gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

«Komunisma rēgs» klīst ap 16. martu

SERGEJS MIHAILOVS, speciāli “LA”

Tieši Satversmei neatbilstošie aizliegumi provocē sabiedrības nesaskaņu un ekstrēmismu

“Pārģērbtie vācu formas tērpos partizāni sāka visus pēc kārtas izvilkt no mājām un nošaut, bet mājas – dedzināt. Daudzi mēģināja nozust, un kādiem, it sevišķi bērniem, tas izdevās. 34 gadus veca sieviete devītajā grūtniecības mēnesī nevarēja skriet ātri – partizāni viņu aizšāva un ievainotu iemeta degošā mājā, kurā viņa dzīva sadega reizē ar savu vēl nepiedzimušo bērnu. Pavisam ugunī un no sarkano partizānu lodēm Mazo Batu sādžā gājuši bojā deviņi cilvēki.” Tā par šo soda akciju, kuru komandējis partizāns Vasilijs Kononovs, ir atstāstīts “The Epoch Times” portāla krievvalodīgajā versijā. Savukārt tie, kas mūsmājās un Krievzemē slavina Kononovu kā “varoni” un visādi atbalsta viņa cīņas, par soģiem sauc latviešu leģionārus, kas noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Bet, neskatoties uz celto ažiotāžu un tā noliedzēju saspringto uzmanību gadu garumā, neviens klātesošais “soģis” tā arī nav nosaukts vārdā.

Ne mazāk dīvaini 16. marta pasākumu aizliegšana izskatās tiesiskas valsts kontekstā, kas realizē principu: “Viens likums, viena taisnība visiem”. Satversmē ir skaidri definēts, ka “valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību”, kurus “var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību”. Saskaņošanas procedūras ietvaros Rīgas domei (RD) ir jāsaskaņo pasākumi tā, lai tie netraucētu viens otram un pārējiem, bet drošībsargiem jāparūpējas, lai konkrēto grupu pamattiesības netiktu apdraudētas no provokatoru vai ekstrēmistu puses. Kā apliecināja iekšlietu ministre L. Mūrniece, Valsts policijas un Drošības policijas sniegtajos atzinumos nebija ieteikuma aizliegt pasākumus, kā arī nebija norādīts par iespējamiem plaša mēroga incidentiem, kas nopietni varētu apdraudēt sabiedrisko kārtību un drošību. Otrdienas notikumi to arī pierādīja.

Būtu naivi domāt, ka aiz ausīm pievilktajā un faktiski antikonstitucionālajā RD “aizliegumā” slēpjas tās vadības nemākulība vai nevēlēšanās atstrādāt rīdziniekiem nodokļos iekasēto naudu. Tas ir “Saskaņas centra” un atsevišķu partiju līderu – bijušo LKP un LĻKJS augsta ranga darboņu – paraugdemonstrējums tiesiskajai valstij padomju dubultstandartu garā. Nerunājot par to, ka tieši Satversmei neatbilstošie aizliegumi provocē sabiedrības nesaskaņu un ekstrēmismu. Bet, pārkāpjot tiesiskuma principu, vēl būdami pie stūres galvaspilsētā, “SC” lūko pēc varas ieņemšanas arī visā valstī. Ļoti negribētos, lai pēc Saeimas vēlēšanām “Viens likums, viena taisnība visiem” paliktu tikai vārdi uz Ministru kabineta sēžu zāles sienas.

March 18, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

Vilina represēto privilēģijas

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=74832
Iesaka pat pārtraukt politiski represētās personas statusa piešķiršanu

Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) priekšsēdētājs Gunārs Resnais uzskata, ka pienācis brīdis, kad politiski represētā statusa piešķiršanu vajadzētu pārtraukt. Ja tas nav iespējams, tad vismaz statusa piešķiršanas procesu centralizēt kādas vienas institūcijas rokās. Viņu satrauc, ka pēdējo gadu laikā represēto skaits turpinot palielināties. Represētā statusu 2007. gadā ieguva 243, 2008. gadā – 104, bet pērn – 143 personas. Process vairs neesot kontrolējams, uzskata G. Resnais. Iespējams, viņa uzmanību arī piesaistījis “LA” jau vēstītais fakts, ka Rīgas domes deputāti jau vairākās sēdēs balsojuši par politiski represētās personas statusa piešķiršanu dažādām personām, kuru vidū nesen bija arī ēdināšanas kompleksa “Lido” vadītājs Gunārs Ķirsons.

Tomēr LPRA koordinācijas sēdes dalībnieki, kas pārstāvēja ap pussimta reģionālo nodaļu, neatbalstīja G. Resnā kategorisko nostāju – tā tikai kārtējo reizi latviešus sarīdīšot vienu pret otru. Ja represētā statuss cilvēkam pienākas, tas arī jāpiešķir, bet strīdus gadījumus lai izšķir tiesa.

“Pēkšņi pamodušies”

Tie, kas tagad pieprasa represētā statusu, G. Resnā vārdiem runājot, pēkšņi pamodušies. Kas viņiem esot liedzis to izdarīt pirms desmit vai piecpadsmit gadiem? Apvienības priekšsēdētājs ir pārliecināts, ka šos cilvēkus vilina tie labumi, ko šodien bauda represētie (skat. uzziņu).

G. Resnais uzskata, ka daudzos gadījumos represētā statuss tiekot piešķirts nepamatoti. Bet nav apvienības spēkos visiem gadījumiem izsekot līdzi. Sevišķi tagad pēc administratīvi teritoriālās reformas, kad vairs nav 26 rajonu, bet ir 118 pašvaldības. Šobrīd atbilstību politiski represētā statusam nosaka katra novada komisija, kas savu lēmumu iesniedz Pilsonības un imigrācijas departamentam. Taču daudzviet neesot izveidotas komisijas, kas izvērtē iesniedzēja dokumentus, lai piešķirtu vai atteiktu represētā statusu. Komisijā jābūt arī kādam represēto organizācijas pārstāvim, bet ne vienmēr tas tiekot ievērots.

Dažkārt, lai tiktu pie represētā nosaukuma, savtīgi tiekot tulkoti arī likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” panti – tā domā Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs, vairākkārt atsaucoties uz Talsu rajona tiesas spriedumu, ar kuru 2006. gadā par represijās cietušu tika atzīts no Latvijas neizsūtīts iedzīvotājs. Arī Rīgas rajona tiesas līdzīgs spriedums represēto apvienībā uzņemts negatīvi.

Visdrošākā mēraukla represiju faktam esot tas, ka cilvēks izsūtīts uz Sibīriju. Bet tie, kurus tikai pārvietoja no viena pagasta uz citu, ja kolhozam tajā vietā bija jāierīko ferma vai jāuzbūvē ceļš, neesot šā statusa cienīgi. “Tas nav salīdzināms ar tām ciešanām un pārdzīvojumiem, ko pārcieta cilvēki, kurus nakts laikā ar šautenēm izcēla no gultas un aizveda ar to, kas mugurā, tam sekoja sals, bads, lēģeri,” savu pārliecību aizstāv G. Resnais.

Represiju faktu apstiprina tiesa

Iepriekš pieminētās Talsu rajona tiesas sprieduma “vaininieks” ir astoņdesmitgadīgais Arvīds Vilis Celmiņš, cilvēks ar divām augstākajām izglītībām. Pirms rakstīt iesniegumu, viņš izstudēja likumu un pārliecinājās, ka politiski represētā statuss viņam un viņa brālim Ilgonim, visdrīzāk, pienākas. A. V. Celmiņš vērsās daudzās iestādēs, taču tika noraidīts ar atrunu, ka viņš taču neesot bijis izsūtīts uz Sibīriju.

Taču Celmiņš stāsta, ka, jau sākot no 1945. gada maija, ģimene cietusi no jaunās okupācijas varas. Tēvu Jāni Celmiņu apcietināja kā bijušo pagasta vecāko un aizsargu organizācijas priekšnieku. Par viņa turpmāko likteni nekas nav zināms, vienīgā vēsts, ka ievietots PSRS filtrācijas nometnē. Ģimenes īpašumā bija 18,5 ha zemes un iekopta saimniecība. Māte, palikusi viena ar pieciem bērniem, no kuriem jaunākajiem – dvīņu brālīšiem – bija tikai astoņi mēneši, tika ieskaitīta budžu kārtā. Bet 1948. gada vasarā izdzina no mājām, par iemeslu minot, ka viņi varētu atbalstīt mežā mītošos leģionārus. “Mums pavēlēja doties uz kaimiņpagasta “Ludu” mājām, kas bija ļoti sliktā stāvoklī,” atceras A. V. Celmiņš. Viņš tolaik arī vairākkārt saukts uz čeku, kur pratināts par tēva ieročiem.

1949. gada 25. martā ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, bet vecākie dēli Arvīds Vilis un Ilgonis paglābās, jo tobrīd neatradās mājās. Abi brāļi ilgu laiku slapstījās. 1956. gadā māte ar jaunākajiem bērniem atgriezās Latvijā, un, lai gan tur jau saimniekoja cita ģimene, viņai izdevās iemitināties tēva mājās.

2006. gada nogalē Talsu rajona tiesa, uzklausījusi toreiz vēl dzīvo liecinieku liecības, pārbaudījusi rakstveida pierādījumus, atzina, ka Celmiņa pieteikums par represijas fakta konstatāciju ir pamatots. Ģimenes piespiedu pārvietošana no pastāvīgās dzīvesvietas 1948. gada jūlijā ir komunistiskā režīma represija. Saskaņā ar likumu par politiski represētajām personām atzīstami arī tie iedzīvotāji, kuri tika represēti Latvijas teritorijā, ja viņi par piederību noteiktai sabiedrības šķirai vai sociālajam slānim izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas. Šis fakts Celmiņam deva tiesības iegūt arī politiski represētās personas statusu.

Atstāj rūgtas mieles

Pirms diviem gadiem – 2008. gada 25. martā – “Latvijas Avīzē” rakstā “Izsūtīja. Vai pārdzīvotā mazāk?” stāstīju par Celmiņu ģimenes pārdzīvojumiem un vecākā dēla neatlaidīgo cīņu, kā arī par viņam labvēlīgo tiesas spriedumu. Minētā raksta iespaidā Talsu rajona politiski represēto klubs vērsās Ģenerālprokuratūrā, uzstājot, ka politiski represētās personas statuss vecajam vīram piešķirts nelikumīgi. Statuss tika anulēts. Tomēr ne tāpēc, ka tiktu apšaubītas pret A. V. Celmiņu vērstās represijas. Nē. Izrādās, pie vainas kāda cita būtiska juridiska nianse – 2006. gada nogalē, kad tika skatīta Celmiņa prasība, likums bija mainīts un rajona tiesu kompetencē vairs nebija izlemt šādus jautājumus. Šī funkcija jau bija pāradresēta rajona administratīvajām tiesām. Tagad, kamēr rajona administratīvā tiesa savu lēmumu nav pasludinājusi, nevienam nav tiesību apgalvot, ka Celmiņš represētā statusu ieguvis nepamatoti. Tiesas sēde notiks šogad decembrī.

Tie atvieglojumi, kas pienākas politiski represētajiem, Celmiņa kungu īpaši neinteresējot. Pat tajā neilgajā laikā, kad apliecība bijusi viņa rīcībā, tās priekšrocības ne reizi neesot izmantojis – cīņa par to atstājusi pārāk rūgtas mieles.

Līdzīgi Celmiņam arī citi iestājušies par savām tiesībām un daudzi tiesas ceļā arī ieguvuši represētā statusu. Tas nav pa prātam LPRA priekšsēdētājam. G. Resnais atklāti atzīst, ka pārāk daudz spēka un enerģijas esot ieguldīts, lai represētajiem saglabātu atvēlētās privilēģijas. Kas notikšot, ja apliecību īpašnieku saradīsies pārāk daudz?

Atturēja lepnums

Tieslietu ministrijas pārstāve Linda Berga, atbildot uz Gunāra Resnā jautājumu, kāpēc pēdējā laikā Latvijā palielinās represēto skaits, par vienu no būtiskiem iemesliem min pašreizējo ekonomisko situāciju. “Dzīves apstākļi daudziem ir pasliktinājušies, un cilvēki izmanto jebkuru iespēju, lai to risinātu. Nenoliedzami, represētajām personām piešķirtie atvieglojumi daudziem ir izeja. Pēc datumiem uz iesniegtajām arhīva izziņām redzams, ka dokumenti savākti tikai tagad, nevis deviņdesmitajos gados.”

Juriste Rita Dindune savulaik piedalījusies ar represētajiem saistīto likumu izstrādē Saeimā. Piecpadsmit gadu laikā viņa konsultējusi apmēram 12 tūkstošus iedzīvotāju. “Zinu vairākus gadījumus, kad represētā nosaukumu cilvēki nepieprasīja aiz lepnuma. Savukārt gados jaunākie iedzīvotāji padomju sistēmā bija labi iejutušies, bet tagad krīze spiež viņus kārtot dokumentus,” saka juriste.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pārstāve Dzintra Muzikante ir viena no tām, kas politiski represētās apliecību saņēmusi nesen. Viņa dzimusi vecākiem, kuri bija izsūtīti uz Sibīriju, tur iepazinās un apprecējās. Vecākiem dzīviem esot, meitai bijis neērti pretendēt uz politiski represētās personas statusu. Tagad vecāki ir miruši, bet galvenais, ka pasliktinājusies ekonomiskā situācija. Bet ar represētā apliecību vismaz sabiedriskajā transportā varot braukt bez maksas – viņa godīgi atzīst.


Uzziņa

Atvieglojumi politiski represētajām personām:

pensijai tiek piemērots koeficients 1,1 jeb 10% palielinājums;
pensijā dodas 5 gadus ātrāk;

bezmaksas medicīniskā aprūpe: nav jāmaksā pacienta iemaksa, par gultas dienu, par manipulācijām, atskaitot par laboratoriskai izmeklēšanai noņemto asins analīzi, maksājot Ls 1,50 par vienreiz lietojamām šļircēm;

reizi 3 gados pienākas bezmaksas sociālā rehabilitācija Jaundubultu sanatorijā;
atvieglojumi transportā – tālsatiksmes un vietējās nozīmes vilcienos, kā arī starppilsētu un tālsatiksmes autobusos;

nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 50% apmērā, pašvaldībai ir tiesības to samazināt pat līdz 90%;

ar iedzīvotāju ienākuma nodokli papildu neapliekamā summa mēnesī Ls 108 (pensionāriem tad kopā neapliekamais minimums ir Ls 273 mēnesī).

Avots: LPRA

Represēto skaits Latvijā (2010. gada 1. janvārī)
komunistiskajā režīmā cietušie 18 345
nacistiskajā režīmā cietušie 2198

March 18, 2010 Posted by | REPRESĒTIE | 1 Comment

Zurofa patiesības

Ināra Mūrniece, Latvijas_Avīze

Saruna ar Simona Vīzentāla centra direktoru Efraimu Zurofu, kurš šajās dienās uzturējās Latvijā, piedalījās holokausta izpētes konferencē un nosodīja 16. marta leģionāru gājienu.

– Līdz ar holokausta starptautisko atzīšanu, ko lielā mērā veicinājusi holokausta izpētes kampaņa, filmu uzņemšana, grāmatu izdošana, sabiedrības attieksme pret ebreju sabiedrību kļuvusi daudz atvērtāka. Dzirdēti izteikumi, ka ASV ebrejiem jūt līdzi un viņus mīl tik ļoti, ka jūtami pieaudzis jaukto laulību skaits. Kā vērtējat ebreju situāciju pasaulē un Baltijā?

E. Zurofs: – ASV šobrīd ir daudz mazāk antisemītisma, nekā bija 30. gados. Aizspriedumu radītās barjeras sabiedrībā ir kļuvušas zemākas. Pirms simts gadiem Īrijas katoļi vai Itālijas katoļi ASV neparko neļautu saviem bērniem precēties ar ebrejiem kultūras un reliģijas barjeru dēļ. Bet barjeras pastāvēja arī citu sabiedrības grupu starpā, piemēram, protestanti nevēlējās, lai viņu bērni precētos ar katoļiem. ASV sabiedrībā notikusi būtiska aizspriedumu mazināšanās.

Runājot par ebreju situāciju ASV un Baltijā, es redzu milzīgas atšķirības. ASV ir atvērta un toleranta sabiedrība. Ideālu šajā ziņā gan nav iespējams sasniegt nekur, jo neviena sabiedrība nav pilnībā atvērta un toleranta. Turklāt arī valstī šajā ziņā ir atšķirības: gaisotne ASV lielajās pilsētās austrumu un rietumu piekrastē ir daudz liberālāka, tolerantāka. To pašu var teikt par Latviju. Rīgā attieksme ir daudz tolerantāka nekā kādā mazā ciematiņā laukos.

– Piemēram? Vai esat tur bijis?

– Ne Latvijā…

– Runājot par Baltijas valstīm, nevaram gan vilkt šādas paralēles ar ASV.

– Vai gribat teikt, ka Rīgā nav vairāk tolerances nekā kādā mazpilsētā Kurzemē vai Latgalē?

– Kur jūs Latvijas mazpilsētās esat redzējis neiecietības piemērus pret ebrejiem? Tādu nav. Bet varbūt jums ir šādi fakti?

– Tāds ir mans pieņēmums. To saku, vadoties pēc situācijas Lietuvā, ko pārzinu daudz labāk. Zinu, ka mazpilsētās pret ikvienu minoritāti attieksme ir aizspriedumaināka, ne tikai pret ebrejiem, bet arī pret homoseksuāļiem, afrikāņiem un citām grupām. Kāpēc lai Latvijā būtu citādi?

– Konferencē, kas 14. un 15. martā noritēja viesnīcā “Reval Hotel Latvia”, nemanīju nevienu ārvalstu vēstnieku, kas akreditēts Latvijā, tāpat nevienu nopietnu holokausta pētnieku no Latvijas. Kā jūs to skaidrojat?

– Iļja Altmans, kurš piedalījās konferencē, ir ļoti nopietns holokausta pētnieks, tiesa, ne no Latvijas… Es neesmu konferences rīkotāju skaitā, bet dalībnieks, tā ka šis jautājums būtu jāuzdod rīkotājiem.

Vēstnieku piedalīšanās, pēc manām domām, nav tik svarīgs jautājums, jo konference bija ekspertu, nevis diplomātu tikšanās.

– Kad jūs, Zurofa kungs, uzrunājat Latvijas sabiedrību, mēs parasti no jums dzirdam ļoti kritiskus komentārus, apgalvojumus, ka Latvija vilcinoties ar holokaustā vainīgo tiesāšanu. Tas – neraugoties uz nopietno izmeklēšanu Konrāda Kalēja lietā, Kārļa Ozola lietā. Es, tāpat kā lielumlielais vairākums Latvijas iedzīvotāju, uzskatu: tie, kas vainojami holokaustā, ir jātiesā un jāsoda. Bet – tas jādara tiesai un balstoties uz neapgāžamiem pierādījumiem.

– Nav šaubu, ka Konrāds Kalējs un Kārlis Ozols ir vainīgi! Kalējs un Ozols ir ellē un ik minūti var pateikties par vilcināšanos visām atbildīgajām instancēm. Kalējs nomira pirms viņa izdošanas Latvijai. Kāpēc tad Latvija Austrālijai pieprasīja viņa izdošanu? Tāpēc, ka bija nevainīgs?

– Runājot par Kārļa Ozola lietu, Latvija nesaņēma no Baltkrievijas dokumentus, kas pierādītu viņa vainu šajā valstī izdarītajos noziegumos, un trūcis arī pierādījumu par viņa vainu noziegumos Latvijā.

– Runājot par Ozola lietu, tā bija labākā lieta Austrālijā. Bija ļoti daudz pierādījumu attiecībā gan uz aculieciniekiem, gan dokumentiem. Cēlonis, kāpēc Kārlis Ozols netika tiesāts, ir tas, ka valsts, kurā viņš dzīvoja – Austrālija –, paveikusi milzīgu darbu, bet valstis, kurās viņš veicis noziegumus – Latvija un Baltkrievija –, neizdarīja to, ko tām vajadzēja izdarīt. Un no tā labumu guva masu slepkava – piedodiet man – kuces dēls Kārlis Ozols!

– Simona Vīzentāla centrs 2002. gadā Latvijā sāka akciju “Pēdējā iespēja”. Tika solīta 10 000 ASV dolāru atlīdzība par informāciju, kas palīdzētu pie atbildības saukt holokausta noziegumos vainīgos. Kādi ir akcijas rezultāti?

– Ja nemaldos, uzzinājām 46 aizdomās turamo vārdus, un informācija par 13 personām tika iesniegta prokuratūrā. Kā mēs visi labi zinām, tiesas procesi nav sekojuši. Bet tas nenozīmē, ka Latvijā nav iedzīvotāju, kas savulaik nogalinājuši ebrejus.

– Tad droši vien jārunā par to, kāda bijusi šo liecību kvalitāte, cik tās bijušas pamatotas.

– Es jums saku: 13 gadījumos mēs uzskatījām, ka ir iemesls lūgt prokuratūrai uzsākt izmeklēšanu. Lielākajā daļā gadījumu sniegtā informācija nebija tik pamatota, tāpēc nolēmām, ka 33 gadījumos nav pamata lūgt uzsākt izmeklēšanu. Bet, tā kā neviena persona netika tiesāta, Latvijā neviens iedzīvotājs, kurš sniedza informāciju, nesaņēma izsludināto atlīdzību.

– Vai nedomājat, ka tā ir tāpēc, ka padomju laikā Latvijas PSR veiktā izmeklēšana pret vācu pusē karojušajiem bija ļoti pamatīga?

– Jā, daudzi, bet ne visi vainīgie tika notiesāti. Neviena sistēma nav pilnīga, tas gluži vienkārši nav iespējams! Jārēķinās, ka akciju sākām 2002. gadā, nevis 1952. vai 1962. gadā, kad tā varētu būt bijusi sekmīgāka.

– Jūs sacījāt, ka Latvijā esot bijis “ārkārtīgi liels vietējo kolaboracionistu skaits, kuri aktīvi piedalījās vietējo ebreju un no ārvalstīm deportēto ebreju masveida iznīcināšanā”. Pēc Latvijas vēsturnieku aprēķiniem, Arāja komandā un palīgpolicijā kopā bija ap 1000 cilvēku. Salīdzinot ar aptuveni diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju, tā ir pavisam neliela sabiedrības daļa.

– Neviens nezina precīzu skaitli, un runa ir par simtiem un simtiem kolaboracionistu SD (nacistiskās Vācijas drošības dienests. – I. M.), vietējā policijā, Arāja komandā. Lietuvā šie skaitļi ir lielāki, – ja nu jums tas ļauj justies labāk.

– Vēl lielāki, “ārkārtīgi lieli” – Vācijā.

– Tas nav salīdzināmi, jo Latvija ir maza valsts. Bet arī Latvijā šis skaitlis ir ārkārtīgi liels. Jums patiktu domāt, ka šajos noziegumos vainojama tikai neliela sabiedrības daļa. Tā “Latvijas Avīzes” lasītāji arī gribētu domāt. Manā vērtējumā šis skaitlis ir lielāks.

– Vai jūsu rīcībā ir fakti, kas to apliecina?

– Ir fakti… Viegli ir visā vainot un nosodīt Arāja komandu. Bet vainīgo bija vairāk, bija arī policija. Viens no Latvijas ievērojamākajiem vēsturniekiem Ezergailis saistībā ar Cukuru sacījis: taisnība, ka viņš dienējis Arāja komandā, bet viņš nebija dedzīgākais ebreju šāvējs. Tas izklausās tā: nekas, ja šāva ebrejus, jo nebija jau dedzīgāko šāvēju skaitā!

– Tā ir jūsu brīva interpretācija par to, ko sacījis Ezergailis.

– Piedodiet, tas ir citāts! Ja jūs domājat, ka kāds var nopietni uztvert vēsturnieku, kurš kaut ko tādu ir pateicis, tad neko nesaprotat no vēstures.

Ikviens cilvēks, kurš kaut nedaudz saprot angļu valodu, šo citātu vērtētu līdzīgi kā es.

– Konferencē no ebreju organizāciju puses bija ārkārtīgi noraidoša attieksme pret ES Parlamenta iniciatīvu pielīdzināt nacisma un komunistiskā režīma noziegumus. Tika dalītas lapiņas, kur apgalvots, ka Prāgas deklarācija, kas arī to pieprasīja, esot “Eiropā jaunā antisemītiskā inde”.

– Es to neesmu rakstījis. Neesmu konferences rīkotājs un nevaru būt atbildīgs par lapiņām, kas tās laikā dalītas. Es teiktu citādi: Prāgas deklarācija ir ļoti problemātisks, ļoti bīstams dokuments. Mēs esam iesaistījušies procesā, kura mērķi ir panākt, lai līdzīgas rekomendācijas netiktu pieņemtas.

Nacisma un komunisma noziegumi ir atšķirīgi, tāpat kā āboli atšķiras no apelsīniem. Tos nevar pielīdzināt. Komunisma noziegumi ir drausmīgi, no komunistiskā režīma cieta miljoniem iedzīvotāju, un viņi pelnījuši līdzjūtību un šo noziegumu atzīšanu. Bet tas nenozīmē, ka pret viņiem īstenots holokausts. Daudzu iemeslu dēļ holokausts ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs! To sakot, nevēlos mazināt komunistiskā režīma noziegumu svarīgumu vai nerespektēt upuru ciešanas, un visi centieni nosodīt komunistiskā režīma noziegumus pelna cieņu. Es gan personīgi ar to nenodarbojos, tas nav manas kompetences jautājums. Tomēr es nesaprotu, kāpēc Latvijā nav savu simonu vīzentālu un efraimu zurofu, kas censtos atrast komunisma noziegumos vainīgos un saukt pie atbildības.

– Konferences deklarācijas projektā un diskusijās par to tika uzsvērts, ka dažās valstīs – Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Ukrainā – notiekot “nacistisko kolaboracionistu heroizēšana”, bet attiecībā uz citām valstīm, kur neonacisms patiesi ir problēma, teiksim, Vāciju un Krieviju, – klusums.

– Es krieviski neprotu, tāpēc ar deklarācijas projektu iepazīties man nebija iespējams. Vācija ir valsts, kas investējusi miljonus pagātnes izpētei. Bet, protams, situāciju pagātnes izpētē Vācijā nav iespējams salīdzināt ar pagātnes apzināšanos valstīs, kuras atradās PSRS sastāvā.

Attiecībā uz Latviju un heroizēšanu – tā ir tiesa, un šodien pieredzēsim SS Latviešu leģiona gājienu! Latviešu SS leģionā bija cilvēki, kuri pirms leģiona izveidošanas bija iesaistīti ebreju slepkavībās. Ar to domāju Arāja komandu, SD dienējušos.

– Tie bijušie leģionāri, kas 16. martā iet pie Brīvības pieminekļa atcerēties savus kritušos biedrus, nav vainojami noziegumos pret ebrejiem.

– Daži no viņiem ir, daži nav… Es nezinu, kas 16. martā dodas gājienā, es šos cilvēkus nepazīstu. Īstais jautājums ir: kurus jūs gribat atzīt par šodienas varoņiem? Cilvēkus, kuri cīnījušies par Trešo reihu? Jūs, cik gribat, varat viņus saukt par Latvijas brīvības cīnītājiem, bet viņi cīnījās par nacistu uzvaru Eiropā.

– Runājot par Latviešu leģionu, 1950. gadā ASV valdība oficiālā paziņojumā norādīja, ka leģiona baltiešu vienības atšķīrušās no Vācijas SS “ar mērķiem, ideoloģiju, darbību un struktūru”, viņus attaisnoja Nirnbergas tribunāls.

– Es nesaku, ka viņi visi vainojami holokaustā. Es zinu vēsturi.

– Tad es jūs nesaprotu. Kāpēc tāds satraukums, ja bijušie leģionāri iet pie pieminekļa atcerēties savus kritušos biedrus?

– Tā ir jūsu interpretācija, es tā neesmu teicis.

– Vai jūsu teiktais par šo cilvēku iespējamo vainu balstīts uz noteiktiem faktiem?

– Jums vārds “fakti” acīmredzot ļoti patīk… Bet jūs vienkārši ignorējat faktus, kas jums nav patīkami. Mana pretestība šim gājienam balstīta uz faktu, ka šie cilvēki ir cīnījušies par nacistiskās Vācijas uzvaru. Nesaku, ka savulaik situācija Latvijā bija vienkārša vai ka cilvēkiem nebija jāizdara grūta izvēle. Bet nesauciet par varoņiem tos, kas izdarījuši nepareizu izvēli!

– Vai tiešām uzskatāt, ka visi, kas cīnījušies sabiedroto pusē, arī padomju armijā, automātiski būtu saucami par varoņiem?

– Viņi cīnījās pret fašismu, kas sakāva visļaunāko režīmu cilvēces vēsturē, un par to viņiem pienākas atzinība.

– Kā vērtējat Krievvalodīgo ebreju vispasaules kongresa prezidenta Borisa Špīgela ieceri izveidot vispasaules antifašistisko fronti? No konferencē dzirdētā rodas pārliecība, ka šī “antifašistiskā fronte” darbosies rokrokā ar prokremlisko propagandu, kas pret Baltiju un citām valstīm īsteno vēstures karus un apgalvo, ka Baltijas valstis netika okupētas. Vai redzat iespēju ar šo fronti sadarboties?

– Latvija bija okupēta. Tas ir fakts.

Runājot par sadarbību, tas atkarīgs no tā, kāda šī fronte būs, kāds būs tās darbības plāns. Vienīgais jautājums, par ko šodien spriežam, ir holokausta vēstures izkropļošana. Sadarbība ar vispasaules antifašistisko fronti ir iespējama, lai cīnītos pret holokausta vēstures izkropļošanu, bet neatbalstīsim nekāda veida fantāzijas, ka Latvijā it kā nebija padomju okupācijas.

March 18, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

   

%d bloggers like this: