gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kāpēc izčibēja sapnis par “Latvijas PSR bruņotajiem spēkiem”

Jānis Riekstiņš, Latvijas Avīze

Drēgns 1962. gada novembra rīts. Jauniesaucamo ešelons lēnām atstāja Rīgas staciju. Neviens no mums nezināja, kur paies trīs obligātā dienesta gadi. Viens bija pilnīgi skaidrs – kā Latvijas iedzīvotājus Latvijā dienēt mūs neatstās. Kāpēc gan Padomju Savienībā tika piekopta tāda prakse?

***

1944. gada janvāris. Fronte katru dienu aprija desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību. Kara turpināšanai cilvēkresursi PSRS bija ārkārtīgi nepieciešami. Tajās dienās pirmo reizi kara laikā Kremļa varasvīri Maskavā sasauca Vissavienības komunistiskās partijas centrālkomitejas (VK(b)P CK) plēnumu. Darba kārtība bija raiba, taču būtiskākais ir tas, ka tika atbalstīti likumprojekti par pilnvaru piešķiršanu savienotajām republikām ārējo sakaru jomā un republikānisko militāro formējumu izveidošanā. Likumprojekts par aizsardzības tautas komisariātu izveidošanu savienotajās republikās noteica, ka “savienotās republikas organizē republikāniskus karaspēka formējumus”, kā arī papildināja PSRS Konstitūcijas 18. pantu ar atzīmi: “Katrai savienotajai republikai ir savi karaspēka formējumi.” Likumprojektus 1944. gada 1. februārī pieņēma PSRS Augstākās padomes (AP) sesijā, un tie ieguva likuma spēku.

“Latvijas divīzija”

Minētajā plēnumā piedalījās arī Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LK(b)P CK) 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Viņam bija labi zināms, kā republiku karaspēka formējumu jautājums tika risināts jau 1940./1941. gadā un kas notika ar Latvijas armijas vietā izveidoto 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, kura daudzi virsnieki un kareivji kā padomju režīmam neuzticamas personas tika atvaļināti vai apcietināti. 24. strēlnieku korpusa paliekas kara sākumā izšķīda Ziemeļrietumu frontes nestabilajās pozīcijās.

Aptuveni tajā pašā laikā LK(b)P vadībā radās ideja organizēt jaunu karaspēka vienību. Pēc norunas ar sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieku Ļevu Mehlisu Kalnbērziņš sagatavoja VK(b)P CK lēmuma projektu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu. Tā kā stāvoklis sarkanajai armijai bija kritisks, priekšlikumu ātri pieņēma un 1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komitejas (VAK) priekšsēdētājs Josifs Staļins parakstīja VAK lēmumu, kurš noteica: “Pieņemt Latvijas K(b)P CK priekšlikumu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu ar tās iekļaušanu Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Uzdot Latvijas K(b)P CK un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzsākt Latvijas strēlnieku divīzijas formēšanu no bijušās strādnieku gvardes, milicijas, partijas – padomju darbinieku un citu Latvijas PSR pilsoņu sastāva, kuri evakuēti uz KPFSR teritoriju.”

Jaunās karaspēka daļas ar nosaukumu “Latvijas divīzija” formēšana notika Maskavas kara apgabala Gorohovecas nometnē. Nobažījušies par brīvprātīgo lēno pieplūdumu, LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Jānis Kalnbērziņš 1941. gada 21. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Jefimam Ščadenko rakstīja: “Lūdzam Jūsu rīkojumu Jaroslavas, Ivanovas, Kirovas, Molotovas, Penzas, Gorkijas, Sverdlovskas, Omskas, Novosibirskas apgabalu un Tatārijas, Čuvašijas, Baškīrijas autonomo republiku un Altaja novada kara komisariātiem sniegt daudz aktīvāku palīdzību mūsu pilnvarotajiem par Latvijas PSR pilsoņu (ne tikai latviešu, bet arī krievu, ebreju un citu no Latvijas teritorijas), kā karaklausībai pakļauto, tā arī brīvprātīgo, kurus SZSA [Strādnieku – zemnieku sarkanās armijas] rindās savervējuši un atlasījuši K(b)P CK un Latvijas PSR TKP pilnvarotie, savākšanā un nosūtīšanā uz Latvijas divīzijas formēšanas vietu Gorkijā ne vēlāk par š. g. 25. augustu.” Līdz 1941. gada oktobra sākumam Latvijas divīzijā savāca 10 877 karavīrus.

Nāve no lodēm un bada

Asiņainajās kaujās Ziemeļrietumu frontē 201. latviešu strēlnieku divīzija, kā to nosauca, cieta ļoti lielus zaudējumus. Papildināt to ar Latvijas iedzīvotājiem nācās arvien grūtāk. 1943. gada 8. martā Kalnbērziņš un Lācis Ziemeļrietumu frontes pavēlniekam maršalam Semjonam Timošenko rakstīja: “Ar katru dienu papildināt latviešu divīziju mums kļūst arvien grūtāk, jo visi LPSR evakuētie pilsoņi, kuri derīgi kara dienestiem, atrodas divīzijā vai rezerves pulkā. Patlaban no 1. atsevišķā Latvijas rezerves strēlnieku pulka uz divīziju papildinājumam nosūtīti 3000 cilvēki, kuru vidū daudz citu Padomju Savienības tautību pārstāvju.” 1942. gada 21. maijā ziņojumā Kalnbērziņam divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Veikins žēlojās: “Uzņemts pārāk straujš kurss uz divīzijas rusifikāciju. Cilvēki aizmirsuši, ka tā ir Latvijas divīzija. Sevišķi stipri tas ietekmē vadošo kadru izraudzīšanu.”

Tikai no 1942. gada 28. novembra līdz 16. decembrim vien 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzija zaudēja 4000 kritušo un ievainoto. Tie nebija tikai kauju zaudējumi. LK(b)P CK sekretārs Žanis Spure kādā ziņojumā Kalnbērziņam un Lācim rakstīja: “Pēc ziņām, kuras ienākušas Ziemeļrietumu frontes Politpārvaldē, Latvijas strēlnieku divīzija ļoti nepietiekoši tiek apgādāta ar pārtiku. Divīzijas politiskās nodaļas vadītājs b. Zutis ziņojumos Politpārvaldei ziņo, ka no 1942. gada 23. līdz 30. maijam divīzijas medicīniskajā punktā reģistrēti 332 cilvēki ar diagnozi – stipra novājēšana. To skaitā 112 cilvēki pilnīgi bezspēcīgi un 18 no vājuma nomira. Katru dienu divīzijas medicīniskajā punktā tiek reģistrēti no 20 līdz 40 novājēšanas gadījumiem (aiz pārtikas trūkuma).”

Ar sarkanās armijas ģenerālštāba 1944. gada 30. maija direktīvu tika uzsākta 308. latviešu strēlnieku divīzijas formēšana. Uz šīs un 43. gvardes divīzijas pamata izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu. Kad sarkanā armija iebruka Latvijā 1944. gadā, aizsākās tās iedzīvotāju mobilizācija. Padomju Latvijas varasvīriem bija pamats uzskatīt, ka vietējā Aizsardzības tautas komisariāta izveidošanai nekādu šķēršļu nebūs. Šo jautājumu iekļāva LPSR AP sesijas darba kārtībā. Sesija 1944. gada 5. – 6. oktobrī notika Daugavpilī. Tās laikā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Lācis norādīja: “Šodien mums vairs nav viena divīzija vien, šodien plecu pie pleca kopā ar lielās krievu tautas un visu pārējo tautu dēliem Tēvijas kara frontēs cīnās vairākas latvju daļas. Sarkanās armijas rindās atrodas vairāk par desmit ģenerāļiem – latviešiem, liels skaits oficieru, kas savas zināšanas smēlušies staļiniskajā kauju skolā.”

Apmānītā republika

1944. gada 6. oktobrī LPSR AP vienprātībā pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Koprepublikāniskā Aizsardzības tautas komisariāta nodibināšanu” un papildināja republikas konstitūciju ar punktu: “Latvijas Padomju Sociālistiskai Republikai ir savas karaspēka daļas.” Par piemērotu pretendēšanai uz LPSR aizsardzības tautas komisāra posteni atzina ģenerālmajoru Jāni Dzenīti, kura personas lietā tieši šajā laikā parādījās dokuments “Piezīmes par kandidāta izpēti”. Tajās sacīts: “Pēc savām lietišķajām un politiskajām īpašībām piemērots Latvijas republikas aizsardzības tautas komisāra amatam. Latvijas K(b)P CK sekretārs b. Kalnbērziņš Dzenīša kandidatūrai piekrīt.”

Par LPSR aizsardzības tautas komisāru Dzenītis tomēr nekļuva. Iespējams, par kandidātu uzskatīja arī ģenerālpulkvedi Maksi Reiteru, kurš Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas 3. sējuma 148. lapā minēts kā LPSR aizsardzības tautas komisārs 1945. gadā. Šī informācija ir uzmanības vērta, jo šķirkļa autors bija agrākā 130. latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieks, ģenerālmajors Pēteris Baumanis. Tomēr drīzāk minētais amats nemaz nav pastāvējis.

Ne Kremlis, ne PSRS militāristi lēmumu par republiku aizsardzības tautas komisariātiem un nacionālajām karaspēka daļām patiesībā nemaz nedomāja pildīt. PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija kādā sarunā ar maršalu Georgiju Žukovu izteicās, ka nacionālajām karaspēka daļām labākajā gadījumā būtu jābūt tikai militārajām parādēm domātām “dekorācijām”. Ja tām dotu ieročus un patstāvību, atzina sarunu biedri, PSRS gals būtu neizbēgams.

Karam beidzoties, PSRS milzīgā karaspēka masa no Latvijas nevis izvācās, bet notika pretējais. Jau 1945. gada jūnijā atjaunoja Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Iekšlietu tautas komisariāta un armijas daļu skaits Latvijā palielinājās ar katru dienu. PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvalde “Smerš” ķērās pie Latvijas iztīrīšanas no “vācu pakalpiņiem” un “pretpadomju elementiem”. Paciest sev blakus kaut kādu vietējo “aizsardzības komisariātu” PSRS militāristiem nenāca ne prātā. Karš bija beidzies, un vajadzība spēlēt “‘internacionālismu” atkrita. Tika izformēta 308. latviešu strēlnieku divīzija un 130. latviešu strēlnieku korpuss.

43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju pagaidām atstāja, bet ne kā nacionālo republikas karaspēka daļu, bet Baltijas kara apgabala apakšvienību. Viļa Lāča cerētos “latviešu tautības ģenerāļus” komandēja nevis uz Latviju, bet citiem PSRS reģioniem.

Izlems Maskavā…

1946. gada 26. martā LPSR AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins un AP prezidija sekretārs K. Prūže Lācim rakstīja: “Ar PSRS AP prezidija 1946. gada 25. februāra dekrētu PSRS Aizsardzības tautas komisariāts pārveidots par Bruņoto spēku tautas komisariātu (tagad – Bruņoto spēku ministriju). Bruņoto spēku ministrija ir koprepublikāniska (tekstā pasvītrots. – Aut.) ministrija, tāpēc nepieciešami attiecīgi pārveidot arī koprepublikānisko Latvijas PSR Aizsardzības tautas komisariātu (ministriju).” Uz dokumenta LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Lācis uzrakstīja rezolūciju: “Šarapovam (D. Šarapovs – LPSR Ministru padomes kara daļas priekšnieks. – Aut.). Kopā ar centrālkomitejas kara daļu triju dienu laikā sagatavot priekšlikumus par šo jautājumu.”

Šarapova atbilde 1946. gada 2. aprīlī: “Sakarā ar Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas jautājumu Latvijas K(b)P CK kara daļa izdarīja pieprasījumu VK(b)P CK militāro kadru daļā, no kurienes paskaidroja, ka sakarā ar PSRS Aizsardzības tautas komisariāta un PSRS Jūras karaflotes tautas komisariāta apvienošanu kā PSRS Bruņoto spēku ministrijā, tā visos kara apgabalos tiekot veikts liels organizatoriskais darbs. Jautājums par republiku bruņoto spēku ministriju organizēšanu esot atlikts uz nenoteiktu laiku. VK(b)P CK militāro kadru daļa rekomendēja no Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas praktiskiem pasākumiem uz laiku atturēties, kamēr šo jautājumu izlems Maskavā.”

Patiesībā jautājums par Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas izveidi tika atlikts “uz visiem laikiem”. Vērā netika ņemtas ne latviešu cīņas sarkanās armijas sastāvā, ne milzīgie zaudējumi kara laukos. Pārlieku ilgs nebija arī 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas mūžs – piecdesmito gadu vidū to klusām izformēja. Iespējams, Gruzijas 1956. gada pavasara nemieru, Polijas un Ungārijas notikumu dēļ.

VK(b)P CK plēnuma un PSRS Augstākās padomes 1944. gada lēmumi par nacionālo republiku tiesībām turēt savas karaspēka daļas un veidot savas aizsardzības ministrijas formāli palika spēkā līdz pat jaunās PSRS Konstitūcijas pieņemšanai 1977. gadā. Tomēr nekad nevienam nebija ļauts šīs tiesības izmantot.

October 27, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Eiropas Parlaments signalizē Maskavai

Krievijas grupai “Memoriāls” – Saharova demokrātijas balva Briselē, speciāli “Latvijas Avīzei”

Ar pārliecinošu balsu vairākumu gadskārtējā Eiropas Parlamenta balva cīņā par demokrātiju un cilvēktiesībām šogad ir piešķirta grupai “Memoriāls” no Krievijas.

Tās dalībnieki popularizē patiesību par Padomju Savienības politiskajām represijām un cīnās pret pašreizējiem cilvēktiesību pārkāpumiem bijušo padomju republiku teritorijās – Azerbaidžānā, Armēnijā, Gruzijā, Tadžikistānā, Moldovā, Ukrainā un citur. Jau kopš dibināšanas pirmsākumiem organizācija iestājas, lai izveidotu publiski pieejamu vēsturiskās izpētes arhīvu par totalitārisma represijām.

“Memoriāls” 2009. gada jūlijā bija spiests pārtraukt darbošanos cilvēktiesību jomā Čečenijā pēc tam, kad tika nolaupīta cilvēktiesību aktīviste Natālija Estemirova un viņas mirstīgās atliekas tika atrastas Ingušijā. “Memoriāla” izcilo darbu novērtējušas arī citas starptautiskās organizācijas. Organizācijai 2004. gadā piešķīra gan tā dēvēto alternatīvo Nobela prēmiju jeb Right Livelihood Award, gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos Nansena bēgļu balvu.

Neatstāt vienus

Simboliski, ka biedrības pirmais vadītājs bija pats Andrejs Saharovs, un tagad viņa vārdā nosauktā balva atgriežas pie Saharova paša reiz dibinātās un vadītās demokrātijas cīnītāju grupas. Šis fakts ir divkārt simbolisks arī tādēļ, ka šogad aprit divdesmit gadi kopš Andreja Saharova aiziešanas mūžībā. Patlaban “Memoriālu” vada savulaik Andreja Saharova labā roka cilvēktiesību aktīvists Sergejs Kovaļovs, kurš pazīstams jau kopš deviņdesmito gadu vidus Čečenijas kara dēļ. Kad Ziemeļkaukāzā sākās karadarbība, Kovaļovs organizēja parlamenta deputātu un sabiedrisko organizāciju misiju, kas visu kara laiku vāca un publiskoja materiālus par federālā karaspēka noziegumiem pret čečenu civiliedzīvotājiem.

Eiropas Parlamenta deputāts no Lietuvas, bijušais žurnālists un akadēmiķis Leonīds Donskis, kurš personiski pazīst Kovaļovu un pārzina grupas darbību, uzskata, ka īpaši tagad ir ļoti svarīgi sūtīt ziņu Maskavai par to, ka Eiropas Parlaments atbalsta Krievijas cilvēktiesību cīnītājus. “”Memoriāls” aptver ļoti plašu darbības lauku, un tajā darbojas ļoti drosmīgi un pašaizliedzīgi cilvēki, daži no viņiem ir zaudējuši pat dzīvību, kā, piemēram, Natālija Estemirova Čečenijā, citus iebiedējis Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova režīms, bet daudzi joprojām ir šajā kaujas laukā un cīnās par cilvēktiesībām Krievijā. Un tieši tādēļ viņus nedrīkst atstāt vienus. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs nosūtām viņiem vēstījumu, ka šie cīnītāji nav aizmirsti un vieni.”

Spītējot personiskajām sāpēm

Pērn Saharova balvu piešķīra ķīniešu disidentam Hu Jia. Šogad uz to pretendēja desmit kandidāti no Palestīnas, Indijas, Krievijas, Vjetnamas, Itālijas un citām valstīm. Kā trīs pēdējie finālisti tika izvirzīta grupa “Memoriāls”, ārsts, ginekologs Izeldins Abuelaišs ir Džabaljas – lielākās Gazas joslas bēgļu nometnes iemītnieks, kurš, savas izvēles un miera veicināšanas apsvērumu vadīts, praktizē abās robežas pusēs gan Izraēlā, gan Palestīnā. Visu pasauli ir apceļojuši attēli, kuros palestīniešu ārsts apraud savu trīs meitu bojāeju bombardēšanā, kas notika vien dažas stundas pirms 2009. gada janvārī noslēgtā pamiera. Par spīti personīgajai un ģimenes traģēdijai ārsts turpina cīņu par miera panākšanu starp izraēliešiem un palestīniešiem.

Par trešo pusfinālistu atzina eritrejiešu izcelsmes zviedru žurnālistu, rakstnieku un dramaturgu Davitu Īsāku, kurš cīnījies par savas valsts neatkarību, dibinot pirmo neatkarīgo laikrakstu un stāstot par situāciju pasaulē. Taču, uzliesmojot jauniem konfliktiem ar Etiopiju, Dāvids Īzāks, kurš bija paguvis atgriezties dzimtenē, agrā svētdienas rītā 2001. gada 23. septembrī tika saņemts gūstā un kopš aresta brīža tikpat kā nav redzēts.

Andreja Saharova balvu, kas ir 50 000 eiro liela prēmija, uzvarētājam piešķirs 10. decembrī svinīgā sēdē Strasbūrā, jo šajā datumā 1948. gadā tika parakstīta Apvienoto Nāciju Vispārējo cilvēktiesību deklarācija.


Viedokļi

EP priekšsēdētājs Ježijs Buzeks: “Piešķirot šā gada balvu “Memoriāla” pārstāvjiem Oļegam Orlovam, Sergejam Kovaļovam un Ludmilai Aleksejevai un pārējiem cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijā, mēs ceram palīdzēt pārraut baiļu un vardarbības loku ap cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijas Federācijā un paust mūsu vēstījumu, ka pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem visā pasaulē jābūt brīviem īstenot viselementārākās tiesības – domas brīvību un izpausmes brīvību. Mums jābūt brīviem sekot mūsu domām – tas nepieciešams, lai tiktu līdz patiesībai. Ļaujiet man dalīties manā personiskajā gandarījumā par to, ka šodien varu paziņot šīs balvas ieguvēju kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un kā cilvēks, kas nāk no “Solidaritātes” un ir redzējis Poliju cīnāmies par patiesību un visbeidzot iegūstam brīvību 80. gados.”

Inese Vaidere, Latvijas EP deputāte: “Krievijas biedrībai “Memoriāls” pašlaik klājas ļoti grūti. Atsevišķi tās biedri un aktīvisti ir nemitīgi pakļauti nāves briesmām. Tas ir reāls risks, jo šie cilvēki ir gatavi iestāties par cilvēktiesībām, nežēlojot savu dzīvību. Arī tādēļ esmu ārkārtīgi gandarīta par to, ka šai organizācijai tiks piešķirta ļoti vērtīgā Saharova balva.”

October 26, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ļeņina nāves cēlonis bija nevis insults, bet neirosifiliss

http://www.2v.lv/index.php/history/36-vesture/4959-britu-vsturniece-eina-nves-clonis-bija-nevis-insults-bet-neirosifiliss

AP CENTURY COLLECTION
Ļeņins mira no neirosifilisa, nevis no insulta, vēsta «Daily Mail», atsaucoties uz britu vēsturnieci Helēnu Rappaportu. Dokumentos, kuri glabājās Kolumbijas universitātē Ņujorkā, viņa atklājusi norādes uz patieso Ļeņina slimību, kuras atstājis slavenais Krievijas zinātnieks Ivans Pavlovs. Pavlovs, Nobela prēmijas laureāts, kas zināms savu eksperimentu ar suņiem dēļ, sarunā ar kādu savu draugu reiz izteicies, ka «revolūciju uztaisīja trakais ar sifilisu smadzenēs».

Padomju vadība oficiāli dēveja Ļeņina slimības simptomus, ieskaitot krasas garastāvokļa maiņas un negaidītus dusmu uzliesmojumus, par arteriosklerozi – slimību, kuras daudzas izpausmes ir līdzīgaas neirosifilisam, sifilisa paveidam, kas iznīcina galvas smadzenes. Pēc Rappaportas vārdiem, «Pavlovs bija personiski pazīstams ar virkni slavenu zinātnieku, kurus uzaicināja izpētīt Ļeņina smadzees pēc viņa nāves 1924. gadā, un viņi visi piekrita šai diagnozei,» lai gan, protams, neviens no viņiem nerunāja par to publiski.

Vairāk informācijas: “Daily Mail” – http://www.dailymail.co.uk/news/article-1222209/Lenin-died-syphilis-NOT-stroke-claims-historian.html#ixzz0Uj578VLA

October 25, 2009 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Vēsturnieki konferencē meklēs kolaborācijas un pretošanās kustību iemeslus

Diena.lv

27.oktobrī, Gētes institūtā Latvijā sāksies Vēsturnieku komisijas rīkota divu dienu konference Okupācija, kolaboracionisms, pretošanās, kurā piedalīsies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Konferencē piedalīsies vēsturnieki no Beļģijas un Francijas, Polijas un Ukrainas, Igaunijas un Latvijas, Vācijas un Krievijas, informē Gētes institūts. Viņi salīdzinās un kontrastēs vācu un padomju okupāciju blakusparādības – kolaboracionismu un pretošanos – attiecīgās vēstures pieredzes kontekstā.

Īpaša uzmanība tiks veltīta jēdzienu skaidrošanai, metodiskajai pieejai, kā arī kolaboracionisma un pretošanās uztveres pārvērtībai.

Okupācijas, kolaboracionisma un pretošanās uztvere Rietumu valstīs vairāk nekā 60 gadu garumā veikto pētījumu un diskusiju dēļ ir mainījusies, bet Eiropas austrumu daļā un arī Latvijā tikai kopš 1991.gada pavērās iespēja publiski runāt par dubulto diktatūras pieredzi. Šī pieredze Rietumos vēl ne tuvu visur nav akceptēta kā pašsaprotama Eiropas XX gadsimta vēstures daļa. «No oficiālās krievu atmiņas kultūras puses tā drīzāk tiek noliegta,» vēsta Gētes institūts.

«Lai novērstu šo atmiņu politisku instrumentalizēšanu un līdz ar to jaunu naida sēšanu starp nācijām, nepieciešama visu pušu gatavība dialogam un patiesa vēlme izprast un respektēt pārējo pušu atmiņas,» minēts konferences organizatoru vēstījumā par tās mērķiem.

Konferences pirmajā dienā par kolaborāciju kā īstermiņa un ilgtermiņa fenomenu referēs vācu pētnieks Hanss Lembergs no Mārburgas, savukārt Pētera Šteinbaha tēma būs Kolaborācija kā īstermiņa un ilgtermiņa fenomens.

Interesanta solās būt 27.oktobra konferences otrā sesija, kurā uzstāsies Olivjē Viviorka no Francijas un Pīters Lagrū no Beļģijas, analizējot okupācijas, kolaborācijas un pretošanās kustības Rietumeiropā.

28.oktobris būs veltīts Austrumeiropas un Baltijas vēsturei. Ar referātiem uzstāsies gan Latvijas vēsturnieks Inesis Feldmanis, gan igauņu, ukraiņu un poļu pētnieki.

Vēsturnieku diskusijas noslēgs prominentais vācu profesors, Baltijas vēstures speciālists un Vēsturnieku komisijas loceklis Ervīns Oberlenders.

Konferenci organizē Latvijas Vēsturnieku komisija, Latvijas Okupācijas muzejs, Latvijas Valsts arhīvs un Gētes institūts Rīgā.

October 25, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par vēstures domstarpībām bez lieka trokšņa

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=66009

Bez liekas reklāmas un preses klātbūtnes ceturtdienas pēcpusdienā ”Reval Hotel Latvia” notika Latvijas un Krievijas vēsturnieku un politologu apaļais galds ”Baltijas – Krievijas vēstures politika. Kā nonākt līdz saspīlējuma atslābumam?”.

Ar pašmāju politikas centra ”EuroCivitas” un Vācijas Fridriha Eberta fonda Latvijas nodaļas gādību rīkotais pasākums notika tā sauktajā out of record režīmā, kas nozīmē, ka žurnālisti tur nebija laipni lūgti, tāpat kā runātāju citēšana medijos. Kā liecina diskusijas dalībnieki, preses trūkums droši vien arī bija iemesls, kādēļ gan latviešu, gan krievu debatētāji uzstājās atklātāk nekā citās reizēs. Apaļā galda laikā nav bijis grūti vienoties par to, ka vēsturnieki patiesībā neko daudz politiķu noteiktajos virzienos nevar mainīt.

No Latvijas puses pasākumā piedalījās Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis, Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, vēsturnieki Ilgvars Butulis, Gustavs Strenga, Kārlis Daukšts, kā arī politologi Andris Sprūds un Nils Muižnieks.

”Tikšanās, protams, bija vērtīga, taču mēs tādas esam jau redzējuši,” atzinās Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Andris Sprūds. Politologs atzīmēja, ka tāda veida Krievijas–Latvijas apaļie galdi Latvijā tradicionāli notiek ”diezgan pieklājīgi” un tajos ”lielie asumi netiek aizskarti”. Ja Krievijas vēsturniekus nosacīti iedala ”zapadņikos” un ”slavofilos”, kur pirmie pārstāv rietumniecisku, bet otri – krieviski impērisku skatu uz Eiropas 20. gadsimta vēstures notikumiem, tad Rīgā pārsvarā bija ieradušies pirmajai nometnei piederīgie. Pēc Sprūda vārdiem, tas arī noteicis toni. Taču jāatceras, ka Krievijā pārsvars tomēr ir otrajiem un tieši impēristi dominē Krievijas publiskajā mediju telpā – televīzijā, presē. ”Nevar jau to vēsturi atraut no politiskajiem  mērķiem un interesēm. Bet pašreizējā Krievijas interese ir nostiprināt savu ietekmi bijušajā padomju telpā, tāpēc arī tiek izmantota vēsture, stiprināts ”atbrīvotāja” tēls”,” aizrādīja politologs.

Pēc viņa kolēģa Nila Muižnieka novērojumiem, aktīvāk savu viedokli izteikuši demokrātiskā spārna pārstāvji, tādi kā vēstures profesors Boriss Sokolovs, radiostacijas ”Eho Moskvi” žurnālists Vitālijs Dimarskis un citi, kamēr Kremlim tuvākie pārsvarā klusējuši. Pie šiem pieskaitāmi vēstures žurnāla ”Rodina” galvenā redaktora vietniece Tatjana Fiļipova un aģentūras ”RIA Novosti” Baltijas valstu un NVS direkcijas vadītājs Alans Kasajevs.

”Bija interesanti, ka Krievijas delegāti sāka savā starpā strīdēties. Jāsaka, viņi bija ārkārtīgi kritiski noskaņoti par savas valsts attieksmi pret vēsturi, vēstures dokumentiem,” bilda Muižnieks.

Noskaņojums apaļā galda Krievijas pusē apliecinājis, ka arī Maskavā vairākums vēsturnieku, maigi sakot, nesimpatizē Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva administrācijas izveidotajai komisijai, kuras uzdevums ir it kā pretdarboties mēģinājumiem falsificēt vēsturi, bet patiesībā traktēt to tikai Krievijas interesēs. Nav jau noslēpums, ka Krievijas akadēmisko vēsturnieku aprindās neoficiāli viedoklis par 1940. gada notikumiem lielā mērā sakrīt ar Latvijā un citur Eiropā valdošo, taču atklāti atzīt okupāciju Maskavas vēsturniekiem nozīmētu sevi marginalizēt. Politisko apsvērumu dēļ tāds cilvēks tūdaļ tiktu nošķirts no uzskatu paušanas centrālajos medijos, bet viņa iespēja runāt publiski – samazināta.

October 23, 2009 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Par Latviju – līdz pēdējam

Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=65887

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Par vienu no viņiem – kapteini Miervaldi Ādamsonu – “Mājas Viesis” jau rakstīja šā gada 17. aprīļa numurā. Šoreiz stāsts par leitnantu ALFRĒDU RIEKSTIŅU. Drosmīgu karavīru un pēckara pretošanās kustības dalībnieku. Varoni, kurš gāja bojā nodevības dēļ čekas pārspēka ielenkumā.

1913. gada 30. janvāris Sabiles iedzīvotāju Marijas un Pauļa Riekstiņu dzīvē bija īpaša diena – pasaulē nāca viņu vidējais dēls Alfrēds, par kuru tad vēl neviens nenojauta, ka viņam būs lemts kļūt par varoni.

Viņa tēvs Paulis Riekstiņš bija karojis cariskās Krievijas armijas Galīcijas ulānu pulkā. Kad mazajam Alfrēdam bija seši gadi, tēvs piedalījās cīņās pret bermontiešiem pie Rīgas. Kara laikā mira viņa māte Marija. Turpmāk zēnu audzināja audžumāte Marianna Lagzdiņa. Alfrēds mācījās Sabiles pamatskolā. Kā daudzi vienaudži, zēna gados vasaras viņš pavadīja ganu gaitās. Vēlāk strādāja dažādus darbus – par grāvraci, kuļmašīnu meistaru, šindeļu (jumta dēlīšu) plēsēju un laukstrādnieku sava krusttēva Friča Lagzdiņa saimniecībā Matkules pagasta “Dreimaņos”.

Vēlāk, jau dienesta laikā Latvijas armijā, Alfrēds kļuva par dižkareivi 7. Siguldas kājnieku pulkā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš slēpās, kādu laiku pavadot arī mežā.

Lodes viņu neskāra

Sākoties Vācijas–PSRS karam, Alfrēds iestājas Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gada oktobrī viņš brīvprātīgi piesakās 24. (Talsu) latviešu kārtības dienesta bataljonā. Zināms, ka Riekstiņš piedalās cīņās pret padomju partizāniem Minskas apkārtnē un kaujās pret sarkano armiju pie Ļeņingradas. Pēc instruktoru kursu beigšanas Kingisepā Riekstiņu paaugstina par kaprāli.

1943. gada pavasarī viņa vienība jau kā Latviešu leģiona 2. brigādes 40. grenadieru pulka 1. bataljons cīnās Volhovas frontē. 1944. gada 8. augustā Riekstiņu ieceļ par vada komandieri leģendārajā majora Ernesta Laumaņa komandētajā 19. latviešu divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā.

Seko cīņas jau Latvijas teritorijā – Vidzemē: pie Cesvaines, Lubānas un Mores, kuru laikā Riekstiņš par izrādīto varonību saņem savu pirmo 2. šķiras Dzelzskrustu.

Pēc vācu armiju grupas “Nord” atkāpšanās uz Kurzemi un Rīgas krišanas latviešu leģionāri turpina cīņas pie Džūkstes, Lestenes un Anneniekiem. Jau pirmajās kauju dienās 1944. gada 16. oktobrī pretiniekam tomēr izdodas nostiprināties Nabadziņu mājās. Pretuzbrukumam norīkotā leģionāru grupa tās atgūst, turpinot vajāt bēgošos sarkanarmiešus. Bet tad pēkšņi tuvējā bērzu birzī atskan troksnis un lamāšanās krievu valodā. Klusi pielavoties šai vietai, atklājas amizants skats: tikai ar pistoli bruņotā kaprāļa Riekstiņa priekšā stāv vairāki gūstā padevušies sarkanarmieši ar paceltām rokām. Tikai vēlāk viņš ar sev raksturīgo ironisko smīnu sejā atzīs – tad, kad pretinieka karavīri pacēluši rokas gaisā, viņa pistoles aptvere jau bijusi tukša…

Cīņu biedri atceras, ka Alfrēds bijis ne tikai drošsirdības paraugs, vadot izlūkreidus un triecienus. Kaujās viņu vienmēr pavadījusi arī paļāvība Dievam. Riekstiņš nēsājis kaklā pakārtu sudraba krustiņu. Līdzi viņam vienmēr bijušas lapas no Bībeles un audžumātes ar roku rakstītām lūgšanām, kas viņu sargājušas visās kaujās. Tam var ticēt vai neticēt, bet atšķirībā no citiem 19. divīzijas veterāniem ne lodes, ne šķembas viņu kara laikā tā arī nopietni neskāra.

1945. gada 16. februārī Riekstiņu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu par cīņām pie Vamžiem. Tur viņš ar savu vadu apturējis kādu padomju triecienvienību, kas pa kaujas laukā radušos spraugu mēģinājusi nonākt latviešu pozīciju aizmugurē. No 136 vīriem Alfrēda rotā pēc kaujas dzīvi palikuši tikai 45, turklāt viņš pats stājies smagi ievainotā rotas komandiera vietā.

Vēlāk viņš kopā ar saviem vīriem naktīs dosies izlūkgājienos pāri frontei. Vējainās un lietainās pusnakts slēpti, Vēžu un Melngrāvju mājās viņi saņems gūstā veselu sarkanarmiešu rotu ar tās apreibušajiem virsniekiem priekšgalā.

“Zēni, neraustās!”

Tomēr galvenais frontes varoņdarbs viņam vēl priekšā. 1945. gada 16. martā vācu armijas izlūki konstatē lielu pretinieka spēku koncentrāciju pie Ķīpu mājām netālu no Remtes. 19. izlūkbataljona komandieris majors Laumanis norīko kaprāli Riekstiņu ar divpadsmit vīriem doties izlūkgājienā. Viņi ierauga, ka “Ķīpās” atrodas trīs krievu tanki un vairāki prettanku lielgabali. Tankisti savā nodabā bezrūpīgi pīpē un griež vaļā konservu kārbas, bet tuvējā mežā uzbrukumam gatavojas gandrīz tūkstotis sarkanarmiešu.

Apdraudētas bijušas ne tikai latviešu leģionāru pozīcijas, bet arī Remte, kur kara hospitālī atradušies vairāki simti ievainoto vācu un latviešu karavīru. Izvilcis no maksts dunci un aizbāzis aiz zābaku stulma, Riekstiņš nočukstējis: “Zēni, neraustās, ir ēsts vēl treknāks!” Viņa lēmums bijis visai riskants – pretinieka tanku un lielgabalu apkalpes vajadzēja uzveikt bez šaušanas, ar durkļiem un sapieru lāpstiņām vien… Vairāki leģionāri, kas pratuši karot ar tankiem, no tiem atklājuši uguni uz krievu galvenajiem spēkiem netālajā mežā, radot tajos visīstāko paniku. Riekstiņš licis nekavējoties ierīkot telefona sakaru līniju ar aizmuguri, informējot pulka štābu par notikušo. Pēc šiem notikumiem 1945. gada 5. aprīlī Alfrēds Riekstiņš kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieri. Reizē ar augsto apbalvojumu viņam piešķīra arī leitnanta dienesta pakāpi un nosūtīja uz rotas komandieru kursiem Pastendē.

Pašās kara beigās Riekstiņam ar vienu no pēdējām ātrlaivām kopā ar citiem vācu un latviešu karavīriem no Pāvilostas izdodas doties prom no Kurzemes krasta. Iespējams, tikt uz šīs laivas viņam palīdzēja kaklā pakārtais nesen saņemtais Bruņinieka krusts.

1945. gada 9. maijā Riekstiņš sasniedz Gotlandi, pēc tam nokļūstot Kalmāras ostā Olandē, Zviedrijā. Pārģērbjoties par civilpersonu, viņam izdodas izvairīties no internēšanas.

Vēlāk viņš piedalās organizācijas “Daugavas vanagi” nodaļu dibināšanā.

“Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks,” Riekstiņu atcerējās vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis.

Ar izpletni uz okupēto Latviju

Nebūdams mierā ar otrreizējo Latvijas okupāciju, 1951. gadā Riekstiņš atsaucas britu un amerikāņu slepeno dienestu uzaicinājumam, kuri meklē brīvprātīgos darbībai ienaidnieka aizmugurē. Kādu dienu viņš pēkšņi dodas prom no Zviedrijas, vien atstājot dokumentu saini un zīmīti, lai viņu nemeklē. Rietumu sabiedroto izlūkdienestu interesēs bija iegūt ziņas par militāro situāciju PSRS teritorijā, tāpēc tie meklēja nacionāli noskaņotus ideālistus, kas vēlējās atgūt savas dzimtenes brīvību. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Līdzās vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.

Riekstiņš diemžēl nezināja, ka šajā laikā Lielbritānijas un ASV izlūkdienestā jau bija iefiltrējušies vairāki PSRS aģenti, kas organizēja savu “spēli”, izveidojot viltus partizānu grupas. Tās sastāvēja no čekas darbiniekiem, kas uzturēja “slepenus” radiosakarus un pat devās uz Rietumiem, kur tikās ar ārzemju izlūkdienestu pārstāvjiem.

1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu “Imants” nonāk Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem – Edvīnu Ozoliņu (“Herbertu”) un Nikolaju Balodi (“Borisu”) – Priekules apkārtnē viņu desantē ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Pēdējo no viņiem vējš aiznes sānis, tāpēc “Boriss” nošķiras no pārējās grupas jau tūlīt pēc piezemēšanās.

“Imants” un “Herberts” naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām Dreimaņu mājām netālu no Sabiles. Diemžēl arī viņa ceļa biedrs bija Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts, jau Zviedrijā savervēts padomju aģents. “Herberts” bija speciāli pavirši paslēpis līdzpaņemto radioraidītāju, kartes, medikamentus, naudu, pie viena kartē atzīmējot Dreimaņu māju nosaukumu. Nav brīnums, ka jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas karaspēks.

“Pat mirušie paliek mūsu ziņā…”

Par Riekstiņa iekrišanu un bojāeju 1952. gada rudenī ir vairākas atšķirīgas versijas. Toreizējā kolhoza brigadieris Fricis Guds vēlāk stāstīja, ka notikusi kauja. Pēc tās Dreimaņu māju šķūnī iebraukusi automašīna, kurā iekrauti vairāki kritušie vai smagi ievainotie čekisti un arī Riekstiņš, kurš miris, pārkožot ciankālija ampulu.

Friča Lagzdiņa dēls Arvīds, kurš tajā laikā mācījās Valgales pamatskolā, atceras, ka, vakarā pārnākot mājās, šķūnī redzējis visapkārt izšautas patronas. Klons un salmi bijuši asiņaini, bet mājinieki kaut kur aizvesti. Cilvēki runājuši, ka apšaudē krituši septiņi čekisti. Alfrēds baltā kreklā un paceltām rokām iznācis no šķūņa un pie akas saļimis no ciankālija ampulas iedarbības.

Dreimaņu māju iemītniece Aina Pūpola, kura toreiz bija astoņpadsmit gadus veca, stāsta, ka mājas aplenktas, taču nekāda šaušana nav notikusi. Saprotot pretošanās bezjēdzīgumu, Riekstiņš iznācis un saļimis pie šķūņa. Dreimaņu mājas pēc notikušā izpostītas, to saimnieki – notiesāti un aizsūtīti uz Vorkutas apgabalu.

Čekisti vēl trīs mēnešus meklējuši trešo ar izpletni nomesto izlūku. “Ieradies mūsmājās pie vecmāmiņas un manas mātes, Alfrēdonkulis teica, ka devies šurp, lai tuvinātu Latvijas brīvības stundu, ka nevar ļaut krievu okupācijai būt Latvijā mūžīgi,” tādu Riekstiņu, kurš viņai bijis tēva vietā un mīļi saucis par draudziņu, atceras Aina Pūpola.

Alfrēda Riekstiņa mirstīgās atliekas aizveda uz čekas mītni Kandavā, Talsu ielā 9. Tur tās nācās atpazīt viņa tēvam Paulim. Viņa 39 gadus vecais dēls izskatījies kā dzīvs, tikai pēc smaga darba iemidzis. Kad tēvs izteicis vēlmi dēlu apglabāt, pretī saņēmis vien čekas priekšnieka rupju uzbļāvienu: “Klusē! Bandītus mēs neizdodam. Pat mirušie paliek mūsu ziņā, un nevienam nestāsti, kur esi bijis, ko esi redzējis!”

Nav izslēgts, ka Alfrēda Riekstiņa kapa vieta meklējama turpat kādā gravā netālu no Kandavas baznīcas un kapsētas, kur varētu būt aprakti arī citi čekas nošautie nacionālie partizāni.
***
Leitnants ALFRĒDS RIEKSTIŅŠ:
• Latviešu leģiona leitnants, 1944. – 1945. gadā apbalvots ar Vācijas armijas kājnieku trieciennozīmi sudrabā, 2. un 1. šķiras un Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.
• 1951. gadā piekritis sadarboties ar rietumu valstu izlūkdienestiem.
• Pēc speciālas apmācības Rietumvācijā 1952. gada 30. augustā ar izpletni nomests padomju okupētajā Latvijā.
• Kritis 1952. gada 11. septembrī pie Talsu rajona Abavas pagasta Dreimaņu mājām.
• 1992. gada 12. septembrī tur atklāta un iesvētīta viņa piemiņas vieta.

October 23, 2009 Posted by | 2. pasaules karš, Dzelzs krusts, Leģions, mežabrāļi, nacionālie partizāni, Vēsture | 1 Comment

Izcils darbs par Krievijas vēsturi

Viktors Ivbulis, LZA akadēmiķis, profesors

Šogad Maskavā iznāca 42 autoru sarakstīta divsējumu grāmata “Krievija. 20.gadsimts.” Izdevuma atbildīgais redaktors ir Maskavas Starptautisko attiecību institūta (MGIMO) profesors Andrejs Zubovs. Tas ir faktiem un to skaidrojumiem fantastiski bagāts un, manuprāt, godīgi uzrakstīts, visu ļoti dziļi vērtējošs, gandrīz 2000 lappušu plašs darbs. To autori ir radījuši, balstoties uz plašu jaunāko vai labāko agrāk izdoto pētniecisko literatūru, vai notikumu liecinieku atmiņām.

Viņi ir strādājuši, uzmanīgi lasot viens otra uzrakstītās milzu grāmatas nodaļas un apakšnodaļas, atbildīgajam redaktoram uzņemoties atbildību par visām iespējām kļūdām un nepilnībām. Tas vien ir unikāls sasniegums, ka tik daudzi cilvēki ir atraduši kopēju viedokli par tik sarežģītām tēmām, centrā paturot tādu boļševisma ideoloģijas un prakses nosodījumu, kurā nevar saskatīt nekā pozitīvu, jo tā ir “dievu apkarojoša un cilvēku nīstoša vara.”

Autori ir “krievi” tādā nozīmē, kā tagad Krievijā teic “rossijane”, tas ir Krievijā dzīvojošie vai no tās galvenokārt pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma un pilsoņu kara emigrējušie dažādu tautību cilvēki. Vienīgais izņēmums viņu vidū ir īsts Latgalē dzimis un audzis latvietis profesors Leons Taivans, kurš Maskavā ir nodzīvojis 21 gadu, septiņus no tiem būdams Austrumpētniecības institūta zinātniskais sekretārs un labi iepazīdams no iekšienes par Padomju Savienību vardarbīgi pārveidoto Krieviju.

Kristietībā iedibināto ētisko vērtību aizstāvēšana uz staļinisko represiju drausmīgā fona ir aplūkojamā darba idejiskais mugurkauls. Dabīgi, ka šajā sakarībā tiek aplūkota arī Krievijas reliģiju vajāšana pēc 1917. gada boļševistiskā apvērsuma. Labs piemērs tai ir Staļina reakcija uz 1937. gada tautas skaitīšanas rezultātiem. Kad viņam kļuva zināms, ka 42% Krievijas iedzīvotāju, vecāku par 15 gadiem sevi atzina par kristiešiem un 13% par citu reliģiju piekritējiem, viņš kļuva īpaši nikns – tika arestēti 139,000 tūkstoši Krievijas garīdznieku un 85,000 no tiem nošauti. Šajā un nākamajā gadā miera laikā represijās aiz restēm nokļuva vairāk kā pusotra miljona cilvēku un 682, 000 no tiem gāja bojā, ieskaitot lielāko daļu augstākās virsniecības. Bet 1936. gadā jau pieņemta vēlāk represētā Buharina uzrakstītā tā dēvētā Staļina konstitūcija, kas ir pilna ar tā laika ideoloģijai raksturīgo melīgo cēlumu. Lielas vērības pievēršanu apziņas brīvībai nosaka arī darba ievirze, par ko galvenais redaktors priekšvārdā teic:

“Mēs visi sev stādījām priekšā pilnīgi noteiktu uzdevumu – pastāstīt patiesību par Krievijas tautu dzīvi un ceļiem divdesmitajā gadsimtā. Mūsu kopējā pārliecība ir arī, ka augstākā vērtība ir ne zeme, ne valsts, bet cilvēks, dzīva personība… Mēs centāmies rakstīt ļaužu, bet ne procesu un spēku vēsturi.”

Tas gan nenozīmē, ka izpaliek vēsturisko notikumu atspoguļojums. Bet ir skaidrs, ka autori sāpīgi jūt līdz upuriem, nemeklējot attaisnojuma, piemēram, Pirmā un Otrā pasaules kara uzsācējiem, slavē cilvēkus par varonību kaujās, bet bez žēlastības nosoda vainīgos par karu uzsākšanu. Par impērijas robežu nepārtrauktu paplašināšanu 17.-19. gadsimtā “tauta maksāja ļoti augstu cenu un no Krievijas milzīguma nesaņēma nekādu labumu. Krievu ļaudīm iestāstīja, ka viņi ir dižas valsts pilsoņi, ka viņi pārvalda daudzas tautas, ka viņu imperators – pasaules spēcīgākais valdnieks” (1. sēj., 57. lpp.). Pareizi tiek izvērsti attēlots, ķā Ļeņina un Staļina laikā šī pati ideja pārvērtās par virzību uz krievu vadītu visas pasaules proletariāta revolūciju, kas patiesībā nozīmēja kundzības iedibināšanu pār pasauli. Autori parāda, ka šī mērķa sasniegšanai iespējamo upuru miljoni neko nenozīmēja. Ar pamatīgu faktu uzskaitījumu tiek nosaukti Staļina valdības pasākumi, gatavojoties t.s. Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanai, kad sarunas ar vāciešiem veda pats Staļins. “Divu diktatoru vienošanās cena bija karš Eiropā, kas 1941. gada jūnijā uzgāzās Krievijai” (2. sēj. 11. lpp.). Tiek parādīts ar kādiem milzu spēkiem notika uzbrukums Somijai un cik varonīgi somi aizstāvejās. Apakšnodaļa sakarā arī ar Sarkanās Armijas ienākšanu pie mums 1940. gadā tiek nosaukta “Baltijas valstu, Besarābijas un Ziemeļu Bukovinas sagrābšana”.

Ja kāds to vēl nezināja, kļūst redzamas visas būtiskās detaļas par Staļina, Ruzvelta un Čērčila sarunām Otrā pasaules kara laikā, kuras beidzās ar gandrīz visu Staļina prasību izpildi, ieskaitot PSRS tiesības okupēt Mandžūriju pēc tās uzbrukuma Japānai, jo tā jau 1904. gada Krievijas kartēs parādījās kā Krievijas impērijas sastāvdaļa.

Darbā ir pieejami visi dati par PSRS nevaldāmo bruņošanos, sākot ar trīsdesmito gadu otro pusi, un atkal sākot ar 1946.-1948. gadu. Ne tikai par cilvēku, bet arī par valstīm ir runa pārstāstos par mēģinājumiem radīt neatkarīgas valstis Krievijā pēc 1917. gada “bandītu-boļševiku”, kā tie tiek nosaukti, apvērsuma.

Krievi nekādā ziņā netiek pacelti augstāk par citiem ļaudīm: viņu senči slāvi esot bijuši tik ļauni, ka savu cilšu ļaudis pārdevuši verdzībā, lai ietirgotu dārgus audumus, zeltu un dārglietas, no vārda “slāvs” esot cēlies nosaukums “vergs”, ka skan līdzīgi vairākās Eiropas valodās, krievu domas vēsturei esot raksturīgs “domas bezatbildīgums”, laikam gan šī apzīmējuma augstāk minētajā nozīmē, krievi ir vainīgi 1917. gada slepkavošanā, kad tika nonāvēti desmiti miljonu labāko cilvēku (to skaitā autori ietilpina arī milzīgos, neattaisnojamos dzīvību zaudējumus Otrajā pasaules karā). Varbūt tāpēc, ka latviešu upuri skaitliski nav milzīgi salīdzinājumā ar 25 miljoniem nošauto, gulagā un golodomorā mirušo Krievijā kopumā mūsu tautieši reti kad tiem minēti. Mākslīgi radītajā badā, zemniekiem atņemot labību, 1932.-1933. gadā Ukrainā vien no dzīves aizgāja 4 miljoni cilvēku. Latviešu sarkanie strēlnieki, nevēlēdamies atgriezties Latvijā un par to samaksādami ar dzīvību 1937. gadā taču arī bija un palika “krievi”. No grāmatā teiktā iznāk, ka pēdējā cara nošaušanā iesaistītie “latvieši” ir piederējuši citām tautībām. Daži skaitļi gan ir pietiekoši daiļrunīgi.

Piemēram, 1921. gadā no Čekā (Drošības komitejas priekšgājēja) nodarbināto skaita latviešu ir 3,5%. Vairāk tikai ir krievu un ebreju. Bet ir arī tāds fakts: kad astoņdesmito gadu vidū Gorbačovs sāka atbrīvot visus tā laika 2000 politieslodzītos viņu vidū latviešu bija 9, 34% . Atkal vairāk bija tikai ebreju un krievu.

Aplūkojamā divsējumu grāmatā varbūt nav daudz divdesmitā gadsimta Krievijas vēstures pētniekiem nezināmu faktu, taču viss ar to saistītais un kā ārzemēs, tā Krievijā jau publicētais tiek apvienots vienā veselumā. Man gan krievu autoru darbos nekad nebija gadījies izlasīt, cik liela loma Krievijas valsts iedibināšanā bija varjagiem (vikingiem) un Lietuvas valdniekiem, kuru karaspēks atbrīvoja no tatāru jūga visu Krievijas rietumu daļu, kas pati arī tika veidota ar lielu Lietuvas valdnieku līdzdalību. “Ne vien nākamā “pasaules proletariāta vadoņa”, bet arī ļoti daudzu krievu muižnieku asinīs nebija ne pilītes krievu asiņu. Tas nebūt viņiem netraucēja godīgi kalpot Krievijai”, atzīst autori (turpat, 127. lpp).

Sagatavojot grāmatas atkārtotu izdevumu, kas jau laikam ir iecerēts, zinātniekiem gribas novēlēt varbūt vairāk pastrādāt pie idejiskā apjukuma izpētes Krievijas vēstures pēdējos gadu desmitos. Man, piemēram, joprojām interesē atbilde uz jautājumu, kā visai reprezentatīvās aptaujās arī mūsdienās šajā zemē Staļins tiek pieskaitīts pie izcilākajām personībām vēsturē. Varbūt derētu, izmantojot jaunāko literatūru, konkrētāk parunāt par krievu tautas aizvēsturi. Šī tēma kļūst aktuāla, kā to rāda, piemēram, darbi, kuros tiek runāts par krievu un baltu kopēju izcelsmi. Gribas novēlēt, lai aplūkojamās lieliskās divas grāmatas vai vismaz to daļas līdz Staļina nāvei tiktu pēc iespējas ātrāk pārtulkotas latviski un izdotas. Tā būtu īpaši laba dāvana visām skolām ar krievu mācību valodu un varbūt arī derētu kādam no tiem, kam Vācijas valdības pamatīgi finansētais Ļeņins ir joprojām “dzīvāks par dzīvu.”


Saistītie:

http://russia-xx.livejournal.com/15359.html

October 23, 2009 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Krievijas komunisti īpašā organizācijā aizstāvēs totalitārā režīma “godu”

Krievijas Komunistiskā partija izveidojusi jaunu sabiedrisko organizāciju “Uzvaras paaudze”, kuras mērķis ir aizstāvēt totalitārā režīma mantojumu.

Pirmās jaunizveidotās organizācijas iniciatīvas ir vēršanās Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT) pret Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), pieprasot astronomisku summu – 27 triljonus eiro (18,9 triljonus latu), kā arī prasība par “pretpadomju” darbībām un “ekstrēmismu” saukt pie atbildības kādreizējo disidentu un žurnālistu Aleksandru Podrabineku.

Jaunās organizācijas līderis – Valsts domes komunistu frakcijas loceklis Aleksejs Korņijenko – aģentūrai “Interfax” pavēstīja, ka ECT jau iesniegta sūdzība par EDSO Parlamentārās Asamblejas (PA) 3.jūlija rezolūciju, ar kuru 23.augusta pasludināts par komunisma un nacisma upuru piemiņas dienu.

“Uzvaras paaudzes” prasībā ECT apgalvots, ka rezolūcija “radījusi morālo kaitējumu Krievijas Federācijas pilsoņiem un valstiskajiem veidojumiem, kuri ir PSRS pilsoņu un valstisko veidojumu tiesību pārmantotāji”.

“Ņemot vērā to, ka Otrajā pasaules karā gāja bojā ne mazāk kā 27 miljoni padomju pilsoņu, mēs lūdzam starptautisko tiesu uzlikt EDSO PA par pienākumu izmaksāt par labu Krievijas Federācijai 27 triljonus eiro, lai kompensētu morālo kaitējumu veterāniem,” sacīja Korņijenko.

Bez tam līdz nedēļas beigām organizācija gatavojas iesniegt prasību pret Podrabineku, kurš esot aizskāris “padomju veterānu godu”, savā rakstā tos nosaucot par koncentrācijas nometņu “uzraugiem” un “bendēm”.

Vienlaikus Korņijenko uzsvēra, ka, atšķirībā no Kremļa finansētās jaunatnes organizācija “Naši” (“Mūsējie”), “Uzvaras paaudze” uzskata par nepieņemamu piketu rīkošanu pie Podrabineka mājas un draudu izteikšanu viņa ģimenes locekļiem.

Podrabineks septembrī analītiskajā portālā “ej.ru” publicēja rakstu, kurā asi uzbruka padomju veterāniem, paužot savu neapmierinātību par Maskavas amatpersonu spiedienu, kura dēļ tika novākta šašliku ēstuves “Antisovetskaja” (“Pretpadomju”) izkārtne.

Jau iepriekš prokuratūrā pret žurnālistu vērsusies neonacistiskā organizācija “Kustība pret nelegālo imigrāciju” (DPIN), pieprasot izvērtēt Podraboneka rakstu, lai noskaidrotu, vai tas nesatur “ekstrēmisma pazīmes”.

Lēmumu par jaunās sabiedriskās organizācijas izveidi komunisti pieņēma 16.oktobrī, un “Uzvaras padomes” dibināšanas kongress notika jau pirmdien.

http://kprf.ru/rus_soc/72230.html

http://lenta.ru/news/2009/10/19/generation/

October 21, 2009 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Vēsturnieki sadusmojas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=65680

“Spļāviens sejā” – par sociālo partneru septembra beigās sniegto zemo Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijas darba novērtējumu saka šīs komisijas loceklis Antonijs Zunda.

“Ja cilvēks nav tik kompetents, tad varbūt nevajadzētu ar tādu balsojumu šajā krīzes laikā radīt citiem iespaidu, ka esam liekēži. Neesam iztērējuši ne miljonu, ne 100 tūkstošus!” sašutis prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Zunda. Kaut novērtējums tika publiskots septembra beigās, profesors atzinās, ka joprojām esot rūgtuma pārņemts un kolēģi mudinot viņu reaģēt.

Kā zināms, sociālie partneri, kas piedalījās valsts funkciju vērtējumā, bija Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Budžeta apspriešanas laikā sociālie partneri piecu ballu sistēmā vērtēja valsts institūciju, tostarp prezidenta kancelejas paspārnē esošo komisiju darbu nolūkā izstrādāt priekšlikumus turpmākajām strukturālajām reformām.

LPS un LBAS Vēsturnieku komisijai katra deva pa diviem punktiem, savukārt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera tikai vienu. Pēdējo Latvijas vēsturnieki uztvēruši kā pliķi, jo pārliecināti, ka LTRK nemaz nav kompetenta spriest par komisijas darbu. “Ja nezina, ko mēs darām, tad vismaz varēja likt korektāku atzīmi. Es taču nevērtēju rūpnieku darbību!” sarunā bilda vēsturnieks Aivars Stranga. Profesors Zunda informēja, ka komisija šogad pārdzīvojusi budžeta samazinājumu par vairāk nekā 60%. Gada vidū komisijas budžets bija 40 tūkstoši latu, kas otrajā gada pusē tika vēl samazināts. Zunda lēš, ka nākamajam gadam budžets varētu būt apmēram 20 tūkstoši latu un tā vēl ir optimistiskā versija.

Šajā gadā Vēsturnieku komisija izdevusi divus rakstu krājumus. Pavasarī izdotais jau izdalīts aptuveni 400 Latvijas skolām un ir pieprasīts vēstures skolotāju vidū. Kopumā savas pastāvēšanas laikā komisija izdevusi 25 rakstu krājumus, uz kuru bāzes izdotas arī aktuālās grāmatas “Latvijas vēsture. 20. gadsimts” un “Latvija Otrajā pasaules karā (1939 – 1945)”. “Ja tādu pētījumu nebūtu, dzīve neapstātos un pasaule nesabruktu, taču, ja domājam uz priekšu vairāk par nedēļu vai mēnesi, tad vēsture ir jāmāca, bet mācīt nebūs no kā, ja nebūs jaunu pētījumu, jaunu atziņu,” uzsvēra Zunda.

Viņš atgādināja, ka vēsture ir katras valsts, arī Latvijas, svarīga identitātes pazīme: “Neviens pasaulē nepētīs un nemācīs mūsu vēsturi, kā vien mēs paši.” Latvijas situāciju turklāt specifisku padara apstāklis, ka vēstures jautājumi attiecībās ar Krieviju faktiski ir starpvalstu attiecību lieta, bet komisijas paveiktais mītu un sagrozījumu kliedēšanā ir noderīgs arguments Ārlietu ministrijai diplomātiskajās cīņās. “Ja LTRK uzskata, ka tas nav vajadzīgs un svarīgāk ir pārdot Krievijai pārsimt šprotu kārbiņu vairāk, tad tas ir šo cilvēku viedoklis, kas stāsta par viņu vērtībām un arī mūsu valsts perspektīvām. Ja organizācija, kas absolūti nenodarbojas ar vēsturi, tik kategoriski paziņo, ka viss jāslēdz ciet, tad tas nav ne īsti cienīgi, ne korekti!” dusmojās vēsturnieks.

October 20, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Igaunijā pieņem «bronzas nakts» likumprojektu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/tuvplana/?doc=65730
Igaunijas parlaments pieņēmis likumprojektu paketi, kas tautā iegājusies ar tā dēvētās “bronzas nakts nemieru likuma” nosaukumu.

Tā paredz grozījumus Sodu kodeksā, likumā par ārvalstniekiem, kā arī likumā, kas attiecas uz valsts amatos strādājošajiem. Tajos ieviestas normas, kas paredz sodu par vardarbību, kas vērsta pret valsti, valsts nodevību un ārvalstnieku veiktiem pretvalstiskiem pasākumiem. Sods paredzēts arī par atbalstu karam pret Igaunijas Republiku, kā arī par falsifikāciju, kas vērsta pret Igaunijas valsti, ziņo Igaunijas mediji. Paredzēti arī sodi par pretvalstiskām darbībām pret Igaunijas policistiem un militārpersonām, masu nekārtību rīkošanu un aicinājumiem tajos piedalīties. Tiesa, sods tiek piemērots tikai tad, ja tiek nodarīti konkrēti materiāli zaudējumi.

Igaunijas cilvēktiesību eksperts un Tallinas Tehnoloģiju universitātes Juridiskās skolas profesors Evhens Cibuļenko uzsver: Igaunijas prezidents Henriks Ilvess likumprojektu vēl nav apstiprinājis, tomēr, tā kā parlaments ir ņēmis vērā visas prezidenta iebildes, maz ticams, ka prezidents to varētu neparakstīt.

E. Cibuļenko: – Likumprojekta pirmo variantu daudzi Igaunijā dēvēja par pārāk bargu, arī prezidents, norādot, ka tas pārkāpj iedzīvotāju demokrātiskās tiesības uz pulcēšanās brīvību un tiesības paust savu viedokli. Šīs tiesības ir nostiprinātas virknē starptautisku dokumentu, arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Tomēr konvencijā un citos starptautiskajos likumos ir piebilde: šīs iedzīvotāju tiesības noteiktos gadījumos var arī ierobežot, piemēram, ja tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība. Taču šiem ierobežojumiem obligāti jābūt demokrātiskas sabiedrības interesēs, kā arī saskaņā ar likumu. Arī citās valstīs ir noteikta atbildība par masu nekārtību un grautiņu rīkošanu.

– Igaunijas prese ziņo, ka likums paredz sodu arī par falsifikāciju, kas vērsta pret Igauniju. Kas ar to  domāts? Pēdējā laikā redzam, ka gan Latvijā, gan Igaunijā notiek aktīva Otrā pasaules kara vēstures falsifikācija, kas iet rokrokā ar Kremļa ieturēto vēstures interpretācijas līniju.

– Likumprojektā ir piebilde – par falsifikāciju varēs sodīt tikai tad, ja tas radījis konkrētus zaudējumus. Likumprojekta pirmajā versijā tādas nebija, un tas būtu ļāvis jēdzienu “falsifikācija” traktēt patiešām ļoti plaši.

Ja runā par vēsturi, tad ar to, kā saprotu, domāta dažādu vēsturisku dokumentu falsifikācija. Dokumentu falsifikācijai var precīzi izsekot līdzi: ir tāds dokuments bijis vai ne, ja bijis, tad tieši kas tajā noteikts, un tamlīdzīgi. Tomēr likums pie atbildības ļauj saukt tikai tad, ja ar šīs falsifikācijas palīdzību izprovocētas masu nekārtības un nodarīti konkrēti zaudējumi.

– Igaunijas sabiedrībā par šo likumprojektu debates bijušas ļoti karstas.

– Taisnība. Piemēram, tā sauktā Cilvēktiesību juridiskā centra vadītājs Aleksejs Semjonovs (Igaunijas drošības policija KaPo uzsver, ka centrs saņem finansējumu no Krievijas vēstniecības Igaunijā un darbojas Krievijas politikas interesēs. – I. M.) ar saviem domubiedriem to salīdzināja ar PSRS Kriminālkodeksa 58. pantu – par dzimtenes nodevību, pēc kura Padomju Savienībā tiesāja disidentus, par domas brīvību. Tomēr jāuzsver, ka sods paredzēts nevis par frāzēm, bet par reāliem nodarījumiem. Tomēr zīmīgi, ka pat parlamenta opozīcijas deputāti atzina, ka likums nepieciešams, jo tiesiski reglamentē situāciju. Vairākums parlamenta deputātu bija vienisprātis, ka likums vajadzīgs, diskusija galvenokārt bija par to, cik stingram tam jābūt.

October 20, 2009 Posted by | Okupācijas sekas | 1 Comment

%d bloggers like this: