neesot bijis iespējams. Slikti, bet tā ir. Un tad vēl ir gudri, lai gan visai ciniski noskaņoti karjeristi, kas atbilstoši pieprasījumam slavē staļinismu.

– Tuvojas 9. maijs, un arī Latvijā sapulcēsies kara veterāni. Tajā pašā laikā neviens tā īsti negrib runāt par uzvaras cenu, proti, atcerēties kritušos. Latvijā vien tādu oficiāli skaitās ap simts tūkstošiem. Daudzi no viņiem tika nokauti pilnīgi nevajadzīgi, uzbrūkot Kurzemes katlam, kas pašās kara beigās būtībā neko vairs neizšķīra. Turklāt arī pie mums ir parādījušies teorētiķi, kuri teic, ka nekāda “nežēlīgā Staļina” nav bijis. Eiroparlamentāriete Ždanoka un “teorētiķis” Giļmans pērn organizēja semināru ar Maskavas pārstāvju piedalīšanos, lai pierādītu, ka “tikai kopā ar Staļinu PSRS uzvarēja karā, jo viņš nežēloja karavīrus”.

Vai Maskavā nevienam nerūp, kāpēc krievu tautai bija jānes tādi upuri?

– Tādas runas ik pa laikam atjaunojas, jo neviens taču nav saskaitījis, cik kritušo bija patiesībā. Cik saprotu, tagad ir pieņemts lēmums skaitīšanu pārtraukt, un, cik nu ir saskaitīts, tik arī paliks. Protams, uzskats, ka tikai Staļina nežēlība deva iespēju uzvarēt, pastāv. Tajā pašā laikā pietrūkst dziļu pētījumu, kas atainotu Staļinu kā virspavēlnieku. Ir vai nu darbi, kas viņu attaisno, vai, sacīsim, ne šādi, ne tādi. Bet neviens nav izpētījis, kas notiktu tad, ja Staļins nebūtu virspavēlnieks. Līdz šim kara vēsture ir bijusi ļoti oficiāla. Lai gan pēdējos gados ir parādījušies jaunu un interesantu vēsturnieku uzvārdi, vērienīgu pētījumu šajā jomā arvien vēl nav. Tāpēc uzskats, ka bez Staļina nebūtu uzvaras, vai nu ir valdošais, vai daudz netiek apšaubīts.

– Tā arī tiek rakstīts: sākumā mēs bijām ne šādi, ne tādi, neorganizēti atkāpāmies, bet tad Staļins izdeva pavēli, ka atkāpšanās ir nodevība, un mēs uzvarējām. Kāpēc tāda nežēlība pašiem pret savu tautu, atzīstot, ka tas ir bijis pareizi?

– Valstī, kas ir pārdzīvojusi divus pasaules karus, revolūciju un kolektivizāciju, sajūta latiņai, cik vērta ir cilvēka dzīvība, ir nolaista krietni zemu. Tāpēc arī bojā gājušie miljoni nekādas īpašas emocijas neraisa. Tajā pašā laikā ir parādījušās atziņas, ka tad, ja Hitlers nebūtu zinājis, kādā mērogā PSRS notika represijas, viņš nebūtu uzdrošinājies Padomju Savienībai uzbrukt. PSRS taču bija divas reizes vairāk iedzīvotāju nekā Vācijā, lielāka armija un pārāka rūpniecisko izejvielu bāze. Daļai sabiedrības un zinātnieku tas ir skaidrs, bet, kā jau teicu, plašāku darbu, kas būtiski mainītu ļaužu viedokli, pagaidām nav. Tās ir sekas mitoloģiskajai vēstures uztverei, ar kādu dzīvoja vairākas paaudzes, un šajā ziņā tik drīz nekas nemainīsies.

Ģ. Kondrāts: – Vai uzvara Lielajā tēvijas karā ir Krievijas vai bija PSRS uzvara?

– Jauni cilvēki, visticamāk, sacīs, ka uzvarēja Krievija, bet vecākā paaudze teiks, ka Padomju Savienība, jo tad mēs bijām visi kopā. Bet tas nav iemesls principiālam strīdam. Krievi tik un tā veidoja lielāko PSRS iedzīvotāju daļu.

V. Krustiņš: – Jūs esat rakstījis par Staļina nāvi. Vai ir nopietns pamats apgalvojumam, ka viņu uz “to sauli” aizsūtīja tuvākie līdzgaitnieki?

– Jebkura nāve izraisa dažādas spekulācijas, jo īpaši tad, ja cilvēks nomiris bez aculieciniekiem. Skaidrs, ka daudziem ir vēlēšanās domāt, ka “mūsu Staļins tika tīši pazudināts”. Daļa tam tic, daļa izliekas, ka tic, bet nu jau gandrīz 60 gadu laikā nekas tāds, kas apliecinātu, ka Staļins tiešām ir nogalināts, nav atklāts.

– Kā klājas Mihailam Gorbačovam?

– Atdosim pienācīgo godu Mihailam Gorbačovam, kuram rit jau 79. dzīves gads. Gorbačovs ir labā fiziskā formā, piedalās sabiedriskajā dzīvē, un enerģijas viņam pietiks ilgākam laikam. Arī ar grāmatām un lekcijām nopelnītās naudas Gorbačovam pietiek pat pēc pasaules standartiem.

– Reiz jūs rakstījāt, ka Andropova bērni ir aizbraukuši uz Ameriku.

– Andropova dēls no pirmās laulības jaunībā sēdēja cietumā, bet vēlāk nodzērās un nomira. Meita no pirmās laulības dzīvoja Jaroslavļā un mazdēls turpat dienēja Federālajā drošības dienestā. Dēls Igors no otrās laulības bija diplomāts, bet nu jau ir miris. Meita no otrās laulības un mazmeita tiešām aizbrauca uz Ameriku.

Zinu, ka ir izplatīts uzskats, ka visi bijušās Padomju Savienības komunistiskās partijas politbiroja locekļu bērni ir Amerikā, bet tā patiesībā nav. Pirmais aizbrauca Sergejs Hruščovs. Mēs viņam esam pateicību parādā par tēva memuāriem. Viņš pierunāja Ņikitu Hruščovu nodiktēt savas atmiņas, kas saglabājās tāpēc, ka tika pārsūtītas uz Rietumiem. Savukārt Vjačeslavs Ņikonovs vada fondu, kuram ir liela nauda, un neraksta otro sējumu atmiņām par savu vectēvu Molotovu.

Leonīda Brežņeva mazdēls Andrejs neveiksmīgi mēģināja nodarboties ar politiku, bet ar ko nodarbojas mazmeita, nezinu. Meita Gaļina ir mirusi. Andreja Suslova dēls bija militāra institūta direktors Maskavā, Miera prospektā. Savukārt viens Anastasa Mikojana dēls Sergo ir vēstures doktors, žurnāla “Latīņamerika” galvenais redaktors, un raksta interesantas grāmatas. Otrs dēls Stepans ir ģenerālis, Padomju Savienības Varonis un visu mūžu bija lidotājs izmēģinātājs. Viņiem ir ļoti saprātīgs skatījums uz staļinisko pagātni.

Ģ. Kondrāts: – Lai gan Krieviju neviens pašlaik neapdraud, jūs pieminējāt, ka daļai tautas gribētos dzīvot tajos laikos, kad no Krievijas visi baidījās. Vai Rīgā, apmeklējot “Baltijas foruma” pasākumu, esat sajutis, ka šādas bailes tiešām pastāv?

– Jau kopš jaunības Rīgā esmu bijis diezgan bieži. Vietējos apstākļus pazīstu pietiekami labi un no visādām fobijām, kas piemīt maniem tautiešiem, es norobežojos. Drīzāk es gribētu, lai no Krievijas nevis baidītos, bet to uzskatītu par draugu. Diemžēl ir skaidrs, ka šādas draudzīgas jūtas pašlaik nav iespējamas. Gan Latvijai vēl ir kaut kas jāpadara, gan Krievijai būtu jātiek skaidrībā ar savu pagātni un ar vēsu prātu jāpaskatās uz tagadni. Kad pagātne vairs neuzdos neskaidrus jautājumus, tad arī nākotne būs paredzamāka. Diemžēl Krievijā šajā ziņā pūles netiek pieliktas. Cik nu ir manos spēkos, tik cenšos pavērt pagātnes priekškaru šo baiļu mazināšanai.

– Reiz kādā intervijā jūs esat sacījis, ka ir spēki, kam Tuvajos Austrumos miers nemaz neesot vajadzīgs. Varbūt šobrīd arī Krievijai nemaz nav vajadzīgas labas kaimiņattiecības ar Latviju?

– Es esmu daudz pētījis Tuvo Austrumu konflikta saknes. Konkrēto frāzi es neatceros, bet islāma pasaulei tiešām konflikta noregulējums nav nepieciešams, bet vajag, lai pretrunas starp Izraēlu un arābiem dažādu iemeslu dēļ vilktos tik ilgi, cik vien iespējams. Vienkārši arābu tautu neapmierinātība ar savu valdību politiku tad var tikt novirzīta uz Izraēlu.

Attiecības starp Latviju un Krieviju pasliktina drīzāk vēsturiski subjektīvi nekā objektīvi apstākļi. Ja mums, piemēram, nāktos dalīt ūdeni no vienas upes un kādam nepietiktu, tad būtu sarežģītāk. Taču psiholoģiskās slimības ir ārstējamas.

No otras puses, pastāv Maskavas tradīcija, ka ar lielajām valstīm, piemēram, ar ASV, mēs runāsim, bet mazās var pagaidīt. Tas nav pareizi. Pirmkārt, pasaulē jēdzieni, kas ir “liels” vai “mazs”, ir mainījušies, bet ar kaimiņiem noteikti jārunā.

V. Krustiņš: – Bet, ja Krievija sola nekad nepiekrist okupācijas skaidrojumiem un nepilsoņu statusam, tad par kādu vārda brīvību var būt runa? Un ja vēl lasām, piemēram, profesora Tretjakova rakstus, kuru virsrakstos vīd doma, ka impērija – tas nemaz nav slikti. Tam papildus nāk debates, vai Rīgā atkal nevajadzētu uzstādīt pieminekli caram Pēterim I.

– Vārda brīvība neatkarīgi no tā, ko mēs sakām, piemēram, par Hitleru vai Staļinu, lietas būtību nemaina. Tas, vai Latvijā ir jāatjauno piemineklis Pēterim I, ir jūsu darīšana. Pašā Krievijā reizēm jauni cilvēki spridzina pieminekļus, jo sabiedrībai nav puslīdz vienota skatījuma uz savu pagātni: Ļeņinu, pat nezinot, kas viņš bijis, spridzina, bet jūsmo par Ļeņina idejisko sekotāju Staļinu, kura ēnas jūtamas arī ārpolitikā. Mums vienlaikus pastāv gan monarhisti, gan komunisti, kas viens otru neieredz. Tā vēstures klātesamība sašķeļ sabiedrību. Katrs dzīvo savos mītos un, cīnoties ar simboliem, maksā meslus pagātnei.

– Kas vēl šajā saulē ir palicis no vecajiem padomju laika “sumbriem”?

– Dzīvs vēl ir bijušais PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs, PSKP CK politbiroja loceklis Jegors Ļigačovs, maršals Dmitrijs Jazovs, ģenerālis Valentīns Vareņņikovs. Nesen nomira Mihails Solomencevs.

Ja par atmiņu pierakstīšanu, tad, piemēram, ilggadējais PSRS ārlietu ministrs un Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Andrejs Gromiko par pagātni nerunāja ne ar vienu. Molotovam ļoti gribējās ar kādu parunāties, jo visi no viņa bija novērsušies. Tāpēc rakstnieks Ivans Stadņuks, balstoties uz Molotova atmiņām, varēja uzrakstīt romānu par karu. Ar presi negribēja runāt arī Staļina uzticamais līdzgaitnieks Lazars Kaganovičs.

April 27, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Tiesas lēmums: “Voelkischer Beobachter” atkārtota izdošana ir legāla

18781http://www.thelocal.de/society/20090421-18781.html

Britu izdevējs, kurš izglītojošiem mērķiem bija atkārtoti izdevis nacistu ēras laikrakstus, Vācijā uzvarējis tiesas prāvā par to izplatīšanu

Augstākā reģionālā tiesa Minhenes pilsētā nolēma, ka Pīteram Makgī (Peter McGee) nav bijis nodoma uzkurināt rasu naidu, kad viņš izdevis tādu nacistu laikrakstu kā “Voelkischer Beobachter” faksimilus.

Tiesas spriedumā teikts, ka izglītojošiem mērķiem ir likumīgi drukāt oriģinālajos laikrakstos esošos nacistu kāškrustus, kas Vācijā ir aizliegti.

“Šajā lietā darbojas šis apstāklis, jo, raugoties uz komentētāju izvēli un citu papildinājumu atlasi, izdevējam acīmredzami ir mērķis izglītot cilvēkus ar savām publikācijām,” paziņoja tiesa.

Bavārijas federālās zemes valdība bija likusi izņemt no kioskiem laikrakstu sērijas “Zeitungszeugen” (“Laikrakstu liecinieki”), jo tie varēja kādu aizskart vai arī tos varēja izmantot neonacisti.

Janvārī tirdzniecībā nonākušo sēriju aizstāvji norādīja, ka klāt pievienotie vadošo vēsturnieku komentāri laikrakstus parāda pareizajā vēsturiskajā gaismā.

Tiesa pavēstīja, ka Bavārija spriedumu nevar pārsūdzēt. Tā Makgī bija jau otrā uzvara Vācijas tiesās mēneša laikā.

Martā reģionālā tiesa Minhenē nolēma, ka Makgī var turpināt pārdot līdz Otrā pasaules kara sākumam 1939.gadā iznākušo laikrakstu atkārtotus izdevumus.

Bavārijas valdība bija vērsusies tiesā, lai apturētu to pārdošanu, jo tai pieder tiesības uz visām galvenās nacistu izdevniecības publikācijām, un tā iesūdzēja Makgī par autortiesību pārkāpšanu.

April 22, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kinorežisore Dzintra Geka festivālā Maskavā saņem speciālbalvu un tiek aizturēta

Starptautiskā žūrija piešķīra Kinorežisores Dzintras Gekas veidotajai filmai “.. un Igarka, Cerība un Taurenis” speciālo balvu nominācijā “Noziegums un sods” piešķīrusi starptautiskā žūrija Maskavas festivālā “Likums un sabiedrība”, kas veltīts tiesību aizsardzības tematikai.

Taču piedalīšanās festivālā  un brauciens uz Maskavu režisorei nesis arī nepatīkamu piedzīvojumu – viņa un operators Aivars Lubānietis aizturēti, filmējot kadrus jaunai filmai.  “Festivālā “Likums un sabiedrība” es piedalījos trešo reizi. Tas ir vienīgais festivāls Krievijā, kurš ir izrādījis manas filmas, kuras stāsta par 1941.gada deportācijas sekām un aizvesto bērnu likteņiem. Iepriekšējos gados žurnālisti izturējās naidīgi un teica, ka viņi neko nav dzirdējuši par šādiem notikumiem,” atgriezusies stāsta Dzintra Geka, kuras filma “…un Igarka, Cerība un Taurenis” Maskavā tika izrādīta 18 aprīļa vakarā. Interesanti, ka pirms tam programma “Vremja” minēja, ka baltiešiem joprojām patīkot rakāties pagātnē un cilāt Staļina noziegumus.

Uz festivālu Maskavā režisore devusies kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti, lai pie reizes filmētu materiālus jaunai filmai. “Aizbraucām uz Smoļenskas bulvāri, kur XX gs. trīsdesmitajos gados atradās latviešu biedrība “Prometejs”. Tagad tur atrodas dzīvokļi, bet pagalmā padomju gados iebūvēta jauna biroju ēka.  Pajautāju šīs mājas  apsardzei, vai drīkstam filmēt, un viņi atļāva. Tomēr pēc dažām minūtēm no mājas izskrēja vairāki vīrieši formās un privātās drēbēs, atņēma pases un mūs aizturēja. Vairāk kā stundu mums bija jāstāv uz ielas un jāgaida, kamēr atbrauca  cilvēki FSB formās” režisore stāsta par tikko Maskavā pieredzēto.

Dz.Geka un A.Lubānietis turpat uz ielas arī nopratināti un vesti uz autobusu. “Kad bijām pie autobusa, tad pratinātājs atdeva pases un teica, lai pazūdam, jo viņu cilvēki esot mazliet pārcentušies, mēs pēc spiegiem neizskatoties.  Lasot informāciju, ka Krievijā nav nekādi draudi demokrātijai, gribas apgalvot pretējo. Maskavā uz katra soļa ir cilvēki formas tērpos, vienmēr jānēsā līdzi pasi. Nekad nevari zināt, pie kura nama drīkst stāvēt un fotografēt, pie kura nedrīkst, un ikvienu var aizturēt uz trim diennaktīm,” uzsvēra Dz.Geka. Starptautiskās žūrijas piešķirto speciālbalvu režisore uztver kā zīmi, ka jāturpina pētīt pagātne.

http://www.diena.lv/lat/izklaide/filmas/filmu_zinas/kinorezisore-dzintra-geka-festivala-maskava-sanem-specialbalvu-un-tiek-aiztureta

April 20, 2009 Posted by | Vēsture | 2 Comments

«Divpadsmit vīri uz miroņa lādes…»

Ulda Neiburga raksts LA

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Viņu vidū īpaši izceļas kapteinis MIERVALDIS ĀDAMSONS. Marokas Baigais. Bravūrīgs dēkainis un leģendārs cīnītājs. Par viņa izcilo drosmi un varonību, kā arī traģisko bojāeju vēl nesen izskanēja dažādi minējumi, par kuriem lielāka skaidrība radusies tikai nesen.

Dzīve ārzemnieku leģionā

Iesauku “Marokas Baigais” 1910. gada 29. jūnijā Poltavas apgabalā dzimušais Miervaldis ieguva pēc vairākiem gadiem Franču ārzemnieku leģionā. Tur viņš nonāca nelaimīgas mīlestības dēļ. Miervaldis mazotnē bija pazaudējis māti un zēna gadus pavadīja Ukrainā. Tur viņa tēvs strādāja par agronomu, bet 1919. gadā atgriezās Latvijā.

Jau agrā jaunībā Miervaldis, kura raksturs bija pilnīgi pretējs viņa vārdam, smagi strādā Dundagas mežos. Beidzis Cēsu ģimnāziju, 1928. gadā sāk studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kļūdams arī par vecākās latviešu studentu korporācijas “Lettonia” biedru. “Atceros Ādamsonu kā sirsnīgu, izpalīdzīgu, saticīgu un vienmēr dzīvespriecīgu cilvēku. Bija labs paukotājs un ātrs sitienos. Te parādījās viņa daba, jo viņš bija bezbailīgs, uzņēmīgs un drošsirdīgs,” tā viņu raksturojis kāds laikabiedrs.

Mācību gada vidū Miervaldis studijas pēkšņi pārtrauc un kļūst par matrozi. Ar jūras tvaikoni “Evermore” un tirdzniecības kuģi “Kandava” apceļo Āfriku, Dienvidameriku. Krustām šķērsām izbraukā Vidusjūru. Straujais Miervaldis pamanās sarīkot pamatīgu kautiņu Kalē publiskajā namā, nonākot policijas arestā. Pēc incidenta ar kuģa kapteini, kurš nokļūst Marseļas slimnīcā, Ādamsons izbeidz arī savu jūrnieka karjeru.

Nelegāli pārgājis Beļģijas un Francijas robežu, 1930. gada decembrī viņš divdesmit gadu vecumā ar pieņemtu vārdu – Briks Borns – iestājas Franču ārzemnieku leģionā.

Turpmākie seši gadi paiet sadursmēs ar nemierniekiem Sahārā, Tunisā un it sevišķi Marokā. Dienā jāiztur nepanesama svelme, naktīs ledus aukstums. Jāpierod pie mežonīgās dabas un bīstamajiem ienaidniekiem, kas “dunčiem, lokiem un bultām bruņoti, slēpās pat rīsa lauku ūdenī”. Viņa dienesta biedri nereti ir “baigi tipi”, pat kādreizējie noziedznieki. Nespējot izturēt dzelžaino disciplīnu un pārcilvēcisko piepūli, daudzi no leģiona dezertē vai pat izdara pašnāvību.

Miervaldis šajā laikā turpretī iemanto daiļrunīgo iesauku Marokas Baigais. Viņš pacieš visas grūtības, izpelnoties seržanta dienesta pakāpi un vairākus apbalvojumus. Kādā kaujā viņa vienībā dzīvi paliek tikai septiņi vīri. Kādā citā reizē viņš izdzīvo, pateicoties anamītu sievietēm, kuras viņu izglābj no drošas nāves kalnos.

Cīņu starplaikos Miervaldis apgūst franču, vācu, spāņu un arābu valodu un kļūst par lielisku kavalēristu. Vēlāk, jau cīnoties Otrajā pasaules karā, viņš bieži atcerēsies Āfrikā pieredzēto, uzdziedot “Divpadsmit vīri uz miroņa lādes un pudele ruma”, savas rotas vīrus draudzīgi dēvējot par “marokāņiem”.

Atgriešanās

Latvijā 1937. gadā Marokas Baigajam draud sods par izvairīšanos no karaklausības. Pateicoties krusttēva un arsenāla priekšnieka pulkveža Kārļa Ādamsona gādībai, no nepatikšanām tomēr izdodas izvairīties. Pēc karadienesta, ko tumši iedegušais un jau daudz pieredzējušais kareivis pavada 4. Valmieras kājnieku pulkā, Marokas Baigais pāris mēnešus nostrādā Latvijas radiofonā par ārzemju ziņu redaktoru. Šis darbs viņam lāgā nepatīk, jo tas jāveic noteiktā ritmā un laikā, ko grūti savienot ar Miervalža straujo un impulsīvo raksturu.

Kā instruktors viņš turpina virsdienestu 8. Daugavpils kājnieku pulkā. No ārzemnieku leģiona laikiem Marokas Baigais mantojis arī pārlieku aizraušanos ar alkoholu. Pēc kārtējā incidenta, kam seko pat kautiņš ar pulka komandieri, viņš dienestu Latvijas armijā pamet.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Miervaldis piepelnās, strādādams par krāvēju un grāvraci. Kā laukstrādnieks nonāk Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā. Te iepazīstas ar Lejasteteru māju saimnieka Siliņa meitu Katrīnu, kura drīz kļūst par viņa sievu.

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā Miervaldis atsāk karavīra gaitas. Piedalās latviešu partizānu cīņās pret sarkanarmiešiem pie Raganas un Limbažiem.

Austrumu frontē

1941. gada 28. decembrī virsnieka vietnieks Ādamsons kopā ar 17. latviešu kārtības dienesta bataljonu dodas uz Austrumu fronti. Taču gaidīto kauju vietā viņam nākas pildīt sardžu dienestu un cīnīties pret padomju partizāniem Ļepeļas un Dņepropetrovskas apkārtnē.

1942. gada maijā Ādamsons kopā ar citiem buršiem, kuri dien 17. bataljonā, noorganizē komeršu, kurā piedalās ne tikai “Lettonia”, bet arī citu korporāciju biedri. Ignorēdams komandiera aizliegumu, Marokas Baigais sagādā pārtiku un dzērienus, bet citi karavīri saziedo tabaku un cigaretes. Svētki notiek kazarmās Dņepras krastā. Nākamajā dienā ukraiņu prese raksta, ka latvieši līdz rītam dziedājuši skaistas studentu dziesmas.

Vēlāk kādā “Lettonia” komeršā Rīgā Marokas Baigais atteiksies sēdēt pie viena galda ar latviešu drošības palīgvienības komandieri Viktoru Arāju, nosaucot viņu par “mīksto”.

1942. gada vasarā Miervaldis kopā ar 26. kārtības dienesta bataljonu nonāk Minskas apkārtnē. Tajā kā tulks iefiltrējies kāds spiegs Kocovs, kurš informē partizānus par katru bataljona plānoto pasākumu. Viņu atklāt izdodas tieši Miervaldim.

1943. gada februārī Ādamsons 15 vīru priekšgalā veic veiksmīgu reidu pāri Ilmeņa ezeram ienaidnieka dziļā aizmugurē, uzspridzinot artilērijas bunkuru un pārvedot gūstā saņemtu sarkanās armijas virsnieku.

Viņa komandētais vads atsit un pilnībā iznīcina lielāku sarkanarmiešu vienību, kas nakts aizsegā mēģina ielauzties latviešu pozīcijās.

Kad vācu ģenerālis Graffs grib piespraust viņam godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzskrustu, Ādamsons protestē, norādot, ka tas vispirms pienākas kādam citam viņa cīņu biedram.

Latviešu leģionā

Vislielāko slavu un apbrīnu Marokas Baigais iemanto, cīnoties Latviešu leģionā. Tur viņam īsā laikā izdodas kļūt no virsnieka vietnieka par kapteini. Pēc kaujām par Alkazāra cietoksni 2. latviešu brigādes 2. (40.) pulka rindās Volhovas frontē Ādamsonu 1943. gadā apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu.

Cīņu laikā viņu smagi ievaino galvā. Ar kreiso aci viņš vairs neredz un iemanto dziļu rētu pāri labajam vaigam. Kaut cik izārstējies, 1944. gadā Marokas Baigais atgriežas frontē kā 19. latviešu divīzijas 44. pulka 6. rotas komandieris.

Seko cīņas pie Opočkas un Kudeveras, kur viņu ievaino vēl divas – nebūt ne pēdējās – reizes. 1944. gada 30. augustā Ādamsonu paaugstina par kapteini. Pēc daudzajiem ievainojumiem Miervalda ķermenī palikušas tik daudzas sīkas šķembu atliekas, ka viņa kompass vairs pareizi nerāda ziemeļu virzienu.

1944. gada Ziemassvētku kaujās Lestenes apkārtnē Ādamsona rota 36 stundas bez pārtraukuma noturas pret ienaidnieka vairākkārtīgu pārspēku pie Vanagu mājām. Viņi atsit visus uzbrukumus un dodas trīspadsmit prettriecienos. Par izciliem kauju nopelniem Marokas Baigajam 1945. gada 21. janvārī piešķir augstāko apbalvojumu – bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu. Pēc tam viņu atkal ievaino. “Vajag tikai gribēt dzīvot un nebaidīties nāves, tad jau vienmēr izkulsies,” Miervaldis izsakās frontes laikrakstā “Latvijas Kareivis”.

Kaprālis Juris Vītiņš atceras, ka 1945. gada martā saticis Marokas Baigo, kurš tad gan vairs nav bijis bezbēdīgais “kara velns”. “Nerunājām par bijušo, bet par nākotni, kas mums abiem likās samērā bezcerīga. Tomēr norunājām, kaut abi bijām invalīdi, karot līdz pēdējam.”

Nedaudz apārstējies Stendes slimnīcā un izvairījies no evakuācijas uz Vāciju, Miervaldis pieprasa, lai viņu nosūta uz fronti, kaut arī oficiāli ir atzīts par tai nederīgu. 1945. gada marta kaujās Blīdenes–Remtes apkārtnē Marokas Baigais, bruņojies ar neliela kalibra pistoli un vairs labi neredzēdams, aktīvi piedalās kauju triecienos. “Tā ir vispatīkamākā laika pavadīšana krietnu vīru sabiedrībā,” viņš teic. Jau septīto reizi ievainots, Ādamsons Liepājas lazareti sasniedz, gandrīz neko neredzēdams, savus labākos draugus pazīstot tikai pēc balsīm.

Kara beigas Latvijā

Rožu laukuma lazaretē Miervaldis nonāk kāda slavena vācu ārsta ziņā, kurš apsola viņam atgriezt acu gaismu, ja pacients divas nedēļas mierīgi gulēs gultā. Marokas Baigajam gan tas ir neiespējami, jo Liepājā netrūkst draugu.

Operācija tomēr notiek, un viņa redzes spējas uzlabojas. Tālākā ārstēšanās paredzēta Vācijā, taču Ādamsons nevēlas atstāt dzimteni. Iespējams, tāpēc nepiekrīt ar vienu no pēdējām laivām doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pazīstamais publicists un kara ziņotājs Uldis Ģērmanis apraksta epizodi, ko redzējis 1945. gada 8. maijā ceļā uz Liepājas ostu: “Ielas otrā pusē, divu žēlsirdīgo māsiņu balstīts un mazliet līgodamies, bija nostājies slaids un izskatīgs hauptšturmfīrers ar Bruņinieka krustu kaklā. Tagad viss bija galā, bet viņš, spītēdams bargā momenta prasībām un kārtīgu ogu nometis, visā savā bruņnieciskajā godībā bija iznācis bezrūpīgā pastaigā Liepājas ielās, daiļu zelteņu aprūpēts. Pamanījis aizbraucēju pulciņu, viņš salīgojās, izstiepa veselo roku un skaļā balsī izsaucās – tur aiziet tēvijas nodevēji! Gribējās uzkliegt: “Neāksties, Miervaldi, met un brauksim!” Taču tas laikam būtu briesmīgs apvainojums bezbailīgajam kaujiniekam.”

Pēc citām ziņām, Ādamsons hospitālī mēģina izdarīt pašnāvību, taču mediķi viņu izglābj.

Marokas Baigā sievai Katrīnai kara beigās kopā ar dēlu Andi izdodas atstāt Latviju un sākt jaunu dzīvi ASV.

Savu vīru Miervaldi viņai bija gadījies iepazīt arī kā pavisam citu cilvēku, aiz kura robustās dēkaiņa čaulas slēpās maiga un jūtīga sirds. Pirms došanās uz fronti viņi parasti apmeklējuši baznīcu. Kādā vakarā 1944. gada pavasarī, ejot pa Brīvības bulvāri, pār Marokas Baigā vaigiem tecējušas asaras. Viņš teicis, ka Rīga un Latvija ir skaistākās vietas pasaulē, ko nedrīkst atdot svešām varām. Miervaldis licis sievai apsolīt, ka viņa otrreiz neprecēsies, ja viņš neatgriezīsies, un kopā ar dēlu dzīva komunistu rokās nedosies. Šādam gadījumam pat atstājis divas rokasgranātas.

Padomju gūstā

Ilgus gadus trimdā par Miervalda tālāko likteni bija dzirdami dažādi nostāsti. Ieskaitot to, ka viņš karagūstekņu ierindas priekšā Liepājā zem sitieniem piespiests izrakt sev bedri un nošauts. Pēc citām ziņām, strādājis Kolas niķeļa raktuvēs. Iespējams, gājis bojā Baltās jūras kanāla celtniecībā.

Lielāku skaidrību par Marokas Baigā pēdējām gaitām sniedz padomju drošības iestāžu dokumenti, to vidū – arī viņa krimināllieta Nr. 38931.

Pēc Vācijas kapitulācijas Ādamsons no Liepājas nonāk ievainoto karagūstekņu nometnē Šauļos, vēlāk vācu karagūstekņu nometnē Mončegorskā pie Murmanskas. 1945. gada novembrī viņš kopā ar vairākiem vācu virsniekiem nolemj bēgt uz netālo Somiju. Bēgļiem pat sagādāti divi cirvji, karavīru pudeles ar dzeramo ūdeni, arī milti un speķis. Diemžēl viņu nodomu atklāj. Sākotnēji Ādamsonu soda ar desmit dienām karcerī un diviem mēnešiem izolatorā. Nodevības dēļ atklājas, ka viņš ir latvietis, nevis vācietis (par ko līdz tam bija uzdevies). Tāpēc viņu kā “PSRS pilsoni” nosūta uz Murmanskas cietumu.

Kā liecina čekas dokumenti, vienīgais, ko Ādamsonam varēja inkriminēt, bija tas, ka viņš “vairākkārtīgi ar savu rotu vadīja niknas kaujas pret sarkanās armijas daļām, kurās tika nogalināti daudzi sarkanarmieši”. Viņa prāvu iecerēja kā “atklātu tiesas sēdi”, ko gan vēlāk neatļāva. Daudzo pratināšanu laikā Ādamsons bija izturīgs un atbildēs skops. Pēdējā vārdā paziņoja, ka bijis karavīrs, kas līdz galam pildījis savu pienākumu. 1946. gada 16. maijā Murmanskas garnizona kara tribunāls viņam par “dzimtenes nodevību” piesprieda nāves sodu.

Nav gan skaidrs, kāpēc soda izpilde nenotika Murmanskā. Tieši Līgo vakarā viņš pa etapu caur Ļeņingradu un Tallinu nonāca čekas pagrabos Rīgā. Kaujas laukā neuzveikts, 1946. gada 23. augustā Marokas Baigais sagaidīja savu pēdējo lodi, kas izdzēsa viņa dzīvību. Šodien mūsu vidū vairs nav arī neviena no viņa četriem brāļiem (no viņiem vēl trijiem bija lemts cīnīties Latviešu leģionā). Kaut kur Amerikā mīt 1943. gadā dzimušais Miervalža dēls Andis, un, lai gan viņa tēva kapavieta tā arī ir palikusi nezināma, leģenda par Marokas Baigo joprojām ir dzīva.

April 18, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture | 5 Comments

Politikā iejauc pat vendus

Notikumi pirms 1000 gadiem itkā nebūtu attiecināmi uz gulagiem, kas ir 20. gadsimta tēma. Taču senatni izmantot savā labā cenšas okupantu ideoloģijas tālāknesēji. Tiem ir nepārvarama tieksme klāstīt, ka viņi ir bijuši pirmie jebkur, un tā ir sen zināma diagnoze. Īpaši ciniskā veidā tā tiek pausta vietnē http://rodina.lv/ – “… šī ir mūsu zeme, mēs šeit esam dzīvojuši tūkstošiem gadu”.

Gunta Zemīša raksts (Latvijas Avīzē)

Laiku pa laikam dažādos krievvalodīgos medijos tiek cilāts jautājums par vienu no 13. gadsimta vēstures avotos pieminētajām Latvijas maztautām – vendiem, apgalvojot, ka vendi ir slāvi. Šo spekulatīvo apgalvojumu parasti piesauc politisku mērķu labad, lai pamatotu, ka krievi bijuši Latvijas pirmtautu skaitā.

Tamlīdzīga satura raksti tiek pasniegti ar kliedzošiem virsrakstiem, piemēram, “Kādu vēsturi no mums slēpj?”. Autoriem pieticība nepiemīt – Livonijas Indriķa hronikās un pāvesta Inocenta III bullā 1208. gadā pieminētie vendi esot izveidojuši Rīgu; ar vendiem saistāms Daugmales pilskalns un kapu uzkalniņi pie Gaujas; Ventas vārds ir slāvu; sarkanbaltsarkanais karogs arī slāvu. Nav grūti pamanīt, ka rakstītājiem vienalga, vai runa par rietumslāviem vai austrumslāviem, pie kuriem pieder krievi. Galvenais, ka slāvi.

Par vendiem

Akadēmiskā līmenī par vendiem runāts diezgan, un diezin vai vērts recenzēt katru dzeltenās un tai līdzīgas preses murgu, tomēr, tā kā šī tauta Latvijas krievvalodīgajos medijos tiek piesaukta regulāri, gribu darīt zināmu, uz kādiem pierādījumiem balstās vendu slāviskuma teorija un ko mēs par viņiem īsti zinām no vēstures avotiem.

Etnonīmam “vendi” ir fonētiska līdzība ar etnonīmu “venedi”, ar kuru pirmā gadu tūkstoša avotos apzīmēja slāvus. Par Ventlandi (Wentlande) 13. gadsimtā sauca rietumslāvu venedu (obodrītu, ļutiču, pomorjanu u. c.) zemes Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Laikā no 12. līdz 17. gadsimtam venedu ciltis pārvācoja.

Stāsts par Indriķa hronikā pieminētajiem vendiem ir cits. Līdz 12. gadsimta beigām vendi dzīvojuši pie Ventas Kurzemē. Uz dienvidiem no tiem dzīvoja kurši, uz ziemeļiem – Baltijas somi, domājams – lībieši. 12. gadsimta beigās vai 13. gadsimta sākumā vendi Kurzemi pameta un pārcēlās pie letiem (latgaļiem) Cēsu Riekstukalnā. Daži valodnieki uzskata, ka Ventas upes vārds ir slāviskas cilmes, taču par vārda izcelsmi nav vienprātības. Ir bijuši mēģinājumi šo hidronīmu atvasināt gan no lībiešu, gan kuršu, gan rietumslāvu valodas. Etnonīmu “vendi” un “venedi” līdzība jau 19. gadsimtā pamudināja krievu zinātniekus izteikt hipotēzi par to, ka vendi varētu būt slāvi. Taču pierādīt to bija grūti. Vēl bijuši mēģinājumi pamatot, ka vendi ir zemgaļi, kurši, lībieši vai voti. Spriežot pēc materiālās kultūras, vendi bijuši tuvi Kurzemes lībiešiem.

Ar vendiem saista līdzeno kapulauku Cēsīs, kur mirušie lielākoties apbedīti nesadedzināti. Šis kapulauks pēc apbedīšanas tradīcijām un mirušajiem līdzi dotajām senlietām līdzinās lībiešu kultūrai ar latgaļu kultūras elementiem. Jau 1930. gadā arheoloģe Elvīra Šnore nešaubījās, ka kapulauks attiecināms uz vendiem, kas padzīti no Kurzemes. To nav apšaubījuši arī Ēvalds Mugurēvičs un Roberts Spirģis, kuri vēlāk rakstīja par šo kapulauku.

Sedova teorijas

Nedomāju, ka tie, kas presē izmanto vendu jautājumu saviem mērķiem, rūpīgi studējuši vēsturnieku vai valodnieku darbus. Parasti par pamatu, šķiet, tiek ņemtas krievu arheologa Valentīna Sedova 1994. un 1995. gadā Maskavā izdotās grāmatas par austrumslāviem – “Slavjaņe v drevnostķe” (“Slāvi senatnē”) un “Slavjaņe v raņem sredņevekove” (“Slāvi agrīnajos viduslaikos”). Valentīns Sedovs (1924 – 2004) patiesi bija izcils krievu zinātnieks, kurš pētījis galvenokārt slāvu, baltu un somugru izcelsmes un senākās vēstures jautājumus. Sedovs bija tipisks padomju arheologu skolas pārstāvis, kura pētniecības metodes balstījās uz vācu arheologa Gustava Kossinnas 1911. gadā pausto, ka stingri norobežoti arheoloģisko kultūru apgabali visos laikos atbilst konkrētai tautai vai ciltij. Krievu zinātnieki pēc šāda principa centās sameklēt arī slāvu vēsturiskās saknes. Tomēr padomju laikā Sedova darbi nebūt neizraisīja krievu arheologu sajūsmu, jo disertācijā par slāviem Dņepras augštecē viņš pamatoja domu par baltiem kā senākajiem šī apgabala iedzīvotājiem, slāvus uzskatot par vēlākiem ienācējiem. Sedova pētījumi rādīja, ka pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus un laikā līdz 5. – 7. gadsimtam baltu apdzīvotā teritorija sniegusies no Daugavas līdz Okai, Desnai un Vislai. Tad slāvu ekspansijas dēļ tā pakāpeniski samazinājās, bet izolētas baltu saliņas – piemēram, senkrievu hronikās minētie Protvas galindi – saglabājās vēl 12. gadsimtā.

Sedovs cieši sadarbojās ar latviešu arheologiem. Viņa grāmata “Balti senatnē” 1992. un 2004. gadā izdota latviešu valodā. Ņemot vērā Sedova patiesi lielos nopelnus, viņš tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. Tomēr pēc PSRS sabrukuma cienījamais krievu zinātnieks sāka krasi mainīt savus uzskatus. Grūti spriest, kas pamudināja sirmo arheologu tā rīkoties – bailes par savu vietu, nespēja samierināties ar Baltijas neatkarību, vispārējais nacionālisma vilnis Krievijā vai kas cits.

Kā Sedovs pamatojis savu teoriju par, viņa ieskatā, slāvu cilts – vendu – nokļūšanu Latvijā? Pēc arheologa domām, 6. gadsimtā Mazūru ezera rajonā, kur līdz tam dzīvojuši rietumbalti, ienākušas jaunas ciltis, starp kurām bijuši arī slāvi. Pēdējos Sedovs nosaka pēc loka jeb pirkstveidīgajām saktām arheoloģiskajos izrakumos iegūtajā materiālā. Lai gan ienācējus rietumbalti asimilēja, kāda slāvu grupa turpinājusi virzīties uz ziemeļiem un nonāca kuršu teritorijā. To pierādot divas slāviem raksturīgas loka saktas, kas atrastas Nemunas lejteces rajonā, un viena Vārves Strīķos, Ventas lejtecē. Vēl viena sakta atrasta sēļu teritorijā Ābeļu Boķu kapulaukā pie Daugavas.

Atskaitot šīs dažas saktas, nav nekā cita, kas pamatotu apgalvojumu, ka saktu lietotāji minētajos apvidos būtu piederējuši kādai īpašai kultūrai. Nav ne citu atradumu, ne kultūrai raksturīgas dzīvesvietas vai apbedīšanas veida. Toties, lai argumenti šķistu pārliecinošāki, Sedovs paziņoja, ka kurši 8. gadsimtā pārgājuši uz mirušo sadedzināšanu it kā slāvu iespaidā.

Divu saktu dēļ

Sedova versiju pamatoti kritizējis arheologs Andrejs Vasks. Pirmkārt, tas, ka minētās saktas saistāmas ar slāviem, ir tikai pieņēmums. Otrkārt, divu saktu atrašana Latvijas teritorijā, turklāt divās dažādās vietās – pie kuršiem un sēļiem – drīzāk liecina par maiņas sakariem. Treškārt, izmaiņas apbedīšanas veidā ir raksturīga iezīme 6. – 7. gadsimtā visā Austrumbaltijā.

Ja sekotu Sedova loģikai, tad būtu jārunā arī par skandināvu migrāciju Kurzemē pie Abavas un gar Daugavu, jo šeit taču atrastas skandināviem raksturīgās bruņurupuču saktas! Vai arī par baltu migrāciju uz Gotlandi, jo tur, sevišķi starp 10. gadsimta atradumiem, ir daudz baltiem raksturīgo pakavsaktu. Tā varētu turpināt bez gala.

Nekas no tā, ko apgalvojis Sedovs, nav bijis zināms arī Livonijas hronikas autoram Indriķim, kurš labi pazina Livonijā dzīvojošās tautas. Lūk, rindas, kuras hronikā viņš velta vendiem. Runa ir par 1206./1207. gadu: “Vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi. Padzīti no Ventas, kas ir upe Kursā, viņi dzīvoja Senajā kalnā (Monte Antiquo), kuram līdzās tagad uzcelta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal padzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie aizbēga pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat un priecājās par priesteru ierašanos.” 13. gadsimta beigu notikumus aprakstošajā “Atskaņu hronikā” vendi kā tautība jau vairs nav minēta. Palicis tikai vietas apzīmējums “Venden” (Cēsis). Jādomā, gadsimta laikā nelielo tautiņu pilnībā asimilēja senlatvieši – leti.

Tas, ko no pieminētajām hronikas rindām izsecina Sedovs, ir šokējoši. Proti, vendi esot dzīvojuši Rīgā, pirms bīskaps Alberts tai 1201. gadā piešķīra pilsētas tiesības. To it kā apliecinot daži slāviem raksturīgi priekšmeti, starp tiem koka dievu attēlojumi. Tiešām – šādus dievu attēlus tradicionāli saista ar dievu Sventovitu, bet līdzīgs dieva tēls zināms arī Skandināvijā. Rīgā kā tirdzniecības vietā šādu priekšmetu atradums nekādu izbrīnu nerada. Gar Daugavu taču uzieta arī virkne kristietības simbolu – gan pareizticīgo, gan Romas kristietībai atbilstošu. Tāpat Indriķa Livonijas hronikā ir ziņas, ka paši lībieši griezuši no koka tēlus, kurus uzskatīja par dievu atveidu.

Vendiem Sedovs pieraksta arī lībiešu uzkalniņu kapulaukus Gaujas baseinā. Pēc viņa domām, “īstajiem” lībiešiem esot raksturīgi līdzenie kapulauki, kādi sastopami Daugavas lejtecē. Jāatzīmē, ka Daugavas lejtecē sastopami arī uzkalniņkapi no tā paša 10. – 13. gadsimta perioda. Gan līdzenie, gan uzkalniņkapi ir tāpat Gaujas lībiešu teritorijā. Apbedīšanas tradīcijas un kapa inventārs abu tipu kapulaukos ir līdzīgs. Sedovs to dīvainā kārtā izskaidro ar materiālās kultūras vienādošanos, abām tautām ilgstoši dzīvojot kopā. Bet, ja jau kultūru nivelēšanās sasniegusi tādu pakāpi, tad jājautā, vai šādi apstākļi neliecina, ka notikusi asimilācija? Lībiešu kultūra ar savu specifiku iezīmē noteiktu kultūras apgabalu, kas arī sakrīt ar rakstīto avotu ziņām. Neviens 12. – 13. gadsimta avots nemin divus etnosus pie Gaujas lībiešiem. Pat pats Sedovs savā darbā par baltiem un somugriem viduslaikos 1987. gadā nešaubījās par pieminēto kapu piederību lībiešiem. Turklāt – ja reiz, pēc Sedova domām, vendiem raksturīgi uzkalniņkapi, tad kā lai izskaidro to, ka vienīgajā nešaubīgi ar vendiem saistāmajā kapulaukā pie Cēsīm mirušie apbedīti līdzenajā kapulaukā?

Absurda ir arī doma Rīgas Seno kalnu meklēt Daugmales pilskalnā, kas atrodas apmēram 30 km no Daugavas ietekas jūrā. Daugmales pilskalns ir apdzīvots kopš 2. gadsimta pirms Kristus. Sākotnēji tur dzīvojuši zemgaļi un viņu senči, bet kopš 11. gadsimta pārsvaru ieguvuši lībieši. Senais kalns jeb Rīgas kalns atradās tagadējās Esplanādes vietā. No Kurzemes padzītie vendi tajā varēja dzīvot no 12. gadsimta vidus vai nedaudz agrāk.

Ja paskatās uz visu “pierādījumu” ķēdi, tad redzams, ka vendu slāviskuma teorija balstās vien uz dažu saktu atradumiem, turklāt pat šo saktu piederība slāviem ir apšaubāma. Būtībā ir runa par klasisku demagoģijas shēmu – vispirms aplama ziņa, tad seko jau atsaukšanās uz šo ziņu kā avotu. Ja Valentīns Sedovs būtu dzīvs, varētu, protams, ar viņu diskutēt kādā zinātniskā konferencē. Cita lieta, ja uz tādām liela zinātnieka vājuma brīdī tapušām hipotēzēm veido politiku. Tās vēstījums ir: mēs, slāvi, jums esam nesuši kultūru, viss te ir mūsu, bet jūs nezin kāpēc mūs pametāt, aizmukāt pie rietumniekiem! Sarkanbaltsarkanais karogs, pat tas ir slāvu, jo pirmo reizi minēts “Atskaņu hronikā” 1279. gadā, kad letu karaspēka vienība ar to no Cēsīm (Vendenes) devās uz Rīgu. Rau, ja Cēsīs dzīvoja vendi un vendi ir slāvi, tātad arī karogs – slāvu!

Nav šaubu, ka vēl ilgi mums līdzās būs tādi, kuri nespēs samierināties ar impērijas sabrukumu. Vienmēr tiks meklēti kaut kādi argumenti, izvirzītas “teorijas”, kas pamatos Latvijas vēsturisko piederību Krievijai. Bet jājautā arī cik stundas skolā tiek veltītas senlatviešu tautībām?

April 16, 2009 Posted by | Vēsture | 6 Comments

Krievijā vēlas izveidot muzeju vācu pusē karojušā ģenerāļa Vlasova dzimtajā mājā

Kāds Krievijas uzņēmums Ņižņijnovgorodas apgabalā iegādājies Otrajā pasaules karā vācu pusē karojušās Krievu atbrīvošanas armijas ģenerāļa Andreja Vlasova dzimto māju un vēlas izveidot tajā muzeju. Tomēr šī iecere izraisījusi kara veterānu sašutumu, kas vērsušies pie prezidenta Dmitrija Medvedeva ar aicinājumu nepieļaut “netīrās provokācijas” īstenošanu, ceturtdien raksta avīze “Ņezavisimaja Gazeta”.

Nams, kur 1900.gadā pasaulē nāca nākamais ģenerālis, joprojām ir saglābies Gaginas rajona Lomakino sādžā.

“Uzņēmējs, kas grib palikt inkognito, ir nopircis nodevēja māju. Mēs – kaujas laukos asinis lējušie – tādu zaimošanu nevaram pieļaut,” Medvedevam raksta veterāni.

Uzņēmums “Russkaja Siņ” vēlas namā atvērt muzeju par Vlasovu, kuru ieceres autori uzskata par svarīgu vēstures personību, raksta “Ņezavisimaja”. Uzņēmums nodarbojas ar tradicionālo porcelāna izstrādājumu izgatavošanu un jau agrāk atjaunojis vairākus vēsturiskus objektus.

Vlasovu, kuru padomju režīms tiesāja par valsts nodevību un 1946.gadā pakāra, Krievijā daudzi uzskata par nodevēju, bet emigrantu un monarhistu aprindās – par varoni antikomunistu.

Vlasovs bija padomju virsnieks un 1941.gadā piedalījās Maskavas aizstāvēšanā pret vāciešiem. Kad 1942.gadā viņa karaspēka daļu aplenca, viņš pārgāja vācu pusē un stājās Krievu atbrīvošanas armijas vadībā. Tās oficiālais mērķis bija izglābt Krieviju no Staļina diktatūras.

2001.gadā Krievijas armijas prokuratūra noraidīja kādas monarhistu grupas prasību, kurā bija lūgts Vlasovu atzīt par politisko represiju upuri.

Video par vlasoviešiem:

April 16, 2009 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Vai Eiropa izprot savu pagātni?

Beidzoties Otrajam pasaules karam, Rietumeiropa uzņēma kursu demokrātijas un atvērtu tirgu virzienā, taču valstis aiz dzelzs priekškara tika pakļautas jaunam pārbaudījumam — komunistu diktatūrai. Nesen Parlamentā notikušās konferences dalībnieki apsprieda Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu rūgto pieredzi un Rietumu nepilnīgo izpratni par komunismu, TVNET informēja Eiropas Parlamenta Preses dienestā.

Eiropas Savienībai ir pašai sava vēsture, kas liek uzsvaru uz demokrātiju, vienotību un mieru. Taču, Savienībai paplašinoties un iekļaujot bijušās komunisma bloka valstis, paliek neskaidrs, vai šajā vēstures aprakstā pilnībā tiek ņemts vērā visu tās pilsoņu piedzīvotais. Viens no pasākumiem labākas Eiropas vēstures izpratnes veicināšanai bija Eiropas Parlamenta un Čehijas prezidentūras pagājušomēnes rīkotā konference par Eiropas totalitārajiem režīmiem, kurā piedalījās ES institūciju, ES dalībvalstu un NVO pārstāvji. Diskusija koncentrējās uz totalitārisma atstāto mantojumu.

Rietumos trūkst izpratnes
Igauņu deputāts Tunne Kelams (Eiropas Tautas partijas grupa) vērsa klātesošo uzmanību uz faktu, kas vēl joprojām „pārsteidz rietumeiropiešus” — ka pirmajos 10 gados pēc Otrā pasaules kara „Padomju Savienības atbrīvotajās Centrāleiropas valstīs un Austrumeiropā tika nogalināts viens miljons cilvēku”. Giorgijs Šopflins (György Schöpflin) (Eiropas Tautas partijas grupa, Ungārija) pauda bažas, ka Rietumi „šo jautājumu uzskata par nesvarīgu, jo tas traucē ikdienas darījumiem” un ka „komunistu noziegumi tiek uztverti kā mazāk svarīgi nekā nacistu veiktie”. Tas rada „netaisnības sajūtu” un „grauj Austrumu un Rietumu attiecības”. Institūta informācijai par komunisma noziegumiem pārstāve Kamilla Andersone (Zviedrija) iepazīstināja ar Zviedrijā 15-20 gadu vecu skolēnu un studentu vidū veiktās aptaujas rezultātiem. 90% aptaujāto nekad nebija dzirdējuši par Gulagu, kaut gan 95% bija labi informēti par Holokaustu. 40% turklāt pauda uzskatu, ka komunisms sniedzis ieguldījumu pasaules labklājības vairošanā.

Pagātnes mantojuma problēmas jārisina
„Nav iespējams veidot labu nākotni, neizprotot pagātni un netiekot tai pāri,” uzsvēra Čehijas vicepremjers Aleksandrs Vondra. „Izzināt mūsu pagātni ir tikpat svarīgi kā mācīt mūsu bērniem izvairīties no neiecietības, ekstrēmisma un totalitārisma nākotnē.” T. Kelams uzsvēra, ka patlaban Centrāleiropas valstīs un Austrumeiropā ir „10 miljoni iedzīvotāju, kuri cietuši paši vai kuriem cietuši vecāki un kuru taisnīguma izjūta vēl nav apmierināta. Ja tas nenotiks, tie meklēs neracionālas iespējas paust emocijas, atbalstot ekstrēmistu kustības.” Rumānis Mariuss Oprea (Institūts komunistu noziegumu izmeklēšanai) atgādināja, ka „Rumānijas drošības dienests bez jebkāda sprieduma nošāva 10 000 cilvēku” un ka „no 1 miljona politieslodzīto 10% tika nogalināti ieslodzījumā”. Viņš ierosināja upuru ģimenēm maksāt īpašas pensijas. Emanuels Zingeris (Starptautiskā komisija nacistu un padomju okupācijas režīmu noziegumu izvērtēšanai Lietuvā) norādīja, ka šis nav „kreiso vai labējo uzskatu jautājums, bet gan jautājums par mūsu nāciju un miljoniem upuru likteni.”

Aicina pasludināt atceres dienu
Aprīļa sākumā pieņemtajā rezolūcijā Eiropas Parlaments aicināja pasludināt 23. augustu, kad 1939. gadā tika parakstīts Hitlera-Staļina (jeb Molotova-Ribentropa) pakts, par Eiropas totalitāro un nedemokrātisko režīmu upuru atceres dienu. Rezolūcijā norādīts, ka „samierināšanos nevar panākt bez patiesības un pagātnes notikumu atceres”. Rezolūcija arī aicina dokumentēt pagātni, atvērt arhīvus un izveidot Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformu sadarbībai starp valstu vēstures pētniecības institūtiem.

April 16, 2009 Posted by | totalitārisms, Vēsture | 1 Comment

Filmas pirmizrādē gāna Latviju

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=51861
Cenšas parādīt, cik laba Baltijas republikām bijusi dzīve PSRS

”Es uzskatu, ka Latvijas pilsonības piešķiršanas likumdošanā nav nekādas loģikas. Juridiskā līmenī tā atrodas vēl senākos laikos par seno Grieķiju. Tas ir alu laikmets. Tas, ka valsts ar tādu juridisko līmeni un likumdošanu nonākusi Eiropas Savienībā, ir kauns Eiropai!” otrdien, uzrunājot krievvalodīgo publiku Rīgā, paziņoja Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Medinskis.

Deputāts no partijas ”Vienotā Krievija” Rīgā uzturējās kā viesis Krievijas producentu grupas ”Studija Trešā Roma” uzņemtās filmas ”Baltija, kādas “okupācijas” stāsts” pirmizrādē. To Pasaules tirdzniecības centra, agrākās Latvijas kompartijas centrālkomitejas ēkas zālē bija sagādājuši Latvijas krievvalodīgo sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Uzklausījis uz filmu sanākušās publikas žēlošanos par netaisnībām pilsonības un valodas jautājumos, kādas jāpārdzīvo Latvijā, Medin­skis deva padomu visas savas rūpes uzticēt uz Eiropas Parlamentu (EP) no partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) kandidējošajam itāļu komunistam un eirodeputātam Džuljeto Kjezam. Arī šis vīrs bija vietējās pirmizrādes goda viesu pulkā. Valsts domes deputāts skaidroja – ja Kjezu ievēlēšot, viņš ”pastāstīs par alu laikmeta praksi, kas apkauno valsts sistēmu, ierobežojot lielas valsts iedzīvotāju daļas tiesības”. No Medinska puses tāpat izskanēja apgalvojums, ka Latvijas vara, īstenojot dažādus ierobežojumus, ”nošķir pašu aktīvāko un atbildīgāko iedzīvotāju daļu [no politiskās darbības] un noturas pie varas”. To pateicis, deputāts saminstinājās, sakot, ka Rīgā uzturoties filmas konsultanta statusā, tātad ne kā oficiāla, bet privāta persona un tāpēc atļāvies izteikties atklātāk.

Ar Krievijas Ārlietu ministrijas palīdzību uzņemtā filma pirmo reizi tika demonstrēta Maskavas telekanālā ”TVC” 25. marta vakarā. Tās režisors ir Latviju apmelojošā ”Baltijas nacisma” autors Boriss Čertkovs, kurš šoreiz centies parādīt, cik laba Baltijas republikām bijusi dzīve Padomju Savienībā, kā plaukusi ekonomika un kultūra un kāds sabrukums sācies pēc atdalīšanās no PSRS un iestāšanās ES. Filmā izmantoti arī komponista un Saeimas deputāta Raimonda Paula, ekonomistes Raitas Karnītes, ekspolitiķa Alfrēda Čepāņa, hokejista Helmūta Baldera, Saeimas deputāta Kārļa Leiškalna un Jūrmalas domes deputāta Jāņa Kuzina kritiskie izteikumi.

Krievvalodīgā publika piepildīja gandrīz visas Pasaules tirdzniecības centra zāles sēdvietas un filmu ”Baltija, kādas “okupācijas” stāsts” uzņēma ar aplausiem. Vairākums sanākušo bija padomju nostalģijas mākti pensijas vecuma ļaudis. Kāda runātāja atklāti nožēloja, ka viņas 17 gadus vecā meita laikam esot vienīgā jauniete auditorijā.

Režisors Čertkovs uz pirmizrādi Rīgā ierasties nevarēja, jo vīza iebraukšanai Latvijā viņam atteikta. Laikrakstam ”Telegraf” viņš klāstījis, ka Latvijas ”melnajā sarakstā” droši vien nonācis pēc 2005. gada, kad uzņēma ”Baltijas nacismu”. Čertkovs atklāti paziņoja, ka abas filmas ir Krievijas varas institūciju pasūtījums: ”Es nekad neesmu slēpis, ka tas ir valsts pasūtījums.” Tās mērķis: ”Pastāstīt, līdz kādai pakāpei Baltijas republikas Padomju Savienības sastāvā bija dotējamas. No ekonomiskā viedokļa tās savu pastāvēšanu neattaisnoja.” Toreiz baltieši esot dzīvojuši no padomju dotācijām, tagad – no ES.

Pasākuma rīkotājiem gan izdevās saistīties ar Maskavā palikušo režisoru aptuveni 20 minūtes ilgā interneta sakaru seansā, tomēr izrādījās, ka auditorija nemaz nealkst apbērt viņu ar jautājumiem. Nesalīdzināmi lielāku uzmanību publika pievērsa Krievijas domes deputātam Medinskim un Kjezam, kuru klātesošie uztvēra kā ”laimes lāci”, kas atrisinās visas viņu problēmas Eiropas līmenī. Mudināti izteikties par filmu, klātesošie brīvo mikrofonu pārsvarā uztvēra kā iespēju pažēloties par ”netaisnībām”, ar kādām tiem jāsastopas Latvijā – ar ”fašisma atdzimšanu”, ”leģionāru maršiem”, ierobežojumiem nepilsoņiem, saukšanu par okupantiem un tamlīdzīgi. Par prieku publikai eirodeputāts Kjeza apsolīja, ka gādāšot, lai filmu parādītu Eiropas Parlamentā un pat Itālijā un Francijā. Viss, kas redzams filmā, Eiropai nemaz neesot zināms. Viņaprāt, ”acīmredzams ir fakts, ka šeit [Latvijā] tiek pārkāptas cilvēktiesības”.

Bet Krievijas domniekam Medinskim vairākkārt tika lūgts gādāt, lai taču Maskava beidzot noformulē savu politiku par tautiešu jautājumu Baltijā. Valsts domes pārstāvis atbildēja, ka filma ”Baltija, kādas “okupācijas” stāsts” par to jau liecinot. Dīvaini izskanēja Medinska izteikums, ka vienīgais, ko viņš vēloties, ”lai šajā pasaulē vairs nebūtu tādu politiķu, kas mums liktu aizsargāt mūsu [Krievijas] pilsoņus tā, kā to piespieda darīt [Gruzijas prezidents] Saakašvili”.

No vispārējā noskaņojuma nedaudz izkrita Latvijas Antifašistiskās komitejas pārstāvja Josifa Korena lūgums Medinskim palīdzēt iekļūt Krievijas arhīvos. Izrādās, ar to problēmas ir pat ”antifašistiem”, ne tikai par oficiālajiem sauktajiem latviešu vēsturniekiem. ”Šodien ir radusies situācija, ka nez kādēļ tiek ierobežota Latvijas iedzīvotāju pieeja Krievijas arhīviem. Tas, pirmkārt, dod pamatu mūsu oponentiem sacīt, ka Krievijai ir ko slēpt,” pieklājīgi bilda Korens. Viesis no Maskavas, pazīstams arī kā vēsturiskas ievirzes grāmatu cikla ”Krievijas mīti” autors, uz to atbildēja ar aicinājumu ”kopīgi padomāt par šo problēmu”.


April 16, 2009 Posted by | PSRS, Vēsture | 3 Comments

Modinot Eiropas sirdsapziņu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=51694

“Viena no būtiskākajām komunisma iezīmēm pavisam noteikti bija tā noziedzīgā daba, bet vēl būtiskāka tā iezīme man šķiet meli, kuru aizsegā varēja īstenot teroru,” atzīst ievērojamais Francijas vēsturnieks Nikolā Verts.

Nikolā Verts, Stefanu Kurtuā, Andžejs Pačkovskis, Žans Luī Margolēns un Karels Bartošeks ir “Komunisma melnās grāmatas” autori. Grāmata, kas Francijā pirmoreiz iznāca 1997. gadā, sacēla īstu viesuļvētru, un pār tās autoriem brāzās gan atzinības, gan ļoti smagas kritikas vārdi. Jāpiebilst, ka kritizēja galvenokārt kreisie, kuri komunistisko noziegumu atmaskojumu PSRS uztvēra kā vēršanos pret “ideālo komunismu”.

“Pagātne turpinās šodien, un, ja komunistiskā režīma noziegumus plaši nenosodīs, tad pie pirmās izdevības vecie ieroči atkal tiks likti lietā,” Eiropas Parlamenta publiskajās debatēs “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem” atzina N. Verts.

– Kā jūsu vērtējumā virzās diskusijas par komunisma nosodījumu starptautiskajā līmenī? Vai jūtams, ka rietumeiropiešu izpratne pieaug?

N. Verts: – Jā, manuprāt, šajā ziņā ir jūtams neliels, bet visai stabils progress. Tomēr rietumvalstīs vēl joprojām komunisma nosodīšanai ir visai liela pretestība. Pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka mēs, rietumnieki, uz savas ādas neesam piedzīvojuši totalitāro komunismu. Otrkārt, tāpēc, ka komunisti no dažādām valstīm, piemēram, Francijas, Itālijas un citām, kur savulaik pastāvēja pretestība nacismam, no nacisma sagrāves guva morālu labumu, jo komunistu popularitāte līdz ar to auga. Tieši te vēstures izpratnē meklējama galvenā plaisa starp

Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm.

Vienotākas vēstures izpratnes veidošana Eiropas austrumos un rietumos būs grūts uzdevums, jo visai atšķirīga ir cilvēku vēsturiskā pieredze un paaudžu atmiņas. Manuprāt, tas ir ilgāka laika posma jautājums, un saistībā ar to galvenokārt jādomā par jaunās paaudzes izglītošanu, darbu ar skolu jaunatni. Joprojām Rietumeiropas skolu vēstures mācību grāmatās nav iekļauti jautājumi par padomju totalitārismu, un te arī rodams izskaidrojums, kāpēc rietumnieku apziņā tas ir “baltais plankums”.

– Jūs gan esat viens no tiem vēsturniekiem, kurš centies tos aizpildīt. Pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas jūs un citi grāmatas autori tika gan slavēti, gan pelti. “Knābāja” ne tikai Francijā un citur Rietumeiropā, kur ir spēcīgi kreisie, bet arī Krievijā, sevišķi pēc Putina nākšanas pie varas. Tiesa, daudzas kritiskās piezīmes tēmētas nevis pēc būtības, bet vairāk, lai demonstrētu attieksmi… Ja līdzīgu grāmatu publicētu šodien, vai kritika, jūsuprāt, būtu tikpat asa?

– Jā, pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas mums veltīja daudz atzinības vārdu. Bet bija arī kritika, pat ļoti asa, un Francijā tā nāca arī no prokomunistiskām aprindām, kurām bija stipras pozīcijas augstskolās, no tā sauktā komunistu loka. Viņi centās uzsvērt, ka ir jāizšķir vairāki komunisma veidi, arī “demokrātiskais komunisms”. Ja tāds, piemēram, pēc viņu teiktā, būtu izveidojies Francijā, tad gan cilvēki netiktu spundēti cietumos, nometnēs, netiktu sodīti un tamlīdzīgi. Šāds viedoklis ir visai stiprs arī šodienas Francijā, neraugoties uz to, ka politiskā situācija ir mainījusies.

Aizvadītajās prezidenta vēlēšanās Francijā par komunistisko partiju balsoja 1,5 procenti vēlētāju. Kad pirms 12 gadiem iznāca “Komunisma melnā grāmata”, šis skaitlis bija ap 10 procenti. Pēc Otrā pasaules kara tas bija apmēram 30 procenti. It kā, no vienas puses, komunistu pozīcijas sarukušas. Bet tradicionālās komunistiskās partijas nomaina tā sauktās trockistu virziena partijas: mētelītis cits, bet būtība paliek tā pati – komunistiskā. Francijā šī trockistu kustība kļūst arvien populārāka. Viens no tās līderiem ir gados jaunais, harismātiskais Olivjē Besanseno, kurš prezidenta vēlēšanās ieguva vairāk nekā četrus procentus balsu. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka to popularitāte pieaug. Francijā veidojas jauns komunisma paveids, tā sauktajā Antikapitālistu partijā apvienojoties dažādām sīkām trockistu partijām, un te nevar runāt par “neievērojamu Francijas kreiso daļu”. Tāpēc, ja mēs šodien izdotu grāmatu, kas līdzīgi “Komunisma melnajai grāmatai” atklāj šā režīma represīvo, tumšo, noziedzīgo pusi, tad mēs, domājams, saņemtu daudzas uzslavas, bet neizbēgami arī daudz kritisku vārdu.

Par komunisma noziedzīgo būtību es detalizētāk rakstu savā pēdējā grāmatā, kas iznākusi pavisam nesen un kas veltīta teroram Padomju Savienībā 1937. – 1938. gadā. Tās nosaukums ir “Dzērājs un puķu pārdevēja: masu noziegumu autopsija”. Šos divus tēlus kā centrālos es izvēlējos tāpēc, ka gribēju parādīt, cik vienkārši režīms varēja samīdīt cilvēka dzīvi. “Dzērājs” ir strādnieks, kurš bija aplam aizrāvies ar grādīgo un, reibumā kādā dzelzceļa stacijā plašu roku vēzēdams pudeli ar atlikušo šņabi, nejauši apšļakstījis Kaļiņina portretu. Viņš “par terorismu” sodīts ar nāvi. Otrs tēls ir pensionāre, kura cenšas izdzīvot, pie kapsētas pārdodot puķes. Nelaimīgā kārtā viņa sarunājusies ar cilvēkiem, kas rakuši kapus, un viens no puišiem izteicies: nenes rīt puķes, jo šonakt mēs vedīsim simtiem nošauto. Sieviete par to izpļāpājusies kādā sarunā, un tas nonācis līdz NKVD ausīm. Viņa arestēta, jo izpļāpājusies par “slepenu operāciju”, un vēlāk pati nošauta kādā no slepenajām masu apšaušanām 1937. gadā. Tā kā grāmatā apkopoti stāsti nevis par skaļiem notikumiem, par ko runāja un zināja visi, bet par slepenām masu operācijām, kurās arestēja ap 1 500 000 cilvēku, no tiem 750 līdz 800 tūkstošus nošāva 15 mēnešu laikā. Grāmatā sniedzu arī ieskatu telegrammu sarakstē starp Staļinu un PSRS iekšlietu komisāru Ježovu.

– Virkne vēsturnieku bijušo PSRS apraksta kā “cilvēkēdāju valsti” – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viena no jūsu nesenajām grāmatām “Kanibālu sala” aprakstīts kanibālisms uz Sibīriju deportēto vidū, kuri tikuši iemesti necilvēcīgos apstākļos.

– “Kanibālu sala” – tā man šķita spilgta metafora šausminošajiem 1933. gada notikumiem Sibīrijā. Turp tika aizvesti ap 6000 Staļina tīrīšanu upuri, kuri bez ēdiena un pajumtes burtiski tika izsviesti Nazino salā. Vairāk nekā 4000 no viņiem gāja bojā aptuveni četru nedēļu laikā. Ir ziņas par vairākiem desmitiem kanibālisma gadījumu, kā arī par to, ka cilvēki tika nogalināti, lai viņus ēstu. Komunisms un marksisms, kā pierādījies, spēja noārdīt cilvēkos visu cilvēcīgo līdz pamatiem. Bēdīgākajos gadījumos apstākļi bija tādi, ka cilvēki regresēja līdz galējai robežai – kanibālismam.

Manuprāt, viens no komunistiskā režīma baisākajiem noziegumiem ir mākslīgi izraisītais bads, un šai tēmai plānoju tuvāk pievērsties savā nākamajā grāmatā par Padomju Savienību. Tieši bads bija vainojams pie lielākā upuru skaita PSRS, sevišķi trīsdesmito gadu sākumā. Jārunā arī par pēckara laika badu 1946. – 1948. gadā, kas ir mazāk zināms fakts, bet arī tas nopļāva ap miljonu. Tie nav vienīgie, bija arī citi gadījumi. Nesen man nācās ar saviem kolēģiem vēsturniekiem diskutēt par Ukrainas golodomoru, kad pirms pāris mēnešiem savā lekcijā Hārvardā es pierādīju, ka tas jāuzskata par genocīdu.

– Krievijā gatavojoties pieņemt likumu, kas liegtu “pārrakstīt vēsturi” un ļautu sodīt tos, ka neatzīst Krievijas uzvaru “Lielajā Tēvijas karā”. Jūs laiku pa laikam braucat uz Krieviju. Kā vērtējat to, kas vēstures jomā notiek Krievijā? Vai tur grib redzēt īsto vēsturi?

N. Verts: – Ar Krievijas vēstures pētnieku biedrību “Memoriāls” (Kremļa aprindas uz šo grupu, kas pauž no oficiālajām nostādnēm atšķirīgu viedokli, skatās šķībi. – I. M.) sadarbojos jau 15 gadus un tieši viņiem esmu veltījis savu pēdējo grāmatu. Pēdējo gadu laikā notikumu attīstība Krievijā bijusi ļaunu vēstoša, nepatīkama. Es Krievijā saskatu arvien straujāku nacionālisma, lielkrievu šovinisma attīstību, un daudzi notikumi un izteikumi raisa bažas. Piemēram, par to, ka jaunajās mācību grāmatās arvien mazāk un mazāk, līdz pat minimumam samazināta informācija par gulagu, par staļinistu melnajiem darbiem. Tieši pretēji – Staļins tiek dēvēts par lielisku, efektīvu vadītāju! Jaunajās grāmatās pausts uzskats, ka staļinisms kopumā jāuzskata par pozitīvu, jo tas veicinājis PSRS pārtapšanu par starptautiska līmeņa lielvaru un ļāva uzvarēt Otrajā pasaules karā. Protams, nevar noliegt PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē, bet tad jāvaicā, par kādu cenu iegūta šī uzvara? Par to vara bez lielas nožēlas maksāja ar miljoniem padomju armijas karavīru dzīvībām.

– Latvijas vēsturnieki sūdzas, ka Krievijā arvien vairāk arhīvu kļūst nepieejami.

– Priecājos, ka man ir iespēja sastrādāties ar Krievijas vēsturniekiem, kuriem savulaik bijusi visai laba pieeja arhīviem. Lai arī jūtams, ka pēdējā laikā arhīvi ierobežo pieeju lietām un šajā ziņā situācija noteikti ir sliktāka nekā pirms desmit gadiem, joprojām ir cerības, ka ne jau visas mapes saliktas “ārpus vēsturnieku pieejamības robežas”.

– Viena no Latvijas nelaimēm ir joprojām jūtamās okupācijas sekas. Latvijas sabiedrībā ir divas pretrunīgas vēstures izpratnes, jo tie, kas garīgi jūtas padomju ļaudis, noliedz Latvijas okupācijas faktu. Tāpat mūs dažkārt neizpratnē atstāj dažādu starptautisko ekspertu ieteikumi: sak, nelūkojieties tik daudz pagātnē, vairāk domājiet par nākotni! Jautājums ir, cik drošu nākotni var būvēt uz ļodzīgiem pamatiem?

– Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienotu sabiedrību uz pamatiem, kas ļogās un drūp, uzcelt nevar – pagātne ir jāzina. Te gan jums laikam jācer uz jauno paaudzi – uz tiem, kas šodien sēž skolas solā, un izglītošana ir valsts uzdevums. Mēs, vēsturnieki, gan labi zinām, cik daudz laika tas prasa.

Baltos plankumus vēstures izpratnē var atrast vai katrā valstī. Un pēc kāda laika – 20, 30 vai 40 gadiem – šī vēsturiskā amnēzija sabiedrībai dod spēcīgu prettriecienu. Piemēram, Francijā sāpīgās tēmas ir karš Alžīrijā, kolaborācija ar nacistiem un citas. Vai ikviena valsts iet cauri līdzīgiem procesiem, kad uz kādu laiku tā nevēlas uzlūkot savas vēstures tumšākos laukumus.

April 14, 2009 Posted by | genocīds, grāmatas, gulags, komunisms, PSRS, represijas, Vēsture | 1 Comment

%d bloggers like this: