gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Zurofs gatavs protestēt pret leģionāru maršu

Simona Vīzentāla centra Izraēlā direktors Efraims Zurofs intervijā Diena TV sola piedalīties protestos pret leģionāru piemiņas gājienu….

March 15, 2010 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Leģionāru atceres diena pasaulē izraisa pretrunīgu reakciju

http://www.delfi.lv/news/national/politics/latviesu-legionaru-atceres-diena-pasaule-izraisa-pretrunigu-reakciju.d?id=30608451

Latviešu leģionāru atceres diena pasaules medijos izraisījusi pretrunīgu reakciju.

Krievijas aģentūra “RIA Novosti” stāstu par leģionāru gājienu publicējusi ar virsrakstu “Neonacistiskās tendences Baltijas valstīs”.

Aģentūra raksta, ka “Krievijas un Baltijas valstu vidū Otrais pasaules karš ir strīdīgs jautājums tādēļ, ka Baltijas valstis glorificē nacistu kolaboracionistus”.

Savukārt Lielbritānijas konservatīvo partiju pametis ilggadīgais tās biedrs Edvards Makmilans-Skots, protestējot pret toriju Eiropas Parlamenta (EP) poļu un latviešu sabiedrotajiem, kam tiek piedēvēta nacistu glorificēšana.

Kā raksta britu laikraksts “The Guardian”, Makmilans-Skots, kurš kopš 1997.gada līdz 2001.gadam vadījis toriju grupu EP, konservatīvo partiju pamet, jo tā atbalsta “ekstrēmismu ārvalstīs”.

“Nākamo otrdien (16.martā) viņa sabiedrotie Latvijā, bez šaubām, kā parasti pievienosies svinībām par godu “Waffen SS” lomai karā,” komentārā “The Guardian” raksta Makmilans-Skots.

Arī Simona Vīzentāla centra Izraēlā direktors Efraims Zurofs intervijās vairākiem medijiem pieprasījis aizliegt leģionāru gājienu.

Zurofs pašlaik uzturas vizītē Rīgā, apmeklējot Krievvalodīgo ebreju pasaules kongresa rīkoto Otrajam pasaules karam un holokaustam veltīto konferenci.

Intervijā Vācijas aģentūrai DPA Zurofs asi nosoda Centrālās un Austrumeiropas valstu mēģinājumus pielīdzināt holokaustu komunisma režīma pastrādātajiem noziegumiem, apsūdzot Igauniju, Latviju un Lietuvu vēstures pārrakstīšanas mēģinājumā.

“Es jūtu līdz komunisma upuriem, bet komunisma noziegumi vienkārši nav tas pats kas holokausts. Daļēji to pamudina vēlme novērst uzmanību no plaši izplatītā sadarbības ar nacistiem Otrā pasaules kara laikā un viņu neatkarības laikā izrādīto nevēlēšanos tiesāt šos cilvēkus,” norādīja Zurofs.

Vācijas aģentūra DPA latviešu leģionāriem veltījusi pagaru aprakstošu rakstu, skaidrojot Latvijas sarežģīto vēsturi.

Kā aģentūrai norāda pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Visvaldis Lācis, vislielāko traci ceļ ārēji spēki, sākot no Kremļa līdz britu ārlietu ministram Deividam Milibendam, kas cenšas leģionāru jautājumu izmantot saviem politiskajiem mērķiem.

“Mēs izvēlējāmies mazāko ļaunumu no diviem ļaunumiem, jo vācu okupācijas laikā vācieši nogalināja vai deportēja 18 000 latviešu. Bet krievi nogalināja vai deportēja 300 000. Vai šāda izvēle nebija pareiza?” skaidro Lācis.

Kā Lācis sacīja aģentūrai DPA, viņš pats neplāno otrdien piedalīties gājienā uz Brīvības pieminekli, dodot priekšroku klusai pasēdēšanai ar saviem cīņu biedriem.

“Pēc kara mēs bijām palikuši 60 leģionāri. Tagad mēs esam astoņi, un mēs sanākam kopā manās lauku mājās. Dažkārt mēs kopā devāmies uz Rīgu, bet tagad tas ir aizliegts,” viņš sacīja.

Arī ietekmīgais britu žurnāls “The Economist” šai tēmai veltījis apjomīgu rakstu, skaidrojot latviešu leģionāru vēsturi.

Žurnāls norāda, ka 16.marts par leģionāru atceres dienu izraudzīts tādēļ, ka 1944.gada 16.martā vienīgo reizi kara laikā apvienojās Latvijas abas “Waffen SS” leģiona divīzijas, lai latviešu komandieru vadībā cīnītos pret padomju spēku iebrukumu.

“Šis piemiņas pasākums atspoguļo asās vēsturiskās pretrunas agrākajā komunistiskajā reģionā. No vienas puses ir tie, kas uzskata, ka tie igauņi, latvieši un citi, kas karoja nacistu pusē, apzināti sadarbojās ar Ādolfa Hitlera gonocīdisko režīmu. Galvenais apsūdzības fakts ir tas, ka ka viņi valkāja SS uniformas – nacistu brutalitātes iemiesojumu. Ņemot vērā ebreju nogalināšanu Baltijas valstīs kara laikā, vienīgā attaisnojamā nostāja ir pieņemt, ka padomju spēki bija atbrīvotāji. Jebkāda veida viņu pretinieku, kā latviešu leģionāru, pieminēšana ir pielīdzināma nostaļģijas izrādīšanai pēc nacistiem,” raksta žurnāls.

“Vidū ir tie, kas redz plašākus apstākļus. Šajā vēlīnajā kara posmā “SS” zīmogs tika izmantots visiem iesauktajiem nevāciešiem, kuriem nebija ļauts pievienoties vērmahtam. Apzīmējums “brīvprātīgais” bija nacistu propagandas triks – lielākā daļa šo vienību karavīru tika iesaukti. Kaut arī šīm vienībām patiešām pievienojās daudzi kara noziedznieki, pati karošana Trešā Reiha militārajos spēkos nav kara noziegums. Padomju apgalvojumi, ka Igaunijas un Latvijas SS karavīri bija “nodevēji”, ir balstīts uz ideju, ka 1940.gadā Padomju Savienībā veiktā Baltijas valstu aneksija bija likumīga. Šādu pieeju neviena civilizēta valsts nepieņēma ne toreiz, ne arī tagad,” raksta “Economist”.

“No otras puses ir tie, kas uzskata, ka latvieši un citi, kas karoja pret Sarkano armiju, karoja par taisnīgu mērķi: aizstāvēt savas valstis pret 1940.-1941.gadā piedzīvoto padomju varas šausmu atgriešanos. Viņu militārās spējas un drosme bezcerīgā kaujā ir pelnījusi atzinību, īpaši ņemot vērā milzīgo kritušo skaitu un pēckara periodā piedzīvotās represijas. Tieši šī pēdējā grupa vēlas pieminēt 16.martu,” skaidro žurnāls.

“Economist” norāda, ka, pretēji daudzos medijos rakstītajam, leģionāru piemiņas diena Rīgā nav nekāds esesiešu maršs, bet gan pasākums, kura laikā kara veterāni civildrēbēs noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā.

Pasākums tomēr piesaista nepatīkamu uzmanību, no vienas puses, no neonacistiem un skūtgalvjiem, no otras puses – no pašpasludinātiem antifašistiem.

“Vislielāko uzmanību tam pievērš Krievija. Latvijas (un Igaunijas) kā “fašistiskas valsts” nomelnošana ir plaši izmantota tēma Kremļa propagandā. Papildu krāsu tam piešķir apgalvojumi, ka amatpersonas godina “SS veterānus”. Igaunijai ir izdevies atvēsināt šo jautājumu ar prasmīgu manevrēšanu un preses vadīšanu. Taču Latvijas amatpersonām leģionāru jautājums ir ilggadīgas un mokošas galvassāpes,” raksta žurnāls.

“Economist” arī norāda, ka šogad Krievijas ziņu lapa “Regnum”, kas parasti nevairās no polemikas, publicēja neierasti līdzsvarotu komentāru par leģionāru atceres dienu Rīgā.

Pēc “Economist” novērtējuma, šis fakts atspoguļo Latvijas politiskās vides izmaiņas.

“Rīgu pārvalda partija “Saskaņas centrs”, kurai ir labas izredzes oktobrī paredzētajās parlamenta vēlēšanās. Šo partiju pārsvarā vada krievvalodīgie, bet tās sociālās politikas piesaista arī latviešu vēlētājus. Liels strīds par 16.martu polarizētu sabiedrības viedokli, izraisot latviešu vēlētāju atgriešanos pie tradicionālajām varas partijām. “Saskaņas centra” līderi to nevēlas. Ne arī viņu draugi Krievijā,” raksta “Economist”.

LETA

March 15, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

16.martā ap Brīvības pieminekli atkal būs žogs

www.DELFI.lv
Leģionāru piemiņas dienas pasākumu dēļ no pusnakts līdz pasākumu beigām saskaņā ar Valsts policijas norādījumiem tiks izvietotas norobežojošās barjeras laukumā pie Brīvības pieminekļa, informē Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļa.

No pulksten 9:00 līdz pulksten 18:00 plānots arī ierobežot vai slēgt gājēju kustību laukumā pie Brīvības pieminekļa.

No pulksten 9:00 līdz pulksten 18:00 nepieciešamības gadījumā varētu arī ierobežot vai slēgt transportlīdzekļu satiksmi Aspazijas bulvāra posmā no Krišjāņa Barona ielas līdz Kaļķu ielai un Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra posmā no Kaļķu ielas līdz Smilšu ielai.

Tāpat no pusnakts līdz pulksten 18:00 plānots aizliegt apstāties un stāvēt Aspazijas bulvāra abās pusēs posmā no Krišjāņa Barona ielas līdz Kaļķu ielai un Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra abās pusēs posmā no Kaļķu ielas līdz Smilšu ielai.

Atstātos transportlīdzekļus nepieciešamības gadījumā policija pārvietos uz tuvāko atļauto vietu.

Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” uzdots pēc policijas pieprasījuma slēgt maksas autostāvvietas šajās ielās.

Jau vēstīts, ka tiesa pirmdien atcēla Rīgas domes aizliegumu rīkot pasākumus Leģionāru piemiņas dienā. Līdz ar to notiks gan biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” pieteiktais gājiens, gan Latvijas Antifašistiskās komitejas protesta pasākumi.

March 15, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

J. Iesalnieks. Informācija par 16. marta gājienu par godu Latviešu leģionāriem

1  balleArī šogad 16. martā notiks tradicionālais gājiens par godu Latviešu Leģionam.

Gājiena norise

Šogad 16. marta gājiens norisināsies līdzīgi kā citus gadus. 10:00 Rīgas Doma baznīcā sāksies leģionāru piemiņai veltīts dievkalpojums. Pēc dievkalpojuma 11:00 no Doma laukuma sāksies gājiens, kas noslēgsies pie Brīvības pieminekļa. Pēc tam liela daļa gājiena dalībnieku dosies uz Lestenes brāļu kapiem.

Video no iepriekšējo gadu 16. marta aktivitātēm.

Lai arī Rīgas dome, kurā šobrīd valda krievi, Daugavas Vanagu pieteikto gājienu ir aizliegusi, tomēr Rīgas Domes aizliegums ir pārsūdzēts Administratīvajā tiesā, kura, ņemot vērā pagājušā gada precedentu, visticamāk gājienu atļaus. Jebkurā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka GĀJIENS NOTIKS.

Nobalso aptaujā, vai piedalīsies 16. marta gājienā!

Gājiena organizatori un dalībnieki

Šogad 16. marta Latviešu leģiona atceres gājienu ir pieteikusi leģionāru organizācija “Daugavas Vanagi Latvijā”. Piedalīsies arī otra lielākā leģionāru organizācija “Latvijas Nacionālo karavīru biedrība”, Rīgas Politiski represēto biedrība, Latviešu nacionālistu klubs, partija “Visu Latvijai!”, kā arī daudzi patriotiski noskaņoti latvieši, kuriem leģionāru atcere ir svēta lieta. Gājiena drošību nodrošinās militāri patriotiskā biedrība “Tēvijas sargi”.

Kāpēc tieši 16. marts?

Latviešu leģions sastāvēja no 15. un 19. divīzijas. 1944. gada martā fronte pietuvojās Latvijas Austrumu robežai un no 16. līdz 19. martam norisinājās smagas kaujas Veļikajas upes krastā par augstieni “93,4”. Tā bija pirmā un vienīgā kauja visā 2. Pasaules kara laikā, kad abas Latviešu leģiona divīzijas cīnījās plecu pie pleca. Kauja tika uzvarēta. Tāpēc pēc kara, trimdā nokļuvušo latviešu leģionāru dibinātā organizācija “Daugavas Vanagi” 16. martu sāka atzīmēt kā latviešu leģionāru atceres dienu.

DISKUSIJAS par 16. martu

DISKUSIJAS par Latviešu Leģionu

Latviešu Leģions dažādos VIDEOklipos

March 15, 2010 Posted by | 16.marts, Vēsture | Leave a comment

Tiesa atļauj 16.marta pasākumus

www.DELFI.lv
Administratīvā rajona tiesa pirmdien atcēla Rīgas domes lēmumu aizliegt 16.martā rīkot pasākumus pie Brīvības pieminekļa un atļāva rīkot gan biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” pieteikto gājienu, gan Latvijas Antifašistiskās komitejas (LAK) protesta pasākumu.

Foto galerija

Tiesa lietu izskatīja daļēji slēgtā sēdē, lai gan Drošības policijas (DP) pārstāvis Ivars Kaupers lūdza tiesu sēdi izskatīt slēgtā procesā, norādot, ka DP tiesā sniegs informāciju, kas satur valsts noslēpumu. Tiesa šo DP lūgumu noraidīja, norādot, ka informāciju dienesta vajadzībām neklasificē kā valsts noslēpumu, un sēdi pasludināja par daļēji slēgtu – klausītāji no tās tika izraidīti vien tad, kad tiesa uzklausīja DP pārstāvi.

Valsts policijas (VP) pārstāve Mārīte Ziemele tiesas sēdē atzina, ka gan gadījumā, ja pasākumus atļauj, gan arī tad, ja tos aizliedz, policijas darbības paliek nemainīgas – gan vienā, gan otrā gadījumā policija, balstoties uz iepriekšējo gadu pieredzi, gatavosies iespējamiem nesankcionētiem pasākumiem, provokācijām un vardarbībai. Ziemele norādīja, ka policija abos gadījumos ap Brīvības pieminekli grasās izveidot norobezojošu policistu ķēdi, lai izvairītos no iespējamajam konfrontācijām.

Policijas pārstāve arī atzina, ka katru gadu viens no pasākumu pieteicējiem Latvijas Antifašistu biedrība gan vārdiski, gan citādi mēģina provocēt leģionāru piemiņas gājiena dalībniekus. Savukārt biedrības “Daugavas Vanagi Latvijai” (DVL) pārstāvji nekad nav provocējuši nesaskaņas, atzina policijas pārstāve.

Latvijas Antifašistiskās komitejas (LAK) pārstāvis Edgars Ābols tiesai atzina, ka šīs organizācijas pasākums ir kā pretpasākums “Daugavas vanagu” gājienam. Ja DV gājienu nerīkotu, tad arī LAK to nedarītu. Tomēr viņš noliedza, ka “antifašistu” mērķis būtu panākt pilnīgu 16.marta pasākumu aizliegumu nākotnē.

Savukārt DV pārstāvis Armands Tomelis norādīja, ka nekad, neskatoties uz policijas un Rīgas domes (RD) bažām par iespējamajām masu nekārtībām, lieli incidenti 16.martā nav notikuši. Viņš atzīmēja, ka, piemēram, 9.maija pasākumus Rīgā atļauj vienmēr, “neskatoties uz to, ka 9.maijā ir daudz vairāk cilvēku un notiek arī tradicionāla alkohola lietošana.”

Viņš arī pauda, ka RD nemeklējot risinājumus, kā nodrošināt abām pusēm miermīlīgu pasākumu, bet vienkārši tos uzreiz aizliegusi.

Uz tiesas jautājumu, vai RD iepriekš ir izvērtējusi policijas spēju nodrošināt kārtību 16.martā, RD pārstāvei Daigai Mežalei atbildēja noraidoši. Tāpat viņa atzina, ka nav vērtēta iespēja atļaut pasākumu tikai vienam no pieteicējiem vai arī rīkot pasākumus dažādos laikos. RD pārstāve arī nevarēja nosaukt konkrētus drošības apdraudējumus, kādi varētu rasties pasākumu laikā, sakot, ka tas jājautā DP.

Portāls “Delfi’ novēroja, ka uz tiesas sēdi bija ieradušies daudzi klausītāji – gan jaunieši, gan arī Latvijas Nacionālās frontes līderis Aivars Garda un viņa tradicionālās pavadones.

Jau vēstīts, ka vēlmi rīkot pasākumus 16.martā izteica “Daugavas Vanagi Latvijā”, Jurijs Kotovs un biedrība “Latvijas Antifašistiskā komiteja.” Biedrības vēlējās rīkot gājienus un sapulces pie Brīvības pieminekļa.

Domes Sapulču, gājienu un piketu komisija pieteiktos pasākumus aizliedza, uzskatot, ka tajos var izcelties konflikti un agresija. Komisija šādu lēmumu pieņēma, vadoties no Valsts policijas un Drošības policijas sniegtajiem atzinumiem, kuros norādīts uz būtiskiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem plānoto pasākumu laikā.

Savukārt pieteicēji ar šādu lēmumu mierā nebija un to tiesā pārsūdzēja.

Nevienprātība valda arī augstāko amatpersonu vidū. Piemēram, Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš uzver, ka atbalsta vārda un pulcēšanās brīvību, aicina nepieļaut pasākumus, ja likumsargi ziņo par būtisku risku drošībai. Savukārt Valsts prezidents Valdis Zatlers uzsver, ka valstij jāgarantē pulcēšanās brīvība. Savukārt iekšlietu ministre Linda Mūrniece iepriekš izteicās, ka domei nebija pamata aizliegt 16.marta pasākumus.

Asas diskusijas par 16.marta pasākumiem izceļas katru gadu. Pērn, kad tiesa nolēma neļaut rīkot pasākumus pie Brīvības pieminekļa, biedrības aizliegumu neievēroja. Lai nodrošinātu kārtību pie Brīvības pieminekļa un Vecrīgā, policija dežurēja pastiprinātā režīmā, kārtības nodrošināšanai piesaistot arī specvienības.

March 15, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pavisam neitrāli par latviešu leģionāriem

Aivis Vaģelis, www.citavesture.lv

Atkal tuvojoties 16. martam, kas jau ne pirmo gadu izraisa pastiprinātu uzmanību un nemitīgus pārmetumus no mūsu lielākās kaimiņvalsts medijiem, politiķiem un zināmas daļas vietējo iedzīvotāju, vēlamies nedaudz iedziļināties dažos šīs problēmas aspektos. Un proti, cik pamatoti ir atsevišķu politisko spēku pārmetumi, par Latviešu leģiona kareivjiem kā idejiskiem nacionālsociālistiem un noziedzniekiem pret cilvēci. Lai to panāktu mēģināsim savilkt konspektīvu par un pret no dažādiem avotiem un vēsturnieku pētījumiem. Protams, zinātājiem šie fakti nebūs pārsteigums, taču cilvēkam, kas nav iedziļinājies tēmā, tie varētu būt interesanti.

Kā Krievijas vēstures zinātnes un oficiālās politikas viedokļa pārstāvi izmantosim nu jau mazliet aizmirsto 2005. gada skandalozo filmu «Baltijas nacisms», jo tā, lai arī nav akadēmisks pētījums, tomēr spilgti atspoguļo arī populārākos politiskos pārmetumus Latvijai, kas laika gaitā nav mainījušies. Tam par labu runā arī fakts, ka filmā savus komentārus par tēmu sniedz ne tikai Krievijas viedokli pārstāvoši vēsturnieki, bet arī valsts amatpersonas[1]. Bez tam, šāda veida filmas uzskatāmas par daudz efektīvākiem masu apziņas veidošanas līdzekļiem nekā akadēmiski pētījumi, jo to pieejamība ir daudz plašāka, bet izklāsts vidusmēra cilvēkam daudz saprotamāks. Vispārīgās kategorijās runājot kā galvenās Latviešu leģiona kaujinieku iezīmes tiek minēta brīvprātība, fanātisks nacionālisms un atbalsts nacionālsociālisma idejām, kā arī līdzdalība nacistu pastrādātajos kara noziegumos. Tad nu mēģināsim ieskicēt galvenos argumentus par vai pret šiem apgalvojumiem.

Apgalvojums par Latviešu leģionu, kā lielākoties brīvprātīgu formējumu[2] neiztur kritiku viena būtiska iemesla dēļ – proti, tas tika veidots galvenokārt mobilizācijas veidā. Protams, drīz pēc Vācu okupācijas izveidojās vairāki brīvprātīgi formējumi, no kuriem pazīstamākie ir kārtības sargu, jeb policijas bataljoni, kas tika izmantoti gan frontes, gan aizmugures dienestam un, diemžēl arī partizānu apkarošanai. Ā. Hitlera rakstiska pavēle Latviešu SS brīvprātīgo leģiona dibināšanu tika izdota 1943. gada 10. februārī un jau 26. februārī, paralēli nedaudzajiem atlikušajiem brīvprātīgajiem, kas vēl nebija iestājušies policijas bataljonos, sadarbībā ar Darba pārvaldi tika sākta slēpta mobilizācija, iesaucot it kā darba dienestā. Sākot no tā paša gada decembra iesaukšana jau notika tieši, to attiecinot uz visiem no 1918, – 1924. dzimušajiem (t.i. tobrīd 19 – 25 gadus vecajiem) vīriešiem[3]. Līdz ar to par brīvprātīgu iestāšanos var runāt tikai līdz 1943. gada martam, kad leģions atradās tikai formēšanās procesā. Kopumā dažādos vācu militārajos formējumos, ieskaitot robežsardzi, būvpulkus un izpalīgus, tika iesaistīti 110 – 115 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem brīvprātīgie bija aptuveni 15 – 20%, galvenokārt no policijas bataljoniem[4]. Tieši 15. un 19, divīzijā cīnījušos kopskaits no dibināšanas līdz kapitulācijai ir vairāk kā 52 000[5]. Katrā gadījumā pats mobilizācijas fakts, turklāt, tādos apmēros, atspēko jebkādas spekulācijas par Latviešu leģionu kā brīvprātīgu formējumu. Par brīvprātīgo tas saucās tikai tādēļ, ka 1907. gadā pieņemtā Hāgas konvencija aizliedza okupētājvalstij piespiedu kārtā mobilizēt okupētās valsts iedzīvotājus savos bruņotajos spēkos[6]. Protams, pastāvēja iespēja izvairīties no mobilizācijas, riskējot ar savu un tuvinieku dzīvību vai ievietošanu koncentrācijas nometnē.

Otrkārt, pievērsīsimies uzskatam par latviešu leģionāriem kā nacisma uzskatu kvēliem atbalstītājiem. Šāds vispārinošs apgalvojums ir vērtējams kā nepatiess, un pat visai neiespējams.

Pirmkārt, šajā sakarā jāatgādina, ka laika posmā līdz 1940. gadam latviešu sabiedriskajā domā valdīja visai izteikta nepatika pret vāciešiem un vācisko, jo pēdējie ilgus gadsimtus Latvijas teritorijā bija ieņēmuši dominējošu stāvokli. Tam par labu liecina arī tolaik salīdzinoši nesen notikušās Latviešu strēlnieku cīņas pret vācu armiju, kā arī kaujas ar Bermonta armiju Brīvības cīņu ietvaros. Pēdējais piemērs šajā ziņā ir sajūsma un pat visai nekorektā attieksme ar kādu Latvijas presē 1939. gadā tika pavadīti baltvācieši, kas repatriējās uz Trešo Reihu, kas nu nekādi neliecina par iedzīvotāju masu simpatizēšanu Vācijai vai nacionālsociālismam[7].

Otrkārt, kritiku neiztur arī pārmetumi par radikāli nacionālistisku tendenču uzplaukumu Ulmaņa diktatūras apstākļos, kas vēlāk noveduši pie masu sadarbošanās ar nacistiem[8]. Protams, Latvijā eksistēja atsevišķas radikāli nacionālistiskas organizācijas, no kurām lielākā un pazīstamākā, neapšaubāmi, bija Pērkoņkrusts, tomēr pretēji kaimiņvalsts vēsturnieku apgalvojumiem, Ulmaņa diktatūras apstākļos šo organizāciju darbība tika maksimāli ierobežota un tām nācās noiet pagrīdē. Nekas daudz nemainījās arī pēc vācu okupācijas, jo jau 1941. gada 17. augustā okupācijas vara atjaunoto Pērkoņkrustu slēdza pavisam.

Treškārt, kā galveno iemeslu tam, ka par spīti agrākajai nepatikai 1941. gadā vācu armija tika sagaidīta ar sajūsmu var minēt to gadu, kura laikā Latvijas iedzīvotāji varēja baudīt Staļina konstitūcijas labumus. Šoreiz neieslīgsim diskusijās par to vai tā bija okupācija vai inkorporācija un par to cik slikts ir «nebijušās okupācijas» muzejs Rīgas centrā. Tieši cīņu pret padomju varas atgriešanos Latvijā, kā leģionāru motivācijas galveno aspektu min absolūtais vairākums Latvijas un Rietumvalstu vēsturnieku, kas pievērsušies šai tēmai. Leģions tolaik faktiski tika uztverts kā sākums iznīcinātās Latvijas armijas atjaunošanai, nevis iespēja iesaistītes cīņā par nacionālsociālisma idejām. Faktiski tā ir vēsturiska traģēdija, ka vienīgais reālais spēks, ar ko Baltijas tautas varēja sadarboties, lai novērstu Padomju okupācijas atgriešanos bija noziedzīgais Hitlera režīms[9]. To apstiprina arī tā brīža pretinieku dokumenti – 1946. gada 2. septembrī ASV armijas štābs izplatīja paziņojumu savām vienībām, kurā oficiāli atzīts, ka latvieši un igauņi, ko vācieši ir spieduši cīnīties pret padomju spēkiem, nav uzskatāmi par piederīgiem SS, lai gan bijuši tā pakļautībā un līdz ar to neietilpst to personu lokā, kas automātiski jāarestē[10]. Jāpiebilst, ka šis paziņojums tapis laikā, kad bijušo nacistu medības Eiropā un visā pasaulē noritēja pilnā sparā.

Ceturtkārt, kā piemērs leģionāru fanātismam tiek minēts leģiona zvēresta teksts par uzticību Ādolfam Hitleram, ko atsevišķi politiskie spēki piesauc kā galveno pierādījumu. Pilns zvēresta teksts ir sekojošs:

«Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.»[11]

Būtiskāk, lai gan ne vienīgā, atšķirība no vācu SS vienību zvēresta ir iekļautā atruna, ka šī uzticība attiecas tikai uz cīņu pret boļševismu, un to pierāda arī vēlākie notikumi. Zvērestā minētā Ādolfa Hitlera nozīmi nevajadzētu pārspīlēt, jo katram, kas ir sakāries ar armiju ir zināms, ka jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlers tobrīd bija valsts vara. Kas ir daudz svarīgāk, šādas lojalitāti ierobežojošas atrunas, kā iepriekšminētā, zvērestos gan nav bieži sastopamas. Turklāt, šī atruna arī tika pildīta, jo Latviešu leģiona vienības nekad nav iesaistījušās jebkādās kaujas darbībās pret britu vai amerikāņu karaspēku. Par spīti tam, uz šo zvēresta detaļu mīl atsaukties tie, kas nevēlas pieminēt padomju okupāciju un pastrādātos noziegumus pret cilvēci 1940. – 1941. gadā kā galveno leģionāru motivāciju.

Trešais iemīļotais arguments – leģionāri ir kara noziedznieki. Šajā ziņā ir bijuši mēģinājumi vispārināt, un pielīdzināt 15. un 19. latviešu divīzijas tādiem bēdīgi slaveniem «nacistu gvardes» formējumiem kā, piemēram, SS divīzija «Totenkopf», jeb «Miroņgalva», kas tika formēta no koncentrācijas nometņu apsardzes un kuras nosaukums figurē lielā skaitā kara noziegumu. Nav noliedzams, ka latviešu divīzijās iekļāvās cilvēki no agrākiem formējumiem, piemēram, policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kas bija pastrādājuši kara noziegumus, un vēlāk par tiem arī tika tiesāti, taču piedēvēt[12] šo cilvēku veiktās darbības visam Latviešu leģionam, kura lielāko daļu veidoja mobilizētie, turklāt darīt to ar atpakaļejošu datumu ir vairāk nekā neobjektīvi, sevišķi ņemot vērā, ka tās bija frontes karaspēka vienības, kas nepildīja policejiskas funkcijas. 15 un 19. divīzijai nebija nekāda sakara ar Rīgas geto vai Salaspils nometni, jo leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Arguments, ka viņi ir līdzvainīgi pie nacistu noziegumiem, tikai tāpēc, ka karojuši nacistu armijas rindās, neiztur kritiku, jo pēc tādas analoģijas Sarkanajā armijā 1944./45. gadā mobilizētie Latvijas iedzīvotāji, ir vainojami NKVD pastrādātajās zvērībās. Cita starpā, Latvijas vēsturnieku komisija savos pētījumos ir nonākusi pie secinājuma, ka faktiski, neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā[13].

Taču pretējā puse šos noziegumus saskata, piemēram, līdzdalībā Ļeņingradas blokādē[14]. Pēc šādas analoģijas, jebkurš pilsētas aplenkums ir kara noziegums. Arī Leģiona 19. divīzijas rota, 1944. gadā it kā esot piedalījusies soda ekspedīcijās pret Čudovas iedzīvotājiem Ļeņingradas apgabalā, turklāt esot dokumenti, kas par to liecina[15]. Ievērības cienīgs gan liekas fakts, ka plašākā zinātniskā apritē šādi fakti līdz šim nav parādījušies, un arī šoreiz neviens dokuments video sižetā par veselu 23 ciemu iznīcināšanu tā arī netiek parādīts.

Arī vairāki svarīgi rietumvalstu izdotie dokumenti apstiprina Latviešu leģiona atšķirību no vācu SS vienībām. Pieņemsim, ka ASV senāta Pārvietoto personu komisijas 1950. gada atzinumu, ka Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, var uzskatīt par politisku lēmumu, kas pieņemts Aukstā kara gaisotnē[16],[17]. Taču ir arī citi dokumenti, kas apstiprina Latviešu leģiona statusu. Jau 1946. gada 4. februārī, (kad Aukstais karš vēl nebija sācies un cīņa ar nacisma sekām gāja pilnā sparā) Lielbritānijas ārlietu ministrijas 2. nodaļa vēstulē britu spēku komandierim Vācijā, atbildot uz padomju puses prasību izdot Baltijas valstu pilsoņus, kas bijuši SS formējumos, norādīja, ka „Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus kā kara noziedzniekus vai nodevējus, kad vienīgā apsūdzība ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem. Taču mums nav nekādas vēlēšanās atturēties viņus nodot taisnīgai tiesai, ja viņi ir kara noziedznieki vispārpieņemtā izpratnē.”[18].

Visbeidzot, pat Nirnbergas kara tribunāls, kura autoritāte diez vai kādam rada šaubas 1946. gada 1. oktobrī ir atzinis, ka tās personas, kas nonākušas SS sastāvā piespiedu mobilizācijas rezultātā un nav izdarījušas noziegumus, NAV uzskatāmas par kara noziedzniekiem, un uz Latviešu leģionāriem šis lēmums attiecas vistiešākajā veidā[19]. Visbeidzot interesants fakts, – ja latviešu leģionāri visi kā viens būtu pārliecināti nacisti un kara noziedznieki, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze[20}?

Noslēgumā vēlētos nedaudz pakavēties pie tik lielo uzmanību piesaistījušajiem 16. marta pasākumiem. Šajā ziņā jāatzīmē fakts, ka par spīti pārmetumiem «nacisma glorifikācijā», kas it kā katru gadu notiek 16. marta atceres pasākumos, visu šo gadu laikā nav fiksēti gadījumi, kad tajos tiktu lietota kāda aizliegta simbolika, pat ne ārvalstu karogi, vai arī tiktu pausti neonacistiski, vai pret pastāvošo valsti vērsti uzskati. Principā, līdz šim nav bijis neviena iemesla, izņemot 16. marta pretinieku radītos konfrontācijas draudus, lai šo pasākumu aizliegtu, un vispār tam pievērstu tik saasinātu uzmanību, sevišķi demokrātiskā valstī, kur katram ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Salīdzinot pasākuma mērogu ar ap to sacelto pat starptautisko ažiotāžu, tikai apstiprinās aizdomas par kādas ārvalsts un arī vietējo politisko spēku īpašu ieinteresētību situācijas saasināšanā.

Atsauces:

[3] Silagailis A, Latviešu leģions, Rīga. 2001. – 246.- 247. lpp.
[4] Latviešu leģionāri, Rīga. 2005. – 15. lpp
[6] Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? Rīga, 2001. – 34. lpp.
[9] Latviešu leģionāri, Rīga. 2005. – 14. lpp.
[10] Lācis V. Latviešu leģions ārzemju vērotāju skatījumā, Rīga. 2006. – 24. lpp
[18] Lācis V. Latviešu leģions ārzemju vērotāju skatījumā, Rīga. 2006. – 8. lpp.

March 15, 2010 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Holokausta konferences organizatori norobežojas no 16.marta pasākumiem

Krievvalodīgo ebreju pasaules kongresa prezidents Boriss Špigelis (no kreisās) un Krievvalodīgo ebreju vispasaules kongresa prezidija loceklis Valērijs Engeļs piedalās starptautiskajā konferencē “Otrā Pasaules kara iznākums un holokausts: upuri, taisnprātīgie, atbrīvotāji un bendes”

Zinātniskās konferences par holokausta jautājumiem “Otrā pasaules kara iznākums un holokausts: upuri, taisnprātīgie, atbrīvotāji un bendes” organizatori un dalībnieki norobežojas no Rīgā 16.martā gaidāmajiem Leģionāru atceres dienas pasākumiem.

Pasākuma organizatora Krievvalodīgo ebreju pasaules kongresa (KEPK) prezidents Boriss Špigeļs pirmdien konferences sākumā norādīja, ka šim pasākumam nebūtu jāpievērš tik liela uzmanība, kā tas darīts pēdējos gados, un tā norisēs iejaukties no malas nevajadzētu.

“Es nedomāju, ka pasākums 16.martā ir tāds, kam jāpievērš uzmanība. Mēs nevēlamies iejaukties Latvijas iekšpolitikā,” sacīja Špigels, minot, ka, viņaprāt, šādi pasākumi arī kļūst par šķērsli holokausta problemātikas pētniecībā.

Špigeļs arī pastāstīja, ka Rīgā notiekošā konference rīkota tieši holokausta pētniecības un tendenču apzināšanai un notiek Padomju Savienības uzvaras 65.gadadienā pār nacismu. Konferences norises datumam neesot nekāda sakara ar 16.martā plānotajiem Leģionāru atceres dienas pasākumiem.

Viņš piebilda, ka konference Rīgā ir turpinājums līdzīgai konferencei, kas par šiem jautājumiem decembrī notika Berlīnē, lai dažādu valstu akadēmiķi un vēsturnieki sapulcētos un diskutētu par holokausta pētniecības risinājumiem nākotnē.

Arī “Baltijas foruma” priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs (“Saskaņas centrs”) pauda cerību, ka konferences plānotajā norisē nebūs iejaukts jautājums par 16.marta pasākumiem un “varēs runāt mierīgi”.

Viņš norādīja, ka katras valsts vēsturē ir tādas lappuses, kas neattaisnojošu iemeslu dēļ vēl nav pienācīgi izpētītas un objektīvi novērtētas, tāpēc katra šāda konference, kas veltīta tādu jautājumu kā holokausta izpētei, ir solis pretī vienotam viedoklim un skaidrībai.

Jau ziņots, ka uz pirmdien notiekošo konferenci uzaicināti viesi no Krievijas, ASV, Izraēlas, Ukrainas, Baltkrievijas, Somijas un vēl citām valstīm – kopumā 100 dalībnieku. Tajā piedalās arī Simona Vīzentāla centra direktors Efraims Zurofs.

Konferences ietvaros paredzēts rīkot trīs sesijas un trīs apaļā galda diskusijas par tēmām “Otrais pasaules karš un holokausts: nezināmie vēstures avoti un mūsdienu historiogrāfija”, “Izglītība pret aizspriedumiem” un “Dokumentālais kino par Otro pasaules karu un holokaustu: vēsturiskās patiesības problēma”.

Rīgas pasākumu galvenais organizators ir Krievvalodīgo ebreju pasaules kongress, bet no Latvijas puses tehnisko nodrošinājumu īsteno organizācija ”Baltijas forums”, kurā toni nosaka politisko partiju apvienība ”Saskaņas centrs”.

Jau vēstīts, ka leģionāru rīkotie publiskie pasākumi 16.martā, īpaši gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, ik gadu rada milzu ažiotāžu gan Latvijā, gan pasaulē. Lai gan viņi izmisīgi cenšas izskaidrot, ka nav bijušie “Waffen SS” vīri, ārpus Latvijas viņus parasti dēvē par bijušajiem esesiešiem.

March 15, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

“Daugavas vanagi” Zurofu uzaicinājuši apmeklēt Okupācijas muzeju

Organizācija “Daugavas vanagi”, kas tradicionāli 16.martā organizē dievkalpojumu un gājienu uz Brīvības pieminekli, lai kritušo leģionāru piemiņai noliktu ziedus, aicinājuši 16.martu pavadīt mierīgi. Savukārt Vīzentāla centra pārstāvi Efreimu Zurofu, kurš ieradies Rīgā, viņi uzaicinājuši apmeklēt Okupācijas muzeju.

Organizācija lūdz latviešus mierīgi un ar cieņu un godu pieminēt Latviešu leģionu, kā arī nereaģēt uz provokācijām.

“Latviešu leģionāri, kas varonīgi un godīgi cīnījās pret sarkano armiju no 1943. līdz 1945. gadam, bija pirmkārt un galvenokārt nacistu upuri. Latviešu vīriešus un zēnus iesauca vācu militārajos spēkos pretēji starptautiskajiem likumiem. Viņus sūtīja uz fronti nesagatavotus, un tie zaudēja pusi cīņu biedru kaŗa laukā. Izdzīvojušajiem leģionāriem, kuri pēc vācu kapitulācijas bija cerējuši, ka ar sabiedroto palīdzību varēs izcīnīt neatkarīgu dzimteni, nācās izciest arī padomju represijas. Komunisti ieslodzīja un izsūtīja leģionārus uz Sibīriju, no kurienes atgriezās tikai daļa. Tie, kas arī šo pārdzīvoja, cieta represijas vēl 50 okupācijas gadus,” teikts “Daugavas vanagu” izplatītajā paziņojumā.

Vienlaikus organizācija norāda, ka Vīzentāla centra pārstāvis Efraims Zurofs 15. martā ir aicināts piedalīties konferencē par neonacisma atdzimšanu, kuru organizē “Latvijas antifašistu komiteja”.

“Šo organizāciju atbalsta politiķi, kuŗi saistīti ar Krieviju, politiķi, kas saistīti ar apšaubāmiem grupējumiem, kas noliedz padomju kaŗa noziegumus un pat noliedz faktu, ka Baltijas valstis jebkad tika okupētas. Ironiski ir tas, ka neonacisms pieaug tieši Krievijā, kur rasu naidu un noziedzības pret minoritātēm problēmas ir labi dokumentētas. Salīdzinot Latvija ir rietumnieciska un demokrātiska Eiropas Savienības locekle, ar nelielu skaitu labējo ekstrēmistu, kuri nav pat pārstāvēti Saeimā,” uzsvērts paziņojumā.

“Tāpēc “Daugavas vanagi” aicina Zurofu nepiedalīties Staļina atbalstītāju konferencē, bet tā vietā apciemot Okupācijas muzeju un tur apskatīt dokumentus un citus materiālus par nacistu un padomju kaŗa noziegumiem. Kā arī aicina Zurofu nosodīt to, ka nacisti nelegāli iesauca latviešu jauniešus okupācijas kaŗaspēkā, kā arī nosodīt padomju masu slepkavības un apspiestību Baltijas valstīs.”

March 15, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Zatlers: Pilsoņiem jādod iespēja paust viedokli 16.martā

Organizācija Daugavas vanagi, kas tradicionāli 16.martā organizē dievkalpojumu un gājienu uz Brīvības pieminekli nolikt ziedus, aicinājuši 16.martu pavadīt mierīgi. Savukārt Efreimu Zurofu, kurš ieradies Rīgā, Daugavas vanagi aicina apmeklēt Okupācijas muzeju. Valsts prezidents Valdis Zatlers šodien pauda viedokli, ka pilsoņiem ir jādod iespēja paust viedokli 16.martā, jo tie ir karavīru piemiņas pasākumi.

“Atgādināšu, ka mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī un pilsoņiem pulcēšanās tiesības ir jāgarantē. Divas organizācijas ir iesniegušas tiesā caurskatīt šo Rīgas domes lēmumu. Atgādināšu, ka Augstākās tiesas Senāts pirms gada atcēla lēmumu, kas aizliedza akcijas pie Brīvības pieminekļa, norādot skaidri – pilsoņiem ir tiesības pulcēties un valstij ir jānodrošina, lai šīs tiesības varētu tikt īstenotas. Faktiski valstij ir daudz kas jāgarantē, ja gribam būt tāda valsts kāda esam – brīva, demokrātiska, ar pilsoņa tiesībām pilnā apmērā,” LNT sacīja V.Zatlers.

“Mēs esam abām rokām par vārda brīvību, ja nav varbūtības, ka ir draudi drošībai. Piedodiet, kas var garantēt kārtību? Daugavas vanagi, ka pa ceļam paspēja sasķelties? Kam prasīsim, kas vainīgs?” tā savukārt dienu pirms 16.marta LNT ēterā jautāja Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC).

Rīgas domes komisija aizliedza visus trīs pieteiktos pasākumus, jo, pēc N.Ušakova uzsvērtā, tā saņēmusi no Drošības policijas informāciju, ka 16.martā pastāv ļoti nopietni draudi un tādēļ pieņemts lēmums neriskēt. Tiesa šodien paziņos, vai komisija pieņēmusi pamatotu lēmumu.

“Es konsultējos ar Drošības policiju, tad Valsts policija atsūtīja savas rekomendācijas, kur bija teikts – pastāv nopietni, nopietni draudi drošībai. Mēs pieņēmām lēmumu, ka nevaram riskēt,” sacīja N.Ušakovs. Konsultācijas ar Krievijas politiķiem par šo jautājumu neesot bijušas, atbildēja Rīgas mērs.

Viņš uzskata, ka 16.marta pasākumos piedalās daži simti sīkpartiju un visādu organizāciju pārstāvji un tie radot drošības draudus, savukārt 9.maijā Uzvaras parka pasākumā piedalās tūkstošiem cilvēkiem, kur līdz šim bijuši tikai sīki pārkāpumi, tādēļ Uzvaras dienā, pēc mēra teiktā, nevienu reizi nav reģistrēti draudi. “Sarkanie karogi ir divi trīs, bet katru gadu tie paliek aizvien mazāk. Ja Drošības policija pateiktu, ka ir nopietni draudi [9.maijā], mēs par to domāsim ļoti nopietni,” teica N.Ušakovs.

Tikmēr 16. marta priekšvakarā, Daugavas Vanagi izplatījuši aicinājuši, lūdzot pieminēt Latviešu leğionu mierīgi ar cieņu un godu un nereaģēt uz provokācijām. Organizācijas līderis Juris Augusts arī uzrunājis E.Zurofu, aicinot apmeklēt Okupācijas muzeju.

Daugavas vanagi paziņojumā uzsver, ka latviešu leğionāri, kas varonīgi un godīgi cīnījās pret sarkano armiju no 1943. līdz 1945. gadam, bija, pirmkārt un galvenokārt, nacistu upuri. Latviešu vīriešus un zēnus iesauca vācu militārajos spēkos pretēji starptautiskajiem likumiem. Viņus sūtīja uz fronti nesagatavotus un tie zaudēja pusi cīņu biedru kara laukā. Izdzīvojušajiem leğionāriem, kuri pēc vācu kapitulācijas bija cerējuši, ka ar sabiedroto palīdzību varēs izcīnīt neatkarīgu dzimteni, nācās izciest arī padomju represijas. Komunisti ieslodzīja un izsūtīja leğionārus uz Sibīriju, no kurienes atgriezās tikai daļa. Tie, kas arī šo pārdzīvoja, cieta represijas vēl 50 okupācijas gadus, savu pozīciju skaidro Daugavas vanagi.

Rīgā vakar ieradās par nacistu mednieku dēvētais E. Zurofs. Vīzentāla centra vadītājs piedalīsies konferencē par “neonacisma atdzimšanu”, kuru organizē Baltijas forums un Latvijas antifašistiskā koalīcija. Daugavas vanagi nosodījuši “sadarbību ar šiem vēstures pārrakstītājiem”.

Organizācija aicinājusi E.Zurofu nepiedalīties “Staļina atbalstītāju konferencē”, bet aiziet uz Okupācijas muzeju un tur apskatīt dokumentus un citus materiālus. Daugavas vanagu līderis Juris Augusts arī aicina E.Zurofu nosodīt to, ka nacisti nelegāli iesauca latviešu jauniešus okupācijas karaspēkā, kā arī nosodīt padomju masu slepkavības un apspiestību Baltijas valstīs.

March 15, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Holokausta konferencē

Otrajam pasaules karam un holokaustam veltītās konferences Rīgā atklāšana 14.martā (2010) pulcēja lielu interesentu skaitu.

Konferences atklāšanas dienā tiek demonstrētas vairākas dokumentālās filmas, uz to noskatīšanos atnākušie cilvēki pilnībā aizpildīja viesnīcas “Reval Hotel Latvija” lielo konferenču telpu.

Konferences norisi viesnīcas ārpusē uzrauga vairāki pašvaldības policijas darbinieki.

Kā ziņots, starptautisko konferenci “Otrā Pasaules kara iznākums un holokausts: upuri, taisnprātīgie, atbrīvotāji un bendes”, rīko krievvalodīgo ebreju pasaules kongress (KEPK) un “Baltijas forums”.

Kā informē biedrības “Baltijas forums” direktors Aleksandrs Vasiļjevs, konferences pirmajā dienā Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja un biedrības locekļa Abrama Kleckina un KEPK Eiropas Kontinentālās sekcijas direktores Larisas Sisojevas vadībā notiks ar konferences tematiku saistītu dokumentālo filmu un jauno projektu prezentācijas.

Starp filmām būs Krievijā tapušās filmas “Rīgas geto melodija”, “Man nav bail” un “Brestas geto”, Izraēlā tapusī “Žitomira. Parasts ebreju stāsts” un Baltkrievijas filma “Izstumtie”.

Vakarā centra “Holokausts” līdzpriekšsēdētājs Iļja Aļtmans prezentēs enciklopēdiju “Holokausts PSRS teritorijā”, bet Eiropas reliģiskās biedrības “Šamir” prezidents Latvijā rabīns Menahems Barkans prezentēs Latvijas Ebreju enciklopēdijas projektu.

Konferences svinīgā atklāšana paredzēta pirmdien, 15.martā, ar tās līdzpriekšsēdētāju – “Baltijas foruma” prezidenta Jāņa Urbanoviča (SC) un KEPK prezidenta Borisa Špigeļa – uzrunām, kā arī konferences goda viesu uzrunām.

Konferences sesijā tiks runāts par tādām tēmām kā problēmas saistībā ar jaunu arhīva materiālu iekļaušanu zinātniskajā apritē, pētot holokausta tēmu bijušās PSRS teritorijā, Otrā pasaules kara un holokausta vēsture pētījumos un publikācijās ASV, holokausta vēstures pasniegšana daudznacionālā sabiedrībā ar atšķirīgām reliģiskajām konfesijām, holokausta mācīšanas īpatnībām ārpusskolas nodarbībās Latvijā, dokumentālais kino par Otro pasaules karu un holokaustu un holokausta pētniecības pieredze tajā.

Referentu vidū būs jau minētie centra “Holokausts” līdzpriekšsēdētājs Iļja Aļtmans un ebreju reliģiskās biedrības “Šamir” prezidents Latvijā rabīns Menahems Barkans, kā arī ASV Cilvēktiesību, brīvības un tolerances muzeja prezidents Igors Kotlers, ASV Ebreju mantojuma muzeja Izglītības nodaļas direktore Elizabete Edelsteina, kinorežisors un televīzijas žurnālists Vladimirs Molčanovs un kinodokumentālists un žurnālists Boriss Mafcirs.

Pēc tam paredzētas apaļā galda diskusijas par tēmām “Izglītība pret aizspriedumiem”, “Dokumentālais kino par Otro pasaules karu un holokaustu: vēsturiskās patiesības problēma” un “Otrais pasaules karš un Holokausts: nezināmie vēstures avoti un historiogrāfija”.

Uz konferenci ieradīsies arī Efraims Zurofs, kurš iecerējis arī uzstāties.


l

March 15, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: