gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kāpēc Krievija «politizē vēsturi»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=57245

Andrejs Kavacis, prāv. emeritus.

Kā informē Viesturs Sprūde, Krievijas prezidenta administrācijas šefs Nariškins pārmet “citām” valstīm golodomora un genocīda muzeju uzturēšanu. Tagadējās Krievijas vadībai tas nepatīk. Jājautā: vai vēstures fakti kā objektīva realitāte ir lokāmi patikas un nepatikas dēļ? Vai Putins ar Medvedevu domā, ka patiesību var iebāzt maisā?

Šai problēmai ir vēl kāds cits aspekts. Abi minētie kungi savas tautas priekšā izliekas par pareizticīgiem kristiešiem un dievkalpojumos publiski met krustus un vismaz klausās, kā draudze nožēlo grēkus un lūdzas Dieva žēlastību. Paši no grēka atziņas tie stāv tālu, kaut gan kā varas pārmantotāji no padomju komunistiem un čekistiem viņi valstiska mēroga grēkiem un noziegumiem stāv vistuvāk un kā tiesību pārmantotāji ir mantojuši arī pienākumu atbildēt par savu priekšgājēju nedarbu sekām.

To, ka uz katru pareizticīgo attiecas arī bauslis “Tev nebūs melot” un ka bez grēku nožēlas nebūs piedošanas, saprot visi pareizticīgie, izņemot Putinu un Medvedevu… Viņi to vienkārši negrib saprast. Negrib saprast tāpēc, ka grib turpināt to pašu agresīvo impērisko politiku, kas ir Krievijas lāsts no tās pirmsākumiem. Pašreizējais krievu pareizticīgo baznīcas patriarhs Kirils, kas patiesi ir erudīts garīdznieks un viens no pārbūves pamatlicējiem, nav Putina un Medvedeva gribēts baznīcas virsgans un, labi zinot čekas tradīcijas, nedrīkst viņus pamācīt. Te vietā būtu Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju kopīga apelācija pie Krievijas valdnieku patiesi pareizticīgas lietu izpratnes. Neatzīstot vēsturisko patiesību, nedz arī ļaunumu, ko impērija nodarījusi pakļautajām tautām, Krievija manto vienīgi naidu un nicināšanu. Abi valdošie “krustu metēji” to acīm redzami neapzinās, jo grūti ticēt, ka viņu mērķis ir Krievijas posts. Bet, ja nu tā nav, tad ir laiks izbeigt objektīvas vēstures politisku regulēšanu.

June 29, 2009 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Prezidents tiksies ar nacionālajiem partizāniem

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=57009

Pirmo reizi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība saņēmusi ielūgumu apmeklēt Rīgas pili, lai tiktos un apspriestos ar Valsts prezidentu.

Tikšanās paredzēta 30. jūnijā, turklāt – ļoti kuplā lokā. Uz to ieradīsies 57 nacionālie partizāni un viņu domubiedri no dažādām Latvijas malām: Rīgas, Jēkabpils, Talsiem, Ogres, Jelgavas, Bauskas, Valmieras, Valdemārpils… Tā būs pirmā tikšanās, kas Rīgas pilī veltīta sarunai vienīgi ar nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. Jāuzsver, ka līdzšinējie prezidenta amata pildītāji pret nacionālajiem partizāniem izturējušies ļoti vēsi un šī LNPA dalībnieku plānotā pieņemšana pilī iezīmē tautā sen gaidīto attieksmes maiņu pret nacionālo pagrīdi. Tiesa, nav gan tā, ka agrāk nacionālajiem partizāniem būtu bijis liegts spert kāju prezidenta pilī, tomēr tie bijuši atsevišķi gadījumi, kad partizāni aicināti tikai kā vieni no plašāka loka dalībniekiem.

Tiekoties ar partizāniem, Valdis Zatlers teiks nelielu uzrunu, stāstīja prezidenta preses sekretāre Ilze Rassa. Plānots pārrunāt trīs tēmas: Latvijas vēstures mācīšanu skolās, otrkārt, to, vai Latvijas skolēni tiek audzināti par savas valsts patriotiem un kādu pienesumu te varētu sniegt nacionālo partizānu organizācijas. Treškārt, partizāni vēlētos, lai tiktu izveidots īpašs apbalvojums nacionālās pretestības cīnītāju apbalvošanai.

Prezidents saņēmis arī uzaicinājumu apmeklēt nacionālo partizānu ikgadējo salidojumu, kas šogad notiks 18. jūlijā Jūrmalā. Pēc I. Rassas teiktā, prezidents uz to ierasties gan nevarēs, jo par spīti brīvdienām plānojis pievērsties valsts budžeta jautājumiem.

June 27, 2009 Posted by | mežabrāļi, nacionālie partizāni, pretošanās | Leave a comment

Krievijas telekanāls Poliju atspoguļo kā netiešu Otrā pasaules kara vaininieci

LETA/LENTA http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=598515

Polijas Ārlietu ministrija nosūtījusi Krievijai oficiālu vēstuli, kurā pauž protestu par Otrā pasaules kara sākuma traktējumu valsts telekanāla “Rossija” programmā “Vesti nedelji”, vēsta laikraksts “Kommersant”.

Kā uzskata Polija, Iļjas Kanavina veidotais sižets “Molotova-Ribentropa pakts: Atslepenotie materiāli”, kurš tika demonstrēts 21.jūnijā, Poliju atspoguļo kā netiešu Otrā pasaules kara izraisīšanas vaininieci.

Polijas diplomātu pretenzijas izraisījis apgalvojums, ka 1939.gadā pirms paša kara sākuma poļi, būdami pārliecināti par Vācijas atbalstu, “centušies visus pārspēt viltībā, piedāvājuši Japānai atklāt otru fronti pret PSRS. Vācija un Polija uzbruktu no rietumiem, Japāna – no austrumiem”.

Sižetā teikts, ka PSRS jau 1939.gada maijā zināja, ka Hitlers sagatavojis Polijas sagrābšanas plānu. Varšava savukārt centusies apspēlēt Vāciju, piedāvājot Japānai atvērt otru fronti pret PSRS. Polija uzskatījusi Hitleru par savu sabiedroto – 1934.gadā noslēgta līguma slepenā daļā Berlīne un Varšava apsolījušas viena otrai neuzbrukt, apgalvo sižeta veidotāji.

Poļu diplomāti norāda, ka sižeta autori ne tikai melo par Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas iemesliem, bet arī noklusē faktu, ka PSRS, kopā ar nacistisko Vāciju iebrūkot Polijā, lauza 1932.gadā noslēgto Polijas un PSRS neuzbrukšanas līgumu.

Polijas vēstniecības Maskavā nosūtītajā oficiālā vēstulē Kanavina sižets nodēvēts par “spilgtu vēstures falsifikācijas mēģinājumu, turklāt virspusēji un melīgi apgalvojumi, viennozīmīgi, neatstāj pozitīvu iespaidu uz attiecību uzlabošanu mūsu valstu starpā”.

Krievijas Ārlietu ministrija izteikusi neizpratni par Polijas rīcību.

“Televīzijas programmās izteiktiem viedokļiem nevajadzētu kļūt par jautājumu, kas jāskata oficiālām organizācijām. Pie kādiem laikiem mums piedāvā atgriezties? Mums ir vārda brīvība,” avīzei paziņoja krievu diplomāti.

Turklāt Krievijas Ārlietu ministrija pavēstīja, ka Polijai ir dubultstandartu politika.

“Ja mēs katru reizi pievērstu uzmanību tam, kas tiek adresēts Krievijai un PSRS vēsturei Polijas valsts kanālos, tad saruna būtu pavisam cita,” paziņoja ministrija.

Kā LETA jau ziņoja, jūnija sākumā izcēlās līdzīgs skandāls, kad Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā tika izvietots materiāls, kurā apgalvots, ka Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera “pamatotās prasības” atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti. Ministrija vēlāk bija spiesta steidzami publikāciju izņemt no savas mājaslapas.

Materiāls “Izdomājumi un falsifikācijas vērtējumos par PSRS lomu īsi pirms Otrā pasaules kara un tā sākumā”, kurā izklāstīts šis pārsteidzošais apgalvojums, parādījās ministrijas mājaslapā sadaļā “Vēsture pret meliem un falsifikāciju”.

Raksts izraisīja Polijas dusmas, kura pieprasīja Krievijas paskaidrojumus.

Polijas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis Pjotrs Paškovskis paziņoja, ka reizēm Krievijā parādās eksotiskas vēstures interpretācijas, “taču šoreiz tas ir parādījies Krievijas Aizsardzības ministrijas oficiālajā mājaslapā”.

Aizsardzības ministrijas pārstāvis, bet vēlāk arī Krievijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Nikolajs Makarovs paziņoja, ka šīs materiāls nav oficiālais viedoklis.

Centieni attaisnot Hitlera-Staļina paktu labi sasaucas ar pēdējā laika mēģinājumiem pasludināt padomju līderi par “efektīvu pārvaldītāju”.

Krievijas un Polijas attiecības pēdējos gados ir bijušas saspīlētas, īpaši pēc Varšavas iestāšanās NATO un plāniem Polijas teritorijā izvietot ASV pretraķešu vairoga daļas.

Arī vēsturiskie notikumi aizēno abu valstu attiecības. Krievijas Augstākā tiesa janvārī noraidīja prasību atsākt izmeklēšanu par 1940.gada Katiņas slaktiņu, kurā padomju režīms nogalināja vairākus tūkstošus Polijas armijas virsnieku un intelektuāļu.

No 1940.gada 3.aprīļa padomju armija nogalināja vairāk nekā 22 000 poļu armijas virsnieku, policijas virsnieku, ārstu, profesoru un priesteru, kas tika sagūstīti pēc padomju armijas iebrukuma Polijā 1939.gadā.

1943.gadā parādījās pirmās ziņas par poļu militārpersonu masveida apbedījumiem Katiņas mežā un ap to – netālu no Smoļenskas Krievijā.

Nacistiskā Vācija nekavējoties vainoja slepkavībā padomju spēkus, bet Padomju Savienība vēlāk uzvēla vainu nacistiem un gandrīz pusgadsimtu apgalvoja, ka par to esot atbildīga Vācija.

Slaktiņš bija aizliegts temats gan Padomju Savienībā, gan Polijā līdz komunisma sabrukumam 1989.gadā, kad padomju līderis Mihails Gorbačovs beidzot atzina, ka par noziegumu ir atbildīgs Staļins.

June 26, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | 1 Comment

Sakārtota piemiņas vieta Baltezera šausmu stāstam

Raivis Bahšteins. Rīgas apriņķa avīze. 2009. gada 15. jūnijs
http://www.aprinkis.lv/rubrikas/pilsetas_pagasti/415373/

Baltezera kapos, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā atklāja pieminekli “Ciešanu vārti”. Zem sanākušo krāsainajiem lietussargiem lielākoties slēpās sirmas galvas. Skanot valsts himnai, dažiem noritēja pa asarai. Piemineklis bija ilgi gaidīts un kalpos par kapakmeni ne vien tiem vairāk nekā simt Baigajā gadā Baltezerā nonāvētajiem, bet arī kā atgādinājums visiem latviešiem par nemaz ne tik sen piedzīvoto milzu traģēdiju. Baltezerā atklātais piemineklis ir viena no skaistākajiem šāda veida piemiņas vietām Pierīgā.

Kas senatni pēta, tas nākotni svēta

Tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas izlolotais piemineklis “Ciešanu vārti” simbolizē ģimeni – sakļāvušās bērna, mātes un tēva figūras, kuras sēro par zaudētajiem piederīgajiem. Figūras veido pusloku, kurā jaušami varavīksnes apveidi, attēlojot cerību loku.

Skulptūras simbolisko nozīmi veido akmenī kalti vārti. Skulptūras loka forma norāda, ka pastāv gan dzīve, gan nāve. Aizmugures daļa ir kā pretstats sērojošajam priekšplānam. Uz postamenta iekalti Kārļa Skalbes vārdi – “Aiz manis zeme, pilna sāpju”. Pieminekļa pakājē novietota plāksne ar vairāk nekā simt Baltezerā noslepkavoto komunistiskā terora upuru vārdiem.

Pieminekli iesvētīja vairākās luteriskajās Pierīgas draudzēs pazīstamais mācītājs Gundars Bērziņš. “Notikušajai traģēdijai nav nekāda izskaidrojuma, un nav atbildes, kāds ir bijis Dieva prāts tai brīdī. Padomju režīms, kurš sevi sauca par bezdievīgu, patiesībā bija dziļi reliģisks, jo vērsās pret ticīgajiem un veselām tautām. Pārvarot naida piepildītu pāri nodarījuma izjūtu, mēs atzīstam, ka neviena vara, neviens monstrs nevar pārspēt Dieva mīlestību,” norādīja G. Bērziņš.

“Šodien ir līdz asarām aizkustinošs brīdis. Visvairāk jaunatnei ir vajadzīgs šis brīnišķīgais piemineklis, jo – kas senatni pēta, tas nākotni svēta,” RAA pieminekļa atklāšanas pasākuma laikā sacīja rīdziniece Biruta Balande un Brigita Bērziņa no Jaunzēlandes, kuras tēvs tika nežēlīgi nogalināts padomju represiju dēļ.

Daudzi vēlas pārrakstīt vēsturi

Tēlniece V. Dzintare uzsvēra, ka viņai kā vecāka gadagājuma cilvēkam bijis vieglāk izveidot pieminekli padomju represijās cietušajiem, jo “izjūtas pret šiem notikumiem ir gluži personiskas un līdzi izdzīvotas”.

“Pieminekļi ir jāveido, jo šodienas politiskajā situācijā arvien vairāk cilvēku un politisko spēku vēlas pārrakstīt vēsturi. Bet, kamēr ir dzīvi tie, kas atceras, kāds bija 1941. gads, represijas un deportācijas, šie vēstures fakti ir jāceļ gaismā un par tiem jāstāsta mūsu bērniem, lai nekad mūžā nevienam neienāktu prātā kaut ko tamlīdzīgu atkārtot pret latviešu tautu,” sacīja N. Breidaks. Ādažu mērs pateicās tēlniecei un viņas komandai. Atklājot pieminekli, N. Breidaks vēlēja visiem Latvijas jauniešiem mūžīgi sargāt Latviju un latviešu tautu.

“Ik gadu 14. jūnijā ierodamies Baltezera kapsētā, lai pieminētu un atcerētos komunistiskā terora upurus un pagājušās represijas, bet šogad šī diena ir īpaša. Daudzus iepriekšējos gadus solīju, ka šeit būs skaists piemineklis bojāgājušajiem un atgādinājums dzīvajiem par to, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi,” pieminekļa atklāšanas laikā bija aizkustināts Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns, kurš pieminekļa idejai stāvējis klāt kopš tās rašanās brīža.

Kā pastāstīja P. Balzāns, 2006. gadā nākusi iniciatīva no Saeimas deputāta Leopolda Ozoliņa par to, ka jāveido piemiņas vieta Baltezerā – skaists piemineklis cietušo mūžīgai piemiņai. No Valsts budžeta tika iedalīta pirmā nauda, atsaucās arī vairāki Saeimas deputāti, daļu finansēja Ādažu dome, vēlāk arī Kanādas latvieši. Ādažu dome izsludināja konkursu, kurā par labāko atzina tēlnieces Vijas Dzintares projektu. Tā kā līdzekļu arvien bija par maz, radās ideja startēt programmā “Eiropa pilsoņiem” ar projektu “Ciešanu vārti”. Panākumi tajā deva nepieciešamo finansējumu pieminekļa izveidei.

Baltezera šausmu stāsts

Ādažos savāktajās vēstures liecībās lasāms, ka pēc dažādas informācijas Baltezera kapsētā apglabāti 113–130 1941. gada jūnijā un jūlijā nogalinātie VDK upuri, kas 1941. gada rudenī pārapbedīti no nošaušanas vietas Baltezera krastā. RAA jau ir rakstījusi, ka 1941. gada vasarā Padomju armija no mājām aizveda, čekas pagrabos spīdzināja un Baltezera krastos masveidā nežēlīgi nogalināja aptuveni 130 cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija Latvijas virsnieki, robežsargi un arī civiliedzīvotāji. Vēlāk vasarnīcās nošautos un moku bedrē atrastos upurus iedzīvotāji pārapbedījuši Baltezera kapos. Domājams, upuri apglabāti pa desmit vienā rindā, tādējādi veidojot 11–13 rindas. No tām līdz šodienai pilnībā nav saglabājusies gandrīz neviena. Sākotnēji apbedījumam bijis kopīgs krusts un katram apbedījumam individuāla piemiņas zīme (koka krusts un uz tā koka plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un personas datiem). Kopš 1944. gada koka krusti pakāpeniski gājuši bojā un nav atjaunoti. Upuru piederīgie, lai iezīmētu kapu kopiņas, pie tām uzstādīja dažāda veida un materiāla krustus no Baltezera kapu vecās daļas.

June 19, 2009 Posted by | Okupācija, piemiņa, piemiņas vietas, represijas, REPRESĒTIE, Vēsture | Leave a comment

Aprit 69.gadskārta, kopš Latvija tika okupēta

17. jūnijā aprit 69 gadi kopš 1940.gada 17.jūnija vēstures notikumiem, kad pēc Molotova-Ribentropa pakta, kas noslēgts 1939.gada 23.augustā, neatkarīgā Latvijas Republika tika iekļauta PSRS ietekmes sfērā.

Var uzskatīt, ka 69 gadus senie notikumi bija sākušies ar 1940.gada 15.jūniju, kad PSRS robežsargi uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3.Abrenes bataljona 2.sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos.

Tomēr tā uzskatīta tikai par militāru akciju, kas bija sākums slepeni un veiksmīgi izstrādātam plānam 1939.gada 23.augustā, kad starp PSRS un Vāciju parakstīts Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums un pievienotais Molotova-Ribentropa slepenais protokols.

1939.gada 23.augustā noslēgto slepeno papildu protokolu vēsturnieki uzskata par prettiesisku darījumu uz sešu trešo valstu rēķina. Tas sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā.

Protokola 1.pants noteica, ka Latvija, Somija un Igaunija tiek “atdota” Padomju Savienībai: “Teritoriāli politiskas pārkārtošanās gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža.”

2.pants noteica agresīvo lielvalstu “interešu sfēru” robežas Polijā un fiksēja tās valstiskuma iespējamo izzušanu: “Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības gaitā.”

Uzskatīts, ka padomju un vācu neuzbrukšanas līgums, kuru vēsturnieki bieži vien dēvē par uzbrukuma paktu, iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam. Vācija sāka karadarbību 1.septembrī un kopā ar Padomju Savienību, kura iesaistījās konfliktā septiņpadsmit dienas vēlāk, dažu nedēļu laikā iznīcināja Polijas neatkarību. 23.augusta līgumam nav analoga Eiropas 19. un 20.gadsimta vēsturē.

Slepenais papildu protokols tieši nemainīja Somijas, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, kas iekļautas padomju interešu sfērā 1939.gada 28.septembrī, starptautiski tiesisko statusu. Interešu sfēras liecināja par minēto valstu suverenitātes nerespektēšanu un neatkarības apšaubīšanu. PSRS ieguva no Vācijas brīvas rīcības iespējas turpmākajiem “teritoriāli politiskajiem pārveidojumiem” padomju ietekmes sfērā.

1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5. un 10.oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja PSRS uzspiestos palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem PSRS ieveda Baltijas valstīs noteiktu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes. Vēsturnieki uzskata, ka, ņemot vērā Padomju Savienības agresīvos nolūkus pret Baltijas valstīm, līgumi bija nāves spriedums Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitātei.

Tomēr 1940.gada 15.jūnijā PSRS karaspēka vienības uzbruka Latvijas robežsargiem Masļenkos. Uzbrukums bija iecerēts vai nu kā provokācija, lai radītu ieganstu Latvijas okupācijai, vai arī kā staļinisma garā izteikts brīdinājums Latvijas valdībai nekādā gadījumā nepretoties.

16.jūnijā plkst.14 padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam safantazēto PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā un piebilsts: ja līdz plkst.23 netiks saņemta atbilde no Latvijas valdības, padomju bruņotie spēki ieies Latvijas teritorijā un apspiedīs jebkādu pretošanos.

Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas valsti. Ulmanis, kas loloja zināmas ilūzijas par iespēju saglabāt Latvijas suverenitāti ierobežotā formā, neizšķīrās arī par simbolisku militāro pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku protestu.

Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš nesaņēma nekādas instrukcijas par 1940.gada 17.maijā viņam piešķirto ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, lai varētu efektīvi politiski un diplomātiski turpināt cīņu par Latviju.

Nelikumīgi un prettiesiski valdības nomainītas 1940.gada 20.jūnijā. Ulmaņa kabineta vietā stājās padomju marionešu valdība ar Aleksandru Kirhenšteinu priekšgalā, kuru oficiāli dēvēja par Latvijas tautas valdību.

Valdība pārstāvēja PSRS intereses. Tās darbības aizsegā Maskava īstenoja savus plānus un gatavojās Latvijas aneksijai. PSRS aktīvi iejaucās Latvijas iekšējās lietās. Padomju iestādes izveidoja spēcīgu drošības aparātu, kurā noteicēji bija no PSRS iebraukušie darbinieki. Viņi pārņēma Latvijas politiskās pārvaldes iestādes un uzsāka iedzīvotāju novērošanu, apcietināšanu un deportāciju.

Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14. un 15.jūlijā, bija pieļauts tikai viens – Darba tautas bloka – kandidātu saraksts. Citi alternatīvie saraksti noraidīti. Oficiāli paziņots, ka par minēto sarakstu nodotas 97,5% vēlētāju balsis. Maskavā padomju ziņu aģentūra TASS sniedza informāciju par vēlēšanu minēto iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas Latvijā.

Lai gan publicētā Darba tautas bloka vēlēšanu platforma nesaturēja prasību nodibināt padomju varu Latvijā un iestāties PSRS, jaunā ievēlētā Saeima pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS. Bez debatēm pieņemtā deklarācija “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā” mainīja valsts iekārtu un likvidēja formālo neatkarību.

http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=25221349

June 17, 2009 Posted by | Okupācija, PSRS, Vēsture | 1 Comment

Sibīrijas latviešu dziesmas

Clipboard01

SIA, LV40003702796, Rīga, LV1002, Slampes iela 1, tālr. 29505543, fax 7226119, e-mail:iveta@upe.parks.lv

Mūzikas ierakstu izdevniecībā Upe tuviem un tāliem sadarbībā ar latviešu folkloras zinātājiem  izdots unikāls ieraksts CD/DVD formātā

SIBĪRIJAS LATVIEŠU DZIESMAS

sjas dziesmas
Tas ir stāsts par vērtībām un reizē cieņas apliecinājums latviešiem, kuri savu
valodu turējuši dzīvu, gadu simtiem esot tāltālu no dzimtajām senču mājām.
Latviešu valoda tīra un kopta dzīvo Sibīrijā joprojām.

Šajā izlasē apkopotas latviešu dziesmas, rotaļas un danči, kas ierakstīti vismaz 16 Sibīrijas latviešu ciemos gan pavisam nesen, gan arī pirms 20 un vairāk gadiem. Audio (CD) diskā ir 52 melodijas, video diskā (DVD) – ap 120,  kopējais skanējuma laiks ir gandrīz 6 stundas.

Pirmie latvieši nokļuva Sibīrijā kā izsūtītie katordznieki (t.sk. Kauguru
nemiernieki) jau vismaz pirms diviem gadsimtiem. Viņiem vēlāk piepulcējās brīvprātīgie izceļotāji, kuri uz Sibīriju devās XIX gs. otrajā pusē, pārceļošanai turpinoties līdz pat I Pasaules karam.  Daļai tautiešu izdevās atgriezties Latvijā  20. gs. 20. gados, citiem – pēc 1945. gada, bet vēl citi uz vectēvu dzimteni atgriežas pavisam nesen – jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tomēr vairums no latviešu izceļotāju pēctečiem tā arī paliks savā jaunajā dzimtenē Sibīrijā, jo pārāk tāla, atšķirīga un vēsa ir viņu Tēvzeme Latvija.

Daudzi Sibīrijas latviešu ciemi pazuduši no zemes virsas – tos varēs atrast tikai retais zinātājs. Bet citi, izzūdot tradicionālajai lauksaimniecībai, strauji zaudē darbaspējīgos iedzīvotājus un līdz ar to arī skolu, ātri vien pārvēršoties par pensionāru ciemiem. Savukārt nedaudzajos dzīvotspējīgajos, vēl nesen ekonomiski plaukstošajos ciemos latviešu skaits ir rēķināms uz vienas vai dažu roku pirkstiem, bet pēc pārdesmit gadiem nebūs arī to. Asimilācijas vilni diemžēl vairs neapturēs neviens (arī Latvijā), tomēr tikai mēs paši spēsim saglabāt savu kultūru dzīvu un ikdienai vajadzīgu.

Pirmie ledlauži neziņas tukšumā bija Ingvars Leitis un Uldis Briedis, kuri
1975. gadā Sibīrijas latviešu ciemu meklējumos, devās ceļā ar velosipēdiem. Kopš tā laika dažādos Sibīrijas ciemos ir pabijuši gan mācītāji un skolotāji, gan pašdarbības kolektīvi un žurnālisti, gan pētnieki un studenti, gan parasti interesenti un tūristi.

Esam ļoti pateicīgi Vairai Strautniecei, Ingai Utenai, Mārim Jurgensonam,
Ingvaram Leitim, Ernestam Spīčam, Lidijai Leikumai, Aleksejam Andronovam, Ilmāram un Jantai Mežiem, Sandim Laimem, Aigaram Lielbārdim, Latviešu Folkloras krātuvei, kā arī  Igaunijas Folkloras arhīvam par laipno iespēju izmantot viņu ekspedīciju vākumu šajā apkopojumā. Lai atdzīvinātie ieskaņojumi palīdz mums pašiem iepazīt un iemīlēt savu dziesmu vēsturi, dod jaunus impulsus mūsu radošajā darbā! Īpaši gribas cerēt, ka šie diski lieti noderēs tiem Sibīrijas latviešiem, kuri vēlēsies atgūt savu vecvecāku mantojumu.

Iemācīsimies kaut dažas no šeit dzirdamajām dziesmām un mācīsim tās saviem bērniem. Tad latviešu dziesmas dzīvos!

Darbs izdots ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, bet Edgara Jansona vadītā LSF HOLDINGA sniegtais ziedojums, mums ļaus ierakstu dāvināt visiem interesentiem Sibīrijā.

Sibīrijas latviešu dziesmas skanīgi un svinīgi atvērsim Rīgas Centrālajā
bibliotēkā Rīgā, Brīvības ielā 49/53 (7. stāva lasītavas telpās) 2009. gada 18. jūnijā pl 14.00.

Darba grupas vārdā  Iveta Mielava 2009. gada 12.jūnijā

June 15, 2009 Posted by | Sibīrija | Leave a comment

Krasnojarskas apgabalā uzstādīs piemiņas plāksnes no Latvijas izsūtītajiem

http://www.nra.lv/zinas/24549-krasnojarskas-apgabala-uzstadis-pieminas-plaksnes-no-latvijas-izsutitajiem.htm NRA, 15.jūnijs, 2009

Rīgas dzelzceļa stacijā pulcējās 19 cilvēku grupa, lai ar vilcienu no Rīgas dotos uz Maskavu, pēc tam ar lidmašīnu uz Krasnojarsku, tālāk ar autobusu uz Jeņiseisku un Abanu, bet pa Jeņisejas upi ar kuģi līdz Igarkai.

Braucēji galvenokārt ir gados vecākās paaudzes pārstāvji, kuri pirms 68 gadiem paši vai viņu tuvinieki piedzīvoja izsūtīšanu uz Sibīriju. Galvenais brauciena mērķis – uzstādīt trīs piemiņas plāksnes izsūtītajiem bērniem un mātēm.

“1941. gada 29. decembrī 36 gadu vecumā Jeņiseiskas apgabalā nošāva manu mammu Alvīni Tomu. Visus šos gadus mani nelika mierā doma, kāpēc neesmu uzstādījis viņai piemiņas akmeni. Tagad kopā ar citiem Sibīrijas bērniem dodamies garajā braucienā, lai to beidzot izdarītu,” par divarpus nedēļu iecerēm stāsta 80 gadus vecais Gunārs Toms. Viņa bagāžā – trīs apmēram desmit kilogramus smagas bronzas plāksnes, uz kurām ir uzraksti latviešu, krievu un angļu valodā. Uz vienas rakstīts Mūžīga piemiņa Latvijas bērniem deportāciju upuriem 1941 – 1949, uz abām pārējām par piemiņu mātēm.

Piemiņas plāksnes paredzēts izvietot trīs vietās Krasnojarskas apgabalā – Igarkas, Abanas un Jeņiseiskas muzejos. “Tur daudzu mātes tika nogalinātas, nobendētas, arī manējā, tāpēc beidzot ir pienācis laiks, lai godam pieminētu piederīgos,” norāda G. Toms.

Uz Maskavu vakar devās arī 72 gadus vecā Astrīda Ruško, kura izsūtījumā bija gan 1941., gan 1945. gadā un tagad valda asaras, atceroties deportācijas notikumus. “To, ka vajag doties uz Krasnojarskas dienvidiem, domāju sen. Joprojām atmiņā ir palikuši bēdīgie notikumi, kā vienā naktī varēja salauzt cilvēkiem dzīvi, izšķirt ģimenes,” teic A. Ruško. Tālajā braucienā viņu pavada meita Laila Kaca. “Mūsdienās bērniem stāsta pasakas par mikipelēm, taču manā bērnībā bija stāsti par Sibīrijas lielo upi, taigu un lāčiem. Tagad došos uz turieni, lai redzētu šīs vietas,” stāsta Laila Kaca.

Kopā ar bijušajiem izsūtītajiem un viņu tuviniekiem ceļā devās arī režisore Dzintra Geka ar filmēšanas grupu un luterāņu mācītājs Guntis Kalme.

Katras piemiņas plāksnes izgatavošana izmaksājusi nedaudz vairāk par 500 latu. Nepieciešamie līdzekļi, arī ceļa izdevumiem, iegūti, pateicoties ziedotāju labvēlībai. Ventspils dome piešķīrusi 1000 latu, lai daļēji segtu vienas piemiņas plāksnes izmaksas un ventspilnieces Nadeždas Novosjolovas ceļa izdevumus braucienam uz Igarku.

1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.


http://www.nra.lv/zinas/24500-uz-krasnojarskas-apgabalu-krievija-vedis-pieminas-plaksnes-izsutitajiem-latvijas-iedzivotajiem.htm

Grupa 19 cilvēku sastāvā no Rīgas dzelzceļa stacijas dosies ceļā Krieviju, lai tur izvietotu trīs piemiņas plāksnes izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem, informēja fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja un režisore Dzintra Geka.

Piemiņas plāksnes paredzēts izvietot trīs vietās Krasnojarskas apgabalā – Igarkas, Abanas un Jeņiseijskas muzejos. Uz divām plāksnēm būs uzraksti latviešu, krievu un angļu valodā – “Mūžīga piemiņa Latvijas bērniem deportāciju upuriem 1941-1949”, bet uz trešās plāksnes – līdzīgs teksts ar piemiņas veltījumu Latvijas mātēm.

Ceļā uz Igarku dosies gan režisore Geka ar filmēšanas grupu, gan bijušie izsūtītie un viņu tuvinieki, kā arī luterāņu mācītājs Guntis Kalme, kurš katras piemiņas plāksnes atklāšanā noturēs svētbrīdi.

Katras piemiņas plāksnes izgatavošana izmaksājusi nedaudz vairāk kā 500 latu. Nepieciešamie līdzekļi, tostarp ceļa izdevumiem, iegūti, pateicoties ziedotāju labvēlībai. Ventspils dome piešķīrusi 1000 latus, lai daļēji segtu vienas piemiņas plāksnes izmaksas un ventspilnieces Nadeždas Novosjolovas ceļa izdevumus braucienam uz Igarku.

Izsūtījumā Sibīrijā dzimusī Novosjolova, par kuras likteni stāsta režisores Gekas dokumentālā filma “…un Igarka, cerība un taurenis”, būs starp tiem brauciena dalībniekiem, kas 14.jūnijā sāks tālo ceļu uz Igarku. Braucēju vidū būs arī Ilmārs Knaģis, Gunārs Toms, Jānis Lauva, Vija Ķerpe, Astrīda Ruško un citi likteņa biedri.

Šodien viņi ar vilcienu no Rīgas dosies uz Maskavu, pēc tam ar lidmašīnu uz Krasnojarsku, tālāk ar autobusu uz Jeņiseijsku un Abanu, bet pa Jeņisejas upi ar kuģi līdz Igarkai. Rīgā plānots atgriezties 26.jūnijā.

June 15, 2009 Posted by | deportācijas, piemiņa, piemiņas vietas, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

Sibīrijas upuri dzīvo…

http://www.ogresvestis.lv/news.php?newsid=13081

Sibīrijā bojā gājušie, nomocītie upuri dzīvo palicēju atmiņās, stāstos, dzejās, vēstulēs, Valsts arhīvos un daudzās izdotās grāmatās gan mūsu zemē, gan citās valstīs.



Gribu pastāstīt par pagājušā gadā nogalē izdoto grāmatu «Kalupes sibīriešu stāsti». Par to zinu tālab, ka tajā stāstīts arī par manu māsīcu Sofija Baiks, kura ar ģimeni desmit cilvēku sastāvā 1941.gada 14.jūnijā tika deportēti, – tēvs Anufrijs Baiks uz Vjatlagas nāves nometni, bet māte Marija ar astoņiem bērniem uz Krasnojarskas apgabalu.

No nelielā Kalupes pagasta 1941.gadā izvesti 55 cilvēki, bet 1949.gadā – 169 cilvēki.

Māsīca Sofija pirms bojā ejas 30 gadu vecumā man novēlēja deviņas burtnīcas ar dzejām , tēlojumus un vēstules ar lūgumu darīt pasaulei zināmu netaisnību un mokas, kas piemeklējušas aizvestos Sibīrijā. Par to esmu daudz rakstījusi.

Pie manis ciemojās grāmatas izdevējas – Kalupes sieviešu kluba «Astras» pārstāves skolotājas Irēnas Mukānes vadībā. Viņām sniedzu daudzus Baiku ģimenes materiālus, stāstus, dzejas, fotogrāfijas un atmiņas. Grāmatā ievietota arī mana fotogrāfija un atzīmēts, ka godam pildu mīļās radinieces novēlējumu.

Daži atmiņu fragmenti

Gribu pastāstīt dažus fragmentus no Kalupes izsūtīto dzīves mokām.

«Uz Sibīriju ar bērniņu zem sirds,» – tas par Domiceļu Raščevsku. Lai nebūtu bērniņš jālaiž pasaulē zem klajas debess, abi ar vīru Leonu izraka dziļu bedri, tajā salika zarus, ar kājām samīcīja mālus un kūts mēslus un ar tiem pārklāja bedri. No vecu dēļu gabaliem uztaisīja durvis. Tā viņi dzīvoja. Leons bija dienējis sarkanajā armijā un, kad aizgāja pie komandanta prasīt normālākus dzīves apstākļus, tas sarkanarmieša apliecību iemeta krāsnī un noskaldīja: «Tu esi bandīts!»

Juzefa Mežraupe nomocīta smagos meža darbos. Dienas norma – 25 kubikmetri sagatavota materiāla, un 12 kilometri turp un atpakaļ bija jānoiet kājām līdz nometnei. No pienotavas palūdza piena trauku samazgas, tās sajauca ar miltu saslaukām un smalkām zāģu skaidām un cepa plāceņus. Niecīgs maizes gabaliņš tika vien darbā gājējiem, bet bērniem pārtika netika iedalīta. Viņi ēda zāli un dažādu nezāļu saknes. Daudzi mazuļi mira, jo bads bija neciešams un neaprakstāms. Vienā dienā nolīdzināja kapus, kas nepaspēja savējos pārapbedīt, tā mirušo bērnu kaulus vazāja suņi. Juzefai piedzima slimīga meitene Zentiņa.

Jadviga Motivāne izvesta ar sešus gadus vecu dēliņu, vīrs bija aizsargs un 1944.gadā tika nošauts. Mazais Vitolds katru dienu gāja pie vietējā kaimiņa prasīt, cik pulkstenis, jo tur uz galda bija karsta tēja un līdzi iedeva vienu ceptu kartupeli. Pēc gadiem viņš apprecēja Zentiņu.

Pēteris Kivlenieks kopa lopus, lielā salā govis piesala pie zemes, tās nebija iespējams piecelt un izslaukt. Kad viņš atteicās no šī darba, tika piesolīts nogādāt bedrē «pie baltajiem lāčiem». Vēlāk viņu norīkoja ar vērša pajūgu ceļa remontdarbos. Vienreiz bija jātiek pāri upei, kurā peldēja ledus gabali. Vērsis neparko negribēja iet upei pāri, tad Pēteris izģērbās veļā un peldot veda sev līdzi vērsi. Straume aiznesa virsdrēbes, un viņš krastā palika slapjš tikai veļā.Vai var iedomāties, ko tas nozīmēja šim cilvēkam? Pēc tam tika ievietots vietēja slimnīcā.

Vladislavs Bogdāns bija norīkots darbā zelta raktuvēs, gulēja caurās barakās uz plikiem dēļiem. Rītos mati ērkulī bija sasaluši, no drēbēm izpurināja sniegu, apēda maizes gabaliņu sērkociņu kastītes lielumā un uzdzēra pliku ūdeni. Palielinājās mirstība. Ja izsūtītais vairs nevarēja iziet darbā, viņu apdullināja ar sitienu galvā un prom uz «nāves ieleju» vilkiem un lāčiem par barību. Vēlāk viņu pārcēla uz virtuvi smagos darbos, uzturā deva tikai kartupeļu mizas, bet siltumā Vladislavs izdzīvoja. Iemanījās kartupeļus mizot ar biezu mizu un tās nesa citiem, lai paglābtu no nāves. Cilvēki ēda zirgu mēslus un bija laimīgi, ja varēja tos atrast, grauza priežu mizas, jebko, lai vilktu savu dzīvību. Pēc desmit gadiem pasludināja amnestiju. Kad Vladislavs pārbrauca mājās, vecāki viņu nepazina un raidīja prom. Kad nejauši ieraudzīja skrandaiņa roku, kurai trūka viena pirksta, atpazina savu dlu. Slaucējas nedrīkstēja lietot izslaukto pienu, bieži nāca kontroles un pārbaudīja, vai govis tīri izslauktas. Vienreiz odu atbaidīšanai uz ugunskura slepus izvārīja spainīti piena. Tūlīt ieradās komisija. Viena slaucēja uzmeta vāroša piena spainim lupatu un pati uzsēdās virsu, bet pārbaudītāji nesteidzās prom, sievai dega pēcpuse, bet celties nedrīkstēja, lai neiegāztu pārējās.

No Volgogradas izvestiem vāciešiem mūsējie iemācījās būvēt zemnīcas-būdas. Plēsa velēnas, lika starp žagariem, lipināja ar govju pļekām un māliem. Kad izžuva, būda bija gatava.

Izsūtīja arī Kalupes baznīcas prāvestu Pēteri Onckuli, kurš apbedīts dzimtenē.

Kalupes izsūtīto ciešanu stāstus varētu citēt vēl daudz, daudz.

Vēstī visai pasaulei

Sibīrijas mocekļi – kā mirušie, tā dzīvie – dzīvo ne tikai Kalupes, Ogres un visas Latvijas cilvēku, bet arī citu valstu un tautu atmiņās un izdevumos.

2006.gada 25.martā Ogres kultūras centrā represēto piemiņas saietā piedalījās Kanādas latviete Hilda E. Smeķis. Viņa vāca materiālus, personīgi tiekoties ar Sibīrijas izsūtītiem, lai izdotu grāmatu «Sāpju ceļš». Nesen saņēmu pa pastu biezu grāmatu, kurā H.E.Smeķis apstrādājusi izsūtītā Edgara Jasūna Sibīrijas moku stātus. Tās nosaukums «Aiz dzelzs vārtiem» (izdevuši Kanādas Daugavas vanagi). Šī grāmata pilnībā ir lasāma arī internetā. Tā vēstī visai pasaulei par izsūtīto latviešu mokām, pret viņiem vērstām zvērībām, badu, nāvi, čekistu patvaļu un daudz ko citu.

Anna Kudeiko

June 15, 2009 Posted by | deportācijas, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

Liepna–Krasnojarska: ceļojums piespiedu kārtā

http://www.lv.lv/?menu=doc&id=193271

Ieva Gundare, Okupācijas muzeja vēsturniece

Jakoviču ģimene vēl kopā: Jānis Jakovičs (1902–1942) un Alīda Lidija Jakoviča (1904–1982) ar meitām Intu (1929) un Andu (1933). 1940. gada 21. jūnijs, Alūksne. Fotogrāfijā nav redzama jaunākā meita Astra, kura piedzima 1941. gadā.*

Bezkaislīgā statistika vēsta, ka 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 443 cilvēkus – 8275 vīriešus un 7168 sievietes. Starp deportētajiem bija 3741 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Deportēto etniskais sadalījums bija: 81,3% latvieši, 11,7% ebreji, 5,3% krievi, 1,7% vācbaltieši un citi. Pavisam no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem miruši 6136 cilvēki jeb apmēram 40%, tai skaitā 43 cilvēki miruši ceļā, 700 cilvēki nošauti ieslodzījuma vietās, 3453 cilvēki miruši nometnēs, 1940 cilvēki miruši nometinājumā.

1941. gada 14. jūnija deportācija bija vērsta pret Latvijas sabiedrības eliti un iespējamiem pretošanās vadītājiem. Tāpēc deportējamo (viņus dēvēja par “pretpadomju un sociāli svešiem elementiem”) sarakstos iekļuva sabiedriski un politiski darbinieki, militārpersonas, policisti, uzņēmēji un intelektuāļi. Turklāt deportēja ne tikai konkrēto “sociāli svešo” personu, bet arī tās ģimenes locekļus. Liela deportāciju akcija notika armijas nometnē Litenē, kur dažus arestējamos nogalināja, bet pārējos – vismaz 430 karavīrus un virsniekus – deportēja.

Ievērojot PSRS Valsts drošības tautas komisariāta izstrādātās instrukcijas, izsūtīšanu īstenoja Latvijas PSR Iekšlietu un Valsts drošības tautu komisariātu darbinieki ar karaspēka un vietējo partijas un padomju aktīvistu atbalstu. Aresta brīdī cilvēkiem neuzrādīja apsūdzību un neinformēja, kas viņus sagaida. Apjukušie ļaudis īsajā laikā, kas bija atvēlēts, lai sagatavotos ceļam, bieži nespēja savākt nepieciešamās lietas – apģērbu, pārtiku, traukus. Visu nemaz nebija ļauts ņemt līdzi, piemēram, vērtslietas, naudu, pasi, bet visu deportēto personu atstāto īpašumu konfiscēja.

Stacijās no ģimenēm atšķīra vīrus un tēvus. Vēlāk bieži izrādījās, ka šī bija šķiršanās uz mūžu. Vīriešus (retāk – arī sievietes) aizveda uz nometnēm Pieurālos, Urālos, Tālajos Ziemeļos, pārējo ģimeni – sievietes, bērnus un sirmgalvjus – nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem. Nometnēs arestētajiem uzrādīja apsūdzību – par darbību neatkarīgās Latvijas Republikas laikā vai par “pretpadomju aģitāciju” jau padomju okupācijas gadā – un piesprieda dažāda ilguma ieslodzījumu vai nāvessodu. Savukārt nometinājuma vietās izsūtītajiem paziņoja, ka viņi ir nometināti uz 20 gadiem. Pēc kara politika pret nometinātajiem kļuva vēl bargāka un nometinājums bija domāts uz mūžu. Izsūtīto atgriešanās bija iespējama tikai pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām 20. gs. 50. gadu otrajā pusē.

Jakoviču ģimene bija viena no daudzajām 1941. gada 14. jūnija naktī izsūtītajām ģimenēm. Okupācijas muzejā par šo ģimeni glabājas liecības, kas šo gandrīz 70 gadus seno notikumu atklāj spilgti un cilvēciski. Dokumenti rāda, kāda nelaime tā bija vienai konkrētai ģimenei, un liek aizdomāties par deportāciju sekām visas Latvijas tautas mērogā. Šīs sekas ir ne vien fiziskie zaudējumi (bojāgājušie izsūtītie, nedzimušie bērni), bet arī darbs, ko cilvēki būtu varējuši veltīt Latvijas labā. Turklāt jāņem vērā arī sekas, ko deportācijas vilnis atstāja uz Latvijā palikušajiem – bailes. 1941. gada 14. jūnija traģiskie notikumi atņēma izcilus Latvijas pilsoņus, un bailes no atkārtotas izsūtīšanas veicināja masveida izceļošanu kara beigās.

Bijušo Liepnas pagasta vecāko, robežapsardzes posteņa priekšnieku un aizsargu vada komandieri Jāni Jakoviču ar sievu Alīdu Lidiju un trim meitām – 11 gadus veco Intu, 7 gadus veco Andu un pusotru mēnesi veco Astru – deportēja no dzimtas mājām “Bērziņiem” Abrenes apriņķa Liepnas pagastā. Līdzīgi kā citas izsūtīto ģimenes arī Jakoviči bija neizpratnē par notiekošo. Anda atminas: “Trijos naktī mūs modināja nepacietīgi sitieni pie ārdurvīm. Tur ar šautenēm rokās stāvēja divi vai trīs pamaza auguma čekas kareivji un vēl dažas personas. “Sataisieties, jums tūlīt jābrauc kopā ar mums,” pavēlēja ienākušais krievu čekists. “Paņemiet kaut ko sev vajadzīgu līdz!” Mēs bijām satraukti un apjukuši. Neviens jau neteica, kāpēc būtu jābrauc šiem nelūgtajiem svešiniekiem līdz un uz kurieni jābrauc, un uz cik ilgu laiku. Varbūt tepat līdz Liepnai vai uz Viļaku? Varbūt notiek kāds pārpratums? Mamma, apjukusi, ļaunu nojautu mocīta, steigā kaut ko ātri sameta somā. Paņēma nedaudz pārtikas dažām dienām. Paņēmām dažus vieglus vasaras apģērbus un piederumus mazās māsiņas apkopšanai. Tad mums lika iekāpt kravas automašīnā un aizveda uz Žīguru staciju. Uz sliedēm stāvēja garš, netīrs kravas vilciena sastāvs ar aizrestotiem logiem. Mēs ilgi sēdējām dzelzceļa malā un gaidījām – vai visu dienu! Mūs pat lāgā neapsargāja. Varēja mierīgi aiziet un paslēpties mežā. Bet mamma vienkārši nespēja paiet. Aiz pārdzīvojuma, aiz lielā pārbīļa viņai kājas bija kā atņemtas, kā pamirušas. Un tad pievakarē pie darba ķērās čekas operatīvais dienests. Neievērojot nekādus iebildumus, mūs kā dzīvniekus uz tirgu ātri sašķiroja atsevišķās grupās: sievietes ar bērniem un večukus sadzina pirmajos vagonos, spēcīgākos vīriešus ieslēdza atsevišķi ešelona beigu vagonos.”

Oficiālu miršanas apliecību ar ierakstu par tēva nošaušanu meitas saņēma tikai 1990. gadā.

Arī Jakoviču ģimenei šķiršanās no vīra un tēva stacijā bija uz mūžu. Gulbenes stacijā 15. jūnijā Jānis Jakovičs vēl izmeta zīmīti radiniekiem, kur rakstīja: “Pašlaik esam Gulbenē [..]. Lida ar bērniem jūtas labi, pats gan neesmu redzējis no Žīguriem. Cik dzirdams, tad brauksim uz Vissavienību, bet kur tieši – nav zināms. Ja variet, tad “Bērziņos” kaut ko nebūt no palikušajām pekelēm pievāciet. [..]” Jāni Jakoviču ieslodzīja Sevurallagā, kur PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņam “par piederību kontrrevolucionārai aizsargu organizācijai” piesprieda nāvessodu. Viņu nošāva. Ar to bojā gāja 40 gadus vecs Latvijas patriots, kas bija daudz darījis Latvijas labā un būtu bijis gatavs darīt vēl daudzus gadus.

Deportāciju vagonā mirušajai Astrai Jakovičai (1941. gada 27. aprīlis-1941. gada 28. jūnijs) veltīta lūgšana. Lūgšana sākas ar vārdiem: “Ej, bērniņ, nu. Dievs pats Tevi aicina.”

Savā zīmītē radiniekiem Jānis Jakovičs rakstīja, ka sieva ar bērniem jūtas labi, bet viņš nevarēja zināt patieso situāciju, jo ģimene bija šķirta. Par mātes emocionālo stāvokli, gaidot stacijā, liecina jau iepriekš citētās Andas atmiņas. Ceļā mātei no pārdzīvojumiem beidzās piens, un pēc divām nedēļām starp Sverdlovsku un Kurgānu divus mēnešus vecā Astra nomira. Viņas mirstīgās atliekas mātei bija jāatstāj Šadrinskas stacijas šķūnī, apmēram 2500 kilometru attālumā no Latvijas. Vēlāk vietējie to apraka.

Alīda Lidija Jakoviča šķīrās no jaunākās meitas un kopā ar divām vecākām meitām aizrestotajā vagonā devās tālāk Sibīrijas vidienē, līdz nonāca Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā – apmēram 4000 kilometru attālumā no mājām. Stacijā sovhozu un kolhozu priekšsēdētāji no izsūtītajiem izvēlējās sev darbiniekus. Vairāk nekā 20 cilvēku lielajai izsūtīto abreniešu grupai, arī bērniem, no stacijas kājām bija jādodas 25 kilometrus līdz nometinājuma vietai – Krasnopoļanskas sovhoza ciemam.

1941. gadā deportētās latvietes ar bērniem nometinājumā Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā. 1946. vai 1947. gads. Pirmā no kreisās sēž Alīda Lidija Jakoviča, viņai līdzās – meitas. Vīriešu nav, jo viņi bija nošķirti no ģimenēm un ieslodzīti gulaga nometnēs.

Par spīti visām grūtībām, Alīda Lidija Jakoviča ar divām meitām izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Viņas pieredzēja badu, kurā vienas meitenes dienas pārtika – viens kartupelis un cūku barība – šķita īsts gardums. Abas Jakoviču meitenes centīgi mācījās, guva izcilas sekmes un vēlējās turpināt izglītību, bet bieži saskārās ar netaisnīgu attieksmi. Piemēram, Inta vēlējās studēt medicīnu vai pedagoģiju, bet viņas izcilās sekmes un eksāmenu rezultātus neņēma vērā – varas pārstāvji uzskatīja, ka viņai kā deportētajai nav vēlams kļūt ne par ārsti, ne par skolotāju un neuzņēma studijām šajās specialitātēs.

Rokassomiņa un Latvijas karodziņš, ko 1941. gada 14. jūnijā līdzi paņēma deportētā Alīda Lidija Jakoviča.

Alīdas Lidijas Jakovičas līdzpaņemtā ādas rokassomiņa, kurā visu izsūtījuma laiku bija glabāts Latvijas karodziņš, atgādina par 14. jūnija nakti, par deportēto gatavošanos ceļam. Mēs nezinām, kas Alīdai Lidijai bija prātā, paņemot līdzi šo somiņu. Varbūt viņai svarīgs bija karodziņš? Varbūt viņa domāja par kaut ko praktisku un karodziņš aizceļoja uz Sibīriju pavisam nejauši? Skaidrs ir tikai tas, ka abi priekšmeti tika rūpīgi glabāti visu izsūtījuma laiku un pēc viņas atbrīvošanas 1956. gadā atvesti atpakaļ uz Latviju. Tas simbolizē gan atgriešanos un apļa noslēgumu, gan Latvijas valsts un tautas spēju izdzīvot.

* Fotogrāfijas un citi materiāli no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.

June 14, 2009 Posted by | deportācijas, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | 1 Comment

14. jūnijā, 2009

Ne minūtes gaismas, ne prieka

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56332

Sibīrijā uzstādīs piemiņas plāksnes nobendētajiem Latvijas bērniem un mātēm

Koku mīkstums un skuju tēja vēdera tiesai, kā arī nelokāma ticība pārdzīvot to elli un atgriezties Latvijā ļāva izdzīvot tikai dažiem no nāvē izsūtītajiem latviešu bērniem un mātēm. Desmit izdzīvojušie un no izsūtījuma savulaik atgriezušies tagad dosies uz Sibīriju iemūžināt deportēto piemiņu. Rīt, 14. jūnijā, Sibīrijas bērnu fonda dibinātāja režisore Dzintra Geka, filmēšanas grupa, kā arī desmit Sibīrijas bērni, no Rīgas caur Maskavu dosies uz Krasnojarsku, lai turp aizvestu un uzstādītu trīs bronzas piemiņas plāksnes. Braucēju vidū būs Ilmārs Knaģis, kurš licis krustus Vjatlagā nobendētajiem tēviem, Gunārs Toms, kurš palika kā viens no četriem bāreņiem, kad viņu mammu nošāva 1941. gada decembrī Jeņisejskas cietumā, Jānis Lauva, Vija Ķerpe, Astrīda Ruško. Piemiņas plāksnes tiks liktas Igarkā – latviešiem, kuri palikuši mūžīgajā sasalumā, Jeņisejskā – latviešu mātēm, kuras glāba bērnus, un Abanas muzejā – Latvijas bērniem, kuri palika Sibīrijā.

“Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence,” saka režisore Dzintra Geka.

Bads un tumsa

“Kad gāju uz Plahinu, es skaitīju Skalbes dzejoli – pa mežu staigā un bērniem eglītes cērt, un ticēju brīnumam. Gāju un domāju, ka eņģeļi sāks kaut ko bērt no gaisa. Ja nebūtu tās ticības, tad laikam neizdzīvotu,” atmiņās dalās Pēteris Bērziņš, kurš kopā ar citiem 700 likteņa biedriem, pamatā sirmgalvjiem, sievietēm un maziem bērniem, rudenī tika izmests Jeņisejas stāvajā krastā – Agapitovā. Pavasari šajā nāves salā dzīvi sagaidīja vairs tikai mazāk par simtu izmocītu cilvēku.

“Ja ēda tikai to, ko deva, tad nevarēja izdzīvot, bet mēs ēdām koku mīkstumu starp mizu un koksni, vārījām skuju tēju,” atceras P. Bērziņš. “Tie, kas lika miltiem klāt zāģu skaidas, tie mira lielās sāpēs, to nedrīkstēja darīt. Lielākā daļa bija vecu cilvēku un mazu bērnu. Ja nomira vecāki, tad arī bērni mira.”

“Mamma strādāja apglabāšanas brigādē. Miroņus ar virvēm vilka kalnā, apglabāja bez zārkiem. Vienu līķi vilka sešas sievietes,” atminas Biruta Kazaka. “Ar pavasara iestāšanos sākās tīrā elle. Zemnīcas peldēja. Ūdens zemē neiesūcās, jo tur ir mūžīgais sasalums. Ievilkām zemnīcā laivu un braukājām gar nārām. Cilvēki nosala, krāsnis vairs nevarēja kurināt. Pavasarī, kad sāka iet ledus, daudzi saslima ar cingu un nomira.”

Ļevs Notarevičs aiz polārā loka pavadīto laiku raksturo kā nebeidzamu nakti: “Bads un tumsa. Tā tumsa – desmit mēnešus gadā – tā simbolizēja to stāvokli, kādā atradāmies mēs. Tur nebija ne minūtes gaismas, nebija ne minūtes prieka.”

Agapitova un izglābtie

Inta Prauliņa (Ruka) kā vienu no necilvēcīgākajiem darba posmiem atceras malkas sagatavošanu: “Bijām garā rindā iejūgti pa divi kā zirgi smagās koka ragavās un polārajā naktī, salā pa bezceļu bija jāiet uz mežiņu sagatavot malku cehu apkurei. Mēs bijām divatā ar Austru Gulbi, vēl nepieaugušas, nepaēdušas meitenes, pašdarinātos apavos, plāniem cimdiem un apģērbu – nevarējām izpildīt normu. Zāģis un cirvji bija neasi, un arī spēka nebija.”

Dramatiski pārdzīvojumi uz mūžu ierakstīti Valentīnas Priedeslaipas (Voicišas) atmiņā: “Mums bija tikai divas segas. Zem vienas gulēja lielās māsas un brālītis, un mēs ar mammu zem otras. Kad četrgadīgā māsiņa jau bija nomirusi, mamma teica: neraudi neko… māsiņa bija mirusi… lai viņa guļ ar mums, ja dabūs zināt, ka viņa ir mirusi, mums nedos viņas maizīti, bet tā mums būs vairāk maizītes.” Vēlāk Valentīna zaudēja arī māti, tad brāli: “Kad nomira brālītis, mēs jau bijām zemnīcā. Otrā stāva nārās. Viņš prasa ēst – nu nav ko dot, rādījām, kā putniņi skrien. Viņš apklusa un vārda tiešā nozīmē bada nāvē nomira.” Pēc dažām dienām medpunktā izdzisa arī 17 gadus vecā māsa, bet vēlāk pārgurusi, meža darbos nosalusi arī Valentīnas vecākā māsa.

“Sieviešu un bērnu sūtīšana bezjēdzīgā nāvē ir kā nežēlības kvintesence,” saka režisore Dzintra Geka, kura šobrīd pabeidz darbu pie filmas “Agapitova un izglābtie”, noslēdzot dokumentālo filmu ciklu par Sibīrijas bērniem. Filma tiks demonstrēta Latvijas televīzijā 14. jūnijā. “Pārciestās šausmas atstājušas šajos cilvēkos nedzēšamas pēdas,” teic Dz. Geka. “Kā paši Sibīrijas bērni man sacījuši, daudzi vēlāk nav gribējuši sev bērnus, jo zemapziņā baidījās no sāpēm, ko tiem var nākties piedzīvot. Vairākums pieļāva domu, ka kaut kas tāds varētu atkārtoties.”

Jau devīto reizi Rīgā kopā pulcēsies Sibīrijas bērni, lai atcerētos traģiskos notikumus un pieminētu tos, kuri palika izsūtījumā. Okupācijas muzejā norisināsies konference, kas veltīta 1941. gadā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem. Būs arī ziedu nolikšana pie “Bārenītes” Pils laukumā, notiks arī Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” angļu valodas izdevuma atvēršana.  Kino muzejā norisināsies dokumentālās filmas “Agapitova un izglābtie” pirmizrāde, kā arī tikšanās ar filmēšanas grupu. Sestdienas vakarā Sv. Jāņa baznīcā tiks sniegts koncerts “Aizvestajiem”.


UZZIŅA
1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

Par izsūtīto likteņiem vēstī grāmata “Sibīrijas bērni” divos sējumos, kuros apkopoti 670 dzīvesstāsti, kā arī Dzintras Gekas veidotais dokumentālo filmu cikls.


Atklās interaktīvo gulaga karti

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56379

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, 14. jūnija, rītā Okupācijas muzejā tiks atklāta interaktīvā gulaga karte, kas ir daļa no nākotnē paredzētās muzeja ekspozīcijas.

”Tas ir instruments gidam, kurš tagad varēs daudz vairāk parādīt: nometņu tīkla mērogus; kur ir Vorkuta, kur Noriļska, kur nometinājuma vietas, kurās latvieši visbiežāk nonāca,” stāsta Okupācijas muzeja vēsturniece un šī projekta vadītāja Ieva Gundare. Iekārta sastāv no mazāka un lielāka monitora, kā arī datora ar īpašu programmnodrošinājumu. Mazais, skārienjutīgais ekrāns domāts individuālajiem apmeklētājiem, lielais – grupām, kuras vada gids. Digitālā karte ir vairākās apakšnodaļās sadalīts stāsts par gulaga sistēmu un Latvijas ļaudīm tajā, par 1940. – 1949. gada represijām, dzīvi nometnēs un nometinājumos. Tā ir informācija par nometņu izvietojumu, deportācijas ceļiem, lielāko raktuvju atrašanās vietām un temperatūru, kāda valdīja šajos PSRS nostūros. Pieskaroties vienai vai otrai vietai uz ekrāna, apmeklētājs pats izvēlas interesējošo informāciju, kas pasniegta kā ilustrācijām bagātināts stāsts latviešu valodā. Iespējami arī subtitri angļu, vācu un krievu valodā. Līdzīgas interaktīvās sistēmas jau ir Ventspils un Turaidas muzejos.

Interaktīvo gulaga karti dizaina uzņēmumā ”Dd Studio” sagatavojuši mākslinieki Jānis un Miks Mitrēvici. Vairāk nekā puse interaktīvajai kartei nepieciešamo līdzekļu (39 tūkstoši eiro) ne bez pūlēm iegūti no Eiropas Kopienas programmas ”Eiropa pilsoņiem”, pārējais ir Okupācijas muzeja savāktie ziedojumi.

Uz atklāšanu svētdien aicināti pirmkārt jau visi tie, kas ar saviem stāstiem un dotajiem priekšmetiem palīdzējuši tapt šim projektam.


Ciešanu varavīksne Baltezerā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/rit.-.14..junijs/?doc=56378

Baltezera kapos atklās pieminekli “Ciešanu vārti”, kas veltīts aptuveni 130 komunistiskā terora upuriem, kurus Valsts drošības komiteja barbariski spīdzināja pagrabos un nošāva Baltezera krastā 1941. gada vasarā.

Piemineklī varavīksnes un vārtu formā ir savijušās trīs sērojošas figūras, bet zem tām ir rakstīti Kārļa Skalbes vārdi: “Aiz manis zeme, pilna sāpju.” Melnā granīta plāksnē ir ierakstīti Valsts drošības komitejas nomocīto un Baltezera krastā pie kādas vasarnīcas nošauto upuru vārdi, pastāstīja Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks un projekta “Ciešanu vārti” vadītājs Pēteris Balzāns. Uz plāksnes īpašas atzīmes ir pie upuriem, kuri ir bijuši Lāčplēša ordeņa kavalieri. “Tie bija augsta ranga politiskie darbinieki, virsnieki un policisti, robežsargi,” paskaidro P. Balzāns.

Pieminekli veidojusi tēlniece Vija Dzintare un arhitekte Irēna Rubauska. Konkursu par pieminekļa izveidi komunistiskā terora upuriem Baltezerā Ādažu novada dome izsludināja 2006. gadā. Kopumā projekts izmaksājis apmēram 60 000 latu. Līdzekļi nākuši no valsts, vietējās pašvaldības, Eiropas Savienības, kā arī Zaļo un zemnieku savienības, “Daugavas vanagu” Toronto nodaļas un citiem ziedotājiem.


Upuru piemiņas dienai veltītie pasākumi

13. un 14.jūnijā Okupācijas muzejā bērnu zīmējumu izstāde. 2009.gada labākie darbi. Rīko: Fonds Sibīrijas bērni

Rīgā Plkst. plkst. 11.00 Piemiņas pasākums komunistiskā genocīda upuriem Šķirotavā. Pasākumu vada: Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Andrejs Pūriņš. Pasākumu rīko:
Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrība, Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekcija

Plkst. 11 – Latvijas Okupācijas muzejā interaktīvās gulaga kartes atklāšana.

Plkst. 13 – Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, ziedus pie Brīvības pieminekļa noliek Latvijas Politiski represēto apvienības valde, kā arī Saeimas vadība un deputāti, Ministru prezidents un valdība, Bruņoto spēku štāba virsniecība, Rīgas domes un izpilddirekcijas pārstāvji, ārvalstu vēstnieki.

Plkst.12 – 13 – Rīgas rātsnama zvani atskaņos speciāli sagatavotu, tematisku melodiju programmu.

Plkst. 16.00 Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē Garīgās mūzikas koncerts MŪZIKA DZIEDĒ UN PALĪDZ…    Piedalās koris TĒVZEME, diriģents Tālivaldis Gulbis, solisti: Māra Krauja – Reine (mecosoprāns), Aira Rūrāne (soprāns), Gunita Gulbe (vijole), Solvita Vanaga (ērģeles).

Plkst. 19.00 Rīgas Domā Koncerts LAMENTATION
Piedalās: Profesionālais pūtēju orķestris RĪGA, Rīgas kamerkoris AVE SOL, kamerkoris AUSTRUMS, soliste Aira Rūrāne, Diriģents Andris Poga.
Programmā: J. Brāmss – Divas daļas “Selig sind” un “Ihr habt nun Traurigkeit” no Vācu rekviēma; P. Vesenauers – Lamentation; M. Ellerbijs – Dona nobis pacem; Dž. Verdi – “Libera me” no Rekviēma; J. van der Rosts – Et in terra pax. Ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, kurus var saņemt Rīgas Doma kasē.

No 1. jūnija līdz 30. jūnijam Rīgas Centrālajā bibliotēkā un filiālbibliotēkās
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai 14. jūnijā veltītas literatūras izstādes

“Likteņdārzā” – uz salas Daugavas vidū pie Kokneses – plkst. 17 sākas brīvdabas piemiņas dievkalpojums, kuru vada luterāņu mācītājs Valdis Baltruks un katoļu mācītājs Viktors Stulpins.

Gulbenē un Litenē deportāciju upuru, tostarp represēto Latvijas armijas virsnieku, piemiņas pasākumus rīkos Nacionālie bruņotie spēki sadarbībā ar Gulbenes rajona pašvaldībām.

Liepājā piemiņas atcere paredzēta plkst. 11 Liepājas Centrālkapos pie represēto piemiņas akmens, bet plkst. 14 Liepājas Latviešu biedrības namā notiks pasākums “Liepājas politiski represēto klubam – 20”.

Cēsīs plkst. 11 dievkalpojums un svētbrīdis Svētā Jāņa baznīcā, plkst. 13.30 – piemiņas brīdis un ziedu nolikšana dzelzceļa malā pie piemiņas akmens 1941. gadā izsūtītajiem, vēlāk – Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas zālē Cēsu bērni sniedz koncertu, plkst. 17.15 – Amatas pamatskolā ar stāstījumu viesojas Ingrīda Lāce un koncertē dziesminiece Ieva Akurātere.

Tukumā restaurēta represēto piemiņas vieta, kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas “Tukums 2”, kur piemiņas brīdis sāksies plkst. 13.

Ventspilī piemiņas brīdis notiks plkst. 13 pie piemiņas akmens Tilta dārzā.

June 13, 2009 Posted by | deportācijas, Filmas, genocīds, grāmatas, gulags, Okupācija, piemiņa, piemiņas vietas, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture | 1 Comment

%d bloggers like this: