gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Deja vu pirms 16.marta Jeb „Atrodiet desmit atšķirības!”

Aija Cālīte-Dulevska
Pirms četriem gadiem uzrakstīju un nopublicēju tādu garāku sacerējumu par to, cik negaidīts parasti ierodas 16.marts, cik nedroši paužam savu viedokli jautājumā par leģionāriem, cik vārga ir valsts propaganda ārvalstīs šajā jautājumā. Un cik ļoti mums bail. No…Jā, no kā.

Un šodien Latvijas Radio 1 atkal dzirdu: ko lai darām ar Latvijas tēlu pasaulē 16.marta sakarā? Kā pierādīt, ka neesam neonacisti, ka Latvijā visus neatkarības gadus nenotiek fašisma atdzimšana. Ko teikt Rīgas mēram Nilam Ušakovam, lai argumentētu, kāpēc joprojām 16.marts mūsu vēsturiskajā atmiņā sāp un smeldz, ka jebkādi aizliegumi šajā sakarā lielu latviešu daļu aizvainos, pazemos.

Pa šiem četriem gadiem ir arī pārmaiņas. Tapusi Edvīna Šnores filma „Padomju stāsts”. Vilis Daudziņš un Alvis Hermanis radījuši izcilo stāstu “Vectēvs”. Krievija nedaudz, tikai pavisam nedaudz pieklusinājusi savu retoriku „neofašisma” sakarā. Nu ja, par dažiem leģionāriem arī mazāk – Melburnas nespējnieku namā miris arī mūsu vectēvs, mans vīratēvs, kurš karā pavadīja tieši vienu dienu, redzēja mirstam savus draugus, tika ievainots un nekad mūžā vairs neieraudzīja savu māti un tēvu. Bet citādi?.. Nu, ieskatieties četrus gadus senā rakstā un atrotiet 10 atšķirības no šodien notiekošā.

2006. gada 16.martā, „Latvijas Avīzē” Kāpēc padodamies propagandas karā?

Tiklīdz pavīd pirmās, vēl neskaidrās ziņas, ka leģionāru pieminētāji šajā dienā kaut ko iecerējuši, seko Krievijas ārlietu resora un citu tās darbības sfērā esošu personu sašutuma vilnis: “Latvijā atkal pa ielu maršēs neonacisti!” Valstsvīru publiska taisnošanās, plašsaziņas līdzekļu sarosīšanās, strīdi, tiesu darbi… Apbrīnojama vienveidība gadu no gada.

Šīs vienveidības dokumentāls apliecinājums ir, piemēram, “BBC News” ziņas no Latvijas leģionāru piemiņas dienas sakarā. Palasīju, ko BBC raksta laikā no 1998. līdz 2005. gadam. Iespējams, autori ir dažādi, bet teksts ir tik līdzīgs, ka varētu domāt – tas vienkārši pārkopēts no iepriekšējā gada arhīva. Izceļas vienīgi 2000. gads, kad apsūdzības par kara noziegumiem tika celtas Konrādam Kalējam. Tad par Latviju gan leģionāru, gan kara noziegumos apsūdzēto sakarā rakstīts vairāk un asāk.

Kādi ir galvenie motīvi, kas uzsvērti šajos rakstos? Pirmkārt, “leģionāri bijuši nacistu elites vienībās, kuras zvērējušas uzticību Hitleram”, karojot pret PSRS armiju, tātad arī pret tās sabiedrotajiem britiem. Otrkārt, leģionāri esot “nacisma ideoloģijas atbalstītāji” un viņu lietu turpina “jaunie latviešu radikālie nacionālisti”. Treškārt, Latvijā tomēr esot spēki, pārsvarā – krievvalodīgā kopiena, kas, “glābjot valsts godu”, rīko antifašistiskas demonstrācijas. Parasti tiek uzsvērts, ka valsts galvenās amatpersonas norobežojas no šiem notikumiem, bet kādreizējā Nacionālo bruņoto spēku komandiera Jura Dalbiņa atbrīvošana no amata bija atsevišķas ziņas vērta.

Šie stāstiņi ir tik īsi, ka tajos nav vietas vēsturisku detaļu izklāstam par latviešu leģionu formēšanas gaitu, par “brīvprātības” dažādajām sejām, par iemesliem, kādēļ jaunie puiši nonāca vācu armijas rindās, par šucmaņiem un ebreju šāvējiem. Viss sajaukts vienā putrā, izdekorēts ar pāris stereotipiem, un gatavs! Ja tā raksta pat diezgan neitrālā britu BBC, kādu vēsturisko patiesību varam gaidīt no Krievijas medijiem? Skandalozā filma “Baltijas nacisms”, pret kuras vēsturiskajām aplamībām, kas pielietotas propagandas mērķu sasniegšanai, ļoti asi izteicās Latvijas Vēsturnieku komisija. Bet tiesībsargājošās institūcijas gan nedomā, ka melu izplatīšana par Latviju kaut kā varētu veicināt naida izpausmes sabiedrībā.

Šis aplis šķiet kā nepārraujama tērauda stīpa ap koka mucu. Bet vai tiešām ir tā, kā 2000. gada martā BBC žurnālistiem sacīja Nils Muižnieks: “Kaitējums Latvijas valsts starptautiskajam prestižam jau nodarīts, Latvija iekritusi ar seju dubļos. Un nu arī turpmāk veterāni maršēs, kameras filmēs… No valstiskā viedokļa tas ir murgs.”

Vienmēr gatavi norobežoties

To, ka arī šogad pienāks 16. marts, mēs zinājām jau pagājušā gada 17. martā, nākamajā dienā pēc tam, kad “antifašistiskā karnevāla” dalībnieki, TV kameru priekšā vārtoties pa zemi un bļaujot “Fašizm ņe proiģot!” (“Fašisms netiks cauri”), bija sacēluši visskanīgāko traci pēdējo septiņu gadu leģionāru piemiņas dienas vēsturē.

Vēlējos uzzināt, kādus priekšdarbus 16. marta sagaidīšanai veic Ārlietu ministrija un Latvijas institūts.

ĀM preses centrā man paskaidroja, ka galvenais priekšdarbs ir ministra Arta Pabrika 15. februārī izplatītā oficiālā valsts nostāja, kas ir saistoša visām Latvijas vēstniecībām pasaulē: “Latvijai kā demokrātiskai valstij ir nepieņemama jebkāda totalitāra ideoloģija. (..) Mēs kategoriski nosodām holokaustu un genocīdu, un šo ideju turpinātāju izpausmes un aktivitātes. (..) Latvijā radikāļi atkal cenšas paust savas idejas 16. martā. Labējie un kreisie radikāļi ar savām darbībām cenšas diskreditēt Latviju starptautiski. Vieni gatavojas kārtējo reizi apliecināt, ka ir gatavi dot visu Latvijai, arī jaunas problēmas. Otri gatavojas kārtējo reizi tiražēt propagandu, piedēvējot latviešiem fašismu.”

Norobežošanās pozīcija tātad gatava. Vēlējos uzzināt, vai domāts, kā sadarboties ar ārvalstu žurnālistiem, kuru klātbūtne šajā laikā būs neizbēgama. Tas gan nav plānots. Bet sadarbība (preses konference, brīfings) ar kādu no 82 Latvijā akreditētajiem mediju pārstāvjiem savlaicīgi neesot iespējama tādēļ, ka ministrijai nav zināms, kuri žurnālisti Latvijā dzīvo pastāvīgi. Toties ministrijas mājas lapā esot pieejama izsmeļoša informācija par leģiona vēsturi.

Pēc ilgākas meklēšanas arī es atrodu, kur trijās valodās izlasāms plašs, dokumentāli precīzs, argumentēts vēstures zinātņu doktora Ineša Feldmaņa apcerējums un īsāks, konspektīvāks vēsturnieku Valtera Nollendorfa un Ulda Neiburga raksts. Iespējams, tie būtu izcili referāti vēsturnieku konferencēs, bet diemžēl ar žurnālistu darba specifiku neviens nav rēķinājies: ja informācija pasniegta sarežģītā formā, neizceļot būtiskāko, nepapildinot to ar precīzām atbildēm uz “kas? kur? kad? kāpēc?”, daudz tādu ārzemju žurnālistu – Latvijas vēstures entuziastu, kas raksies cauri zinātņu doktoru sacerējumiem, var arī neatrasties.

Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš uzskata, ka jautājums par leģionāru piemiņas dienu ir sensacionalizēts, un viņš nedomā, ka LI 16. martam vajadzētu īpaši gatavoties, jo tas tam tikai pievērstu pastiprinātu uzmanību. “Jāredz, kas būs,” saka LI direktors. Sarunas ar ārvalstu diplomātiem viņam likušas domāt, ka citās zemēs interese par 16. martu jau noplok un drīz tā varētu pazust pavisam – ja nenāktu “izaicinājumi no Krievijas”. Institūta mājas lapā ir informācija par Latvijas vēsturi, bet stāsts par leģionāriem izpaliek. O. Kalniņš sola, ka īsi pirms 16. marta LI izdošot jaunas faktu lapas, kur īsi un saprotami tikšot izskaidroti galvenie notikumi, kas saistās ar šo datumu un latviešu leģionāriem. LI darbiniece paskaidroja, ka arī viņi ar žurnālistiem strādā tikai tad, kad informācija tiekot lūgta, bet paši to nevienam nepiegādājot, un arī viņa nezināja, kuru valstu mediju pārstāvji pastāvīgi strādā Latvijā.

Pa to laiku Eiroparlamentā Tatjana Ždanoka un “PCTVL” kopš februāra sākuma paguvuši izplatīt jau divas vēstules par “neonacisma atdzimšanu Latvijā”. Ģirts Valdis Kristovskis deputātiem savukārt nosūtījis īsu, koncentrētu, argumentētu paskaidrojuma vēstuli, lai tā censtos apturēt neapturamo – dezinformācijas plūdus par mūsu valsti.

Akadēmisms neder, uzrunā cilvēcība

Papētot, kādu informāciju par leģionāriem iespējams atrast svešvalodās, sapratu, ka par grāmatu trūkumu nu gan vairs sūdzēties nevajadzētu. Pērnvasar angļu valodā tika izdots pamatīgs rakstu krājums “Latvijas apslēptā un aizliegtā vēsture. 1940. – 1991.”, kuru ar EP deputātu Alda Kušķa un Valda Dombrovska gādību finansēja Eiroparlamenta Tautas partiju politiskā grupa. Nupat atvēršanas svētki bija grāmatas angļu izdevumam “Latvijas vēsture. XX gadsimts”, kura publicēta ar Ārlietu ministrijas atbalstu. Ir arī citi rakstu krājumi, zinātniski darbi, ir Ineša Feldmaņa, Kārļa Kangera, Andrieva Ezergaiļa, Ulda Neiburga un citu regulārais pētniecības darbs. Tomēr ar pamatīgu, akadēmisku pieeju acīmredzot ir par maz, lai pārtrauktu absurdo riņķadanci ap šo vēstures datumu Latvijas vēsturē. Turklāt Ārlietu ministrijas un arī Valsts prezidentes mājas lapā esošā akadēmiskā informācija atrodama vien ar lielām grūtībām, tā nav pamanāma nejaušam interesentam.

A. Pabriks nu pēkšņi aicina “veidot mākslas un dokumentālās filmas, kurās objektīvi un skaidri būtu atspoguļoti Latvijas vēstures notikumi. Šajos darbos uztveramā veidā būtu jāizskaidro mūsu vēstures sarežģītākās lappuses, kuras bieži tiek uztvertas pārāk vienkāršoti un nepareizi. Mums pašiem ir jārūpējas par savas vēstures skaidrošanu, lai to nedarītu citi sev vēlamā veidā.” Bet ko darīt ar tiem darbiem, kas jau gatavi? Varbūt tie nav “pietiekami pareizi”? Latvijā neatkarības laikā izveidotas vismaz divas dziļas un skaudri sāpīgas filmas par mūsu leģionāriem. 1999. gadā par divām okupācijām vēstīja Askolda Saulīša “Sarkanais un brūnais”. 2000. gadā – Ināras Kolmanes “Latviešu leģionāri” (vienīgā man zināmā filma par šo tematiku, kuras finansēšanā piedalījusies valsts institūcija – Aizsardzības ministrija). Filmu veidošanā piedalījušies vēsturnieki, nav šaubu par to vēsturisko pamatu. Bet galvenā ir autoru prasme sadzirdēt to laiku lieciniekus, savus sarunu biedrus. Un spēja likt arī mums ieskatīties viņu acīs. Mums, lai pastāstītu par savas valsts un tautas vēsturi, jāuzrunā konkrēti cilvēki, nevis abstrakta miljonu TV auditorija. Bet cilvēku var uzrunāt tikai cilvēks, viņa teiktais un nepateiktais, acis, intonācijas, klusuma brīži, roka, kas tur senu fotogrāfiju. Tikai caur cilvēcību mēs, Latvijai piederīgie, pastāstīsim, kāpēc 16. marts te nav tikai stāsts par dienu, kad savā pirmajā kaujā vācu armijas sastāvā devās latviešu leģionāri. Šīs filmas man šķiet tikpat spēcīgas kā tagad piemirstā izcilā rakstnieka, leģionāra Visvalža Lāma romāns “Kāvu blāzmā” (uzrakstīts 1963., publicēts 80. gados), leģionāra Viktora Lorenca un Rolanda Kalniņa 1966. gada spēlfilma “Akmens un šķembas” (“Es visu atceros, Ričard!”). Tas ir paradokss, ka gan romāns, gan spēlfilma tapuši padomju laikā, kad leģionāri bija vai nu jāaizmirst, vai jānomētā akmeņiem.

Krievu laikraksti priecīgi ziņo, ka 16. martā Maskavas “TV Centrs” rādīs pseidodokumentālo pamfletu “Baltiešu nacisms”. Nav brīnums, ka izvēlēts kino, kurš, kā jau saprata Ļeņins, ir “vissvarīgākā no mākslām”, jo uz cilvēka apziņu spēj iedarboties nevis ar loģikas palīdzību, bet citām metodēm: attēls, montāža, dramaturģijas kāpinājumi un kritumi, mūsdienas, kad policists nogāž “svītrainos” ar Dāvida zvaigznēm, un pagātne, kad dēmoniski nacisti pa ielas vidu velk izmisušus ebrejus… Skarbi. Starp citu, līdz 16. martam nemaz nav jāgaida, filmu katru dienu varat noskatīties internetā, krievu skolu “aizstāvības” štāba mājas lapā. (Kāpēc nevienam nav ienācis prātā “Latviešu leģionārus” un “Sarkano un brūno” ar subtitru tulkojumu ievietot kādā plaši pieejamā mājas lapā?)

Ko 16. martā rāda Latvijas TV? 1. programma plkst. 14.25 rādīs Roberta Gabra stāsta “Latvju virsnieks nr. 35473” iestudējumu par LR armijas virsnieka likteni pēc padomju okupācijas 1940. gadā, LTV7 – neko.

“Bez neviena šāviena”

Kā gribas saprast tos politiķus, kas no 16. marta Latvijā bēg – gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē! Tomēr nesanāk. Jo līdzās ir Somija, kas Ziemas kara varoņus godā pie Manerheima pieminekļa Helsinku centrā. Arī slovēņu vecie leģionāri atceras savus biedrus, un pasaule tāpēc nesagriežas otrādi. Nav dzirdēts, ka ASV atļautos nicīgi izturēties pret Vjetnamas kara veterāniem vai pieļautu, ka to dara kāda cita valsts.

Mūsdienās vairs nav daudz kauju, kur tiek likti lietā tikai ieroči un armijas daļas. Tagad kaujas notiek informatīvajā telpā, bet teritoriju iekarošanas vietā notiek izsmalcinātas propagandas un mērķtiecīgu sabiedrisko attiecību kampaņu cīņa par ietekmi uz cilvēku prātiem. 16. marts un vismaz deviņus gadus ilgstošā Latvijas valdības taisnošanās, norobežošanās, neprasme ietekmēt notikumu gaitu un bezpalīdzīga paļaušanās tam, ko dara citas valsts propagandas mašinērija, liecina – mēs šajā “karā” esam padevušies “bez neviena šāviena”.

16. marts arvien biežāk liek domāt par to, ka nu esam atpakaļ “nulles punktā”. Atkal Latvijā savas domas jāizsaka čukstus vai politkorektuma dēļ jāpielabo, atkal valsts vara attālinās un atsvešinās, vairāk ņemot vērā kādas lielvalsts intereses, nevis to, ko domājam mēs.

March 9, 2010 Posted by | 16.marts | 1 Comment

Ziedi un karogi pie Brīvības pieminekļa būs tik un tā

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=74232

Rīgas domes komisija nolēmusi aizliegt visus 16. martā pieteiktos pasākumus

Lēmums pieņemts, “vadoties no Valsts policijas un Drošības policijas sniegtajiem atzinumiem, kuros norādīts uz būtiskiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem plānoto pasākumu laikā”. Kā zināms, pasākumus Rīgā 16. martā vēlējās rīkot biedrība “Daugavas vanagi Latvijā”, Jurijs Kotovs un biedrība “Latvijas Antifašistiskā komiteja”. Komisijas priekšsēdētājs ir Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs (LPP/”LC”), bet tajā darbojas arī vairāki domes ierēdņi – Ziemeļu rajona izpilddirekcijas izpilddirektora vietniece Aina Verbicka, Satiksmes departamenta pārstāve Rudīte Reveliņa, Centrālās administrācijas Juridiskās pārvaldes pārstāve Ilze Gūtmane, kā arī Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins, Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Māris Lapiņš, Drošības policijas nodaļas priekšnieks Andrejs Voitkevičs un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Aleksandrs Bukevičs. Komisijas lēmums gan trīs dienu laikā ir pārsūdzams tiesā. Politiķu šajā domes komisijā nav. Tiem uz Sapulču, gājienu un piketu rīkošanai iesniegto pieteikumu izskatīšanas komisijas pieņemto lēmumu esot cits skatījums. “Jaunā laika” Rīgas domes frakcija ir izplatījusi paziņojumu, kurā teikts, ka Rīgas domes lēmums aizliegt visus 16. martā pieteiktos pasākumus uzskatāms par “Saskaņas centra” un LPP/”LC” mēģinājumu “kurināt nacionālo naidu un saasināt attiecības Latvijas iedzīvotāju vidū”. Tāpat “JL” norāda, ka lielā daļā sabiedrības lēmums aizliegt pulcēties 16. martā rada neizpratni un jautājumu, kāpēc šādi aizliegumi netiek attiecināti arī uz 9. maiju.

“Tā vietā, lai veicinātu miermīlīgu dialoga veidošanu starp dažādu viedokļu pārstāvjiem un ar savu attieksmi un rīcību demonstrētu atbalstu demokrātiskām vērtībām, tādām kā iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanās brīvību, tiek izvēlēts totalitārs problēmu risināšanas veids, kas balstīts uz aizliegumiem un tiesību ierobežošanu. Tā vietā policijai sadarbībā ar pašvaldības vadību būtu vienkārši jāspēj nodrošināt kārtību pilsētā šajā dienā,” bilst Edgars Jaunups.

Rīgas domes “Jaunā laika” frakcija cerot, ka 16. marta pasākumu pieteicēji vērsīsies tiesā, lai nodrošinātu savu demokrātisko tiesību ievērošanu.

Tikmēr Rīgas domnieks Jānis Atis Krūmiņš (Pilsoniskā savienība), kurš pārstāv arī “Daugavas vanagus Latvijā”, sacīja, ka viņš vēl nezinot, vai kāds dosies uz tiesu apstrīdēt Rīgas domes lēmumu. Jau pērn “Daugavas vanagi” tā esot rīkojušies, bet tiesa atstājusi spēkā domes lēmumu. Tad lēmums ticis pārsūdzēts Augstākajā tiesā, un šajās dienās vajadzētu būt gatavam spriedumam. J. A. Krūmiņš gan domājot, ka nauda, kas tiek tērēta tiesām, labāk ir izmantojama veco un slimo leģionāru aprūpei. Runājot par pašu 16. martu, viņš domā, ka būs tāpat kā vienmēr. Cilvēki pēc dievkalpojuma Doma baznīcā dosies nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ne katram ir pa spēkam ceļš līdz Lestenei. Būs arī karogu aleja, jo likums taču neaizliedz karoga izmantošanu. Visticamākais, ka būšot arī policistu ķēdes un “antifašistu” aktivitātes. Krūmiņš sacīja, ka diemžēl pēdējiem izdodoties atrast pietiekami daudz dzirdīgu ausu ārpus Latvijas, saistot, piemēram, Drēzdenes neonacistu maršus ar leģionāru piemiņas dienu. Protams, šajos notikumos nekā kopīga neesot. Tomēr arī domes pašreizējam priekšsēdētājam Nilam Ušakovam šādi salīdzinājumi esot ļoti izdevīgi. “Ja jau tēvzemietis Jānis Birks pērn aizliedza pasākumus leģionāru piemiņas dienā, tad kā to var neaizliegt N. Ušakovs. Savējie to nesaprastu,” bilda deputāts no Pilsoniskās savienības.

March 9, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

   

%d bloggers like this: