gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvieši riskēja un juta līdzi. Jauni fakti par latviešiem – ebreju glābējiem.

Uldis Neiburgs, Latvijas Avīze

Augusta nogalē ar valsts augstāko amatpersonu līdzdalību svinīgi atklāja renovēto Rīgas sinagogu Peitavas ielā 6/8. Tādā brīdī svarīgi atgādināt, ka 65 Latvijas iedzīvotājiem par līdzdalību ebreju glābšanā no nacistu īstenotā holokausta piešķirts Izraēlas ”Yad Vashem” centra Jeruzalemē goda tituls ”Taisnīgais starp tautām. Tas bija smags upuris, ko cilvēki no brīva prāta bija gatavi nest līdzjūtības vārdā”. Tomēr par daudziem ebreju glābšanas gadījumiem trūkst arhīvu dokumentu un, aizejot pēdējiem aculieciniekiem, notikušo restaurēt kļūst arvien grūtāk.

Muzeja ”Ebreji Latvijā” ilggadējā vadītāja Marģera Vestermaņa vārdiem runājot, ”katram, kurš izšķīrās par ebreju dzīvības briesmu pilno glābšanu kādā slēptuvē, bija vajadzīga ģimenes palīdzība un draugu solidaritāte; slēpējam un viņa tuviniekiem bija jāapzinās, ka viņiem nāksies gadiem ilgi atteikties no normālas dzīves, dzīvot pastāvīgās bailēs un riskēt ar visu, kas cilvēkam ir dārgs”. Svarīgi neaizmirst nevienu no šiem cilvēkiem un apzināt visus faktus par ebreju glābšanu nacistu okupētajā Latvijā.

Jefima Andrejeva liecība

Starp ”Daugavas vanagu” centrālās valdes ģenerālsekretāra arhīva materiāliem Okupācijas muzejā atrodams arī Daugavpils apriņķa Kapiņu pagasta ”Sārnu” māju saimnieka Jefima Andrejeva 1951. gada 9. oktobrī rakstīts paskaidrojums pēc Otrā pasaules kara Vācijā izveidotajai Latviešu Centrālajai komitejai, kas vāca datus arī par nacistu režīma vajāšanu upuriem Latvijā. Saskaņā ar Andrejeva liecību drīz vien pēc vācu okupācijas sākuma viņš nelegāli deva patvērumu un uzturēja savu kaimiņu ebreju Joseli Rubanu. To uzzinot, vācu drošības iestādes 1942. gada 7. decembrī Andrejevu apcietināja un sodīja ar ieslodzījumu līdz kara beigām koncentrācijas nometnē. 29 mēnešus viņam nācās pavadīt dažādās nacistu ieslodzījuma vietās okupētās Latvijas, Igaunijas, Polijas un Vācijas teritorijā. Pēdējā no tām bija Dahavas koncentrācijas nometne, no kuras Andrejevu 1945. gada 3. maijā atbrīvoja amerikāņu armija. Apcietinājumā viņa veselība bija smagi cietusi un par 50% zaudētas darba spējas. Diemžēl līdz šim nav izdevies noskaidrot, kāds bija J. Rubana tālākais liktenis pēc viņa glābēja apcietināšanas.

Paula Krūmiņa lieta

Tikai atmodas laikā plašāka sabiedrība Latvijā uzzināja par pazīstamā Daugavpils mūzikas pedagoga un vijolnieka Paula Krūmiņa (1882 – 1965) drosmīgo rīcību. Riskēdams ar dzīvību, viņš izglāba divas jaunas ebrejietes – savu bijušo vijoles klases audzēkni Cecīliju Gradis un viņas māsu Nadeždu Gradis-Valks, kuru vecāki gāja bojā holokaustā. Vācu okupācijas sākumā Daugavpils ebrejus sadzina kopā vietējā sinagogā, taču abām māsām, pateicoties teicamajām latviešu valodas zināšanām un neebrejiskam izskatam, izdevās izkļūt no ieslodzījuma. Pirmais, pie kā viņas meklēja palīdzību, bija tieši Krūmiņš, kurš abas tūlīt uzņēma savā dzīvoklī Rīgas ielā 30. 1941. gada oktobrī viņam izdevās meitenēm sagādāt ”āriskus” dokumentus uz Lidijas Krūmiņas un Irēnas Liepiņas vārda. Tie deva iespēju strādāt un uz kartītēm saņemt pārtiku. Kad vēlāk šīs pagaidu personas apliecības bija jānomaina ar jaunām, uz kurām bija arī personas fotogrāfija, kāda Daugavpils prefektūras pasu nodaļas darbiniece uz tām atpazina abas ebreju meitenes un par to nekavējoties ziņoja attiecīgajām iestādēm. Par šo gadījumu 1941. gada 12. novembrī rakstīja arī laikraksts ”Daugavas Vēstnesis”, nepatiesi apgalvojot, ka ”šis atklājums Daugavpils sabiedrībā izsaucis dzīvas pārrunas un sašutumu. Var jau būt, ka vijolnieka kungam pret žīdietēm sevišķas simpātijas, bet tāpēc tūlīt savu māju nevajadzēja pārvērst žīdiskā harēmā un maldināt prefektūru. Ar brīdi, kad vijolnieks K. deva savu parakstu divu žīdeņu pārtaisīšanai par latvietēm, viņš pats vairs nav latvietis un vieta Daugavpils latviešu sabiedrībā viņam nevar būt”.

Izmeklēšanu, par laimi, veica tiesas ierēdņi, kas nebija akli nacistu rīkojumu pildītāji un ļoti labi saprata radušos situāciju. Kā parāda 1942. gada 15. aprīļa Daugavpils apgabaltiesas spriedums Paula Krūmiņa lietā, ko līdz ar citiem materiāliem Okupācijas muzejam savulaik uzticēja viņa dēls Latvijas Mūzikas akadēmijas docents Andrejs Krūmiņš, tiesa apsūdzēja Krūmiņu tikai par nepatiesu ziņu sniegšanu un varas iestāžu maldināšanu, nevis ebreju slēpšanu, par ko draudētu daudz lielākas represijas. Laimīga sagadīšanās bija arī tā, ka dienu pirms policija pārmeklēja Krūmiņa dzīvokli, viņš abas bēgles bija nosūtījis uz paslēptuvi laukos, Kalkūnē. Tiesas laikā Krūmiņš nelokāmi palika pie iepriekš izdomātās versijas, ka abas māsas bijušas tikai Gradis ģimenes audžumeitas. Tolaik piecpadsmitgadīgais Andrejs Krūmiņš vēlāk atcerējās, ka tiesnesis pret tēvu izturējies ļoti cilvēcīgi un neviens viņa rīcību nav centies saistīt ar politiskiem motīviem. Tiesa sodīja Paulu Krūmiņu ar astoņu mēnešu ieslodzījumu cietumā. Svarīgas bija arī vairākuma Daugavpils sabiedrības klusībā paustās simpātijas apsūdzētajam un vairāku ietekmīgu mūziķu, pēc izglītības juristu, centieni panākt viņa soda mīkstināšanu. Kaut arī izmeklēšanas laikā pašam Krūmiņam draudēja nāves briesmas, viņš tomēr nepameta māsas likteņa varā, bet apgādāja tās ar jauniem viltotiem dokumentiem un ar poļu pretošanās kustības dalībnieku atbalstu iesēdināja vilcienā, kas devās Viļņas virzienā. Meiteņu glābšanā Krūmiņam palīdzēja arī viņa dzīvokļa kaimiņi Ševļakovi, dzelzceļnieks Leons Pavlovičs un citi. Abas māsas laimīgi sasniedza Austriju un tur arī sagaidīja kara beigas.

Ilgus pēckara gadus par šo notikumu nebija pieņemts runāt, jo padomju režīms nevēlējās pievērst holokaustam īpašu uzmanību. Arī Andrejs Krūmiņš visos dokumentos par tēvu minēja, ka viņš bijis notiesāts ”par padomju pilsoņu glābšanu”. Viņam pat dots mājiens, ka tad, ja tēvs par šo glābšanu sodīts tikai ar ieslodzījumu cietumā, tas varot nozīmēt, ka viņš sadarbojies ar fašistiem. Kāds čekas virsnieks izteicies: ”Ja sievietes, kurām tēvs palīdzēja, laimīgi tikušas līdz dienvidiem un arī tēvs palicis dzīvs, tad tur kaut kas nav kārtībā.” Tikai 1989. gada 18. aprīlī ”Yad Vashem” centrs Jeruzalemē pieņēma lēmumu par Paula Krūmiņa apbalvošanu ar Goda medaļu un Goda titulu ”Taisnīgais starp tautām”, kas pavēra iespēju dēlam apmeklēt Izraēlu un svinīgā ceremonijā tēva piemiņai iestādīt kociņu ”Yad Vashem” memoriāla ”Taisnprātīgo dārzā”. Saviļņojošākais brīdis bija Andreja Krūmiņa atkalredzēšanās ar sava tēva izglābto ebrejieti Cecīliju Gradis-Boruhovicu, kas pēc apprecēšanās bija pārcēlusies uz dzīvi Johannesburgā Dienvidāfrikas Republikā.

Studentes Levinas stāsts

Par vēl kādas ebreju sievietes laimīgu izglābšanos no nacistu vajāšanām Rīgā liecina Latvijas Universitātes ģermāņu filoloģijas studentes Jentas Justīnes Levinas liecība ”Latviešu izturēšanās pret žīdiem vācu okupācijas laikā”, kas sniegta jau pieminētajai Latviešu Centrālajai komitejai, kuras dokumenti mūsdienās glabājas Hūvera institūta arhīvā Stenfordā ASV. Sākumā sievieti ebreju vajāšana neskāra, jo viņa dzīvoja ēkā, kurā atradās 4. policijas iecirknis. Turpretī viņas māti un māsu apcietināja jau 1941. gada 13. jūlijā. Kad kāda izpalīdzīga latviete, kas strādāja kādā vācu iestādē, nedēļu vēlāk policijā mēģinājusi noskaidrot Levinas piederīgo likteni, kā atbildi viņa saņēmusi strupu noraidījumu: ”Kas jums par daļu!” 8. oktobrī Levinai, tāpat kā citiem ebrejiem, vajadzēja pārcelties uz Rīgas geto, taču viņu pie sevis pieņēma Akmeņu ielā 13 – 1 dzīvojošā Anna Poriņš, kuras vīram piederēja galdnieka darbnīca. Te Levina pavadīja astoņus mēnešus, turklāt piecus no tiem speciāli skapī ierīkotā paslēptuvē slēpās arī ebrejiete Marija Gamperte ar māti, kurām kara beigās izdevās nokļūt Zviedrijā. Vēlāk Levinu pie sevis uzņēma Anna Trops no Klostera ielas 4, no kurienes gan pēc zināma laika nācās aiziet, jo policija sāka dzīvokļu pārmeklēšanas.

17 mēnešus Levinai patvērumu deva 2. pilsētas slimnīcā strādājošās Katrīne un Marta Āmurs, kuras nesa pārtiku arī viņas brālim, kas atradās nacistu ieslodzījumā. Par līdzdalību pretošanās kustībā vācu drošības iestādes vēlāk apcietināja pašu Martu Āmurs, un viņai nācās pārciest neskaitāmas nopratināšanas un spīdzināšanas. Kādu laiku Levinu slēpa arī latviete Anna Vuškāna un poliete Hedviga Markeviča K. Valdemāra ielā 53. Vēlāk Levina dzīvoja pie citas latvietes Ropažu ielā 10. Kaut arī par viņas uzturēšanos šeit jau no pirmās dienas zināja šā nama sētniece, tā izlikās to neredzam. Pēc desmit mēnešiem slēptuvi atkal nācās atstāt, jo kāds šajā mājā dzīvojošs čigāns draudēja viņu denuncēt policijai. Nākamā paslēptuve atradās namā Avotu ielā 9 – 23, kur patvērumu Levinai līdz pat paša apcietināšanai 1944. gada 22. augustā sniedza šīs mājas sētnieks. Apcietinātajam gandrīz pusotru mēnesi nācās pavadīt ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā. 1944. gada septembri/oktobri Levina, uzdodoties par Hedvigu Markevicu, nodzīvoja Lazdiņu vasarnīcā Rīgas Jūrmalā. Situācijā, kad viņai nebija ne dokumentu, ne pārtikas kartīšu, atbalstu Levinai sniedza Sv. Alberta baznīcas klostera brālis Fēlikss un klostera māsas, kas dzīvoja Liepājas ielā. Ar naudu un pārtiku Levinu atbalstīja arī Olga Lielā un viņas māsa M. Zandere.

1944. gada septembrī, pateicoties Artilērijas ielā 10 – 10 dzīvojošai skolotājai Hermīnei Metai Kaklautiņai, kas, spītējot riskam pašai tikt apcietinātai, policijas iecirknī ar zvērestu deva nepatiesu liecību, Levinai izdevās iegūt personas apliecību ar uzvārdu Šulcs. Ar to viņa Ventspils ostā iekļuva krievu sieviešu transportā, kuras bija evakuētas uz Latviju no Ļeņingradas un Pleskavas, bet nu kuģī sūtītas uz Vāciju. Tur Jenta Justīne Levina sagaidīja kara beigas. Savu liecību par kara gados pārdzīvoto viņa pabeidza šādi: ”Vērodama latviešu izturēšanos pret žīdiem vācu okupācijas laikā, varu noteikti apliecināt, ka latviešu vairākums juta līdzi smagajam žīdu liktenim un mēģināja viņiem palīdzēt. Daudzreiz latvieši nolika ēdienu žīdu darba vietās un izpalīdzēja tiem arī citādā veidā. Bez manis bija vēl arī citi žīdi, kas izglābās līdzīgā kārtā. Es uzskatu par savu pienākumu runāt objektīvu patiesību un vēlos, lai atklātība dabūtu zināt, kādas īstenībā Latvijā bija attiecības starp latviešiem un žīdiem, kā arī par to palīdzību, kādu žīdi vajāšanu gados saņēma no latviešu tautas.”

Uzziņa

Saskaņā ar jaunākajiem vēsturnieku pētījumiem ebreju tautības līdzpilsoņu glābšanā vācu okupācijas laikā piedalījās vismaz 472 Latvijas iedzīvotāji, dodot iespēju ap 400 – 450 ebrejiem pārdzīvot holokaustu. Vismaz 32 ebreju glābējus pašus skāra nacistu represijas, bet astoņi no viņiem gāja bojā ieslodzījumā.

September 15, 2009 - Posted by | nepakļaušanās, Okupācija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: