Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai bez pakta būtu sācies karš? Molotova–Ribentropa neuzbrukšanas līgumam – 70

Inesis Feldmanis, LU profesors, vēst. hab. dokt., akadēmiķis.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=61668

Tūlīt apritēs tieši septiņdesmit gadi, kopš Vācijas un Padomju Savienības pārstāvji parakstīja neuzbrukšanas līgumu – Molotova–Ribentropa paktu, kas iegājis vēsturē kā 20. gadsimta noziedzīgākais starpvalstu darījums.

Rakstot par padomju–vācu līgumu, vēsturnieki nereti pievēršas alternatīvās vēstures sfērai, mēģinot modulēt dažādas situācijas, kādas veidotos Eiropā, ja Maskava un Berlīne nebūtu panākušas vienošanos. Viņus fascinē nenotikušās vēstures apzināšanas sniegtās priekšrocības – iespējas labāk izprast reālo notikumu cēloņus un atklāt īstos vēstures pagrieziena punktus. Iepazīšanās ar alternatīvo vēsturi stiprina arī priekšstatu, ka nejaušībām vai pēkšņi pieņemtiem lēmumiem vēsturē nereti var būt tikpat nozīmīgas sekas kā lieliem notikumiem. Šajā rakstā pamēģināsim izvirzīt dažādus iespējamo vēsturisko norišu scenārijus.

Kāpēc izpalika “lielā alianse”?

Viena no alternatīvām Molotova–Ribentropa paktam varēja būt Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības alianse, kuras mērķis bija novērst vācu agresiju Eiropā. Kā nekā 1939. gada pavasarī un vasarā vairākus mēnešus norisinājās minēto lielvalstu sarunas. Tomēr šai alternatīvai nebija lemts kļūt par vēsturisku realitāti! Kāpēc?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jānoskaidro, kurai pusei bija vislielākās noteikumu diktēšanas un izvēles iespējas. Šajā gadījumā šaubas gan ir pilnīgi nevietā! Trīs lielvalstu sarunu norises analīze liecina, ka vislabākajā situācijā atradās Maskava. 1939. gada pavasarī jūtami bija pieaugusi PSRS loma starptautiskajās attiecībās – bez tās līdzdalības vairs nebija iespējams Eiropā risināt starptautiskos jautājumus. PSRS ļoti izdevīga izrādījās Lielbritānijas vienpusējā un nepārdomātā garantiju politika, ko tā sāka īstenot 1939. gada martā pēc Berlīnes agresijas pret Čehoslovākiju, kā arī nedaudz vēlāk pieņemtais Hitlera lēmums atrisināt “poļu jautājumu” (izvirzījās pēc Varšavas atteikšanās kļūt par Berlīnes jaunāko sabiedroto), izmantojot militārus līdzekļus.

Maskava nokļuva arbitra lomā. Tā varēja izvēlēties – vai nu kopā ar Lielbritāniju un Franciju uzstāties pret Vāciju, vai provocēt karu starp Vāciju un Rietumu demokrātijām. Citu lielvalstu manevrēšanas iespējas bija visai ierobežotas. Abām pusēm – Rietumu lielvalstīm un Vācijai, lai sasniegtu savus mērķus, bija nepieciešams Padomju Savienības atbalsts. Lielbritānija un Francija ilgāku laiku neveiksmīgi centās panākt vienošanos ar Maskavu, lai atturētu nacistisko Vāciju no agresijas pret Poliju.

Maskava izšķīrās par sadarbību ar Vāciju. Kādu apsvērumu dēļ? Visargumentētāko atbildi ir devis pats Staļins runā 1939. gada 19. augustā. Tā ietver padomju diktatora iecerēto kara scenāriju. Vispirms viņš norādīja, ka kara un miera jautājuma risinājums ir pilnā mērā atkarīgs no pozīcijas, kuru ieņems PSRS. Ja tā noslēgs “savstarpējās palīdzības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija atteiksies no Polijas un sāks meklēt modus vivendi (saprašanos. – Red.) ar Rietumu lielvalstīm”. Šādā gadījumā karu izdosies novērst, bet tas neesot PSRS izdevīgi. Staļins atklāti iestājās par otro variantu: “Ja mēs pieņemsim Vācijas priekšlikumu noslēgt ar to neuzbrukšanas paktu, tā, protams, uzbruks Polijai, un Francijas un Anglijas iejaukšanās karā būs neizbēgama.” Šādos apstākļos Maskavai būs iespējas nogaidīt, līdz tai būs izdevīgi iesaistīties karā, bet pirmā priekšrocība, kuru tā iegūtu, vāciešiem sagraujot poļus, būtu “Polijas iznīcināšana līdz pat Varšavas pieejai, ieskaitot ukraiņu Galīciju”.

Šai Staļina runai ir interesanta vēsture – vieni vēsturnieki to uzskata par safabricējumu, bet citi ir pārliecināti par tās autentiskumu. Vairāki jaunākie pētījumi apliecina, ka šī runa ir patiesībā notikusi. Mūsu gadījumā pat vēl svarīgāk par šo faktu ir uzsvērt, ka daudzi dokumenti neapstrīdami apliecina, ka tieši 1939. gada 19. augustā Kremlis izšķīrās par sadarbību ar nacistisko Vāciju. Šajā dienā vācu vēstnieks Maskavā grāfs Verners Fridrihs fon der Šulenburgs nosūtīja telegrammu uz Berlīni, kurā norādīja, ka padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs viņu pēcpusdienā otrreiz izsaucis uz Kremli un paziņojis, ka padomju valdības vārdā ir pilnvarots nodot neuzbrukšanas līguma projektu. Piebildīsim, ka padomju projektā bija ietverts viss, ko vien Berlīne toreiz varēja vēlēties. Tas saturēja, piemēram, principu par neierobežotu neitralitāti, kas pieļāva vācu uzbrukumu Polijai. Par šo vācu pusei tik nepieciešamā varianta atrašanu PSRS gan prasīja augstu cenu – speciāla slepena protokola parakstīšanu par ārpolitiskajiem jautājumiem.

Dokumentam sekoja vēstuļu apmaiņa starp Hitleru un Staļinu. Padomju diktators piekrita vācu ierosinājumam, ka ārlietu ministrs Ribentrops, lai saskaņotu visus jautājumus un parakstītu attiecīgos dokumentus, varēs ierasties Maskavā jau 1939. gada 23. augustā (nevis 26. vai 27.), kā bija plānots agrāk. Kad Hitlers to uzzināja (26. augustā jau vajadzēja sākties uzbrukumam Polijai), viņš iesaucās: “Tā ir simtprocentīga uzvara! Lai gan es to nekad nedaru, tagad izdzeršu šampanieša pudeli.”

Vai Vācija riskētu?

Bet kāda būtu situācija un lielvalstu darbības iespējas Eiropā, ja izpaliktu ne vien “lielā alianse”, bet arī Maskavas un Berlīnes noziedzīgā vienošanās? Vai bez Molotova–Ribentropa pakta Eiropā 1939. gada rudenī būtu sācies karš? Vai Vācija riskētu un uzbruktu Polijai, ja pie tās austrumu robežas atrastos Berlīnei nedraudzīga lielvalsts? Piemēram, vācu autors Ernsts Nolte to uzskata par pilnīgi neiespējamu.

Tik tiešām šādu notikumu norisi ir visai grūti iedomāties. Ja Lielbritānija pildītu savas saistības pret Varšavu (jau 31. martā tā bija apņēmusies garantēt Polijas neatkarību), Vācijai draudētu karš divās frontēs, bet Hitlers no tā, ņemot vērā Pirmā pasaules kara bēdīgo pieredzi, tolaik visiem spēkiem centās izvairīties. Turklāt Vācija nebija nopietni sagatavojusies Eiropas vai pasaules karam. Izņemot militārās kampaņas plānu pret Poliju, nebija izstrādāti nekādi citi uzbrukuma plāni. Vācu armijas izveidi un apbruņošanu bija paredzēts pabeigt tikai 1942. gadā.

“Bez 23. augusta līguma nebūtu kara,” 1939. gada 14. oktobrī norādīja Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Ernsts fon Veiczekers. Viņa vārdu pareizību apliecina arī Hitlera rīcība. Ja neizdotos panākt vienošanos ar Padomju Savienību, viņš bija sagatavojis atkāpšanās pasākumus. Tādā gadījumā, piemēram, 1939. gada septembrī Nirnbergā sasauktu “nacionālsociālistu miera salidojumu”, bet jau augusta beigās sarīkotu 1914. gada Tannenbergas kaujas (toreiz ģenerāļa, vēlāk ģenerālfeldmaršala Paula fon Hindenburga komandētā 8. vācu armija guva grandiozu uzvaru pār krieviem) uzvarētāju godināšanas ceremoniju, kurā piedalītos Austrumprūsijā dislocētais vācu karaspēks.

Vai pakts pieļāva alternatīvas?

Pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas Vācija un PSRS uzbruka Polijai, bet Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai. Sākās Otrais pasaules karš. Vai tas bija vienīgais iespējamais notikumu scenārijs? Protams, ne!

Iespējami bija arī vairāki citi varianti. Minēsim tikai dažus! Ja Lielbritānija un Francija pamestu Poliju likteņa varā, vācu un poļu konflikts nepāraugtu Eiropas vai pasaules karā. Tieši šādu notikumu norisi arī Hitlers uzskatīja par labāko risinājumu. Viņš nepārprotami cerēja, ka vienošanās ar Maskavu atturēs rietumvalstis no palīdzības sniegšanas Polijai. 1939. gada 24. augustā Veiczekers dienasgrāmatā izdarīja šādu ierakstu: “Vakarā Ribentrops, ierodoties no Maskavas, fīreru, Gēringu (Hermanis Gērings – otrs ietekmīgākais cilvēks Vācijā) un mani informēja par tur panākto. Prieku mazliet aizēnoja šaubas, jo izpalika gaidītā britu parlamenta reakcija. Neskatoties uz Maskavu, Anglija un Francija atkal nostājās Polijas pusē.”

Cita situācija varēja veidoties, ja Francija un Lielbritānija pēc kara pieteikšanas izšķirtos par aktīvu karadarbību pret Vāciju. Iespējams, tas novērstu PSRS iebrukumu Polijā, jo Staļinam būtu lielāks risks nonākt karastāvoklī ar rietumvalstīm. Lielas iespējas ietekmēt notikumu norisi Eiropā bija arī ASV. Taču amerikāņu vairākums 1939. gada rudenī kategoriski iebilda pret aktīvu iejaukšanos Eiropas lietās.

Atgriešanās Staļina ērā

Šodien oficiālā Krievija vēlas panākt Molotova–Ribentropa pakta pārvērtēšanu, ignorējot tā neatbilstību starptautisko tiesību normām. “Mums piedāvā pilnībā atgriezties Staļina laikmetā un interpretēt padomju–vācu paktu tā, kā to interpretēja Staļina laikos,” pirms pāris gadiem vienā no savām intervijām norādīja pazīstamais krievu vēsturnieks Jurijs Afanasjevs.

Kā notiek šī atgriešanās? Sekojot Kremļa norādījumiem, vairāki Krievijas vēsturnieki, aizmirstot pat to, ka Padomju Savienība veselus piecdesmit gadus noliedza slepenā papildu protokola eksistenci, visai smieklīgā veidā cenšas mazināt pakta noziedzības pakāpi. Priekšplānā, piemēram, izvirza tēzi, ka slepenajam protokolam, kas bija neatņemama padomju–vācu neuzbrukšanas pakta sastāvdaļa, ir pārāk nenoteikts raksturs un tas satur tādus abstraktus jēdzienus kā “interešu sfēra” vai “teritoriāli politiskā pārkārtošanās”. Šajā greizajā skatījumā padomju–vācu pakts neparedz nekādas reālas teritoriālās izmaiņas vai “interešu sfēru” okupāciju un būtiski atšķiras no 1938. gada septembrī parakstītās Minhenes vienošanās (Vācija, Itālija, Lielbritānija, Francija), kas tieši nodeva Berlīnes rīcībā līdz tam Čehoslovākijai piederošo Sudetijas apgabalu.

Lieki piebilst, ka šī dīvainā nostāja, lai neteiktu vairāk, neiztur nekādu kritiku. No starptautisko tiesību aspekta Molotova–Ribentropa pakts bija daudz noziedzīgāks par noziedzīgo Minhenes vienošanos, kuras mērķis tomēr bija miera saglabāšana. Turpretī pakts atļāva gan Hitleram, gan arī Staļinam (šo faktu vēsturnieki nez kāpēc bieži ignorē) sākt karu, uzbrūkot kaimiņiem, un radīt situāciju, kad izvirzās minētā “teritoriāli politiskā pārkārtošanās”. Abi diktatori šo iespēju arī izmantoja.

Līdz ar to pakts bija starta signāls vācu un krievu vispārējai agresijai Eiropā. Vēl pat īsti nebija nožuvusi tinte uz dokumenta, kad abi agresori, viens agrāk, otrs nedaudz vēlāk, uzbruka Polijai un iznīcināja tās neatkarību. Šī vienošanās izšķirīgi ietekmēja arī Baltijas valstu likteni. PSRS ieguva no Vācijas brīvas rīcības iespējas turpmākajiem “teritoriāli politiskajiem pārkārtojumiem” padomju interešu sfērā (Lietuvu padomju interešu sfērā iekļāva 1939. gada 28. septembrī). Slēdzot vienošanās, abas agresīvās lielvalstis bija vienisprātis, ka “interešu sfēra” nozīmē brīvību okupēt un anektēt attiecīgo valstu teritorijas.


• No 1938. gada oktobra līdz 1939. gada marta beigām norisinājās vācu–poļu sarunas par abu valstu izlīguma nosacījumiem. Berlīne, gatavojoties karam pret rietumvalstīm, gribēja padarīt Poliju par savu jaunāko sabiedroto.

• Saskaņā ar Gelapa institūta veiktās aptaujas rezultātiem 1939. gada septembrī 84 procenti amerikāņu iebilda pret ASV flotes vai armijas izmantošanu cīņā pret Vāciju.

• Viens no Kominternes līderiem – Georgijs Dimitrovs – 1939. gada 7. septembrī piedalījās Kremlī organizētā apspriedē šaurā lokā, kurā padomju diktators Josifs Staļins izklāstīja savus motīvus, kāpēc Maskavai bija izdevīgi slēgt Molotova–Ribentropa paktu. Ieraksts Dimitrova dienasgrāmatā ir ļoti daiļrunīgs un viennozīmīgs: “Karš norisināsies starp divām kapitālistisko valstu grupām (..). Mums nekas nav pret to, ka viņi savstarpēji viens otru iekausta un novājina. Hitlers, pats to neapzinoties un negribot, satricinās un sagraus kapitālistisko sistēmu.”

• Šā gada pavasarī Krievijā izveidoja īpašu komisiju cīņai pret vēstures falsifikācijām, kuras “kaitē Krievijas interesēm”.


PSRS un Vācijas savienības pastāvēšanas 22 mēnešos (līdz 1941. gada jūnijam, tā sauktajā Staļina un Hitlera draudzības periodā) abas lielvaras kopā sagrāba un okupēja 12 Eiropas valstis, bet divām (Somija un Rumānija) atņēma plašas teritorijas. Austrumeiropas reģions bija gandrīz pilnībā iznīcināts, simtiem tūkstošu cilvēku – nogalināti, deportēti vai izceļojuši.


Molotova–Ribentropa pakts bija prettiesisks un cinisks izlīgums uz sešu trešo valstu rēķina, paredzot Austrumeiropu sadalīt krievu un vācu ietekmes sfērās. Latviju, Somiju un Igauniju “atdeva” Padomju Savienībai, bet Lietuvu – Vācijai. Abu agresīvo lielvalstu interešu sfēru robežu Polijā nosprauda pa upju līniju: Nareva, Visla un Sana, vienlaikus fiksējot arī tās valstiskuma iespējamo izzušanu. Pakts akcentēja arī PSRS īpašās intereses toreiz Rumānijas sastāvā ietilpstošajā Besarābijā.

August 22, 2009 - Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: