gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atklāj Baltijas ceļam veltītu fotoizstādi

Latvijas Ārlietu ministrijā atklāta Baltijas ceļam veltīta ceļojošā fotoizstāde The Baltic Way that moved the world, ziņo Ārlietu ministrija.

Līdz 25.augustam izstāde būs skatāma Rīgā, bet jau augusta beigās tā ceļos uz Parīzi, kur tiks izstādīta Francijas Senāta un Baltijas valstu vēstniecību rīkotajos pasākumos, kā arī mākslas galerijā Le Pont-Neuf. Pēc tam tā būs aplūkojama arī Londonā un Stokholmā.

Izstādi sagatavojusi Ārlietu ministrija sadarbībā ar fotogrāfu Ilmāru Znotiņu.

1939.gada 23.augustā PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kas ietekmēja Eiropas un visas pasaules turpmāko vēsturi. Līguma slepenais papildprotokols – Molotova-Ribentropa pakts – paredzēja Austrumeiropas sadali starp PSRS un Vāciju, Baltijas valstīm nonākot Padomju Savienības interešu sfērā.

Pēc piecdesmit gadiem – 1989.gada 23.augustā – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas tautas pārsteidza pasauli, sadodoties rokās un izveidojot vairāk nekā 600 kilometru garu cilvēku ķēdi, tādējādi parādot spēcīgo tautu gribu atjaunot Baltijas valstu neatkarību.

Šajās dienās Barbadosā notiekošajā UNESCO programmas Pasaules atmiņa Starptautiskajā ekspertu padomē ir pieņemts lēmums akciju Baltijas ceļš iekļaut Starptautiskajā reģistrā, tādējādi apliecinot šīs akcijas nozīmīgumu un piederību visas cilvēces kolektīvajai atmiņai. Iekļaujot dokumentu kopumu Starptautiskajā reģistrā, Baltijas ceļam kā fenomenālai masu nevardarbīgajai kustībai tiek apliecināts starptautiskās sabiedrības novērtējums, kā arī uzsvērta vienotības, solidaritātes un brīvības ideju vērtība Baltijas valstīs un visā pasaulē.

July 31, 2009 Posted by | PSRS sabrukšana | Leave a comment

“Baltijas ceļš” iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā

Liene Krīvena

UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskā ekspertu padome apstiprinājusi akcijas Baltijas ceļš dokumentārā mantojuma iekļaušanu UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā.

Baltijas valstu kopīgi sagatavotā nominācija “Baltijas ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības” UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajam reģistram tika iesniegta 2008. gadā, un tajā apkopota virkne materiālu, kas liecina par 1989. gada 23.augusta notikumiem Baltijā – dokumenti, fotogrāfijas, video un citas dokumentāras liecības, kas stāsta par šīs akcijas sagatavošanu, norisi un rezultātiem.

UNESCO ekspertu padomes sanāksmē, kas notiek no trešdienas līdz piektdienai Bridžtaunā, Barbadosā, piedalās arī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) prezidents, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.

“Akcijas Baltijas Ceļš dokumentārā mantojuma iekļaušana UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā ir apliecinājums tam, ka pasaules līmenī šis fenomens – triju valstu spēja apvienoties masveidīgā, bet miermīlīgā akcijā, lai paustu savu nostāju un sasniegtu mērķi – neatkarību no padomju varas, ir atzīts par kaut ko ļoti īpašu. Starptautiskā sabiedrība ir apliecinājusi šīs akcijas nozīmi un ietekmi ne tikai uz nākotni un attīstību Baltijas valstīs, bet visā pasaulē. Kā zināms, tieši pēc akcijas Baltijas valstīs krita Berlīnes mūris, notika Samta revolūcija Čehijā – Austrumeiropa atbrīvojās no uzspiestā režīma, turklāt miermīlīgi,” stāsta Andris Vilks.

“Pasaules atmiņa” ir viena no UNESCO komunikācijas un informācijas programmām, kas izveidota ar mērķi saglabāt nozīmīgāko pasaules dokumentāro mantojumu. UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā no Latvijas jau ir viena nominācija. 2001. gadā tajā tika iekļauts Dainu skapis. Starptautiskais UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” reģistrs ir veidots uz UNESCO Pasaules mantojuma saraksta bāzes, tikai tajā tiek apkopoti pārvietojami dokumentārā mantojuma objekti, kas arī ir vēstures pieminekļi un kultūras mantojuma daļa. Programmas galvenais uzdevums ir, veicinot šī mantojuma aizsardzību, izziņu, popularizēšanu un pieejamību visplašākajai sabiedrībai, nodrošināt cilvēces atmiņas saglabāšanu, pārmantošanu un apziņu visā pasaulē.

UNESCO LNK pauž gandarījumu, ka šis starptautiskās UNESCO ekspertu padomes lēmums pieņemts tieši šogad, kad aprit 20 gadi kopš akcijas Baltijas Ceļš norises, tādējādi pastiprinot visaugstāko pasaules atzinību šim notikumam.

Atzīmējot akcijas Baltijas Ceļš 20. gadadienu, šā gada augustā notiks vairāki dažādu institūciju un organizāciju rīkoti pasākumi, tajā skaitā arī ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) atbalstu.

Baltijas Ceļa atceres pasākumi sāksies jau 31.jūlijā ar fotoizstādi Ārlietu ministrijā, kas tapusi sadarbībā ar fotogrāfu Ilmāru Znotiņu. Ceļojošā izstāde “The Baltic Way that moved the world” tiks atklāta plkst. 12:00 Ārlietu ministrijas foajē. Līdz 25. augustam tā būs skatāma Rīgā, pēc tam ceļos uz Parīzi, Londonu un Stokholmu.

July 30, 2009 Posted by | PSRS sabrukšana, Vēsture | Leave a comment

Represētie pulcēsies Ikšķilē

Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) informē, ka Latvijas politiski represēto salidojums šogad notiks 8. augustā plkst. 13 Ikšķiles brīvdabas estrādē. LPRA valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais stāsta, ka šoreiz atšķirībā no iepriekšējiem gadiem salidojums būs nedaudz vairāk politizēts, jo represētie aicināti izteikties un vērtēt pensiju samazinājumu. Šāds pret daudzcietušajiem cilvēkiem vērsts valdības solis izraisījis sašutumu, turklāt nav pārliecības, ka arī turpmāk, veicot likumu grozījumus, netiks aizmirstas represēto tiesības.

Salidojumā aicināti piedalīties Valsts prezidents Valdis Zatlers, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kā arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene. Tradicionāli salidojumā būs arī koncerts. Dziedās pazīstamais solists, politiski represēto likteņbiedrs Jānis Sproģis un vīru koris “Baltie bērzi” no Valmieras. Pēc koncerta salidojuma dalībnieki atpūtīsies zaļajā pļaviņā blakus estrādei. Vasarīgo noskaņu pie atmiņu ugunskura papildinās “Zeļļu” spēlētā deju mūzika.

July 24, 2009 Posted by | REPRESĒTIE | Leave a comment

Maskavai tīkamais «vēsturnieks»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=59011

Līdz šim maz zināmais Viktors Guščins izvirzījies par Krievijas “tautiešu” kustības līderi Latvijā

Nesen Latvijas krievu valodā rakstošajā presē parādījās ziņa, ka pāris cilvēku, tostarp arī “vēsturnieks no Jelgavas” Viktors Guščins, Latvijas vārdā Maskavā apspriedis “netaisnos Molotova–Ribentropa pakta interpretējumus”. Guščina vārds presē izskanējis arī saistībā ar Krievijas “tautiešu” kustības aktivizēšanos, kur viņš ir viens no līderiem. Nesenajā konferencē Maskavas namā V. Guščins gandrīz vienbalsīgi tika ievēlēts par Baltijas valstu pārstāvi Vispasaules Krievijas “tautiešu” koordinācijas padomē.

Bet kas ir šis Guščins? Cita starpā, Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (tagad jau no “Saskaņas centra”, bet agrāk no apvienības “PCTVL”), kurš arī mīl izteikties par vēstures jautājumiem, savu bijušo partijas biedru Guščinu nosauca par “vienīgo krievu valodā rakstošo Latvijas vēsturnieku”. Tas gan ir krietni pārspīlēts. Taču lielākā daļa valsts iedzīvotāju – īpaši jau tā, kura ikdienā lieto latviešu valodu – par šo “personu” nezina tikpat kā neko.

Jaunībā gandrīz vai disidents

Tā kā Latvijas pilsonis Viktors Guščins mēģinājis startēt vēlēšanās uz vietu Saeimā, deputāta kandidāta anketā viņš norādījis, ka dzimis 1958. gadā Jelgavā, nav precējies, protot krievu, latviešu un angļu valodu. 1984. gadā ieguvis Sanktpēterburgas Valsts universitātes vēstures fakultātes absolventa diplomu. Vēlāk Guščins ir bijis aspirants Latvijas Universitātē. Kā noskaidrojās – PSKP vēstures katedrā. Universitātei tas bija laiks, kad, piemēram, mata galā karājās Filozofijas fakultātes liktenis un cieņā bija citās PSRS augstskolās pastudējuši jauni cilvēki, kas uzticīgāk par vietējiem kadriem kalpotu sociālisma ideāliem. Profesors Aivars Stranga vispār šaubās, vai Guščinam ir izdevies universitātē disertāciju aizstāvēt, jo aspirants, kā viņš atminoties, vienkārši pazudis. Cits vēstures korifejs Leo Dribins atminējās, ka Guščins saķīvējies ar kādu atvaļinātu pulkvedi, bet tas jauno censoni no augstskolas “izēdis”. Guščins uz brīdi iemantojis tādu kā sava ceļa gājēja, tādu kā vietējā disidenta slavu.

Liecības par sava veida “disidentismu” no Guščina puses nākas uzklausīt arī apvienības “PCTVL” vecbiedra Jakova Plinera stāstā. Guščins ir “PCTVL” kopš 2005. gada, esot radikālāks par lielāko daļu partijas biedru. “PCTVL” parasti prasot tikai to, lai nepilsoņiem būtu vēlēšanu tiesības, bet Guščins uzskatot, ka vēlēšanas Latvijas Republikā kopš brīža, kad valsts iedzīvotāji tika sadalīti pilsoņos un nepilsoņos, ir nelikumīgas un to rezultāti nav vērā ņemami. Vēl Saeimas deputāts Pliners bilda, ka Guščinam, kā jau visiem “PCTVL” biedriem, esot tiesības nākt uz apvienības valdes sēdēm un kritizēt līderus. “Taču viss, ko mēs savā starpā runājam, saskaņā ar partijas ētikas kodeksu paliek iekšienē,” uzsvēra Pliners, “bet Guščins to visu tūdaļ pa avīzēm…”

V. Guščins norādījis vairākas agrākās darba vietas – Rīgas Politehnisko institūtu, Rīgas Aviācijas universitāti, Baltijas Krievu institūtu jeb tagadējo Baltijas Starptautisko akadēmiju un Ekonomikas un kultūras augstskolu, kurā viņš māca konstitucionālās tiesības. Šobrīd viņš naudu pelna, Baltijas Starptautiskās akadēmijas paspārnē izdodot nelielu avīzīti “Izglītība un karjera”, kas iznāk reizi divās nedēļās. Guščina spalvai pieder arī dažas lielākas un mazākas grāmatas. Jau pieminētais vēstures doktors Aivars Stranga atceras kādu 1993. gadā izdotu brošūriņu, kurā Guščins (viņš pats Jelgavas vēstures pētīšanu sauc par savu vaļasprieku) godprātīgi apkopojis Valsts drošības komitejas darbinieku uzvārdus un ziņas, kā šie Maskavas iesūtītie cilvēki Jelgavā darbojušies. “Taču visiem pārējiem Guščina rakstiem un darbībām ar vēsturi nav nekā kopīga. Piemēram, grāmatā “Latvija nacisma jūgā Otrā pasaules kara laikā” Guščins “atražojis” čekas murgus par latviešiem kā ebreju šāvējiem, proti, vēstures viltojumus, kas bija tik izplatīti PSRS laikā.” Ar vēsturi nav nekā kopīga arī Guščina darbībai “PCTVL”, Krievu skolu aizsardzības štābā un Krievu kopienu apvienības kongresā (OKROL). Tie, kas Guščinu pazīst tuvāk, uzsver, ka pēdējos divos varbūt pat trijos gados viņa sabiedriskās darbības karjera esot strauji gājusi uz augšu. Iespējams, kāds viņu sācis pabalstīt materiāli, spriež citi. Tāpat viņš gluži kā savās mājās jūtas pieņemšanās, kuras rīko Krievijas vēstniecība Latvijā.

Paši jelgavnieki uzskata, ka Guščina publikācijas par Jelgavas vēsturi parasti izcēlušās ar orientāciju uz carisko Krievijas impēriju. Turklāt tajās bijis daudz profesionālam vēsturniekam netipisku neprecizitāšu un pat faktu sagrozījumu. Tādēļ savulaik viņš nav bijis gaidīts viesis ”Zemgales Ziņu” redakcijā un varējis publicēties tikai izdevumos, kas raksta krievu valodā. Arī nesenās skolu reformas laikā viņa argumenti veidojušies, atgremojot baumas, ko piegādāja Jelgavas krievu skolu skolēni un vecāku pārstāvji, kuri slikti pārvaldīja latviešu valodu un pretojās Izglītības ministrijas programmai, kas paredzēja palielināt latviešu valodas īpatsvaru šajās skolās.

Guščina internacionālā publicistika

Ielūkojoties dažādos laikos iznākušos preses izdevumos vai interneta lapās, var atrast ne vienu vien liecību par to, kas sirdī un prātā dažkārt par OKROL ideologu sauktajam Viktoram Guščinam.

“Nevar spekulēt ar vēsturiskiem faktiem, tas neveicina integrāciju. Ar vēstures pētīšanu jānodarbojas vēsturniekiem, bet ne politiķiem,” kādā no savām uzrunām deklarējis Guščins, piebilstot, ka “integrācijas – asimilācijas process ir novedis pie acīm redzamām sekām demogrāfiskā situācijā, bet tas savukārt pie ilglaicīga demokrātijas deficīta Latvijā”.

Likteņa ironijas dēļ, ka ar vēsturi labāk būtu nodarboties profesionāļiem, bet ne politiķiem, tieši Guščina spalvai pieder apgalvojums, ka “krievi ir Latvijas pirmiedzīvotāji, tikai nevarot skaidri pateikt, vai krievi apdzīvojuši Latvijas teritoriju no 6. vai no 10. gadsimta”. Tā, protams, tikai tāda “rozīnīte”. Vairāk izskatās, ka V. Guščina ikdienas darbs ir skandināt, ka “atjaunotajā Latvijas Republikā krievi padarīti par otrās šķiras cilvēkiem un krievu valoda – par svešvalodu”. Tur iederas arī apgalvojumi, ka viņu neapmierinot, ka “Latvijas varas veidotā nacionālā politika neņem vērā nelatviešu intereses”, proti, neatceļ izglītības reformu krievu skolās un nepiešķir nepilsoņiem lielākas politiskās tiesības. Guščinaprāt, likumīgu vēlēšanu kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas nav bijis. 1991. gada 15. oktobra iedzīvotāju sadalīšanu pilsoņos un nepilsoņos viņš salīdzina ar 1934. gada 15. maija apvērsumu. Lūk, arī iemesls, kāpēc “patlaban Ulmanis ir nomazgāts balts”. Un tas esot tikai tāpēc, ka latvieši jau otro reizi mēģinot atjaunot latvisku Latviju, kur “latviešu tautas intereses ir pārākas par nacionālo minoritāšu interesēm”.

Lielas cerības OKROL censonis liek uz “tautiešu” nacionālā gara celšanu, gatavojoties atzīmēt Latvijas un Baltijas “atbrīvošanas” no fašisma 65. gadskārtu šogad un 65. uzvaras gadskārtu Lielajā tēvijas karā nākamgad. Vēl viņš piedāvā rūpīgi uzraudzīt, kā tiek ievērotas mazākumtautību tiesības un kāda ir izglītības kvalitāte krievu skolās, un par to ziņot starptautiskajām organizācijām. Būtiski esot arī veidot arvien jaunas krievu biedrības un kultūras centrus; veidot to savstarpējās saziņas tīklu un īstenot sociālus, kultūras, zinātnes projektus kopīgi ar dažādiem Krievijas reģioniem.

July 24, 2009 Posted by | Okupācijas sekas, Vēsture | Leave a comment

Franks Gordons: “Briesmoņi bija abi”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=59021

Skaidri vārdi Telavivas laikrakstā

Izraēlas apmēram septiņu miljonu iedzīvotāju vidū ir kāds miljons krievvalodīgo. Šai lasītāju saimei domāts vienīgais dienas laikraksts krievu valodā – “Vesti”, kuras galvenais politiskais komentētājs ir Jakovs Šauss. Nupat šajā avīzē parādījies visai pārliecinošs Šausa raksts par nacismu un staļinismu. Raksta nosaukums ir “Buridana ēzelis starp diviem briesmoņiem” – metafora ņemta no romiešu fabulas par ēzeli, kas nevarēja izšķirties starp diviem vienādiem siena kušķiem un tā arī neēdis nosprāga… Padomju propagandas stereotipi diemžēl iestrēguši dažu krievvalodīgo izraēliešu galvās, konstatē Šauss un nu tiecas ieviest skaidrību, vērojot zināmu apjukumu, ko šīs avīzes lasītāju vidū radījusi EDSO Parlamentārās asamblejas rezolūcija, kas pielīdzina staļinisko režīmu nacistiskajam.

Staļins nevar attaisnot Hitleru un Hitlers nevar attaisnot Staļinu, uzsver Šauss.

Katram diktatoram vajadzīga armija. Iekarojumu, karagājienu labad Staļins 1939. gadā noslēdza līgumu ar Hitleru. Staļins ilgi pirms Hitlera uzbrukuma Padomju Savienībai izmantoja savu armiju bandītiskai agresijai pret Somiju, Poliju, Baltijas valstīm, Rumāniju, raksta Šauss.

Joprojām nav izskausts uzskats, ka Hitlers tiecās iznīcināt visus ebrejus, bet Staļina zemē viņi izdzīvoja. Jakovs Šauss te ievieš skaidrību, norādot, ka padomju lēģeros ebreji gāja bojā kā meņševiki un eseri, kā trockisti un buharinieši, kā kaitnieki un spiegi, kā kosmopolīti un indētāji. Jā, gulagā viņus nesūtīja uz gāzes kamerām. Padomju Savienība bija daudz nabadzīgāka par Vāciju. Kolimā un Vorkutā cilvēki sadega salā vienā ziemā – kāpēc bija jātērējas dārgai tehnikai vai munīcijai? Šauss raksta: “Sešus miljonus ebreju nogalināja Hitlers, bet Staļins, kas parakstīja ar viņu papildus paktam par neuzbrukšanu arī draudzības līgumu, vairāk nekā visi pārējie sekmēja šā drausmīgā skaitļa parādīšanos. Padomju robežsargi šāva uz bēgļiem no Polijas, kur ebrejus jau sadzina geto.”

Maz ir tādu, kas gatavi izprast Baltijas valstu dramatisko vēsturi, konstatē Šauss un atgādina, ka “vispirms tās okupēja Padomju Savienība, un tur jau 1940. gadā sākās drausmīgas represijas, simttūkstošu cilvēku deportācijas. Diez vai Baltijas valstu iedzīvotāji, ja tās būtu joprojām neatkarīgas, apsveiktu 1941. gadā nacistu iebrukumu”.

Baltijas valstīs, norāda Šauss, nedrīkst slavināt Hitleru, un skolās pēta holokausta vēsturi. Neviens no viņu vadītājiem nenoliedz PSRS uzvaru pār Vāciju, bet viņi ir tiesīgi paust nožēlu par savu valstu otrreizējo okupāciju pēc šīs uzvaras un neapbrīnot padomju armiju, kas iznīcināja milzīgu viņu tautiešu daļu ne jau kaujas laukā. Abi totalitārie režīmi bija briesmoņi, un Jakova Šausa nopelns ir tas, ka viņš tiecas apgaismot prāva lasītāju pulka prātus.

July 24, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Staļins, Vēsture | Leave a comment

Nu gluži kā Krievijā

27. jūlijā plaši tiks atzīmēta Daugavpils atbrīvošanas diena
10/07/09 http://www.daugavpils.lv/?load=1&newsId=7074

1944. gada 27. jūlijā Daugavpils tika atbrīvota no fašistiskajiem iebrucējiem. Daugavpilī katru gadu atzīmē šo dienu un sveic 2. pasaules kara veterānus. 10. jūlijā Daugavpils Domes priekšsēdētājs Rihards Eigims tikās ar Krievijas ģenerālkonsulu Daugavpilī Nikolaju Vihļajevu un konsulu Viktoru Jevsejevu.

Sarunas tēma bija 27. jūlija pasākumu organizēšana. Krievijas ģenerālkonsulāts šobrīd strādā pie pasākumu scenārija. Atbrīvošanas dienas pasākumi šogad norisināsies Vienības laukumā. Plānota kara virtuve, koncerts. Uz pasākumiem Daugavpilī aicinās Krievijas vēstniecības Latvijā militāro atašeju.

Daugavpils mērs Rihards Eigims uzsvēra, ka atbrīvošanas diena Daugavpilī ir ļoti svarīga. Pilsētas Dome vienmēr ir atbalstījusi šos pasākumus. Rihards Eigims Krievijas ģenerālkonsulam solīja atbalstu arī turpmāk. Daugavpils mērs pats piedalīsies 27. jūlija pasākumos, jo uzskata, ka kara veterāniem uzmanība ir ļoti svarīga. Rihards Eigims nozīmēs Domes atbildīgo personu, lai kopā ar ģenerālkonsulātu strādātu pie pasākumu organizēšanas.
Daugavpilī dzīvi palikuši ir tikai 4 veterāni, kuri piedalījās pilsētas atbrīvošanā un viņiem šajā nozīmīgajā dienā tiks izrādīts īpašs gods.

Informāciju sagatavoja Daugavpils Domes preses sekretāre Līga Korsaka, 65404374

July 23, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sarkano okupantu steiga – 1941

Uldis Lasmanis, Latvijas Avīze         http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=58871

Kara pirmajās dienās Latvijā lielā steigā tika arestēti vai nošauti ap 600 cilvēku

Kad 1941. gada 22. jūnija agrā rītā nacistiskā Vācija sāka uzbrukumu PSRS no Baltijas līdz Melnajai jūrai, izrādījās, ka teju vienīgie, kas tādos apstākļos spēja zibenīgi reaģēt, bija staļiniskā režīma represīvie orgāni.

Nepagāja ne 24 stundas kopš pirmajiem šāvieniem, kad visas Padomju Savienības rietumu robežas republikas pa valdības sakaru kanāliem saņēma pavēli evakuēt ieslodzītos. Acīmredzot uz šā rīkojuma pamata tajā pašā dienā Baltijas kara apgabala komandiera vietnieks J. Safronovs parakstīja pavēli “aizturēt un nodot Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbiniekiem jebkuru aizdomīgu, šaubīgu personu”.

Pirmais ieslodzīto ešelons ar 50 vagoniem ceļā no Rīgas devās jau 23. jūnijā plkst. 18. 24. jūnijā sekoja otrs ar tikpat vagoniem ieslodzīto. Kā toreizējās Latvijas PSR čekas vadība ar Semjonu Šustinu un Alfonu Noviku priekšgalā nepilnās divās dienās spēja aprīkot ar restēm, nārām, apsardzi un visu pārējo 100 vagonu? Vai šis pasākums netika gatavots jau pirms kara sākuma un te nav runa par otro izsūtīšanu vilni, kam vajadzēja sekot 14. jūnija šausmām?

Padomju gados represēto uzvārdu sarakstā grāmatā “No NKVD līdz KGB” pie krimināllietu motivācijām atrodami arī īsi ieraksti: “Arestēti sakarā ar kara stāvokli.” Ar šo formulējumu 22. jūnijā apcietināja un “iekrāva” steigšus organizētajos ešelonos arī Latvijā plaši pazīstamos tabakas fabrikantus Solomonu un Georgu Maikaparus. Abus tiesāja Sevišķā apspriede Astrahaņā. Šis fakts un apcietināšanas motīvs pamudināja mani mēģināt atrast visus no 1941. gada 22. jūnija līdz 8. jūlijam apcietinātos Latvijas pilsoņus, t. i., no kara sākuma līdz vācu karaspēka ienākšanai. Atklājās, lūk, kas.

Ilūkstes apriņķī no 22. līdz 25. jūnijam apcietina un izved 17 vīrus, to skaitā Prodes pagasta aizsargu Arnoldu Šveifertu – kā “sociāli bīstamu elementu”. Viņu arestēja 24. jūnijā. Pēc divām dienām Šveiferts jau bija Daugavpils cietumā, no kurienes ešelonā, kas pienāca no Rīgas, tālāk uz Astrahaņu.

Jēkabpils apriņķī tajā paša laika periodā apcietināja trīs iedzīvotājus. Dignājas kūdras purva mašīnu mehāniķi Jāni Ūbeli – kā pretpadomju elementu. Divas klases beigušo zasieti apcietināja darba vietā – kūdras purvā. Atkal – Daugavpils cietums, un preču vagonā caur Kuibiševu prom uz Astrahaņu. Tikai 20. oktobrī par Ūbeli tiek formēta lieta. Izmeklētājam viņš atkārto: nezinu, par ko esmu apcietināts. Pratinātājs beidzot ierosina: tā kā pierādījumu nav – izsūtīt Ūbeli uz specnometni, kā to paredz direktīva. 1942. gada 5. maijā lietu izbeidza, jo Jānis Ūbelis nomira Astrahaņas 2. cietuma slimnīcā. Tādu no mūsdienu cilvēktiesību viedokļa šausminošu likteņu ir simtiem.

“Baltgvardi” un rakstvedes

Kopumā padomju varas arestēto skaits atainoja vācu armijas virzību. Jo vēlāks datums, jo lielāks apcietināto skaits.

Jēkabpilī tūlīt pēc kara sākuma tika organizēta sarkangvardu komanda, lai gūstītu nelojālos iedzīvotājus. 28. jūnijā šī grupa no Jēkabpils cietuma izveda septiņus arestantus, kurus transportēja Krustpils aerodroma meža virzienā. Sākās vācu aviācijas uzlidojums, un viens no nāvei lemtajiem veiksmīgi aizbēga. Pārējie seši: Ābeļu pagasta rakstvedis Voldemārs Kārkliņš, aizsargu pulka komandieris Jānis Kudrašs, Jaunjelgavas ārsts Mārtiņš Kazerovskis, Jēkabpils ģimnāzijas audzēknis Jānis Strautiņš, Jēkabpils slimnīcas pārzinis Mārtiņš Rugājs, slimnīcas rakstvede Alma Kalniņa tika nošauti. Izbēgušais Rūdolfs Bārbals kļuva par policistu, kas nu šāva sarkanos. Bārbalu arestēs Kurzemē 1950. gadā un, pēc tribunāla sprieduma, nošaus 1952. gadā.

1941. gada jūnijā nogalinātie jēkabpilieši padomju gados netika iekļauti nevienā cilvēkzudumu sarakstā. Tāpat kā noslepkavotie Ludzas apriņķī un droši vien arī citos apriņķos, pilsētās un pagastos.

Bauskas apriņķī, ko vācu armija sasniedza ātri, 22. un 23. jūnijā paspēja apcietināt tikai trīs vīrus. Talsu apriņķis zaudēja divus vīrus, viens bija Ansis Birkenšteins no Kandavas. Viņš bija dienējis Deņikina un Vrangeļa armijās. Čekisti to bija izskaitļojuši pat pēc 30 gadiem.

Jelgavas apriņķī līdz 26. jūnijam apcietināti seši. Aizputes apriņķis 23. jūnijā zaudēja četrus iedzīvotājus. Ventspils apriņķim bija pieci pirmskara upuri. Latvijas armijas virsnieku Ernestu Buševicu arestēja Bulduru stacijā it kā par dezertēšanas mēģinājumu.

Tukuma apriņķa sešu apcietināto vidū bija tukumnieks Žanis Jomerts, agrākais ģenerāļa Judeņiča karaspēka virsnieks, pēc tam Latvijas armijas pulkvedis.

Jelgavas apriņķis un pilsēta cilvēku tvarstīšanas kampaņā zaudēja sešus vīrus, arī Kārļa Ulmaņa sekretāru Jāni Rudumu, kura lietā ieprotokolēta “nepārtraukta cīņa pret padomju varu”.

Liepājas apriņķī un pilsētā divu dienu laikā paspēja apcietināt 19 pilsoņus. Par ostas dispečeru Heronīmu Freimani izziņā rakstīts “īsts piektās kolonnas pārstāvis”.

Vidzemes, Latgales “raža”

Iepriekš minētajās vietās, atskaitot Liepāju un Ilūksti, centīgie pagastu miliči un rajonu čekisti līdz vācu ienākšanai paspēj sagrābt divus līdz sešus nelaimīgos, bet Rīgā, Vidzemē un Latgalē arestu raža bija nesalīdzināmi lielāka.

No Rīgas pilsētas un rajona paspēj izraut 115 “sociāli bīstamus elementus”, to skaitā Jogitu Saksi – par it kā sadarbošanos ar vācu izlūkdienestu; Ernestīni Šnoriņu – kā aizsardzi kontrrevolucionāri; Ariadni Lindgrēns-Saksi par saderināšanos ar vācu virsnieku, ko tā veikusi, būdama čekas aģente…

Pirmskara cilvēkzudumus Latgalē plaši pētījusi vēstures doktore Irēne Šneidere. Viņas uzrādītais represēto skaits nedaudz atšķiras no šeit atklātajiem, taču tas lietas būtību nemaina.

Daugavpils pilsēta un apriņķis zaudēja 60 personas (Šneideres variantā – 42). Rēzeknes apriņķī laika intervālā no 22. līdz 26. jūnijam arestēja 45 personas (Šneideres variantā – 42). Agneša Kurčina no Atašienes pagasta neesot ziņojusi par kontrrevolucionārām sarunām. Gaigalavas pagasta aizsargs Antons Stiuriņš bez visa pārējā vēl piedalījies 1934. gada 15. maija apvērsumā.

Ludzas rajons zaudē 41 vīru (Šneideres pētījumā 46). Nautrēnu pagasta zemkopis Aleksandrs Bambals, mūsdienu Latvijas Valsts arhīva darbinieka vēsturnieka Aināra Bambala vectēva brālis, par “naidīgu pretpadomju aģitāciju” tika arestēts 27. jūnijā. Viņam Sevišķā apspriede piešķīra piecus gadus Kemerlagā. 1882. gadā dzimušais vīrs nomira 1943. gada pavasarī.

Īsta drāma atklājas Mērdzenes pagasta zemnieka Jāņa Lipska krimināllietā. Lipsku arestēja tikai 28. jūnijā it kā pie govju pārdzīšanas Pasienes mežā. Viņu vairs nekur nepārsūtīja, bet 20 cilvēku lielas vienības sastāvā nošāva netālu no Ludzas tā saucamajā Velna jeb Greizajā kalnā. Fronte tuvojās, vagonu trūka. Kā aizdomās turamos vēl noslepkavoja: Aleksandru Mieriņu, Ādamu un Antonu Patmalniekus, Kārli un Jāni Probukus, Eduardu un Kazimiru Turkus, Alfonu un Antonu Frančenko, Antoņinu Vazecki, Jāzepu, Daniēlu un Apolonāriju Dubrovskus, Ivanu Daņilovu, Modestu Ņekutinu, Pēteri Uzulēnu, Baltmani, Aleksandru Mieriņu, Marjanu Kibortu. Viņi nav fiksēti nekādās tā gada krimināllietās. Notikušo eksekūciju kādā čekas izmeklēšanā 1949. gadā atklāja Jāņa Lipska brālis pieminētais Česlavs.

Vazecku ģimenes piemērā atspoguļojās divu okupāciju drausmīgās sekas. Antoņinu Vazecku arestēja kopā ar dēlu Donātu. Donātam izdevās bēgt. Mātes zvērīgās nāves satracināts, viņš kļuva par vācu okupācijas varas policistu; 1944. gadā pēc padomju armijas ienākšanas pārgāja nacionālos partizānos un krita meža kaujā 1945. gada 11. februārī.

Latvijai zudušajā Abrenes apriņķī arestēja 10 (Šneiderei – četrus) cilvēkus, kas “risinājuši kontrrevolucionāras sarunas” un “aktīvi aģitējuši pret padomju varu”.

Tālāk Vidzeme. Valmieras apriņķī – 14 vīri, viņu vidū valmierieši Udo Maldavs un Felikss Muše. Abus apcietināja 28. jūnijā. Jau 1. jūlijā abus aizmuguriski tiesāja Kara tribunāls turpat Valmierā. Nošaut paspēj līdz vāciešu ienākšanai. Maldavs bija agrākais Siguldas policijas priekšnieks, bet Muše – bijušais pērkoņkrustietis.

Cēsu apriņķī atrada 11 “sociāli bīstamus elementus”, to skaitā Juri Eizu, apriņķa policijas priekšnieku, kurš nez kā bija paglābies no 14. jūnija izsūtīšanām.

Valkā līdz 30. jūnijam apcietināja 11 vīrus un vienu sievieti – aizsardze Herta Reinerte esot noklausījusies sarkanās armijas telefonsarunas…

Madonas apriņķī apcietināja 19 iedzīvotājus. Gandrīz visi – aizsargi, kā tas vērojams arī citos novados. Marija Īvāne bija “aģitējusi Cesvaines skolā”, kur pasniegusi svešvalodas.

Augstākās instrukcijas

Nav iespējams kaut īsumā atainot visu 1941. gada jūnija beigās arestēto un uz Padomju Savienības dziļumiem aizvesto likteņus. Viņu kopskaits ir 391 nelaimīgais. Ja pievienojam 26 Jēkabpilī un Ludzā nošautos, iegūstam skaitli 417. Vēl būtu jāpievieno Centrālcietumā, Baltezerā, Litenes, Liepnas, Raganas un Pierīgas mežos, kā arī citur Latvijā 1941. gada jūnijā un jūlijā bez tiesas nošautie “nedokumentētie upuri”, bet tas jau ir stāsts, kas iesoļotu sešos simtos.

Jāuzsver, ka no gandrīz četriem simtiem apcietināto 90% gāja bojā bez nāves soda piespriešanas – mira cietumos, ceļa mokās vagonu antisanitāros apstākļos un ūdens trūkumā; Astrahaņas un citu cietumu pārpildīto kameru bezgaisā un badā.

Lai konstatētu nelaimīgo likteņus, nemaz nav jāiedziļinās krimināllietās, jo lielākajai daļai uzskaites numurs sākas ar burtu “P” – “Pārtraukta”. Ārkārtīgi reti aiz šā burta slēpjas atbrīvošanas fakts. Parastā nozīme – miris.

Ne visi jūnija beigu upuri nonāca Astrahaņas cietumā. Cik var secināt, tur nokļuva 22. un 23. jūnijā arestētie. Viņus Rīgā vai Daugavpilī paspēja sasēdināt apcietināto ešelonos, kas no Rīgas Centrālcietuma atgāja 1941. gada 23. un 24. jūnijā. Vēl netiesātajiem ešelonu galamērķis primāri bija Astrahaņa vai Soļiļeckas cietums Orenburgas apgabalā.

No 25. jūnija līdz 4. jūlijam Latvijā arestētie nokļuva Jeņiseiskas (galvenokārt no Daugavpils), Vologdas un Permas (no Madonas), Novosibirskas, Uļjanovskas, Daņilovas cietumā Jaroslavas apg. (Liepāja), Saranskā (Rēzekne), Noriļskā (Rīga), Igarkā (Valmiera).

Pēc kara sākšanās latviešus tvarstīja arī Krievijā. Pulkvedi Žani Jomertu 24. jūnijā arestēja Maskavā, kur viņš no latviešu 24. teritoriālā korpusa bija nosūtīts kursos. Jomerts nomira Noriļskā 1942. gada 27. septembrī.

Skatot un analizējot padomju represīvo orgānu rīcību pēckara dienās, rodas jautājums: vai arestu simti ir spontāna vai ar speciāliem rīkojumiem organizēta akcija? Instrukcijas bija visaugstākajā līmenī.

1941. gada 22. jūnijā PSRS Augstākās Padomes (AP) Prezidijs izdeva dekrētu, kurā teikts: “Vietās, kur izsludināts kara stāvoklis, kara instancēm dotas tiesības: administratīvā kārtā no šīm teritorijām jeb atsevišķiem punktiem izsūtīt personas, kuras atzītas par sociāli bīstamām kā noziedzīgas darbības dēļ, tā arī par sakariem ar noziedzīgu vidi (..). Par nepakļaušanos kara instanču rīkojumiem un pavēlēm, par pārkāpumiem teritorijā, kurā izziņots kara stāvoklis, vainīgie tiek saukti pie atbildības pēc kara laika likumiem.”

1941. gada 4. jūlijā sekoja IeTK un Valsts Drošības tautas komisariāta (VDTK) direktīva, kurā paģērēts: “Atbilstoši PSRS AP Prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrētam kara instancēm ir tiesības lemt par sociāli bīstamu personu izsūtīšanu. Šāda lēmuma pieņemšanas gadījumā šīs kategorijas personu izsūtīšana tiek uzdota IeTK un VDTK orgāniem. Šai sakarā veicama atbilstoša sagatavošanās, ņemot uzskaitē visas personas un to ģimenes, kuru uzturēšanās kara stāvokļa teritorijā var tikt atzīta par nevēlamu.”

Kas lai zina, kādēļ direktīva, faktiski sankcionējoša jau notiekošās represijās, tika parakstīta tikai 4. jūlijā. Vai Staļins līdz šim datumam bijis rīcībnespējīgs? Pēc 22. jūnija direktīvas, saskaņā ar kuru Lietuvas, Baltkrievijas, Rietumukrainas apgabalos, nepaspējot organizēt evakuāciju, apšāva tūkstošiem ieslodzīto. Vai apjēdza, ka steigā nogalināto līķus atklās ienaidnieks?

July 21, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija, PSRS, represijas, Vēsture, čeka | Leave a comment

Primitīvi izdomājumi par Baltiju Lielajā krievu tautas enciklopēdijā

Visādīgus gan izziņas līdzekļus mūsdienās var izdot «vispareizākās patiesības paudēju» kompānijas! Arī, lūk, tādus.

Jau septiņos sējumos publicētajā, bet pavisam divdesmit sējumos iecerētajā Lielās krievu tautas enciklopēdijā, kas iznāk Krievu civilizācijas institūta (www.rusinst.ru) direktora, ekonomisko zinātņu doktora Oļega Platonova redakcijā, uzmanību piesaista paša šī direktora spalvai piederošs, pagarš raksts par «Piebaltiju» («Pribaltika»). Autors tajā centies «iemūžināt» sadomātus, primitīvi pseidovēsturiskus «faktus» par baltiem, trim Baltijas valstīm un to vadītājiem.

Enciklopēdijā iekļauti arī citi Krievijas sabiedrībai, un it īpaši jaunajai paaudzei mērķtiecīgi adresēti teksti ar neslēpti pretbaltisku raksturu.

Sākotnēja priekšstata veidošanai par šā pompozā, jaunā un «lielā krievu tautas» leksikona raksturu, manuprāt, pietiks jau tikai vien ar citātiem, kuros to autors O.Platonovs pretendē uz «galīgi patiesu» Baltijas vēstures būtības un virzības atklāsmi.

«PIEBALTIJA, teritorija Krievijas ziemeļrietumos, kas piekļaujas Baltijas jūrai, viens no vēsturiskajiem Krievu valsts areāliem. (…)

… 1240.gadā radās Lietuvas lielkņaziste, kuras pagāniskie augstmaņi kultūras un ticības ziņā atradās zemākā līmenī par tautu, kuru pārvaldīja. Šis mākslīgais un dzīvotnespējīgais valstiskais veidojums (kas pastāvēja no 13. līdz 18.gadsimtam! – B.D.) bija pat bez savas pašas valsts valodas un izmantoja krievu valodu. (…)

Pirmā pasaules kara laikā vācu ģenerālštābs izstrādāja plānu Piebaltijas atdalīšanai no Krievijas un tās pievienošanai Vācijai.

Par starpposmu kļuva marionešu republiku (Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) izveidošana Piebaltijas zemēs, to priekšgalā stāvēja vācu aģenti un politiskie avantūristi.

Šie marionetiskie prorietumnieciskie režīmi pastāvēja divus gadu desmitus un bez īpašu pūļu pielikšanas krita un sagruva 1940. Baltija atgriezās Krievijas sastāvā.

Piecdesmit gadu garumā Rietumu specdienestu dzīlēs tika izskatīti dažādi projekti Piebaltijas atšķelšanai no Krievijas. Tie tika īstenoti PSRS sairuma posmā, 1991.

Atkal, tāpat kā pēc Pirmā pasaules kara Piebaltijā izveidojas marionešu valstis, ko vada CIP un citu Rietumu specdienestu kadru virsnieki.

ASV un to Rietumeiropas satelīti ir pārvērtuši Piebaltiju par militāri stratēģisku centru pretīmstāvēšanai pret Krieviju, par pārkraušanas punktu tās ekonomiskai aplaupīšanai.

Faktiski Piebaltija ir kļuvusi par Rietumu koloniju, vienu no galvenajiem starptautiskās organizētās noziedzības centriem – te zeļ ieroču un narkotiku tirdzniecība, izplatīta prostitūcija un sodomija.

Tik bīstama kaimiņa pastāvēšana rada nopietnus draudus Krievijas nacionālajai drošībai…» (Pēdējo rindkopu tulkojums presē ir pazīstams arī nedaudz citā redakcijā.)

Lietuviešu vēsturnieki un žurnālisti, piemēram, Vigants Vareikis, Petrs Katins – jau ir pamatoti norādījuši uz šī separātā rakstījuma primitīvi propagandistisko, nezinātnisko dabu.

Piezīmēšu, ka «tautiskais krievu vēsturnieks un publicists», nereti «staļiniskās pareizticības» izcilāko adeptu skaitā nosauktais Oļegs Platonovs jau pasen ir pazīstams ne tikai kā atklāts Baltijas tautu nonievātājs, bet arīdzan kā apmāts citu mistisku Krievijas «ienaidnieku» meklētājs un it kā pastāvošu, pret to vērstu vispasaules sazvērestību «atklājējs». Nikns censonis vienai savējo grupai pierakstītas civilizācijas mērogā.

July 21, 2009 Posted by | Vēsture | 2 Comments

Jaltas gara izsaukšana

Uldis Šmits, Latvijas Avīze
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=58767

Krievijas parlaments pārmet “pastāvošās starptautisko attiecību sistēmas graušanu”

Maskavas oficiālajos paziņojumos attiecībā uz vēstures pārskatīšanu, kurā tiek vainotas “dažas Eiropas valstis un starptautiskās parlamentārās struktūras”, parādās jaunas vērā ņemamas iezīmes – Krievijas parlamenta augšpalāta jeb Federācijas padome 18. jūlijā, starp citu, deklarēja, ka šī “revīzija” kalpo arī “pastāvošās starptautisko attiecību sistēmas graušanai” un noder “par instrumentu šodienas cīņā par ietekmi pasaulē”.

Izplūdušais jēdziens “vēstures revīzija” jeb “pārskatīšana”, kāda tomēr vienmēr notikusi un notiks, ir ļoti parocīgs manipulēšanai. Lai gan pavisam konkrēti ir runa par totalitāro režīmu, tajā skaitā staļiniskā režīma, noziegumu nosodījumu Eiropas “parlamentārajās struktūrās”, kas Krievijas Federācijas padomes locekļiem, un ne tikai viņiem vien, nepatīk un tiek uzdots par “Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu”. Sava veida variācija par tēmu “Uzvaras neatzīšana”, ko grūti izmantot pret Eiropas organizācijām. Tā galvenokārt bija pielāgota Baltijas valstīm. Šī apsūdzība gan ir viegli apgāžama, kaut vai uzšķirot kalendārā 8. maiju, taču no propagandas viedokļa iedarbīga. Jo vedina salīdzināt “uzvaras noliedzējus”, normālās aprindās grūti sameklējamus, ar gluži reāliem holokausta noliedzējiem un antisemītiem. Pašu redzamāko no viņiem Maskava nesen uzņēma viesos un apsveica ar pārvēlēšanu Irānas prezidenta amatā.

Tostarp nekas jauns Eiropā nav pateikts. Savulaik Georgs Andrejevs, būdams Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, presē atgādināja par dažiem Eiropas organizācijās jau agrāk pieņemtiem dokumentiem, tajā skaitā Eiropas Parlamentā 1983. gada janvārī Baltijas valstu sakarā pieņemto rezolūciju, kura “nosoda Padomju Savienības īstenoto šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu okupāciju, kas iesākās 1940. gadā Molotova–Ribentropa pakta rezultātā”. PSRS varai tamlīdzīgi nosodījumi nelikās īpašas atbildes vai atsevišķas kontrpropagandas kampaņas vērti.

Ir savi iemesli, kāpēc tā izvērsta šobrīd, pārdesmit gadus pēc Austrumu bloka sabrukuma un Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, ko var uzskatīt par Otrā pasaules kara rezultātu visīstāko pārskatīšanu. Sociālisma nometne vairs nav atpakaļ uzslejama, bet, ja reiz “cīņa par ietekmi” turpinās, arvien ir panākams kāds reālpolitisks izkārtojums. Piemēram, Krievijas uzstājīgi piedāvātā kolektīvās drošības līguma veidā, kura nepieciešamība tagad ir pamatota, velkot vēsturisku paralēli – pirms kara rietumvalstis nespēja izveidot efektīvu drošības sistēmu, jo negribēja tajā iesaistīt PSRS, un redz, kas iznāca… Turpretī “pēc 1945. gada” – Staļinam bija atvēlēta viņa pieprasītā daļa – stājās spēkā “uz demokrātijas un savstarpējās cieņas pamatprincipiem” balstītas attiecības. Šo kārtību gan ieviesa pavisam šaurs lielvaru loks, nevis “cilvēce”, kā apgalvo Krievijas KF deklarācijas sacerētāji, un “savstarpējā cieņa” lāgā nepaguva izpausties, jo to aizstāja aukstais karš, ko viņi aizmirsuši pateikt. Tāpat kā daudz ko citu, kas tomēr tiks atgādināts.

July 21, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Runājiet skaļāk. Ir, kas klausās

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=21821&ins

Telefona un citu elektronisko sazināšanās līdzekļu sarunu noklausīšanās tradīcijas Latvijā ir. Turklāt dziļas

Vai tas būtu stāsts par “Jūrmalgeitu”, grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis”, kārtējais Rīgas domes amatpersonu korupcijas skandāls vai organizētās kriminalitātes pārstāvju izsekošana – atkal un atkal izrādās, ka visu šo publikas uzmanību izpelnījušos “netīro” lietu pamatā ir telefonsarunu noklausīšanās. Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka par drošības iestāžu noklausītām telefonsarunām arī nākotnē nāksies dzirdēt ne vienu reizi vien. Bet, kā sacījusi kāda pazīstama radiobalss: ”Nav nekā jauna šajā pasaulē.”
”Rīgā slepena telefona sarunu noklausīšanās nepastāv” – tas ir virsraksts ne mūsdienu avīzē, bet 1927. gada laikrakstā ”Pēdējā Brīdī”. Togad sabiedrībā paklīda baumas, ka ”attiecīgas iestādes noklausoties telefoniskas sarunas starp aizdomīgiem pilsoņiem, ka iestādēs ietaisītas sevišķas ierīces sarunu noklausīšanai, pie aparāta dienu un nakti dežurējot speciālierēdņi, tāpat pastā uzplēšot vēstules”. Ļaudis jau toreiz satraucās, ka ”šāda parādība, kura atgādina cara laiku tumšākos laikmetus tautu apspiešanā, demokrātiskā valstī nav ciešama un nosodāma”.

Spiegu darbi
Patiesībā telefonsarunu noklausīšanos un telegrāfa signālu pārtveršana nav diez ko vecāka par pašām minētajām ierīcēm. Aleksandrs Bells telefonu vēl nebija izgudrojis, kad ASV pilsoņu karā 19. gadsimta 60. gados prezidenta Ābrama Linkolna vadītie ziemeļnieki jau ķērās pie savu pretinieku dienvidnieku telegrāfa sakaru kontroles un līniju postīšanas. Par telefonsarunu noklausīšanās sākumu uzskata tā paša gadsimta 90. gadus, jo tad minimāli nepieciešamo līmeni sasniedza skaņu ierakstu tehnoloģijas. Visbiežāk noklausīšanās tika sankcionēta valsts drošības vārdā un vērsās pret spiegiem un vietējiem ekstrēmistiem. Tā tas lielā mērā bija arī neatkarīgajā pirmskara Latvijā.

Pasaulē slavenākās noklausīšanās parasti saista ar gadījumiem, kad viena valsts centusies izspiegot citu. Vienīgais – te parasti vairs nav runa par telefonsarunu uzmanīšanu, bet jau par vienkāršu sarunu, apspriežu noklausīšanos. Ja neskaita Votergeitas skandālu, kad politisko pretinieku noklausīšanās 1974. gadā maksāja amatu ASV prezidentam Ričardam Niksonam, klasisks ir stāsts par kokā griezto ASV ģerboni, kuru 1945. gadā padomju skolēni pasniedza ASV vēstniekam Averelam Harimanam kā ”draudzības zīmi”. Tikai pēc septiņiem gadiem atklājās, ka dāvanā ieslēpta noklausīšanās ierīce. Plaši izdaudzināts arī gadījums ar amerikāņu vēstniecības jaunbūvi Maskavā 70. gados. Vēl celtniecības laikā padomju aģenti to pieslānīja ar mikrofoniņiem tik lielā mērā, ka 80. gadu sākumā Vašingtona uzskatīja par vienkāršāku ēku nojaukt un uzbūvēt jaunu. Noklausīšanās ierīces ir atrastas Eiropas Savienības un ANO birojos. Amerikāņi tās paslēpa pat lidmašīnā ”Boeing 767”, kuru speciāli pēc pasūtījuma gatavoja Ķīnas prezidenta Dzjana Dzemina vajadzībām. Viens no pēdējiem skandāliem ir tā saucamā Grieķijas telefonsarunu noklausīšanās lieta, kas attiecās uz 2004. – 2005. gadu. Tad negaidīti atklājās, ka nezināmi ārvalstu specdienesti vesela gada garumā nelikumīgi noklausījušies vairāk nekā 100 Grieķijas augstāko amatpersonu sarunas. Pieņem, ka tas bija saistīts ar drošības jautājumiem attiecībā uz 2004. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm, kuras notika Atēnās.

Tehnika par vāju
Bet kā ar 20. – 30. gadu Latviju? Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons pieļauj, ka Latvijas puse uzmanījusi padomju delegācijas saziņu ar priekšniecību 1921. gadā, kad Rīgā tika parakstīts Polijas – Padomju Krievijas miera līgums. Katrā ziņā poļi no latviešiem saņēmuši itin specifisku informāciju. Kā jau minēts, 1927. gada beigās presē izplatījās baumas par kādu mistisku slepenpoliciju, kas visu noklausoties un izsekojot, lasot vēstules un tamlīdzīgi. Parādījās pat nosaukums – ”politpārvalde nr. 2”. Tā paralēli oficiālajai Politiskajai policijai jeb Politpārvaldei atsevišķu augstu valsts amatpersonu uzdevumā kontrolējot Saeimas deputātus un citu valsts ļaužu telegrammu un vēstuļu saturu, it kā arī telefonsarunas. Runāja, ka aiz slepenās struktūras stāvot sociāldemokrāti un to militarizēti sportiskā organizācija ”Strādnieku sports un sargs” (SSS). Jautājumu no paša ”augstā nama” tribīnes aktualizēja Demokrātiskā centra deputāts Pēteris Juraševskis. Viņš arī apgalvoja, ka Pasta – telegrāfa virsvaldes direktors Auziņa kungs tika tāpēc zaudējis darbu, jo pretojies tādai spiegošanai. Tika stāstīts, ka īpaši uzmanīti aktīvie nacionālisti no labējā spārna. ”Jau šogad kādā sapulcē nacionālistu vadonis Jānis Priede izteicās, ka spiegi neļaujot pa telefonu sarunāties. Viņš zvanījis uz laukiem savai mātei, lai tā ejot parakstīties pret ”žīdu likumu” (likums, kas ļāva paplašināt Latvijas pilsoņu loku), bet vienmēr esot bijis savienots ar Akas vai Antonijas ielu, kur atrodas sociāldemokrātu strādnieku partijas centrālkomiteja,” vēstīja ”Pēdējā Brīdī”.

Šodien tas skan komiski, bet toreiz dažām politiskajām aprindām tas pavēra ceļu, kā likt par sevi runāt. Aktīvo nacionālistu savienības priekšsēdētājs Priede nevarēja vien rimties, presei žēlojoties par tobrīd pie varas esošās sociāldemokrātu valdības slepenajiem ”darbiem”: ”Aktīvie nacionālisti ir manījuši, ka notiek slepena izlūkošana, vēstuļu un telegrammu cenzēšana tām personām, kas noskaņotas pret kreiso valdību. Aktīviem nacionālistiem ir zināms, ka bez vēstuļu cenzēšanas cenzētas arī telefona sarunas. Man ir zināmi vairāki gadījumi, kur aktīvo nacionālistu sarunas noklausījusies trešā persona un šo sarunu temats vēlāk dzirdēts tādās aprindās, kuras to nevarēja zināt.” Avīžnieki atcerējās, ka pēc Pirmā pasaules kara beigām kreisie bijuši naski uz politisko pretinieku izspiegošanu Vācijā un Francijā. Sociāldemokrāti drošības dienestus tur sākotnēji veidojuši, lai nodrošinātos pret nedraugu iefiltrēšanos, bet vēlāk uzdevumi mainījušies.

Skaidrojot baumu nepatiesumu, Satiksmes ministrijas Pasta, telegrāfa un telefona nodaļas vadītājs Andrejs Jagars atklāja, ka telefona sarunas kopš 1920. gada 11. augusta miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju ”ne reizi nav kontrolētas” un ”neviena iestāde sarunas nenoklausās”. Sarunas starp diviem telefona automātiem noklausīties vispār nebija iespējams, jo tie ”savienojas un atvienojas automātiski”. Lai tādu sarunu kontrolētu, bija vajadzīgi īpaši tehniskie līdzekļi, kādi, pēc Jagara vārdiem, tobrīd Rīgā nebija nevienai iestādei. Pat paši telefonisti automātiski savienotas sarunas, kaut gribēdami, nevarot noklausīt. Savukārt sarunas starp vecās, manuālā savienojuma sistēmas telefoniem un automātu teorētiski varot dzirdēt vien tehniķi, ja tie strādā uz attiecīgās līnijas, taču patvarīga klausīšanās tiem bija stingri aizliegta un varēja maksāt atlaišanu no darba. ”Sarunu starp diviem veciem aparātiem noklausīties var tikai telefonistes. Sarunas noklausīties ir viegli, bet telefonistēm, kuras aizņemtas no sava darba, tas nav iespējams, jo pastāvīgi jāsavieno runātāji. Bet ja telefonistu kontrole pieķer noklausīšanos, tad vainīgo bargi soda: pazemina vai atlaiž,” tā Pasta, telegrāfa un telefona nodaļas vadītājs Jagars apgalvoja, ka līdz tam neviena valsts iestāde arī neesot pieprasījusi Satiksmes ministrijai noklausīšanos.

Jāpiebilst, ka Saeimas laikos ko tādu ļaut varēja tikai ar prokurora atļauju. Kārtību, kādā notiek personas sarunu, sarakstes, telegrammu kontrole, noteica 1921. gadā Satiksmes ministrijas apstiprinātie noteikumi.

Vēsturnieks Artūrs Žvinklis lēš, ka deputātu un marginālo politisko aprindu 20. gados apgalvotais tiešām bijis muļķības: ”Jāņem vērā, kāda toreiz bija telefonsakaru kvalitāte. Nav nekāds brīnums, ka, parādoties domai par sarunu noklausīšanos, daudzus varēja apsēst tāda pārliecība.”

Istaba Aspazijas bulvārī
Politiskās policijas darbība ir Artūra Žvinkļa pētījumu lokā. Zināms, ka lielāku vērību specdienesti tad veltīja vienkāršai izspiegošanai, skatoties, kas pie kā un kur iet. Turklāt partiju laikos nereti viens otru spiegoja politiskie pretinieki. ”Tā bija tāda noskatīšanās caur atslēgas caurumu un prasīja vismazākos kapitālieguldījumus. Tehniskai pusei kā telefonsarunām toreiz pievērsa mazāku uzmanību,” spriež vēsturnieks. Īpaši labi lieta bijusi nostādīta Latviešu zemnieku savienībā (ZS), kur tā sauktā akadēmiskā sekcija informāciju ”solīdā” līmenī vākusi arī par pašu partijas biedriem. Sociāldemokrātu nometnē par drošības dienestu varēja uzskatīt ”siseņus”, tas ir, agrāk minētās SSS locekļus. Šis dienests gan nav darbojies īpaši veiksmīgi, jo ”zociķu” niknākajiem ienaidniekiem – komunistiem – diezgan bieži izdevās iekļūt partijas rīkotajos pasākumos, sarīkojot tur provokācijas un nekārtības. Jā, arī toreiz bija ļaudis, kas nodarbojās vienkārši ar kompromata vākšanu peļņas nolūkā, nepārstāvot konkrēti nevienu no politiskajiem spārniem. Taču viņi nevarēja pretendēt uz tik izsmalcinātu spiegošanas veidu kā telefonsarunu noklausīšanās.

Zināms, ka Kārļa Ulmaņa autoritārās varas apstākļos 30. gadu beigās sankciju izdarīt telefonsarunu noklausīšanos un attiecīgās instrukcijas deva iekšlietu ministrs. Pēc 1939. gada oktobra Latvijas – PSRS ”bāzu līguma” parakstīšanas telefonsarunu noklausīšanās notikusi līnijā Rīga – Maskava. Par to nopratināšanas protokolos čekistiem 1940. gada septembrī stāstīja apcietinātais Politpārvaldes šefs Jānis Fridrihsons. Pēc viņa sacītā, atļaujas devis iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks. ”Sarunas noklausījās ierēdņi [Bruno] Pintelis un [Roberts] Grāvels. Viņiem bija uzdots nenoklausīties mūsu valdības un padomju sūtniecības sarunas, tomēr dažas reizes viņi man paziņoja, ka tās noklausījušies,” dokumentu citē vēsturnieks. Uz lapas malas kāds čekists krieviski komentāra veidā pierakstījis, ka ”biedrs Vorošilovs” (viens no PSRS kompartijas vadītājiem, ciešs Staļina līdzgaitnieks) reiz sarunas laika ar Rīgu izmetis: ”Kāds lops mūs noklausās. Un dara to ļoti nemākulīgi.” Noklausīšanas notika no atsevišķas istabas Pasta ēkā, Aspazijas bulvārī 5, kur tagad LU Ekonomikas un vadības fakultāte.

Politpārvalde uzmanīja arī vācbaltiešu iekšzemes telefonsarunas repatriācijas laikā. Pēc Ārlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktora Teodora Anševica iniciatīvas policija tāpat kontrolējusi kāda ministrijas ierēdņa sievas telefonu, jo viņa turēta aizdomās par darbu ”kādas ārvalstu sūtniecības labā”. Vēl noklausītas sarunas līnijā Igaunija – Lietuva, bet ar piekodinājumu, lai aģenti neklausītos atkal jau ”valdības un sūtniecību sarunās”, tomēr gadījies, ka policisti ”grēkojuši” arī šajā virzienā. Zīmīgs fakts – noklausoties PSRS ziņu aģentūras TASS korespondenta sarunās 1940. gada 16. Jūnijā, Politpārvalde uzzināja par sarkanās armijas iesoļošanu Lietuvā.

Valstiskuma bojāejas priekšvakarā atļauju noklausīties telefonsarunas līdzās Politiskajai policijai saņēma Latvijas armijas Informācijas daļa. Te der pieminēt Latvijas armijas Radioizlūkošanas dienesta veikumu PSRS – Somijas Ziemas karā 1939./1940. gadā. Šajā laikā Latvijas armija gar PSRS robežu bija ierīkojusi vairākas radiopeilēšanas stacijas, kas spēja noklausīties arī karadarbībā iesaistīto sarkanās armijas daļu šifrēto sazināšanos. Sākoties Ziemas karam, Radioizlūkošanas daļas virsnieks Kārlis Porietis ar ģenerāļa Krišjāņa Berķa ziņu apkopoja pārtvertās radiogrammas, un tās nonāca Somijas kara atašeja Erki Hallakorpi rokās. Tādā veidā ar latviešu palīdzību somi uzzināja svarīgu informāciju par sarkanās armijas daļu pārvietošanos. Ir liecības, ka uz Helsinkiem slepenā informācija, atkal jau šifrētā veidā, caur somu izlūkdienesta virsnieku rokām ceļojusi no Rīgas raidītāja Šampēterī.

July 20, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: