gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Paldies Zurofam

“Paldies, ka Zurofs mani apgaismoja, ka manam vectēvam nomirt no čekistu rokas bija daudz komfortablāk nekā viņa tautiešiem no nacistu rokām…”

Kāds no komentāriem informācijai Apollo portālā:

Riekstiņš Zurofam: kara upuru tuvinieku «sāpju svēršana» ir amorāla

Jebkādi mēģinājumi raksturot kritušo karavīru piemiņu kā nacisma glorifikāciju ir absolūti neadekvāti un nepieņemami, – tā ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) atbild uz Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktora Efraima Zurofa izteikumiem par 16. martu Latvijā.

«Latvija ir demokrātiska valsts ar visām Satversmē paredzētājām brīvības garantijām. Latvijai ir nepieņemama jebkāda totalitārā ideoloģija un tā vienmēr ir stingri nosodījusi un nosodīs nacisma, staļinisma noziegumus un holokaustu, kuriem nav un nevar būt noilguma. 16. marts nekādā gadījumā nav svinību diena, kā dažiem radikāli noskaņotiem grupējumiem labpatīk to interpretēt, bet gan diena, kad tiek pieminēti kritušie karavīri,» norāda Riekstiņš.

«Nesaskatu nekādas pretrunas un šķēršļus tam, lai bijušie karavīri, 16. martā privāti pulcētos kritušajiem biedriem veltītajos piemiņas pasākumos. Vakardienas norises pierādīja, ka šī diena tika aizvadīta demokrātiskā un mierīgā gaisotnē, neraugoties uz atsevišķu mazskaitlīgu radikālu grupējumu mēģinājumiem šo dienu izmantot saviem mērķiem, lai vairotu savu politisko kapitālu,» norāda ārlietu ministrs.

«Vienlaikus jāatzīmē, ka jebkādi Zurofa vai kāda cita mēģinājumi nākt klajā ar dalījumu mazāk un vairāk cietušajos ir nepieņemami. Šādu «sāpju svēršanu» uzskatu par amorālu iepretim cilvēkiem, kuru tuvinieki gājuši bojā kaujas lauka abās pusēs, abu totalitāro režīmu represijās, nacistu veidotajās nometnēs vai izsūtījumā Sibīrijā,» uzsver ārlietu ministrs.

http://www.apollo.lv/portal/news/articles/197511

March 17, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Hronika: Cīņa par Leģiona atceri 2001.-2010.

2001. gads ir pēdējais, kad Latvijas nacionālā karavīru biedrība Nikolaja Romanovska vadībā rīko tradicionālo gājienu no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim.

2002. gadā uz LNKB tiek izdarīts milzīgs politiskais spiediens, lai gājiens nenotiktu. Biedrība pauž nožēlu par to, ka ārvalstu melu iespaidā un Latvijas neveiksmīgās ārpolitikas dēļ leģionāriem tiek atņemta iespēja brīvi izvēlēties pieminēšana formu.2002. gadā pirmo reizi gājienu piesaka LNK (tolaik – Klubs 415). Lai simboliski norādītu uz Leģiona veidošanās apstākļiem, gājiena maršruts pieteikts no Torņkalna stacijas (piemiņas vagona represētajiem) līdz Brīvības piemineklim.

Dome gājienu sākotnēji saskaņo, pēcāk atļauju atsauc. Par pieteikto gājienu slēgtā sēdē lemj arī MK. Pēc kuras īpašo uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Jānis Krūmiņš piedraud no darba atbrīvot Rīgas izpilddirektora vietas izpildītāju Zablovsku. Pamatojums – nacionālboļševiku pieteiktais gājiens “Pret fašismu”.

Gājiens tomēr notiek, publiski izziņojot Jāņa Sila pastaigu pa minēto maršrutu. Nelielās grupās ar vairāku metru distanci vienai no otras, gājiens sasniedz mērķi un notiek bez incidentiem. Šajā dienā un īsi pirms tās Drošības policija aiztur un ielaužas vairāku desmitu patriotu mājās, lai nepieļautu viņu dalību pasākumos. Jāni Silu iepriekšējā dienā pratina Drošības policija, Raivim Dzintaram liek parakstīt apliecinājumu par to, ka viņš neveiks pretlikumīgas darbības.

2003.gadā pēc DP ieteikuma Rīgas dome gājienu neļauj, tomēr, kā parasti gājiens notiek. Milzīgā mediju spiediena dēļ ļoti maz ir to, kas uzdrošinās doties gājienā. 23 Kluba biedri mēro visu ceļu no Torņkalna līdz Brīvības piemineklim individuālā kārtā, Vecrīgā gājienam pievienojas vēl daži desmiti patriotu. (pie Okupācijas muzeja savu gājiena sākumu pieteicis fonds “Latvietis”) LETAS ziņa par 2003.gada 16.martu; “Rīga, 16.marts, LETA. Šodien pie Torņakalna stacijas sapulcējušies aptuveni 20 sabiedriskās organizācijas “Klubs 415” pārstāvju, kas katrs individuāli plāno doties uz Brīvības pieminekli.Iepriekš plānotais gājiens nenotiks un organizācijas atbalstītāji ceļu līdz Brīvības piemineklim mēros katrs individuāli. “Kluba 415” valdes priekšsēdētājs Guntis Diļevs aģentūrai LETA sacīja, ka uz pasākumu ir ieradies un uz Brīvības pieminekli dosies, jo uzskata, ka latviešu leģionāri bija nacionālie karavīri, kuru likteni nevar aizmirst. Diļevs norādīja, ka Latvijai nevajadzētu pakļauties Austrumu un Rietumu spiedienam, aizmirstot savas vēstures lappuses. “Klubs 415” aktīvisti jau ir devušies Brīvības pieminekļa virzienā un daži aktīvisti nes Latvijas valsts karogus. Kopīgā gājienā uz pilsētas centru dodas 23 kustības dalībnieki. Šo soļošanu nevar uzskatīt par organizētu gājienu.”VL šajā reizē nolemj nedoties gājienā un 16.marta vakarā izplatīt bukletus par leģionu pie Brīvības pieminekļa.

2004. gads.Rīga, 10.marts, LETA. “Rīgas pilsētas izpilddirektors Māris Tralmaks (LSDSP) šodien nolēmis nesaskaņot sabiedriskās organizācijas “Klubs 415″ pieteikto gājienu latviešu leģiona atcerei 16.martā, aģentūru LETA informēja Rīgas domes Informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļā.Tralmaks nav atļāvis gājienu, ņemot vērā Drošības policijas ieteikumu, kā arī sakarā ar to, ka pastāv pamatotas bažas, ka Latvijai nedraudzīgi spēki gājiena laikā varētu sarīkot provokācijas, tā apdraudot gājiena dalībnieku un citu personu drošību.” Klubs lēmumu pārsūdz tiesā, kas to atceļ, atzīstot par pretlikumīgu. Tomēr tiesa vēlēdamās būt diplomātiska, seko likuma burtam un neuzdod RD izsniegt saskaņojumu. Līdz ar to situācija izveidojas komiska – gājiena aizliegums ir atcelts bet nav arī atļaujas gājiena rīkošanai. Starp citu, RD joprojām Klubam ir parādā tiesas noteiktos demit latus – tiesas izdevumus, pieteikuma nodevu. Gājiens, kā parasti notiek un beidzas bez incidentiem. VL šajā gadā nolemj gājienā nepiedalīties un pirmoreiz veido karogu aleju pēc dievkalpojuma, kā arī doties uz Lestenes brāļu kapiem.Lai izdarītu spiedienu uz RD, Klubs iesniedz prasību RD atlīdzināt ar gājiena nesaskaņošanu nodarītos zaudējumus. Tiesa Kluba prasību noraida.

2005.gads Neatlaidība ir devusi pirmos augļus un gājiens tiek saskaņots. Lai gājienā varētu piedalīties arī vecāka gadagājuma cilvēki, maršruts tiek saīsināts. No Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim. RD atļauja iedrošina lielu skaitu patriotu un šoreiz dalībnieku skaits jau mērāms simtos. LETA. “Simtiem dažāda vecuma cilvēku devušies gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli. Cilvēkiem rokās ir ziedi un Latvijas karogi. Gājienu novēro daudzi policijas darbinieki un patlaban nekādu starpgadījumu nav.” Brīvības laukumā gājienu mēģina apturēt Krievijas pakalpiņu ķēde. Policija aiztur lielu skaitu provokatoru. LETA; ” par nekārtību rīkošanu leģionāru atceres pasākumos policija pie Brīvības pieminekļa vakar aizturēja 35 cilvēkus. Aizturēto vidū bija arī politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvija” Rīgas domes deputāts Aleksandrs Giļmans un PCTVL pārstāvji Viktors Dergunovs un Vladislavs Rafaļskis, kuri saskaņā ar Rīgas vēlēšanu komisijas sniegto informāciju būs Rīgas domes nākamā sasaukuma deputāti.” Tiesvedība par iepriekšējā gada aizliegumu vēl turpinās, Klubs vēlas no RD piedzīt 100 000 latu, kurus, uzvaras gadījumā ir nodoms ziedot leģionāriem.

2006.gadā Iepriekšējā gada pasākuma vērienīgums un plašā publicitāte liek sarosīties ne vien “antifašistiem” , bet arī atsevišķām latviešu grupām. Pieteikumus rīkot gājienu vēl bez Kluba iesniegušas arī partija Nacionālā spēka savienība un indivīds Igors Šiškins. VL aicina gājienus nerīkot. Iepriekšējā gada nobiedēta RD vairs pasākumu neatļauj. Tiesā iesniegtās sūdzības tiek noraidītas un 2006.gads ieiet vēsturē ar aukstu žogu ap Brīvības pieminekli, plašiem arestiem un policistiem, kas kopā ar nacionālboļševiku ķēdēm ielenc Strēlnieku laukumu, neļaujot piemiņas pasākuma dalībniekiem atstāt laukumu. Cilvēki liek ziedus pie Okupācijas muzeja un sāk skandēt saukli “Brīvību! Brīvību!”

2007. gadā. Klubs mēģina novērst nevajadzīgu konkurenci visai tautai svarīgajā datumā, tādēļ tiek nolemts sadarboties ar NSS. Melngalvju namā notiek Leģiona vēsturei veltīta konference, kuru rīko Klubs kopīgi ar NSS. Pēc iepriekšējā gada pārcentības un asās rezonanses sabiedrībā varas elite nolemj atļaut visus 16.martā pieteiktos pasākumus. Gājiens vēlreiz var notikt legāli. Arī šogad gājienu pasteigušies pirmie pieteikt NSS. Gājiens ir tikpat vērienīgs kā 2005.gadā. VL seko tradīcijai un veido karogu aleju.Šoreiz presē mēģina radīt iespaidu, ka paši leģionāri no pasākuma norobežojas. LETA. Latviešu leģionāru organizācijas “Daugavas vanagi Latvijā” vadītājs Jānis Atis Krūmiņš plāno piedalīties leģiona atcerei veltītajā gājienā, aģentūrai LETA norādīja biedrības “Klubs 415” pārstāvis Jānis Sils.Gājienu atbalstošu pozīciju esot paudis arī politiķis bijušais leģionārs Visvaldis Lācis (ZZS), kā arī citi leģionāri, starp tiem Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) biedri, norādīja Sils.”Tādējādi nav pamata apgalvojumam, ka leģionāri un viņu organizācijas norobežojas no 16.marta atceres gājiena, ko kopīgi rīko Nacionālā spēka savienība un “Klubs 415″,” sacīja Sils. NSS diemžēl svarīga šķiet tieši savas partijas reklāma, tādēļ aizsāktajai sadarbībai nav lemts turpināties.

2008.gads Lai neatkārtotos prakse par vairāku piemiņas pasākumu pieteikšanu, piemiņas gājienu piesaka leģionāru dibinātās organizācijas Daugavas vanagi Latvijā vadītājs Jānis Atis Krūmiņš. Tomēr savus pieteikumus domei iesniedz gan NSS, gan Igors Šiškins. DVL pasākums kļūst par vienīgo RD saskaņoto pasākumu. Gājiens kā parasti norisinās svinīgi un mierīgi. Kā ierasts, Brīvības laukuma malā pulcējas štata protestētāji, kas skandina savus nodriskātos saukļus.

2009. gads.DVL piesaka gājienu, kurš netiek saskaņots, tomēr policija neliek šķēršlus gājiena norisei. Lēmumu par nesaskaņošanu DVL pārsūdz tiesā un 2010.gadā tiesa lemj par labu DVL. Gājienā piedalās visi, kas sevi uzskata par nacionāli domājošiem.

2010. gads ir tikai ceturtā reize, kad gājiens var notikt oficiāli. Tiesa atzīst par nepamatotu RD aizliegumu. Gājiens par spīti štata bļāvējiem notiek cienījami un mierīgi. Gandrīz desmit gadus ilgā cīņa par leģiona atceres pasākumiem nu ir nonākusi līdz punktam, kurā ar vairākkārtējiem tiesas lēmumiem ir nostiprināta iespēja leģionārus pieminēt viņiem pienācīgas cieņas līmenī. Paldies visiem, kas šajos gados ir devuši savu artavu, lai tā notiktu! Gan organizācijām, gan atsevišķām veselīgi domājošām amatpersonām.Gandrīz droši var apgalvot, ka turpmāk gājieni notiks pilnībā legāli. Laiks sākt raudzīties tālāk – panākt 16.marta kā piemiņas dienas atkaliekļaušanu kalendārā.

Jānis Sils

March 17, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Kādas drūmas atmiņas Zurofa k-ga apciemojuma sakarā…

Ojārs Blumbergs

Šis ir oriģinālstāsts, jo tajā tolaik darbojošās dzīvās personas šai saulē atstājušas mani vienu vienīgo.

Es tik vien izpildīšu solījumu, ko kādreiz devu savam vācu tautības meistaram VALDMANIM kuram pateicoties, aizgājušajos 20 gadsimta 50-os gados apguvu akmens apstrādes arodu rūpnīcā GRANITS, Rīgā, Miera ielā,strādājot režīmā – divas nakts maiņu nedēļas, kurām sekoja viena dienas maiņas nedēļa. Tas deva iespēju vakara maiņu laiku pavadīt Rīgas Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā.

Nav vairs otra cilvēka, kurš to varētu pastāstīt – man tolaik bija 17 gadiņu, bet nākošajam gados jaunākajam starp rūpnīcā strādājošiem akmeņlalējam A. Buļam-dēlam, pāri 40. Man patika šis darba kolektīvs, kurā nebija vietas vīriem ar vārgiem kauliem, cīpslām un skriemeļiem, vēl arī tādēļ, ka tajā nebija komjaunatnes pirmorganizācijas, kurā tad būtu nācies negribot piedalīties.

Šādas pirmorganizācijas nebija arī vakara vidusskolā,tādēļ manam “apolitiskumam” jau agrā jaunībā valdošajā boļševizētajā sabiedrībā bija pamats. 1952. gada 15. martā – es labi atceros šo dienu, jo bija mazs nogurumiņš pēc 14. martā pavadītās manas dzimšanas dienas, pašā rīta maiņas sākumā meistars Kirpičovs pēc jau sastādīta saraksta sapulcēja jaunākos un stiprākos ļoti nozīmīgu izkraušanas darbu veikšanai, tiklīdz ieradīsies 2 sagaidāmie kravas STUDEBEKERI.

Lietoju latviskotu nosaukumu labākai sapratnei un tiem, kas nezina, pateikšu priekšā, tās bij lielas kravnesības armijas trīsasu automašīnas ar 6 vai 10 riteņiem, ko PSRS saņēma no ASV lendlīza kārtībā (nomā), lai palīdzētu PSRS karā pret Vāciju. Trešais vāģis, krievu pašizkrāvējs, kuru stūrēja latviešu šoferis Pēteris Aboltiņš – mans krietnais gados vecākais draugs, ar tādu pat kravu bija sagaidāms vēlāk.

Divos STUDEBEKEROS, kurus nācās uzmanīgi izkraut, bija ap 50 ļoti izteiksmīgi lielgabarīta pilna slīpējuma kapakmeņi – ar teicami apdarinātām visām 5 kantīm, tā kā to darīja akmeņkaļi pēc pasūtītāja vēlmes un pirmskara gaumes un stila, bez jebkādām skrambām, ko akmeņkaļi sauc par “brūcēm”, bez kara rētām, kas bija liels pārsteigums, jo krava nāca no KENIGSBERGAS žīdu (nevis ebreju,kā tagad saka) kapiem, no pilsētas, kur taču bija plosījušās nežēlīgas kara vētras, kur taču gadu desmit laikā bija valdošās ideoloģijas vadībā realizēta nežēlīga visa žīdiskā, jeb jūdiskā graušanas un sadragāšanas politika.

Pat es biju mazliet izbrīnīts, ka nelaiķu žīdu kapavietas fašisti bija saglabājuši neskārtas. Atmiņā saglabājušies atsevišķi kapakmeņu uzvārdi vācu -varētu teikt arī žīdu, valodā – Kinkelšteins, Kiršbaums, Bermans, Curanskis, Mogilevskis utt.

Biju pierakstījis daudzus, bet garo gadu gaitā lapa kaut kur nozudusi. Uzraksti bija arī ivrītā, ko neprotu, bet visumā maz. Visa šī laupīšanas un uz Rīgu atvešanas operācija katru reizi, jo vēlāk tai sekoja daudzas citas, notika kāda NKVD virsnieka pavadībā vai pat vadībā, jo bez čekas nekas tāds nevarēja notikt – jau nosacītā robežas šķērsošana taču tika stingri kontrolēta.

Skaidrs, ka šie drausmīgie kapu sirojumi bija saskaņoti ar krievu attiecīgajām varas instancēm tiklab Rīgā un Kenigsbergā, jeb Kaļiņingradā.

Tie nekādi nevarēja notikt bez kompartijas augstāko ešelonu ziņas vai norādes. Pēc šķirošanas daļa labāko akmeņu tika transportēti tālāk – tieši uz Maskavu un atsevišķi, reti,sevišķi krāšņi grezno Maskavas lielākās dižo partijas cilvēku kapu vietas – pāris tādus atpazinu pat Novoģevičjes kapsētā.

Uzgravēt jauno uzrakstu uz apslīpētas tīras palikušās aizmugurs iepriekš ar zobāmuru vai uz asās, rupjgraudu rīvripas notīrīt žīdisko uzvārdu priekšpusē – parasts akmeņkaļa ikdienas amatnieka darbiņš. Kapos tikai akmeni jāuzstāda ar jauno skata pusi. Vienu redzēju pat Armēnijā kādam pulkvedim viņa kapa vietā.

Arī uz Gruziju ir aizvesti daudzi. Iegravē jaunu izcila varoņa uzvārdu un internacionālā goda atdošana daudz cietušajai ebreju tautai ar to noslēdzas.

Varētu pat teikt tā ebrejam boļševiks brālis mūždien! Neizslēdzu,ka starp atvestajiem varēja būt arī kāds akmens ar uzvārdu Curafs (Zurafs) Īsi sakot – mazs turpinājums Mauthauzenas, Buhenvaldes vai citas fašistu nāves nometnes racionālismam – nelaiķu žīdu vārīšana ziepēs, matu un ādas izmantošana somiņām u.c, greznuma un modes lietām – tikai boļševiku partijas praktiskuma formās… Zurofa kungam gan jāsaka, ka latviešu leģionari te nebija pie vainas ne vienā ne otrā gadījumā. Bet īstos šo darbu darītājus jau Zurofa kungs pie atbildības nesauks.

Tie slēpjas, ja vēl dzīvi, plašajā Krievzemē, kur viņš netiek tiem klāt, tāpat kā daudziem bijušajiem lielajiem čekas noziedzīgajiem darboņiem, kuri omulīgi pavada savas vecumdienas Izraelā vai ASV, kuriem viņš negrib tikt klāt. Turpinājumu par Rīgas ebreju kapu izdemolēšanu un kapakmeņu izlaupīšanu, kurai biju liecinieks, kad automašīnas piekrautas izbrauca pa Tējas ielu, pastāstīšu nākamajā nodaļā.

Veco Žīdu kapu likteņi Rīgā…

Maskavas priekšpilsētā, tur, kur četrstūri veido tagadējās Virsaiša, Līksnas, Ebreju un Tējas ielas, kādreiz atradās arhitektūras un mākslinieciskās apdares ziņā skaistākie un kapakmeņu ziņā dārgākie, greznākie kapi Rīgā, par kuriem paaudzēm, kuras nākušas šai pasaulē pēc Otrā pasaules kara, nav, nevar būt citu atgādinājumu, kā vien kautrīgs uzraksts Rīgas plānā,kurā parādīts vien kapu nosaukums, kaut dabā redzami pāris desmiti vecu koku un itin kā parkam tuvināts neveiksmīgs zaļās joslas veidojums.

Tas paceļas pāri apkārtnei kā uzkalns, kura malas nostiprinātas ar pazemu akmeņu un ķieģeļu apmūrējumu, kuri iegūti, sagraujot ievērojami augsto agrāko kapu sētu pa teritorijas perimetru. Tagadējo uzkalnu kā sarkofāgu veido gan bijušās kapu sētas paliekas gan arī savestā melnzeme, zem kuras slēpjas viena no ļaunākajām lappusēm Rīgas ebreju, bet es lietošu vārdu “žīdu”, kopienas vēsturē.

Kāpēc žīdu? Tā šai kopienai piederošie paši sevi sauca ,tā viņi sauca savas kultūras, mācību un reliģiskās iestādes, jo šim vārdam latviešu valodā,atšķirībā no krievu valodas NEKAD NAV BIJUSI NIEVĀJOŠI  NICINOŠA vai PAZEMOJOŠA nozīme. Pirmskara Latvijā bija viņu pašu izvēlēti nosaukumi Rīgas ŽĪDU teātris, skolas, sinagogas, kapi, slimnīca u.t.t.  Arī jau pieminētā iela tolaik saucās Žīdu iela.

Ja kapi šodien pastāvētu, tie noteikti būtu viens no Rīgas vēstures un arhitektūras aizsargātiem pieminekļiem un izraisītu pienācīgu interesi gan vietējiem, gan viesiem, turistiem. Kapu teritorija bija teicamā stāvoklī, cilvēka ļauno roku neskarta tajā 1952 gada nogalē, kad sāka risināties šeit aprakstītie notikumi, kuru liecinieks es biju savos vakarskolēna gados, strādājot rūpnīcā GRANITS. Nekādu fašistu posta pēdu, nedz Rīgas latviešu, ne Maskavas priekšpilsētā prāvā skaitā dzīvojošo īsteni pareizticīgo krievu vandalismu šeit pat IEDĪGLĪ nevarēja atrast!

Kapu savdabīgais izveidojums zaļo koku un citu apstādījumu ielenkumā LIELISKI, pat nesaprotami kādēļ, jo satiksmes ziņā vieta nebija nomalē, izolēja ik skaņu no ārpuses, nodrošinot aizgājējiem netraucētu mūžīgo dusu. Kad pirmo reizi,izpildot meistara Kirpičova rīkojumu, kopā ar viņu apmeklēju kapus,vienīgā ļaundarību, ko tur saskatīju,bija kāds kapu dienvidpusē nogāzies, mūžu nodzīvojis kastānis,kura nodarītais postījums bija maznozīmīgs un tikai estētiskas dabas. Protams, kapos ienāca tikai ļoti rets apmeklētājs – Rīgā dzīvojušo žīdu nežēlīgais liktenis nevienam nav noslēpums, tādēļ vienkārši nebija, kam nākt.

Biedrs Kirpičovs bija paņēmis līdzi pabiezu liela formāta žurnālu ar rūtiņu lapām, kurās man bija jāiezīmē kapu sektorus un tajos atrodošos viņam nozīmīgus liekamies kapakmeņus, kapu apmales, sēru kolonas un vairākas kapos esošās apdarinātā, slīpētā un pulētā akmens kapliču būves un citas vērtīgas detaļas, katrai norādītajai pieliekot viņa nosaukto kodu – burtus A,B,C vērtīguma un nozīmīguma ziņā dilstošā secībā.

Kad vaicāju, ko tas nozīmē, viņš paskaidroja, ka starp dzelzceļu un kapiem paredzēts būvēt jaunu, lielāko Latvijā nozīmīgu augstskolu, kurai varētu nepietikt vietas brīvajā laukumā un varbūt nāktos daļu no kapu vietām pārcelt uz Jaunajiem Žīdu (protams, Ebreju!) kapiem Šmerlī. Paturot prātā darījumu ar Kenigsbergas Žīdu kapu pieminekļiem, sapratu, kas sagaida šo krāšņo kapsētu – pieminekli kopumā, uzdoto darbu darīju ar nepatiku, apsverdams kā no darba turpināšanas nākamajās dienās izvairīties.

Sapratu, ka tas varētu tikt iztulkots kā izvairīšanās no darba, pat kā sabotāža par ko varēju saskaņā ar Staļina laika likumiem uz krietniem gadiem nokļūt tur, kur “Makars pat kazas negana”. Pie kam Kirpičova sirdsapziņu tas neapgrūtinātu, jo viņš bija smags plaušu vēža slimnieks, kuram maz atlicis laika un nebūtu problēmas kādu – kā mani paņemt sev līdzi.

Nobeidzu trīs dienu reģistrācijas darbus, lai pavisam drīzi redzētu,kā kapus plānveidīgi izlaupa, daļu pieminekļu un kapu piemiņas plākšņu izvietojot GRANITA iekšējā sētā – tā, lai uzraksti nebūtu lasāmi, tomēr lielākā un labākā pieminekļu daļa devās tālākā ceļojumā uz Austrumiem, kur, droši vien, pirms pārapstrādes tika vēl ne reizi šķirota – kas augstāka ranga funkcionāru, kas mazāku nopelnu biedru piemiņas iemūžināšanai.

Atgriežoties pie kapiem, jāpastāsta,ka tur esošie pieminēkļi vairākumā bija akmeņkaļu – skulptoru mākslas šedevri, jo bija vairāku miljonāru kapu vietas ar kapličām no pulēta akmens – pat kāda lielbagātnieka – ja nekļūdos uzvārdā, Bernšteina, kapličā varēja nokļūt, ejot pa abās pusēs uzceltu apmēram trīs ar pus metru augstu astoņu vai desmit no melna ievestā akmens darinātu pulētu kolonu gatvi. Un no tāda pat materiāla bija arī kapliča.

Šis ansamblis šodienas cenās, domāju, būtu vismaz 3-5 milj. latu vērts. Kapu vietas un pieminekļi 100 – 150 tūkstošu vērtībā bija vairāki desmiti. Šeit bija pārstāvēti dažādu pasaules malu skaistākie akmeņi, daudz zilganā mirdzošā labradorīta, izcili dažādu šķirņu Karēlijas akmeņi, tumšie, gaišie, melnbaltie, lieliski Ukrainas sarkanie granīti, Itālijas sniegbaltie marmori, akmeņi no Šveices Alpiem u.t.t, pat atsevišķas skulptūras vai mini skulptūras un vāzes no rozā tufa.

Dīvaini,ka daži apbedījumi tik tiešām tika pārcelti uz Šmerļa Jaunajiem Žīdu kapiem, kas lika izdarīt secinājumu, ka žīdu augstākais rabīns zināja par sagaidāmo akciju, bet bija spiests klusēt, jo dzīvība katram dārga.

Turklāt tas taču notika laikā, kad Maskavā par komunistisko līderu indēšanu tika apmeloti un tiesāti virkne izcilāko Maskavas (arī Ļeņingradas) profesoru, akadēmiķu mediķu, un partijas CK zināja, ka pienācis visatļautības laiks attiecībās ar žīdiem – tur gan – EBREJIEM.

Laupīšanai bija pakļauti nevien pieminekļi, akmeņi, bet pamatīgsdaudzums metālkalumu, apsidrabojumu, apzeltījumu un, jo sevišķi, daudz PSRS ļoti trūkstošās alvas, no kuras bija izlieti daudzi kapu uzraksti, un kuru metāllūžņu pieņēmšanas kioskos, kur galvenokārt strādāja no Krievijas iebraukušie ebreji, pirka par fantastisku cenu.

Strādnieki tos savāca kā savu laupījumu un stāstīja, ka pieņemšanas punktā pieņēmējs šausmās lasījis uzrakstus, piesaucis Mozu… un beigu beigās teicis: – Oi,oi,tas ir zagt mant, tas tev ož pēc Sibirj, es tev maksās tikai puscen.

Man gan kā skumju pārdomu brīdis atmiņā palicis kāds cits moments. Rūpnīcas GRANITS direktors bija poļu izcelsmes žīds, kurš tolaik sāka neapturami dzert un stipri saīsināja savu mūžu.

Par gravieri strādāja viņa jaunākais brālis, kuru dziļi cienīju viņa profesionālās meistarības dēļ. Abi kara laiku bija pavadījuši sarkanarmiešos ar daudziem apbalvojumiem, bija partijnieki. Ko domāja par notiekošo viņi?

Esmu vairākkārt dzirdējis,ka kaut kur figurējušas bildes ar uzrakstu: Vācu fašistu izdemolētie Rīgas ebreju kapi, taču man nav izdevies tādas publikācijas redzēt. Būšu pateicīgs, ja kādam tādas atradīsies un man tiks atvēlētas kopijas…

http://www.reitingi.lv


Franka Gordona raksts par šiem notikumiem

March 17, 2010 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Video un foto: Latvija godina leģionārus

Video un foto: Latvija godina leģionārus

March 17, 2010 Posted by | 16.marts | 1 Comment

Bekmans, Zurofs u.c.

Starptautiskās antifašistiskās frontes” uzdevums būs jauniešu izglītošana vēstures jautājumos, preses konferencē uzsvēra “Somijas Antifašistiskās frontes” pārstāvis Johans Bekmans.


DELFI video no preses konferences

March 17, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Hitlerisms un staļinisms

Franks Gordons

Rīgā notikušajā konferencē “pasaules krievvalodīgo ebreju” runasvīri Boriss Špīgels un Valērijs Engels apgalvoja – staļinisms neesot salīdzināms ar hitlerismu.

Nu ko, lai runā fakti. Tīmekļa vietnē “www.reitingi.lv” lasāma Ojāra Blumberga liecība. Viņš apraksta, ka 1952. gadā, kad viņš bija nodarbināts rūpnīcā “Granīts” kā akmens apstrādes meistars, turp ar trīsasu automašīnām no Kaļiņingradas – bijušās Kēnigsbergas – atveda 50 lielgabarīta kapakmeņus, kas ņemti no šīs vēl nesen vāciskās pilsētas ebreju kapiem. Rīgas rūpnīcā “Granīts” tos vajadzēja apstrādāt – notīrīt ebrejisko nelaiķa vārdu un citus ierakstus priekšpusē un apslīpēt aizmuguri, lai tur varētu iegravēt jaunu ierakstu. Vārdu sakot, kapakmeņi kļuva “judenrein” un drīz vien parādījās kompartijas dižvīru vai citu padomju slavenību atdusas vietās, piemēram, Maskavas Novodevičjes kapos.

Hitlerieši, kas Kēnigsbergas ebrejus nosūtīja uz nāves nometnēm, viņu kapus neaiztika, bet jaunie pilsētas saimnieki – Staļina impērijas varas orgāni – tos izpostīja un pieminekļus apgānīja. Kēnigsbergas ebreju kapos apglabāts arī mans vectēvs no mātes puses – Hiršs Israelits, kurš nomira 1937. gadā, vēl pirms t. s. “Kristallnacht” grautiņa.

Maskavas priekšpilsētā, tālāk raksta O. Blumbergs, pirms kara “atradās arhitektūras un mākslinieciskās apdares ziņā skaistākie un kapakmeņu ziņā dārgākie, greznākie kapi Rīgā”. Šie Rīgas vecie ebreju kapi 1952. gadā vēl bija teicamā stāvoklī. No sevis piemetināšu: vācu okupācijas laikā šai kapsētā steigšus izraktās bedrēs sameta ceļā uz Rumbulu nošauto līķus (iespējams, šis liktenis skāra arī manu vectēvu no tēva puses – Hiršu Gordonu). 1952. gada nogalē rūpnīcā “Granīts” tika saņemts rīkojums: kapakmeņus savākt, apstrādāt – tāpat kā no Kēnigsbergas atvestos – un tīrus (t. i. “judenrein”) sagatavot jaunai izmantošanai. Bija jāatrod vieta Vissavienības civilās aviācijas inženieru institūta jaunajam korpusam. Šī augstskola gatavoja kadrus ne tikai Padomju Savienībai, bet arī “socnometnes” valstīm, Sīrijai, Libānai…

Zināmā mērā varam teikt, ka šī slavenā padomju augstskola celta uz ebreju kauliem. Drūms un skumjš stāsts. Bet salīdzināt – nini.

March 17, 2010 Posted by | Vēsture | 1 Comment

FOTO: Leģionāru piemiņas gājiens 16. martā

FOTO: Leģionāru piemiņas gājiens 16. martā

March 17, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

   

%d bloggers like this: