gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Stasi» – Austrumvācijas «lielā auss»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=64815

Vācija svin 20 gadus kopš valsts atkalapvienošanās

Pagājušās nedēļas nogalē Vācijā svinēja 20 gadus kopš valsts atkalapvienošanās. Rietumvācijai un Austrumvācijai Austrumeiropas nometnes sašķelšanās ļāva apvienoties, taču bija cilvēki, kuri pret uzspiesto sociālismu un dzimtenes sadalīšanu cīnījās jau kopš Vācijas Demokrātiskās Republikas nodibināšanas. Pret viņiem savukārt karoja “Stasi” – VDR valsts drošības ministrija.

Par Austrumvācijas disidentiem un “Stasi” stāsta Karstens Dummels, kurš pats savulaik cietis no tā vajāšanām, bet tagad vada Konrāda Adenauera fonda mācību centru Hamburgā*.

39 miljoni kartīšu

“Stasi” nebija vienīgā tautas dotā iesauka šai ministrijai, to sauca arī par “Lielo ausi un lielo aci”, “Firmu”, “Lielo ausi un lielo ķepu”, “Puišiem no neredzamās frontes”.

“Stasi” savu darbu – līdzcilvēku novērošanu, ietekmēšanu un demoralizēšanu – sāka 1950. gadā. Pirms tam austrumvāciešus uzraudzīja VDR Iekšlietu ministrijas piektais departaments, kurš sadarbojās ar padomju slepeno dienestu NKVD.

Valsts drošības ministriju izveidoja ar īpašu likumu, taču tajā netika norādīti šīs ministrijas pienākumi, tiesības un atbildība. Juridiski tās netika noteiktas nekad.

“Stasi” galvenā ēka atradās Berlīnē, taču tai bija arī 15 filiāles citās VDR pilsētās, kuras savukārt bija izveidojušas nodaļas vēl 209 valsts apriņķa pilsētās. 1991. gadā ministrijā strādāja 91 015 štata un 173 200 ārštata darbinieku, taču visos 40 VDR gados par “Stasi” neoficiālajiem darbiniekiem bija kļuvuši vairāk nekā 600 000 cilvēku. Lielākoties šie cilvēki bija ziņotāji, kuri ikdienā strādāja savā profesijā, bet līdztekus tam vāca valsts drošības ministrijai noderīgu informāciju. Bieži vien viņi to darīja savā darbavietā.

Līdztekus štata darbiniekiem un ziņotājiem “Stasi” labā strādāja arī tā saucamie sabiedriskie līdzstrādnieki, kuri arī kalpoja kā informācijas pienesēji.

Vācu punktualitāte izpaudās arī “Stasi” darbā – tās darbības laikā tika sagatavoti 39 miljoni kartotēkas kartīšu (katram “Stasi” skartajam tika veltītas vairākas kartītes), ministrijas radītie dokumenti ir pat nomērīti un atklāts, ka tie sniegušies 180 kilometru garumā.

“Stasi” bija cieši saistīts ar VDR vienīgo valdošo partiju – Sociālistisko vienības partiju. “Stasi” galvenais uzdevums bija nodrošināt, lai partija paliktu pie varas un valdītu, ministrija tika uzskatīta par partijas vairogu un zobenu. Līdz ar to uzdevumus ministrija saņēma no partijas.

Kā izpostīt cilvēku dzīvi

Politiskos pretiniekus “Stasi” sauca par “naidīgām personām”. Tās tika iedalītas divās grupās: “naidīgās un negatīvās personas” un “īpaši naidīgās un negatīvās personas”. Pirmās tikai turēja aizdomās pret partiju vērstos nodarījumos, bet par otrajām aizdomas jau bija apstiprinājušās. “Īpaši naidīgās personas” tika uzskatītas par VDR zudušām.

Katra persona, kas kāda iemesla dēļ kļuva par “Stasi” mērķi, no tā paša brīža tika nodota kāda ministrijas “ierēdņa” ziņā. Viņš varēja lietot ne tikai likumiskas iespējas, bet arī nelegālas metodes, lai uzzinātu visu iespējamo par personas profesionālo un sabiedrisko, kā arī privāto un pat intīmo dzīvi.

Iemeslus pilsoņu novērošanai nebija grūti atrast – cilvēka izsekošanu varēja balstīt vien uz aizdomām par to, ka cilvēks varētu būt iesaistīts kādos politiskos pārkāpumos.

Lai aizdomas par pretpartijisku darbošanos pierādītu, tika lietotas dažādas metodes. Biežāk izmantotās izsekošanas metodes bija telefonsarunu noklausīšanās, fotografēšana, pilnīga vēstuļu un citu pasta sūtījumu kontrole. Novērojamo personu pārvietošanās iespējas tika ierobežotas, tika novēroti arī viņu tuvinieki, draugi, paziņas, pārmeklēti viņu dzīvokļi un darbavietas.

Tālākās iespējamās darbības jau bija apcietināšana, izolēšana, tūlītēja VDR pilsonības atņemšana, kas nozīmēja izsūtīšanu uz Rietumvāciju. Taču ne visus izraidīja, citiem bija jāpaliek VDR, kur “Stasi” turpināja viņus vajāt. Pat nepaturot personu apcietinājumā, “Stasi” spēja pilnīgi kontrolēt viņa dzīvi, panākt viņa izolēšanu no sabiedrības un to, ka cilvēks pats vairs nevarēja vadīt savu dzīvi. Tas varēja novest pie psihiskas saslimšanas vai pat pašnāvības. Piemēram, cilvēka izolētību varēja panākt, izplatot par viņu kādas nelāgas baumas, dezinformāciju. Ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem cilvēku varēja tik ļoti kompromitēt, ka daudzi no viņa novērsās. Kompromitējot cilvēku, visbiežāk tika izmantotas apsūdzības profesionālos pārkāpumos, homoseksualitātē, amorāla dzīvesveida un pornogrāfijas piekopšanā, laulības pārkāpšanā, naudas kārē, alkoholismā, kriminālās darbībās. “Stasi” organizēja anonīmus zvanus, vēstules, kas kādu personu apsūdzēja vai apvainoja.

Cilvēkus varēja ietekmēt, arī nosūtot viltus ziņojumus par viņiem policijai, kura savukārt veica pratināšanu vai pat kratīšanu, automašīnas vai citu mantu konfiskāciju. Bija gadījumi, kad “Stasi”, lai ietekmētu režīma pretiniekus, piedraudēja viņiem atņemt tiesības aprūpēt savus bērnus vai pat reāli tās atņēma.

Kaitēt “ienaidniekiem” “Stasi” varēja, arī inscenējot satiksmes negadījumus, laupīšanu, iebrukumu vai uzbrukumu, pat organizējot saindēšanos ar pārtikas produktiem.

Kā bojāt dzīvi režīma pretiniekiem ar psiholoģiskām metodēm, tika mācīts jau “Stasi” darbinieku augstskolā. Piemēram, bija īpaša metode “profesionāla neveiksme”, kas aģentu mācību materiālos bija aprakstīta tā: “Metode balstās uz to, ka aizdomās turamais, kurš ilgāku laiku un ar noteiktu intensitāti piedzīvo profesionālu vai sabiedrisku neveiksmi, psihiski tiek spēcīgi gremdēts un ietekmēts. Tas var visbeidzot novest pie satricinājuma vai pašapziņas zaudēšanas. Tad attiecīgai personai jāmeklē ceļš, kā pārvarēt personīgās grūtības. Risinot svarīgas konfliktsituācijas, aizdomās turamais ir aizņemts un tam vairs nav laika pretvalstiskām darbībām, kurām turklāt nu jau arī pietrūkst garīgā spēka.”

Praksē gan “Stasi” līdzstrādnieki tika aicināti izvairīties no shematiskas rīcības un katras situācijas risināšanai atrast oriģinālu, vispiemērotāko veidu.

“Atmaigšana”

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados “Stasi” centās strādāt ar maigākām metodēm. “Atmaigšana” notika arī ārpolitisku iemeslu dēļ – VDR rūpējās par savu tēlu.

Tajā pašā laikā tīkls izpletās vēl plašāks – “Stasi” radīja sev operatīvās sadarbības partnerus. Par aģentiem kļuva pat praktizējoši ārsti. Ministrijas ārštata darbinieki palīdzēja gūt sevišķi sīku informāciju par “naidīgajām personām”, kas īpaši labi noderēja šo personu psiholoģiskai ietekmēšanai.

Lai apjaustu drošības ministrijas darbības apjomu, der paskatīties kaut vai uz 1988. gada “Stasi” darbības bilanci – tika ierosinātas 7908 jaunas lietas, kopumā šajā gadā tā strādāja pie 19 169 lietām, bet pat 87,5 procentos gadījumu aizdomas par pretpartijisku darbību tomēr nebija apstiprinājušās. 1660 operatīvās lietas pēc pārtraukšanas tika uzsāktas no jauna.

* Raksta tapšanā izmantota K. Dummela runa Viļņā notikušajā Lietuvas Bundestāga stipendiātu biedrības organizētajā konferencē “Vai šodien varētu atkal notikt “Baltijas ceļš” un krist Berlīnes mūris?”


‘Stasi’ upurus joprojām vajā pagātne

LETA 06. oktobris 2009 12:16

Lai gan kopš Berlīnes mūra krišanas pagājuši jau 20 gadi, bijušās komunistiskās Austrumvācijas bēdīgi slavenā slepenā dienesta “Stasi” upuri saka, ka pagātnes rēgi viņus joprojām vajā katru dienu.

“Nepaiet ne diena, neatklājot mums pagātni,” stāsta 65 gadus vecais Karls Volfgangs Holcapfels, kuru komunistiskais režīms savulaik ieslodzīja par “noziegumiem pret valsti” un kurš līdz pat šai dienai nespēj uzturēties telpā ar aizvērtām durvīm.

Lai gan Holcapfels bija toreizējās Rietumvācijas pilsonis, saistībā ar savu politisko darbību viņš Austrumvācijā tika arestēts un nonāca cietumā. Vēlāk atbilstoši komunistiskā režīma iecienītajai praksei Bonnas valdība viņu izpirka apmaiņā pret “cieto valūtu”.

Pieci no atbalsta grupas sarunbiedriem, kas pulcējušies ap galdu, komunistu cietumos pavadījuši no 13 mēnešiem līdz astoņiem gadiem. Viņi tika notiesāti par tādiem “noziegumiem” kā “naidīgums pret režīmu”, “nelikumīga tirdzniecība”, “cīņa pret Vācijas Demokrātisko Republiku” un “spiegošana”.

“Es nevaru uzturēties mazā dzīvoklī, jo jūtu, ka smoku (..), un, kad skatos kādu filmu par tiem laikiem, mani nomāc atmiņas,” atzīst Holcapfels. “Izrunāšanās šeit palīdz. Mēs esam kopiena.”

Citi no “Stasi” upuru atbalsta grupas viņam piekrīt. Viens no viņiem norāda, ka “sabiedrība, kas vienkārši vēlas pāršķirt lapaspusi”, pēc Berlīnes mūra krišanas viņus pametusi.

Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990.gadā valdība atļāva “Stasi” upuriem iepazīties ar slepenā dienesta arhīva materiāliem, lai tādējādi viņi spētu zem pagātnes pavilkt svītru.

Taču daži noslēpumi, kurus atklāja “Stasi” lietas, stāvokli tikai padarīja vēl ļaunāku.

“Lielāko šoku saņēmu, lasot lietu,” atzīst 74 gadus vecā Edīte Fīdlere, kas 20 mēnešus bija spiesta pavadīt cietumā, pateicoties greizsirdīgās svaines apmelojumiem.

“Es to uzzināju tikai tad, kad izlasīju savu lietu,” stāsta Fīdlere, kuras deviņus gadus veco dēlu varas iestādes pēc mātes aresta ievietoja bērnunamā.

Savukārt tagad jau 41 gadu vecais Daniels Fīdlers atceras, kā viņam ticis melots, ka māte pēc autokatastrofas esot komā.

“”Stasi” atņēma manu dzīvi,” saka Daniels.

Arī 57 gadus vecā Tatjana Šterneberga, kura varasiestādēm tika denuncēta, jo gatavojās bēgt no Austrumvācijas kopā ar savu līgavaini – Itālijas pilsoni, cieš vēl šobaltdien.

“Cietumā man nedeva pietiekami dzert, man nebija pietiekami ēdiena, man deva psihoaktīvus medikamentus. Viņi ieģērba mani trako kreklā,” stāsta Šterneberga.

Gan viņa, gan viņas līgavainis cietumā pavadīja trīs gadus, pirms viņus izpirka Rietumvācijas valdība.

Taču pāris nespēja notikušajam tik pāri un 1996.gadā izšķīrās, bet Šterneberga nonāca slimnīcā ar depresiju.

“Mēs esam “Stasi” upuri, taču mums ir problēmas, [jo mums] neuzticas. Mums jāpierāda, ka esam cietuši,” atzīst Šterneberga.

“Mums nepieciešama šī atbalsta grupa, jo mēs viens uz otru varam paļauties,” viņai piebalso Fīdlere.

Abām sievietēm piekrīt arī 59 gadus vecais Ādams Laukss. Viņš savulaik bija precējies ar austrumvācieti un nonāca cietumā, pamatojoties uz apsūdzībām kontrabandā.

Šodien Lauksu vajā doma, ka viņu, iespējams, nodevusi bijusī sieva.

“Esmu par to pārliecināts, taču tam nav pierādījumu. Tas mani nogalina,” atzīst Laukss.

Vienīgais īstais “spiegs” pie galda ir 73 gadus vecais Verners Krīgers, kas cietumā pavadījis astoņus gadus un trīs mēnešus, pirms ticis apmainīts pret kādu komunistu spiegu.

“”Stasi” mani nespēja salauzt,” saka Krīgers. Pārējie uz to reaģē ar klusēšanu.

October 5, 2009 - Posted by | represijas, totalitārisms, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: