Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mēģinājumi ierobežot Latvijas PSR rusifikāciju cieta sakāvi jau 1947. gadā

Jānis Riekstiņš, Latvijas Avīze
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=58437

Latviešu valodas apdraudēšana pašu zemē, izspiešana no oficiālās lietvedības un ikdienas bija Latvijas padomizēšanas būtiska sastāvdaļa, kas nekavējoties aizsākās līdz ar atkārtoto padomju armijas ierašanos mūsu zemē 1944. gadā.

Pirmajos okupācijas gados no Maskavas atsūtītie ”atbildīgie darbinieki” – Latvijas sovjetizācijas organizētāji, tāpat kā tūkstošiem iebraucēju, kuri šeit ātri atrada darbu un dzīvokļus, ar kaut kādām ”nacionālajām īpatnībām” un vietējo valodu rēķināties pat nedomāja. Iebraucēju rupjā darbošanās latviešu tautā radīja neapmierinātību, ar ko tā laika LPSR vadītāji gluži nerēķināties nevarēja. Šā iemesla dēļ Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LK(b)P CK) birojs 1944. gada decembrī bija spiests pieņemt lēmumu ”Par Latvijas PSR iestāžu, organizāciju un uzņēmumu darbinieku, kuri nepārvalda latviešu valodu, latviešu valodas mācīšanos”. Tas noteica: ”Ņemot vērā, ka iestāžu, organizāciju un uzņēmumu darbinieku latviešu valodas nezināšana ir nopietns šķērslis ikdienas saskarsmē ar masām, viņu vajadzību un pieprasījumu zināšanai, Latvijas K(b)P CK uzdod iestāžu, organizāciju un uzņēmumu vadītājiem organizēt vadošo darbinieku un kalpotāju, kuri nepārvalda latviešu valodu, latviešu valodas mācīšanos. Reizē Latvijas K(b)P CK birojs uzskata par katra partijas un padomju darbinieka svarīgāko pienākumu apgūt Latvijas PSR vēsturi un latviešu literatūras un mākslas darbus.” Varēja šķist, ka nu ielikts stiprs pamats latviešu valodas stāvokļa saglabāšanai un nostiprināšanai. Taču turpmākie notikumi parādīja, ka šovinistiski noskaņotajiem ”biedriem” pat vietējās centrālkomitejas rīkojums ir tikai tukša skaņa.

Atmīnētāju traģēdija

1945. gada 13. jūnijā, kad LK(b)P CK plēnums apsprieda ”partijas iekšējā darba stāvokli un tā uzlabošanas pasākumus”, debatēm pieteicās LPSR Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās rūpniecības veicināšanas biedrības centrālās padomes priekšsēdētājs pulkvedis Eduards Kusins. Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagasta Dignājas muižas kalpa dēls bija dienējis Pēterburgas gvardes kavalērijas pulkā, 1914. gadā nosūtīts uz fronti, saņēmis vairākus Jura krustus. 1917. gadā viņš pieslējās boļševikiem un organizēja ”sarkano kavalēriju”. 1927. gadā Kusins darbojās kā partijas funkcionārs PSRS smagās rūpniecības sektorā. Lielā terora represijas viņu neskāra, un 1940. gadā VK(b)P Centrālā komiteja Kusinu kā ”nacionālo kadru” komandēja uz Latviju, kur viņš vispirms strādāja par LK(b)P CK 1. sekretāra Jāņa Kalnbērziņa palīgu, pēc tam – par LK(b)P CK kara daļas vadītāju.

Kara sākumā šis vīrs vadīja ”aizsprosta vienības” Austrumlatvijā. Latvijas Valsts arhīvā glabājas interesants Kusina 1941. gada 2. jūlija ziņojums Kalnbērziņam no Apes: ”Sakarā ar latviešu demobilizāciju noskaidrojās šāda aina. Kad latviešu daļas saņēma pavēli iet uz fronti, visi sarkanarmieši mundri saposās doties gājienā. Taču pirms iziešanas tika sarīkota krievu komandējošā sastāva apspriede ar poļitrukiem bez latviešiem un pieņemts lēmums par [teritoriālā] korpusa atlaišanu. Jau gājiena laikā sākās latviešu piespiedu atvaļināšana, t. i., sarkanarmiešiem – latviešiem sāka atņemt šautenes un dzīt viņus mežā.”

1944. gadā Kusins vadīja ārkārtīgi bīstamo un nepieciešamo Latvijas atmīnēšanas darbu.

Atmīnēšanai organizēja īpašas komandas, taču pavirši sagatavotie atmīnētāji – vietējie lauku jaunieši – nereti paši saspridzinājās. Iepriekš pieminētajā LK(b)P CK plēnumā Kusins runāja tieši par šo nenormālo situāciju: ”Man jāpasaka, ka mūsu lietā ne maza vaina par nelaimes gadījumiem, saspridzinoties atmīnēšanas laikā, ir latviešu literatūras trūkumam. Piemēram, tāda atbildīga brošūra kā atmīnēšanas instrukcija izdota Maskavā krievu valodā un mēs nekādi nevaram panākt tās pārtulkošanu. Mūsu aktīvs, atmīnētāju padomju jaunatne, vairākumā nesaprot krievu valodu, tātad atmīnēšanas tehnika viņiem grūti izskaidrojama. Pasniedzēji – krievu virsnieki, kuri apmāca, rādot ar mīmiku, latviski nesaprot. Vadošās instrukcijas un brošūras arī ir krievu valodā, un jaunieši, izejot uz lauka, nevar saprast visas atmīnēšanas īpatnības. Nezinot atmīnēšanas disciplīnas detaļas, viņi neapzinās briesmas, kādas tiem draud nevērīgās attieksmes dēļ.”

Kusins neaprobežojās tikai ar atmīnēšanas ”krieviskuma” kritiku. Viņa runa vērsās pret rusifikācijas tendencēm kopumā. Bargi nokritizējis tos ”uz šejieni atbraukušos latviešus, kuri jau sen aizmirsuši dzimto valodu un, neraugoties uz partijas CK direktīvām, nerūpējās par latviešu valodas mācīšanos”, viņš teica: ”Kad cara Krievija Aleksandra III laikā ar apmānu nolēma rusificēt latviešus, apsolot viņiem zemi, ievērojama daļa latviešu no luterticības pārgāja pareizticībā, bet latviešu valoda tomēr netika atcelta un pat pareizticīgo dievkalpojumi notika latviešu valodā. Te no prezidija tika sacīts: ”Šeit daži kautrējās un neuzstājās tamdēļ, ka neprot krieviski.” Biedram Kalnbērziņam bija jāpasaka, lai uzstājas, kādā valodā prot. Es uzskatu, ka nepieciešams visiem latviešiem būt īstiem partijas politikas realizētājiem latviešu valodā!”

Par tādām runām Kusinu, saprotams, bargi nokritizēja.

Atļaujas par daudz

Lai nu kā, LK(b)P CK birojs 1945. gada 31. jūlijā, izskatot jautājumu ”Par nacionālo īpatnību ignorēšanas faktiem dažu padomju iestāžu un organizāciju darbā”, bija spiests atzīt, ka dažas apriņķu izpildkomitejas un citas organizācijas saraksti ar pagastiem un ciemu padomēm, kur dzīvojot latvieši un latgaļi, veicot tikai krievu valodā, kā arī krievu valodā pieprasot ziņojumus un informāciju. Birojs nolēma: ”Nosodīt kā politiski nepareizu praksi, kura pieļāvusi augstāk minētos un līdzīgos nacionālo īpatnību ignorēšanas faktus lietvedībā, vietējo padomju iestāžu un citu resoru oficiālajā sarakstē un sarakstē ar iedzīvotājiem. Ieteikt partijas apriņķu komitejām, pilsētu komitejām un rajonu komitejām, apriņķu, pilsētu un rajonu izpildu komitejām pārbaudīt līdzīgu faktu esamību un tos nekavējoties novērst.” Kā jau varēja sagaidīt, arī šis lēmums palika tikai uz papīra. Tāpat kā LPSR Tautas komisāru padomes 1945. gada 4. novembra lēmums ”Par darbvedības kārtību Latvijas PSR iestādēs, uzņēmumos un organizācijās” un LK(b)P CK biroja 1945. gada 2. – 3. decembra lēmums ”pieprasīt no partijas apriņķu, pilsētu un rajonu komitejām un republikānisko pārvalžu un organizāciju vadītājiem pieņemt stingrus mērus, lai novērstu nacionālo īpatnību ignorēšanu iestāžu un organizāciju darbā”.

Visi minētie lēmumi patiesībā bija neizpildāmi, jo neviens tos izpildīt negribēja un netaisījās. 1946. gadā 60% LK(b)P biedru un kandidātu latviešu valodu neprata un nemācījās. 1947. gadā LK(b)P Rīgas organizācijā latviešu bija tikai 21,7%, Liepājā – 14%, Ilūkstes apriņķī – 13%. Viļakas apriņķī no 17 atbildīgiem darbiniekiem latviešu valodu zināja tikai trīs. ”Diženās Krievzemes” dēlu domāšanu un attieksmi kaut kādi vietējās varas lēmumi nespēja ietekmēt, turklāt pati vara savās pozīcijās bija nekonsekventa. To apliecināja arī notikumi LK(b)P CK 1947. gada 29. – 30. maija plēnumā. Tajā ”par darbu ar kadriem” referēja LK(b)P CK kadru sekretārs F. Titovs. Kusins plēnumā piedalījās kā partijas centrālkomitejas locekļa kandidāts. Kolēģa teikto viņš komentēja šādi: ”No biedra Titova ziņojuma redzams, ka lieta ar nacionālajiem kadriem perifērijā ir nelabvēlīga: tas – aizsargs, tas – nodevējs, tas – vācu spiegs vai latviešu nacionālists.” Tālāk Kusins atkal runāja par latviešu valodu: ”Ņemot vērā Latvijas partijas organizācijas mazo skaitu, VK(b)P CK komandēja pastāvīgā darbā uz Latviju lielu skaitu komunistu ar partijas un padomju darba praktisko pieredzi. Var teikt, ka tika atlasīti labākie no Padomju Savienības labākajiem, pārsvarā krievu biedri. Bet biedri necenšas un negrib apgūt pašu iedarbīgāko instrumentu. Neraugoties uz VK(b)P CK direktīvām un Latvijas K(b)P CK vairākkārtējiem lēmumiem, viņi latviešu valodu nemācās. Bet šiem mūsu biedriem, kuri atsūtīti uz Latviju nopietni un uz ilgu laiku, varbūt pat uz visu dzīvi, latviešu valoda jāmācās. (..) Bet latviešu valodu var iemācīties mazāk kā gada laikā. Pie mums to necenšas darīt pat redzami vadošie darbinieki, kuriem valoda ir jāmācās. Viņi sev apkārt salikuši krievu sekretārus, lai būtu izolēti un lai tur neiekļūtu latviešu skaņas. Atklāti runājot, jāsaka, ka arī pēc CK lēmuma šajā jautājumā no redzamiem darbiniekiem bija dzirdami tādi izteikumi: kāda velna pēc man tā Latvija, kamdēļ man būtu jāmācās latviešu valoda, mani komandēja VK(b)P CK un tamlīdzīgi.”

Tādas runas Kusinam vairs nepiedeva. Par ”atkārtotu antipartijisku uzstāšanos” plēnuma dalībnieki vienbalsīgi izslēdza Kusinu ne tikai no plēnuma, bet arī no CK locekļu kandidātu skaita.

Kalnbērziņš šaustās

Pēc šā gadījuma runas par nepieciešamību iebraucējiem mācīties latviešu valodu apklusa uz vairākiem gadiem. Tās atsākās tikai pēc Staļina nāves, kad 1953. gada jūnijā PSKP CK prezidijs izskatīja jautājumu ”Par lieliem trūkumiem un kļūdām politiskajā darbā, saimnieciskās un kultūras celtniecības vadīšanā Latvijas PSR”. Pieņemtā lēmuma 3. punkts norādīja: ”Atcelt visās Latvijas PSR partijas, valsts un sabiedriskajās organizācijās lietvedības kārtošanu ne latviešu valodā. Latvijas PSR Ministru padomes, Latvijas komunistiskās partijas CK biroja un plēnuma sēdes un tāpat arī partijas pilsētu un rajonu komiteju un darbaļaužu deputātu padomju izpildu komiteju sēdes noturēt latviešu valodā.” Tagad līdzīgu lēmumu bija spiests pieņemt arī 1953. gada jūnijā sasauktais LKP CK plēnums, bet, atbildot uz jautājumu ”Kā noturēt sēdes un plēnumus, ja ne visi sekretāri pārvalda latviešu valodu?”, Kalnbērziņš paskaidrojis: ”Izeja ir viena – nomainīt sekretārus, kas nepārvalda latviešu valodu. Visas sēdes, visa darbvedība ir jākārto latviešu valodā. Biedriem, kas paliek strādāt un nezina latviešu valodu, latviešu valoda jāmācās, lai cik tas ar grūti būtu.”

Nacionālo republiku kolonizācija un rusifikācija bija viena no režīma pamatdogmām, kuras tikai nelielā mērā ietekmēja pašu Kremļa varas vīru intrigas. Jau 1953. gada 26. jūnijā PSRS iekšlietu ministru Lavrentiju Beriju, pēc kura iniciatīvas PSKP CK prezidija sēdē bija pieņemts lēmums par latviešu valodu, arestēja, pasludināja par ”ārvalstu imperiālistu aģentu” un nošāva. Kalnbērziņa un citu funkcionāru solījumi gādāt par latviešu valodas statusa nostiprināšanu un paplašināšanu tāpat kā agrāk palika tikai tukša skaņa bez seguma. Neliels izņēmums bija vien daži ”nacionālkomunistu” gadi.

Pulkvedis Kusins kaujā par latviešu valodu zaudēja. Taču viņa nopelns, manuprāt, ir tas, ka par savu dzimto valodu viņš iestājās ne Maskavas varasvīru mudināts, bet sirdsapziņas dēļ.

July 16, 2009 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: