Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Edvīns Šnore: «Krievija tagad melo mazāk»

Elitas Veidemanes raksts NRA   http://www.nra.lv/zinas/20039-edvins-snore-krievija-tagad-melo-mazak.htm

Nepārspīlēšu, ka tieši pirms gada ļoti daudzi cilvēki bija gaidās saspringuši: tūlīt uz ekrāna vajadzēja iznākt Edvīna Šnores dokumentālajai filmai Padomju stāsts. Vieni gaidīja jaunas atklāsmes vēstures līkločos, otri baiļojās, ka tā būs parasta propagandas filmiņa.

Kad pēc pirmizrādes, kas notika kinoteātrī Rīga, skatītājiem bija ļauts uzdot jautājumus filmas veidotājiem, vismaz minūti valdīja klusums. Un ne jau tāpēc, ka cilvēki būtu sakautrējušies. Vienkārši – filma atstāja stindzinošu iespaidu. Pēc stundas un divdesmit minūtēm, kas pagāja kā viena elpa, no kinoteātra dziļā sēdekļa piecelties bija gandrīz neiespējami: viss bija smaguma pielijis, i prāts, i locekļi. Nu filmu redzējuši tūkstošiem cilvēku – ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī citās valstīs. “Kaut kas ir mainījies cilvēku izpratnē par Padomju Savienības lomu Otrajā pasaules karā,” teic Edvīns Šnore. Protams, viņš nelolo cerības, ka līdz ar to krasi mainīsies arī attieksme pret to dienu un gadu notikumiem, taču viss nāks ar laiku. Par to Edvīns ir pārliecināts.

Filma nevarēja neiedarboties uz skatītājiem. Tas ir dramatisks un pat traģisks stāsts par to, kāda asiņaina loma bija Padomju Savienībai, Staļinam un viņa satrapiem pagājušā gadsimta vidū, pārdalot Eiropas karti. Padomju stāsta kadri paliek atmiņā, katrs stāsta fragments ir kā atsevišķs mozaīkas stikliņš, kas, savienojoties ar pārējiem, dod pārliecinošu tā laika ainu.

Lūk, valstsvīri smaida un aplaudē, viņu sejas mirdz labklājībā. Citā kadrā NKVD formās tērpušies vīri met seklās bedrēs kailus un sakropļotus līķus. Valstsvīri atkal aplaudē, un prožektoru gaismā mirdz viņu veselīgie mati. Militārists padomju armijas frencī, nevērīgi pacēlis ieroci, iešauj upurim pakausī, un viņš, ķēmīgi sarāvies, krīt uz priekšu, šļakstīdams asinis un smadzenes. Un valstsvīri atkal aplaudē… Ir 2005. gada 9. maijs, Maskava, Kremlis. Eiropas valstu galvas sapulcējušies Sarkanajā laukumā, starp viņiem, kaut arī mēs viņu neredzam, atrodas arī mūsu Vaira Vīķe-Freiberga. Sarkanajā laukumā savulaik cirta galvas dumpinieku vadoņiem, tur pēcnāves apskatei un ekskursantu neveselīgajai ziņkārei izlika visu laiku lielākos masu slepkavas – Staļinu un Ļeņinu. Pēdējais vēl joprojām, vaskā cirsts, guļ un biedē pionierus…

Tādi ir daži kadri trīsdesmit četrus gadus vecā Edvīna Šnores divarpus gadus lolotajā filmā Padomju stāsts (The Soviet Story). Jauna cilvēka izsāpēts darbs: šķiet, viņš ir bijis tieši tur un tieši tad. Tad, kad komunistu režīms uzsāka savus asiņainos darbus, no kuriem cītīgi pēc tam mācījās nacisti. Edvīns savā filmā mierīgi un loģiski sagrauj vienu no pagājušā gadsimta mītiem, kas vēsta par labo komunistu uzvaru pār ļauno nacismu.

– Pagājis gads kopš filmas Padomju stāsts pirmizrādes. Edvīn, kas mainījies tevī, kā esi dzīvojis šo laiku?
– Mana dzīve, pateicoties filmai, mainījusies diezgan nopietni. Filma tika izrādīta Eiroparlamentā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā, Slovēnijā, ASV, šo filmu jau iepirkusi Zviedrija, Izraēla, Polija. Filmas izplatīšana nolikta uz diezgan nopietnām sliedēm. Pēdējais lielākais notikums sakarā ar filmu ir tas, ka izdots DVD. Unikāli ir tas, ka filmas titri tulkoti piecpadsmit valodās: mājaslapā bija aicinājums to darīt, un lielākoties cilvēki tulkot pieteicās paši. DVD veidošana paņēma dažus pēdējos mēnešus, tas bija nopietns darbs. Filmas diskam klāt ir arī neliels bukletiņš, kas palīdz skatītājam vienkāršā veidā izskaidrot filmu.
– Vai atceries kādu īpašu noliegumu vai īpašu komplimentu saistībā ar savu filmu?
– Īpašais noliegums, protams, bija Krievijas reakcija uz filmu – Maskavā publiski tika sadedzināta lelle, vārdā Edvīns Šnore. Biju gatavojies, ka Krievijā būs negatīva reakcija, visticamāk – agresīva, bet tas jau bija kaut kas nedzirdēts. Turklāt tas viss notika Krievijas Valsts domes deputāta vadībā. Tas liecināja par to, ka akadēmiski argumenti Krievijai beigušies. Taču lelles dedzinātāji pārrēķinājās: šī akcija piesaistīja Rietumu mediju uzmanību un interesi. Par šo filmu uzrakstīja izdevumi The Economist, New York Times un citi. Internetā skatījos, ko par filmu saka krievi. Tur bija kāda Krievijas TV kanāla sižets ar Valsts domes deputātu Miščenko, kurš organizēja dedzināšanas pasākumu pie Latvijas vēstniecības Maskavā. Viņam jautāja: pret ko tad protestējat? Viņš atbildēja: pret grāmatas Soviet story autoru.
– Bet tā ir laba doma: tiešām varētu uzrakstīt grāmatu par šīs filmas tapšanu. Pieņemu, ka palika vēl daudz materiāla, kas netika iekļauts filmā.
– Tas tiesa. Šajā sakarā filmas DVD ir vērts pirkt arī tāpēc, ka diskā ir bonusa intervijas 25 minūšu garumā. Piemēram, sadaļā Gestapo – NKVD agreement (Gestapo un NKVD vienošanās – angļu val.) runā eksperts, Krievijas Valsts arhīva direktors apskata video sižetu un dod savu vērtējumu par to. Vēl, runājot par noliegumiem, par oficiālu Krievijas reakciju varēja nosaukt partijas Jedinaja Rossija prezidija pārstāves Irinas Jarovajas pausto sašutumu par to, ka Igaunijas vēstniecība rādīja manu filmu Somijā. Viņa teica, ka “filma heroizē igauņu fašistus un tos, kas šāva Hatiņā un Pleskavas apgabalā”. Tas ir tiešām apbrīnojami, cik daudz nepatiesību var ietvert vienā teikumā. Pirmkārt, igauņi Hatiņā un Pleskavas apgabalā nevienu nav šāvuši, otrkārt, filmā nav runa par igauņiem. Tas nav nekāds brīnums: šādi filmas kritiķi mēģina to pārvērst par farsu, lai nevarētu saprast, par ko īsti ir runa.
– Bet kā paliek ar lielāko komplimentu?
– Lielākais kompliments ir…
– …Triju Zvaigžņu ordenis.
– Jā, katrā ziņā – tas man bija liels gods un patikšana. Vēl man liels prieks par to, ka tik nopietns izdevums kā The Economist slavēja filmu. To nevar par zemu novērtēt, jo mēs taču gribējām, lai Rietumi mums pievērš uzmanību. Žurnāla The Economist Austrumeiropas korespondents un grāmatas Jaunais aukstais karš autors Edvards Lūkass teica, ka dedzināšanas akcija Maskavā ir gluži kā Oskara balva jaunam režisoram un tas viņam pašam arī būtu pagodinājums, ja Maskavā dedzinātu arī viņa grāmatu. Vēl pie komplimentiem… Tā bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas represēto attieksme pret filmu. Viņi uzskatīja, ka tas laiks filmā atspoguļots adekvāti. Šī atzinība man ir vissvarīgākā, jo represēto paliek arvien mazāk, bet, ja viņi teic, ka filmā ir patiesība, tad nevienam nebūs iespēju pateikt, ka filmā ir meli. Represētajiem ir morālas tiesības vērtēt manu skatījumu uz vēsturi. Ar mani kontaktējās cilvēki, kas savulaik bija notiesāti uz 25 gadiem, un šis sods faktiski līdzinājās nāvessodam. Šie cilvēki bija latvieši, ieslodzītie kādā no gulagiem Krievijas ziemeļos. Viņi man jautāja: kā vēl varētu paust pasaulei, ka tas, kas redzams filmā, ir patiesība? Vēlāk viņi aizsūtīja vēstuli ASV Senātam, aicinot aktīvāk nosodīt Krieviju, kas noliedz Baltijas valstu okupāciju. Šie cilvēki vēstuli parakstīja ne tikai ar saviem vārdiem un uzvārdiem, bet arī ar ieslodzīto numuriem – TUR viņiem savu vārdu nebija…

– Bet mēdz teikt, ka vēsturi var interpretēt dažādi.
– Interpretēt jau var, vienīgi – ko par to teiks tie, kuri reāli, bez interpretācijām bijuši gulagā?
– Edvīna Šnores lelles dedzināšana zināmā mērā bija reklāma – gan krievu nacionālhuligāniem, gan tev. Bet vai bija arī kāda vēsturnieka vai politologa objektīva un gudra kritika?
– Krievijā ir tāds vēsturnieks Aleksandrs Djukovs…
– Jā, viņu sauc arī par Kremļa vēsturnieku. Diez vai viņu var pieskaitīt objektīviem kritiķiem…
– Jā. Viņš piedalījās arī tajā bēdīgi slavenajā dedzināšanas mītiņā. Viņš tajā laikā deklarēja, ka grib “ļično ubiķ režisora, sžeč naher latiškoje posoļstvo” (personīgi nogalināt režisoru, nodedzināt nafig vēstniecību – krievu val.). Vēsturnieks Antonijs Zunda šo cilvēku neuzskata par nopietnu vēstures pētnieku un uzskata zem sava goda tikties ar šādu cilvēku. Tā vai citādi, bet Djukovs sarakstīja veselu grāmatu – angliski un krieviski – par manu filmu.
– Kādus vēstures faktus viņš mēģināja šajā grāmatā atspēkot?
– Visus pēc kārtas! Piemēram, viņš apgalvoja, ka filmā melo visi intervētie varoņi un ka meloju arī es. Viņš mēģināja apstrīdēt arī faktu, ka Padomju Savienība bijusi galvenā izejvielu piegādātāja Vācijai.
– Bet to jau pierādījuši vairāki vēsturnieki!
– Protams. Manā filmā ir minēts fakts, ka Staļins atļāva šaut bērnus no 13 gadu vecuma. Sākumā Djukovs man bruka virsū, apgalvodams, ka tie ir meli. Taču viņa grāmatā šādus pārmetumus vairs neatrodu. Tas nozīmē, ka šo faktu viņi nevarēja noliegt.
– Vienā no interneta portāliem lasīju, ka Djukovs izvirza jaunu versiju arī par tiem čekas nobendētajiem Latvijas pilsoņiem, kurus pēc tam atrada izkropļotus un apraktus Baltezerā.
– Jā, tas rakstīts viņa grāmatā. Djukovs apgalvoja, ka nesen FSB arhīvā atrasti dokumenti, kas liecinot par to, ka šos noziegumus neesot veikusi čeka. Djukovs gan vairāk pievēršas tēmai par līķu kropļošanu: kropļotāji esot bijuši paši latvieši, kas šo darbiņu veikuši gestapo vadībā. Djukovs piemetina vēl vienu “absolūti drošu” faktu, kas gan līdzinās slima suņa murgiem: kopā ar latviešiem šos līķus esot kropļojušas arī ebrejietes, kas paņemtas no Rīgas geto. Viņas pēc tam esot nošautas un apglabātas Baltezerā.
– Kā sauc šo grāmatu?
– The Soviet Story. Mehaņizm lži (Melu mehānisms – krievu val.).
– Tā jau ir viņu metode – melot bez šaubīšanās. Vai esi redzējis krievu propagandistu pēdējo filmu – Baltija. Kādas “okupācijas” vēsture?
– Pietika ar nelielu daļu, lai saprastu, par ko tur ir runa. Ja filmas autori ir sakrājuši pozitīvās lietas, kas bijušas padomju okupācijas periodā, tikpat labi varētu nosaukt arī nacistu okupācijas labās lietas. Kaut kāds ķīmijas kombināts Olainē, Pļaviņu HES vai Straumes kafijas dzirnaviņas, kuras pārdeva Padomju Savienībā – vai kāds domā, ka tas mums atsver desmitiem tūkstošu cilvēku bojāeju gulagos, tūkstošiem pazemoto un nomocīto cilvēku?… Filmā rādīja VEF ēdināšanas kompleksu, kur roboti savulaik esot dalījuši porcijas, bet tad jau filmas veidotāji varētu pievērsties, piemēram, arī Polijai, kur Hitlers taisīja labus ceļus. Pie Aušvicas koncentrācijas nometnes, piemēram, bija uzbūvēts lielisks sliežu tīkls. Tas viss viņiem palika, bet vai tas kaut kādā veidā kompensēja tās nelietības, ko Hitlers paveica pret poļiem? Domāju, ka ne. Jāņem vērā arī tas, ka krievi atļāvās šo filmu rādīt 25. martā – latviešu sēru dienā. Tā ir klaja ņirgāšanās. Krievija atkārtoti uzsver, ka 9. maijs viņiem ir svēta diena un pret to jāizturas ar respektu, bet tajā pašā laikā viņiem ir pavisam vienkārši ņirgāties par citu tautu svētajām dienām.
– Zinu, ka tu biji arī Gruzijā ar savu filmu. Kā tevi tur uzņēma?
– Lieliski. Tbilisi filmu rādīju vairākās vietās. Izrādījās, ka arī prezidents Mihails Saakašvili vēlas redzēt filmu. Tad braucām arī pie viņa. Gruzijā bijām pēc piecu dienu kara – pērnā gada decembrī. Gruzīniem tā lieta ir skaidra, viņiem nekas nav jāpierāda par abu varu asiņaino būtību.
– Un kā tagad ir ar Eiropu? Tai noteikti ir vienkāršāk un mierīgāk, ja vēstures interpretācijā viss paliek pa vecam: labie komunisti uzvarēja ļaunos nacistus.
– Daļēji tā arī ir, taču, pateicoties filmai un dažādām publikācijām, attieksme pamazām mainās.
– Dzirdēju, ka tagad tu pēti Ukrainas golodomoru, kas bija pagājuša gadsimta 30. gados.
– Tas ir mans doktorantūras darbs. Darba nosaukums ir Bads Ukrainā un rietumvalstu attieksme pret to. Esmu savācis jau diezgan daudz materiālu, biju arī Vašingtonā, Kongresa bibliotēkā.
– Toreiz, kad tas notika, Rietumu attieksme, manuprāt, bija stipri vienaldzīga.
– Jā, taisnība. No vienas puses – daudzi zināja, ka bads ir radīts apzināti un plānveidīgi, lai iznīcinātu ukraiņus, bet, no otras puses – daudzi žurnālisti ziņoja, ka tur viss ir kārtībā, sak, ukraiņi badojas, taču nemirst. Protams, to izmantoja tie, kuri nevēlējās redzēt šo Staļina noziedzīgo mērķtiecību. Rezultātā Ukrainā no bada nomira septiņi miljoni cilvēku.
– Vēl viena traģiska tēma, kurai tev droši vien būtu interesanti pieķerties – Katiņas traģēdija: padomju čekisti nošāva vairāk nekā 20 000 poļu virsnieku, karavīru un inteliģences pārstāvju. Katiņā tika nogalināts arī poļu režisora Andžeja Vajdas tēvs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Vajda radīja filmu par šiem mocekļiem. Krievi sākumā neatzina, ka šīs slepkavības ir viņu darbs.
– Jā, līdz pat 1990. gadam Krievija to neatzina, atkārtojot, ka šādi apgalvojumi ir nelietīgi meli. Tā ir ļoti interesanta epizode Nirnbergas tribunālā: krievi paši ierosināja tajā izskatīt šo lietu, paši gatavoja falsificētus materiālus – pastkartes, dokumentus un tamlīdzīgi, kā arī gatavoja lieciniekus, lai viņi sniegtu viltus liecības. Kaut ko tādu pasaule vēl nebija pieredzējusi: vesela valsts falsificē pierādījumus! Ir aizdomas, ka PSRS falsificējusi arī citus materiālus: vietās, kur šāva un apraka poļus, jau bija aprakti NKVD 1937. gadā nošauto padomju pilsoņu tūkstoši. Savulaik bija tāda Burdenko komisija, kas braukāja apkārt ar nolūku izmeklēt “fašisma noziegumus”. Tāpēc iespējami arī citi noziegumi, kurus šie izmeklētāji norakstīja uz nacistiem.
– Tas nav nekas neparasts, ka toreiz PSRS, bet tagad Krievija melo bez mitas.
– Tagad jau ir cits piegājiens: Krievija tagad melo mazāk. Tagad grūti kaut ko noliegt: krievi atzīst – jā, šāvām, arī citus noziegumus pastrādājām, taču toreiz nebija citas izejas, tā vajadzēja darīt! Poļi, pēc krievu domām, arī neesot bijuši bez vainas: viņi 1920. gadā kaut ko izdarījuši ar krievu gūstekņiem – tie esot toreiz pazuduši. Tāpēc 1940. gadā Katiņā notikušais slaktiņš esot bijusi atmaksa.
– Tā jau ir ideoloģijas sastāvdaļa – mēģināt visiem iestāstīt, ka valsts, lai arī ko tā darītu, vienmēr rīkojas pareizi – tā sacīt, savu interešu un savu pilsoņu aizstāvībai.
– Krievijai raksturīgi ir arī tas, ka tā redz skabargu svešā acī, savējā pat baļķi nepamanot. Krievija vienmēr atkārtojusi, ka tie latvieši, kas karojuši vācu pusē, ir teju vai kara noziedznieki. Bet kā tad skaidrot to, ka Nirnbergas kara tribunālu apsargāja tieši latviešu leģionāri? Esmu pētījis Nirnbergas kara tribunāla materiālus, bet nekur es neatradu kaut vai piebildi par to, ka latviešu leģionāri būtu veikuši kādu kara noziegumu. Bet kas tur savukārt ir pieminēts, tā ir krievu SS 29. divīzija un tās pastrādātās zvērības kara laikā. Šīs divīzijas komandieris bija krievs Kaminskis, un viņa slavenie karotāji slepkavoja gan Krievijā, gan Polijā. Sevišķi šis Kaminskis un viņa varoņi izcēlās 1944. gadā Varšavas sacelšanās laikā. Šī divīzija nodarbojās galvenokārt ar slepkavošanu, tā nebija kaujas vienība, par kādu uzskatām abas latviešu divīzijas. Kāpēc par šiem krievu malačiem neko nedzirdam un nelasām? Tas ir pilnīgi skaidrs: ja ir kara noziedznieki, viņi jātiesā, lai arī kādai tautai viņi piederētu. Krievu propagandisti un politiķi ne reizi vien teikuši, ka Latvijā esot nacisms un neonacisms. Bet mati ceļas stāvus, palasot par to, kas notiek pašā Krievijā. Kas ir neonacists? Tas ir skūtgalvis, kas iet uz ielas un, balstīdamies uz rasu pazīmēm, sit un dauza tos, kas nav līdzīgi viņam. Krievijā tas notiek katru dienu. Pie mums tā nav. Arī antisemītisms Krievijā zeļ un plaukst. Bet kas ir tie antifašisti, kas nemitīgi reklamējas Latvijā? Viens no viņu vadoņiem ir tāds Gončarovs, kurš vienlaikus vada organizāciju Roģina; un aizpērn, kad notika tā sauktais krievu maršs, šo pasākumu kopā pieteica divas organizācijas – Gončarova vadītā plus osipovieši, kas ir krievu neonacisti. Izrādās, mūsu antifašistiem nav nekādu problēmu čupoties ar neonacistiem, ja vien tas vajadzīgs kopīgu mērķu sasniegšanai.
– Nav nekāds brīnums: savulaik gestapo un NKVD arī draudzējās.
– Jā, un man kļuva skaidrs, ka tie nav nekādi antifašisti, bet gan krievu nacionālisti, kuri gatavi iet kopā ar jebko, lai cīnītos par savām prasībām.
– Varbūt taisīsi filmu par kādu no tevis pieminētajām tēmām?
– Vēl nezinu. Iespējams. Neesmu māņticīgs, taču par to pagaidām labāk skaļi neteikt.

April 6, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas, Krievija, Okupācija, PSRS, represijas, Vēsture | 1 Comment

   

%d bloggers like this: