Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Beigtie napoleoni

Arvīds Kuģis, “Mājas Viesis”

Pirms ceturtdaļgadsimta – 1984. gada decembrī – reti kurš pievērsa uzmanību ziņām par PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Ustinova nāvi un maz pazīstamā Mihaila Gorbačova vizīti Lielbritānijā. Taču bez šiem notikumiem, iespējams, nebūtu pārbūves reformu un visu tālāko notikumu, kas kājām gaisā sagrieza visu 20. gadsimta vēsturi. “Mājas Viesis” šoreiz izgaismos kādu nesenas pagātnes “balto plankumu”, vēlreiz atgādinot par nejaušību lomu vēsturē.

Parasta PSRS pilsoņa mūžā 1984. bija pēdējais gads, kad visi dzīvoja pa vecam un it kā nekas īpašs nenotika. Andropova disciplinārās represijas bija beigušās, gaidāmo pretalkohola kampaņu neviens nevarēja iztēloties pat murgos, un jaunais valsts līderis Konstantīns Čerņenko atgādināja Leonīdu Brežņevu gan vārdos, gan darbos.

Tikpat mierīgi un skaisti šo laiku tagad apraksta arī vēstures grāmatās. To autoriem nav šaubu, ka Gorbačova nākotne padomju impērijas priekšgalā jau bija izlemta un viņam atlika vien sagaidīt Čerņenko nāvi. Mums mēģina iegalvot, ka citu nopietnu kandidātu nākamā valsts galvas amatam nav bijis un ka Gorbačovs PSRS un komunisma glābēja godā iecelts, vēl nepaguvis neko paveikt.

Patiesība diemžēl ir neglīta un sarežģīta. 1984. gads iezīmējās ar skaudrām politiskajām vētrām padomjzemes vēsturē, ar neveiksmīgu apvērsuma mēģinājumu, pasūtījuma slepkavībām un daudzām sagrautām karjerām. Jaunais brīvības laikmets sākās ar tā līderu morālu traģēdiju un amorālu kompromisu, kas mūsu dzīvi ietekmē vēl šodien.

Bezdelīgu ligzdas stratēģija

Pateicībā par atbalstu 1964. gada apvērsumā Brežņevs dāvāja savu sabiedroto kliķēm milzu privilēģijas. Ieguvēju pirmajās rindās bija bruņotie spēki, kas līdz tam atradās pilnīgā atkarībā no partijas kaprīzēm.

Aizsardzības ministra posteni ieguvušais Andrejs Grečko izmantoja atsākušos bruņošanās sacensību, lai nodrošinātu armijai tiesības pašai lemt savas iekšējās lietas. 1973. gadā viņš sev un saviem pēctečiem panāca pastāvīgu vietu politbirojā. Taču, pieaugusi skaitā un ietekmē, arī pati armija sāka šķelties naidīgās frakcijās, kas cīnījās par labāko militārā budžeta daļu.

Lielāko un ietekmīgāko grupējumu 70. gadu sākumā veidoja sauszemes spēku pavēlniecība. Tā regulāri pulcējās uz privātām apspriedēm Krimā bijušajā cara vasaras pilī “Bezdelīgu ligzda”, kas nu bija kļuvusi par armijas luksusa sanatoriju. Baudot paša Grečko nedalītu atbalstu, “Bezdelīgu ligzdas” kliķe savā iedomībā uzdrošinājās mest izaicinājumu Brežņevam.

1974. gadā armijas centrālajā presē sāka regulāri parādīties raksti, kuros tika apšaubītas ģenerālsekretāra tiesības vienpersoniski vadīt miera sarunas ar amerikāņiem. Nopietns konflikts neizcēlās tikai Brežņeva slimības dēļ, taču militāristu nekaunība izraisīja neapmierinātību. Atlabis un saņēmis spēcīgu atbalstu, Brežņevs rīkojās.

Kādā jaukā 1976. gada aprīļa vakarā Grečko devās pie miera un nākamajā rītā nepamodās. Pretēji rīkojumiem apsardze bija turējusies pēc iespējas tālāk no guļamistabas un neko nezināja. Ārstu slēdziens ir slepens vēl šodien.

Par jauno aizsardzības ministru kļuva Brežņeva uzticības persona Dmitrijs Ustinovs, kurš nekad nebija dienējis un ilgus gadus uzraudzīja padomju militāro rūpniecību. Viņu par savējo uzskatīja “Bezdelīgu ligzdas” pretinieki – flote un gaisa un raķešu spēki. Nākamajā gadā tikpat pēkšņi nomira Grečko tuvākais līdzgaitnieks Ivans Jakubovskis. Kliķes galveno runasvīru Matveju Zaharovu atbrīvoja no ģenerālštāba priekšnieka amata, atdodot šo posteni Nikolajam Ogarkovam, kuru turpmāk “ligzdā” uzskatīja par pārbēgušu nodevēju.

Jebkādi protesti tomēr negāja tālāk par dzēruma sarunām. Ustinova rokās bija budžeta nauda un tiesības apbalvot vai sodīt. Svārstīgos uzpirka, nepaklausīgos nosūtīja netīkamā dienestā. Pēc dažiem gadiem Ustinova vara pār armiju izrādījās lielāka, nekā jebkad bija baudījis Grečko.

Sākot ar 1979. gadu, Ustinovs panāca, ka politbirojs zaudēja iespēju uzraudzīt viņa vadīto Aizsardzības ministriju. Izmantojot Brežņeva slimību, Ustinovs faktiski kļuva par PSRS militāro diktatoru. Viņa rīcībā acīmredzot uz laiku nonāca arī Brežņeva atomkara kodu čemodāniņš. Nomenklatūra labi apzinājās aizsardzības ministra politisko bīstamību, taču bija pārāk sašķelta, lai pretotos. Ustinovs toties atrada kopīgu valodu ar Juriju Andropovu un viņa vadīto VDK, saņemot no galvenā čekista piekrišanu neiejaukties militāros jautājumos. Pēc Brežņeva nāves Andropovs varēja atļauties būt nekaunīgs pret pārējo politbiroju tikai tāpēc, ka sajuta Ustinova atbalstu. Aizsardzības ministrs bija vienīgais, kas spēja piespiest pakļauties visus politbiroja kolēģus vienlaikus. 1982. gada beigās Ustinovs sasniedza sev vēlamās varas virsotni, kļūstot par cilvēku, kas nevalda pats, taču ieceļ valdniekus, kā un kad grib.

Andropova puikas

Pats pret savu gribu Ustinovs prata satracināt sev padotos ģenerāļus ikkatrā tikšanās reizē. Viņš nepārzināja armijas paradumus, jauca sarunas biedru amatus un regulāri pārbaudīja viņu nezināšanu ar āķīgiem jautājumiem. Pieradis strādāt pat sešpadsmit stundas dienā, Ustinovs to pašu prasīja no padotajiem.

Opozīcija pret viņu un Nikolaju Ogarkovu auga, taču tai trūka augstu stāvoša aizbildņa. Andropovs vēlējās vispirms pakļaut sev partiju un tikai pēc tam ķerties pie Ustinova. 1983. gadā Maskavā, Ukrainā un Kazahijā savu vietu zaudēja trešdaļa vidējā ranga partijas vadītāju.

Par Andropova pārstāvjiem politbirojā kļuva četri cilvēki, kas pirms dažiem gadiem viņam bija pierādījuši savu uzticamību, – Mihails Gorbačovs, bijušais Azerbaidžānas VDK šefs Heidars Alijevs, Vitālijs Vorotņikovs (viņš vairākus gadus dzīvoja diplomātiskā trimdā Kubā) un Ļeņingradas partijas boss Grigorijs Romanovs. Nav šaubu, ka Andropovs plānoja pakāpeniski pārvietot savus ļaudis uz valsts augstākajiem amatiem, taču jau 1983. gada augustā bija spiests pamest valsts lietas veselības dēļ.

Veidojās varas vakuums ar neparedzamām sekām, un tieši tobrīd Gorbačovs izspēlēja sava mūža veiksmīgāko intrigu. Tiklīdz 1984. gada februārī pienāca ziņa par Andropova nāvi, viņš ieradās pie Ustinova un pazemīgi lūdza sevi iecelt par jauno ģenerālsekretāru Čerņenko vietā. Ustinovs labi saprata, ka Gorbačovs tikai meklē sev jaunu aizbildni. Taču pats žests vecajam vīram patika. Vairāk lieloties ar savu varu, viņš uz laiku pasargāja Gorbačovu no Čerņenko komandas intrigām. Neko vairāk Gorbačovam arī nevajadzēja, jo tagad viņš bija gatavs likt lietā savu no Andropova mantoto slepeno ieroci.

Pārgājis uz darbu Kremlī, Andropovs atstāja savā vietā pie VDK stūres Ukrainas nodaļas vadītāju Vitāliju Fedorčuku. Par nelaimi, dzīvojot Ukrainā, Fedorčukam bija radies neveselīgs paradums runājot lietot tikai lamuvārdus un mest sejā padotajiem dokumentu mapes. Kad šādu “apsveikumu” saņēma arī kadru daļas priekšnieks un Andropova draugs Viktors Čebrikovs, Fedorčuka dienas bija skaitītas un Andropovam nācās uzticēt VDK Čebrikovam. Par Drošības komitejas vadītāju nu kļuva jaunībā krimināli sodīts cilvēks. Ko tieši Čebrikovs bija sastrādājis, nav zināms, taču viņš paniski baidījās no šā grēka nodošanas atklātībā un bez šaubām pakļautos šantāžai. Tagad šī ietekmes svira bija Gorbačova rokās.

Kolēģu vidū Čebrikovs ieguva iesauku Plaucētais – par savu spēju dusmu brīžos nosarkt pāris sekundēs un sarīkot tračus kā pēc apliešanas ar verdošu ūdeni. Andropovs bija uzticējis viņam arī noklausīšanās pasākumu pārraudzību. Šādi Gorbačova rokās nonāca vērtīgs kompromats par draugiem un ienaidniekiem. Pirmais, pret ko šajā cīņā tika izmantoti VDK resursi, izrādījās Gorbačova kolēģis un nesenais sabiedrotais Grigorijs Romanovs.

Līdz pat Gorbačova ievēlēšanai informēti ļaudis gan PSRS, gan ārzemēs

neticēja, ka viņš jebkad kļūs par ģenerālsekretāru. Par iespējamāko kandidatūru uzskatīja Romanovu – galvenokārt tāpēc, ka par viņu bija zināms vēl mazāk nekā par Andropovu. Ļeņingradā Romanovs dzīvoja – vai vismaz izlikās, ka dzīvo, – parastas mājas parastā dzīvoklī. Viņa darba kabinetā nebija neviena priekšmeta, kas liecinātu par iemītnieka personību. Romanovam nebija acīmredzamu interešu vai hobiju un viņš izvairījās no publicitātes. Kā ideālam politiķim viņam nebija ne draugu, ne ienaidnieku.

Taču viss mainījās, kad Andropovs iecēla Romanovu par CK atbildīgo militārajos jautājumos. Gribot negribot viņam nācās atbalstīt Ustinova pretiniekus vispirms sava bosa, bet pēc tam Čerņenko nomenklatūras birokrātu grupējuma interesēs. 1984. gadā viņiem izdevās padzīt Ogarkovu no ģenerālštāba vadības. Atriebjoties Ustinovs panāca, lai par Čerņenko vietnieku un palīgu politbiroja sēdēs turpmāk Romanova vietā darbotos Gorbačovs. Pār Romanova galvu sāka gāzties VDK “baumu un anekdošu nodaļā” sacerēti pastāsti – piemēram, kā viņš dzērumā dauzījis no Ermitāžas paņemtas servīzes. Un tad jau vairs nebija neviena, kas viņam palīdzētu.

Uzvaras noslēpumi

Pavisam negaidīti Ogarkova atstādināšana nāca Ustinovam tikai par labu. Viņa aizvietotājs Sergejs Ahromejevs jau sen slepeni atbalstīja aizsardzības ministru. Būdams pie labas veselības un aizvien pesimistiskāk raugoties uz PSRS nākotni, Ustinovs, tuvojoties 1984. gada rudenim, secināja, ka pārmaiņas būs jāveicina viņam pašam.

Par kādām pārmaiņām bija runa, šodien vairs nav lemts zināt. Kremļa kuluāros nopietni apsprieda baumas par gaidāmo armijas vadīto apvērsumu. Šādam nolūkam Ustinova rīcībā bija vairāk resursu nekā jebkurai citai amatpersonai visā PSRS vēsturē. Sākot ar 1984. gada augustu, Ustinovs vairākas reizes devās uz Austrumeiropu. Par oficiālo iemeslu minot dalību svinībās un kopīgu manevru gatavošanu, īstenībā viņš tikās ar padomju bloka valstu armiju komandieriem un Ogarkovu, kurš tagad atbildēja par padomju karaspēka grupu Vācijā. Pa to laiku situācija Maskavā kļuva aizvien neskaidrāka Čerņenko slimības dēļ.

1984. gada 2. decembrī ar sirdskaiti pēkšņi mira Vācijas Demokrātiskās Republikas aizsardzības ministrs. Pēc pāris nedēļām tāds pats liktenis piemeklēja viņa Ungārijas un Čehoslovākijas kolēģus, kuri vēl tikai pirms mēneša bija tikušies ar Ustinovu. Kaut kad decembra vidū viņam bija jāuzstājas sava resora gada noslēguma sēdē ar tradicionālo pārskatu. Ustinovu mēģināja atrunāt – jau vairākas nedēļas ministrs bija mocījies ar gripai līdzīgu slimību, kuru ārsti nebija spējuši precīzi diagnosticēt. Runas laikā Ustinovs zaudēja samaņu un tika steidzīgi nogādāts slimnīcā. Tālākā notikumu gaita ir neskaidra.

Pēc oficiālās versijas, Ustinovs 20. decembrī nomira aortas plīsuma operācijas laikā no neapturamas asiņošanas, ko izraisīja pirms tam lietotās zāles. Kāpēc šāda ranga valstsvīra veselības problēmas neatklāja iepriekš, nav saprotams.

16. decembrī padomju delegācijas sastāvā Gorbačovs tikās ar britu premjerministri Mārgaretu Tečeri. Sarunas sākumā viņš piedāvāja atteikties no formālas deklarāciju nolasīšanas, tā vietā draudzīgi apspriežoties.

Šodien pieejams tikai presei paredzētais sarunas kopsavilkums, un ļoti jāšaubās, vai tas atbilst patiesībai. Visticamāk, Gorbačovs vēl nepieredzētos apmēros piedāvāja uzlabot PSRS attiecības ar Rietumiem apmaiņā pret atbalstu un labvēlību viņa pārstāvētajai politbiroja frakcijai. No fanātisku boļševiku viedokļa tā bija valsts nodevība, Gorbačovam un Tečerei – parasta politika. No Lielbritānijas Gorbačovs atgriezās ar prasmīga diplomāta slavu, kas nāca par labu viņa karjerai politbirojā. Līdz ar Ustinova nāvi un Romanova aizvien samilstošajām problēmām dzimtajā Ļeņingradā (tur jau sāka uzrasties simtiem liecinieku orģijām ar viņa līdzdalību) Gorbačovs kļuva par vienīgo pieņemamo augstākās varas mantinieku.

Saņēmis, kā vēlāk izrādīsies, melīgas garantijas dēla spožajai karjerai, viņu beidzot atbalstīja arī ārlietu ministrs Andrejs Gromiko. Atlika vien gaidīt, kad savas zemes dzīves gaitas beigs Konstantīns Čerņenko.


Padomju armija 1984. gadā

• 180 armijas divīzijas (ASV – 19).
• 50 tūkstoši tanku (ASV – 6000).
• 1400 starpkontinentālo raķešu (ASV – 1000).
• 8 miljoni kara rūpniecībā nodarbināto (ASV – 2 miljoni).
• Militārie objekti aizņem 42 milj. ha.
• Aizsardzības ministrija patērē piekto daļu valsts kopprodukta.


Par ko pirms 25 gadiem smējās PSRS varas kuluāros

• Gada anekdote.
Pēterburgā kopš revolūcijas nekas nav mainījies: tirgojas tie paši veikali, darbojas tie paši teātri, un arī Romanovs joprojām ir pie varas.
• Gada izteiciens.
Ustinovs kādā sanāksmē: “Biedri, es redzu, ka ir jau četri naktī. Dodieties tagad uz mājām atpūsties, bet sešos no rīta lai jūs atkal būtu šeit.”
• Gada izgāšanās.
Ieradies uz itāliešu komunistu līdera Enriko Berlinguera bērēm, Mihails Gorbačovs bija tik sajūsmināts par Romas burvību, ka visnepiemērotākajā momentā skaļi izsaucās:
“Cik skaisti!”
• Gada traģēdija.
Augstākās nomenklatūras ēdnīcās ierobežoja Maskavas speckombināta ražoto cūkgaļas sardeļu un citu delikatešu izsniegšanu, izraisot baumas par drīzu PSRS galu.
• Gada komiķis.
Pēc vienprātīga Politbiroja locekļu atzinuma, šis gods pienācās Andrejam Gromiko, kura runasveids bija kļuvis tik nesakarīgs, ka “to nevarētu atdarināt pat Genadijs Hazanovs”.

December 8, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

No vārda «okupants» neizbēgt

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=68752

Latvijas sabiedrībai vajadzētu atteikties no vārda ”okupants” lietošanas – šādu ideju intervijā laikrakstam ”Telegraf” izteicis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Vēsturnieki gan aizrāda, ka no politiski jūtīgā jēdziena izbēgt tik viegli nemaz nav iespējams.

”Runājot par Latvijas vēsturi kopš 1940. gada 17. jūnija, no šā vārda lietošanas izvairīties nav iespējams, jo tas būtu pretēji patiesajai notikumu gaitai. Tāpat nav iespējams arī izvairīties no vārda ”okupācijas sekas” lietošanas,” lūgts komentēt, uzsvēra profesors Aivars Stranga. Pēc vēsturnieka domām, skaidrs, ka ar vārdu ”okupants” nav jāmētājas pa labi un pa kreisi, tomēr ”akadēmiskos pētījumos par demogrāfiskajām pārmaiņām, milzīgo imigrāciju, iedzīvotāju nacionālā sastāva dramatisko izmaiņu pilsētās, īpaši Rīgā, kā arī bijušo padomju militārpersonu palikšanu Latvijā arī pēc 1994. gada mēs nevaram iztikt bez tāda vārda”.

Prezidenta padomnieks vēstures jautājumos profesors Antonijs Zunda no plašākiem komentāriem šajā sakarā atturējās, bilstot, ka notikušais ”ir vētra ūdens glāzē”, un intervējamie izcēluši vienu detaļu, kaut arī sarunā šajā sakarā bijis daudz dažādu nianšu. Intervijā Valdis Zatlers atbild uz laikraksta jautājumu par Latvijas sabiedrības integrāciju, norādot, ka 1940. gadā valsts tika okupēta, taču piebilstot: ”Šodien mums Latvijā vajadzētu vienoties par to, ka vārds ”okupants” vairs netiks lietots.” Jāatzīmē, ka intervija ar Valdi Zatleru ”Telegraf” tika publicēta pirmdien – tieši dienā, kad Zatlera kungs devās valsts vizītē uz Gruziju un Armēniju.

Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs atzīst, ka šī nav vienīgā dīvainība, kas pēdējā laikā iesprukusi valsts galvas izteikumos: ”Pirmais jocīgais paziņojums jau bija novembra beigās, kad prezidents ierosināja 4. maiju nosaukt par Neatkarības dienu. Rodas jautājums: kas tad ir 18. novembris? Kas attiecas uz vārdu ”okupants”, tad vismaz mēs muzejā indivīdus par okupantiem nesaucam. Šo vārdu lieto, tikai apzīmējot okupācijā vainojamos režīmus, ne cilvēkus.”

Neiburgs gan atgādina, ka, no otras puses, nebūtu nekas nepareizs par ”okupantiem” saukt tos aptuveni 20 tūkstošus militārpersonu, kuras 90. gadu beigās ar steigu atvaļināja no Krievijas armijas, kad tās izvākšana kļuva neizbēgama un vajadzēja nodrošināt šo cilvēku palikšanu Latvijā: ”To vēl mierīgi varētu debatēt pat juridiskā līmenī, vai viņus arī individuāli nesaukt par okupantiem. Un ir arī tāds jēdziens kā civilokupanti.” Demokrātijas apstākļos jau nevar liegt kādam lietot attiecīgo vārdu sadzīviskā līmenī, kaut pilnīgi nepareizā nozīmē, piemēram, saucot par ”okupantiem” Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjus.

Latvijas Valsts arhīva dokumentu aprakstīšanas daļas VDK dokumentu sektora vadītājs Ainārs Bambals atzīmēja, ka jēdziens ”okupants” pēdējos gadu desmitos ir iesakņojies lielas Latvijas iedzīvotāju daļas apziņā un arī agrāko trimdas latviešu aprindās. Līdz ar to tā vienkārši izsvītrot to nevar. Tāpat vēsturnieks Bonifācijs Daukšts spriež, ka likt atteikties sabiedrībai no kāda vārda lietošanas nemaz nav iespējams: ”Brīvajā Latvijā nu gan vēl nav ne sācies, nedz arī ar visaptverošu nolēmumu beidzies kāds tiesisks vienošanās process par kāda vārda nelietošanu vai lietošanas aizliegumu.”

December 8, 2009 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: