Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Grāmatas “Dumpis Rīgas ostā” prezentācija

Grāmata ir veltīta satricinošam, rūpīgi noklusētam mūsu nesenās vēstures notikumam – dumpim uz karakuģa Storoževoj.

1975. gadā pēc kārtējās revolūcijas gadadienas parādes karakuģa Storoževoj zampoļits Valērijs Sabļins arestēja kapteini un izveda kuģi no reida Daugavā pretim Rīgas pilij Baltijas jūrā. Maskavas varas iestāžu pavēle jūras un gaisa spēku flotei – panākt un nogremdēt kuģi ar visu tā komandu. Ārvalstu flotes radisti, uztvēruši nepārprotamus kaujas signālus, jau domāja, ka PSRS uzsākusi kodolkaru…

Dumpja mērķis bija pievērst padomju tautas uzmanību tam, cik korumpēta ir padomju valdība un ka nepieciešama komunistiskā režīma nomaiņa. Sabļinu spārnoja cerība, ka izdosies atkārtot bruņukuģa Potjomkin vēsturisko sacelšanos  un gāzt pastāvošo valsts iekārtu.

BORISS GINDINS – notikuma aculiecinieks, 1975. gadā bija vecākais leitnants un galvenais mehāniķis uz padomju pretzemūdeņu karakuģa Storoževoj.  Savulaik devis klusēšanas zvērestu VDK, tagad, būdams ASV pilsonis, viņš uzdrošinās pastāstīt par 1975. gada notikumiem Rīgā.

DEIVIDS HEGBERGS vairāk nekā trīsdesmit gadus pētījis ASV un PSRS attiecības Aukstā kara periodā, kura kulminācijas laikos bijis ASV Gaisa spēku kriptogrāfs. Viņš sarakstījis vairāk nekā divdesmit izcilus spriedzes romānus, to skaitā bestselleru The Kremlin Conspiracy, par kuru saņēma Amerikas Grāmatu balvu.

Grāmatu sagatavoja apgāds “Kontinents” un tās prezentācija paredzēta 16.aprīlī 16:00 Latvijas Kara muzejā.


Dumpis Rīgas ostā

Grāmata ir veltīta vienreizējam, līdz šim nezināmam mūsu nesenās vēstures notikumam – dumpim uz karakuģa „Storoževoi”.

Pieredzē dalās notikuma aculiecinieks, kā 1975.gadā, kad komanda, pēc kārtējās revolūcijas gadadienas svinēšanas, sagrāba varu un izveda kuģi no reida Daugavā, pretim prezidenta pilij, uz Rīgas jūras līci, kur tika vajāti no kara flotes un aviācijas puses, līdz pat Baltijas jūrai.

Dumpja mērķis bija pievērst padomju tautas uzmanību tam, cik korumpēta ir padomju vara, un tam, ka nepieciešama komunistiskā režīma nomaiņa.

BORISS GINDINS

Lasītājiem ir tiesības zināt, kāpēc es pēc trīsdesmit divu gadu klusēšanas esmu nolēmis pavēstīt šo stāstu. Tas nebija viegls lēmums. Vēl tagad es baidos, kā uz to reaģēs jaunā VDK. Mana vienīgā cerība ir tāda, ka Krievijas politikā notiek virzība uz demokrātiju, kur atklātība nav tikai tukši vārdi.

Es domāju, ka rīkojos pareizi, izstāstot patiesību par dumpi uz kuģa Storoževoj 1975. gada novembrī. Tā bija tikai viena epizode ilgā dažādu notikumu ķēdē, kas izraisīja vecā padomju režīma sabrukumu, līdz ar tā ideoloģisko teroru, gulagiem un nemitīgajām bailēm, ka konfrontācija ar ienaidnieku – Savienotajām Valstīm – izraisīs globālu kodolkaru.

Turklāt man ir pienākums komandas biedru priekšā izstāstīt patiesību.

Es esmu dzimis vidusšķiras ģimenē, kas ar lielām pūlēm centās nopelnīt pienācīgu iztiku un izglītot bērnus. Uzaugu kopā ar vecāko māsu Hruščova – Brežņeva laikos, kad krievu vidū valdīja rūgtums un vilšanās. Mums šie laiki bija kā tumšie viduslaiki. Cilvēkiem jau bija apnikuši valdības meli, ka labāka dzīve būs jau pavisam drīz. Maskava tērēja mūsu naudu par armijas bruņojumu, kamēr pārtikas veikali gandrīz vienmēr bija tukši!

Tomēr es septiņpadsmit gadu vecumā iestājos Sanktpēterburgas Kara inženieru akadēmijā, jo noticēju meliem. Gribēju kalpot savai valstij, aizstāvēt to un veidot sev labāku nākotni. Vēlējos, lai vecāki ar mani lepotos. Šī akadēmija toreiz bija viena no prestižākajām mācību iestādēm visā Krievijā, un es vēlējos uzsākt karjeru flotē.

Studijas man veicās labi, un beidzu akadēmiju kā viens no labākajiem savā kursā, tāpēc mani nosūtīja uz Baltijas floti, kur divdesmit četru gadu vecumā mani iecēla par virsnieku uz jaunā Krivak klases karakuģa Storoževoj.

Tas bija liels gods. Taču tajā laikā es pat nespēju iedomāties, ka viens no maniem komandas biedriem uzsāks dumpi, ka Maskava pavēlēs vajāt un nogremdēt mūsu kuģi, ka VDK nošaus ideālistisko jauno virsnieku, dumpja ierosinātāju – cilvēku, kurš tikai vēlējās panākt labāku dzīvi sev un visiem saviem tautiešiem –, un daudzu krietnu vīru karjeras tiks neglābjami sagrautas, bet amerikāņu rakstnieks gūs panākumus ar dumpja notikumu iedvesmotu romānu.

Kad incidents bija beidzies un mēs visi – arī tie, kuri pretojās dumpim, jo Maskava to neņēma vērā, – bijām apcietināti, es sāku saskatīt patiesību. Un sāku uzdot jautājumus. Kāpēc valdība nevēlējās saskatīt patieso varonību? Kāpēc sodi bija tik bargi un netaisnīgi? Kā Politbirojs uzdrīkstējās dot pavēli nogremdēt kuģi ar visu komandu? Kāpēc valdība lika mums visiem zvērēt saglabāt visu noslēpumā, piedraudot ar izrēķināšanos un nāvi?

Neko nedrīkstēja izpaust. Aizliegts bija runāt par notikušo, lai gan tas palīdzētu pārciest sāpes. Nebija nekādas iespējas novelt no sirds šo smago nastu, pastāstīt pat tuvākajiem radiniekiem, pat sievām ne.

Vai es nožēloju, ka studēju kara akadēmijā un vēlējos veltīt dzīvi kalpošanai savai valstij un tautai? Nē, nenožēloju.

Vai nožēloju savu aklo uzticību pienākumam un stingro paklausību pavēlēm, ko padomju ideoloģija iedzina visiem galvā jau kopš dzimšanas? Jā, nožēloju.

Pēc dumpja Storoževoj komanda parakstīja VDK dokumentu, apņemoties nekad neko nestāstīt par notikušo. Viss tika noslēpts un noklusēts. Vecajai Padomju Savienībai patiesība vienmēr ir bijusi liels ienaidnieks. Savā ziņā man šķiet, ka šāda attieksme Maskavā saglabājusies vēl joprojām.

Kāpēc tad esmu sarakstījis šo grāmatu? Un – varbūt vēl svarīgāk – vai man vajadzēja atklāt visu patiesību?

Esmu atstājis Krieviju, un man vairs nav jātur slepenpolicijai dotais solījums. Tagad esmu Amerikas pilsonis.

Šis dumpis bija svarīgs notikums, un tādi vēstures fakti nedrīkst pazust aizmirstībā.

Smagas sekas bija jāpārcieš arī tiem matrožiem un virsniekiem, kuri, tāpat kā es, pretojās dumpim. Maskava netaisnīgi vainoja viņus līdz ar dumpiniekiem, un viņu dzīve un nākotne bija neglābjami sagrauta.

Ceru ar šīs grāmatas palīdzību beidzot pateikt skaidru patiesību un attaisnot šo cilvēku godīgos vārdus un reputāciju.

RĪGA
1975. GADA 8. NOVEMBRIS

Prāta ledainie brīdinājumi un sirdssāpju atmiņas.
ALEKSANDRS PUŠKINS, “JEVGEŅIJS OŅEGINS”

RĪGA
UPE
Dumpja rītā pūš salts ziemeļvējš, nesot no jūras puses īsti ziemīgu aukstumu. Eksporta ielā un Daugavas krastmalā nav daudz cilvēku. Vakar šeit pulcējās ļaužu pūļi vērot padomju flotes kuģu parādi par godu boļševiku revolūcijas piecdesmit astotajai gadadienai, bet šajā vēsajā, agrajā rīta stundā visa Rīga šķiet vēl aizmigusi.
Upes vidū noenkuroti četrpadsmit padomju karakuģi – zemūdenes, eskadras mīnu kuģi, kreiseri, peldošās bāzes un fregates – visi parādes ierindā, cienot likumu un kārtību, mieru un labklājību, ko garantē kalpošana Rodinai – Dzimtenei. Tā ir kā drosmīga, jauna pasaule, pār kuru plešas rīta krēsla ar malkas un ogļu dūmiem no to māju skursteņiem, kuru iemītniekiem vēlā rudenī ir laimējies atrast kurināmo siltumam.
Uz fregates Storoževoj, kas noenkurota gandrīz tieši virs Alfa klases zemūdenes, jau atskanējusi rīta junda. Pienācis laiks divsimt matrožiem un virsniekiem celties, vilkt bikses un teļņaškas – zili balti svītrainos garpiedurkņu apakškreklus, ko jūrnieki valkā visos gadalaikos –, un pulcēties uz klāja rīta rosmei. Taču vakar bija svētki, tāpēc šorīt gandrīz visus pārņēmusi vienaldzība pret dienas režīmu, tomēr jaušama arī savāda gaidpilna spriedze, kuras iemesls gan ir zināms tikai diviem vīriem.
Storoževoj ir zems, garš karakuģis, kas pat noenkurots atgādina strauju medību suni, kas gatavs zibenīgi traukties cīņā. Kuģis ir vairāk nekā četrsimt pēdas garš, par trešdaļu garāks nekā futbola laukums, bet šaurs – tikai četrdesmit sešas pēdas, ar izteiksmīgu priekšgalu, zemu pakaļējo klāju, masti kuģa vidusdaļā bagātīgi aprīkoti ar radara un elektroniskās novērošanas detektoriem, kas slejas septiņdesmit piecas pēdas virs ūdens. Kuģa kopskats ir slaids un agresīvs. Un bīstams.

Fragments no grāmatas
DUMPJA VAKARS
Vakariņas ir pienākušas un pagājušas, debesīs zvaigznes nav redzamas, pūš vēss vējš, un satiksme krastmalā ir niecīga. Svētki beigušies, un rīdzinieki atgriezušies pie savām ikdienas nodarbēm – apciemo radus, spēlē šahu vai skatās televīziju – tiek rādīta Lielā teātra dienas izrāde “Žizele”. Rīt Storoževoj dosies uz kuģu būvētavu, kur divu nedēļu laikā tiks salabotas visas tā sistēmas un aprīkojums. Ieroču munīcija – raķetes, mīnas, torpēdas un atlikusī urāna munīcija lielgabaliem – jau aizvesta no kuģa klāja, un degvielas tvertnes ir gandrīz, bet vēl ne gluži tukšas. Kuģa remonta laikā augumā mazākajiem matrožiem būs pa apkopes lūkām jāielien tvertnēs, lai tās no jauna izkrāsotu. Jo mazāk degvielas pirms tam jāizsūknē, jo ātrāk varēs to paveikt.

Gindins atgriežas savā kajītē pēc jaunas cigarešu paciņas – viņi pavadīja jūrā sešus mēnešus, Marlboro ir izbeigušās, un tagad līdz nokļūšanai bāzē jāiztiek ar pretīgajiem krievu smēķiem – Prīmu bez filtra. Taču Gindinu tas pārāk neapbēdina. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņš sāka smēķēt daudz dārgākās amerikāņu cigaretes, bija vēlme palielīties civilistu priekšā, cik lepni dzīvo padomju flotes virsnieki.

– Mēs aizstāvējām viņu dzīvības, – viņš paskaidro. – Tāpēc bijām pelnījuši kaut nelielu greznību un bagātību.

Kad viņš bāž kabatā cigarešu paciņu, ienāk kajītes biedrs Vladimirs Firsovs, kura platajā, sirsnīgajā sejā rotājas viegls smaids.

– Nu, Boris, kāda muša tev iekodusi? – viņš grib zināt. Šķiet, it kā pusei kuģa komandas būtu apsāpējies vēders vai sazin kas lēcies. Gandrīz neviens nesmaida.

Gindinam nav ne jausmas. Viņš papurina galvu. – Nezinu, – viņš atbild. – Kaut kas. – Visu laiku ir tāda sajūta, it kā kaut kas uzglūnētu vai draudētu briesmas. Viņam jau sāk likties, ka no bailēm mati ceļas stāvus.

Vladimirs un Boriss iziet no šaurās kajītes, atgriežas uz klāja un nostājas pie margām uzsmēķēt. Vējš ir pieņēmies spēkā, un tagad, pēc saulrieta, ir vēl aukstāks nekā no rīta. Laikam pēdējās stundas laikā pietuvojusies kāda no atmosfēras frontēm, kas bieži virzās no Arktikas pāri Baltijas jūrai, jo tagad var redzēt elpu gaisā kā mākonīti.

– Auksti, – pēc ilga klusuma brīža nopūšas Firsovs, bet Gindins netic, ka draugs tieši tagad grib tērzēt par laiku.

– Havanā bija labāk, – Gindins atbild. Saruna ir samocīta, gluži kā brienot pa biezu sīrupu. It kā viņi bezmērķīgi, bezpalīdzīgi dreifētu jūrā bez stūres. Gindins vēl nekad nebija tā juties.

Viņi runā par to, ka brauciens beidzot ir galā, par grūtajiem remontdarbiem ceļā uz Kubu. Dokos būs daudz ko darīt, bet pēc divām nedēļām viņi jau būs mājās pie ģimenēm.

Vladimirs ir precējies, un viņam ir mazs dēlēns. Katru gadu Boriss kopā ar Vladimiru atzīmē viņa kāzu jubileju un sievas un dēla dzimšanas dienu. Tā ir jauka krievu tradīcija, kas īpaši izplatīta jūrnieku vidū. Šādas mazas svinības palīdz labāk pārciest vientulību jūrā.

Boriss iedomājas, ka viņš nevarēs svinēt tēva dzimšanas dienu ne nākamgad, ne aiznākamgad, bet tad kuģa skaļruņos ierunājas Nikolajs Bogomolovs. Viņš šajā maiņā ir dežurējošais virsnieks. Pulkstenis ir gandrīz 19:00, un Nikolajs paziņo, ka visiem virsniekiem un kursantiem uniformās jāierodas kursantu ēdamzālē.

Boriss un Vladimirs steidzas lejā. Viņiem bija brīvais laiks, tāpēc tagad jāpārģērbjas ikdienas uniformās. Visi vienkāršie matroži, kuriem pašlaik nav dežūra, ēdamzālē skatās filmu. “Bruņukuģi Potjomkinu” – visu flotes zampoļitu iecienītāko kinolenti.

Leitnants Sergejs Kuzmins, kurš ir atbildīgs par BCH-3 sonāru sistēmām, grib zināt, kas, ellē, te notiek. Viņš domā, ka tas ir kārtējais Sabļina gājiens. Šis kretīns pēdējās piecas dienas nepārtraukti bāza degunu svešās darīšanās.
Sergejs Bogoņecs, kas pierunāja Borisu izjokot Bogomolovu, izskrien no kajītes ar niknu grimasi melnīgsnējā sejā. – Tas mērglis grib mums atspēlēties par dušas jociņu, – viņš paziņo. – Gan redzēsiet – tikko būsim saģērbušies un tiksim līdz ēdamzālei, izrādīsies, ka nekādas sapulces nav.
Taču šādi izjokot kuģa virsniekus sešu mēnešu reisa beigās ir bīstami. Pārāk daudzi to ņems ļaunā un nākamajā braucienā var atriebties. Lai nu kas, bet virsnieku naidošanās nepavisam nav vajadzīga nevienam kuģim jūrā, un jo sevišķi karakuģim. Kuģa drošība ir atkarīga no visas komandas vienprātības un saskaņotas darbības.

Bet ja šo pulcēšanos sasauc Sabļins, tad nekas cits neatliek, kā vien disciplinēti ierasties, kā pienākas krietniem komunistu jūrniekiem, un vismaz izlikties, ka ar prieku uzklausa lekciju. Zampoļits ir otrs augstākais virsnieks uz katra padomju karakuģa. Tas nozīmē, ka viņš ir pakļauts tikai kapteinim un nevienam citam. Bet politikas jautājumos zampoļitam pieder augstākā autoritāte.

Savādi ir tas, ka virsniekiem Sabļins ne pārāk patīk, bet matroži viņu ciena, jo zampoļits tiešām uzklausa viņus un, šķiet, izrāda patiesu interesi par dienestā iesaukto puišu labklājību. Lai gan virsnieks, viņš tomēr nav liekulis. Turpretī labāk izglītotie virsnieki prot atšķirt neliekuļotu attieksmi no izskalotām smadzenēm.

– Politikas lekcijas bija mūsu ikdiena, – atceras Gindins. – Tās mums šķita kā tukša skaņa, jo bijām to visu dzirdējuši neskaitāmas reizes visu mūžu. Meli, ko mums centās iestāstīt, neskāra ne mūsu sirdis, ne prātus. Šīs lekcijas bija atrautas no dzīves, tās bija tikai kārtējais pienākums.
Lielākā daļa kuģa komandas, tāpat kā vidusskolu audzēkņi un augstskolu studenti, jutās pazemoti, piespiedu kārtā kaļot galvā tādas aplamības.
Visi zina, ka tie ir meli.

Tomēr tajā pašā laikā visi dzīvo saskaņā ar šiem meliem, jo tā ir vienīgā dzīve, ko viņi pazīst. – Cilvēks kaut kam tic, – skaidro Gindins. – Viņš ir gatavs ziedot savu dzīvību šiem ideāliem, tomēr sirds dziļumos, varbūt neapzināti, viņš saskata to visu citādā gaismā. Tomēr viņš nespēj neko mainīt, tāpēc turpina dzīvot tāpat, kā tas ir pavēlēts.

Turpretī Sabļins tiešām tic partijas propagandai. Viņš ir ideālists un nešaubīgi pārliecināts, ka visiem pavisam drīz gaidāma labāka dzīve. Ja vien viņi pieturēsies pie pamatprincipiem, turpinās čakli strādāt, uzticēsies Maskavai, visus gaida spoža nākotne.

– Klau, Boris, kas, ellē, te notiek? – brīnās vecākais leitnants Oļegs Sadkovs. Viņš ir ārsts un nāk tieši no medpunkta. Viņš ir gandrīz Gindina vienaudzis, ap divdesmit sešiem gadiem, precējies, mazas meitiņas tēvs. Sadkovs nekad nav teicis ļaunu vārdu ne par virsniekiem, ne matrožiem, un visiem viņš patīk, jo ir sirsnīgs, atklāts un godīgs. Turklāt Sadkovs ir kārns kā maikste, ar tumšiem matiem un kuplām ūsām un izskatās pēc pusaudža. Pilnīgi nekaitīgs.

Pirms Gindins pagūst atbildēt, no savas kajītes iznāk vecākais leitnants Dmitrijs Smirnovs ar kārtīm rokā un platu smaidu sejā. Viņš ir galvenais stūrmanis un BCH-1 komandieris un parasti turas savrup, bet šovakar ir tikpat apjucis kā pārējie virsnieki. Smirnovs nemaz nešaubās, ka sapulci izziņojis Sabļins, un viņš neļaus tam ķēmam sabojāt visiem svētkus.
Smirnovs rāda kārtis. – Varbūt labāk uzspēlēsim, un drīz vien izrādīsies, ka nekādas sapulces nav.

Uz Storoževoj klāja ir astoņpadsmit virsnieki, kapteinis un vienpadsmit kursanti, taču, ieskaitot tos, kuriem 19:00 ir dežūra, un tos nedaudzos, kuriem ir brīvais laiks, uz sapulci var ierasties tikai kapteinis, astoņi virsnieki un četri kursanti. Neviens no viņiem nav sajūsmā.

– Man nav nekas pretī, – atbild Boriss. – Pēc divām nedēļām es būšu mājās pie ģimenes. Ja tādēļ man jānosēž garlaicīgā zampoļita lekcijā un ar lielu sajūsmu jānoklausās viņa muldamais, tad man tas nav grūti.

Protams, neviens nedrīkst nepakļauties tiešai pavēlei. Varētu jau izlikties par slimu, bet padomju virsnieki tā nerīkojas. Disciplīna ir tāda pati kā jebkuras citas valsts flotē. Taču kurnēt gan visi kurn līdzīgi, arī padomju flotē.

– Tam nav jēgas, – klusi nomurmina kapteiņleitnants Viktors Vinokurovs.
Gindins gaiteņa drūzmā pienācis pietiekami tuvu, lai to dzirdētu. – Tas ir Sabļins.

– Varbūt, taču katras sapulces sasaukšanai nepieciešams kapteiņa apstiprinājums, – atbild Vinokurovs, kas ir BCH-2 komandieris un atbildīgais par artilēriju. Viņš ir gara auguma, gaišmatains vīrs, ļoti stingrs pret saviem virsniekiem. – Šodien ir svētki. Nav nekā steidzama. Nekas ārkārtējs nav noticis, lai būtu jāsasauc šāda sapulce. Tam nav jēgas, es tev saku.

Boriss arī nesaskata jēgu, taču pavēle paliek pavēle, un kopā ar pārējiem virsniekiem viņš dodas uz kursantu ēdamzāli. Tā ir viena no lielākajām telpām uz visa kuģa, kur var sapulcēties virsnieki. Tā atrodas pie kreisā borta, tuvāk pakaļgalam, tieši zem augšējā klāja un pretī Sekretkai – slepenajai bibliotēkai pie otra borta, kur virsnieki izskata slepenos dokumentus, shēmas un rokasgrāmatas ieročiem un aprīkojumam, par ko viņi ir atbildīgi.

Un atkal Gindinu pārsteidz neparastais klusums uz kuģa. Nav motoru trokšņa, jo kuģis stāv uz enkura, taču arī matroži neskraida apkārt, jokodami, skaļi sarunādamies, varbūt pat strīdēdamies. Arī virsnieki vairs nav savās kajītēs, kur tie pie atvērtām durvīm dzertu spirtu, stāstītu anekdotes, smietos vai debatētu, vai spēlētu šahu, kas arī var izvērsties visai skaļi.

Kapteiņleitnants Nikolajs Prošutinskis, kas ir atbildīgs par visu BCH-3 akustisko sistēmu sektoru, joņo šurp pa gaiteni no savas kajītes. Viņš ir Kuzmina priekšnieks un uzsit tam pa muguru.

– Sūdi vagā, kas te, ellē, notiek? – viņš noprasa.
– Nezinu, leitnant, – atbild Kuzmins. Viņš ar priekšnieku satiek labi. – Varbūt Sabļins grib teikt patriotisku runu tāpat kā pagājušajā gadā.
Prošutinskis bēdīgi pašūpo galvu. – Ja tas ir viss, tad neliksim krietnajam zampoļitam gaidīt. – Viņš paraugās uz Gindinu un plati pasmaida. – Bet, kad tas būs galā, Boriss mūs visus uzaicinājis iedzert spirtiņu, vai ne?

Viņi nogriežas ap stūri, un tieši pretī ir kursantu ēdamzāles atvērtās durvis. Šo brīdi Gindins atcerēsies visu mūžu, lai gan pašlaik viņš vēl to nezina, taču nelāgā priekšnojauta pieņemas spēkā. Un, šķiet, ka tāda pārņēmusi arī pārējos virsniekus. Un nezin kāpēc tajā brīdī viņš ilgojas, kaut varētu parunāt ar tēvu, pavisam īsu mirkli. Boriss grib lūgt tēvam padomu. Taču, pat ja brīnumainā kārtā viņš spētu runāt ar Josifu, Boriss nezinātu, ko īsti jautāt.

Lai kāda arī būtu viņa nākotne, tā tiks izlemta aiz šīm atvērtajām durvīm.

Kad Boriss tūlīt pēc karoga pacelšanas rīta ceremonijas dodas uz dežūru, viņš kursantu ēdamzālē sapulcē savu komandu – septiņus matrožus un vienu kursantu, pasaka tiem dažus vārdus un dodas kopā ar tiem lejā uz mašīntelpām. Viņa komandā ir divi dīzeļu speciālisti, kuri uzrauga motorus, kas ražo elektrību kuģim, viens elektriķis, kurš gādā, lai strāvas sadales iekārtas un paneļi būtu darba kārtībā, viens tvaika speciālists, kurš rūpējas par tvaika ražošanas iekārtām un cauruļvadiem, kas nodrošina ūdens sildīšanu un kuģa telpu apkuri, viens degvielas speciālists, kurš ne tikai uzrauga kuģa degvielas patēriņu un atlikušo daudzumu, bet arī gādā, lai degvielas sūkņi būtu darba kārtībā; vēl ir arī viens kursants, kurš gatavojas virsnieka amatam.

Divi pēdējie Gindina komandas locekļi ir gāzes turbīnu speciālisti, kuru pienākums ir gādāt, lai darbotos abi gaitas motori un abi papildu motori. Ieejot mašīntelpā, abi šie speciālisti vēl pirms iepriekšējās maiņas aiziešanas pārbauda reģistrus. Katram motoram ir savs reģistrācijas žurnāls, kurā gāzes turbīnu speciālisti ieraksta eļļas spiedienu, temperatūru, apgriezienu skaitu minūtē, gaisa spiedienu un daudzus citus rādītājus, kā arī problēmas, ja tādas radušās viņu maiņas laikā. Pēc tam speciālisti apskata pašas turbīnas, pārliecinās, ka tām viss ir kārtībā, nav noplūžu, visi mēraparātu rādījumi ir normas robežās, un tikai tad paraksta reģistrus. Tas nozīmē, ka tagad šie abi puiši Gindina vadībā uzņemas atbildību par motoriem un iepriekšējā maiņa var doties rezervē uz nākamajām četrām stundām.

Protams, šī ir viena no tām pirmdienām, kad virsniekam kopā ar savu komandu jādodas augšā uz kubriku stāstīt par Marksu un Ļeņinu, par lielo padomju eksperimentu, kas ir paraugs visai cilvēcei. Tas nekas, ka vīri visu maiņu smagi strādājuši, viņi ir netīri, notriepušies ar motoreļļu un ilgojas kaut mazliet pagulēt – Markss un Ļeņins ir svarīgāki.

Visļaunāk ir tad, kad Potuļnijs iedomājas rīkot uniformu pārbaudi. Tieši tad Boriss, notriepies ar eļļu, steidzas augšā uz savu matrožu kubrikiem palūkoties, vai viņi ir sakopušies un saveduši kārtībā uniformas, un saskrienas ar kādu citu virsnieku – spodru un tīru.

– Nu, Boris, kā sokas? – viņš ironiski apjautājas, ļoti labi zinādams, kā sokas vai drīzāk nesokas. Viņš pats arī vēl nesen bija tikpat netīrs un droši vien drīz būs atkal. Tas ir tikai tāds jociņš dienesta biedru starpā.

– Ej dirst! – Boriss nīgri, bet miermīlīgi atrūc.

Dežūra var paiet bez jebkādiem notikumiem, ja neskaita to, ka ik stundu jāpārbauda mēraparāti un jāreģistrē rādījumi. Sevišķi klusas ir vēlās nakts un agrā rīta maiņas. Ja iekārtas nesāk niķoties vai no komandtiltiņa nepienāk pavēle mainīt apgriezienu skaitu minūtē, Gindins un viņa komandas biedri var pat kādu brīdi nosnausties. Vai arī izdomas bagātie puiši var uzrīkot kādu izklaidi, piemēram, nočiept un uzcept kartupeļus. Vai arī piesavināties kādu mēriņu no iekārtu tīrīšanai izsniegtā spirta un paslēpt to ugunsdzēšamajā aparātā. Šad un tad, brīvajā laikā, kad Boriss neskatās, matroži var uz īsu brīdi apstāties pie ugunsdzēšamā aparāta un ieraut mazu malciņu. Tā nakts paiet kaut mazliet ātrāk.

Borisam ir ne tikai jāuzrauga matrožu darbs, bet arī katru stundu jāveic apgaita, kuras laikā viņš ieklausās katras turbīnas skaņā, izmantojot stetoskopam līdzīgu ierīci, lai pārliecinātos, ka motori darbojas bez traucējumiem.

Mašīntelpā nav atļauts smēķēt, tāpēc laiku pa laikam kāds no brīvajiem virsniekiem uz dažām minūtēm nomaina Borisu. Viņš iziet uz klāja ātri uzvilkt kādu dūmu. Citreiz viņš tāpat izpalīdz pārējiem virsniekiem. Tā ir vēl viena sistēma, kas nav ierakstīta reglamentā, bet ir visai noderīga.

Turklāt apmācības notiek gandrīz nepārtraukti. Gindina pienākums ir gādāt, lai visi viņa sektora jūrnieki pārzinātu savu darbu. Tas nozīmē, ka līdztekus gāzes turbīnu un citu iekārtu uzturēšanai viņam ir katram matrozim soli pa solim jāierāda visas procedūras – no motoru iedarbināšanas līdz to izslēgšanai un viss, kas notiek starplaikā. Tas nozīmē arī, ka Borisam visos sīkumos jāpārzina katra skrūve, uzgrieznis, svira un slēdzis visā savā sektorā. Tas ir ļoti svarīgs pienākums, un Boriss tam pievērsies ļoti nopietni uzreiz pēc akadēmijas beigšanas. Viņa darba laiks ir visu diennakti, un līdztekus matrožu apmācīšanai viņš arī nemitīgi papildina savas zināšanas.
Ja neskaita kapteini Potuļniju, iespējams, Boriss Gindins pazīst kuģi tik labi kā neviens.

Virs Daugavas savelkas viegla migla, apvijot ar bālajiem taustekļiem noenkurotos karakuģus. Uz pārējiem kuģiem no dežūrām brīvie matroži un virsnieki atpūšas savos kubrikos un kajītēs, lasa grāmatas vai varbūt ēdamzālē skatās televīziju. Rīgas jūras līcis atrodas tajos pašos platuma grādos kā ziemeļu Ņūfaundlenda, un no atklātās Baltijas jūras to pasargā tikai Sāremā sala, tāpēc novembrī šeit ir ļoti auksts. Šī nav Gindina dzimtene, un kopš tēva nāves viņam arvien biežāk sirds sažņaudzas vientulībā. Viņš vēlas, kaut šī sapulce ātrāk beigtos, kaut drīzāk varētu aizvest kuģi uz rūpnīcu remontēt, pēc tam uz bāzi, lai beidzot varētu doties uz mājām apciemot māti, māsu un pārējos radus. Vēlāk, ja viss izdosies, kā cerēts, viņš ar solīto Potuļnija palīdzību atradīs darbu krastā, apprecēsies, nodibinās ģimeni, audzinās bērnus un dzīvos pats savu dzīvi.

Tās ir patīkamas nākotnes izredzes, taču viņš nespēj atbrīvoties no drūmās priekšnojautas, kas vajā viņu kā briestoša Atlantijas vētra.

April 12, 2009 Posted by | pretošanās, PSRS, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: