gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kas liek Zurofam izvēlēties viltīgus sofismus, puspatiesības?

Diena.lv/Tautas balss
Ne vien mani, bet arī daudzus citus ziņu lasītājus saista vēstures skaidrošanas procesi Latvijas presē. Secinājumus var izdarīt tikai zinošs cilvēks, un būt informētam ir pienākums, ja nevēlies dzīvot pēc citu mērauklas un cilvēciski kļūdīgajiem pieņēmumiem.

Pēc neatkarības atgūšanas vēsture lielākoties skaidrota akadēmiskos pētījumos, kas nav efektīvs diskusiju veids ar TV skatītājiem un avīžu lasītājiem, pieradušiem pie sensāciju spriedzes un kliedzošiem virsrakstiem. Masu mediju meistari izveido skaļu sižetu – Rīgā plāno noziedzīgās nacistiskās SS organizācijas jubilejas svinības; atbildē no mūsu pārstāvju puses skan nereprezentabla replika, ka citi mūsu vēsturi nesaprotot.

Tā ir fundamentāla atšķirība – loģikas un valodas triki ir spilgts iluzionisms un vienmēr ņems virsroku pār pelēcīgajiem secinājumiem, ar atsaucēm uz simts citiem rātniem akadēmiskiem pētījumiem, ko citādi visai centīgie vēsturnieki izlaiž ārpus sava loka faktiski negatavus masu patēriņam. Jebkuram produktam ir nepieciešams piemērots iepakojums.

Spilgts pretējs veiksmes piemērs būtu Šnores filma The Soviet Story. Šis ir vizuālās informācijas laikmets. Sofismi, piemēram, reductio ad Hitlerum («nacisti atzina x ideju, tātad x ideja ir nepareiza») un asociatīvu atslēgas vārdu virknes nav atspēkojamas, izdodot grāmatu, kuru nevar nopirkt Amazon.com! Viena no šādām efektīvām atslēgas vārdu virknēm ir lasāma Vīzentāla centra mājaslapā: Ziedo tagad! Iestājies pret antisemītismu, naidu un terorismu. Lasot «antisemītisms», var izlasīt «terorisms» – un apziņā tuvināt šos jēdzienus. Tas darbojas šādi!

Mums ir taisnīgi, gudri, bet nereprezentabli visvalži lāči. Kremlim – uzskatāmi ņevzorovi, neapgūtās stundas un kādas okupācijas vēstures, kas nedos iespēju izteikties citiem potenciāliem diskusijas dalībniekiem. Putina Kremlim retorikas mācību stundas pasniegt nevajag. Bet mūsu Latvijas institūtam? Pat vienā Rietumu telekanālā gasanovu dinamiskais propagandas materiāls jau formātā vien iederētos labāk par apoloģētiska un pacietīga vēsturnieka runājošās galvas korektajām atbildēm sakrustotām rokām un kājām. Sausu kumosu grūti norīt.

Ja cilvēks runā ilgi, tas vienā brīdī pasaka patiesību. Tā ir gadījies arī ar Efraimu Zurofu, kas kādā intervijā vaicā, kāpēc Latvijai neesot savu efraimu zurofu, kas meklētu vainīgos komunisma noziegumos. Genocīds ir definēts kā grupu — nacionālās, rases, etniskās, reliģiskās — iznīcināšana, pieskaitot tām arī sociālo grupu. Ebreju filozofa Kārļa Marksa un vācieša Engelsa komentāros un darbos, tai skaitā PSRS politikai būtiskajā Komunistiskās partijas manifestā, lasāmas daudzas klasiskas šovinisma «pērles», gan ebreju jautājuma, gan t.s. «etnisko atkritumu» (Voelkerabfall) sakarā. 1844.gadā Marksa lietotais Zur Judenfrage vēlāk pārtop par Hitlera Endloesung der Judenfrage. Par to daudziem ir neērti runāt. Bārdainā Kārļa darbi bieži vien ir lasāmi tā, it kā to autori būtu tie, kas apzīmēti kā politiskās vēstures lielākie briesmoņi.

2006.gadā Zurofs par Austriju izteicās, ka tā ir paradīze nacistu kara noziedzniekiem. Iemesls – Austrija neizdeva savu pilsoni, kurš kara laikā uzraudzījis deportācijas uz koncentrācijas nometnēm, bet nav piedalījies slepkavošanās, norādot, ka tā rīkojas saskaņā ar tiesiskuma principiem. 2009.gada nogalē Zurofs saka: «Lai arī vietējai policijai tādās valstīs kā Francija, Nīderlande, Beļģija, Norvēģija un Grieķija bija svarīga loma Galīgā Risinājuma sākotnējo posmu īstenošanā – ebreju identificēšanā, to īpašuma konfiscēšanā, nošķiršanā no ģimenes un sagatavošanā deportēšanai – tā nepiedalījās savu ebreju kaimiņu masu slepkavībā. To kolaboracionisms beidzās vietējā dzelzceļa stacijā, no kurienes ebrejus deportēja uz nacistu nāves nometnēm Polijā.» Kolaboracionismam ir viena universāla definīcija. Kāpēc Zurofs šķiro kolaboracionistus?

Interesanti atzīmēt, ka Višī valdības laika Francijā laikā izšķīra kolaboracionisma paveidus: motivāciju individuāli iesaistīties Parīzes pseidonacistu partijās dēļ pārliecības par fašisma ideoloģiju, un skaisto stāstu par kolaboracionismu tīri pragmatisku apsvērumu dēļ, piemēram, okupācijas spēku izmantošanu personīgām ambīcijam vai caur dalību novēršot kaitējumu infrastruktūrai.

Un ir raksti par mums, kuros argumentu un pierādījumu kopums beidzas ar ko līdzīgu «ir svarīgi atzīmēt, ka, lai arī nacisti spēja rekrutēt vietējos palīgus ikvienā Trešā Reiha okupētajā vai ar to aliansi izveidojušajā valstī, austrumeiropiešu kolaboracionisma apmēri un dziļums bija daudz nāvējošāki un plašāki nekā citu eiropiešu kolaboracionisms». Vai tādēļ, ka beļģu policisti ir pateikuši, ka tie ir atlasījuši, atmantojuši un atšķīruši ebrejus un kara apstākļos aizveduši 25 tūkstošus uz dzelceļa ešelonu tikai pragmatisku iemeslu dēļ? Te, iespējams, redzams, kādu ļaunumu mums ir nodarījusi padomju laika apspiestība un totāls balss tiesību trūkums, plus vēl ilgus citas apspiestības kaldinātais latvieša kā atturīga vientuļnieka un klusētāja raksturs. Pragmatisko un neko ļaunu nedomājošo kolaboracionistu vietas bija nedaudzas un visas uzreiz tika aizņemtas. Pāri palika tikai slikto, par nacistiem vēl nacistiskāko grēkāžu vietas, uz kurām ar jaunu sparu metās norādīt neilgi pēc LR neatkarības atjaunošanas. Ka visi neesot sodīti, ka pat totalitārās PSRS cilvēku šķirošanas un represijas mašīna, kas pārmala katru ģimeni, neesot tos spējusi atmaskot. Solžeņicins kādā no savām pēdējām grāmatām saka: «Nekad neesmu izdarījis vispārīgus secinājumus par cilvēkiem. Es vienmēr nošķiršu dažādus ebreju slāņus. Viens slānis ar galvu pa priekšu metās iekšā revolūcijā. Otrs gluži otrādi – centās stāvēt atstatus. (…) Žabotinskis reiz teica, ka labākais pakalpojums, ko krievu draugi sniedz [ebrejiem], ir tas, ka tie nekad nerunā par mums skaļi.»

Ja neviens nerunā, iestājas draudīgs, aizdomīgs klusums. Un, lai klusums nekļūtu neērts pašiem nerunātājiem, ir jārunā par kādu citu, vēlams skaļi un bakstot ar pirkstu, jo vairs nav gluži tie laiki, kad var bakstīt ar pistoli. Zurofs nerunā par Ostlandi, kas būtu vēsturnieciski korekti, un nerunā arī par ebrejiem no otrā Solžeņicina slāņa, kas cietuši vai gājuši bojā padomju represiju sistēmā. Vai tādu nav?

Holokausta vēsturnieks (pašu vārdu Shoah viņš nelieto) Zurofs nepārstāv nevienu valsti. Viņa organizācija ir aktīvistu fonds. Palūkojot rakstos, ko viņš piemin ar pateicību, atrodam, ka tā ir mūsdienu Krievija – PSRS mantiniece, ciktāl attiecas uz dziesmām un slavu; cita valsts, kad runa par tai netīkamām lietām, piemēram, par PSRS īstenoto represiju ideoloģijas pamatiem, izpildītājiem un secinājumiem. Vai vēsturnieks varētu nezināt citu sfēru aksiomas, piemēram, juridisko ne bis in idem principu, atspoguļotu arī ES pamattiesību hartas 50.punktā?

Viena no Putina, Medvedeva iecienītajām frāzēm iekšējai un ārējai lietošanai ir par vēstures pārrakstīšanu. Tās izcelsme ir teicienā «vēsturi raksta uzvarētāji». Secināms, ka pārējie ir zaudētāji. Un austrumeiropieši tiešām zaudēja – valstiskumu, ekonomiku, genofondu, cerības, sapņus un perspektīvas. To, kas cilvēku padara par cilvēku, nevis par piesietu, mazāk vienlīdzīgu, eksistenciālu radījumu uzvarētāju valstī, kurā rindā bija jāgaida gads, lai nopirktu zaudētāju fotokameras Leica attālu repliku, 7 gadus, lai iegādātos Fiat repliku, ko atraktīvie BBC Top Gear eksperti ceļu testā pēc divdesmit gadiem atteicās vispār uzskatīt par automašīnu.

Retoriskā frāze par pārrakstīšanu patiesībā ir neloģiska, jo vēsture ir notikuši fakti, ko nevar grozīt – tos var tikai papildināt vai precizēt. Tā saucamie uzvarētāji sociālo zinātņu skolotājiem domātās 2007.gada grāmatās, kas tālāk izmantojamas jaunu mācību materiālu sagatavošanai skolām, pauž, ka Staļins ir bijis visefektīvākais PSRS līderis, bet darba nometnes un masu iznīcināšanu sauc par nepieciešamiem upuriem, lai valsts kļūtu dižena un varena. Pēc visa, kas noticis XX gadsimtā, loģiski domājošam cilvēkam būtu neiespējami asociēt sevi ar komunisma vārdā meklētajiem mērķiem, pastrādātajiem darbiem un sekām, kas turpina mocīt cilvēci Ķīnā, Kubā un Ziemeļkorejā arī jaunajā tūkstošgadē. Arī Youtube neapstiprina nacisma ideju atdzimšanu valstīs, kuras aplenkuši «īstās patiesības» meklētāji. Jaunajos kapitālisma apstākļos atrodas arī pa kādam materiāli ieinteresētam cilvēkam, Toties vairākus desmitus video ierakstu par neonacistiem paramilitārās apmācībās, ielu kautiņos var atrast zem atslēgas vārdiem «Russian neo». Jautājums ir par iemesliem, kas runasvīram Zurofam liek izvēlēties neīstas analoģijas, viltīgus sofismus, puspatiesības un viltus autoritātes.

March 24, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Maz pazīstamais Ingrijas karogs 16. marta gājienā

Ingria Info ziņa: Viesi no Pēterburgas ar Ingrijas karogiem piedalījās gājienā pieminot Otrā pasaules kara varoņus, kas cīnījās pret Maskavas komunistisko tirāniju un par Latvijas brīvību un neatkarību.

Ingrijas iedzīvotāji tādējādi pauda solidaritāti Baltijas tautu cīņai par brīvības un neatkarības vērtību aizstāvēšanu.

Петербуржцы приняли участие в рижском Марше памяти бойцов, сражавшихся против московских захватчиков

Петербуржцы с флагами Ингрии приняли участие в марше, посвященном памяти героев Второй мировой войны, сражавшихся за свободу и независимость Латвии против московской коммунистической тирании.

Марш памяти был приурочен к годовщине мобилизации против наступающей советской армии в 1944 г. Приняв участие в марше, жители Ингрии тем самым выразили свою солидарность с борьбой прибалтийских народов против московской оккупации, отстаивая ценности свободы и независимости.

Впрочем, редакция Ингрии.Инфо напоминает, что Ингрия – это территория, а не партия и не движение, и воспринимать действия тех или иных ее жителей как политическую программу всех сторонников самоопределения Ингрии, как это было сделано в некоторых российских СМИ после марша, не стоит.


Regnum ziņa:

Участников марша в честь воинов SS встречали флагами Литвы, Латвии и “Ингрии”

Фотография Delfi.lv

Участников марша в честь ветеранов латышского легиона Waffen SS у Домского собора встречали флагами Латвии, Литвы и так называемой “свободной Ингрии”. Позже, по свидетельству очевидцев, молодые люди с этими флагами приняли участие в шествии бывших воинов SS и их сторонников к памятнику Свободе в центре Риги.

Как сообщало ИА REGNUM Новости ранее, воины латышского легиона SS и их поклонники в ходе марша от Домского собора беспрепятственно дошли до памятника Свободы под охраной латвийской полиции, где возложили цветы в память о тех кто сражался против стран антигитлеровской коалиции.

На сайте сторонников “независимой Ингерманландии” даётся такое определение сегодняшней Ингерманландии: “В настоящее время Ингерманландией можно считать территорию Санкт-Петербурга и Ленинградской Области. Ингрия – это экономически самодостаточный регион, неотъемлемая часть Балтийского региона и Европы в целом. Его свободное, поступательное развитие тормозится Московией – ее поборами, войнами, провокациями, подавлением свободы и навязыванием азиатского менталитета и образа жизни”.

March 24, 2010 Posted by | 16.marts | Leave a comment

   

%d bloggers like this: