gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Dažas atziņas 16. martu aizvadot

Ervīns Jākobsons iz Laikmeta zīmes (laikmetazimes.lv)

Kārtējie „kalendāra nemieri” 16. martā nu ir aizvadīti. Un, kaut arī provokatoru rīkotās protesta akcijas šogad bija krietni klusākas nekā citus gadus, latviešu karavīriem tomēr atkal nācās uzklausīt okupantu pēcteču nievas, apvainojumus un naidu. Vai cīnoties kauju laukos un izciešot padomju nometņu šausmas šie sirmie vīri varēja iedomāties, ka kādreiz neatkarīgajā Latvijā iespēju nolikt ziedus kritušo biedru piemiņai tiem vajadzēs izcīnīt teju ar asinīm, gluži kā frontē? Un, vai mēs paši varējām iedomāties, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mums savā tēvzemē būs jācīnās par tiesībām atcerēties vēstures notikumus, kādus vēlamies, un pieminēt varoņus, kurus vēlamies?

Tomēr citādāku rezultātu nemaz nebija iemesla gaidīt. Būtu bijis naivi cerēt, ka ar lielas latviešu vēlētāju daļas balsīm ievēlētais „Saskaņas centra” pārstāvis Nils Ušakovs akceptēs leģionāru gājienu, jo viņa krievu vēlētāji, kurus viņš patiesībā pārstāv, to nekad viņam nepiedotu. Tā nu kārtējo reizi latvieši ir uzkāpuši uz grābekļa, ar kuru vēlāk paši dabū pa pieri. Tomēr vecajiem karavīriem sāp ne jau okupantu un viņu pēcteču naids un nievas, visvairāk sāp pašu tautiešu attieksme.

Atcerēsimies, kā pašu ievēlētie varasvīri un sievas savulaik nodeva latviešu karavīru piemiņu, atceļot 16. martu kā oficiālu atceres dienu. Atcerēsimies, kā valsts ierēdņiem un militārpersonām tika liegts 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Atcerēsimies dzelzs žogu un līdz zobiem bruņotu policistu ordas Vecrīgā, lai tikai neļautu sirmajiem vīriem nokļūt līdz piemineklim. Atcerēsimies Vairas Vīķes Freibergas liekulīgo taisnošanos: ko ta’ es, es jau neko. Visbeidzot, atcerēsimies konformistu „tēvzemiešu” vadītās Rīgas domes aizliegumu rīkot leģiona atceres dienas pasākumus pērn – rīcību, ko Augstākās Tiesas Senāts atzinis par nelikumīgu.

Kā gan varēja notikt, ka tie, kam bijām uzticējuši rūpi par valsts un tautas likteņiem, tostarp par mūsu vēsturisko atmiņu, nodeva šo uzticību un nostājās paši pret savas tautas karavīriem? Tomēr, iedziļinoties rūpīgāk, šajā faktā nekā pārsteidzoša nav. Pietiek ieskatīties jebkuras Saeimas deputātu sarakstā pēc neatkarības atjaunošanas un mēs ieraudzīsim, ka tajos nav gandrīz neviena, kas par Latvijas brīvību cīnījās padomju gados, kas smaka padomju cietumos un koncentrācijas nometnēs, kurus padomju vara mēģināja salauzt, taču viņi palika neuzvarēti. Toties kuplā skaitā redzam bijušos padomju funkcionārus, dažādus puskoka lēcējus no Rietumiem, kā arī veiklus ierāvējus, kam rūp tikai sava kabata, un, kas galu galā noveda valsti līdz bankrotam. Atcerēsimies to visu, kad atkal dosimies pie vēlēšanu urnām.

Šāda nožēlojama politiķu attieksme pret vecajiem karavīriem parasti tiek maskēta ar lozungu: „Pasaule mūs nesapratīs!” Tā vietā, lai dziļi un nopietni izskaidrotu pasaulei, ka latviešu leģionāri nebija nacisma atbalstītāji un kara noziedznieki, bet vēstures līkloču mētāti vīri un zēni, kuru vienīgais mērķis bija nepieļaut boļševisma atgriešanos Latvijā, „kautrīgie latvieši” ar aizliegumiem cenšas nosargāt savu labo slavu Briseles, Vašingtonas un tagad, šķiet, arī Maskavas acīs. Esmu pārliecināts, ka ilgi un rūpīgi skaidrojot latviešu karavīru traģisko likteni 2. Pasaules kara gados, pasaule mūs tomēr saprastu. Varbūt līdz galam neakceptētu, jo pēdējos 65 gadus tā vēsturi mācījusies no uzvarētāju sarakstītām grāmatām, tomēr vismaz saprastu. Galu galā, kas ir svarīgāk – vai tas, ko par mums domā citi, vai pašu tautas sāpes un vēsturiskā atmiņa? Sirmie karavīri nav pelnījuši šādu attieksmi no pašu varasvīriem.

Bet atgriezīsimies pie leģionāriem un 16. marta. Jau gada sākumā Rīgas mērs Nils Ušakovs mēģināja vienoties ar Drošības policiju, lai tā atrastu jebkādu iemeslu leģionāru gājiena aizliegšanai. Neatrada. Tomēr pasākumi pie Brīvības pieminekļa 16. martā tika aizliegti tieši ar ieganstu, ka drošības struktūras esot nobažījušās par sabiedrisko kārtību. Savukārt no iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces un Drošības policijas pārstāvju teiktā izriet, ka no drošības viedokļa nebija iemesla gājienu aizliegt. Ministres un drošībnieku teiktais gan nekādi nesamulsināja Ušakova kungu, jo 16. marta pasākumus aizliedza ne jau krievs Ušakovs, bet domes komisija latvieša Jura Radzeviča vadībā.

Redzot šādu latviešu politiķu nenoteiktību, krievu lobijs kļūst aizvien drošāks un nekaunīgāks. Tas pats Nils Ušakovs televīzijas kameru priekšā lielīgi paziņoja, ka pat tiesas lēmums nespēs mainīt domes nostāju leģionāru gājiena sakarā. Savukārt 9. maiju, kas lielākajai daļai latviešu ir nevis uzvaras svētki, bet atmiņas par 50 okupācijas gadiem, Rīgas dome šogad gatavojas atbalstīt īpaši vērienīgi. Un, kā nu ne – pirms stāšanās mēra amatā Ušakovs taču bija biedrības „9.maijs.lv” dibinātājs un priekšsēdis. Savukārt domes opozīcijas priekšlikums, ka vajadzētu aizliegt arī 9. maija pasākumus, ja reiz aizliedzam tos 16. martā, tiek uztverts ar lielu sašutumu.

Tuvojoties 16. martam parasti aktivizējas arī tā sauktie „antifašisti” un krievu nacionālistu organizācijas, kas ik gadu pulcējas netālu no Brīvības pieminekļa, lai ar kliedzieniem, svilpieniem un aizvainojošiem žestiem traucētu leģionāru piemiņas brīdi. Arī šogad interneta vidē aktīvi tika vervēti jaunieši, kas gribētu protestēt pret „nacistu gājienu”. Atkal tika gatavoti strīpainie „arestantu” tērpi, drukāti un zīmēti plakāti ar melīgiem apgalvojumiem par leģionāru „kara noziegumiem”. Protams, demokrātiskā sabiedrībā ikviens var piedalīties kādā gājienā vēlas un katram ir arī tiesības izteikt savu protestu pret to vai citu pasākumu. Taču 16. marta „protesti” nereti robežojas ar apzinātu naida kurināšanu, nosaucot leģionārus par slepkavām, karavīru piemiņu godinošos latviešu jauniešus par neonacistiem, bet Latvijas politisko iekārtu par fašistisku. Paldies Dievam, ka šogad Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidū pārsvaru guva veselais saprāts un provokatoru plāni izgāzās.

Tomēr šajā jezgā bija arī kas pozitīvs, proti, – sabiedrība beidzot varēja ieraudzīt visu nokrāsu „protestētāju” un „antifašistu” īsto seju. Tā Latvijas Antifašistiskās komitejas pārstāvis televīzijas intervijā paziņoja, ka viņi nav pret ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, bet gan… pret karogu aleju pie tā. Lūk, kas piektajai kolonai Latvijā nepatīk visvairāk – valsts karogi! Jo, pretēji 9. maija „varoņiem”, kas regulāri un bezkaunīgi savos pasākumos lieto aizliegto komunistisko simboliku un karogus, vecie leģiona cīnītāji nekad nav redzēti ne SS uniformās, ne ar Lielvācijas karogiem vai citu neatļautu simboliku rokās. Tagad nu izrādās, ka daļai Latvijas iedzīvotāju nepatīk Latvijas karogs, tāpat kā, esmu pārliecināts, nepatīk arī pati Latvijas valsts. Par to var pārliecināties ikviens, kas ielūkojas Latvijas krievu internetā – tik neslēptu naidu pret mūsu valsti un latviešiem reti kur gadās sastapt.

Tajā pašā televīzijas intervijā Rīgas mērs Ušakovs uzsvēra, ka nevar salīdzināt 16. martu ar 9. maiju – leģionāru gājienā piedaloties niecīgs skaits cilvēku un tas vienmēr radot dažādas nekārtības, savukārt uzvaras dienas svinībās sanākot cilvēku tūkstoši un esot vien daži nenozīmīgi administratīvi pārkāpumi. Tomēr videosižetos un fotoreportāžās no notikumu vietas vērojama pavisam cita aina. Kas tad rīko nekārtības 16. martā? Vai leģionāri, kas klusi un mierīgi ar ziediem rokās dodas no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli, lai pieminētu kritušos biedrus? Vai arī tā sauktie „antifašisti”, kas izkliedz aizvainojošus saukļus, konfrontē ar policiju un reizēm pat mēģina fiziski aizskart gājiena dalībniekus? Savukārt 9. maijā sabiedriskās kārtības pārkāpumi ir masveidīgi – uz nebēdu tiek lietots alkohols, eksponēta aizliegtā komunistiskā simbolika, teiktas Latvijai naidīgas runas.

Sekojot Ušakova loģikai sanāk, ka latviešu nacionālajām organizācijām būtu tikai jāpiesaka protesta mītiņš pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā, lai varas iestādēm būtu iemesls šīs svinības aizliegt. Tomēr mēs saprotam, ka tā nekad nenotiks, kaut arī tad daudz skaidrāk kļūtu redzams šādu aizliegumu absurdums. Sekojot šai pašai loģikai, 16. martu vajadzētu padarīt par masu pasākumu. Šobrīd ziedus nolikt dodas tikai paši leģionāri, viņu tuvinieki un cilvēki, kas tur svētu latviešu karavīru piemiņu – kopā kādi pāris simti. Taču šādu cilvēku varētu būt krietni vairāk. Aptaujas rāda, ka vairāk nekā 90% latviešu atbalsta 16. martu kā leģionāru atceres dienu. Kāpēc tādā gadījumā pie Brīvības pieminekļa ir tikai daži simti? Tā taču būtu lieliska dzimtenes mīlestības un patriotisma audzināšanas stunda jaunatnei. Turklāt, tad neviens vairs nevarētu teikt, ka šis ir tikai tāds mazs un nevienam nevajadzīgs pasākums.

Ja mūsu nedraugi aiz robežām un pašu mājās redzētu, ka godinot savus karavīrus latvieši kā tauta ir vienoti, iespējams, viņu nekaunība nedaudz noplaktu. Jo respektu Krievijas acīs var iemantot tikai ar stingru mugurkaulu un nelokāmu stāju. Protams, ir naivi cerēt, ka pie Brīvības pieminekļa 16. martā kādreiz pulcēsies tikpat daudz cilvēku, kā tas bija trešās atmodas gados 80. gadu beigās, tomēr, ja dažu simtu vietā savus karavīrus pieminēt atnāktu vismaz daži tūkstoši, arī tas būtu skaidrs signāls, ka latvieši negrasās padoties svešinieku spiedienam un ir apņēmības pilni paši būt saimnieki savās mājās.

Tāpēc cerēsim, ka ievēlētie tautas pārstāvji Saeimā, valdībā un citās valsts struktūrās beidzot iztaisnos savas muguras un beigs lūkoties Briseles, Maskavas vai Vašingtonas virzienā. Cerēsim, ka nākamgad 16. martā kopā ar savu tautu pie Brīvības pieminekļa būs arī mūsu vadītāji – deputāti, ministri, valsts prezidents. Cerēsim un ticēsim, ka visā drīzumā 16. marts tiks atjaunots kā oficiāla atceres diena Latvijas Republikā. Jo godināt un turēt svētu savu karavīru piemiņu ir mūsu pienākums. Kamēr vēl šaisaulē ir kaut viens no leģiona cīnītājiem, latviešiem vienlīdz nozīmīgs būs gan 16. marts, gan 11. novembris.

Dievs, svētī Latviju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

March 22, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

   

%d bloggers like this: