gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Par Latviju – līdz pēdējam

Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks.

Viss raksts:  http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=65887

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Par vienu no viņiem – kapteini Miervaldi Ādamsonu – “Mājas Viesis” jau rakstīja šā gada 17. aprīļa numurā. Šoreiz stāsts par leitnantu ALFRĒDU RIEKSTIŅU. Drosmīgu karavīru un pēckara pretošanās kustības dalībnieku. Varoni, kurš gāja bojā nodevības dēļ čekas pārspēka ielenkumā.

1913. gada 30. janvāris Sabiles iedzīvotāju Marijas un Pauļa Riekstiņu dzīvē bija īpaša diena – pasaulē nāca viņu vidējais dēls Alfrēds, par kuru tad vēl neviens nenojauta, ka viņam būs lemts kļūt par varoni.

Viņa tēvs Paulis Riekstiņš bija karojis cariskās Krievijas armijas Galīcijas ulānu pulkā. Kad mazajam Alfrēdam bija seši gadi, tēvs piedalījās cīņās pret bermontiešiem pie Rīgas. Kara laikā mira viņa māte Marija. Turpmāk zēnu audzināja audžumāte Marianna Lagzdiņa. Alfrēds mācījās Sabiles pamatskolā. Kā daudzi vienaudži, zēna gados vasaras viņš pavadīja ganu gaitās. Vēlāk strādāja dažādus darbus – par grāvraci, kuļmašīnu meistaru, šindeļu (jumta dēlīšu) plēsēju un laukstrādnieku sava krusttēva Friča Lagzdiņa saimniecībā Matkules pagasta “Dreimaņos”.

Vēlāk, jau dienesta laikā Latvijas armijā, Alfrēds kļuva par dižkareivi 7. Siguldas kājnieku pulkā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš slēpās, kādu laiku pavadot arī mežā.

Lodes viņu neskāra

Sākoties Vācijas–PSRS karam, Alfrēds iestājas Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gada oktobrī viņš brīvprātīgi piesakās 24. (Talsu) latviešu kārtības dienesta bataljonā. Zināms, ka Riekstiņš piedalās cīņās pret padomju partizāniem Minskas apkārtnē un kaujās pret sarkano armiju pie Ļeņingradas. Pēc instruktoru kursu beigšanas Kingisepā Riekstiņu paaugstina par kaprāli.

1943. gada pavasarī viņa vienība jau kā Latviešu leģiona 2. brigādes 40. grenadieru pulka 1. bataljons cīnās Volhovas frontē. 1944. gada 8. augustā Riekstiņu ieceļ par vada komandieri leģendārajā majora Ernesta Laumaņa komandētajā 19. latviešu divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā.

Seko cīņas jau Latvijas teritorijā – Vidzemē: pie Cesvaines, Lubānas un Mores, kuru laikā Riekstiņš par izrādīto varonību saņem savu pirmo 2. šķiras Dzelzskrustu.

Pēc vācu armiju grupas “Nord” atkāpšanās uz Kurzemi un Rīgas krišanas latviešu leģionāri turpina cīņas pie Džūkstes, Lestenes un Anneniekiem. Jau pirmajās kauju dienās 1944. gada 16. oktobrī pretiniekam tomēr izdodas nostiprināties Nabadziņu mājās. Pretuzbrukumam norīkotā leģionāru grupa tās atgūst, turpinot vajāt bēgošos sarkanarmiešus. Bet tad pēkšņi tuvējā bērzu birzī atskan troksnis un lamāšanās krievu valodā. Klusi pielavoties šai vietai, atklājas amizants skats: tikai ar pistoli bruņotā kaprāļa Riekstiņa priekšā stāv vairāki gūstā padevušies sarkanarmieši ar paceltām rokām. Tikai vēlāk viņš ar sev raksturīgo ironisko smīnu sejā atzīs – tad, kad pretinieka karavīri pacēluši rokas gaisā, viņa pistoles aptvere jau bijusi tukša…

Cīņu biedri atceras, ka Alfrēds bijis ne tikai drošsirdības paraugs, vadot izlūkreidus un triecienus. Kaujās viņu vienmēr pavadījusi arī paļāvība Dievam. Riekstiņš nēsājis kaklā pakārtu sudraba krustiņu. Līdzi viņam vienmēr bijušas lapas no Bībeles un audžumātes ar roku rakstītām lūgšanām, kas viņu sargājušas visās kaujās. Tam var ticēt vai neticēt, bet atšķirībā no citiem 19. divīzijas veterāniem ne lodes, ne šķembas viņu kara laikā tā arī nopietni neskāra.

1945. gada 16. februārī Riekstiņu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu par cīņām pie Vamžiem. Tur viņš ar savu vadu apturējis kādu padomju triecienvienību, kas pa kaujas laukā radušos spraugu mēģinājusi nonākt latviešu pozīciju aizmugurē. No 136 vīriem Alfrēda rotā pēc kaujas dzīvi palikuši tikai 45, turklāt viņš pats stājies smagi ievainotā rotas komandiera vietā.

Vēlāk viņš kopā ar saviem vīriem naktīs dosies izlūkgājienos pāri frontei. Vējainās un lietainās pusnakts slēpti, Vēžu un Melngrāvju mājās viņi saņems gūstā veselu sarkanarmiešu rotu ar tās apreibušajiem virsniekiem priekšgalā.

“Zēni, neraustās!”

Tomēr galvenais frontes varoņdarbs viņam vēl priekšā. 1945. gada 16. martā vācu armijas izlūki konstatē lielu pretinieka spēku koncentrāciju pie Ķīpu mājām netālu no Remtes. 19. izlūkbataljona komandieris majors Laumanis norīko kaprāli Riekstiņu ar divpadsmit vīriem doties izlūkgājienā. Viņi ierauga, ka “Ķīpās” atrodas trīs krievu tanki un vairāki prettanku lielgabali. Tankisti savā nodabā bezrūpīgi pīpē un griež vaļā konservu kārbas, bet tuvējā mežā uzbrukumam gatavojas gandrīz tūkstotis sarkanarmiešu.

Apdraudētas bijušas ne tikai latviešu leģionāru pozīcijas, bet arī Remte, kur kara hospitālī atradušies vairāki simti ievainoto vācu un latviešu karavīru. Izvilcis no maksts dunci un aizbāzis aiz zābaku stulma, Riekstiņš nočukstējis: “Zēni, neraustās, ir ēsts vēl treknāks!” Viņa lēmums bijis visai riskants – pretinieka tanku un lielgabalu apkalpes vajadzēja uzveikt bez šaušanas, ar durkļiem un sapieru lāpstiņām vien… Vairāki leģionāri, kas pratuši karot ar tankiem, no tiem atklājuši uguni uz krievu galvenajiem spēkiem netālajā mežā, radot tajos visīstāko paniku. Riekstiņš licis nekavējoties ierīkot telefona sakaru līniju ar aizmuguri, informējot pulka štābu par notikušo. Pēc šiem notikumiem 1945. gada 5. aprīlī Alfrēds Riekstiņš kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieri. Reizē ar augsto apbalvojumu viņam piešķīra arī leitnanta dienesta pakāpi un nosūtīja uz rotas komandieru kursiem Pastendē.

Pašās kara beigās Riekstiņam ar vienu no pēdējām ātrlaivām kopā ar citiem vācu un latviešu karavīriem no Pāvilostas izdodas doties prom no Kurzemes krasta. Iespējams, tikt uz šīs laivas viņam palīdzēja kaklā pakārtais nesen saņemtais Bruņinieka krusts.

1945. gada 9. maijā Riekstiņš sasniedz Gotlandi, pēc tam nokļūstot Kalmāras ostā Olandē, Zviedrijā. Pārģērbjoties par civilpersonu, viņam izdodas izvairīties no internēšanas.

Vēlāk viņš piedalās organizācijas “Daugavas vanagi” nodaļu dibināšanā.

“Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks,” Riekstiņu atcerējās vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis.

Ar izpletni uz okupēto Latviju

Nebūdams mierā ar otrreizējo Latvijas okupāciju, 1951. gadā Riekstiņš atsaucas britu un amerikāņu slepeno dienestu uzaicinājumam, kuri meklē brīvprātīgos darbībai ienaidnieka aizmugurē. Kādu dienu viņš pēkšņi dodas prom no Zviedrijas, vien atstājot dokumentu saini un zīmīti, lai viņu nemeklē. Rietumu sabiedroto izlūkdienestu interesēs bija iegūt ziņas par militāro situāciju PSRS teritorijā, tāpēc tie meklēja nacionāli noskaņotus ideālistus, kas vēlējās atgūt savas dzimtenes brīvību. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Līdzās vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.

Riekstiņš diemžēl nezināja, ka šajā laikā Lielbritānijas un ASV izlūkdienestā jau bija iefiltrējušies vairāki PSRS aģenti, kas organizēja savu “spēli”, izveidojot viltus partizānu grupas. Tās sastāvēja no čekas darbiniekiem, kas uzturēja “slepenus” radiosakarus un pat devās uz Rietumiem, kur tikās ar ārzemju izlūkdienestu pārstāvjiem.

1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu “Imants” nonāk Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem – Edvīnu Ozoliņu (“Herbertu”) un Nikolaju Balodi (“Borisu”) – Priekules apkārtnē viņu desantē ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Pēdējo no viņiem vējš aiznes sānis, tāpēc “Boriss” nošķiras no pārējās grupas jau tūlīt pēc piezemēšanās.

“Imants” un “Herberts” naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām Dreimaņu mājām netālu no Sabiles. Diemžēl arī viņa ceļa biedrs bija Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts, jau Zviedrijā savervēts padomju aģents. “Herberts” bija speciāli pavirši paslēpis līdzpaņemto radioraidītāju, kartes, medikamentus, naudu, pie viena kartē atzīmējot Dreimaņu māju nosaukumu. Nav brīnums, ka jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas karaspēks.

“Pat mirušie paliek mūsu ziņā…”

Par Riekstiņa iekrišanu un bojāeju 1952. gada rudenī ir vairākas atšķirīgas versijas. Toreizējā kolhoza brigadieris Fricis Guds vēlāk stāstīja, ka notikusi kauja. Pēc tās Dreimaņu māju šķūnī iebraukusi automašīna, kurā iekrauti vairāki kritušie vai smagi ievainotie čekisti un arī Riekstiņš, kurš miris, pārkožot ciankālija ampulu.

Friča Lagzdiņa dēls Arvīds, kurš tajā laikā mācījās Valgales pamatskolā, atceras, ka, vakarā pārnākot mājās, šķūnī redzējis visapkārt izšautas patronas. Klons un salmi bijuši asiņaini, bet mājinieki kaut kur aizvesti. Cilvēki runājuši, ka apšaudē krituši septiņi čekisti. Alfrēds baltā kreklā un paceltām rokām iznācis no šķūņa un pie akas saļimis no ciankālija ampulas iedarbības.

Dreimaņu māju iemītniece Aina Pūpola, kura toreiz bija astoņpadsmit gadus veca, stāsta, ka mājas aplenktas, taču nekāda šaušana nav notikusi. Saprotot pretošanās bezjēdzīgumu, Riekstiņš iznācis un saļimis pie šķūņa. Dreimaņu mājas pēc notikušā izpostītas, to saimnieki – notiesāti un aizsūtīti uz Vorkutas apgabalu.

Čekisti vēl trīs mēnešus meklējuši trešo ar izpletni nomesto izlūku. “Ieradies mūsmājās pie vecmāmiņas un manas mātes, Alfrēdonkulis teica, ka devies šurp, lai tuvinātu Latvijas brīvības stundu, ka nevar ļaut krievu okupācijai būt Latvijā mūžīgi,” tādu Riekstiņu, kurš viņai bijis tēva vietā un mīļi saucis par draudziņu, atceras Aina Pūpola.

Alfrēda Riekstiņa mirstīgās atliekas aizveda uz čekas mītni Kandavā, Talsu ielā 9. Tur tās nācās atpazīt viņa tēvam Paulim. Viņa 39 gadus vecais dēls izskatījies kā dzīvs, tikai pēc smaga darba iemidzis. Kad tēvs izteicis vēlmi dēlu apglabāt, pretī saņēmis vien čekas priekšnieka rupju uzbļāvienu: “Klusē! Bandītus mēs neizdodam. Pat mirušie paliek mūsu ziņā, un nevienam nestāsti, kur esi bijis, ko esi redzējis!”

Nav izslēgts, ka Alfrēda Riekstiņa kapa vieta meklējama turpat kādā gravā netālu no Kandavas baznīcas un kapsētas, kur varētu būt aprakti arī citi čekas nošautie nacionālie partizāni.
***
Leitnants ALFRĒDS RIEKSTIŅŠ:
• Latviešu leģiona leitnants, 1944. – 1945. gadā apbalvots ar Vācijas armijas kājnieku trieciennozīmi sudrabā, 2. un 1. šķiras un Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.
• 1951. gadā piekritis sadarboties ar rietumu valstu izlūkdienestiem.
• Pēc speciālas apmācības Rietumvācijā 1952. gada 30. augustā ar izpletni nomests padomju okupētajā Latvijā.
• Kritis 1952. gada 11. septembrī pie Talsu rajona Abavas pagasta Dreimaņu mājām.
• 1992. gada 12. septembrī tur atklāta un iesvētīta viņa piemiņas vieta.

October 23, 2009 - Posted by | 2. pasaules karš, Dzelzs krusts, Leģions, mežabrāļi, nacionālie partizāni, Vēsture

1 Comment »

  1. крупное Спасибо! Этот блог – супер!!!

    Comment by Gerafiolina | October 23, 2009 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: