Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Modinot Eiropas sirdsapziņu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=51694

“Viena no būtiskākajām komunisma iezīmēm pavisam noteikti bija tā noziedzīgā daba, bet vēl būtiskāka tā iezīme man šķiet meli, kuru aizsegā varēja īstenot teroru,” atzīst ievērojamais Francijas vēsturnieks Nikolā Verts.

Nikolā Verts, Stefanu Kurtuā, Andžejs Pačkovskis, Žans Luī Margolēns un Karels Bartošeks ir “Komunisma melnās grāmatas” autori. Grāmata, kas Francijā pirmoreiz iznāca 1997. gadā, sacēla īstu viesuļvētru, un pār tās autoriem brāzās gan atzinības, gan ļoti smagas kritikas vārdi. Jāpiebilst, ka kritizēja galvenokārt kreisie, kuri komunistisko noziegumu atmaskojumu PSRS uztvēra kā vēršanos pret “ideālo komunismu”.

“Pagātne turpinās šodien, un, ja komunistiskā režīma noziegumus plaši nenosodīs, tad pie pirmās izdevības vecie ieroči atkal tiks likti lietā,” Eiropas Parlamenta publiskajās debatēs “Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem” atzina N. Verts.

– Kā jūsu vērtējumā virzās diskusijas par komunisma nosodījumu starptautiskajā līmenī? Vai jūtams, ka rietumeiropiešu izpratne pieaug?

N. Verts: – Jā, manuprāt, šajā ziņā ir jūtams neliels, bet visai stabils progress. Tomēr rietumvalstīs vēl joprojām komunisma nosodīšanai ir visai liela pretestība. Pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka mēs, rietumnieki, uz savas ādas neesam piedzīvojuši totalitāro komunismu. Otrkārt, tāpēc, ka komunisti no dažādām valstīm, piemēram, Francijas, Itālijas un citām, kur savulaik pastāvēja pretestība nacismam, no nacisma sagrāves guva morālu labumu, jo komunistu popularitāte līdz ar to auga. Tieši te vēstures izpratnē meklējama galvenā plaisa starp

Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm.

Vienotākas vēstures izpratnes veidošana Eiropas austrumos un rietumos būs grūts uzdevums, jo visai atšķirīga ir cilvēku vēsturiskā pieredze un paaudžu atmiņas. Manuprāt, tas ir ilgāka laika posma jautājums, un saistībā ar to galvenokārt jādomā par jaunās paaudzes izglītošanu, darbu ar skolu jaunatni. Joprojām Rietumeiropas skolu vēstures mācību grāmatās nav iekļauti jautājumi par padomju totalitārismu, un te arī rodams izskaidrojums, kāpēc rietumnieku apziņā tas ir “baltais plankums”.

– Jūs gan esat viens no tiem vēsturniekiem, kurš centies tos aizpildīt. Pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas jūs un citi grāmatas autori tika gan slavēti, gan pelti. “Knābāja” ne tikai Francijā un citur Rietumeiropā, kur ir spēcīgi kreisie, bet arī Krievijā, sevišķi pēc Putina nākšanas pie varas. Tiesa, daudzas kritiskās piezīmes tēmētas nevis pēc būtības, bet vairāk, lai demonstrētu attieksmi… Ja līdzīgu grāmatu publicētu šodien, vai kritika, jūsuprāt, būtu tikpat asa?

– Jā, pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas mums veltīja daudz atzinības vārdu. Bet bija arī kritika, pat ļoti asa, un Francijā tā nāca arī no prokomunistiskām aprindām, kurām bija stipras pozīcijas augstskolās, no tā sauktā komunistu loka. Viņi centās uzsvērt, ka ir jāizšķir vairāki komunisma veidi, arī “demokrātiskais komunisms”. Ja tāds, piemēram, pēc viņu teiktā, būtu izveidojies Francijā, tad gan cilvēki netiktu spundēti cietumos, nometnēs, netiktu sodīti un tamlīdzīgi. Šāds viedoklis ir visai stiprs arī šodienas Francijā, neraugoties uz to, ka politiskā situācija ir mainījusies.

Aizvadītajās prezidenta vēlēšanās Francijā par komunistisko partiju balsoja 1,5 procenti vēlētāju. Kad pirms 12 gadiem iznāca “Komunisma melnā grāmata”, šis skaitlis bija ap 10 procenti. Pēc Otrā pasaules kara tas bija apmēram 30 procenti. It kā, no vienas puses, komunistu pozīcijas sarukušas. Bet tradicionālās komunistiskās partijas nomaina tā sauktās trockistu virziena partijas: mētelītis cits, bet būtība paliek tā pati – komunistiskā. Francijā šī trockistu kustība kļūst arvien populārāka. Viens no tās līderiem ir gados jaunais, harismātiskais Olivjē Besanseno, kurš prezidenta vēlēšanās ieguva vairāk nekā četrus procentus balsu. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka to popularitāte pieaug. Francijā veidojas jauns komunisma paveids, tā sauktajā Antikapitālistu partijā apvienojoties dažādām sīkām trockistu partijām, un te nevar runāt par “neievērojamu Francijas kreiso daļu”. Tāpēc, ja mēs šodien izdotu grāmatu, kas līdzīgi “Komunisma melnajai grāmatai” atklāj šā režīma represīvo, tumšo, noziedzīgo pusi, tad mēs, domājams, saņemtu daudzas uzslavas, bet neizbēgami arī daudz kritisku vārdu.

Par komunisma noziedzīgo būtību es detalizētāk rakstu savā pēdējā grāmatā, kas iznākusi pavisam nesen un kas veltīta teroram Padomju Savienībā 1937. – 1938. gadā. Tās nosaukums ir “Dzērājs un puķu pārdevēja: masu noziegumu autopsija”. Šos divus tēlus kā centrālos es izvēlējos tāpēc, ka gribēju parādīt, cik vienkārši režīms varēja samīdīt cilvēka dzīvi. “Dzērājs” ir strādnieks, kurš bija aplam aizrāvies ar grādīgo un, reibumā kādā dzelzceļa stacijā plašu roku vēzēdams pudeli ar atlikušo šņabi, nejauši apšļakstījis Kaļiņina portretu. Viņš “par terorismu” sodīts ar nāvi. Otrs tēls ir pensionāre, kura cenšas izdzīvot, pie kapsētas pārdodot puķes. Nelaimīgā kārtā viņa sarunājusies ar cilvēkiem, kas rakuši kapus, un viens no puišiem izteicies: nenes rīt puķes, jo šonakt mēs vedīsim simtiem nošauto. Sieviete par to izpļāpājusies kādā sarunā, un tas nonācis līdz NKVD ausīm. Viņa arestēta, jo izpļāpājusies par “slepenu operāciju”, un vēlāk pati nošauta kādā no slepenajām masu apšaušanām 1937. gadā. Tā kā grāmatā apkopoti stāsti nevis par skaļiem notikumiem, par ko runāja un zināja visi, bet par slepenām masu operācijām, kurās arestēja ap 1 500 000 cilvēku, no tiem 750 līdz 800 tūkstošus nošāva 15 mēnešu laikā. Grāmatā sniedzu arī ieskatu telegrammu sarakstē starp Staļinu un PSRS iekšlietu komisāru Ježovu.

– Virkne vēsturnieku bijušo PSRS apraksta kā “cilvēkēdāju valsti” – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viena no jūsu nesenajām grāmatām “Kanibālu sala” aprakstīts kanibālisms uz Sibīriju deportēto vidū, kuri tikuši iemesti necilvēcīgos apstākļos.

– “Kanibālu sala” – tā man šķita spilgta metafora šausminošajiem 1933. gada notikumiem Sibīrijā. Turp tika aizvesti ap 6000 Staļina tīrīšanu upuri, kuri bez ēdiena un pajumtes burtiski tika izsviesti Nazino salā. Vairāk nekā 4000 no viņiem gāja bojā aptuveni četru nedēļu laikā. Ir ziņas par vairākiem desmitiem kanibālisma gadījumu, kā arī par to, ka cilvēki tika nogalināti, lai viņus ēstu. Komunisms un marksisms, kā pierādījies, spēja noārdīt cilvēkos visu cilvēcīgo līdz pamatiem. Bēdīgākajos gadījumos apstākļi bija tādi, ka cilvēki regresēja līdz galējai robežai – kanibālismam.

Manuprāt, viens no komunistiskā režīma baisākajiem noziegumiem ir mākslīgi izraisītais bads, un šai tēmai plānoju tuvāk pievērsties savā nākamajā grāmatā par Padomju Savienību. Tieši bads bija vainojams pie lielākā upuru skaita PSRS, sevišķi trīsdesmito gadu sākumā. Jārunā arī par pēckara laika badu 1946. – 1948. gadā, kas ir mazāk zināms fakts, bet arī tas nopļāva ap miljonu. Tie nav vienīgie, bija arī citi gadījumi. Nesen man nācās ar saviem kolēģiem vēsturniekiem diskutēt par Ukrainas golodomoru, kad pirms pāris mēnešiem savā lekcijā Hārvardā es pierādīju, ka tas jāuzskata par genocīdu.

– Krievijā gatavojoties pieņemt likumu, kas liegtu “pārrakstīt vēsturi” un ļautu sodīt tos, ka neatzīst Krievijas uzvaru “Lielajā Tēvijas karā”. Jūs laiku pa laikam braucat uz Krieviju. Kā vērtējat to, kas vēstures jomā notiek Krievijā? Vai tur grib redzēt īsto vēsturi?

N. Verts: – Ar Krievijas vēstures pētnieku biedrību “Memoriāls” (Kremļa aprindas uz šo grupu, kas pauž no oficiālajām nostādnēm atšķirīgu viedokli, skatās šķībi. – I. M.) sadarbojos jau 15 gadus un tieši viņiem esmu veltījis savu pēdējo grāmatu. Pēdējo gadu laikā notikumu attīstība Krievijā bijusi ļaunu vēstoša, nepatīkama. Es Krievijā saskatu arvien straujāku nacionālisma, lielkrievu šovinisma attīstību, un daudzi notikumi un izteikumi raisa bažas. Piemēram, par to, ka jaunajās mācību grāmatās arvien mazāk un mazāk, līdz pat minimumam samazināta informācija par gulagu, par staļinistu melnajiem darbiem. Tieši pretēji – Staļins tiek dēvēts par lielisku, efektīvu vadītāju! Jaunajās grāmatās pausts uzskats, ka staļinisms kopumā jāuzskata par pozitīvu, jo tas veicinājis PSRS pārtapšanu par starptautiska līmeņa lielvaru un ļāva uzvarēt Otrajā pasaules karā. Protams, nevar noliegt PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē, bet tad jāvaicā, par kādu cenu iegūta šī uzvara? Par to vara bez lielas nožēlas maksāja ar miljoniem padomju armijas karavīru dzīvībām.

– Latvijas vēsturnieki sūdzas, ka Krievijā arvien vairāk arhīvu kļūst nepieejami.

– Priecājos, ka man ir iespēja sastrādāties ar Krievijas vēsturniekiem, kuriem savulaik bijusi visai laba pieeja arhīviem. Lai arī jūtams, ka pēdējā laikā arhīvi ierobežo pieeju lietām un šajā ziņā situācija noteikti ir sliktāka nekā pirms desmit gadiem, joprojām ir cerības, ka ne jau visas mapes saliktas “ārpus vēsturnieku pieejamības robežas”.

– Viena no Latvijas nelaimēm ir joprojām jūtamās okupācijas sekas. Latvijas sabiedrībā ir divas pretrunīgas vēstures izpratnes, jo tie, kas garīgi jūtas padomju ļaudis, noliedz Latvijas okupācijas faktu. Tāpat mūs dažkārt neizpratnē atstāj dažādu starptautisko ekspertu ieteikumi: sak, nelūkojieties tik daudz pagātnē, vairāk domājiet par nākotni! Jautājums ir, cik drošu nākotni var būvēt uz ļodzīgiem pamatiem?

– Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienotu sabiedrību uz pamatiem, kas ļogās un drūp, uzcelt nevar – pagātne ir jāzina. Te gan jums laikam jācer uz jauno paaudzi – uz tiem, kas šodien sēž skolas solā, un izglītošana ir valsts uzdevums. Mēs, vēsturnieki, gan labi zinām, cik daudz laika tas prasa.

Baltos plankumus vēstures izpratnē var atrast vai katrā valstī. Un pēc kāda laika – 20, 30 vai 40 gadiem – šī vēsturiskā amnēzija sabiedrībai dod spēcīgu prettriecienu. Piemēram, Francijā sāpīgās tēmas ir karš Alžīrijā, kolaborācija ar nacistiem un citas. Vai ikviena valsts iet cauri līdzīgiem procesiem, kad uz kādu laiku tā nevēlas uzlūkot savas vēstures tumšākos laukumus.

April 14, 2009 Posted by | genocīds, grāmatas, gulags, komunisms, PSRS, represijas, Vēsture | 1 Comment

Vēsturisko karogu liktenis vēl nezināms

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=51687

Maskavas muzeja darbinieki pieļauj, ka tie meklējami Sanktpēterburgā

Neskatoties uz vairāku dienu darbu un krievu kolēģu atsaucību, 1940./1941. gadā nozudušo Latvijas armijas karogu likteni Krievijas Federācijas Bruņoto spēku centrālajā muzejā Maskavā tomēr nav izdevies noskaidrot, atzina Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Juris Ciganovs (attēlā).

Ciganovs marta beigās Krievijas Bruņoto spēku centrālā muzeja krātuvē pavadīja trīs dienas, mēģinot atrast jelkādas norādes par vairāk nekā 40 pirmskara Latvijas armijas daļu un aizsargu pulku karogu likteni. Šo karogu pēdas pēc Latvijas armijas izformēšanas pagaisa austrumu virzienā padomju okupācijas sākumā. Iespējams, tie kā sarkanās armijas trofejas nogūla kādā no muzejiem, jo fakts ir tas, ka Latvijā šie simboli nepalika. Vairāk par apstākļiem, kādos karogi nozuda, jau rakstījām ”LA” 18. februāra numurā.

Pētnieciskais brauciens uz Maskavu varēja notikt, pateicoties Latvijas Ārlietu ministrijas atbalstam, kura jautājumu par Kara muzeja zudušajām kolekcijām aktualizēja Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijā. ”Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, šķēršļus man neviens nelika, un īpaši gribētos pateikties muzeja priekšniekam Aleksandram Ņikonovam,” iespaidos dalījās Ciganovs. Lieku reizi pierādījies, ka liela nozīme Latvijas un Krievijas vēsturnieku sadarbībā ir personīgajai attieksmei. Proti, vēsturnieks pulkveža pakāpē Ņikonovs padomju laikos, izrādījās, beidzis padomju aviācijas kara skolu Daugavpilī.

”Nekādas mantas, kas attiektos uz Latviju, es faleristiskas (karogu) kolekcijā tur nekonstatēju. Starp citu, viņu ekspozīcijā par 1939./1940. gadu minēts, ka Baltijas notikumi bijuši nevis ”brīvprātīga iekļaušanās”, bet gan ”PSRS veikta aneksija”. Tas mani pozitīvi pārsteidza,” bilda Ciganovs.

Sarunā ar muzeja darbiniekiem izskanējis pieļāvums, ka karogi varēja iet bojā 1941. gada rudenī Maskavas evakuācijas gaitā. Daļa Bruņoto spēku centrālā muzeja krājuma tolaik liellaivās pa Volgu vesta uz Kuibiševu, tagadējo Samaru. Transportēšanas laikā divas liellaivas sabombardējusi vācu aviācija, un tās nogrimušas. Bojāgājušās vērtības tā arī nekad neviens neapzināja, jo evakuācijas haosa apstākļos trūka jebkādas uzskaites. ”Viņi pieļāva – ja 1941. gadā muzeja krājumos kaut kas no Latvijas armijas bijis, tad tas varēja atrasties tur. Versiju par karogu sadedzināšanu aiz pārskatīšanās 1945. gada 24. jūnija Uzvaras parādē Maskavā gan viņi atmeta uzreiz,” norādīja vēsturnieks. Vēl padomju laikos Latvijas muzejnieku aprindās cirkulēja baumas, ka Latvijas armijas karogi latīņu alfabēta burtu uzrakstu un stilizēto ugunskrustu dēļ līdz ar uzvarētās Vācijas karogiem un simboliem toreiz samesti Sarkanajā laukumā vienā kaudzē un sadedzināti. Izrādās, stāsts par uzvarēto karogu dedzināšanu ir kārtējais padomju gados sacerētais mīts, jo neviens no kinohronikās redzamajiem nacistu standartiem nemaz netika sadedzināts. Visi 60 parādē izmantotie Vācijas bruņoto spēku simboli, kas atvesti no kādas noliktavas Austrumprūsijā, sveiki un veseli joprojām glabājas Krievijas Federācijas Bruņoto spēku centrālajā muzejā.

Maskavas muzeja darbinieki pieļāvuši, ka savulaik no Latvijas izvestās vērtības drīzāk meklējamas Sanktpēterburgā (bij. Ļeņingradā). Tam pamatā ir vairāki apsvērumi. Pirmkārt, Latvijas okupāciju 1940. gada vasarā lielākoties īstenoja no Ļeņingradas kara apgabala nākušās sarkanarmijas daļas. Otrkārt, tieši Ļeņingradas Artilērijas, inženieru un sakaru kara vēstures muzeja vadība 1940. gada 24. jūlijā nosūtīja vēstuli Latvijas Tautas armijas politiskās daļas priekšniekam Bruno Kalniņam, pieprasot atsūtīt Latvijas armijas karogus, formu un cita militārā aprīkojumu paraugus. No tāda viedokļa lietderīgi būtu ielūkoties minētajā, kā arī Ļeņingradas blokādes un aizstāvēšanas memoriālajā muzejā un Ļeņingradas kara apgabala vēstures muzejā. Ciganovs atzina, ka ar šiem muzejiem Kara muzejam pagaidām nav nekādu kontaktu. Tas gan būtu mazākais. Būtiskāk ir, vai nosauktie piekritīs ekspertus no Latvijas ielaist savās krātuvēs. Un, protams, vai tālākajiem meklējumiem atradīsies finansējums, ar kuru Aizsardzības ministrijai pakļautajam Kara muzejam šobrīd klājas tāpat kā visām valsts iestādēm Latvijā.

April 14, 2009 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: