Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Saglabāsim «Sievietes Latvijas» Itas Kozakevičas piemiņu!

Kad sabiedrībā eksplodē neapmierinātība ar «partiju un valdību», būtiski atšķirt jaunlaiku vēstures lappuses, un atcerēties cilvēkus, kas bijuši šīs brīvās un neatkarīgās Latvijas atjaunotāji. Viena no viņiem ir Atmodas laika izcilākā politiķe, Latvijas Tautas frontes (LTF) domes valdes locekle (1989.g.), tautas ievēlētā LR Augstākās Padomes deputāte (1990.g.), AP Prezidija locekle, Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētāja, Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāja, Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāja, tautas nominētā Sieviete Latvija ‘90 poliete Ita Marija Kozakeviča (1955 – 1990). Pirms pāris gadiem viņu Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nosauca par «Latvijas brīvības un neatkarības simbolu».

I.M.Kozakevičas piemiņa ir iemūžināta dokumentālajā filmā Ita (2005.g., Nora Ikstena, Harijs Beķeris) un Armanda Melnalkšņa grāmatā Zvaigznei tikai stunda (2004.g., Zelta graudi). Caur aculiecinieku stāstiem filma un grāmata rāda personību, kura sava mūža īsajā laikā pierādīja, ka iespējama intuitīva, tālredzīga sirds politika.

1989.gads bija bagāts ar Latvijas tautu vienojošiem notikumiem, kur viens no spilgtākajiem bija – 23.augustā notikušais Baltijas ceļš, kad rokās sadevās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautas, veidojot 600 km garu brīvības ķēdi. Iespējams, tas bija labs rosinājums Itai ne tikai aktīvi darboties LTF, lai Latvija drīzāk kļūtu brīva un neatkarīga valsts, bet arī darīt visu, lai atjaunotu Poļu savienību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka XX gs. 70.gados Rīgas poļi prata radīt savu nacionālo centru – Poļu kultūras klubu Polonēze, tāpēc bija reāla bāze, uz kuras to veidot.

1990.gada 18.marta Augstākās Padomes vēlēšanās Itu Mariju Kozakeviču kā LTF deputāta kandidāti ievēlēja 129.Jēkabpils vēlēšanu apgabalā, kur pretī bija interfrontes izvirzīts pārstāvis.

Balso par neatkarību

1990.gada 4.maijā visa Latvija dzīvoja līdzi notikumiem LR Augstākajā Padomē Rīgā, kur tika lauzti šķēpi par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Pēc vēlēšanu rezultātiem AP izveidojās divas frakcijas — uzvarējusī LTF (131 deputāts) un opozicionārā Līdztiesība (57 deputāti).

Kad tribīnē kāpa deputāte Ita Marija Kozakeviča, zālē iestājās absolūts klusums, jo viņa bija ieguvusi autoritāti sabiedrībā ar aktīvo darbošanos LTF, un, kā teica nesen Latvijas tautas ievēlētā Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, «Latvija vēl nebija ieguvusi neatkarību, kad Ita jau bija kļuvusi par pirmo diplomāti starp Latviju un Poliju». 1989.gada 30.novembrī Itas vadībā tika atjaunota Latvijas Poļu savienība, kas nodibināja «diplomātiskās attiecības» ar Polijas valdību. Ita bieži atkārtoja poļu dzejnieka Mečislava Romanovska spārnoto frāzi – par jūsu un mūsu brīvību!

Tāpēc, esot AP tribīnē, Ita īpaši uzsvēra, ka Latvijas Neatkarības deklarācija ir ne tikai parlamentārā vairākuma no LTF frakcijas un tās daudzo vēlētāju griba, bet tā ir arī vēsturiska nepieciešamība, aicinot pieņemt Latvijas Neatkarības deklarāciju «šodien, šeit, tagad un tādā veidā, kādā tā tiek piedāvāta». Pēc vairākuma balsojuma «par» un Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gada 4.maijā deputātiem pie AP ēkas uzgavilēja tūkstoši un dāvāja ziedus. Lielu tautas mīlestību saņēma arī deputāte Ita Marija Kozakeviča. Jo, kad vēlāk deputāti devās pie Brīvības pieminekļa nolikt tautas dāvātos ziedus, Itas rokās bija iespaidīgs puķu klēpis.

Sieviete Latvija

Ita tika izvirzīta par AP Prezidija locekli, viņai uzticēja vadīt arī AP Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisiju. Taču vislielākais pārsteigums polieti Itu gaidīja 1990.gada jūnijā, kad tautas aptaujā (ar vēstulēm, telefonbalsojumiem) viņa tika nominēta par Sievieti Latviju. Savā dzīvē viņa allaž bija devēja, gaiša, labestīga, ar izteiktu cieņu un mīlestību pret latviešu tautu, tāpēc zīmīgi un varbūt liktenīgi, ka tas augstais tituls tika piešķirts tieši viņai. Toreiz LTF laikraksta Atmoda galvenā redaktore Elita Veidemane, uzzinot, ka bez viņas, Aīdas Prēdeles, Ingunas Ēbeles un vēl pāris citām uz godpilno tautas virzīto titulu Sieviete Latvija ir arī Itas Marijas Kozakevičas kandidatūra, teica: «…tā var būt, tā būs tikai viņa. Tādi konkursi pie mums vairs nedrīkst notikt. Jo Ita ir vienīgā.» Tā arī ir, konkurss Sieviete Latvija vairs nenotiek. Itas tēls ļaužu atmiņā simbolizē tīrus, neaptraipītus Atmodas ideālus, personificē godīgu politiku, patiesu kalpošanu tautas brīvībai.

Pēdējo reizi

1990.gada oktobra nogalē piepildījās Itas senlolotā vēlēšanās nokļūt savā sapņu pilsētā Romā, jo viņai bija uzticēts pārstāvēt Latvijas poļus Pasaules poļu organizāciju vadītāju kongresā. Tur viņa nolasīja referātu par poļu situāciju Austrumeiropā, kas «saistīja vispārēju uzmanību». Taču 28.oktobrī Latviju sasniedza traģiska vēsts – Itas mūžs 35 gadu vecumā pēkšņi aprāvies Itālijā Tirēnu jūras viļņos… Lai gan vēl tagad viņas bijušie kolēģi un draugi teiks: «Ita taču bija laba peldētāja.»

Kad Itu 3.novembrī izvadīja no Jēkaba katedrāles un pa Rīgas ielām veda uz mūža mājām, bēru procesiju pavadīja ļaužu tūkstoši. Kā toreiz teica politiķis Mavriks Vulfsons, tik daudz cilvēku viņš atminas redzējis tikai vēl pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes bērēs…

Atvadu vārdi

Grāmatas Zvaigznei tikai stunda nodaļā Sāpju grāmata ievietotajos atvadu vārdos AP deputātei Itai Marijai Kozakevičai ir iespēja nojaust, kā tauta mīlēja savu AP deputāti – arī kā atsaucīgu, sirsnīgu un nesavtīgu cilvēku. Lasāmas arī deputātes palīdzes Silvijas Šimfas atmiņas: «Es Itu apbrīnoju: rīta cēlienu nostrādājusi Augstākā Padomē, pēc tam nobraukusi lielo ceļa gabalu līdz Jēkabpilij, viņa pieņēma un uzklausīja cilvēkus līdz vēlai nakts stundai. Turklāt situācijas un problēmas, ar kurām cilvēki nāca, bija sarežģītas un smagas, jo pats laiks toreiz (1990.gadā) bija grūts – naudas devalvācija, talonu sistēma, īpašumu dalīšanas epopeja, degvielas un kurināmā trūkums… Itas toreizējais fenomens sakņojās viņas cilvēciskajās īpašībās – tāpēc Ita bija pieņemama visdažādākajiem sabiedrības slāņiem – kā latviešiem, tā nelatviešiem, gan Rīgā, gan tālu ārpus tās, mazpilsētās un laukos.»

AP deputāte I.Kozakeviča uzklausīja citu likstas, cik spēja, palīdzēja, bet pati ar dzīvesbiedru zinātnieku Induli Strazdiņu dzīvoja vienistabas dzīvoklītī Rīgā… Vai varat iedomāties kādu šodienas deputātu mītam tik spiedīgos apstākļos?

Īstenota Itas iecere

Jau 1989.gadā pēc Itas ierosmes atvēra pirmās poļu klases Latvijā, kas padomju laikā tika slēgtas, lai gan 1930./1931.mācību gadā Latvijā darbojās 49 poļu skolas un ģimnāzijas. Interesanti, ka tieši Latvijas skolās ir mācījušies trīs nākamie Polijas prezidenti Gābriels Narutovičs Liepājā, Staņislavs Vojtehovskis Jelgavā un Ignacijs Moscickis Rīgā. Šobrīd Latvijā ir sešas (Jēkabpilī, Rēzeknē, Krāslavā, Daugavpilī, Rīgā) poļu skolas, kur mācās aptuveni 1500 skolēnu, divas no tām ir vidusskolas – Daugavpilī un 2003.gada 1.septembrī Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats iesvētīja jaunuzcelto Itas Kozakevičas vārdā nosaukto Rīgas poļu vidusskolu. Tādējādi Itas senlolotais sapnis piepildījies.

Darbs turpinās

Itas iesāktais darbs turpinās – aktīvi darbojas viņas vadībā 1988.gada 30.novembrī dibinātā, tagad Itas Kozakevičas vārdā nosauktā Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kurā apvienojušās 20 Latvijā dzīvojošu tautību biedrības un savienības.

2001.gadā Polijas valdība I.M.Kozakevičai pēc nāves piešķīra augstāko apbalvojumu – Komandora krustu ar ordeņa par nopelniem Polijas labā zvaigzni. Apbalvojums tika svinīgi pasniegts Itas mātei Ritai Kozakevičai.

Poļu mākslinieks Eugeniušs Kozaks atsūtīja Itas piemiņai izgatavotu bronzā kaltu plāksni: «Un gaismas stars, ko saule metusi šalcošā jūrā, neslīkst, bet gan pārtop varavīksnē un atpakaļ debesīs, no kurienes nācis, atgriežas.» Bet biedrības Inflanty Rīgā mērķis ir panākt, lai Itu Mariju Kozakeviču pēc nāves apbalvotu ar Latvijas augstāko apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordeni, kas piešķirts citiem AP deputātiem, kuri 1990.gada 4.maijā balsoja par LR Neatkarības deklarāciju.

I.M.Kozakeviča nav saņēmusi nevienu Latvijas valsts apbalvojumu, tik tautas mīlestību, kuras augstākais novērtējums ir nominācija Sieviete Latvija, un ziedi, joprojām pēc gandrīz 20 gadiem, viņas atdusas vietā Rīgā…

Ziedosim piemiņas saglabāšanai

Nākamgad 2010.gadā bijušai tautas vēlētai AP deputātei Itai Marijai Kozakevičai apritēs dzīves 55. un nāves 20.gadadiena, kā arī tiks svinēta Latvijas Poļu savienības 20.jubileja.

Latvijas Poļu savienības valdes priekšsēdētāja Vanda Krukovska informē, ka 2010.gada ievērojamos datumus nolemts sagaidīt ar savienības dibinātājas I.M.Kozakevičas atdusas vietas māksliniecisko renovāciju, kam nepieciešami aptuveni 6000 latu. Savienība ar saviem finansiālajiem līdzekļiem jau parūpējusies par tēlnieces Ligitas Franckēvičas-Ulmanes veidoto pieminekli. Tā pakājē iekaltie vārdi: «Nenāciet raudāt, nāciet spēkus smelties. Latvija Tevi atceras» netieši aicina darīt visu, lai viss tiktu paveikts godam.

Taču Poļu savienībai nepietiek finansiālo līdzekļu, lai paveiktu visus iecerētos darbus, tāpēc atvērts ziedojumu konts Latvijas Krājbankā – LV 64 UBAL 3600162034006 (latos) un LV 75 UBAL 3600162034002 (USD) – ar norādi Itas Marijas Kozakevičas piemiņai.

Latvijas Poļu savienība izsaka pateicību ikvienam, kuram ir dārga izcilās Latvijas politiķes un Sievietes Latvija I.M.Kozakevičas piemiņa.

January 14, 2010 - Posted by | Atmodas_laiks, PSRS sabrukšana

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: