Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dudajeva iela un Krievijas informatīvā telpa

Einārs Cilinskis, partijas “Visu Latvijai!” biedrs.

Kāpēc “kaunīgie” latvieši pievienojušies lielkrievu imperiālistiem?

Ičkerijas (Čečenijas) republikas pirmais prezidents Džohars Dudajevs bija viena no spilgtākajām personām bijušās Padomju Savienības sabrukuma posmā. Viņam ir būtiski nopelni ne tikai savas valsts neatkarības centienos, bet arī Igaunijas neatkarības atjaunošanā, kas notika bez jebkādas asinsizliešanas.

Deviņdesmitajos gados viņš Igaunijā bija ļoti populārs, jo, būdams PSRS Gaisa kara spēku ģenerālis Igaunijā, atbalstīja Baltijas valstu neatkarības centienus un nedeva pavēli šaut uz demonstrantiem, kuri prasīja Igaunijas atdalīšanos no PSRS. Tolaik viņa nostāja ievērojami ietekmēja PSRS armijas, Iekšlietu ministrijas un VDK nostāju.

Savā laikā Džohara Dudajeva piemiņas iemūžināšanu, nosaucot viņa vārdā ielu, ierosināja LNNK. Šo rindu autors iesniedza konkrētu priekšlikumu Rīgas domē pārdēvēt tieši bijušo Kosmonautikas gatvi, tādā veidā likvidējot bezjēdzīgu padomju laika nosaukumu.

Nav brīnums, ka lielkrievu imperiālisti Latvijā vienmēr ir iebilduši pret šādu ielas nosaukumu, tagad viņiem sāk piebalsot atsevišķi “kaunīgie” latvieši. Ko var pārmest ģenerālim Dudajevam? Vai to, ka viņa cīņa pagaidām nav beigusies sekmīgi? To, ka daži viņa tautieši vēlāk, jau pēc viņa nāves, izvēlējās teroristiskas cīņas metodes? Saprotams, ka tie nevar būt pārmetumi Dudajevam, turklāt mēs nevaram zināt, cik daudz no “čečenu teroristiem” pierakstītajiem noziegumiem būtībā ir pastrādājuši krievu specdienesti.

Daļas latviešu atbalstu ielas pārdēvēšanai var izskaidrot ar nopietnu problēmu – tās ir sekas, ko pie mums ir atstājusi Krievijas informatīvās telpas aizvien pieaugošā ietekme.

Tas ir jautājums, par ko mums jādomā. Ja šobrīd mēs būsim vienaldzīgi par Džohara Dudajeva ielas pārdēvēšanu, var gadīties, ka pēc kāda laika atkal Rīgā būs Suvorova iela.

Nogalina cilvēku un viņa vārdu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=63889.

Pašreizējais Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs vizītes laikā Maskavā paziņoja, ka esot gatavs “izskatīt iedzīvotāju priekšlikumus” par Džohara Dudajeva ielas pārdēvēšanu, kas krievu šovinistiem nepatīk. Paskatīsimies, kā Ušakovs to izdarīs, ja uzdrīkstēsies. Bet kas tad īsti bija Džohars Dudajevs, kāpēc viņa vārdā sauc ielu un kāpēc viņu tik nikni neieredz?

No izsūtītā līdz ģenerāļa uzplečiem

Visu laiku pirmā čečenu tautības ģenerāļa Džohara Dudajeva un pirmā čečenu pašu ievēlētā prezidenta dzīvesstāsts cieši saistās ar Kaukāza islāmticīgās tautas – čečenu jaunāko laiku likteni. Džohars Dudajevs (čečenu valodā Dudi Musa kant Džohars) dzimis 1944. gada 15. februārī Čečenijas-Ingušijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā Pervomaiskas ciemā kā septītais bērns ģimenē. Viņam bija deviņi brāļi un viena māsa. Kā tas notika ar miljonu citu čečenu un ingušu, astoņas dienas pēc Džohara dzimšanas ģimeni deportēja uz tagadējo Kazahstānu. Tādu likteni it kā par masveida sadarbošanos ar vācu armiju Otrā pasaules kara laikā čečeniem un citām mazajām tautām – ingušiem, balkāriem, avāriem, kalmikiem un Krimas tatāriem – bija iecerējis PSRS “tautu tēvs” Josifs Staļins, un to īstenoja NKVD šefs Laurentijs Berija. Laikā, kad tika pieņemts šāds lēmums, Džohars Dudajevs vēl nebija dzimis.

Pēc Staļina nāves padomju līderis Ņikita Hruščovs atjaunoja vainahu tautu – čečenu un ingušu apdzīvoto autonomo republiku. Dudajevi 1957. gadā atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi Groznijas pilsētā. Vispirms Dudajevs 1959. gadā pabeidza Groznijas 45. vidusskolu. Pastrādājis par elektriķi, jau nākamajā gadā viņš iestājās Vladikaukāzas Valsts universitātē. Taču drīz vien puisis devās uz Tambovas kara lidotāju skolu, kuru beidzot 1966. gadā ieguva lidotāja inženiera specialitāti. Vēlāk savā biogrāfijā sadaļā “profesija” viņš nemainīgi rakstīs: kara lidotājs, jo tāds bija gandrīz ceturto daļu gadsimta. Drīz vien jaunais virsnieks tika uzņemts komunistiskajā partijā. No 1971. līdz 1974. gadam Dudajevs mācījās kosmonauta Jurija Gagarina Kara aviācijas akadēmijā, kas viņam 36 gadu vecumā pavēra ceļu uz aviācijas pulka komandiera posteni un drīz vien arī uz ģenerāļa uzplečiem. Līdz tam neviens čečens, kalpodams padomju armijā, pie augstās ģenerālmajora pakāpes tā arī nebija ticis. Kā daudzi padomju armijas virsnieki Dudajevs no 1986. līdz 1987. gadam karoja Afganistānā. (Tajā pašā laikā tur dienēja arī vēlākais Ingušijas prezidents Ruslans Auševs un latviešu virsnieks Dainis Turlais.) Dudajeva komandētās vienības lidmašīnas piedalījās Afganistānas rietumu rajonu bombardēšanā. Atgriezies no kara, ģenerālmajors Dudajevs līdz 1991. gadam dienēja Baltijas kara apgabalā, kur komandēja Tartu izvietoto stratēģisko bumbvedēju divīziju un reizē bija pilsētas komandants. PSRS gaisa kara spēku ģenerālis igauņiem atmiņā palicis kā baltiešu neatkarības centienu atbalstītājs – viņš nedeva pavēli šaut uz demonstrantiem, kuri prasīja Igaunijas atdalīšanos no PSRS un centās ieņemt televīziju un parlamentu. Ir nostāsti, ka ģenerālis Dudajevs, nesakot, ka pavēli nepildīs, tomēr esot tik ilgi vilcinājies sūtīt savus karavīrus uz Latvijas galvaspilsētu, ka Maskavā kļuvis skaidrs, ka armijas iejaukšanās dziesmoto revolūciju norisē jau ir nokavēta. Katrā ziņā četri tūkstoši karavīru, kurus komandēja Dudajevs, ne pirkstu nepakustināja, lai, sarīkojot asinspirti, apklusinātu Baltijas tautu brīvības alkas.

Bija pieņemams vairākumam

Atsaucoties tautiešu uzaicinājumam, Džohars Dudajevs 1990. gada novembra beigās ieradās Groznijā, lai piedalītos pirmajā Čečenu nacionālajā sanāksmē. Tās laikā tika ievēlēta izpildkomiteja, kurā tika iekļauts arī ģenerālis. Pēc dažām dienām tika pieņemta deklarācija par Čečenijas Republikas dibināšanu. Padomju laikā Ziemeļkaukāza priekškalnu Čečenijas autonomajā republikā, teritorijā, kas platības ziņā ir apmēram trīs reizes mazāka par Latviju, mita nepilni 1,3 miljoni iedzīvotāju. Tagad gan tūkstošiem krievu un ukraiņu, armēņu un citu tautu piederīgo Čečeniju ir pametuši. Pastāvot PSRS, šeit bija labi attīstīta naftas pārstrāde un republiku šķērsoja vairāki naftas vadi. Tomēr Čečenija bija atkarīga no Krievijas elektrības un gāzes piegādēm.

No dienesta atvaļinātais Džohars Dudajevs 1991. gadā pieņēma uzaicinājumu atgriezties dzimtenē un kļūt par strauji augošās tautas kustības līderi. Viņš šķita pieņemamākais arī daudzo – apmēram 170 – Čečenijas kalnu un līdzenumu daļas klaniem jeb teipiem. Ja tautai nekad nav bijis savas valsts, tad šādiem uz asinssaitēm balstītiem veidojumiem ir ļoti liela nozīme. Tā paša gada vasarā Dudajevs tika ievēlēts par Čečenu tautas kongresa izpildkomitejas vadītāju. Izpildkomitejas uzdevums bija izveidot jaunus varas orgānus, kas darbotos līdztekus jau pastāvošajai Čečenijas-Ingušijas APSR varai, kurā dominēja līdzenumu klani. Septembrī kalniešu pārsvara balstītais Dudajevs vadīja mītiņu, pēc kura tika padzīta Čečenijas-Ingušijas APSR Augstākā padome. Pamatojums – padomes atbalsts pret Mihailu Gorbačovu vērstajam augusta pučam. Vēl pēc mēneša Maskava sadalīja Čečenijas-Ingušijas autonomo republiku, kas pastāvēja kopš 1936. gada, divās daļās – Čečenijas un Ingušijas republikā. Reizē ar šķietamo patstāvību atdzīvojās senā kaimiņu tautu nepatika vienai pret otru, jo netika noteiktas jauno republiku robežas. Taisnība tika meklēta ar ieročiem rokās. Sekoja konflikts ar Ziemeļosetiju, kas reģionam piesaistīja Krievijas karavīrus, kuri te ieradās miera misijā.

Kad 1991. gada 27. oktobrī ģenerālis Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu, viņš nekavējoties pasludināja čečenu republikas Ičkērijas neatkarību no Krievijas. Tiesa, šo rīcību neatzina nedz Krievija, nedz kāda cita pasaules valsts. Toties no Maskavas puses sekoja Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina lēmums par ārkārtas stāvokli Čečenijā. Kā atbildi Jeļcinam Dudajevs izsludināja Čečenijā kara stāvokli, lai gan pirms tam tika teikts – “katrs federācijas subjekts var būt suverēns, cik suverēns spēj būt”. Ģenerālis Dudajevs tā laika runās uzsvēra, ka ir gatavs darīt visu, lai “karstās galvas Maskavā atvēsinātos”, ka “čečeni savu neatkarību ir gatavi aizstāvēt ar ieročiem rokās”, un iestājās par stingras vietējās varas nepieciešamību.

Ceļā uz pirmo Čečenijas karu

Vispirms prezidents Jeļcins Krievijas Federācijas autonomajām republikām piedāvāja parakstīt sadarbības līgumu. Visi, izņemot Tatarstānu, ar kuru vēlāk vienošanās tomēr tika panākta, un Čečeniju, tam piekrita. Tad sekoja Jeļcina lēmums par ārkārtas stāvokli Čečenijā. Taču Krievijas Augstākajā padomē, kur prezidentam bija daudz pretinieku, tas netika apstiprināts. Šāda deputātu rīcība faktiski deva atbalstu čečeniem, un 1992. gada martā Dudajevs sacīja, ka ir gatavs sēsties pie sarunu galda ar Krievijas amatpersonām, ja vien tās atzīs Čečenijas neatkarību. Nekādas sarunas, protams, nenotika. Runā, ka viens iespējamais sarunu raunds izjucis, jo Jeļcinu piemeklējis insults. Taču marta pirmajā pusē tika pieņemta Čečenijas konstitūcija, kurā tika pasludināta Čečenijas neatkarība. Nekavējoties tika ieņemti Krievijas armijas garnizoni Čečenijas teritorijā un atņemti tur glabātie ieroči. Tāpat tika pieņemts lēmums par pāreju uz latīņu rakstību, un spēkā pieņēmās islāma paražu likumi – adati. Vēlāk arī karš – džihāds vai gazavats – pret Krieviju notika tieši zem islāma karoga. Tuvināšanos islāma tradīcijām sekmēja arī senās Staļina laikā nodarītās pārestības, ko čečenu tauta bija pārcietusi un kas nozīmēja arī daļēju pretkrieviskumu. Prezidenta Dudajeva laikā tika ieviests čečenu kaujinieku zvērests pie Korāna un īpašu galvas apsēju nēsāšana. Prezidentam cīņā par varu, kā norāda vairāki Dudajeva darbības pētnieki Rietumos, paticis runāt arī par čečenu asiņu tīrību. Piemēram, viņš norādījis, ka pazīstamais čečenu politiķis Maskavā Ruslans Hazbulatovs patiesībā esot sajaucies ar čerkesiem, bet kāds cits ietekmīgs Dudajeva sāncensis esot maskējies avārs.

Jau nākamā gada aprīlī Dudajevs atlaida Čečenijas parlamentu, valdību, konstitucionālo tiesu un vietējās pašvaldības. Un vēl, Dudajevs Groznijā, tāpat kā Jeļcins Maskavā, parlamentu padzina ar tanku palīdzību. Valstī tika ieviesta tieša prezidenta vara un arī komandantstunda. Tikmēr čečeni par savu līderi Džoharu Dudajevu sacerēja dziesmas, kurās viņš tika salīdzināts ar Šamilu, leģendāro cīnītāju pret cara armiju Kaukāza kara laikā 19. gadsimtā, un lepnu kalnu ērgli.

Neprasme, bet, visticamāk, arī Maskavas nevēlēšanās sarunāties ar “senajiem ienaidniekiem” čečeniem, kuri par visu varu gribēja būt brīvi, tuvināja 1994. gada 11. decembri – dienu, kad sākās tā sauktais pirmais Čečenijas karš. Nepakļāvīgajā republikā iebruka 38 tūkstoši Krievijas Federācijas karavīru, kuriem pretī stājās apmēram 15 tūkstoši čečenu karavīru un apmēram tikpat daudz vienkārši bruņotu vīru. Karš izdzēsa tūkstošiem dzīvību abās pusēs un radīja nebeidzamu bēgļu straumi no izpostītās zemes. Punkts karam tika pielikts 1996. gada augustā ar Groznijas operāciju, bet ģenerālis Dudajevs to vairs nepiedzīvoja.

Dudajeva nāve

Džohars Dudajevs tika nogalināts 1996. gada 21. aprīlī netālu no kāda ciema apmēram 30 kilometrus no Groznijas. Uz viņu tika izšautas divas ar lāzeru vadāmas raķetes brīdī, kad viņš blakus savai apvidus mašīnai “Ņiva” sarunājās pa satelīttelefonu. Dudajeva atrašanās vietu noteica Krievijas izlūklidmašīna. Čečenijas prezidents esot zvanījis liberālajam Krievijas Valsts domes deputātam Konstantīnam Borovojam, lai vienotos par iespējamām miera sarunām. Nedēļu iepriekš neveiksmīgas Dudajeva notveršanas operācijas laikā gāja bojā simts Krievijas karavīru.

Nav īsti zināms, kā tieši amerikāņu satelītam raidītais signāls nonāca Krievijas armijas rīcībā, taču neviens nenoliedz, ka vadāmās raķetes uz Dudajevu tika izšautas no diviem Krievijas gaisa spēku iznīcinātājiem “Su-24MR” un “Su-25”. Operācijas sīkāku izklāstu Krievijas valdība tā arī nekad nav publicējusi. Zināms vienīgi tik daudz, ka jau labu laiku Krievijas izlūkdienestu rīcībā bijuši Dudajeva balss ieraksti un apmēram 16 mēnešus tika izspiegoti pavadoņu sakari. Tas esot bijis vienīgi laika jautājums, kad Čečenijas līderis tiks ievilināts slazdos, lai ar raķetes šāvienu tiktu pielikts punkts viņa šīszemes gaitām. Par pirmā čečenu prezidenta nāvi televīzijā paziņoja lauka komandieris Šamils Basajevs. Tā laika Krievijas premjerministrs, uzzinājis par notikušo, sacīja, ka tagad gan viņš esot gatavs runāt ar katru, kas būs gatavs Čečenijā iedibināt mieru.

September 23, 2009 - Posted by | Okupācijas sekas

3 Comments »

  1. Kur tagad ir LNNK, Tēvzemei un Brīvībai?
    Tad kad viņi ierosināja kosmonautikas ielu pārdēvēt par Dudājeva, taja pat laikā LNNK iestājās par Latvijā dzīvojošo migrantu dekolonizāciju, kur viņi ir tagad ar saviem mērķiem atbrīvot Latviju no naidīgiem elementiem? Kur ir pačibējis viņu mugurkauls, viņi cīnijās par latviskas Latvijas atdzimsanu, bet kas ir tagad. Tie kas uzdrošinās runāt par latviešu nacionālismu, par latvisku Latviju, tos visu ka suņi norej un dēvē par radikāļiem, utt, utt.

    Comment by Uldis | September 23, 2009 | Reply

  2. Tagad viņi cīnās par latviskām tradīcijām lopu kaušanā. Vai tās ir, lopiņu nokaujot spēlē dzied folkloras ansambļi, jeb varbūt kundze ar melnu hūti – mirušo izvadītāja piehalturē un skaita tautasdziesmas, tas paliek dziļā noslēpumā tīts.

    Comment by gulags.lv | September 23, 2009 | Reply

  3. Latvijas Avīzē ir lieliska intervija ar vienu Latvijas musulmāni, kur viņš arī runa par šo kaušanas veidu. Iesaku izlasīt un secinajumus izdarīt katram individuāli.
    Tas raksts, ja nemaldos bija pirmdienas nummurā.
    Interesanti vai vispār ikdienas cilvēki zin kā latvju zemnieki kauj cūkas, ka asinis viņi tāpat nolaiž, lai varētu pagatavot gardās asinsdesas, ko likt galdā ar štovetiem kāpostiem.
    Un vai zin kā kauj lopiņus mūsu lopu kautuvēs un eropā, pēc šiem skatiem ne viens vien kļūtu par veģetārieti.

    Comment by Uldis | September 24, 2009 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: