gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kas cīnās pret vēstures «pārrakstīšanu»?

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75248

Lieliska atbilde Zurofam

Šā gada 18. martā S. Vīzentāla centra direktors Efraims Zurofs britu laikrakstā “The Guardian” publicējis kārtējo tendenciozo rakstu par Latviju – “Bīstamā vēstures pārrakstīšana Latvijā”. Leģionāru gājiens E. Zurofam radījis iespaidu, ka “atjaunotā Latvijas valsts sveic Latviešu leģionu, neraugoties uz to, ka tā dalībnieku vidū bija masu slepkavas un Latvijā kvēlākie nacistiskās Vācijas atbalstītāji”, te “pārraksta vēsturi” un “melīgi vienādo” nacisma un komunisma noziegumus. Rakstu internetā komentējuši 107 lasītāji. Interesanti, ka negaidīti daudzi nav atbalstījuši Zurofa kga redzējumu. Nedomāju, ka tie bijuši tikai baltieši.

Lielisku atbildi E. Zurofam un viņa domubiedriem sniedzis Māris Mantenieks, ievērojams trimdas sabiedriskais darbinieks ASV. Viņš “The Guardian” angļu valodā nosūtījis pretrakstu, ar ko vērts kaut saīsinātā veidā iepazīstināt “LA” lasītājus.

M. Mantenieks norāda, ka ar latviešu leģionāriem saistītās apsūdzības no nacistu mednieku “lobija” puses neesot nekas jauns. Taču tagad Baltiju vaino arī par to, ka tā “apvārdojusi” Eiropas Parlamentu un EDSO pieņemt paziņojumus par nacistisko un komunistisko režīmu noziegumu pielīdzināšanu. M. Mantenieks skaidro, ka Hitlera un Staļina režīmu noziegumu salīdzināšana nav kaut kas unikāls un tikai Latvijai raksturīgs. Piemēram, ir Stefana Kurtuā un līdzautoru sarakstītā “Komunisma melnā grāmata”, ir Iana Keršova un Mošes Levina “Staļinisms un nacisms: diktatūru salīdzinājums”, kā arī “Padomju stāsts” – Latvijas režisora Edvīna Šņores filma, kas pārtulkota jau 30 valodās. Tomēr šāda veida publikācijās secināts, ka abus režīmus grūti salīdzināt tāpēc, ka par nacistiskā režīma noziegumiem ir kaudzēm darbu, kamēr kaudzīte par komunistiskā režīma noziegumiem ir krietni plānāka, turpina M. Mantenieks. “Pēc austrumeiropiešu domām, tā noticis, jo Otrā pasaules kara vēsturi rakstīja uzvarētāji. (..) Nirnbergā tika tīši ignorēti Staļina noziegumi: Molotova–Ribentropa pakts ar tā slepenajiem protokoliem, padomju agresija Polijā, Igaunijā, Lietuvā, Latvijā un Somijā, 15 000 Polijas armijas virsnieku slepkavība Katiņā, tūkstošiem austrumeiropiešu slepkavības, ko veica VDK. Likteņa ironijas dēļ viens no Nirnbergas tribunāla tiesnešiem bija ģenerālis I. Ņikitčenko, padomju tiesnesis, kurš tiesāja Staļina “tīrīšanu” paraugprāvās (1936. – 1938. gadā). Tikpat ironisks ir fakts, ka bijušie Latviešu un Igauņu leģiona karavīri (..) apsargāja apcietinātos nacistus.”

M. Mantenieks arī norāda, ka nacistiskā Vācija ar nolūku izvēlējās okupēto Austrumeiropu par ebreju slepkavošanas vietu un “cerēja, ka austrumeiropieši to veiks viņu vietā. Diemžēl zināmā mērā tā arī notika” un “tie, kas vainīgi holokausta noziegumos, ir jāsoda. No otras puses, jāsoda arī tie, kas īstenoja noziegumus pret Baltijas un citām Austrumeiropas valstīm”.

Atbildot uz apsūdzībām, ka joprojām neesot tiesāti visi holokausta noziegumos vainīgie, M. Mantenieks atgādina, ka, pirmkārt, padomju laikā bargi tiesāti tie, kas sadarbojušies ar nacistiem. Otrkārt, nav viennozīmīgi vērtējams veids, kā noteiktas ebreju organizācijas meklējušas kara noziegumos vainīgos. Teiksim, ASV 70. un 80. gados grāmatās un avīžrakstos parādījušās ziņas, ka “tūkstošiem” nacistu kolaboracionistu, kuri vainojami šausmīgos kara noziegumos, slēpjoties dažādās valstīs. Piemēram, ASV 1984. gadā izdotajā Alana Raiana grāmatā “Klusie kaimiņi” apgalvots, ka ASV vien slēpjoties 10 000 nacistu kolaboracionisti. Izskanējis, ka vainīgie esot “latvieši”, “lietuvieši”, “ukraiņi”. 1979. gadā ASV Tieslietu ministrijā tika izveidots Īpašās izmeklēšanas dienests (ĪID), lai meklētu un no valsts deportētu kara noziedzniekus. Aptuveni pēc 30 gadu ilga intensīva darba secināts, ka ap simts personām sniegušas nepatiesas ziņas imigrācijas dokumentos un ap 60 tika deportētas, stāsta M. Mantenieks. Tomēr Baltijas zinātnieku pētījumi vēlāk atklājuši, ka 70. un 80. gados publicētā informācija galvenokārt smelta no padomju dezinformācijas avotiem, kas publicēti okupētajā Baltijā un Rietumos, lai “diskreditētu baltiešus un viņu organizācijas Rietumos,” secina M. Mantenieks. Tomēr šis VDK plāns izrādījies daļēji sekmīgs, jo noteiktas ebreju organizācijas un ĪID informācijas avotiem piegājis visai nekritiski.

“Nacistu kolaboracionistu medību” kontekstā austrumeiropiešiem satraucošas šķiet ciešās saiknes dažu ebreju organizāciju un oficiālās Krievijas starpā. Joprojām viena no sāpīgākajām Krievijas un Baltijas valstu domstarpībām ir Krievijas nevēlēšanās atzīt okupāciju. Nesen Putins, Maskavā tiekoties ar noteiktām ebreju organizācijām, tām izteicis pateicību par sadarbību Otrā pasaules kara vēstures interpretēšanā, norāda M. Mantenieks. (Krievvalodīgo ebreju kongresa prezidents un Krievijas parlamenta loceklis B. Špīgels paziņoja par Vispasaules “antifašistiskās” frontes dibināšanu, kura cīnīšoties pret Otrā pasaules kara vēstures “pārrakstīšanu” un nacistisko un komunistisko režīmu noziegumu vienādošanu. – I. M.)

Tad jau redzēsim, vai “The Guardian” pietiks drosmes to publicēt.

March 23, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Buklets “Kā nenonākt PSRS spiegu tīklā”

http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/324134-lielbritanija_publice_bukletu_ka_nenonakt_psrs_spiegu_tikla

Lielbritānijā atkārtotai publicēšanai tiek gatavots “aukstā kara” laiku slepens buklets par to, kā nenonākt PSRS spiegu tīklā. Pretizlūkošanas Mi5 1963. gadā izdotais buklets līdztekus ar pārējiem padomiem satur ieteikumu britiem, kuri dzīvo Padomju Savienībā, izlikties par neapdomīgiem vientiešiem, lai piesaistītu spiegu uzmanību un iegūtu no tiem slepenu informāciju, vēsta laikraksts „The Daily Telgraph”.

59 lappušu bukletu “Their trade is treachery” (Viņu amats ir nodevība) 1960. gados slepeni izplatīja Lielbritānijas pilsoņu starpā. Brošūras veidotāja vārdu britu pretizlūkošanas dienests Mi5 neizpauž, aprobežojoties tikai ar piebildi, ka viņš ir „viens no aģentiem, kuri brīvajā laikā nodarbojās ar rakstniecību”. Bukleta mērķis – brīdināt stratēģiskus posteņus ieņemošus britus par padomju spiegu darbību un iemācīt Lielbritānijas pilsoņus pazīt ārvalstu izlūkus.

Šajā bukletā iekļautas nodaļas ar nosaukumiem “Kā traucēt spiegam”, „Kā kļūt par spiegu krievu acīs (sešas vienkāršas pamācības)” un “Kā nekļūt par spiegu (sešas nepavisam ne vienkāršas pamācības)”. Buklets tika izplatīts ierēdņu, diplomātu, militārpersonu, zinātnieku – kodolfiziķu, biznesmeņu un citu britu starpā, kas bija tā vai citādi saistīti ar savas dzimtenes militārajiem un komerciālajiem noslēpumiem vai dienesta dēļ dzīvoja PSRS. Par adresātu šauro loku liecina arī norāde uz grāmatiņas: “Tikai dienesta lietošanai.”

Jāpiebilst, ka “aukstā kara” gados aģentūra Mi5 uzskatīja padomju spiegus par saviem visnopietnākajiem pretiniekiem. Par to liecina, piemēram, grāmata „Karalistes aizstāvība”, kas nāca klajā 2009. gada 9. oktobrī. Šajā grāmatā stāstīts, kā Mi5 aģenti laikā no 1940. gadu beigām līdz 1970. gadiem cieta fiasko slepenajās cīņās ar padomju spiegiem. Tāpat, kā liecina britu parlamenta Nacionālās drošības un izlūkošanas komitejas nesens ziņojums, briti joprojām baidās no Krievijas specdienestiem.

Izdevums “The Daily Mail” publicē fragmentus no atslepenotā bukleta. Tā sadaļā “Kā traucēt spiegam” anonīmais autors brīdina: nevajag atstāt atslēgas tur, kur tās var paņemt nezināmas personas, jo “nospiedums vaskā ir izdarāms dažos acumirkļos”. Tāpat Mi5 uzstājīgi iesaka nenēsāt svarīgus dokumentus sev līdz uz restorāniem, tualeti un nenodot tos glabāšanas kamerās.

Bukletā tāpat ietvertas rekomendācijas, kā iemidzināt padomju aģenta uzmanību un izmantot viņu par slepenas informācijas avotu. Tā padomi sadaļā „Kā kļūt par spiegu krievu acīs” paredzēti vispirms jau Lielbritānijas pilsoņiem, kas nokļuvuši viņpus „dzelzs priekškara”. Pēc Mi5 domām, padomju vadības pastiprināto uzmanību var vērst sev par labu.

Piemēram, var izdomāt sev dažus netikumus, lai sakompromitētos, iesaka Mi5 buklets. “Ja nevarat izdomāt sev vienu divus netikumus, vienkārši esiet dumiķis. Ja nevarat būt dumiķis, kļūstiet neapdomīgs. Pieņemiet pakalpojumus no oficiālu amatpersonu puses. Ja viņi lūgs jums nevainīgu pakalpojumu apmaiņā pret labu atalgojumu, uzreiz piekrītiet,” skan rekomendācija. Bukleta autors uzsver, ka visu šo darbību mērķis ir iemantot ienaidnieka uzticību un noskaidrot, kas viņam vajadzīgs.

Sadaļā “Kā nekļūt par spiegu” Mi5 brīdina britus: negaidīta kontakta ar PSRS pārstāvi gadījumā, nepieciešams nekavējoties paziņot par to augstākstāvošai amatpersonai. “Ja jūs sadraudzējāties ar ārzemnieku, aizdomājieties – vai tā tiešām ir draudzība, vai arī viņam ir vajadzīga informācija? Ja jūs atrodaties PSRS, nav vērts daudz komunicēt ar padomju pilsoņiem. Britu panākumu ķīla ienaidnieka teritorijā ir “saprātīgs un mērenīgs dzīvesveids”,” pārliecina lasītājus pretizlūkošanas izdotais buklets.

Jāpiebilst, ka līdz pat šim laikam plašāka publika neko nezināja par šādas brošūras eksistenci. Žurnālistu rokās tā nonāca, pateicoties Harijam Pinčeram – žurnālistam un grāmatas par spiegošanu ar tādu pašu nosaukumu kā Mi5 brošūra autoram. Pinčeram pieder šā bukleta kopija.

Tagad nepaies daudz laika un ar Mi5 izstrādātajām metodēm cīņai pret padomju spiegiem varēs iepazīties visi interesenti. Bukletam ir jānāk klajā 2010. gada jūnijā, un to varēs iegādāties par 8,99 sterliņu mārciņām.

Pilnīgi iespējams, ka par cēloni šādas brošūras tapšanai kļuva skaļš seksa skandāls, kas 1962. gadā risinājās Lielbritānijā. Par galveno tā dalībnieku kļuva toreizējais aizsardzības ministrs Džons Profumo, kurš tika pieķerts intīmos sakaros ar jaunu sievieti, vārdā Kristīna Kīlere.

Britu sabiedrības īpašu sašutumu izraisīja tas, ka Kīlere vienlaikus bija PSRS militārā atašeja Jevgeņija Ivanova mīļākā. Pēc vienas no versijām, Kīlere spiegoja Ivanova labā, pēc citas versijas – sieviete darbojās abu pušu interesēs.

Britu masu informācijas līdzekļi apsūdzēja Profumo, ka viņš, padodoties sievietes valdzinājumam, izdevis dzimtenes noslēpumus PSRS. Kaut gan šīs baumas tā arī netika apstiprinātas, Profumo 1963. gadā atstāja savu posteni. Tūlīt pēc viņa demisionēja arī premjerministrs Harolds Makmilans.

March 23, 2010 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Radio no Brīvās pasaules okupācijas laikā

Rolfs Ekmanis.
Starptautiskie raidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē

Mans spēks neiet tālāk par vārdu, bet tas nebūt nenozīmē, ka Jūsu spēks ir lielāks par manējo – tā stingrā Maskavas kalpībā esošajam Čechoslovākijas ilggadējam prezidentam – no Staļina nāves (1953) līdz “Prāgas pavasarim”(1968) – Antoninam Novotnijam (Novotny, 1904-1975) savā laikā norāda Nobela laureāts literatūrā Ginters (Gunter) Grass, nereti uzlūkots ne tikai par vācu, bet par visas pasaules “sirdsapziņas modinātāju”.  Viņš, protams, runā par rakstītā vārda spēku.

Putni mirst un dzejnieki, savukārt raksta Vizma Belševica,
Bet ne cirvja asmens
Nevar izcirst vārdu, kas pirms nāves pasacīts.
Vārdu, ja tas izlējies, neviens vairs nevar sasmelt.

Par vārda lielo spēku –  īpaši laika posmā no II Pasaules kaŗa līdz Maskavas impērijas sabrukšanai 1991. gada augustā un vēl kādus gadus pēc tam – labu liecību dod arī Rietumvalstu starptautiskie radioraidījumi, t.i., raidījumi, kuŗu mērķauditorija atrodas aiz tās valsts robežām, no kurienes šie raidījumi nāk.

Par ēterī izgājušā vārda milzum lielo nozīmi sarakstīts krietns skaits dažāda biezuma foliantu.  Par to izteikušās arī daudzas svarīgas personības.  Bet par to, ka arī latviskais vārds spēlē ievērojamu lomu starptautiskajos raidījumos turpat 50 gadus, labi, ja paretam var atrast kādu rindkopu trimdas “rakstos un sērijās”, visvairāk par Amerikas Balsi, maz par Radio Brīvā Eiropa.

Vēl bālāk atspoguļota  Radio Vatikāns un  Radio Sweden darbība, bet var droši pieņemt, ka mūsdienās caurmēra cilvēkam nav absolūti nekāda priekšstata par Radio Brīvība (1975-1984) un Madrides  Brīvās Latviešu Balss (1955-1965; 1969-1972) raidījumiem…

Lasīt visu rakstu

March 23, 2010 Posted by | nepakļaušanās, Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Zurofs nosoda Latvijas un aicina nepārrakstīt Eiropas vēsturi

Wiesenthal Center’s Chief Nazi-Hunter Responds to Criticism by Latvian Foreign Minister in Relation to Recent Riga March of Latvian SS Veterans

Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs nosoda Latviju par mēģinājumiem “piesegt savu tautiešu dalību Holokausta noziegumos” un asi kritizē nu jau demisijas rakstu iesniegušā ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) izteikumus par komunistu un nacistu noziegumiem.

“Ir tādas valstis kā Latvija, kuras mēģina piesegt savu tautiešu dalību Holokausta noziegumos, mēģinot pārrakstīt Eiropas vēsturi, radot nepareizas līdzības par komunistu un nacistu noziegumiem,” paziņojumā presei pirmdien norāda Zurofs.

Riekstiņš iepriekš, komentējot Zurofa izteikumus par 16.marta norisēm Rīgā, norādīja, ka “jebkādi mēģinājumi raksturot kritušo karavīru piemiņu kā nacisma glorifikāciju ir absolūti neadekvāti un nepieņemami”.

“Ir pienācis laiks Latvijai un tās Baltijas kaimiņiem apturēt mēģinājumus piesegt vietējo iedzīvotāju līdzdalību ebreju masu slepkavībās Otrā pasaules kara laikā un atturēties komunistu noziegumus pielīdzināt holokaustam,” aicināja Zurofs.

Viņš uzsvēra, ka “šie centieni ir ne tikai apvainojums nacistu upuriem, bet arī tiem, kuri cieta no komunisma”.

Jau ziņots, ka Zurofs 16.martā apmeklēja Rīgu, un arī vērojis leģionāru piemiņas gājienu uz Brīvības pieminekli. Viņš medijiem kritizējis šo gājienu, paziņojot, ka viņam ” dīvaini redzēt Eiropas pilsētas centrā cilvēkus, kas piemin tos, kuri iznīcinājuši tūkstošiem ebreju Rumbulā, Biķernieku mežā un citur Eiropā”.

Vēlāk Latvijas ārlietu ministrs paziņoja, ka “Latvijai ir nepieņemama jebkāda totalitārā ideoloģija un tā vienmēr ir stingri nosodījusi un nosodīs nacisma, staļinisma noziegumus un holokaustu, kuriem nav un nevar būt noilguma”, bet “vienlaikus jāatzīmē, ka jebkādi Efraima Zurofa vai kāda cita mēģinājumi nākt klajā ar dalījumu mazāk un vairāk cietušajos ir nepieņemami. Šādu “sāpju svēršanu” uzskatu par amorālu”, komentējot Zurofa teikto, paudis ministrs.

March 23, 2010 Posted by | 16.marts, totalitārisms | Leave a comment

   

%d bloggers like this: