gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijas tūristi Latvijā maina savus uzskatus

http://www.kasjauns.lv/lv/news/?news_id=14056

Krievu tūristi apbrīno Okupācijas muzeju, nosoda leģionāru piemiņas nicinātājus, iestājas par latvisku Latviju… Šādus ceļojumu iespaidus neatrast Krievijas oficiālajā presē.

Kremļa oficiālā propaganda ir pamatīgi pārbiedējusi savus tautiešus, lai viņi sadūšotos braukt uz Latviju. Tomēr pēc savām vizītēm šeit, viņi jūtas patiesi izbrīnīti un vairs netic Maskavas ideoloģijai. Viņi ar pārsteigumu konstatē, ka tomēr ar veselu ādu ir nokļuvuši atpakaļ dzimtenē, neviens viņus šeit nav sitis un viņi varējuši mierīgi uz ielas runāt savā dzimtajā – krievu valodā.

Viss labi, tikai – tas jocīgais akcents
Interneta blogos un dienasgrāmatās ir simtiem parasto Krievijas iedzīvotāju ceļojumu piezīmes par iespaidiem Latvijā. Pēc tām var spriest, ka krievi Latviju atstājuši vīlušies Kremļa ideologu apgalvojumos. Lielajos masu medijos, kurus kontrolē Kremļa cenzori, šādus tūristu piedzīvojumu aprakstus gan neatrast.
„Pirms došanās uz Latviju es biju saklausījusies šausmu stāstus, ka tur pat runāt nevar krieviski un labāk ir sazināties angliski. Praksē izrādījās pavisam savādāk. Ja arī jaunākā paaudze māk angliski, tad vecākā paaudze labprāt runā krieviski un viņi ir draudzīgi noskaņoti. Ne vienu reizi vien man nācās garāmgājējiem jautāt ceļu un vienmēr man arī atbildēja krieviski, pie tam bez nekāda naida, kaut gan arī ar ļoti jocīgu akcentu. Labprāt parādīja pareizo ceļu un stāstīja par vietējiem kultūras pieminekļiem, apjautājās, kā tagad ir dzīvot Krievijā. Viena mana kolēģe gan vienvakar sapiktojusies ienāca viesnīcā, apgalvodama, ka viņu veikalā neesot apkalpojuši krievu valodā. Jāteic, ka arī es biju tajā pašā veikalā un pirku Rīgas balzāmu, nekādu negatīvismu nejutu, kaut gan skaļi runāju krieviski,” savā ceļojumu blogā raksta Espina.

Nebija nekāds vēsums un nicinājums”

Savukārt futbolists Aleksejs Čerkess par sajūtām Rīgā stāsta: „Nekad neesmu uzskatījis, ka Latvijā varētu būt kādas nopietnas problēmas ar krievu valodu.”
Starptautiskās neatkarīgās literārās balvas „Russkaja premija” („Krievu prēmija”) 2008. gada laureāte rakstniece Margarita Meklina saka: „Daudziem, kuri dzimuši PSRS laikā, saglabājušies impēriski izlēcieni: viņi neatkarīgās valstis tādas kā Latvija, Kazahstāna, Ukraina un citas uzskata par savu īpašumu.” Viņa aicina krievus atbrīvoties no impēriskām „zamaškām” (izlēcieniem).
Kāda cita ceļotāja savā interneta dienasgrāmatā pēc atgriešanās no Jūrmalas raksta: „Mani patīkami pārsteidza krievu valodas izplatība. Pat, ja cilvēks tur nerunā sevišķi labi krieviski, tad viņš tomēr mēģina runāt krieviski. Nebija nekāds vēsums un nicinājums.
Kad es no kādas jaunas pārdevējas, kura neprata krieviski, pirku māla krūku, mēs sapratāmies ar žestiem. Pēc veiksmīgā pirkuma mēs priecīgi atvadījāmies, jo es biju iemācījusies jaunu vārdu – „krūka”, bet viņa tagad zināja, ko nozīmē „kuvšin”.”
Kāda cita ceļotāja (Briana Serpenta) atklāti stāsta: „Vienīgais, no kā Latvijā patiesi baidījos, bija attieksme pret krieviem. Izrādījās, tas bija velti. Vismaz es ne reizi nesaskāros ar naidīgu attieksmi, visi bija draudzīgi. Krievu valodu saprot kādi 90 % iedzīvotāju, tā kā nekādu problēmu nebija.”

Latvijas krieviem laiks braukt uz tēvzemi
Ceļotāja Jeļena interneta portālā ayda.ru atklāj, ka būtu vēl vairāk sajūsmināta, ja Latvijā nebūtu tik daudz krieviskā. Šāds teksts no krievietes tik tiešām ir pārsteidzošs. Viņa ar vīru – zviedru ar prāmi bija ieradusies Liepājā un tur viņai nepatīkams pārsteigums bija jāpiedzīvo tirdzniecības namā „Kurzemē”. Viņa raksta:
„Tur pirmajā stāvā mūzikas ierakstus pārdeva kāda jaunkundze, kura ne mū, ne bē nesaprata neviena citā valodā, izņemot krievu. Mans vīrs izdarīja kļūdu un mēģināja no viņas izvilināt kādu atbildi par latviešu kora mūziku angļu, franču, zviedru valodā. Bet nekā…”
Jeļena šai pašā tirdzniecības namā dzirdēja kādas Latvijas krievietes sarunu ar savu paziņu, kurā viņa žēlojās par Latvijas pilsonības „pretīgumu”. Krievu tūriste savu aprakstu par ceļojumu uz Liepāju noslēdz ar virtuālu uzrunu šai neapmierinātajai tautietei: „Tā arī gribējās iesaukties: „Tantiņ, nenododiet Krieviju! Labāk brauciet uz turieni, jo jūsu sirds  taču atrodas tur. Un tad, kad jūs aizbrauksiet uz Krieviju, arī mums būs patīkamāk apmeklēt Latviju!”
Savukārt Marija pēc pastaigas pa Rīgu no Latvijas aizbrauca ar jaunām atziņām. Viņa braucējus uz Latviju brīdina: „Pirmām kārtām uzreiz gribu lauzt visus melīgos stereotipus par it kā latviešu negatīvo attieksmi pret krieviem. Nekas tāds nepastāv! Visur dzird krievu valodu un pilsētnieki vienmēr ir gatavi palīdzēt apmaldījušos tūristu izvest no strupceļa.”

Lepnums par Latviju, kauns par Krieviju
Viktors no Maskavas pie Brīvības pieminekļa nokļuva 16. martā, kad tika atzīmēta leģionāru piemiņas diena. Leģionāriem traucēt nolikt ziedus pie pieminekļa bija ieradusies grupiņa „antifašistisko cīnītāju”. Viktors cieši ielūkojies protestēju sejās un bija spiests atzīt: „Ieskatoties šo cilvēku sejās, es sāku domāt par to, ka par naudu jebkuru tautu var nosaukt par fašistiem un pieprasīt profašistiskas valdības atlaišanu.”
Pēc Brīvības pieminekļa apskates Viktors devās uz Okupācijas muzeju. Par to viņš raksta:
„Nez kāpēc Latvijas krievi nemīl šo muzeju. Man tas likās nesaprotami, jo muzeja ideja ir stāstīt par cīņu pret režīmu, par tautas ciešanām, par vēlmi pēc neatkarīgas valsts, kas ir saprotams arī krievu tautai. Tieši krievi taču visvairāk ir cietuši no despotiskās komunisma mašīnas. Nez kāpēc pie mums Maskavā nav šādas ekspozīcijas par GULAGu. It kā mēs neesam cietuši no staļinistiskā terora?
Ar lepnumu par latviešiem un rūgtu vilšanos par savu tēvzemi es atstāju Okupācijas muzeju.”

December 26, 2009 Posted by | Krievija, Okupācija, Okupācijas sekas | 2 Comments

Par vārda «okupants» lietošanu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=69649
Inese Lībiņa-Egner, Valsts prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos.

No Valsts prezidenta kancelejas “LA” redakcija saņēmusi šādu vēstuli:

“Ņemot vērā, ka pēdējā laikā “Latvijas Avīzē” ir publicēti vairāki raksti par Valsts prezidenta viedokli vārda “okupants” lietošanā, vēlamies jūs informēt par Valsts prezidenta kancelejas atbildi šajā jautājumā Latvijas Republikas Saeimas deputātam Dzintaram Rasnačam. Ceram, ka tas arī jums sniegs precīzu skaidrojumu par Valsts prezidenta viedokli, ko viņš pauda, atbildot uz laikraksta “Telegraf” lasītāja jautājumu.” Redakcija publicē visu Dzintaram Rasnačam adresēto vēstuli.

“Latvijas Valsts prezidenta kanceleja 2009. gada 11. decembrī ir saņēmusi un izskatījusi Jūsu Valsts prezidentam adresēto iesniegumu, kurā pausts Jūsu viedoklis par jēdzieniem “okupācija”, “okupants” un šo jēdzienu lietojumu. Ar šo daru zināmu, ka Jūsu iesniegums ir nodots Valsts prezidentam zināšanai.

Valsts prezidenta kanceleja pateicas Jums par viedokļa paušanu. Atbildot uz Jūsu aicinājumu Valsts prezidentam atturēties lietot apgalvojumus, kas var likt “noprast (pārprast), ka Latvijas Republikas okupācijas nav bijis un līdz ar okupācijas karaspēka izvešanu esot novērstas okupācijas sekas”, Valsts prezidenta kanceleja norāda, ka Valsts prezidents nevis noliedz okupācijas faktu, bet tieši otrādi – skaidro Latvijas iedzīvotājiem, ka Latvijas okupācijas fakts ir starptautiski atzīts. Valsts prezidents V. Zatlers uzsvēris nepieciešamību vārdu “okupants” nelietot savstarpējā saskarsmē, tādā veidā radot vienas Latvijas sabiedrības daļas neiecietību pret otru, veicinot Latvijas sabiedrības sašķelšanu un savstarpēju pretnostatīšanu.

Valsts prezidenta viedoklis atspoguļots gan Jūsu iesniegumā minētajā 2009. gada 6. decembra publikācijā laikrakstā “Telegraf”, gan 2009. gada 7. decembra rakstā interneta vietnē Diena.lv.

Lai novērstu turpmākus pārpratumus, pievienoju Jums Valsts prezidenta atbildi laikrakstam “Telegraf” tā oriģinālajā formā. Papildus vēlos norādīt, ka laikraksta “Telegraf” lasītāji Valsts prezidentam Valdim Zatleram bija uzdevuši jautājumus krievu valodā, un, ņemot vērā to, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ar Latvijas Republikā reģistrētiem plašsaziņas līdzekļiem sazinās vienīgi valsts valodā, atbilde tika sniegta valsts valodā.

No laikraksta “Telegraf” saņemtais jautājums:

“Gospoģin Preziģent, ņeužeļi Vi šitaiķe, što otkaz govoriķ na jazike, kotori šitaet rodnim polovina naseļeņija Latviji, sposobstvujet integraciji obšestva? I potom, ņi oģin meždunarodni sud ne priznal fakta okupaciji Latviji, a Vi govoriķe ob etom, kak o juriģičeski ustanovļenom fakķe. Neužeļi Vi tak juridičeski bezgramotni i bazarnije razgovori šitaiķe istķinoi v posļedņei instanciji? A 29 stran, jakobi priznabšije fakt okupaciji, s izmeņeņijem konjunkturi, mogut i otkazatsa. Ih priznaņija ņi k čemu ņe objazivajut. Da i stran v mire garazdo boļše 29-ķi .”

Valsts prezidenta Valda Zatlera atbilde uz jautājumu:

“Latvijas tautai nav nepieciešama integrācija, bet gan saliedētība un kopīgā apziņa, ka valsts, tās simbolu, likumu un valodas atzīšana un apzināšana garantē personas brīvību neatkarīgi no tā, kādu tautību cilvēks pārstāv. Latviešu valoda ir valsts valoda, un tai ir jāvieno dažādas tautības Latvijā. Ir būtiski, lai mazākumtautību pārstāvji sevi apzinātos kā, piemēram, Latvijas krievi, Latvijas poļi vai Latvijas ukraiņi. Tikai to saprotot un pieņemot, sabiedrība sajutīs saliedētību. Man kā valsts augstākajai amatpersonai publiski ir jālieto valsts valoda. Bet ikdienas komunikācijā ar iedzīvotājiem es nekad neesmu atteicies lietot arī krievu valodu.

Attiecībā uz Latvijas okupācijas faktu – kā atzinusi Satversmes tiesa, PSRS rīcības tiesiskuma izvērtēšanai jāpiemēro to starptautisko līgumu tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties pret Latviju. Par šādiem līgumiem uzskatāmi: Miera līgums, 1928. gada Kelloga–Briāna pakts, 1932. gada 5. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību noslēgtais Neuzbrukšanas līgums, 1933. gada Londonas konvencija par agresijas definīciju un 1939. gada 5. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.

Pētnieki atklājuši, ka laika posmā pēc Otrā pasaules kara vairāk nekā 50 valstis nav akceptējušas PSRS rīcību Baltijā par leģitīmu. 2005.gada sākumā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vērsās ar paziņojumu pie daudzu pasaules valstu vadītājiem sakarā ar Otrā pasaules kara beigu 60. gadadienu. Atbildot uz to, tika saņemtas 29 valstu vadītāju atbildes, kurās atzīts Latvijas okupācijas fakts. Nozīmīgi, ka to atzina ne vien ASV, Lielbritānija, kas to bija tradicionāli darījušas ilgus gadus, bet arī Zviedrijas premjers Jērans Peršons, Kanādas premjers Pols Martins, Vācijas Federatīvās Republikas prezidents Horsts Kēlers, Dānijas premjers Anderss Fogs Rasmusens, Norvēģijas premjerministrs Hjells Magne Bunnevīks u. c.

Turklāt ir jāatzīmē, ka starptautiskas organizācijas, piemēram, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 1960. gada 26. septembrī, 1963. gada 21. septembrī un pēc tam 1987. gada 28. janvārī nāca klajā ar paziņojumiem par Baltijas valstīm, nosodot PSRS rīcību, uzsverot, ka tā ir bijusi pretlikumīga, jo bija acīmredzams Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesību pārkāpums. Pēdējo rezolūciju atbalstīja visas Eiropas Padomes dalībvalstis (21 valsts).

Tas, ka 1940. gada notikumi Baltijas valstīs bijuši prettiesiski, konstatēts arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedumā lietā “Ždanoka pret Latviju”, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā “Kolk un Kislyiy pret Igauniju” un spriedumā lietā “Penart pret Igauniju”. Tātad PSRS prettiesiski lietoja spēku pret Latviju, t. i., veica agresiju, pārkāpjot starptautisko līgumu normas.

Ja tomēr kādam šis jautājums joprojām ir neskaidrs, ikvienam ir iespēja apmeklēt Latvijas Okupācijas muzeju Rīgā, tādējādi izmantojot izdevību izziņas procesu veikt pašam, apskatot neskaitāmas vēstures liecības, kas apliecina okupācijas fakta esamību, un tādējādi novēršot, iespējams, nepatīkamo sajūtu, ka sava vēstures izpratne jābalsta tikai uz citu personu vai valstu viedokļiem.

Tomēr es vēlos uzsvērt, ka Latvijā okupācija ir beigusies līdz ar padomju karaspēka pēdējā pārstāvja aiziešanu, līdz ar to mums šobrīd Latvijā vajadzētu vienoties “okupanta” vārdu vairs nelietot.”

Cieņā,

Inese Lībiņa-Egner, Valsts prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos

December 22, 2009 Posted by | Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Svarīgs patriotisks darbs

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=69502

Latvijas Okupācijas izpētes biedrība grib darboties

Uz šoruden dibinātās Latvijas Okupācijas izpētes biedrības (LOIB) pirmo kopsapulci piektdien bija ieradies apmēram 30 interesentu. Mērķis – sabiedriskā kārtā turpināt darbu, ko 2005. gadā sāka Ministru kabineta komisija Padomju totalitārā komunistiskā režīma Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai.

”Okupācijas jautājums ir pietiekami svarīgs, lai par to spriestu vismaz sabiedrībā,” kopsapulces atklāšanā Zinātņu akadēmijā norādīja sabiedriskā labuma organizācijas LOIB valdes priekšsēdētājs Edmunds Stankevičs, kurš vadījis arī valdības komisijas darbu, pirms tās darbība šā gada 1. augustā tika apturēta. Pēc Stankeviča teiktā, iestāties biedrībā tiek aicināts ikviens, ja gatavs atbalstīt tās darbību: ”Mēs varētu apsvērt arī tādu cilvēku uzņemšanu, kuri teiks, ka okupācijas nav bijis, ja vien viņi atnestu mums attiecīgu pētījumu, kurā pierādītu savus uzskatus.” Jaundibinātās biedrības vadītājs gan piebilda, ka uz tiem, kas turpina noliegt okupāciju, mūsdienās ”skatās kā uz dīvainiem”. LOIB savus pētījumus grasās izvērst kā padomju, tā nacistiskās okupācijas seku izpētes ziņā, tomēr ar uzsvaru uz pirmo.

Biedrības statūtos teikts: ”Mērķis ir sabiedriskā labuma darbība, kas vērsta uz totalitāro režīmu izpēti un tajos cietušo Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, kā arī veicināt Latvijā pilsoniskās sabiedrības attīstību, izglītību, zinātni, kultūru un vēsturisko atmiņu.” Vairāki klātesošie minēja, ka lielāka uzmanība jāpievērš padomju okupācijas ekonomisko seku aprēķināšanai, jo demogrāfijas un videi nodarītā kaitējuma jautājumos aprēķini vairāk vai mazāk pabeigti.

”Tas ir ārkārtīgi svarīgs patriotisks darbs. Tas, ko jūs sākotnēji visi kopā veicāt kā valsts pasūtījumu – noskaidrot vēsturisko patiesību un dot argumentus politiķiem –, kļuvis par jūsu sirdslietu un profesionālo atbildību,” bilda Ģirts Valdis Kristovskis (PS). Viņš norādīja, ka konkrēti skaitļi par padomju okupācijas nodarītajiem zaudējumiem vajadzīgi, lai runātu ar Krievijas politiķiem: ”Ja mēs nevaram ar tiem nopietni runāt par okupāciju pašreiz, mums jābūt gataviem par to runāt nākotnē.”

Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere (PS) norādīja, ka Latvijas politiķi pārāk bieži ”jūtas it kā vainīgi, ja par kaut ko jādiskutē, īpaši par okupācijas noliegšanas faktu”. ”Ja dažiem pietiek bezkaunības joprojām noliegt, ka Latvija bijusi okupēta, tad uz šo nekaunību kā lielu nekaunību arī jāskatās. Okupācijas fakts ir starptautiski atzīts,” viņa uzsvēra. Savu atbalstu LOIB izteikusi arī eirodeputāte Sandra Kalniete (PS), kura uz pirmo sanāksmi gan neieradās, jo aizkavējās viņas avioreiss uz Rīgu. Tāpat klausītāju vidū kā novērotāju redzēju premjera Valda Dombrovska padomnieci Elīnu Melngaili.

Pagaidām LOIB iestājies aptuveni 30 dalībnieki, pārsvarā zinātnieki – vēsturnieki, ekonomisti, demogrāfi, kuri darbojās arī valdības komisijā. Daudzi no viņiem uzsvēra, ka būtu gatavi turpināt pētījumus arī tad, ja biedrībai neizdotos iegūt pienācīgu finansējumu, jo nav jau runa par pašlabumu. LOIB vadība solīja, ka pie naudas līdzekļu meklēšanas ķersies tūliņ nākamā gada sākumā, kad citi organizatoriskie darbi būs paveikti. Cerības tiek liktas uz individuāliem, tajā skaitā ārzemēs dzīvojošo latviešu, ziedojumiem un ES institūciju atbalstu. Tuvākajā nākotnē biedrība gatavojas iekārtot arī savu mājaslapu internetā ”loib.lv”.

December 19, 2009 Posted by | Okupācija, Okupācijas sekas | Leave a comment

Vieta, kur pieminēt svešumā kritušos

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=69509

Nevar apzināt visus karus, kur piedalījušies latvieši

Pēc vairāku gadu diskusijām beidzot nolemts, kādi jāizskatās svešumā kritušo latviešu karavīru piemiņas vietai Rīgas Brāļu kapu otrajā depozitārijā.

Par piemiņas vietas izveidi daudzās sanāksmēs diskutējuši pārstāvji no vairākām sabiedriskām organizācijām, valsts institūcijām, vēsturnieki un privātpersonas, līdz nonākuši līdz gala variantam. Kā apgalvo Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis, vienīgie, kas palikuši ar rezultātu neapmierināti, ir daļa Austrālijas latviešu, kurus pārstāv J. Vējiņš, – viņi uzskata, ka darbs ir nepilnīgs un nepabeigts, sienas tukšas…

“Sākumā bija ideja, ka uz sienām vajadzētu uzrakstīt visus karus, kuros latviešu karavīri piedalījušies, pat visus šajos karos bojā gājušos mūsu karavīrus, taču ātri vien sapratām, ka šī ideja nav izpildāma: mēs nevaram apzināt ne tikai visus karavīrus, pat ne visus karus, kuros, iespējams, piedalījies kāds latvietis, turklāt cik tālu pagātnē atkāpties – līdz viduslaikiem, vēl tālākā pagātnē? Turklāt diemžēl jāatstāj vieta arī nākotnei. Tāpēc nonācām pie mākslinieciskā simbolisma. Te varēs atnākt jebkurš un pieminēt jebkuru latviešu karavīru, kas kritis jebkurā laikā un vietā svešumā. Piedevām: depozitārijs ir maza 27 kvadrātmetru telpa un, ja to aprakstītu no vienas vietas un visur saliktu uzrakstus un simboliku, tad tas atgādinātu muzeja stendu – to arī negribējām,” skaidro G. Gailītis.

“Ja mēs depozitārija sienas sāktu aprakstīt, neizbēgami nonāktu arī līdz emocionālām un ideoloģiskām pretrunām, jo labi zinām, ka latvieši daudz ir karojoši viens pret otru,” piebilst projekta izstrādātāja arhitektu biroja “Vecumnieks & Bērziņi” vadītājs Edvīns Vecumnieks. Patiešām būtu grūti iedomāties, ka latviešu leģionāri un nacionālie partizāni būtu ar mieru atrasties uz vienas sienas ar sarkanās armijas karavīriem un sarkanajiem partizāniem…

Par projekta izstrādni Kultūras ministrija jau samaksājusi Ls 9000, bet tā realizācijai nepieciešami Ls 30 000 – Rīgas pieminekļu aģentūra šajā sakarā vērš cerīgu skatienu uz Aizsardzības ministriju, kuras nākamā gada budžetā šīs izmaksas gan nav iekļautas. Iespējams, naudu varētu sadabūt citviet vai saziedot. Praktiskie darbi pie depozitārija, kurš šobrīd ir bēdīgā stāvoklī un Rīgas Brāļu kapu izveides laikā tā arī netika līdz galam pabeigts, varētu sākties jau nākamgad.


Uzziņa

Rīgas Brāļu kapos ir četri depozitāriji: 1. – realizēts 2005. gadā un veltīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņai; 2. – būs veltīts svešumā kritušajiem latviešu karavīriem; 3. – iecerēts kā pateicības vieta Rīgas Brāļu kapu atbalstītājiem; 4. – iecerēts kā moderns datorizēts arhīvs.

December 18, 2009 Posted by | piemiņa, piemiņas vietas | Leave a comment

Zurofam atbild Snaiders

Franks Gordons, Latvijas Avīze

Uzbrukumi Baltijai Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresā

Nenogurdināmais Efraims Zurofs nerimstas: ņemdams vārdu starptautiskā konferencē, ko Berlīnē sasaucis Vispasaules krievvalodīgo (!) ebreju kongress, viņš uztraucas par to, ka “Baltijas republikas tērē miljoniem eiro, lai pārliecinātu Eiropas Savienību par komunisma un nacisma salīdzināmību”.

Zurofs uzsver, ka Vakareiropā vietējie iedzīvotāji palīdzējuši sameklēt ebrejus, sadzīt tos dzelzceļa stacijās un nosūtīt uz nāves nometnēm, kamēr Austrumeiropā iedzīvotāji aktīvi piedalījušies ebreju masveida slepkavošanā. Zurofs piebilst, ka uz Austrumeiropu tika sūtīti ebreji no citām valstīm, lai viņus tur slepkavotu. Te vēlos atgādināt, ka Vakareiropas ebreji tika sūtīti iznīcināšanai uz Aušvicu okupētās Polijas teritorijā, tāpat kā uz Rīgu, Minsku un Lodzu, jo Hitlers un Himlers nevēlējās demonstrēt savu barbarismu “civilizētajās rietumzemēs”, kamēr Polija un okupētie PSRS novadi Lielvācijas vadības ieskatā bija barbaru telpa, kur nav ko piņķēties.

Baltijas valstis vēlas, lai Eiropas valstis noticētu: nacisms salīdzināms ar komunismu, un tādējādi komunisms būšot atbildīgs par genocīdu, tāpat kā nacisms, norāda Zurofs un izspēlē trumpi: “Daudzi Eiropā uzskata ebrejus par komunistiem. Tātad rezultātā pašus ebrejus apsūdzēs genocīdā.”

Trāpīga, argumentēta atbilde Zurofam lasāma vēsturnieka Timotija Snaidera apcerējumā “Holokausts: ignorētā realitāte”, kas publicēta žurnāla “The New York Review of Books” 2009. gada 16. jūlija numurā.

Snaiders uzsver, ka divas trešdaļas no visiem Otrā pasaules kara laikā iznīcinātajiem ebrejiem 1942. gada nogalē bija nogalināti. Pasaulē atceras pirmām kārtām to, kas 1943. un 1944. gadā notika Aušvicā, kur gāzes kamerās tika iznīcināti galvenokārt ebreji, kurus atveda no Vakareiropas.

Tas, ko tālāk raksta Snaiders, būtu, ja tā varētu teikt, Zurofam jābāž zem deguna: pat izsmeļošs Vācijas nacistu slepkavību apraksts ir nepilnīgs, ja aplūkosim zvērības, kas notika Eiropā 20. gadsimta vidū. Tā otrā valsts, kas tajā laikā slepkavoja eiropiešus masveidā, bija Padomju Savienība. Visā staļinisma periodā – no 1928. līdz 1953. gadam – padomju politikas rezultātā tika nogalināti, pēc visai konservatīviem aprēķiniem, pāri par pieciem miljoniem cilvēku. Snaiders apraksta kolektivizācijas šausmas, golodomoru Ukrainā. Tā dēvētās poļu akcijas gaitā tika nošauts 111 091 cilvēks. Snaiders gan nemin ļoti līdzīgo “latviešu akciju” Padomju Savienībā, bet “Latvijas Avīzes” lasītājiem tā ir zināma…

Kartē, kas pievienota Snaidera apcerējumam, līdzās nacistiskajām nāves nometnēm kā padomju masu slepkavību vietas atzīmētas Katiņa, Kuropati pie Minskas, Bikivņa pie Kijevas. Snaiders arī neaizmirst pieminēt vācu sievietes, ko izvaroja sarkanarmieši.

Beigās pats atļaušos atbildēt Zurofa teiktajam, ka “daudzi Eiropā uzskata ebrejus par komunistiem, tātad rezultātā ebrejus apsūdzēs genocīdā”. Jā gan, čekā un gulaga administrācijā bija arī ebreji, bet tas nebūt nenozīmē, ka “žīdi ir komunisti”, un tas, ka, teiksim, Arāja komanda sastāvēja no latviešiem, nebūt nenozīmē, ka “latvieši ir fašisti”. Punkts.

December 18, 2009 Posted by | nāves nometnes, totalitārisms, Vēsture | 1 Comment

Somu fenomens – karavīrs

Raksts par somu armiju

December 17, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Krievijas arhīvi aizveras ciešāk

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=69203

Krievijas Aizsardzības ministrijas centrālais arhīvs saņēmis direktīvu, saskaņā ar kuru tas var ierobežot vēstures interesentiem brīvu pieeju pat tādiem dokumentiem, kas nav slepeni.

Latvijas vēsturnieku iespējas tas ierobežo tīri teorētiski, jo viņiem iekļūt šajā arhīvā jau tāpat bija teju neiespējami. Kā radiostaciju “Eho Moskvi” piektdien informējis Krievijā pazīstamais militārās vēstures speciālists Marks Soloņins, runa ir par dokumentiem “kuros ir negatīva rakstura informācija” par padomju un Krievijas militārpersonām. Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā glabātie materiāli no dažādu armijas daļu štābiem, kara mācību iestādēm, kā arī karaspēka daļām attiecas uz laiku no 1941. gada līdz 80. gadu beigām. “Tur ir arī mūs interesējoši dokumenti par 1940. gadu un 24. teritoriālo korpusu (Latvijas armijas vienībām, kuras pēc padomju okupācijas tika iekļautas sarkanās armijas sastāvā). Bet tie jau tāpat skaitījās slepeni,” norāda Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Juris Ciganovs. Kopumā arhīvs glabā vairāk nekā 18 miljonus dokumentu, tajā skaitā daudzu ievērojamu augsta ranga militārpersonu personīgās lietas. Kaut Krievijas aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs vēl 2007. gadā parakstīja pavēli par 1941.– 1945. gada sarkanās armijas un PSRS karaflotes dokumentu atslepenošanu, process, pēc Krievijas preses atzinuma, ritējis ļoti lēni, bet tagad vēl šī “dāvana vēsturniekiem Jaunajā gadā”. “Jāsaka, ka mūs tur arī agrāk neielaida, tādēļ attiecībā uz Latvijas vēsturniekiem tāpat nekas nemainīsies. Arī paši krievu vēsturnieki man privātās sarunās sacījuši, ka pat viņi nevar tikt pie dokumentiem Podoļskā. Kaut kādas iespējas “uz papīra” jau, protams, vienmēr pastāv. Bet realitātē…” komentē Ciganovs.

Netiek izslēgts, ka direktīvai ir kāds sakars ar Krievijas Federālā drošības dienesta vēršanos pret Pomorskas Valsts universitātes Krievijas vēstures katedras vadītāju profesoru Mihailu Suprunu, pret kuru ierosināta krimināllietu. Viņa noziegums ir tas, ka viņš it kā “savtīgos nolūkos” vācis ziņas un veidojis elektronisko datu bāzi par PSRS pilsoņiem – etniskajiem vāciešiem un poļiem, kas pēc Otrā pasaules kara administratīvā kārtā no 1945. līdz 1956. gadam tika nometināti Arhangeļskas apgabalā. Supruns strādāja pēc Vācijas Sarkanā Krusta lūguma.

December 14, 2009 Posted by | Krievija, Vēsture | Leave a comment

Ziemas karš Latvijā

Apšaudījusi savas pozīcijas Mainilā 1939.gada 26.novembrī, PSRS šajā provokācijā apsūdzēja somus un pēc četrām dienām sūtīja Sarkano armiju pāri Somijas robežai, un atzina par leģitīmu somu komunista Oto Kūsinena marionešu valdību. Somu vēsturnieki uzskata, ka padomju ģenerāļi gatavojušies jau pēc četrām dienām ieņemt Vīpuri pilsētu, pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju, un 14 dienu laikā iesoļot galvaspilsētā Helsinkos.

Par šāda zibenskara iespējamību, ņemot vērā abu valstu nevienlīdzīgo spēku samēru, tolaik šaubījās tikai retais citu valstu politiķis. Tāpat bija arī Latvijā, kas jau bija nonākusi zināmā atkarībā no PSRS pēc bāzu līguma noslēgšanas. Daudzi ārvalstu reportieri bija ieradušies Helsinkos, lai tur fiksētu Sarkanās armijas ienākšanu.

Bargo ziemu Eiropā pirms 70 gadiem, iespējams, dažs labs meteorologs bija paredzējis, taču notikumi, kas toziem risinājās Somijā, daudziem politiķiem un pieredzējušiem laikrakstu reportieriem bija liels pārsteigums. Somija neatkarīgas valsts statusā bija paspējusi aizvadīt tikai 22 gadus, turklāt tās neatkarības vēsturē jau bija sāpīga rēta — 1918.gada pilsoņkarš, kas sašķēla un novārdzināja nāciju. Tomēr 20 gados, daudz un smagi strādājot, bija sakrāta apņēmība un organizētība, ar kuru somi pārsteidza pasauli. Bija izdevies gūt ievērojamus sasniegumus daudzās nozarēs, sajust saimniecības un nacionālās kultūras augšupeju un nepazaudēt ticību parlamentārajai demokrātijai — visi šie spēka avoti tiek minēti, lai izskaidrotu vēstures brīnumu, kas jau no izcelšanās pirmajām dienām ieguva nosaukumu Ziemas karš.

Tas sākās 1939.gada 30.novembrī, kad Padomju Savienība uzbrukumā Somijai nosūtīja 460 tūkstošus Sarkanās armijas karavīru. Pārsvars pār somu armijas spēkiem — 10 reižu vairāk lidmašīnu, 40 reižu vairāk tanku — bija tik liels, ka no padomju viedokļa šo situāciju varētu raksturot ar Ņikitas Hruščova izgudroto “parunu”: kad Staļins saka — dejo, gudrs vīrs arī dejo. Tomēr somi nebija gatavi “dejai” ar Staļinu, lai gan vēl pirms pāris mēnešiem kopā ar visu pasauli bija vērojuši, kā Hitlera un Staļina armiju triecienos pazūd iedzīvotāju skaita ziņā daudz lielākā neatkarīgā Polija. Atteikusies parakstīt sadarbības līgumu, kādam piekrita Baltijas valstis, un nespēdama pieņemt Maskavas nepamatotās prasības par apmaiņu ar teritorijām, jo tas nozīmētu atteikties no lielas savas zemes daļas, Somija izšķīrās par pretošanos. Jau kara pirmajā dienā krievu bumbvedēji parādījās virs Helsinkiem.

Latvijas avīžu degpunktā

Karš Somijā 1939.gada decembrī ieņēma nozīmīgu vietu galveno Latvijas laikrakstu slejās, un no Helsinkiem jau kopš kara pirmajām dienām tika saņemti speciāli gatavoti ziņojumi. Jaunāko Ziņu korespondenta J.Kāģa 1.decembra ziņojums par pieredzēto aviouzbrukumu: “Trotuāri kā sētin bija nosēti ar sabirzušo logu stiklu drumslām. Netālu no nama, kurā dzīvoju, uz ielas ieraudzīju degbumbas šķembas, no kurām pacēlās gaisā dūmi un liesmas. Divus namus tālāk ieraudzīju paceļamies gaisā melnus dūmus. Izsteidzos uz ielas. Kā namam, kur dzīvoju, tā arī visos pārējos apkārtējos namos bija izbirušas visas logu rūtis — gan tās, kas nebija aplīmētas papīra strēmelēm, gan arī aplīmētās. Skatlogos izstādītās preces un citas lietas bija sakritušas juku jukām. Kāda apģērbu veikala skatlogā novietotie manekeni bija apgāzušies; tie izskatījās gluži kā ievainotie. Noskaidrojās, ka namā, no kura pacēlās dūmi, iekritusi degbumba. Sprādziens bija prasījis arī vairākus cilvēku upurus. Pēc dažiem mirkļiem atsteidzās sanitāru automobiļi. Tie gan nebija īstie sanitāru automobiļi, bet improvizēti no smagajām automašīnām. Šinīs automobiļos ievainotos steigšus aizveda uz slimnīcu. Nedaudz mirkļos visa degošā nama apkaime bija ietinusies melnu dūmu segā. Šņākdamas un sprašķēdamas pret debesīm šāvās milzīgas liesmu mēles. Atsteidzās ugunsdzēsēji un policija, kas pārtrauca satiksmi apkārtējās ielās.”

Vēlāk Jaunāko Ziņu reportieris nokļuva Somijas Ārlietu ministrijā, kur uzzināja, ka prezidents Kallio izsludinājis valstī karastāvokli un par visu somu bruņoto spēku pavēlnieku iecēlis cariskajā Krievijā karjeru sākušo virsnieku, baltsomu armijas vadītāju Somijas pilsoņkarā, feldmaršalu Karlu Gustavu Mannerheimu. Viņam tolaik bija 72 gadi. Tajā pašā dienā pieredzējušais feldmaršals, kurš līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka valdībai jāspēj rast vienošanos ar Padomju Savienību, jo labi apzinājās padomju militāro spēku, savā pavēlē nr.1 uzrunāja somu karavīrus: “Drošsirdīgie somu kareivji! Es ķeros pie šiem pienākumiem brīdī, kad mūsu sensenais ienaidnieks atkal uzbrūk mūsu valstij. Uzticība komandierim — galvenā panākumu gūšanas ķīla. Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka ikviens no jums ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz pašai nāvei. Šis ir mūsu atbrīvošanās kara turpinājums un pēdējais cēliens, mēs cīnāmies par ticību un tēvzemi.”

Somu oficiālie avoti ziņoja, ka pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki, bija cietušas 233 ēkas. Cīņas notika gar visu Somijas un PSRS robežu līdz pat Petsamo ziemeļos, taču galvenais padomju uzbrukums vērsās pret tā saukto Mannerheima līniju — netālu no Ļeņingradas starp Lādogas ezeru un Somu līci. Ziņu aģentūru un avīžu korespondenti, kuru lielākā daļa tolaik uzturējās Helsinkos, vēstīja par saspringtām cīņām. Jaunākās Ziņas 5.decembrī rakstīja: “…[kaujas] vietām apgrūtinājuši sniegputeņi un aukstais laiks, kas pēdējās dienās iestājies visā Somijā. Biezie sniega mākoņi ievērojami traucējuši arī aviācijas darbību. Visi šie apstākļi — aukstums un sniegputeņi, pēc militāro aprindu izteicieniem, somiem nākot par labu. Visniknākās kaujas vakar bijušas ziemeļos no Lādogas ezera.”

Latviešu avīzēs visu Ziemas kara pirmo mēnesi bija daudz tam veltītu rakstu. Līdzās atradās gan padomju, gan somu oficiālie ziņojumi. Tomēr vēstījumi no Maskavas lielākoties tika ievietoti lappuses augšpusē — acīmredzot cenšoties lieki neuztraukt PSRS. Autoritārajos apstākļos jau tā ierobežotā prese pēc Maskavas uzspiestā līguma par Sarkanās armijas bāzu izveidošanu Latvijā kļuva vēl nebrīvāka. Bruņoto spēku dienas avīze Latvijas Kareivis 22.decembrī rakstīja: “Vakar visas Padomju Savienības republikas un tautas svinīgi atzīmēja sava izcilā valstsvīra un tautu vadoņa Josifa Staļina 60 gadu dzimšanas dienu. Dzimšanas dienas svinības ievadīja koncerti, sapulces un citi plaši sarīkojumi.”

Rakstā, kurā uzskaitīti PSRS vadītāja dzīves dati, karš Somijā pat netiek pieminēts, taču tiek uzsvērts: “Viņa [Staļina] laikā izveidojušās Padomju Savienības attiecības ar kaimiņvalstīm un nostiprinājies SPRS valsts starptautiskais stāvoklis. Ar viņa personīgo visciešāko līdzdalību arī noslēgts mūsu — SPRS savstarpējās palīdzības pakts. Tāpat savstarpējās palīdzības pakti noslēgti ar visām pārējām Baltijas valstīm.” Brīvā Zeme 15.decembrī rakstīja, ka par sirsnīgo uzņemšanu Maskavā PSRS augstākajiem vadītājiem nosūtītajā telegrammā pateicas Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un ārlietu komisārs Molotovs atbildējis: “Esmu ļoti pateicīgs Jums, virspavēlnieka kungs, par sirsnīgo sveicienu un Jūsu apliecinātām jūtām. Atļaujiet man izteikt pārliecību, ka Jūsu apmeklējums nāks par labu Igaunijas un Padomju Savienības tautu vispusīgās un auglīgās sadarbības tālākai stiprināšanai.”
Pasaule uzzināja par somiem
Somijas Aizsardzības universitātes militārās vēstures profesors Marti Turtola uzskata, ka pretošanās agresoram 1939.gadā devusi somiem pašpaļāvību nākotnē. “Mūsu valsts, lai gan lielāka par Igauniju un Latviju, tomēr ir neliela. Tolaik tajā bija tikai 3,5 miljoni iedzīvotāju. Pretošanās noteikti ir vairojusi pārliecību par saviem spēkiem, un šie 70 gadu vecie notikumi ir svarīgi joprojām, mums ir jāsargā sava valsts, jānodrošina tās neatkarība, un tas ir svarīgi mūsu ikdienas dzīvē.” Puse Somijas iedzīvotāju, kā arī valsts politiskā un armijas vadība laikā starp abiem pasaules kariem esot bijusi pārliecināta, ka PSRS noteikti uzbruks Somijai, tiklīdz būs pietiekami stipra un būs izveidojušies atbilstoši apstākļi. Par to liecinājuši padomju militārie plāni. Lai gan arī Somija nav bijusi pilnībā gatava šādam karam, tomēr tā spējusi sagatavoties labāk par pārējām Ziemeļvalstīm, kā arī nelielajām Baltijas un Beniluksa valstīm.

“Mums bija gana ilgs dienesta laiks — karavīriem viens gads, virsniekiem 15 mēnešu, un mūsu politikā vispār nebija pacifistu kustības, kā tas bija, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē. Arī dzīves līmenis 30.gados bija paaugstinājies, un cilvēki juta, ka viņiem ir ko sargāt.” Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās nosargāt valsts neatkarību, bija parlamentārā sistēma, pie kuras somi turējās pretēji daudzām citām Eiropas valstīm, uzsver profesors. “Protams, mums bija problēmas ar parlamentāro sistēmu sākumā, bija arī aktīva Austrumbotnijas labējo kustība 30.gadu sākumā. Tomēr Somijas demokrātiskā sistēma funkcionēja visu laiku. Vienīgi komunistu partija bija aizliegta, visas citas partijas bija pārstāvētas parlamentā. Mums bija brīva prese. Brīvā prese ļāva paust protestu, ja kāds to vēlējās. Man šķiet, tas deva cilvēkiem priekšstatu, ka viņi var ietekmēt politiku.”

Pusgadu pirms kara sākuma Somijā bija sākusies brīvprātīga kustība, kuras biedri pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Cilvēki ziedoja vienu nedēļu laika un devās uz Karēliju, lai raktu tranšejas, būvētu citus nocietinājumus — pavisam šajos darbos piedalījās ap 70 tūkstošiem cilvēku, to skaitā arī trīs tūkstoši sieviešu, kas palīdzēja iekārtot sadzīvi potenciālajā piefrontes zonā. “Šādas kustības rašanās ir iespējama tikai demokrātijas apstākļos. Domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ bija iespējams šis Ziemas kara brīnums. Cilvēki jau pirms kara juta, ka dzimtenes liktenis būs atkarīgs no viņiem,” stāsta profesors Turtola.
Baltās slēpotāju vienības
Jau kara pirmajās dienās kļuva redzams, ka somu pusē ir kara veiksme, kas sasniegta, prasmīgi izmantojot karošanai vietējos ģeogrāfiskos apstākļus — zemes šaurumus starp daudzajiem grūti šķērsojamajiem ezeriem un mežonīgo mežu masīvus, kuros iestiga ziemas aukstuma mocītie krievu karavīri. Latvijas prese somu varoņdarbiem sekoja ar sajūsmu. Laikraksts Rīts 6.decembrī publicēja United Press frontes korespondenta jūsmīgo vērojumu par somu slēpošanas prasmi: “Ātrums, ar kādu slēpotāji pārvietojušies visgrūtāk pārejamās vietās, liekot saprast, ka te motorizētās vienības ziemas laikā somu kājniekiem nevarot tikt līdz. Taisni slēpotāju darbībai somi varot pateikties par savām sekmēm līdzšinējā karadarbībā.”

29.decembra speciālziņojumā no brauciena uz karadarbības zonu Rovaniemi apkaimē Rīta korespondents aprakstījis lotes — somu aizsardzes no organizācijas Lotte: “Apbrīnojami enerģiskas ir šīs aizsardzes, pašapzinīgas un veiklas. Daudzu gadu brīvprātīgas apmācības un disciplīna radījusi sieviešu armiju brīdim, kad ikviens cilvēks Somijas aizsardzībā ir vajadzīgs. Nabaga ļaužu meitas, zemnieces un pilsētu studentes šai organizācijā stāv plecu pie pleca.”

Jaunākās Ziņas 1940.gada 3.janvārī atstāstīja Somijas prezidenta Kiesti Kallio Jaungada uzrunu: “Somi nožēlojot, ka viņi spiesti karot, bet viņiem neesot citas iespējas aizsargāt savu eksistenci.” Lasot šo citātu, neviļus prātā nāk Latvijas deviņdesmitgadei veltītā izdevumā izvēlētais formulējums — Latvijas valdība bija spiesta parakstīt ar PSRS bāzu līgumu; spiesta — tātad nebija citas iespējas. Taču tobrīd Latvijā acīmredzot neviens ar salīdzināšanu nenodarbojās.

No Jaungada līdz Ziemas kara beigām bija palicis nedaudz mazāk par divarpus mēnešiem. Notika daudz smagu kauju un atkāpšanās, kad Sarkanā armija pēc pirmajām sakāvēm bija uzlabojusi savus uzbrukumus. Somu armijas pretošanās iespējas bija gandrīz izsmeltas. Ņemot vērā sīksto pretestību, lielos padomju puses zaudējumus, arī pret PSRS vērsto starptautisko nopēlumu, kas beidzās ar izslēgšanu no Tautu Savienības, un Kremļa bažas, vai karu somu pusē negatavojas sākt briti un franči, Staļins piekrita pārtraukt karadarbību. Pēc dažādām ziņām, Somijā krituši 150—200 tūkstoši PSRS karavīru.

Somu zaudējumi  — gandrīz 25 tūkstoši nogalināto, 43,5 tūkstoši ievainoto un 420 tūkstoši mājas zaudējušu cilvēku. Liela daļa bēgļu nāca no Karēlijas dienvidaustrumiem — prāvu daļu Karēlijas pēc kara ieguva PSRS. Pavisam somiem pēc 1940.gada 13.marta miera līguma tika atņemti deviņi procenti valsts teritorijas. Latvijai 1940.gada jūnijs vēl bija priekšā.

December 13, 2009 Posted by | PSRS, Staļins, Vēsture | Leave a comment

Vērtīga Interneta vietne

http://visz.nlr.ru/project/index.html

Krievu valodas pratēji šeit var sameklēt daudz noderīgas informācijas. Vietnes nosaukums – Vozvraščonnije imena

Neliels ieskats vienā no  vietnes nodaļām, kur apskatītas vairāk kā simts grāmatas par represijām: http://visz.nlr.ru/project/books/index.php

Репрессированные политехники. Кн. 1 / [сост.: В. А. Смелов, Н. Н. Сторонкин]. — СПб. : ООО «Типография «Береста», 2008. — 439 с., 16 л. ил.

Более 1000 имён репрессированных студентов, преподавателей и сотрудников Политехнического института в Петербурге–Петрограде–Ленинграде (из них 700 расстрелянных).
Репрессированные политехники
Постали iз забуття. Репресованi залiзничники (1919–1953) [Восстали из небытия: Репрессированные железнодорожники (1919–1953)] / уклад. Л. М. Абраменко. Київ: Транспорт України, 2001 — 175 с. : iл.

Более 500 имён.
Восстали из небытия: Репрессированные железнодорожники
Сурская голгофа. Пензенская епархия в годы гонений (1917–1941) / [Автор Зелёв С. В.]. — Пенза, 2007. — 215 с. : ил. Сурская голгофа
Книга памяти жертв политических репрессий Амурской области. Т. 5 : Спецпоселение, 1920–50-е годы / [ред.-сост. Л. М. Журавлев] ; Адм. Амур. обл., Амур. регион. отд-ние Рос. ассоц. жертв полит. репрессий. — Благовещенск : ИПК «Приамурье», 2007. — 495 с. — 1500 экз.

4307 имён выселенных на спецпоселение «в порядке кулацкого расселения» и «по национальному признаку».
Книга памяти жертв политических репрессий Амурской области
Воронежские сталинские списки : Книга памяти жертв политических репрессий Воронежской области : в 2 т. Т. 2 / [сост.: В. И. Битюцкий, В. Г. Глебов и др. ; редкол.: В. Г. Кобяшев (пред.), В. И. Битюцкий и др. ; Адм. Воронеж. обл., Воронеж. ист.-просвет. орг. «Мемориал» , Гос. арх. обществ.-полит. истории Воронеж. обл.] — Воронеж : Центр духов. возрождения Чернозем. края, 2007. — 255 с. : ил. — 1000 экз.

Анализ воронежских расстрельных списков. Документы, биографии, воспоминания.
Воронежские сталинские списки : Книга памяти жертв политических репрессий Воронежской области
Книга памяти жертв политических репрессий Костромской области / сост. В. Ф. Никитин; редкол: В. М Колсанов (пред.), В. Ф. Никитин и др. — Кострома, 2007 — 480 с. : ил. — 1000 экз.

Более 1400 имён расстрелянных костромичей, в т ч. более 400 расстрелянных в других регионах.
Книга памяти жертв политических репрессий Костромской области
Книга памяти жертв политических репрессий по Калининской области. Т. 3 / [редкол.: Е. В. Вартанова (гл. ред.), Т. Г. Леонтьева и др.] ; Федер. агенство по культуре и кинематографии, Гос. мемор. комплекс «Медное». — Тверь, 2006. — 199 с.: ил. — 1000 экз. — На обороте тит. л.: 2-е изд., испр. и доп.

586 имён. Исправленный и дополненный вариант раздела «Мартиролог» из 2-го тома Книги памяти.
Книга памяти жертв политических репрессий по Калининской области

Перейти к странице: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16

December 12, 2009 Posted by | deportācijas, PSRS, REPRESĒTIE | 1 Comment

Jauns Kremļa propagandas «šedevrs»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=68909

Baltijā dzīvojošo krievu tiesības tiekot pārkāptas vai uz katra soļa un Baltijas valstu okupācija ir “vienkārši meli”, ar kuru palīdzību ASV cenšoties Krieviju atstumt no Eiropas un starptautiskām lietām.

To “izpētījis” prokremliskais “Demokrātijas un sadarbības institūts”, ko vada bijusī Krievijas Valsts domes deputāte Natālija Naročņicka.

Tā sauktā “Demokrātijas un sadarbības institūta” Parīzes filiāle vakar Briselē prezentēja pētījumu “Izdzīvošanas iespējas: minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā”, ar pretenziju, ka tajā it kā esot analizētā cilvēktiesību situācija minētajās Baltijas valstīs. Pētījums pieteikts skaļi: ar institūta pētījumu daļas vadītāja Džona Lāflanda rakstu izdevumā “The Brussels Journal”. Tajā likts noprast, ka pētījuma prezentācija notikšot visaugstākajā līmenī, jo uz to aicināts Krievijas vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins un Krievijas vēstnieks Eiropas Savienībā Vladimirs Čižovs. Pēc Latvijas diplomātu teiktā, šīs “ziņas gan izrādījušās stipri pārspīlētas”: prezentācija notikusi visai pieticīgās telpās, pasākums bijis tikai krievu valodā, arī apmeklētāju pulks visai skops – aptuveni 25 cilvēki. Ne D. Rogozins, ne V. Čižovs apmeklētāju pulkā neesot bijuši. Piedalījusies gan pati N. Naročņicka, kura, jāpiebilst, ir arī Krievijas komisijas “pret vēstures falsifikāciju” locekle. Klāt bijusi arī Tatjana Ždanoka.

Pagaidām pētījums “LA” rīcībā nav nonācis, bet Dž. Lāflanda raksts, kā šķiet, sniedz pietiekamu ieskatu tā “patiesībās”. Tajā klaji meli jaukti ar puspatiesībām, cenšoties iekļauties kremliskās propagandas rāmjos. Pirmkārt, tiek mēģināts argumentēt, kāpēc Baltijas valstu okupācija nekad neesot notikusi. Runājot par Latviju un Igauniju, Dž. Lāflands apgalvo, ka “Šīs teritorijas veidoja Padomju Savienības daļu no 1944. līdz 1991. gadam, kad tās kļuva par neatkarīgām valstīm dažus mēnešus pirms Padomju Savienības sabrukuma. Starpkaru periodā tās piedzīvoja īsu neatkarības laiku, un tas bija rezultāts pazemojošam mieram, ko 1918. gadā uzspieda Vācijas un Austrijas sakautajai un revolūcijas novājinātajai Krievijai. Neatkarības laikā Baltijas valstīs izveidojās diktatūra (Lietuvā 1926., Latvijā un Igaunijā – 1934. gadā). Pirms 1918. gada Latvija un Igaunija nebija valstis: tās kopš 1720. gada bija Krievijas impērijas sastāvā,” raksta Dž. Lāflands. Līdz ar to, kā Lāflands secina, “to inkorporācija PSRS 1944. gadā nebija, kā daudzi šodien apgalvo, klajš Krievijas agresijas akts, bet gan status quo ante (līdz tam esošā stāvokļa. – Red. piez.) atjaunošana, kāds pastāvējis gadsimtus ilgi un ko atbalstīja nozīmīga Baltijas politiskās klases daļa, kurai piederēja daudzi pārliecināti komunisti”.

“Okupācijas teorija ir vienkārši meli,” turpina Dž. Lāflands. Pēc viņa domām, “šo melu galvenais mērķis ir kolektīvi attaisnot Baltijas pilsoņus par viņu sadarbību ar komunistisko partiju. (..) Otrs šo melu mērķis ir attaisnot virkni juridisku pasākumu [Latvijā un Igaunijā], kuri liktu Eiropas Padomes liberāļiem ārkārtīgi satraukties, ja tādi tiktu piemēroti pret citām minoritātēm Eiropā.” Būtiskākais no šiem pasākumiem esot vēlēšanu tiesību ierobežošana un “krievu skolu slēgšana”, lai “sagrautu krievu nacionālo identitāti”.

Tā kā Latvija un Igaunija ilgstoši atradušās Krievijas sastāvā, tajās “pastāv lielas krievu minoritātes” – tik vienkāršoti turpina Dž. Lāflands. Bet nu viņi tiekot diskriminēti. “Šīs skaidri izteiktās diskriminācijas politikas sekas – (..) simti tūkstošu krievu vēl šodien atrodas juridiski beztiesīgā situācijā, jo viņiem nav pilsonības un līdz ar to ne politisku, ne pilsoņu tiesību. Baltijas politiķi bieži iesaka krievu tautības iedzīvotājiem “braukt mājās”, neraugoties uz to, ka viņu lielākā daļa ir dzimusi tur,” uzskata Dž. Lāflands. Baltiešu grēku listei viņš piemet klāt vēl arī to, ka “anti-Krievijas retorika Latvijā bieži vien ir atklāti antisemītiska”.

Dž. Lāflands uzdod jautājumu: kāpēc starptautiskā sabiedrība Baltijas valstīm “visu to” ļauj darīt? Viņa atbilde – tas it kā esot izdevīgi ASV, jo ļaujot atstumt Krieviju no ES un starptautisko jautājumu risināšanas. “Baltijas valstis atrodas stratēģiski [izdevīgā] teritorijā, kas divsimts gadus bijusi Krievijas rietumu robeža. To derusifikācija tagad kalpo vienkāršam ģeopolitiskam mērķim – Krievijas atstumšanai uz ziemeļiem un austrumiem, atbīdot no Eiropas lietām, kurās tai [proti, Krievijai] jābūt dabiskam spēlētājam.”


Lāflanda raksta adrese: http://www.brusselsjournal.com/node/4198

Turpat komentāri šim rakstam:

Laughland should be booted from the Brussels Journal.

Submitted by Fellow Peacekeeper on Fri, 2009-12-04 15:58.

This is an astoundingly rubbish article which shames the otherwise fine Brussels Journal site. It is full of factual inaccuracies (or *lies* if Mr Laughland is aware of those inaccuracies)

“They had enjoyed a brief period of independence between the wars, as a result of the humiliating peace forced on a defeated Russia…” Apparently the 1919-20 years of fierce fighting for independence doesn’t count for Mr Laughland, he makes it sound like the Baltics recieved independence like kids receiving bonbons at the frivolous behest of Germany…

“…anti-Russian rhetoric in Latvia is often overtly anti-Semitic too.” Certainly not by any reputable person or party. Note that Laughland posts a link to Stormfront … STORMFRONT! dammit .. as proof for this!

“incorporation into the USSR in 1944 was therefore not … an act of naked Russian aggression”
1944? Let us try the invasion, occupation, rigged “elections”, murders, deportations and annexation in 1940. So where does he get 1944 – Liberation from the nazis perhaps? Even the Russians are embarrassed to trot that fiction out in public Laughland.

“Their purpose is to gerrymander the electoral map in order to maintain an elite in power.”
You mean, Latvians think that Latvia should be ruled by Latvians?

“the “imperialism” of pre-revolutionary Russia was imperialism only in name.” and
“The Russian empire was not built on the colonial subjugation of foreign peoples…” An utterly astounding set of sentances…

“But it is much a lie to say that these countries were occupied as it would be to say that Flanders is currently “occupied” by Belgium.” Just plain stupid. Laughland has twisted the notion of occupation into a pretzel. Tanks, barbed wire, deportations, show trials, extrajudicial murders and massacres, Kolyma and the KGB.

“…clear policy of discrimination – and against a well-established historical community…”
Fact : Ethnic Russians who were citizens of Latvia 1920-39, as well as their descendents, are virtually all enfranchised citizens. Any Russians born in Latvia post 1940 can become citizens with a few simple steps – the bar for citizenship is much lower than Germany for instance.

I can go on and on about this. Almost every other sentance is incorrect in details and in context, Laughland consistently demonstrably misrepresents the facts of the situation. That is not the same as making a differing analysis and drawing debatable conclusions. He is either grossly misinformed or a liar.

Who is Laughland?? He consistently takes the Russian propaganda bs line, its as if he gets his whole schtik from “Russia Today” – anti Baltic, anti Orange revolution (ie anti-Ukrainian), anti Rose revolution (ie anti-Georgian), pro-Milosevic, pro-Lukashenko.

Laughland may be euroskeptic, but otherwise he is a clown. For the sake of its credibility Brussels Journal should disassociate itself from him.

Heath was Right about Laughlandsky

Submitted by Kapitein Andre on Fri, 2009-12-04 05:01.

Laughland is parroting the most baseless Russian and Soviet propaganda.  I could blog for days about how disgusted I am by his malicious attacks on the Baltic peoples.  His article is, in the words of Sir Edward Heath, “Preposterous…a hideous distortion of both past and present.”

Is Laughland warming his bed with a Russian?  Perhaps the incomparably unbiased Rogozin?  Only pillowtalk about the ungrateful, fascist, anti–Semitic and America–phile Balts and Poles could give Laughland’s vitriol that visceral quality that makes one imagine him screwing up his face with rage as he pounds out his next smear on a laptop.

Marc Frans will note my conviction that Russia is a strategic partner in the clash with Islam.  However, Laughland is sanitizing history and degrading whole peoples, despite the reputation that the Russian people have amongst tens of millions of Europeans!  Laughland’s comments are even insulting to this people themselves, as the Russians have always been the worse off for their governments, irrespective of the territorial ambitions of their Czars and First or General Secretaries.

He is reminiscent of white men who end up marrying orientals and then go about announcing the synergies between East Asia and the West.

Flanders is currently occupied by Belgium.

Submitted by letthefrogscroak on Thu, 2009-12-03 21:01.

This is the truth. Or were the Flems ever asked their opinion in a democratic way?

Deranged # 2

Submitted by marcfrans on Thu, 2009-12-03 19:34.

Indeed, deranged is the appropriate word, and not for the first time…  It may well be that Baltic independence “serves a geopolitical purpose”, but so do Laughland’s articles.

This article suffers from schizophrenia.  It starts off promisingly with complaints about the tendency of contemporary Western European ‘elites’  of ignoring the wishes of “the mass of the population” as illustrated with the quote from a French radical socialist (and her ever-expanding view of “human rights”, while ignoring real human INDIVIDUAL rights). But then it lurches into a lengthy defense of the past “incorporation” of peoples into authocratic/totalitarian Russian/Soviet empires (in both the distant and in the not-so-distant past).

As always, Laughland’s reflexive anti-Americanism rises eventually to the surface. “Only the United States benefits” he claims, from Baltic independence! Really? Not the baltic people themselves? They would benefit from inclusion in authoritarian Putistan? And what about the East Europeans? Have they been threathened (and occupied) in recent memory by the Unites States, or was it by… ? And what about Europe? Does that benefit from a revanchist strong Russia, or from a contained Russia? These are all simple questions, but Laughland does not seem to ask them to himself.

None of this is to deny that there may be serious and legitimate questions about “human rights” problems for Russian minorities in the Baltic states. The relevant question is this: were can human rights problems realistically best be addressed, in the free (for now) West or in Putistan? It is incomprehensible how a 21st century Brit could argue for the latter. It is as if the experiences from the past century count for nothing to him.

They were not occupied

Submitted by traveller on Thu, 2009-12-03 16:45.

they were “incorporated”.
Reminds me of the Polish officers in Katyn, they were probably neckshotterated.
Mr Laughland, your whole article smells of submission to the Russian propaganda. Unfortunately for you, we Flemish, “incorporated” in Belgium became immune to “incorporation” propaganda.

Deranged article from Laughland

Submitted by Kenneth Charles Simmonds on Thu, 2009-12-03 14:18.

Laughland skims over the facts that Estonians, Latvians and Lithuanians have their own languages, which are not even Slavic, that they are a different religion to Russians and they even use a different alphabet.
He airbrushes also out the fact that the presence of a substantial Russian minorities in the 3 countries is due in part to a deliberate policy of Russification in the period immediately following the Molotov-Ribbentrop pact in 1940-41 and between 1944 and 1990. In the case of Latvia the prewar population was 77% Latvian, by 1989 this proportion had fallen to 52%. This russification took the form of a deliberate extermination of the indigenous intelligentsia and the wholesale import of a Russian speaking proletariat (cf. China’s policies in Tibet or Indonesia’s in West Irian/E.Timor)

December 10, 2009 Posted by | Okupācijas sekas | Leave a comment

%d bloggers like this: