gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Padomju orgāni trimdas latviešus centās izmantot propagandas mērķiem

Antonijs Zunda, Latvijas Avīze

Tāda iestāde kā Ārlietu ministrija (ĀM) pastāvēja arī Latvijas PSR. Tikai toreizējās ĀM galvenais uzdevums bija nevis veidot attiecības ar citām valstīm, bet gan nomelnot un šķelt latviešu trimdas organizācijas, ”apstrādāt” Rietumos dzīvojošos latviešu rakstniekus, mūziķus un sabiedriskos darbiniekus.

Parasti uzdevumu kontaktēties ar trimdas inteliģenci uzticēja kādam no Latvijas PSR Ārlietu ministrijas piekomandētam darbiniekam. PSRS vēstniecībā Stokholmā 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā šāds uzdevums bija vēstniecības atašejam, agrākajam Latvijas un ārzemju kultūras sakaru biedrības atbildīgajam sekretāram Leonīdam Rimjanam. Viņa uzmanības lokā Zviedrijā nonāca dramaturgs Mārtiņš Zīverts un dziedātājs Alfrēds Vinters.

”Cietais” Zīverts

Arhīvā glabātās Rimjana atskaites liecina, ka PSRS vēstniecības atašejs 1958. un 1959. gadā vairākkārt tikās ar Mārtiņu Zīvertu, mēģinot viņu pierunāt atbraukt uz Latviju ciemos, kam pēdējais sākumā it kā piekritis. Zīverts izteicies, ka viņam nav principiālu iebildumu, lai atgrieztos uz pastāvīgu dzīvi Latvijas PSR, bet ka to pašlaik neļaujot ”tur esošie apstākļi”. Uz Rimjana lūgumu konkretizēt iebildumus Zīverts paskaidroja, ka Latvijā viņam būtu jāstrādā ”partijas vadībā un kontrolē, pildot tās uzdevumus”. Zīverts arī atgādināja par spiedienu un draudiem, ko viņš 1941. gada padomju periodā Latvijā izjutis no rakstnieka Arvīda Griguļa, gatavojoties latviešu literatūras dekādei Maskavā. Zīverts bija pārliecināts, ka viņu no izsūtījuma uz Sibīriju paglābis Vilis Lācis. Atgriežoties pie jautājuma par situāciju Latvijā, Zviedrijā dzīvojošais literāts norādīja, ka nav nekādu garantiju, ka padomju režīms viņu pēkšņi nepasludinās, piemēram, ”par amerikāņu spiegu”. Rimjans centās nomierināt Zīvertu, uzsverot, ka Latvijā viņu visi ļoti ciena un ka viņš nepareizi izprotot rakstnieka misiju Latvijas PSR. Lai mazinātu aizdomas, viņš ieteica Zīvertam atbraukt uz Latviju un tikties ar draugiem un paziņām. Atbildot uz šo ierosinājumu, Zīverts paziņoja, ka latviešu kino režisors Voldemārs Pūce savulaik no Vācijas Federatīvas Republikas atgriezies Latvijā, bet apcietināts un pazudis. (V. Pūci arestēja 1948. gadā un piesprieda 25 gadus stingrā režīma nometnē Sibīrijā kā ”dzimtenes nodevējam” – red.).

Rimjans savā pārskatā atzīmēja, ka Zīverts sarunās ļoti aizstāvējis Rietumu demokrātiju un brīvības, kas nodrošinātas šajās valstīs, un kritizējis Padomju Savienību par režīmam nepieņemamā dzejnieka Borisa Pasternaka vajāšanu.

1959. gada pavasarī Latvijas PSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš nosūtīja vēstuli Zīvertam ar priekšlikumu atgriezties dzimtenē un strādāt Dailes teātrī. Pēc vēstules saņemšanas 22. aprīlī atkal notika Zīverta saruna ar Rimjanu. Tās laikā dramaturgs paziņoja, ka uz Latviju tomēr nebrauks. 27. maijā padomju vēstniecības atašejs kārtējo reizi mēģināja pierunāt Zīvertu braukt uz Rīgu un apsprieda ar viņu jautājumu par latviešu Kultūras fonda ASV piešķirto 500 dolāru lielo prēmiju. Zīverts izteicās, ka prēmiju vēl nav saņēmis. Rimjans tikmēr centās uzzināt Zīverta jaunākās lugas ”Pēdējā laiva” saturu, uz ko tas atteicis, ka lugai ir pretpadomju raksturs un ka padomju režīms tajā pielīdzināts fašistiskajam režīmam.

1960. gada 12. februārī Rimjanam bija jauna tikšanās ar Zīvertu. Atskaitē par to viņš atzīmē, ka saruna bijusi ļoti asa un tās laikā Zīverts ”aizstāvējis buržuāzisko nacionālistu uzskatus par Latvijas rusifikāciju”. Zīverts paziņoja, ka nevar būt nekādas runas par viņa braucienu uz Dziesmu svētkiem Latvijā. Dramaturgs arī paziņoja, ka latviešu trimdinieki boikotēs PSRS vēstniecības organizētos padomju filmu seansus Stokholmā.

Maskava dod norādes

Kā redzams, PSRS iestāžu mēģinājums 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā atvilināt pazīstamo dramaturgu Mārtiņu Zīvertu uz Rīgu izgāzās. Bet tas nenozīmēja, ka darbs ar ievērojamākajiem trimdas pārstāvjiem pārtrūktu. Šajā laikā PSRS vēstnieks Zviedrijā N. Voinovs nosūtīja vēstuli Latvijas PSR ārlietu ministram Jānim Ostrovam, kurā izteica konkrētus priekšlikumus, kā aktivizēt darbu latviešu emigrantu vidū Zviedrijā: sagatavot kinožurnālu par diriģenta Leona Reitera un citu pazīstamu latviešu kultūras darbinieku dzīvi pēc atgriešanās dzimtenē; izveidot fotoizstādi par ikdienas cilvēku darbu un sadzīvi Latvijas PSR, kultūras pasākumiem; izplatīt latviešu mītnes valstīs Rietumos Latvijas PSR izdotas skaņuplates; sekmēt emigrantu tūrisma braucienus uz Latvijas PSR; sūtīt tūristu grupas no Latvijas uz Zviedriju; organizēt pazīstamu cilvēku uzstāšanos trimdas organizētajos pasākumos u. c. Vēstnieks Voinovs akcentēja domu, ka visiem pasākumiem jābūt vērstiem ”uz latviešu buržuāzisko nacionālistu darbības Zviedrijā atmaskošanu”.

Vairāku gadu garumā pārliecināt apmeklēt Latviju PSRS vēstniecība Zviedrijā mēģināja pazīstamo estrādes dziedātāju Alfrēdu Vinteru. Sarunās ar vēstniecības darbiniekiem 1959. gada janvārī Vinters izteicās, ka būtu gatavs doties uz Latviju jau martā. Bet, kā liecina ziņojums par tikšanos ar Vinteru februārī, viņš savus plānus bija mainījis, jo atrada izdevīgu darbu kādā Stokholmas klubā. Neskatoties uz atteikumu, PSRS vēstniecība turpināja attīstīt kontaktus ar pirmskara Latvijā populāro dziedātāju. Vēstnieks Voinovs 24. februāra vēstulē LPSR ārlietu ministram Ostrovam un kultūras ministram Kalpiņam ieteica Vintera pievilināšanas programmu: organizēt Alfrēda Vintera dziesmu pārraides Latvijas radio; publicēt laikrakstā ”Dzimtenes Balss” dziesmas ”Lai dziesma mūs vieno” notis un vārdus; ievietot laikrakstā ”Literatūra un Māksla” pozitīvu recenziju; noslēgt ar Vinteru līgumu par tiesībām viņam izplatīt Latvijas PSR izdotās estrādes dziesmu skaņuplates; organizēt pozitīvu radioklausītāju atsauksmju nosūtīšanu dziedātājam.

1959. gada 13. aprīlī notika kārtējā Vintera tikšanās ar PSRS vēstniecības atašeju Rimjanu, kuras laikā dziedātājs sūdzējās, ka latviešu trimdas atsevišķu organizāciju pārstāvji viņam pārmetot kontaktus ar dzimteni un dziesmu atskaņošanu Latvijas radio. Rimjans savā ziņojumā norādīja, ka uz Vinteru tiekot izdarīts spiediens (viņu apsaukājot par komunistu), bet viņš tomēr neatsakās no domas par braucienu uz Rīgu.

Atašejs tāpat atzīmēja, ka Vinters pozitīvi vērtējot rakstus ”Dzimtenes Balsī”, kuros atmaskotas ”mahinācijas”, ko veikuši agrāki latviešu leģiona virsnieki Vilis Janums, Vilis Hāzners un citi ”Daugavas vanagu” pārstāvji.

Pateicīgais Vinters

Iepriekšminētā informācija liecina, ka PSRS vēstniecības darbam ar Alfrēdu Vinteru tomēr bijuši rezultāti. To apstiprināja ministra Ostrova 22. maija vēstule PSRS vēstniekam Stokholmā, kurā atzīmēts: kaut arī ”A. Vintera dziesmiņu mākslinieciskā vērtība ir maza”, darbs ar viņu jāturpina politisku apsvērumu dēļ. Bija nolemts nosūtīt uz Stokholmu Latvijas radio klausītāju pozitīvās atsauksmes par Vintera dziesmu pārraidēm.

1. augustā atkal notika Vintera tikšanās ar PSRS vēstniecības atašeju Rimjanu, un šoreiz klāt bija arī Latvijas PSR Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājs Indriķis Lēmanis. Ziņojumā atzīmēts, ka tā notikusi lietišķā tonī. Vinters paziņojis, ka viņš oktobra beigās gatavs doties uz Rīgu, vienlaikus izsakot lūgumu organizēt koncertturneju visā Latvijā. Lēmanis apsolīja, ka pirms Vintera ierašanās Latvijā radio atkal pārraidīs viņa dziesmas, par ko honorārs tikšot nodots dziedātāja mātei, kas dzīvoja Rīgā.

To, ka darbs ar estrādes mūziķi tiešām notika augstā līmenī, liecina ne vien Latvijas PSR ārlietu ministra, bet arī kultūras ministra Kalpiņa piesaistīšana. Procesu Stokholmā savukārt uzraudzīja PSRS vēstnieks Voinovs. 1959. gada 30. septembrī Kalpiņš vēstulē Voinovam rakstīja, ka Vintera uzņemšanai Rīgā viss sagatavots. LPSR Valsts filharmonija gatava organizēt koncertturneju un maksāt 1000 rubļu lielu honorāru par katru koncertu. Ministrs tāpat rakstīja, ka Vinteram un viņa sievai tiks apmaksāta uzturēšanās viesnīcā un ceļa izdevumi. Oktobra sākumā Vintera ”projektā” vēl tika piesaistīts PSRS vēstniecības Zviedrijā atašejs, PSRS Valsts drošības komitejas kadru virsnieks Gunārs Lapiņš (1961. gada pavasarī Zviedrijas valdība viņu par spiegošanu izraidīja).

9. oktobra tikšanās laikā Vinters sirsnīgi pateicies Indriķim Lēmanim par to, ka tas apciemojis viņa māti un nodevis honorāru. Tika precizētas dažas tehniskās detaļas par to, kā notiks koncertturneja. Dziedātājs kārtējo reizi izteica vēlmi saņemt padomju iestāžu oficiālu atļauju Latvijas PSR estrādes mākslinieku skaņdarbu izdošanai un tirgošanai Rietumos. Arī šajā jautājumā Vinters saņēma lielu pretimnākšanu.

Arhīvu dokumenti liecina, ka Vinteram tika atvēlēta diezgan svarīga loma PSRS iestāžu darbā ar latviešu trimdiniekiem Zviedrijā. Tomēr iecerētajā laikā – 1959. gada oktobrī – Vinters Rīgā neieradās. Viņa vizīti pārcēla uz 1960. gada jūniju. Bet arī šoreiz tā nenotika. Pirmo reizi dziedātājs apmeklēja Rīgu 1962. gadā. Kaut arī darbā ar Vinteru bija atsevišķas aizķeršanās, PSRS vēstniecība kopumā jutās gandarīta, ka mākslinieks uztur dialogu un ir gatavs atbalstīt trimdas sakarus ar Latvijas PSR. 1960. gada 8. aprīlī notikušās tikšanās laikā Vinters izteica vēlmi organizēt Stokholmā sava veida ”kultūras sakaru klubu ar tautiešiem dzimtenē”. Viņš kārtējo reizi lūdza atļauju pārdot Rīgā izdotās skaņuplates rietumvalstīs dzīvojošiem latviešiem, bija gatavs veidot Latvijas PSR rakstnieku darbu bibliotēku Stokholmā, organizēt izstādes un demonstrēt kinofilmas. Rimjans savā atskaitē uzsvēra: Vinters viņam paziņojis, ka nebaidoties no ”latviešu emigrācijas pretpadomju organizāciju līderu uzbrukumiem”.

Alfrēds Vinters līdz savai nāvei 1976. gadā vairāk nekā desmit reižu apmeklēja Latvijas PSR, sniedzot vienu oficiālu un vēl virkni puslegālu koncertu.

February 26, 2010 Posted by | KGB, Vēsture, čeka | Leave a comment

   

%d bloggers like this: