Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Gaļas afēra jeb Rjazaņas «brīnums»

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=51099

Nodrošinājis savus pavalstniekus ar maizi, PSRS līderis Hruščovs pirms 50 gadiem mēģināja viņiem sagādāt arī gaļas pārpilnību un bija gatavs uzklausīt jebkuru afēristu, kurš solīja drīzus panākumus. Šie notikumi ir vēl viens atgādinājums mūžīgajai patiesībai par to, kas notiek, kad valstsvīri paļaujas uz blēžiem.

Daudzu pasaules vareno dzīvē atgadās nelaimīgas dienas, kad pretēji saprāta balsij viņi pastrādā neglābjamas muļķības. Hruščovam par tādu kļuva uzstāšanās kādā mazsvarīgā sanāksmē, kas pulcēja Krievijas ziemeļu apgabalu kolhozu priekšsēdētājus. PSRS līderim toreiz labpatika paziņot, ka tuvāko gadu laikā padomjzeme sasniegs ASV lauksaimnieciskās ražošanas līmeni un vienas paaudzes laikā uzcels komunismu. Pēc neilga laika pilsētu ielas un laukumi jau bija izgreznoti ar plakātiem, kas aicināja “panākt un apdzīt ASV”.

Reāli domājošs politiķis to visu uzskatītu par propagandas kampaņu bez tālejošām sekām, taču Hruščovs, kuram tobrīd bija visai aptuvens priekšstats pat par Amerikas atrašanās vietu, uzņēma šo pašpieteikto cīņu personiski. Viņš bija apņēmības pilns nodrošināt saviem pavalstniekiem ASV līmeņa ēdienkarti.

Kukurūza un liellopi

Šodien grūti noticēt, ka par Hruščova lauksaimniecības padomnieku un vienu no nedaudzajiem ļaudīm, kuru aizdomu pilnais Ņikita patiešām uzklausīja, kļuva kāds amerikāņu uzņēmējs. Rosvelam Garstam Aijovas štatā piederēja milzīga kukurūzas ferma. Ātri sapratis, ar ko viņam darīšana, Hruščova klātbūtnē Garsts izlikās par apķērīgu, bet mazizglītotu zemnieku ar lielu dzīves pieredzi. Viņš izmantoja labās attiecības ar Hruščovu, lai, sākot ar 1955. gadu, pārdotu PSRS šķirnes kukurūzas stādus. Garsts acīmredzami pildīja ASV valdības uzdevumu iegalvot Hruščovam maldīgus priekšstatus par lauksaimniecību. Vairākus gadus sarakstījies ar Garstu, 50. gadu beigās Hruščovs jau stingri turējās pie pārliecības, ka lauksaimniecība daudz neatšķiras no rūpniecības un, pārvarot kolhoznieku kūtrumu, ar nelieliem tehniskiem jauninājumiem būtu iespējams paveikt brīnumus. Hruščova maldus palīdzēja uzturēt neparasti augstās ražības eksperimentālo šķirņu labības paraugi, ko īpaši šim nolūkam audzēja ASV vēstniecības dārzā Maskavā. Amerikāņi tos uzdeva par parastām, plaši lietotām šķirnēm.

PSRS atpalicību labības audzēšanā Hruščovs vēl spēja pieciest. Pēc “neskarto zemju” sākotnējiem panākumiem viņš uzskatīja, ka var pārspēt amerikāņu kvalitāti ar lielākām sējumu platībām. Taču līdz ar industrializāciju un tai sekojošo pilsētu izaugsmi valstī bija vērojams aizvien lielāks gaļas trūkums. 50. gados tas vēl nekļuva par krīzi tikai iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ. Uzskatot sevi par ievērojamu pašmācītu graudkopības speciālistu, Hruščovs nespēja un arī nevēlējās izprast lopkopību. Izmantojot līdera vienaldzību pret statistiku, Kremļa propagandisti 1958. gadā pasludināja, ka PSRS izdevies panākt ASV piena ražošanā. Viņi noklusēja, ka amerikāņi atsakās no piena par labu augļu sulām un ka izslaukumus PSRS nav grūti palielināt ar ūdens palīdzību. Pat ar visiem statistikas trikiem 1958. gadā oficiālais gaļas ražošanas pieaugums bija tikai pieci procenti. Hruščovam atlika vienīgi paļauties uz brīnumu, un tas arī notika.

Larionova spēle

Neraugoties uz tuvumu Maskavai, Rjazaņas apgabals, kur pietrūka īpašu resursu un ražotņu, nebija labākā vieta, kur veidot partijas karjeru. Apgabala partijas vadītāji parasti klausīja pavēlēm un neizrādīja iniciatīvu ne uz vietas, ne Maskavā. Tādēļ jo lielāks bija Hruščova pārsteigums 1958. gada oktobrī, pirmo reizi tiekoties ar Rjazaņas partijas komitejas pirmo sekretāru Alekseju Larionovu. Ieradies Kremlī uz nopietnāku sarunu, Larionovs sāka stāstīt par novada lopkopības rezervēm. Viņš izrādīja gatavību trīskāršot nākamā gada gaļas iepirkuma plānu. Staļina varas gados apgabals gan bija spējis ar pūlēm nodot 20 tūkstošus tonnu un arī 1958. gada plānu izpildīja ar grūtībām.

Hruščovam tomēr bija tik ļoti vajadzīgs risinājums gaļas problēmai, ka viņš padarīja Larionovu par nacionālo varoni, pat neuzdodot jautājumus. 1959. gada sākumā izsludināja valsts mēroga sociālistisko sacensību, aicinot kolhozus sekot Rjazaņas piemēram.

Cūkkopība toreiz Krievijā bija vāji attīstīta nozare, un Rjazaņas apgabala kolhozi galvenokārt audzēja liellopus. Lai nodrošinātu trīskāršā plāna izpildi, pēc Larionova pavēles nokāva gandrīz visu gaļas lopu ganāmpulku un pat daļu piena lopu. Kolhozos veica zemnieku ganāmpulku “pagaidu” rekvizīciju. Kad kļuva skaidrs, ka ar to nepietiks, Larionovs slepus izsūtīja pa kaimiņu apgabaliem sagādniekus, kuri iepirka lopus par lauku celtniecības fondu naudu.

Tuvojoties gada beigām, Larionovs bija spiests pat pārmērīgi izmantot tā laika PSRS samērā iecienīto triku, kad iedzīvotāji iepirka gaļu veikalos un tūlīt atkal nodeva to sagādes kantorim. Izmantojot līdzgaitnieku klusēšanas zvērestu, Larionovam izdevās panākt, ka Maskavā neko nenojauta par viņa bīstamo spēli. Tā turpinājās vairāk nekā gadu. 1959. gada 16. decembrī svinīgi izskanēja, ka Rjazaņas apgabals savas saistības ir izpildījis.

Cinītis komunisma vezumam

Pēc dažām dienām pār Rjazaņas apgabalu nolija īsts ordeņu lietus. 1959. gada vasaras sākumā kļuva skaidrs, ka līdzīgus “varoņdarbus” prasa arī no pārējiem apgabalu un republiku līderiem. Sverdlovskas un Kirovas apgabali, kuriem bija iespējas iepirkt “kreisos lopus” no nomaļu ciemu iedzīvotājiem, piegādāja dubultu gaļas daudzumu. Līdzīgi izcēlās arī vairāki Ziemeļkrievijas un Sibīrijas apgabali. Ukrainas un Baltkrievijas vadītājiem Podgornijam un Mašerovam pietika prāta šajā afērā nepiedalīties.

“Rjazaņas brīnums” pavisam negaidīti izrādījās viens no svarīgākajiem faktoriem mūsdienu Uzbekijas vēsturē. 1959. gadā šeit izvērsās cīņa par varu, kurā autoritārais nacionālists Šarafs Rašidovs uzvarēja vietējo Maskavas frakciju. Viņš bija apsolījis Hruščovam 1960. gadā ne tikai dubultot gaļas ražošanu, bet arī strauji paplašināt kokvilnas sējumu platības. Tieši no šā brīža Uzbekija sāka pārvērsties par vienas lauksaimnieciskās kultūras zemi, pār kuru Rašidovs netraucēti valdīja turpmākos divdesmit gadus.

1960. gadā Larionovs cerēja nodot valstij jau 180 tūkstošus tonnu gaļas – pat ja būtu nepieciešams aplikt ar attiecīgu nodevu pilsētu iedzīvotājus. Viņam par nelaimi, atkārtot vecos trikus nebija iespējams. Iepirkt lopus citviet vairs nevarēja, jo arī kaimiņu apgabali, cerot uz Hruščova labvēlību, bija iesaistījušies plāna pārpildes shēmās. Rjazaņas apgabalā ganāmpulks gada laikā bija sarucis par 35 procentiem. Tālāka tā samazināšana draudēja ar lopkopības sabrukumu. Zemnieki, kuru lopi bija rekvizēti, atteicās pildīt kolhoza darbus, līdz nesaņems tos atpakaļ. Lietot represijas Larionovs nevarēja. Tad ieinteresētos Maskava un afēra nāktu gaismā. Visu laiku nopietnākā PSRS kolhoznieku streika rezultātā lielākā daļa Rjazaņas kolhozu lauku tā arī palika neapsēti. Galu galā apgabals neizpildīja arī labības plānu.

1960. gada vasaras beigās afēra nāca gaismā. Septembrī Larionovu padzina no amata. Pēc mēneša viņš izdarīja pašnāvību.

Gaļas afēras sekas bija graujošas – gan Hruščovam, gan arī valstij kopumā. Liela daļa lauksaimniecības attīstībai paredzēto resursu divus gadus bija šķērdēti padomju līdera kaprīžu apmierināšanai. Novārtā pameta pat “neskartās zemes”. PSRS graudkopība saņēma triecienu, no kura neatguvās līdz impērijas sabrukuma brīdim.

Lai veicinātu lauksaimniecisko lielražošanu, 1959. gadā kārtējo reizi apspieda kolhoznieku piemājas saimniecības, atstājot Krievijas pilsētu tirgus bez produktiem. No 1962. līdz 1963. gadam izraisījās valsts mēroga pārtikas krīze ar cenu celšanos un strādnieku nemieriem.

Bekons komunisma cēlājiem

Pat ja nebūtu jācīnās ar “berklaviešiem”, Latvijas KP CK 1. sekretārs Arvīds Pelše parasti deva priekšroku intrigām, nevis saimnieciskām kampaņām. Viņš apzinājās, ka pie labākās gribas nespēs paveikt neko, ko pamanīs Maskavā. Pelšem bija skaidrs, ka kāroto vietu Politbirojā viņš var iegūt tikai ar sunisku uzticību un labi nostādītu mēli. Tāpēc Latvijas pēckara lopkopības “melnais gads” drīzāk bija 1955. Toreiz lopbarības trūkuma dēļ nobeidzās 100 tūkstoši govju. Dažos apvidos zaudēja pat pusi ganāmpulka.

Pirms 50 gadiem Latvijā varas iestādes daudz vairāk uzmanības pievērsa cūkgaļas ražošanas paaugstināšanai, izmantojot gandrīz tās pašas viltīgās metodes, ko Krievijā. Jāsaka gan, ka Baltijai toreiz paveicās. Gaļas plānu paaugstināšanas šausmas lielā mērā pagāja tai secen.

Atšķirībā no mūsu austrumu kaimiņiem pat kara izpostītajā un tikko kolektivizētajā Latvijā lauksaimnieciskie resursi bija ievērojami lielāki. 1959. gadā zemnieki joprojām ražoja tikpat daudz gaļas un piena kā valsts subsidētajā un tehnoloģizētajā kolhozu un sovhozu sistēmā. Tādēļ, tiklīdz radās nepieciešamība pārpildīt plānu, gaļas lopus vienkārši iepirka no privātajiem audzētājiem. 1960. gadā par vienu no galvenajām sarunu tēmām Latvijas laukos kļuva gaļas uzpircēju krāpnieciskā rīcība, aizkavējot samaksu. Problēma samilza tiktāl, ka tā bija jāapspriež pat partijas centrālkomitejā Rīgā.

“Rjazaņas brīnuma” kampaņa faktiski sasniedza Latviju tikai 1959. gada decembrī. To risināja samērā vienkārši – uzdodot iepirkt lopus piemājas saimniecībās un nokaujot daļu no kolhozu ganāmpulka.

Larionova afēras galvenās sekas pie mums tomēr bija lēmums turpmāk kolhozniekiem atļaut turēt ne vairāk kā vienu govi. Lopkopības industrializācijas veicināšanas nolūkā to pieņēma 1959. gada 8. decembrī. Latviešu zemniekam nākamajos trīsdesmit gados tas nozīmēja patukšu kūti ar vienu pašu govi un teliņu, kas bija uz laiku paņemts no kolhoza izaudzēšanai. Par laimi, atšķirībā no Krievijas, kur kolhoznieki rakstīja pateicības vēstules Hruščovam, ka viņiem vairs nav savu lopu un rīta agrumā nav jāiet uz kūti, atradināt latviešus no lopkopības nevienam tā arī neizdevās.

• Rjazaņas apgabals apņēmās 1959. gadā palielināt ražošanas apjomus no 50 uz 150 tūkstošiem tonnu.

• Vēl 1960. gadā PSRS eksportēja septiņus miljonus tonnu graudu. 1964. gadā tā bija spiesta sākt graudus ievest.

• Larionova afēras iespaidā 1962. gadā liellopu gaļas kilograma cena PSRS veikalos pieauga no 1,60 līdz 2 rubļiem.

April 3, 2009 - Posted by | PSRS, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: