Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kas bija 1940. gada 17. jūnija «varoņi»

Aivars Stranga, Latvijas Avīze

Asiņainie notikumi Rīgas Stacijas laukumā pirmajā Latvijas okupācijas dienā

Ap plkst. pieciem 1940. gada 17. jūnija rītā sarkanās armijas vienības vairākās vietās šķērsoja Latvijas robežu. Desmit stundas vēlāk Rīga piedzīvoja līdz tam nepieredzētu huligānisma uzliesmojumu, kam policija nebija gatava.

Rīgu jau no plkst. 10 vairākkārt pārlidoja padomju kara lidmašīnas, gatavas pakļaut pilsētu bombardēšanai gadījumā, ja tomēr tiktu izrādīta pretestība okupantiem, kā tas jau bija noticis PSRS agresijas laikā pret Somiju 1939. gada rudenī. Uz Rīgu virzījās 3. armijas 121. un 126. strēlnieku divīzijas tanku daļas. Citas 3. armijas vienības okupēja pārējo Latviju. Vienos dienā padomju karaspēks sasniedza Latvijas galvaspilsētu un izvietojās pilsētas stratēģiski svarīgākajās vietās. Latvijas varas iestādēm pilnīgi negaidīti sākās brutālas masu nekārtības Stacijas laukumā, kur izvietojās padomju tanki, kas bija šķērsojuši Zemgales tiltu un ienākuši no Pārdaugavas puses.

Akmeņi policistiem

Pirmie, kas sveica okupantu tankus, ap plkst. 13 bija strādnieks, acīmredzot vecticībnieks, Teodors Borisovs ar sievu un ebrejs Jedelis Jofe, arī strādnieks. Jānorāda, ka samērā daudzi vecticībnieki bija aktīvi okupantu sagaidītāji, taču vēlāk vairāki ievērojami vecticībnieku vadītāji tika represēti (1940. gada 8. oktobrī tika arestēts un ar astoņiem gadiem gulagā sodīts ievērojams vecticībnieku vadītājs ne tikai Latvijā, bet visas Baltijas mērogā, rēzeknietis Ivans Zavoloko).

Ap plkst. 14 policija jau sāka aizturēt pirmos aktīvākos tanku sveicējus – pie Zemgales tilta aizturēja strādnieku Aleksandru Pjanko, kurš meta uz tankiem ziedus, un strādnieku Aleksandru Kaļiņinu. Abi, kā redzam, bija krievi.

Ap pusdiviem dienā PSRS karaspēks jau bija izvietojies Stacijas laukumā, ieņēmis pasta ēku, kur atradās telegrāfs, telefona centrāle un radiofons, bija pārtraucis radiofona raidījumus. Līdz plkst. 15.30 stāvoklis Stacijas laukumā bija vēl samērā mierīgs, bet tad, kā vēlāk liecināja Rīgas prefekts Kārlis Jaunarājs, ”pie stacijas ēkas sāka parādīties daudz iereibušo, pa lielākai daļai žīdu jaunieši un daži pazīstami Latgales priekšpilsētas nekārtību cēlāji, kuri sāka aizskart un uzmākties kārtības sargiem”. Pūlis auga, kļuva arvien agresīvāks, un sākās asas sadursmes ar policiju, kas acīmredzami neko tamlīdzīgu nebija gaidījusi. Pūlis sāka uzbrukt policistiem, sākotnēji izmantojot akmeņus. Daļa sarkanās armijas sveicēju sakāpa uz tankiem. Viens no tanku sagaidītājiem, Latgales priekšpilsētas komunists krievs Makars Jakovļevs savās atmiņās rakstīja: ”Redzēju, kā policistam tieši pa pakausi trāpīja bruģakmens.” Ap plkst. 16 cits huligāns, krievu strādnieks Mihails Sivoha tika ievainots sadursmē, ko pats izprovocēja. Pirmais, kuru policija aizturēja, bija ebrejs Šoloms Kaplans. Sākotnēji pūļa savaldīšanai norīkoja tikai Rīgas prefektūras 6. iecirkņa kārtībniekus Kārļa Zelmiņa vadībā. Tas bija krietni par maz. Jau ap plkst. 16 PSRS sūtniecība pieprasīja prefektam Jaunarājam, lai tiek atbrīvots laukums no pūļa, kurš uzmācās padomju tankistiem. Kā vēlāk pēc Latvijas aneksijas PSRS prokuratūrai liecināja bijušais Rīgas prefektūras 2. iecirkņa uzraugs I. P. Kalniņš, viņš saņēmis no prefekta rīkojumu tikt galā ar pūli, turklāt Jaunarājs piebildis, ka PSRS vēstniecība uzsvērusi: ja policija pūli nesavaldīs, padomju armija pati ņems visu varu savās rokās. Tā ir ļoti būtiska liecība – iespējams, okupanti patiešām cerēja, ka Latvijas varas iestādes netiks galā ar brutālo pūli un padomju armija tieši un pilnīgi pārņems visu varu savās rokās jau 17. jūnijā. Tad turpmākā notikumu gaita okupētajā Latvijā būtu varējusi iegūt kaut ne satura, bet formas ziņā atšķirīgāku veidu un tempu.

Huligānu svētki

Taču atgriezīsimies pie notikumiem 17. jūnija pēcpusdienā Stacijas laukumā Rīgā. Pēc plkst. 16 pūlis jau kļuva tik agresīvs, ka sāka uzbrukt policistiem ar nažiem. Kārtības sargus apmētāja akmeņiem arī no viadukta pāri Gogoļa ielai. Prefektūras jātnieku nodaļas priekšnieks A. Martinsons nolēma iesaistīt jātnieku policiju, lai izklīdinātu pūli, taču policistiem bija aizliegts lietot šaujamieročus un bija jāiztiek tikai ar gumijas rundziņām. Trīspadsmit jātnieki nespēja tikt galā ar jau burtiski trakojošo pūli. Vairākkārt, 1933. gadā pat par ļoti smagiem kriminālnoziegumiem, sodītais Teodors Grigorjevs, kurš bija vēl arī piedzēries, smagi sadūra kārtībnieku Bernhardu Zaprausku un mēģināja sadurt jātnieku policistu Jāni Poli. Tādi kā Grigorjevs bija šīs netīrās dienas simboli. Vieglākus nažu ievainojumus guva kārtībnieki Arturs Krenbergs un Konstantīns Krūmiņš. Tikmēr huligānu un bandītu vidū parādījās arī daži komunisti. Te jāpiemin Ansis Kadiķis, kādas Vecmīlgrāvja kokzāģētavas strādnieks; Pēteris Garancis, četras reizes sodīts par zādzībām; ”revolucionārs” un LU mehānikas fakultātes ”mūžīgais students” Pauls Priede. Sadursmēs ar policiju nāvīgi tika ievainots pusaudzis, vecticībnieks Iļja Tihomirovs, bet ap plkst. 17 nāvīgi ievainoja arī krievu pareizticīgo Pāvilu Krišu. Abu nejaušajā bojāejā bija vainojami vienīgi agresīvie huligāni un dauzoņas, kas bija izraisījuši asiņaino haosu Stacijas laukumā.

Aptuveni plkst. 18 pūlis ar akmeņiem apmētāja prefektūras virskārtībnieku Eduardu Lauri, kurš pilnīgi mierīgi stāvēja satiksmes regulēšanas postenī pie pasta. Tikai ap plkst. 18 policijas inspektors J. Ķīselis, kad pats jau tika apmētāts ar akmeņiem, nolēma, ka prefektūras aizsardzības rota un jātnieki netiks galā ar trakojošo pūli un ka jāizsauc armija. Iekšlietu ministrijā laikam uz kādu brīdi bija valdījis apjukums, jo ministrs Kornelijs Veidnieks, kurš uzturējās prefektūrā, tieši blakus Stacijas laukumam, izteicās, ka policisti, iespējams, rīkojušies pārāk enerģiski un tāpēc izraisījuši incidentus. Tas bija nepamatots secinājums, kuru var izskaidrot vienīgi ar to, ka Veidniekam nebija ienācis prātā, ka kaut kas tamlīdzīgs var norisināties parasti tik civilizētajā Rīgā, kurā, kā izrādījās, diezgan daudz bija arī neatkarīgās Latvijas ienaidnieku.

Vēl vismaz trīs stundas – no plkst. 18 līdz 21 – savaldīt pūli neizdevās. Ap plkst. 20 ebreju jauniešu grupa ar B. Floru priekšgalā mēģināja uzbrukt prefektūras 11. iecirkņa kārtībniekam Jūlijam Puķītim. Latgales priekšpilsētas jeb ”maskačkas” pazīstamais dauzoņa krievs Konstantīns Juhanovs, ar iesauku Kostja, vispirms apmētāja policistus ar akmeņiem, bet tad sadūra kārtībnieku Arturu Kolkovski. Cits ”maskačkas” bandīts krievs Teodors Grigorjevs arī ar nazi uzbruka policistiem. Dauzoņas ielauzās arī K. Sīpola ieroču veikalā K. Barona ielā 14, un nu viņu rīcībā bija šaujamieroči, lai arī, pēc visa spriežot, 17. jūnija “varoņu” rokās tie bija bijuši arī pirms tam. Veidniekam beidzot nekas neatlika kā aicināt kārtības ieviešanai armiju – štāba bataljonu un 4. un 5. pulka karavīrus. Tāds lēmums noteikti bija jāpieņem jau agrāk.

Saskrēja no visurienes

Vispretīgākā diena Latvijas vēsturē – jo līdzās traģikai, kuru nesa okupantu armijas ierašanās, pretīguma nokrāsu tai deva dauzoņas – beidzās tikai ap deviņiem vakarā, kad izklīdināt trakojošo pūli izdevās vien ”pēc vislielākām pūlēm un ņemot palīgā karaspēka grupas un ugunsdzēsējus”. Sadursmēs ar pūli bija cietuši 57 policijas darbinieki, 16 no viņiem bija spiesti ārstēties kara slimnīcā. Trijiem bija durtas brūces. Vakarā Veidnieks nekavējoši izdeva rīkojumu, kurš stājās spēkā tūlīt un aizliedza Rīgā ”privātpersonām atklāti pulcēties ielās, laukumos un apstādījumos vienkopus vairāk par četrām personām”. No plkst. 22 vakarā līdz plkst. 4 rītā bija aizliegts vispār atstāt dzīvokli, lai dotos uz ielas. Aizliedza tirgot alkoholu, tika slēgti ieroču veikali. 18. jūnijā Rīgā izsludināja aplenkuma stāvokli, bet iepriekšminētie aizliegumi tika attiecināti uz visu valsti. Uz trim dienām Latvijā burtiski iestājās klusums. Ja valstī noteicēji jau nebūtu okupanti, kārtība un miers tiktu nodrošināts arī turpmāk. Dauzoņas slapstījās vai slēpās; aizsargi un armija kontrolēja stāvokli, bet 18. jūnija rītā Rīgas prefekts Jaunarājs sāka administratīvi sodīt aktīvākos huligānus. Viņš nepaspēja iesākto pabeigt līdz 21. jūnijam, kad okupanti un Augusta Kirhenšteina marionešu valdība prefekta darbību pārtrauca.

Jaunarājs pasludināja sodu 26 huligāniem, taču nav īsti skaidrs, vai viņus visus aizturēja vai tikai identificēja. Tas īpaši attiecas uz pirmo sodīto – Ansi Kadiķi. Viņš netika notverts. Sarakstā Kadiķim sekoja Genohs Kreiness no Avotu ielas 53/55, Dāvids Goldbergs no Stabu 46, Iciks Helbarts no Visvalža 3a, Haims Kļackins no Stabu 51, Terentijs Minovs no Brīvības 239, Lietuvas pavalstnieks Giršs Kantors no Katoļu 17, Staņislavs Maslovskis no Akmeņu 8, Šoloms Kaplāns no Krasta 39, Fjodors Avanesovs no Kapseļu 14, Augusts Pauders no K. Barona 90, Eduards Skadulis no Baznīcas 34, Pēteris Lūsis no Stabu 46/48, Pauls Priede no Krāsotāju 11, Aizenajs Jezdovskis no Katlakalna pagasta, Ichoks Drotli no Elijas 17, Jānis Bērziņš no Tvaika 15, Grigorijs Vanuškins no Buru 9, Jānis Tomsons no Vilku 3, Pēteris Vasiļjevs no Latgales 89, Ābrams Semjonovs no Lazdonas 11, Leiba Meierovics no K. Barona 2, Pavels Kapkovs no Dzirnavu 169, Jānis Smaišs un Dmitrijs Kalimovs abi no Līves 18, Jūlijs Frīdlenders no Šampētera 1.

Atzīmēsim trīs lietas: pirmkārt, starp 26 sodītajiem bija deviņi ebreji. Tas nav maz, bet nav arī vairākums, jo krievu bija tieši tikpat. Latvieši bija astoņi – Kadiķis, Pauders, Skadulis, Lūsis, Priede, Bērziņš, Tomsons, Smaišs. Tātad galveno nemiera organizētāju pēc nacionālās piederības bija gandrīz vienādā skaitā – krievi, ebreji, latvieši. Protams, zīmīgi ir tas, ka krievu un ebreju kopiena tobrīd Rīgā katra bija tikai ap 10% pilsētas iedzīvotāju. Vēlreiz jāatzīmē – ne visus dauzoņas paspēja aizturēt. Krievu un latviešu skaits noteikti būtu audzis, ja jaunā vara nepārtrauktu Jaunarāja darbību 21. jūnijā.

Otrkārt, lietā būtiskas ir aizturēto dzīves vietas. Tās liecina, ka dauzoņas nenāca tikai no Stacijas laukumam tuvējām ielām. T. Minovs bija atskrējis pat no Brīvības ielas 239, citi – no Pārdaugavas, Sarkandaugavas! Protams, dienas laikā līdz Stacijas laukumam varēja nokļūt no jebkuras Rīgas vietas, tomēr rodas iespaids, ka brutālie nemieri nebija tikai stihiski, bet arī organizēti. Jo, un tā ir trešā lieta, kuru gribu atzīmēt, visbargāko soda mēru – trīs mēnešus aresta bez tiesībām to aizstāt ar naudas sodu – prefekts Jaunarājs bija piespriedis latviešu komunistam Ansim Kadiķim.

June 9, 2009 - Posted by | Okupācija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: