gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijā jau piedāvā iegādāties “daļiņu Eiropas” Baltijā

Raivis Dzintars.

Diskusijas rosinājusi ziņa par to, ka Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs laikraksta “Delovoj telegraf” žurnālistam solījis izvērtēt iespēju pārdot ielu nosaukumus. “Samaksājot, piemēram, 10 tūkstošus eiro, katrs varētu pasūtīt ielu nosaukumu, piemēram, Romāna Abramoviča caurbrauktuve, Bila Geitsa šoseja, Meteorīta iela, Cocacola iela,” rosinājis “Delovoj telegraf”, ko galvaspilsētas mērs atzinis par interesantu un izskatīšanas vērtu priekšlikumu.

Protams, vismaz pagaidām nevaram zināt, vai mēra atbilde krievu žurnālistam bija tikai “pieklājīga asprātība” vai nopietna apņemšanās. Ja arī tā bija tikai jokošana, tad gribas vaicāt, vai tiešām krievu preses izpratnē joks var būt izdevies tikai tad, ja tiek pazemoti Latvijas pilsoņi? Starp rindiņām uztverams ļoti konkrēts mājiens: “Latvijā viss ir pērkams un, ja vēl kaut kas nav, tad drīz būs.” Cienīgi pilsētas vadītājam būtu atbildēt, ka, lai arī mūsdienās daži gatavi pārdot pat savu dvēseli, tomēr nevienam nav tiesību tā domāt par mūsu pilsētas iedzīvotājiem.

Kādā tālruņa sarunā gados cienījama kundze dalījās izjūtās, ka “Saskaņas centra” valdīšanas laiks Rīgas domē esot “jāpacieš ar sakostiem zobiem, pat ja brīžam no kauna gribas līst zemē”. Diemžēl arvien vairāk šķiet, ka runa ir ne tikai par kaunu, bet arī par reālu nākotnes bīstamību.

Nesen radās iespēja aplūkot kādu aptaujas anketu krievu valodā, kuru politiskās organizācijas “Saskaņas centra” vārdā aizpildījis un parakstījis kāds J. Urbanovičs. Aptaujas anketā minētā persona atbildējusi par politisko pārliecību un partijas nākotnes iecerēm:

aktīvi cīnīties par pilsonības piešķiršanu visiem, kas bijuši Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji līdz 1991. gadam un ir gatavi šo pilsonību pieņemt;

aktīvi cīnīties par oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai;

aktīvi cīnīties par “Izglītības reformas 2004” atcelšanu un iestāties par garantētu iespēju iegūt visu līmeņu izglītību krievu valodā;

nekad neatzīt “tā saukto “1940. g. Latvijas okupāciju””;

atzīt krievus par Latvijas pamattautu.

Kā “Latvijas Avīzes” žurnālistam Ģirtam Zvirbulim paskaidroja Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs, viņš neatceroties, ka pēdējo desmit gadu laikā būtu kaut ko tādu parakstījis, un apgalvo, ka paraksts esot viltots. Iespējams, ka tā tiešām varētu būt, jo atzīšanās šādos politiskos mērķos tik apdomīgiem stratēģiem kā “SC” politiķi būtu pārlieku riskanta. Cits jautājums, vai “SC” spēj no šiem mērķiem norobežoties, piemēram, atklāti un bez aplinkiem pasakot, ka Latvija bija okupēta vai ka latviešu valoda mūžīgi jāsaglabā kā vienīgā oficiālā valsts valoda, kura ir jāzina visiem valsts iedzīvotājiem.

Tā vietā notiek pretējais, promaskaviskās nostājas aktīva apliecināšana. Barikāžu piemiņas dienas organizatori saņēma pazemojošu pliķi no Rīgas domes – barikāžu piemiņai piešķirti vien 200 lati, kamēr okupācijas un šausmu gadus simbolizējošais 9. maijs ieplānots kā līdz šim vērienīgākie divu dienu pilsētas svētki.

Krievijas sludinājumu lapās jau tiek piedāvāts iegādāties “daļiņu Eiropas” Baltijas jūras krastā. Krieviska Eiropas valsts ar lielu krievu kapitāla un Maskavas politisko ietekmi – mērķis, kuru īstenošanai anketā minētie uzdevumi ir ļoti nozīmīgi. Rīgas dome to visu īstenot nevar. Jauna Latvijas valdība ar “SC” kodolā gan.

January 24, 2010 Posted by | Okupācijas sekas | 1 Comment

Kāda maz zināma masu slepkavība pēc 2. pasaules kara beigām

Pēc Otrā pasaules kara beigām Vācijā un citās Eiropas valstīs bija vairāk nekā pieci miljoni padomju pilsoņi. Puse no tiem atradās angļu-amerikāņu okupācijas zonā, un tikai 15% no tiem vēlējās atgriezties PSRS. Jaltas Konferencē, Staļins pieprasīja, lai visi padomju pilsoņi, neatkarīgi no to vēlmes tiktu atgriezti PSRS. Briti un amerikāņi apsolīja to veicināt. Tomēr, piespiedu repatriācija tika piemērota visiem bez izšķirības. Apvienotās Karalistes iestādes izdeva pat tos krievus, kas nekad nebija bijuši padomju pilsoņi. Šīs traģēdijas simbols bija Austrijas pilsēta Linca.

Visus izdotos gaidīja nošaušana, labākajā gadījumā Gulaga nometnes. Šaušanas komandas Lincā strādāja ar pilnu sparu.

Filma krievu valodā skatāma šeit:

http://www.online1tv.ru/2009/01/04/poslednjaja-tajjna-vtorojj-mirovojj-2007.html

vai šeit:

http://video.yandex.ru/users/leha1953/view/6/

January 22, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, gulags, kara noziegumi, PSRS, Staļins, Vēsture | Leave a comment

Neatkarību glāba arī zemnieki

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=71136

Godina lauksaimnieku lomu 1991. gada barikādēs

Atgādinot Zemkopības ministrijas, tolaik, 1991. gadā, Lauksaimniecības ministrijas, izšķirošo ieguldījumu atjaunotās Latvijas valsts neatkarības nosargāšanā janvāra barikāžu dienās, vakar ministrijā tika atklāta piemiņas plāksne.

Pirms 19 gadiem, veidojot barikādes ap valsts iestāžu ēkām un citām stratēģiski nozīmīgām galvaspilsētas vietām, pārsvarā tika izmantotas lauksaimniecības, mežsaimniecības un meliorācijas mašīnas. Tieši Lauksaimniecības ministrijas augstceltnē Republikas laukumā bija vieta, no kurienes tolaik tika vadīta smagās tehnikas sadale objektu bloķēšanai. Barikāžu veidošana aizsākās jau 1991. gada 13. janvārī tūdaļ pēc asiņainajiem Viļņas notikumiem. ”Tehnika nāca. Brauca arī pēc pašu iniciatīvas, jo bija dzirdējuši aicinājumu radio. Koordinācijas grupa pārvērtās par tehnikas izvietošanas koordinācijas grupu. Tieši lauku cilvēki ar savu idejisko pārliecību un arī etnisko vienotību bija tie, kas vienmēr bija vienotāki. Par to arī pārliecinājāmies janvāra notikumos,” uzrunājot vairākus desmitus barikāžu notikumu līdzdalībnieku ministrijas pirmā stāva foajē, trešdien uzsvēra tā laika lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris. Toreiz noderīgākās izrādījās lielās saimniecības, kurām bija lieljaudas tehnika. Aktīvi, protams, bija arī jaunsaimnieki, taču to rīcībā bija daudz pieticīgāku izmēru traktori. Tie nespētu aizkavēt omoniešu un armijas tehniku.

Ielūkojoties 1991. gada 25. janvāra ”Lauku Avīzē”, lasām: ”Rīgu un Latviju glāba zemnieks. Tā tehnika te ap Vecrīgu Doma laukumā, Zaķusalā, pie Ministru padomes, uz tiltiem un citos aizsargājamos objektos galvenokārt ir no laukiem. No uzņēmumiem un lielsaimniecībām. Jau trešo dienu šeit, koordinācijas centrā, atrodas gan Lauksaimniecības ministrijas mehanizācijas un enerģētikas galvenās pārvaldes priekšnieks Aivars Zosuls, gan viņa vīri, viens otru nomainot. Jo telefons joprojām skan gandrīz nepārtraukti un lauku ļaudis no visas republikas interesējas, kas vēl darāms.” Rīgā tajā laikā dežurēja apmēram 500 smagās tehnikas vienību, vairākums no laukiem.

D. Ģēģeris uzrunā atzīmēja Zosuļa kunga nopelnus, paskaidrojot, ka viņš uz svinīgo brīdi nav varējis ierasties veselības problēmu dēļ. Tehnikas mobilizēšanas jautājumos tāpat daudz darījis nu jau aizsaulē aizgājušais satiksmes ministrs Jānis Janovskis. Tas nebūt nebija ”romantisks” pasākums, kā mūsdienās to dažkārt attēlo: ”Tie cilvēki, kas uzdrošinājās un cīnījās par Latvijas neatkarību, nezināja, kāds būs rezultāts. Tā bija riskēšana ar sevi un saviem ģimenes locekļiem.” Barikāžu koordinācijas centrs atradies ministrijas 16. stāvā, stūra kabinetā ar skatu uz ostu. Omonieši toreiz tā arī neuzzināja, tieši kur, kaut gan interese bijusi.

Tagadējais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs atcerējās, ka viņa postenis barikāžu dienās atradies pie Centrālā pasta ēkas Stacijas laukumā. Savukārt 1991. gada janvāra notikumu pētnieks Tālavs Jundzis atzīmēja, ka toreiz bijusi ne vien varonīga tauta, bet pat ”varonīgas ministrijas”. Klātesošie aicināja lepoties ar 1991. gada janvāri Latvijas vēsturē, jo tāda nevardarbīgās pretošanās forma kā barikāžu organizēšana, sasaucot tehniku, pasaulē bija bezprecedenta gadījums un vēlāk kalpojusi par paraugu arī citiem. ”Aizvien vairāk ir tādu, kas zina par to laiku pastāstīt, bet aizvien mazāk ir to, kuri patiešām zina, kā tas īsti notika,” mudinot vairāk dalīties atmiņās, piebilda D. Ģēģeris.

Vakar barikāžu laika atceres 19. gadadiena beidzās ar vairākiem pasākumiem – ar svētbrīdi Rīgas Doma baznīcā, ar Valsts prezidenta Valda Zatlera viesošanos Barikāžu muzejā un piemiņas ugunskura iedegšanu Doma laukumā, ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un Bastejkalnā, godinot milicijas leitnanta Vladimira Gomonoviča, inspektora Sergeja Konoņenko, režisora un kinooperatora Andra Slapiņa, operatora Gvido Zvaigznes, skolnieka Edija Riekstiņa un autovadītāja Roberta Mūrnieka piemiņu, ar nogalināto pieminēšanu viņu atdusas vietās. Daudzviet visā Latvijā satikās barikāžu dalībnieki, lai atcerētos pārdzīvoto.

January 21, 2010 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Lietuva Krievijai prasīs kompensācijas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=71164

Lietuvas seims atbalstījis rezolūciju, kura paredz Krievijai prasīt, lai tā samaksā kompensācijas 1991. gada 11. – 13. janvāra traģisko notikumu upuru ģimenēm un cietušajiem.

Deputāti grib, lai kompensācijas tiktu samaksātas līdz nākamā gada janvārim, kad apritēs notikumu 20. gadskārta.

Likumprojektu seimā janvāra sākumā iesniedza valdošās konservatīvās partijas “Tēvzemes savienības – Lietuvas kristīgie demokrāti” parlamenta deputāts Rīts Kupčinsks. Rezolūcijā norādīts, ka 1991. gada 11. – 13. janvārī padomju bruņotie spēki veica agresijas aktu pret jau neatkarību atjaunojušo Lietuvas valsti un tās tautu. Un, ņemot vērā, ka Krievija ir Padomju Savienības mantiniece, tai jāsamaksā par nodarītajiem zaudējumiem, teikts vakar pieņemtajā seima rezolūcijā. Tiesa, tajā netiek minēta konkrēta naudas summa, kādu Lietuvas politiķi Krievijai prasa.

“Protams, nekādas kompensācijas nedziedēs upuru tuvinieku sāpes, tomēr tas būtu vismaz kāds mierinājums. Atvainošanās būtu milzīgs solis uz priekšu,” interneta portālam delfi.lt sacīja kāda valdošās partijas deputāte. Balsojumā par rezolūciju piedalījās vien 65 no 141 seima deputāta. 64 politiķi rezolūciju atbalstīja, bet viens atturējās.

Mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, 1991. gada 13. janvārī bojā gāja četrpadsmit cilvēku, bet aptuveni seši simti tika ievainoti.

January 21, 2010 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana | Leave a comment

ALL WORLD WARS

Vietne, kurā atainoti vairāki kari dažādos skatījumos

Mūs šajā vietnē vairāk varētu interesēt 2. pasaules kara propagandas plakāti.

Padomju plakātu lapa

Vācu sabiedroto plakāti

Padomju – vācu attiecības 1939 – 1941.g.

Katiņa

January 17, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Saglabāsim «Sievietes Latvijas» Itas Kozakevičas piemiņu!

Kad sabiedrībā eksplodē neapmierinātība ar «partiju un valdību», būtiski atšķirt jaunlaiku vēstures lappuses, un atcerēties cilvēkus, kas bijuši šīs brīvās un neatkarīgās Latvijas atjaunotāji. Viena no viņiem ir Atmodas laika izcilākā politiķe, Latvijas Tautas frontes (LTF) domes valdes locekle (1989.g.), tautas ievēlētā LR Augstākās Padomes deputāte (1990.g.), AP Prezidija locekle, Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētāja, Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāja, Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāja, tautas nominētā Sieviete Latvija ‘90 poliete Ita Marija Kozakeviča (1955 – 1990). Pirms pāris gadiem viņu Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nosauca par «Latvijas brīvības un neatkarības simbolu».

I.M.Kozakevičas piemiņa ir iemūžināta dokumentālajā filmā Ita (2005.g., Nora Ikstena, Harijs Beķeris) un Armanda Melnalkšņa grāmatā Zvaigznei tikai stunda (2004.g., Zelta graudi). Caur aculiecinieku stāstiem filma un grāmata rāda personību, kura sava mūža īsajā laikā pierādīja, ka iespējama intuitīva, tālredzīga sirds politika.

1989.gads bija bagāts ar Latvijas tautu vienojošiem notikumiem, kur viens no spilgtākajiem bija – 23.augustā notikušais Baltijas ceļš, kad rokās sadevās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautas, veidojot 600 km garu brīvības ķēdi. Iespējams, tas bija labs rosinājums Itai ne tikai aktīvi darboties LTF, lai Latvija drīzāk kļūtu brīva un neatkarīga valsts, bet arī darīt visu, lai atjaunotu Poļu savienību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka XX gs. 70.gados Rīgas poļi prata radīt savu nacionālo centru – Poļu kultūras klubu Polonēze, tāpēc bija reāla bāze, uz kuras to veidot.

1990.gada 18.marta Augstākās Padomes vēlēšanās Itu Mariju Kozakeviču kā LTF deputāta kandidāti ievēlēja 129.Jēkabpils vēlēšanu apgabalā, kur pretī bija interfrontes izvirzīts pārstāvis.

Balso par neatkarību

1990.gada 4.maijā visa Latvija dzīvoja līdzi notikumiem LR Augstākajā Padomē Rīgā, kur tika lauzti šķēpi par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Pēc vēlēšanu rezultātiem AP izveidojās divas frakcijas — uzvarējusī LTF (131 deputāts) un opozicionārā Līdztiesība (57 deputāti).

Kad tribīnē kāpa deputāte Ita Marija Kozakeviča, zālē iestājās absolūts klusums, jo viņa bija ieguvusi autoritāti sabiedrībā ar aktīvo darbošanos LTF, un, kā teica nesen Latvijas tautas ievēlētā Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, «Latvija vēl nebija ieguvusi neatkarību, kad Ita jau bija kļuvusi par pirmo diplomāti starp Latviju un Poliju». 1989.gada 30.novembrī Itas vadībā tika atjaunota Latvijas Poļu savienība, kas nodibināja «diplomātiskās attiecības» ar Polijas valdību. Ita bieži atkārtoja poļu dzejnieka Mečislava Romanovska spārnoto frāzi – par jūsu un mūsu brīvību!

Tāpēc, esot AP tribīnē, Ita īpaši uzsvēra, ka Latvijas Neatkarības deklarācija ir ne tikai parlamentārā vairākuma no LTF frakcijas un tās daudzo vēlētāju griba, bet tā ir arī vēsturiska nepieciešamība, aicinot pieņemt Latvijas Neatkarības deklarāciju «šodien, šeit, tagad un tādā veidā, kādā tā tiek piedāvāta». Pēc vairākuma balsojuma «par» un Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gada 4.maijā deputātiem pie AP ēkas uzgavilēja tūkstoši un dāvāja ziedus. Lielu tautas mīlestību saņēma arī deputāte Ita Marija Kozakeviča. Jo, kad vēlāk deputāti devās pie Brīvības pieminekļa nolikt tautas dāvātos ziedus, Itas rokās bija iespaidīgs puķu klēpis.

Sieviete Latvija

Ita tika izvirzīta par AP Prezidija locekli, viņai uzticēja vadīt arī AP Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisiju. Taču vislielākais pārsteigums polieti Itu gaidīja 1990.gada jūnijā, kad tautas aptaujā (ar vēstulēm, telefonbalsojumiem) viņa tika nominēta par Sievieti Latviju. Savā dzīvē viņa allaž bija devēja, gaiša, labestīga, ar izteiktu cieņu un mīlestību pret latviešu tautu, tāpēc zīmīgi un varbūt liktenīgi, ka tas augstais tituls tika piešķirts tieši viņai. Toreiz LTF laikraksta Atmoda galvenā redaktore Elita Veidemane, uzzinot, ka bez viņas, Aīdas Prēdeles, Ingunas Ēbeles un vēl pāris citām uz godpilno tautas virzīto titulu Sieviete Latvija ir arī Itas Marijas Kozakevičas kandidatūra, teica: «…tā var būt, tā būs tikai viņa. Tādi konkursi pie mums vairs nedrīkst notikt. Jo Ita ir vienīgā.» Tā arī ir, konkurss Sieviete Latvija vairs nenotiek. Itas tēls ļaužu atmiņā simbolizē tīrus, neaptraipītus Atmodas ideālus, personificē godīgu politiku, patiesu kalpošanu tautas brīvībai.

Pēdējo reizi

1990.gada oktobra nogalē piepildījās Itas senlolotā vēlēšanās nokļūt savā sapņu pilsētā Romā, jo viņai bija uzticēts pārstāvēt Latvijas poļus Pasaules poļu organizāciju vadītāju kongresā. Tur viņa nolasīja referātu par poļu situāciju Austrumeiropā, kas «saistīja vispārēju uzmanību». Taču 28.oktobrī Latviju sasniedza traģiska vēsts – Itas mūžs 35 gadu vecumā pēkšņi aprāvies Itālijā Tirēnu jūras viļņos… Lai gan vēl tagad viņas bijušie kolēģi un draugi teiks: «Ita taču bija laba peldētāja.»

Kad Itu 3.novembrī izvadīja no Jēkaba katedrāles un pa Rīgas ielām veda uz mūža mājām, bēru procesiju pavadīja ļaužu tūkstoši. Kā toreiz teica politiķis Mavriks Vulfsons, tik daudz cilvēku viņš atminas redzējis tikai vēl pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes bērēs…

Atvadu vārdi

Grāmatas Zvaigznei tikai stunda nodaļā Sāpju grāmata ievietotajos atvadu vārdos AP deputātei Itai Marijai Kozakevičai ir iespēja nojaust, kā tauta mīlēja savu AP deputāti – arī kā atsaucīgu, sirsnīgu un nesavtīgu cilvēku. Lasāmas arī deputātes palīdzes Silvijas Šimfas atmiņas: «Es Itu apbrīnoju: rīta cēlienu nostrādājusi Augstākā Padomē, pēc tam nobraukusi lielo ceļa gabalu līdz Jēkabpilij, viņa pieņēma un uzklausīja cilvēkus līdz vēlai nakts stundai. Turklāt situācijas un problēmas, ar kurām cilvēki nāca, bija sarežģītas un smagas, jo pats laiks toreiz (1990.gadā) bija grūts – naudas devalvācija, talonu sistēma, īpašumu dalīšanas epopeja, degvielas un kurināmā trūkums… Itas toreizējais fenomens sakņojās viņas cilvēciskajās īpašībās – tāpēc Ita bija pieņemama visdažādākajiem sabiedrības slāņiem – kā latviešiem, tā nelatviešiem, gan Rīgā, gan tālu ārpus tās, mazpilsētās un laukos.»

AP deputāte I.Kozakeviča uzklausīja citu likstas, cik spēja, palīdzēja, bet pati ar dzīvesbiedru zinātnieku Induli Strazdiņu dzīvoja vienistabas dzīvoklītī Rīgā… Vai varat iedomāties kādu šodienas deputātu mītam tik spiedīgos apstākļos?

Īstenota Itas iecere

Jau 1989.gadā pēc Itas ierosmes atvēra pirmās poļu klases Latvijā, kas padomju laikā tika slēgtas, lai gan 1930./1931.mācību gadā Latvijā darbojās 49 poļu skolas un ģimnāzijas. Interesanti, ka tieši Latvijas skolās ir mācījušies trīs nākamie Polijas prezidenti Gābriels Narutovičs Liepājā, Staņislavs Vojtehovskis Jelgavā un Ignacijs Moscickis Rīgā. Šobrīd Latvijā ir sešas (Jēkabpilī, Rēzeknē, Krāslavā, Daugavpilī, Rīgā) poļu skolas, kur mācās aptuveni 1500 skolēnu, divas no tām ir vidusskolas – Daugavpilī un 2003.gada 1.septembrī Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats iesvētīja jaunuzcelto Itas Kozakevičas vārdā nosaukto Rīgas poļu vidusskolu. Tādējādi Itas senlolotais sapnis piepildījies.

Darbs turpinās

Itas iesāktais darbs turpinās – aktīvi darbojas viņas vadībā 1988.gada 30.novembrī dibinātā, tagad Itas Kozakevičas vārdā nosauktā Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kurā apvienojušās 20 Latvijā dzīvojošu tautību biedrības un savienības.

2001.gadā Polijas valdība I.M.Kozakevičai pēc nāves piešķīra augstāko apbalvojumu – Komandora krustu ar ordeņa par nopelniem Polijas labā zvaigzni. Apbalvojums tika svinīgi pasniegts Itas mātei Ritai Kozakevičai.

Poļu mākslinieks Eugeniušs Kozaks atsūtīja Itas piemiņai izgatavotu bronzā kaltu plāksni: «Un gaismas stars, ko saule metusi šalcošā jūrā, neslīkst, bet gan pārtop varavīksnē un atpakaļ debesīs, no kurienes nācis, atgriežas.» Bet biedrības Inflanty Rīgā mērķis ir panākt, lai Itu Mariju Kozakeviču pēc nāves apbalvotu ar Latvijas augstāko apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeni, kas piešķirts citiem AP deputātiem, kuri 1990.gada 4.maijā balsoja par LR Neatkarības deklarāciju.

I.M.Kozakeviča nav saņēmusi nevienu Latvijas valsts apbalvojumu, tik tautas mīlestību, kuras augstākais novērtējums ir nominācija Sieviete Latvija, un ziedi, joprojām pēc gandrīz 20 gadiem, viņas atdusas vietā Rīgā…

Ziedosim piemiņas saglabāšanai

Nākamgad 2010.gadā bijušai tautas vēlētai AP deputātei Itai Marijai Kozakevičai apritēs dzīves 55. un nāves 20.gadadiena, kā arī tiks svinēta Latvijas Poļu savienības 20.jubileja.

Latvijas Poļu savienības valdes priekšsēdētāja Vanda Krukovska informē, ka 2010.gada ievērojamos datumus nolemts sagaidīt ar savienības dibinātājas I.M.Kozakevičas atdusas vietas māksliniecisko renovāciju, kam nepieciešami aptuveni 6000 latu. Savienība ar saviem finansiālajiem līdzekļiem jau parūpējusies par tēlnieces Ligitas Franckēvičas-Ulmanes veidoto pieminekli. Tā pakājē iekaltie vārdi: «Nenāciet raudāt, nāciet spēkus smelties. Latvija Tevi atceras» netieši aicina darīt visu, lai viss tiktu paveikts godam.

Taču Poļu savienībai nepietiek finansiālo līdzekļu, lai paveiktu visus iecerētos darbus, tāpēc atvērts ziedojumu konts Latvijas Krājbankā – LV 64 UBAL 3600162034006 (latos) un LV 75 UBAL 3600162034002 (USD) – ar norādi Itas Marijas Kozakevičas piemiņai.

Latvijas Poļu savienība izsaka pateicību ikvienam, kuram ir dārga izcilās Latvijas politiķes un Sievietes Latvija I.M.Kozakevičas piemiņa.

January 14, 2010 Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Maskava atsakās no «pretfašistu» likumprojekta

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=70773

Krievijas valdība neatbalstīs daļēji pret Baltijas valstīm un citām bijušajām padomju republikām vērsto Krievijas Valsts domes īpatnējo ieceri noteikt kriminālatbildību par ”vēstures falsifikācijām”.

Ideja par labojumiem Krievijas Federācijas kriminālkodeksā atbilstoši likumprojektam “Par pretdarbību nacisma, nacistu noziedznieku un viņu atbalstītāju reabilitācijai neatkarīgo valstu – bijušo PSRS republiku – teritorijā” nāca no Kremļa partijas ”Vienotā Krievija” aprindām. 2009. gada februārī to dedzīgi atbalstīja ārkārtas situāciju ministrs Sergejs Šoigu, kurš paziņoja: ”Var ilgi šausmināties, rīkot demonstrācijas pie lietuviešu, igauņu, latviešu vēstniecībām un sašust, kāpēc tiek sagrauti pieminekļi mūsu karavīriem, bet no tā nekas nemainīsies. Bet ja valdības galva vai pilsētas mērs zinās, ka, šķērsojot Krievijas Federācijas robežu, viņš tiks arestēts un notiesāts…” Maijā Valsts domes Likumdošanas komiteja rekomendēja labojumus pieņemt.

Kā ceturtdien vēstīja Krievijas darījumu aprindu laikraksts ”Vedomosti”, vicepremjera Sergeja Sobjaņina parakstītajā slēdzienā atzīts, ka likumprojekts, kurš paredzēja par ”antihitleriskās koalīcijas valstu darbību nosaukšanu par noziedzīgām” piespriest 3 – 5 gadus cietumā vai līdz 500 000 rubļu (ap 7950 latu) soda naudu, ir juridiski nekonkrēts. Tā kā likumam vajadzēja tikt attiecinātam gan uz Krievijas, gan ārvalstu pilsoņiem, valdība nospriedusi, ka ”tam var būt nevēlamas ārpolitiskas sekas”. Kaut arī viens no ”Vienotās Krievijas” frakcijas līderiem Valerijs Rjazanskis apgalvoja, ka ”pretfašistu” likumprojekts apturēts vienīgi, lai to juridiski noslīpētu, ”Vedomosti” tomēr spriež, ka cīņa pret ”vēstures falsifikatoriem” izgāzusies. ”Pēc Valsts domes vadībai tuva ziņu avota teiktā, likumprojekts, visticamāk, tālāk virzīts vairs netiks,” ziņo laikraksts. ”Tas ir apsveicams lēmums. Vismaz nebūs politisku procesu un spiediena uz tiem krievu vēsturniekiem, kuru domas nesakrīt ar Krievijas politiķu uzskatiem par vēsturi,” situāciju komentēja Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda.

Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva administrācijas komisija, kuras uzdevums ir ”pretdarboties mēģinājumiem falsificēt vēsturi Krievijas interesēm par sliktu”, savu darbību turpina.

January 14, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, PSRS, Vēsture | Leave a comment

Vēstures žurnāli cerības neatmet

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=70690

Ziņa par latviešu vēstures žurnālu krīzi sasniegusi pat Kremļa finansētu fondu Maskavā

Naudas trūkuma dēļ uz iznīcības sliekšņa nonākušo Latvijas akadēmisko vēstures žurnālu ”būt vai nebūt” joprojām ir aktuāls, tomēr situācijā parādījies arī pa gaismas stariņam.

Pēc publikācijas ”Vēstures žurnāli draud iznīkt” (”LA” 9. janv.), kas vēstīja par trīs akadēmisko vēstures izdevumu ”Latvijas Vēstures institūta žurnāls”, ”Latvijas vēsture. Jaunie un jaunākie laiki” un “Latvijas Arhīvi” iespējamo darbības izbeigšanu, no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sabiedrisko attiecību nodaļas saņēmu informāciju, ka finansējuma jautājums varētu tikt izlemts līdz februāra sākumam. Tas gan attiecas vienīgi uz līdzekļiem Latvijas Vēstures institūtam (LVI) un līdz ar to institūta 300 eksemplāru metienā izdotajam ”Latvijas Vēstures institūta žurnālam” (LVIŽ). LVI pretendē uz daļu finansējuma 4 miljonu latu lielās valsts pētījumu programmas vienā no sadaļām “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)”. ”Pašlaik programmu projektu vērtēšana jau ir sākusies. Tā kā zinātnisko projektu ekspertīzes ir anonīmas, ministrijai nav tiesību nosaukt konkrētus ekspertus, tādēļ informējam, ka prioritārajā zinātnes virzienā “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)” saņemto programmu projektu tautsaimniecisko ekspertīzi veiks Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas un Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji,” pavēstīja IZM sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Jansone-Klasiņa. Jāpiebilst, ka tā sauktais bāzes finansējums LVI 2010. gadam jau piešķirts (Ls 103 027), taču ar to iespējams nodrošināt tikai institūta pastāvēšanas minimumu, bet ne žurnālu. 2009. gadā LVI žurnālu spēja izdot tikai tādēļ, ka atlicināja šim mērķim zināmas summas no dažādiem zinātniskajiem projektiem piešķirtā finansējuma. Institūta direktors Guntis Zemītis skaidro, ka arī šogad darbinieki solidāri samestu ”kolekti”, ja izdotos iegūt atbalstu no programmas “Nacionālā identitāte”.

Kas attiecas uz Latvijas Universitātes (LU) finansēto žurnālu ”Latvijas vēsture. Jaunie un jaunākie laiki”, arī šeit parādījušās cerības savākt līdzekļus vismaz viena šā gada numura izdošanai. ”LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks mums solīja, ka noteikti ”kādu kripatiņu” iedos,” informēja žurnāla redaktore un LU žurnāla ”Latvijas vēsture” fonda vadītāja Ļubova Zīle. Kā otrs glābšanas riņķis žurnālam var kalpot LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantūras programmas līdzekļi, jo daļa naudas tajā atvēlēta doktorantu publikāciju nodrošināšanai. Arī iepriekš doktorantūras programmas vadītājs profesors Inesis Feldmanis bijis pretimnākošs. Ņemot vērā mainīgos tipogrāfijas izcenojumus, Ļubova Zīle vēl nevarēja nosaukt precīzu summu, taču aptuvenās ”Latvijas vēsture. Jaunie un jaunākie laiki” 2010. gada pirmā numura izmaksas varētu būt ap 1500 latu. Žurnāla tirāža līdz šim bijusi 1000 eksemplāru.

Bēdīgāk klājas Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas, Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) un Latvijas Arhīvistu biedrības izdotajam žurnālam ”Latvijas Arhīvi”. Kļuvis skaidrs, ka arhīvu ģenerāldirekcija 2010. gadā izdevumam nekādus līdzekļus dot nespēs. Pēc žurnāla galvenās redaktores un LVVA direktora vietnieces Valdas Pētersones teiktā, vienīgā cerība ir Valsts kultūrkapitāla fonds vai arī kādi privāti sponsori. ”Ja es būtu pensionāre, es pati varētu to žurnālu salikt un maketēt, taču es neesmu pensijā un man nav tam laika,” nopūtās Pētersones kundze. Jāpiebilst, ka gan ”Latvijas Arhīvi”, gan citi agrāk nosauktie žurnāli iznāk četras reizes gadā.

Tikām ziņa par latviešu vēstures žurnālu krīzi sasniegusi pat Kremļa finansēto Maskavas fondu ”Vēsturiskā atmiņa” (“Istoričeskaja pamjaķ”), kurš pazīstams ar to, ka nikni apkaroja Edvīna Šnores filmu ”Padomju stāsts”. Fonda pārstāvis Vladimirs Semindejs aģentūrai ”Regnum” augstsirdīgi bilda, ka ”iespējamo kopīgo projektu īstenošanas ietvaros fonds varētu šo žurnālu redakcijām sniegt nepieciešamo finanšu palīdzību”, kaut arī attiecīgie žurnāli esot ”politizēti”, ”dogmatiski” un ”noslēgti”. Cerēsim, ka līdz Krievijas finansētiem Latvijas vēstures žurnāliem lieta tomēr nenonāks.

January 13, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Divu latviešu miliču liktenis 1941. gada jūnijā Rīgā 09.01.2010.

Uldis Lasmanis, Latvijas Avīze

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=70483

Pēc “LA” 22. jūlijā publicētā raksta “Sarkano okupantu steiga – 1941”, kurā mēģināju izanalizēt, cik daudz Latvijas pilsoņu un kādos apstākļos 1941. gada vasarā padomju vara vēl paspēja represēt vācu iebrukuma PSRS pirmajā nedēļā, saņēmu telefona zvanu, kas lika turpināt iesākto tematu, kaut arī no cita skatpunkta.

1941. gada jūnija beigu un jūlija sākuma dienās kara radītā haosa apstākļos Latvijā neskaidros apstākļos gāja bojā ne viens vien cilvēks, arī tie, kas darbojās padomju varas pusē. Rīgas milicis Žanis Bīriņš tika nogalināts 1941. gada naktī no 22. uz 23. jūniju. Ar “LA” redakcijas starpniecību viņa dēls lūdza palīdzēt noskaidrot tēva bojāejas apstākļus. Žani Bīriņu apglabāja 26. jūnijā Raiņa kapos kopā ar sešiem citiem nelaimīgajiem. Pēc viņa mātes stāsta, Žanis 22. jūnija vakarā bija gājis uz dežūru, bet dzīvs nav pārnācis. Padomju gados piederīgie nekādu izziņu par Žaņa Bīriņa nāvi nesaņēma un bērni nebaudīja arī nekādus pabalstus vai izglītības atvieglojumus.

Ieskats dokumentos

Raiņa kapu grāmatas, kas, sākot ar 1929. gadu, saglabātas ideālā kārtībā, pauž, ka 1941. gada 26. jūnijā vienlaikus blakus apbedīti: Fridrichs Vegners, Andrejs Ribins, Florians Deibners, Žanis Bīriņš, Pēteris Golubovs, Kārlis Smilga, Ādolfs Bērziņš. Kapu plāksnes saglabājušās P. Golubovam, F. Vegneram, A. Ribinam.

Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs glabā augšminēto personu miršanas ierakstus, gan bez K. Smilgas un Ā. Bērziņa. Saskaņā ar pēcnācēju liecībām Ž. Bīriņš un P. Golubovs abi bijuši padomju gada miliči, kam kā darba vieta uzrādīta Rīgas Iekšlietu pārvalde. Nāves datums abiem 23. jūnijs; abiem tiesu medicīnas eksperts J. Kocers konstatējis “šāvienu ievainojumus un sakropļojumus”. Pārējo kapā apglabāto nāves iemesli – bumbu sprādzienu sakropļojumi.

No pēcnācēju atmiņu stāstiem zināms, ka Bīriņu ģimene, neskatoties uz tēva Žaņa dalību iekšlietu orgānos, baidījusies no 1941. gada 14. jūnija izvešanām. Sievu Mariju un abus bērnus Žanis Bīriņš nogādājis uz lauku mājām. Pēc kara kāds viņa darbabiedrs atraitnei stāstījis, ka Žanis it kā pilsētas komandantūrā, tagadējā Citadeles teritorijā, atbruņots un pēc piekaušanas nogalināts ar šāvienu galvā. Iespējams, kāda biogrāfijā noslēpta fakta dēļ un par neuzmanīgiem izteicieniem par pastāvošo režīmu. Varbūt tam visam pamatā bija apstāklis, ka Ž. Bīriņš, pēc profesijas daiļkrāsotājs, reiz saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgas pilī, Valsts prezidenta apartamentos. Kārlis Ulmanis esot viņam piedāvājis ievākties kādā no pils labiekārtotajiem dzīvokļiem… Sekojošie notikumi pārvilka prezidenta labvēlībai svītru. Katrā gadījumā atraitne laikam tamdēļ baidījusies pēc kara interesēties par vīra likteni, baidījusies no iespējamām represijām.

Ž. Bīriņa likteņbiedra Pētera Golubova stāsts ir atšķirīgs. Pētera meita Valentīna pavēstīja, ka arī viņas mātei vienīgais ziņu avots par tēva nāvi bijis kāda paziņas stāstītais pēckara gados. Toreiz, 1941. gada pirmajā kara naktī no 22. uz 23. jūniju, pilsēta bijusi pilna bruņotām grupām. Daugavā noenkurojušies vai kreisējušie kuteri, bruņoti ložmetējiem un maziem lielgabaliem. Pēkšņi pirms pusnakts pie dzelzs tiltiem sākusies apšaude, kas pārsviedusies gar visu Daugavu un pat pilsētas iekšienē. Šauts gan ar parastām, gan trasējošām lodēm no Daugavas uz krasta mājām, no krasta uz Daugavu, no tilta uz krastu, no mājas uz māju, no ielu krustojuma uz krustojumu. Tā kā P. Golubovs sacījis, ka iedalīts tilta apsardzē, tad nosprieduši, ka viņš nogalināts tur. Izziņā, kuru pēc kara Golubova sieva saņēma no iekšlietu instancēm, minēts, ka Pēteris Golubovs skaitījies Rīgas Iekšlietu pārvaldes dienestā no 1941. gada aprīļa līdz jūnijam. Par nāves apstākļiem ne vārda. Lai gan dzimtsarakstu instanču dokumentu ieraksts taču pastāvēja jau toreiz.

Aizliegt, notvert, sodīt

To dienu Latvijas presē nav ne vārda par apšaudēm Rīgā. Ir PSRS Augstākās Padomes prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrēti par karastāvokļa izsludināšanu un ieviešanu rietumu pierobežas republikās un apgabalos, par valsts funkcijas nodošanu militārām iestādēm. Raksturīgākais punkts: “Izraidīt administratīvā kārtībā (..) personas, kas atzītas par sociāli bīstamām kā savas noziedzīgās darbības, tā sakaru dēļ ar nezināmām aprindām”. Tas iezīmēja pamatu tālāko dienu represijām Latvijā.

Ar 22. jūnija Ziemeļu–Rietumu frontes pavēli karastāvokļa apstākļos visas personas, kas “novērotas kārtības traucēšanā”, bija nododamas kara tribunālam. Civiliedzīvotājiem lika “palīdzēt karaspēkam un milicijai cīņā pret diversantiem, bandītu grupām un ienaidnieka parašutistiem”. Turklāt izpletņlēcēji varot būt civilapģērbā, latviešu valodā runājoši. Nākamajā dienā sekoja Baltijas atsevišķā kara apgabala pavēle noņemt visas gaisa antenas. Bija aizliegts parādīties bēniņos, uz jumtiem, balkoniem. Visas aizdomās turamās personas pienācās aizturēt. Tūlīt nāca Rīgas garnizona pavēle, ka “sakarā ar karastāvokli kustība un darbība pilsētā atļauta līdz plkst. 20.00 vakarā”. Līdz plkst. 5.00 pilsētā drīkstēja pārvietoties tikai karaspēks un milicija.

Te nav pieminēta strādnieku gvarde, bet par to liecina Rīgas garnizona 26. jūnija pavēle, ka “par ieročiem, kas izdoti strādnieku gvardei, obligāti jābūt apliecībai ar zīmogu, izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstu”. Savas patruļas organizēja ne tikai izpildvara, bet arī komjaunatnes komitejas. Bez šaubām, savs patruļdienests tāpat bija Baltijas karaflotei un PSRS IeTK karaspēka 5. pulkam, kas darbojās ieslodzīto evakuācijas ešelonu organizēšanā un noteiktu kategoriju politisko cietumnieku apšaušanā.

Haoss Rīgā

Latvijas Valsts arhīva 301. fonds glabā 24. teritoriālā korpusa un citu grupējumu kaujas pavēles un ziņojumus, operatīvos kopsavilkumus. Par Rīgas aizstāvēšanu un atkāpšanos no galvaspilsētas tur nav ne vārda. Ir Rīgas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Mežalauka atskaite par kara pirmajām dienām, kur dominē ziņojumi par it kā vācu izpletņlēcēju nomešanu Doles salā, Babītes un Baldones pagastā. Tās bija tikai baumas. IV strādnieku gvardes bataljona dalībnieki sniedza plašas liecības, kā cīnījušies ar vācu diversantiem gan Pārdaugavā, gan šaipus tiltiem bruņuvilciena aizsegā, iznīcinājuši trīs pār tiltu pārbraukušos vācu tankus. Tos likvidējot, esot saņemti gūstā 30 aizsargi, kas pārģērbušies gvardu uniformās. Vissmagākās kaujas ap Centrāltirgu un dzelzceļa uzbērumu ritēja 27. jūnijā. Bet tas bija jau pēc Ž. Bīriņa un P. Golubova nāves.

Par kara sākuma vispārējo haosu Rīgā raksta arī literāts Žanis Grīva: “Nākamajās dienās, kad dega jau vairākkārt bombardētie nami un klīda baumas, ka pilsētā izmesti parašutisti, man komjaunatnes CK sekretārs Liberts uzdeva organizēt komjauniešu sardzi – gvardus. (..) Pilsētas kanālmalā sākās spēcīga apšaudīšanās (..) mazajā kanālmalas namiņā milicija ielenkusi hitleriešu parašutistus un mums jāiet palīgā.” Kā redzam, izpletņlēcēji un diversanti rēgojās uz katra soļa. Profesors Heinrihs Strods gan norāda, ka pēc neveiksmēm 25. jūnijā pie Vaiņodes vācieši atteikušies no tālākiem desantiem un kaujās Latvijā neizmantoja Kēnigsbergā sagatavotos izpletņlēcējus.

Pēdējos gados svētīgu darbu veikusi skolotāja Tamāra Zitcere. Kopā ar palīgiem viņa pēc Dzimtsarakstu nodaļas arhīva miršanas pierakstiem uzskaitījusi visus Rīgā un Rīgas rajonā no kara sākuma līdz vācu ienākšanai bojāgājušos cilvēkus – 275 personas. Kā civilistus, tā militārpersonas. Turklāt starp pirmajiem ir Baltezerā čekistu nogalinātās privātpersonas.

Pārpratuma upuri?

Summējot visu minēto, skaidru atbildi par mūs interesējošo 1941. gada 23. jūnijā bojāgājušo cilvēku likteni dot nevar. Taču hipotēzes veidot var.

Daudzo padomju instanču militāro patruļu darbība un maršruti Rīgā netika koordinēti. Steigā pēc priekšniecības pavēlēm norīkotas patruļas aptumšotā pilsētā varēja saskatīt visu ko. Ielās patrulēja PSRS regulārā karaspēka, iekšlietu pulka karavīri, strādnieku gvarde un vēl komjaunatnes gvardes locekļi. Daugavas ūdeņos un to tuvumā – matroži. Visi viņi saņēma instrukcijas par desantnieku bīstamību, privāti vai padomju karavīru formās tērptiem vācu diversantiem, par vietējo “nacionālistu” aktivitātēm. To, ka satraukums un neziņa valdīja pat vadošo amatpersonu aprindās, liecina nemitīgās “parašutistu trauksmes” un it kā “aizsargu” (atmiņās rakstīts – “apsargu”) atklāšanas. Nesaskaņotu paroļu, aptumšoto pilsētas ielu, vācu uzlidojumu apstākļos nepieradušo cilvēku nervi lika nospiest šautenes sprūdu nedomājot. Un sekoja atbildes šāvieni…

Arī tuvinieku dzirdētais Žaņa Bīriņa nāves variants ir vērā ņemams. Baumu un ienaidnieku drudžainās meklēšanas atmosfērā katrs vāciem veltīts pozitīvs vārds varēja radīt aizdomas. Padomju krimināllietas daudzos gadījumos liecina par neuzmanīgiem, “fašistu armiju un ieročus” slavējošiem epitetiem, kas izmeklēšanas gaitā pārtapa nāvessoda garantos. Arī šo rindu autors 1945. gada pavasarī saņēma aizrādījumu no krievu staršinas – nelielīt vācu kareivju katliņu pārdomātās, ērtās formas (“Mņe ta što, no Smerš tvojo voshiščeņije fašistskoj ekipirovke možet rassmatrivaķ po inomu“/ “Kas tad man, bet pretizlūkošana uz tavu sajūsmu par fašistu ekipējumu var paskatīties citādi”).

Baiļu un neziņas haosu 1941. gada 2. jūlijā aprakstīja pat vācu diriģētā “Tēvija”: “Četras naktis un trīs dienas likteņa varai pamestā pilsētā pa ielām vēl braukāja miliči un sarkanarmieši ar paceltām šautenēm un raidīja namu logos šauteņu un ložmetēju zalves. (..) Baumas, ka no namiem šauj uz krievu karavīriem latviešu partizāni, ka Rīgā izsēdināti vairāki vācu kara desanti…”

Pat ļoti ticams, ka šī raksta varoņi Žanis Bīriņš un Pēteris Golubovs, tāpat kā daudzi citi, jau pirmajā dežūrnaktī varēja uzdurties karavīru vai pat citu gvardu patruļai. Nakts tumsā, nezinot paroles, visi atklāja uguni. Kļūmi, protams, noskaidroja, taču padomiskais princips – neatzīt kļūdas – pat pēc kara liedza kritušo pēcnācējiem saņemt kādu informāciju vai atbalstus. Tāpat kā simtiem tūkstošu kaujās bez vēsts pazudušo padomju karavīru piederīgajiem.

January 10, 2010 Posted by | Okupācija, Vēsture | 1 Comment

Vēstures žurnāli draud iznīkt

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=70422

Peļņa nekad nav bijusi akadēmisko izdevumu mērķis

Ekonomiskās krīzes apstākļos bojāeja draud ne tikai literatūras mēnešrakstam “Karogs”, kā to jau ziņojuši mediji. Drīzumā var pārstāt iznākt arī Latvijas vēstures zinātnei veltītie periodiskie akadēmiskie izdevumi.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvija varēja lepoties ar trim akadēmiskiem vēstures žurnāliem:

”Latvijas Vēstures institūta žurnāls”, ”Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki” un “Latvijas Arhīvi”. Tradicionāli tie ceļojuši pie lasītāja četrreiz gadā, bet, tā kā potenciālo pircēju loks ir šaurs, lielākoties šie žurnāli tiek izdalīti par velti dažādām iestādēm. Par peļņas gūšanu nekad nav bijis runas, un peļņa nekad arī nav bijusi akadēmisko izdevumu mērķis.

”Mēs ļoti ceram, ka spēsim šogad izspiest vismaz vēl vienu žurnālu. Autori ir, raksti arī un būtu vēl. Abonējami šogad neesam, jo nevaram garantēt savu iznākšanu,” atzinās Latvijas Universitātes (LU) žurnāla ”Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki” redaktore un LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonda vadītāja Ļubova Zīle. Līdz šim žurnālu finansēja LU kopā ar Latvijas Zinātnes padomi. 2010. gadam naudas nav. Zīles kundze cer ”kādu mazumiņu” tomēr savākt. Ja izdosies, šā gada pirmais numurs iznāks martā. Ļubova Zīle pati par žurnāla un fonda vadīšanu nekādu atalgojumu nesaņem, un vienīgais algotais darbinieks (alga Ls 100 mēnesī) ir cilvēks, kas nodarbojas ar žurnāla salikšanu un citiem tehniskajiem jautājumiem.

Žurnāls ”Latvijas Arhīvi”, ko izdod Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija, Latvijas Valsts vēstures arhīvs un Latvijas Arhīvistu biedrība, aizvadītajā gadā iznāca, lielākoties pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam. Šogad tā nebūs, jo valsts iestādes uz fonda naudu vairs pieteikties nevar. Vai ar žurnālu ”būs cauri”? ”No vienas puses, varētu sacīt, ka mēs savu darbību beidzam. No otras, mēs tomēr mēģināsim atrast naudu vismaz vienam numuram, vai iznākt kā gadagrāmata,” bilst izdevuma galvenā redaktore Valda Pētersone. Nav izslēgts, ka ”Latvijas Arhīvi” nākotnē iznāks tikai elektroniskā versijā, taču arī tam nepieciešamas zināmas finanses.

Vislielākās izdzīvošanas iespējas, šķiet, ir LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) izdotajam ”Latvijas Vēstures institūta žurnālam”. Izdevums garantētu valsts finansējumu pēdējos pāris gadus nav saņēmis, un grūtības tam nav nekas jauns. ”Pagājušajā gadā mēs iznācām daļēji uz pašu rēķina – vienkārši darbinieki paši vienojās, ka samazinās savas algas un honorārus, lai žurnāls varētu iznākt. Bet šogad būs grūtāk,” stāsta žurnāla redaktore Ineta Lipša. Cerības saistās ar valsts atbalstīto programmu ”Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)”. Vienīgi nav skaidrs, vai LVI projektiem no šā ”katla” kas atleks. Situācija solās būt skaidrāka tuvāk pavasarim. ”Ja naudu mums neiedalīs, tad žurnāla nebūs,” konstatē Lipša.

Saprotams, ka neviens akadēmisks vēstures izdevums nevar sevi atpelnīt. Tāpat diskutējams ir jautājums, vai trīs šāda veida žurnāli, par kuru eksistenci liela daļa valsts iedzīvotāju varbūt nemaz nezina, Latvijai nav pārāk liela greznība. Taču vismaz vienam ”virs ūdens” noturēties vajadzētu, jo akadēmisks vēstures izdevums ir vienīgā vieta, kur arheologiem un vēsturniekiem operatīvi publicēt savus darbus, paziņot par paveikto. LU doktorantam, lai saņemtu zinātnisko grādu, nepieciešamas piecas publikācijas. Kur vēstures doktorants tās dabūs, ja tam liegs tribīni? ”Tas ir jautājums: vai esam provinciāla valsts, kur ļaudis sēž kokos un ēd sēnes, vai tomēr ES zeme, kur zinātnē, tajā skaitā vēsturē, viss notiek, kur pētījumi atbilst laika garam,” uzsver Lipša. ”Tādi izdevumi uztur vēsturisko atmiņu, veido izpratni par vēsturi. Ideoloģijā, identitātē mēs vienmēr balstāmies uz vēsturi. Varbūt kāds pētījums vēsturē valsts drošībai dod pat vairāk nekā viena prezidenta vizīte!” atgādina LVI direktors Guntis Zemītis.

January 8, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: