Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ziemas karš Latvijā

Apšaudījusi savas pozīcijas Mainilā 1939.gada 26.novembrī, PSRS šajā provokācijā apsūdzēja somus un pēc četrām dienām sūtīja Sarkano armiju pāri Somijas robežai, un atzina par leģitīmu somu komunista Oto Kūsinena marionešu valdību. Somu vēsturnieki uzskata, ka padomju ģenerāļi gatavojušies jau pēc četrām dienām ieņemt Vīpuri pilsētu, pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju, un 14 dienu laikā iesoļot galvaspilsētā Helsinkos.

Par šāda zibenskara iespējamību, ņemot vērā abu valstu nevienlīdzīgo spēku samēru, tolaik šaubījās tikai retais citu valstu politiķis. Tāpat bija arī Latvijā, kas jau bija nonākusi zināmā atkarībā no PSRS pēc bāzu līguma noslēgšanas. Daudzi ārvalstu reportieri bija ieradušies Helsinkos, lai tur fiksētu Sarkanās armijas ienākšanu.

Bargo ziemu Eiropā pirms 70 gadiem, iespējams, dažs labs meteorologs bija paredzējis, taču notikumi, kas toziem risinājās Somijā, daudziem politiķiem un pieredzējušiem laikrakstu reportieriem bija liels pārsteigums. Somija neatkarīgas valsts statusā bija paspējusi aizvadīt tikai 22 gadus, turklāt tās neatkarības vēsturē jau bija sāpīga rēta — 1918.gada pilsoņkarš, kas sašķēla un novārdzināja nāciju. Tomēr 20 gados, daudz un smagi strādājot, bija sakrāta apņēmība un organizētība, ar kuru somi pārsteidza pasauli. Bija izdevies gūt ievērojamus sasniegumus daudzās nozarēs, sajust saimniecības un nacionālās kultūras augšupeju un nepazaudēt ticību parlamentārajai demokrātijai — visi šie spēka avoti tiek minēti, lai izskaidrotu vēstures brīnumu, kas jau no izcelšanās pirmajām dienām ieguva nosaukumu Ziemas karš.

Tas sākās 1939.gada 30.novembrī, kad Padomju Savienība uzbrukumā Somijai nosūtīja 460 tūkstošus Sarkanās armijas karavīru. Pārsvars pār somu armijas spēkiem — 10 reižu vairāk lidmašīnu, 40 reižu vairāk tanku — bija tik liels, ka no padomju viedokļa šo situāciju varētu raksturot ar Ņikitas Hruščova izgudroto “parunu”: kad Staļins saka — dejo, gudrs vīrs arī dejo. Tomēr somi nebija gatavi “dejai” ar Staļinu, lai gan vēl pirms pāris mēnešiem kopā ar visu pasauli bija vērojuši, kā Hitlera un Staļina armiju triecienos pazūd iedzīvotāju skaita ziņā daudz lielākā neatkarīgā Polija. Atteikusies parakstīt sadarbības līgumu, kādam piekrita Baltijas valstis, un nespēdama pieņemt Maskavas nepamatotās prasības par apmaiņu ar teritorijām, jo tas nozīmētu atteikties no lielas savas zemes daļas, Somija izšķīrās par pretošanos. Jau kara pirmajā dienā krievu bumbvedēji parādījās virs Helsinkiem.

Latvijas avīžu degpunktā

Karš Somijā 1939.gada decembrī ieņēma nozīmīgu vietu galveno Latvijas laikrakstu slejās, un no Helsinkiem jau kopš kara pirmajām dienām tika saņemti speciāli gatavoti ziņojumi. Jaunāko Ziņu korespondenta J.Kāģa 1.decembra ziņojums par pieredzēto aviouzbrukumu: “Trotuāri kā sētin bija nosēti ar sabirzušo logu stiklu drumslām. Netālu no nama, kurā dzīvoju, uz ielas ieraudzīju degbumbas šķembas, no kurām pacēlās gaisā dūmi un liesmas. Divus namus tālāk ieraudzīju paceļamies gaisā melnus dūmus. Izsteidzos uz ielas. Kā namam, kur dzīvoju, tā arī visos pārējos apkārtējos namos bija izbirušas visas logu rūtis — gan tās, kas nebija aplīmētas papīra strēmelēm, gan arī aplīmētās. Skatlogos izstādītās preces un citas lietas bija sakritušas juku jukām. Kāda apģērbu veikala skatlogā novietotie manekeni bija apgāzušies; tie izskatījās gluži kā ievainotie. Noskaidrojās, ka namā, no kura pacēlās dūmi, iekritusi degbumba. Sprādziens bija prasījis arī vairākus cilvēku upurus. Pēc dažiem mirkļiem atsteidzās sanitāru automobiļi. Tie gan nebija īstie sanitāru automobiļi, bet improvizēti no smagajām automašīnām. Šinīs automobiļos ievainotos steigšus aizveda uz slimnīcu. Nedaudz mirkļos visa degošā nama apkaime bija ietinusies melnu dūmu segā. Šņākdamas un sprašķēdamas pret debesīm šāvās milzīgas liesmu mēles. Atsteidzās ugunsdzēsēji un policija, kas pārtrauca satiksmi apkārtējās ielās.”

Vēlāk Jaunāko Ziņu reportieris nokļuva Somijas Ārlietu ministrijā, kur uzzināja, ka prezidents Kallio izsludinājis valstī karastāvokli un par visu somu bruņoto spēku pavēlnieku iecēlis cariskajā Krievijā karjeru sākušo virsnieku, baltsomu armijas vadītāju Somijas pilsoņkarā, feldmaršalu Karlu Gustavu Mannerheimu. Viņam tolaik bija 72 gadi. Tajā pašā dienā pieredzējušais feldmaršals, kurš līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka valdībai jāspēj rast vienošanos ar Padomju Savienību, jo labi apzinājās padomju militāro spēku, savā pavēlē nr.1 uzrunāja somu karavīrus: “Drošsirdīgie somu kareivji! Es ķeros pie šiem pienākumiem brīdī, kad mūsu sensenais ienaidnieks atkal uzbrūk mūsu valstij. Uzticība komandierim — galvenā panākumu gūšanas ķīla. Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka ikviens no jums ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz pašai nāvei. Šis ir mūsu atbrīvošanās kara turpinājums un pēdējais cēliens, mēs cīnāmies par ticību un tēvzemi.”

Somu oficiālie avoti ziņoja, ka pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki, bija cietušas 233 ēkas. Cīņas notika gar visu Somijas un PSRS robežu līdz pat Petsamo ziemeļos, taču galvenais padomju uzbrukums vērsās pret tā saukto Mannerheima līniju — netālu no Ļeņingradas starp Lādogas ezeru un Somu līci. Ziņu aģentūru un avīžu korespondenti, kuru lielākā daļa tolaik uzturējās Helsinkos, vēstīja par saspringtām cīņām. Jaunākās Ziņas 5.decembrī rakstīja: “…[kaujas] vietām apgrūtinājuši sniegputeņi un aukstais laiks, kas pēdējās dienās iestājies visā Somijā. Biezie sniega mākoņi ievērojami traucējuši arī aviācijas darbību. Visi šie apstākļi — aukstums un sniegputeņi, pēc militāro aprindu izteicieniem, somiem nākot par labu. Visniknākās kaujas vakar bijušas ziemeļos no Lādogas ezera.”

Latviešu avīzēs visu Ziemas kara pirmo mēnesi bija daudz tam veltītu rakstu. Līdzās atradās gan padomju, gan somu oficiālie ziņojumi. Tomēr vēstījumi no Maskavas lielākoties tika ievietoti lappuses augšpusē — acīmredzot cenšoties lieki neuztraukt PSRS. Autoritārajos apstākļos jau tā ierobežotā prese pēc Maskavas uzspiestā līguma par Sarkanās armijas bāzu izveidošanu Latvijā kļuva vēl nebrīvāka. Bruņoto spēku dienas avīze Latvijas Kareivis 22.decembrī rakstīja: “Vakar visas Padomju Savienības republikas un tautas svinīgi atzīmēja sava izcilā valstsvīra un tautu vadoņa Josifa Staļina 60 gadu dzimšanas dienu. Dzimšanas dienas svinības ievadīja koncerti, sapulces un citi plaši sarīkojumi.”

Rakstā, kurā uzskaitīti PSRS vadītāja dzīves dati, karš Somijā pat netiek pieminēts, taču tiek uzsvērts: “Viņa [Staļina] laikā izveidojušās Padomju Savienības attiecības ar kaimiņvalstīm un nostiprinājies SPRS valsts starptautiskais stāvoklis. Ar viņa personīgo visciešāko līdzdalību arī noslēgts mūsu — SPRS savstarpējās palīdzības pakts. Tāpat savstarpējās palīdzības pakti noslēgti ar visām pārējām Baltijas valstīm.” Brīvā Zeme 15.decembrī rakstīja, ka par sirsnīgo uzņemšanu Maskavā PSRS augstākajiem vadītājiem nosūtītajā telegrammā pateicas Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un ārlietu komisārs Molotovs atbildējis: “Esmu ļoti pateicīgs Jums, virspavēlnieka kungs, par sirsnīgo sveicienu un Jūsu apliecinātām jūtām. Atļaujiet man izteikt pārliecību, ka Jūsu apmeklējums nāks par labu Igaunijas un Padomju Savienības tautu vispusīgās un auglīgās sadarbības tālākai stiprināšanai.”
Pasaule uzzināja par somiem
Somijas Aizsardzības universitātes militārās vēstures profesors Marti Turtola uzskata, ka pretošanās agresoram 1939.gadā devusi somiem pašpaļāvību nākotnē. “Mūsu valsts, lai gan lielāka par Igauniju un Latviju, tomēr ir neliela. Tolaik tajā bija tikai 3,5 miljoni iedzīvotāju. Pretošanās noteikti ir vairojusi pārliecību par saviem spēkiem, un šie 70 gadu vecie notikumi ir svarīgi joprojām, mums ir jāsargā sava valsts, jānodrošina tās neatkarība, un tas ir svarīgi mūsu ikdienas dzīvē.” Puse Somijas iedzīvotāju, kā arī valsts politiskā un armijas vadība laikā starp abiem pasaules kariem esot bijusi pārliecināta, ka PSRS noteikti uzbruks Somijai, tiklīdz būs pietiekami stipra un būs izveidojušies atbilstoši apstākļi. Par to liecinājuši padomju militārie plāni. Lai gan arī Somija nav bijusi pilnībā gatava šādam karam, tomēr tā spējusi sagatavoties labāk par pārējām Ziemeļvalstīm, kā arī nelielajām Baltijas un Beniluksa valstīm.

“Mums bija gana ilgs dienesta laiks — karavīriem viens gads, virsniekiem 15 mēnešu, un mūsu politikā vispār nebija pacifistu kustības, kā tas bija, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē. Arī dzīves līmenis 30.gados bija paaugstinājies, un cilvēki juta, ka viņiem ir ko sargāt.” Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās nosargāt valsts neatkarību, bija parlamentārā sistēma, pie kuras somi turējās pretēji daudzām citām Eiropas valstīm, uzsver profesors. “Protams, mums bija problēmas ar parlamentāro sistēmu sākumā, bija arī aktīva Austrumbotnijas labējo kustība 30.gadu sākumā. Tomēr Somijas demokrātiskā sistēma funkcionēja visu laiku. Vienīgi komunistu partija bija aizliegta, visas citas partijas bija pārstāvētas parlamentā. Mums bija brīva prese. Brīvā prese ļāva paust protestu, ja kāds to vēlējās. Man šķiet, tas deva cilvēkiem priekšstatu, ka viņi var ietekmēt politiku.”

Pusgadu pirms kara sākuma Somijā bija sākusies brīvprātīga kustība, kuras biedri pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Cilvēki ziedoja vienu nedēļu laika un devās uz Karēliju, lai raktu tranšejas, būvētu citus nocietinājumus — pavisam šajos darbos piedalījās ap 70 tūkstošiem cilvēku, to skaitā arī trīs tūkstoši sieviešu, kas palīdzēja iekārtot sadzīvi potenciālajā piefrontes zonā. “Šādas kustības rašanās ir iespējama tikai demokrātijas apstākļos. Domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ bija iespējams šis Ziemas kara brīnums. Cilvēki jau pirms kara juta, ka dzimtenes liktenis būs atkarīgs no viņiem,” stāsta profesors Turtola.
Baltās slēpotāju vienības
Jau kara pirmajās dienās kļuva redzams, ka somu pusē ir kara veiksme, kas sasniegta, prasmīgi izmantojot karošanai vietējos ģeogrāfiskos apstākļus — zemes šaurumus starp daudzajiem grūti šķērsojamajiem ezeriem un mežonīgo mežu masīvus, kuros iestiga ziemas aukstuma mocītie krievu karavīri. Latvijas prese somu varoņdarbiem sekoja ar sajūsmu. Laikraksts Rīts 6.decembrī publicēja United Press frontes korespondenta jūsmīgo vērojumu par somu slēpošanas prasmi: “Ātrums, ar kādu slēpotāji pārvietojušies visgrūtāk pārejamās vietās, liekot saprast, ka te motorizētās vienības ziemas laikā somu kājniekiem nevarot tikt līdz. Taisni slēpotāju darbībai somi varot pateikties par savām sekmēm līdzšinējā karadarbībā.”

29.decembra speciālziņojumā no brauciena uz karadarbības zonu Rovaniemi apkaimē Rīta korespondents aprakstījis lotes — somu aizsardzes no organizācijas Lotte: “Apbrīnojami enerģiskas ir šīs aizsardzes, pašapzinīgas un veiklas. Daudzu gadu brīvprātīgas apmācības un disciplīna radījusi sieviešu armiju brīdim, kad ikviens cilvēks Somijas aizsardzībā ir vajadzīgs. Nabaga ļaužu meitas, zemnieces un pilsētu studentes šai organizācijā stāv plecu pie pleca.”

Jaunākās Ziņas 1940.gada 3.janvārī atstāstīja Somijas prezidenta Kiesti Kallio Jaungada uzrunu: “Somi nožēlojot, ka viņi spiesti karot, bet viņiem neesot citas iespējas aizsargāt savu eksistenci.” Lasot šo citātu, neviļus prātā nāk Latvijas deviņdesmitgadei veltītā izdevumā izvēlētais formulējums — Latvijas valdība bija spiesta parakstīt ar PSRS bāzu līgumu; spiesta — tātad nebija citas iespējas. Taču tobrīd Latvijā acīmredzot neviens ar salīdzināšanu nenodarbojās.

No Jaungada līdz Ziemas kara beigām bija palicis nedaudz mazāk par divarpus mēnešiem. Notika daudz smagu kauju un atkāpšanās, kad Sarkanā armija pēc pirmajām sakāvēm bija uzlabojusi savus uzbrukumus. Somu armijas pretošanās iespējas bija gandrīz izsmeltas. Ņemot vērā sīksto pretestību, lielos padomju puses zaudējumus, arī pret PSRS vērsto starptautisko nopēlumu, kas beidzās ar izslēgšanu no Tautu Savienības, un Kremļa bažas, vai karu somu pusē negatavojas sākt briti un franči, Staļins piekrita pārtraukt karadarbību. Pēc dažādām ziņām, Somijā krituši 150—200 tūkstoši PSRS karavīru.

Somu zaudējumi  — gandrīz 25 tūkstoši nogalināto, 43,5 tūkstoši ievainoto un 420 tūkstoši mājas zaudējušu cilvēku. Liela daļa bēgļu nāca no Karēlijas dienvidaustrumiem — prāvu daļu Karēlijas pēc kara ieguva PSRS. Pavisam somiem pēc 1940.gada 13.marta miera līguma tika atņemti deviņi procenti valsts teritorijas. Latvijai 1940.gada jūnijs vēl bija priekšā.

December 13, 2009 - Posted by | PSRS, Staļins, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: