gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Turkmenbaši izraudzīsies vietu, kur novietot piemiņas zīmi Kārlim Ulmanim

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=73648

Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda valdes priekšsēdētāja Mirdza Stirna, tēlniece Arta Dumpe un arhitekts Laimonis Šmits 7. martā dosies uz Turkmenistānas pilsētu Turkmenbaši (bijusī Krasnovodska), kur 1942. gadā datēti pēdējie Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa nopratināšanas protokoli apcietinājumā, lai izraudzītos vietu, kur prezidentam novietot piemiņas zīmi. Pieminekli paredzēts atklāt 133. Kārļa Ulmaņa dzimšanas gadadienā, šā gada 4. septembrī.

”Ārprāts, kas darīts ar valstsvīru, kurš godīgi kalpojis savai tautai! Nav dzirdēts, ka citur pasaulē tā būtu nobēdzināta kāda prezidenta kapa vieta. Tā meklēta vairākus gadus, diemžēl nesekmīgi. Lai arī kā nelabvēļi censtos, latviešu tautas cieņu pret Kārli Ulmani neviens nav spējīgs iznīcināt. Pieminekli novietosim ar skatu uz Latviju, aizvedīsim arī zemi ar dzintara gabaliņiem. Kara laikā prezidentu pārvietoja no Vorošilovskas, kur tuvojās nacisti, uz Krasnovodsku, lai viņu neatbrīvotu. Varbūt piemiņas vietu ierādīs tur, kur Kārlis Ulmanis izkāpa no baržas jūras krastā,” spriež Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda valdes priekšsēdētāja Mirdza Stirna, kura aktīvi organizē piemiņas zīmes veidošanu un ziedojuma vākšanu.

”Piemiņas zīmei vajadzētu būt prestižā vietā, iespējams, tas var būt topošais pilsētas dārzs. Tad tajā izveidosim mazu latvisku saliņu,” apņēmīgi teic arhitekts Laimonis Šmits.

Pieminekļa pamatā būs tēlnieka Kārļa Zāles 30. gadu beigās veidotais krūšutēls, kas bija paredzēts Latvijas Universitātei, bet nav saglabājies. To pēc fotogrāfijas izgatavos tēlniece Arta Dumpe (autore arī Lestenes Brāļu kapu memoriālam, Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim Jelgavā u. c.).

”Piemiņas zīme taps kā mazs ansamblītis. Postaments iecerēts slīpētā granītā, kurā izkalšu Latvijas karogu. Vēl nav skaidrs, vai prezidenta galvu veidošu no granīta vai bronzas, tas būs atkarīgs no ierādītās vietas. Fonā – divas strēles, kas simbolizē sašķelto pasauli. Augstākā strēle varētu būt apmēram 2,5 m augsta. Protams, granītam vajadzētu būt no Latvijas,” uzskata tēlniece Arta Dumpe.

***

Uzziņa

Līdz šā gada 25. februārim bija saziedoti Ls 4200, $ 2667. Lēšams, ka pavisam būtu nepieciešami apmēram Ls 25 000, ceļam un pieminekļa uzstādīšanai – apmēram 4,5 tūkstoši eiro.

Precīzi aprēķini tiks veikti tad, kad sadarbībā ar Turkmenbaši pilsētas pārstāvjiem būs notikusi vienošanās par precīzu piemiņas zīmes atrašanās vietu.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=73648

March 1, 2010 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Kārļa Ulmaņa dokumentu lietā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=73646

Šķetinot lietu, kā Saeimas seifā starp Augstākās padomes (AP) dokumentiem vairāk nekā desmit gadu visu aizmirsta varēja atrasties pirmskara Latvijas valsts pēdējā vadītāja Kārļa Ulmaņa diplomātiskā pase un citas vēsturiskas liecības (sk. “LA” 20.II), puslīdz droši var teikt, ka tās tikušas atsūtītas no Maskavas 1993. gadā un adresētas toreizējai AP vadībai.

Kaut sākotnēji šķita, ka dokumentu atgūšana varētu būt notikusi ar agrākā Latvijas Vēstures institūta direktora Induļa Roņa rokām, pats akadēmiķis sarunā uzsvēra, ka dokumentus uz Latviju nav vedis un pats jūtas pārsteigts par oriģinālu atrašanu. I. Ronis 90. gadu sākumā darbojās AP komisijā, kas bija izvirzījusi mērķi noskaidrot K. Ulmaņa dzīves pēdējo posmu. Vēsturnieks šajā sakarā vairākas reizes apmeklēja Krievijas Federācijas Drošības ministrijas, tagadējā Federālā drošības dienesta (FDD), arhīvu. Roņa kungs atceras, ka tā varētu būt bijusi 1993. gada vasara, viņa pēdējais Maskavas brauciens, kad arhīvā pienācis kāds šā arhīva darbinieks, ar kuru tam bijušas draudzīgas attiecības, un sacījis, ka “priekšniecība pieņēmusi lēmumu atdot Ulmaņa dokumentus”. “Es jau nopriecājos, ka tūlīt man dos, bet viņš teica: ne, ne, mēs sūtīsim oficiāli.”

Kā jau ziņots, pagājušajā gadā K. Ulmaņa dokumentus uzgāja Saeimā starp AP sekretāra un vēlākā Latvijas vēstnieka Krievijā un Lielbritānijā Imanta Daudiša papīriem. Tie bija dokumentos, kurus pēc I. Daudiša nāves 2002. gada aprīlī nonesa Saeimas pagrabā un noglabāja kādā seifā. Patlaban vērtības jau atrodas Latvijas Valsts arhīvā.

Daudiša rīcībā

Var pieņemt, ka dokumenti uz Latviju tika sūtīti pa diplomātisko pastu, bet tikpat labi tie varēja no Maskavas vispirms nonākt tā brīža Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Raņņiha rokās ar uzdevumu tos nodot tālāk. I. Ronis apšauba, vai 1993. gadā sūtījums būtu adresēts tieši Imantam Daudišam, jo viņš pēc subordinācijas ieņēmis salīdzinoši zemu pakāpi. Drīzāk saņēmējs varēja būt toreizējais Latvijas AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Šo versiju neapstiprina Saeimas deputāte Karina Pētersone (LPP/”LC”). Viņa sešus gadus nostrādājusi par A. Gorbunova sekretāri un tādu sūtījumu Latvijas parlamenta vadītājam neatceras, toties atzina, ka reiz I. Daudišs patiesi rādījis K. Ulmaņa dokumentu kā piemēru, pēc kāda būtu jāizgatavo atjaunotās Latvijas diplomātiskās pases. K. Pētersone kategoriski noraida viedokli, ka I. Daudišam 90. gadu sākumā AP hierarhijā būtu nosacīti “zema pakāpe”: “Visa ienākošā sarakste lielā mērā gāja caur viņa rokām. Daudišs vadīja AP komisijas gan Latvijas pasu un citu personu apliecinošu dokumentu izstrādāšanai, gan Latvijas naudaszīmju izgatavošanai, līdz ar to bija ietekmīga persona.” “Daudišs bija aktīvs cilvēks,” piekrīt Saeimas kancelejas direktora vietnieks parlamentārajos jautājumos Guntis Beņķis, kurš atceras AP sekretāra darbības laikus, taču diemžēl neko tādu, kas palīdzētu atšķetināt šo stāstu. Cilvēku, kas ar šo lietu bija tieši saistīti, vairs nav. Tajā skaitā I. Daudiša palīdzes, kinooperatora Jura Podnieka atraitnes Elgas Podnieces.

Nav arī vairs Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāra un vēlākā Latvijas politiķa Ivara Ķezbera (1944 – 1997), kuru kā iespējamo zinātāju piesauca gan vēsturniece Ilga Kreituse, gan Indulis Ronis. “Tur Daudišs varēja būt organizators, bet Ķezbers aizkulisēs stāvēja,” bilda I. Ronis. Abas nu jau mirušās personības nāca no padomju nomenklatūras aprindām, pazina tās pārstāvjus un varēja izmantot savus sakarus Maskavā.

Saeimā drošāk?

Diemžēl neko būtiski jaunu pavēstīt nevarēja arī bijušais Latvijas vēstnieks Maskavā Jānis Peters. Viņš aizrāda, ka pozitīva loma dokumentu atgūšanā varētu būt bijusi 1991./1992. gada situācijai, kad PSRS VDK un struktūru, kas mantoja tās funkcijas, vadīja baltiešiem draudzīgais Vadims Bakatins. “Tobrīd, pēc 1991. gada augusta puča, Lubjankas arhīvā bija absolūta brīvība,” atgādina Peters. Caur šo “caurumu” toreiz varēts tikt pie tādiem čekas dokumentiem, kas agrāk pētniekiem nebija ne sapņos rādījušies. Vēsturniekiem beidzot ļauts ieskatīties represēto Latvijas politisko un militāro valstsvīru lietās.

Teorētiski par pases atgriešanos kādu liecību būtu varējis sniegt Kārļa Ulmaņa brāļa Jāņa mazdēls, Latvijas prezidents no 1993. līdz 1999. gadam Guntis Ulmanis. Tomēr viņa sekretāre Eva Eihmane norādīja, ka prezidentam šajā lietā nekādu komentāru neesot un Guntis Ulmanis arī neko tādu neatceroties.

Jautājums, kas tā arī paliek un, iespējams, paliks bez konkrētas atbildes: kādēļ gan Imants Daudišs ne 1997. gadā, noliekot Saeimas sekretāra pilnvaras, ne arī vēlāk, jau būdams diplomāts, neatdeva unikālos Kārļa Ulmaņa dokumentus arhīvam? Kādēļ glabāja tos Saeimā? Varbūt uzskatīja to par drošāko vietu?

March 1, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: