gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Nometinājumā

Lelde Neimane. ”Latvijas Vēstnesis”

Publikācija sagatavota, balstoties uz Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuvē pieejamajām cietušo videoliecībām.

Mazliet ieskatīsimies galvenajās grūtībās nometinājumā pirmajos gados līdz Staļina nāvei 1953. gadā, jo pēc tās lēnām, bet situācija kopumā uzlabojās.

Deportācija ir vardarbīga masveida iedzīvotāju izsūtīšana no savas dzīves vietas. 1949. gada 25. marta deportācija – masveidīgākā deportācija Latvijā ilga piecas dienas. Pēdējais ešelons ar lopu vagonos sadzītiem, neziņā esošiem ļaudīm Latviju atstāja 30. martā. Kopskaitā 33 ešeloni ar 42 125 cilvēkiem tika izsūtīti uz Omskas (16 ešeloni), Tomskas (13 ešeloni) un Amūras (4 ešeloni) apgabaliem.

Ceļā uz nometinājuma vietu

Par cilvēku nogādāšanu uz galamērķi – iepriekš noteiktu apgabalu un staciju – bija atbildīgi katra ešelona priekšnieki. Viņu ziņojumi, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, ir ļoti būtisks vēstures avots šīs deportācijas pētīšanā.

Pēc minēto ziņojumu datiem, ceļā uz nometinājuma vietām piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki, pārsvarā bērni un veci cilvēki. Mirušo piederīgajiem gan izsūtīšanas šoks, gan arī nāves gadījums ceļā radīja sajūtu, ka mirušais cilvēks tiek izsviests jeb atstāts kaut kur kādā stacijā kā nevajadzīga manta. Tomēr ikviens notikums tika sīki datēts un uzskaitīts šo pašu ešelonu priekšnieku ziņojumā. Pēc tiem varētu arī šodien uzmeklēt staciju, kurā nelaiķis tika izlikts.

Stāsta izsūtītā Rita Jegorova (dzim. Šmits): “Mūsu vagonā nomira Lejnieku māte, kas arī turpat netālu no mums dzīvoja. Viņa bija galīgi slima, viņu ar nestuvēm iznesa ārā. Vagonā arī viņa mira. Vēl nomira mazs bērniņš, es atceros to brīdi. Saulīte rietēja. Mums bija tāds Saulkalns no izsūtītajiem, arī Jaunsvirlaukas pagastā. Iznesa to bērnu, ne no mūsu vagona, bet no blakus vagona. Viņš spēlēja uz trompeti, stāvēja un spēlēja “Saulīt tecēj’ tecēdama.”

Foto: no LOM Video un kinofonofoto krātuves arhīva

Atkarībā no ceļa mērķa tāluma un laika apstākļiem ļaudis nonāca galapunktā apmēram no 5. aprīļa līdz pat 3. maijam. Tieši Tomskas apgabalā nonākušiem bija tas garākais ceļš, jo vilciena galapunktā (piemēram, Asino u.c.) bija jāgaida apmēram mēnesis, kamēr Obā izies ledus.

Tikai tad, kad atbrauca rajonu pārstāvji, ešelona priekšnieki nodeva cilvēkus nākamajās rokās. Ar upes transportu (baržām) cilvēkus varēja nogādāt vistālākajās un vistrūcīgākajās apgabala apdzīvotajās vietās. Nav skaidri zināms, cik un kuri mira ceļā no ešelona galapunkta līdz reģistrēšanai kolhozos un sovhozos, jo ceļā atgadījās ne mazums nelaimes gadījumu.

“Vergu tirgus”

Galapunktos un rajonu centros bija sabraukuši kolhozu un sovhozu priekšsēdētāji, kas no atvestajiem izvēlējās un aizveda sev līdzi darbaspēku saimniecībām. Atkarībā no saimniecības bagātības izsūtītos veda vai nu mašīnās, vai ar zirgiem vai buļļiem. Paši izsūtītie šo procesu sauca par “vergu tirgu”. Bieži vien salīdzinoši turīgākās saimniecības un to vadītāji arī pieņēma labāko darbaspēku – ģimenes ar vīriešiem. Taču instrukcijas paredzēja uzņemt arī vecus cilvēkus un mazus bērnus. Tos izmitināja, kā sanāca.

Atceras Milda Vītola (dzim. Liepiņa): “Tā nonācām stacijā Vožajevkā (Amūras apgabals), galapunktā. Un tur bija tie kupči. Pievāca tās vērtīgākās ģimenes, kur darbaspēks labāks. Mēs bijām neperspektīvas. Trīs bērni, māsai gan jau tikko 16 gadi palika, vecāmamma – 75 gadi, mammai arī jau 54 gadi. Un mēs palikām viena no pēdējām ģimenēm, kuras aizveda.”

Propagandas ietekmē

Jau 1949. gada sākumā tika apzināti kolhozi un sovhozi, būtībā tie trūcīgākie, kam trūka darbaspēka, kas pieņems izsūtītos cilvēkus no Baltijas republikām. Tika noteikts, lai atvestajiem būtu sava pajumte, tiktu pielāgotas un izremontētas esošās telpas. Taču piešķirtie līdzekļi reti kur tika izlietoti šim mērķim, un atvestie ļaudis tika izmitināti pie jau tā nabadzīgajiem kolhozu un sovhozu iedzīvotājiem.

Tā bija kā loterija, notikumu sakritība – vieni saimniecību vadītāji instrukcijas izpildīja godprātīgi, citi – ne. Cieta gan vietējie, gan atsūtītie. Tumsonīgi norisa arī izskaidrošanas darbs par to, kas ir atvestie ļaudis. Propaganda informāciju apzināti saistīja ar Otro pasaules karu Baltijas telpā. Starp citu, tas turpinās vēl šodien Krievijas masu medijos. Vietējās avīzes rakstīja, ka vedīs noziedzniekus, fašistus, padomju valsts ienaidniekus. Kā lai cilvēks mierīgi uztver to, ja tagad ienaidniekus izmitinās pie viņiem?! Līdz ar to gan vietējie, gan atvestie ļaudis bija neizpratnē un bailēs, kas notiks tālāk.

Rasmas Kuiko (dzim. Grīnberga) stāstījums: “Nu, sākums bija smags, grūts. Nemācēju krievu valodu, visādi darbi. Tur visiem bija no mums bail, jo mēs bijām viņiem fašisti. Tas man tāds atmiņā palicis. Atnāk brigadieris un saka man – jums jāiet “молотить” (krievu val. – kult). Es nesaprotu krievu valodu. Es domāju, ka jāiet uz dzirnavām, nu malt – “молотить” uz dzirnavām. Es aizeju un sēžu pie dzirnavām, un gaidu. Latvietis bija tas, kas bija pie dzirnavām norīkots, un es gaidu un gaidu, un domāju, kāpēc tas nenāk. Pēcpusdienā piebrauc brigadieris pie manis un saka tā – kāpēc jūs neejat “молотить”? Es saku – nav dzirnavnieks, kas maļ. Viņš saka – nē, jums jābrauc ir uz kulšanu. Ieliek mani tanīs ratos un ved. Tur jau ceļa nebija. Aizved mani uz to kulšanu. Kas tur par kuļmašīnām – tādas, kā mums agrāk tās vētījamās mašīnas – pa vienu galu bāž iekšā, no otras puses tur birst atkal viss laukā. Sāk lietus līt. Jāiet ir uz māju, un es nezinu, kā no tā meža uz māju aiziet. Svešā vietā, tur ceļu nav. Tās krievietītes visas paņēmušas savas dakšas un grābekļus. Es arī savas dakšas paņemu, un iesim visi uz māju. Tumšs ir. Viņas visas skrien. Es nesaprotu, kur tās visas vecās tantes skrien. Es jauna meitene, kas man, sešpadsmit gadi bija. Es viņām no aizmugures skrienu, un viss. Es domāju, viņas skrien no to lietu. Un beigās tā viena iekrīt tādā bedrē tur. Es gribēju palīdzēt viņai ārā tikt no tās bedres. Viņa tikai bļauj: “Господи, Боже мой, Господи, Боже мой!” Un sāk raudāt. Un es viņu aiz rokām velku. Un viņa vēl trakāk bļauj. Es nesaprotu, par ko viņa kliedz. Tad, kad es iemācījos krievu valodu, mēs iepazināmies. Sākām cits citam stāstīt, kā tur bija viss. Viņām bailes bija, ka es ar tām dakšām viņas noduršu. Viņa kliegusi pēc palīdzības. Es atkal, nabags, raudu un velku viņu no tās bedres ārā. Es domāju, ka viņa netiek no to bedri laukā. Es raudu viņai līdzi.”

Cīnoties par izdzīvošanu

Lielākajai daļai deportēto cilvēku bija ļoti maz līdzpaņemto mantu. Pārtika, ja arī tāda bija, pa ceļam jau apēsta vai arī nozagta. Arī vietējie bija nabadzīgi, maz varēja palīdzēt. Darba daudz, samaksa maza.

Salīdzinoši labāka situācija bija sovhozos (padomju saimniecībās), kur, lai arī niecīgu, bet maksāja mēneša algu naudā.

Īpaši trūcīgi apstākļi bija tiem, kas nonāca kolhozos (kolektīvā saimniecība). Šajās saimniecībās tobrīd tika uzskaitītas izstrādes dienas, no kurām tad tikai vienu reizi gadā un tikai graudā izmaksāta alga. Pirmkārt, izsūtītiem trīs ar pusi mēneši zaudēti no gada izstrādes 1949. gadā. Otrkārt, viņi līdz pat decembrim dzīvoja uz parāda. Decembrī lielai daļai izrādījās, ka viņi vēl paliek parādā, jo izstrādes dienas un alga par to nesedz noēsto. Līdz ar to tieši pirmie gadi izsūtījumā bija vissmagākie.

“Ceļā uz nometinājuma vietām piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki.”

Stāsta Gaida Milija Lauga (dzim. Krauklis): “Mēs bijām trīs. Tēvs bija pavisam vecs, to gribēja nolikt par sargu, bet viņš jau nemaz nebija spējīgs sargāt. Nu, māte aizgāja. Tēvu pie tabakas pielika. Nu un mums te tagad tā maize būtu… Bet mums nekā vairāk nav. Tad balandas savārīja, un kaut kādus kartupeļus tēvam bija viens krievs iedevis, tādus maziņus. Tos viņi sauca par skorospelkām (ātraudži). Un tad viņš noskaitīja katram divus kartupeļus un tās balandas klāt. Un tad, kad sienu pļāva, mani atnesa vienreiz mājā no pļavas, jo man vairāk nebija spēka atnākt. Latvietes mani nesa mājā. Tas bullis, kas brauca, jau bija aizgājis. Neviens nezina, ka tu nevari. Bet tēvs redz, ka nav, un tēvs mani meklē. Nu nav spēka, un viss. Bet otrā rītā jau sit atkal brigadieris pie loga, jādodas strādāt.”

Atceras arī Elza Geistarte: “Tiem, kas strādāja, tiem deva piecsimt gramus maizes vai četrsimt, bet maniem bērniem un mātei nedeva neko. Tikai tiem, kas iet strādāt. Tad es izprasījos un katru sestdienas, svētdienas rītu devos uz rajona centru, man atļāva iet uz tirgu. Nu un tad es visu to savu pūru, kas man bija kādreiz sataisīts, tā kā tāda dzērāja, bērnu dēļ. Bet es nemaz neraudāju. Viņi teica: “Kā tev nav žēl visu šito pārdot?” Es saku: “Ziniet, ko? Man itin neko nav žēl. Savu bērnu žēl. Ja es dzīvošu, man atkal viss kas būs. Man nekas netrūks.” Tie bija mani vārdi toreiz. Man bija visādi izšuvumi, ko es toreiz meitas pūrā taisīju. Toreiz nebija televizora, ko skatīties, tad mēs taisījām un šuvām sev pūru. Un tas bija mans glābiņš.”

“Čekas” intereses un darbības metodes

Izsūtītos nometinājumā uzmanīja dažādu iestāžu darbinieki. Iekšlietu ministrijas (MVD) pakļautībā bija visu izsūtīto reģistrācija. Pases nevienam nebija. Ikvienam deportētajam cilvēkam vecumā no 16 gadiem tika izveidota speciāla personīgā lieta, ar fotogrāfiju un parakstu. Sākumā divas reizes mēnesī, vēlāk vienu reizi mēnesī parasti sādžās ieradās komandants jeb pilnvarotais, pie kura visi gāja un parakstījās šajā lietā par to, ka vēl atrodas uz vietas. Izsūtītajiem radās sava terminoloģija, apzīmējot šo procesu. Piemēram, Amūras apgabalā sovhozā, kur daudz latviešu tika nomitināts, bija stāsts par “zaļo vagoniņu”. (Šajā apgabalā apdzīvotās vietas atradās dzelzceļa tuvumā. MVD darbinieki pārvietojās pa sliežu ceļu ar speciālu iekārtotu zaļu vagonu.) Ja kāds vēlējās doties uz blakus sādžu, rajona centru vai vēl uz kādu citu vietu, bija noteikti jāpaziņo un jāsaņem atļauja pārvietoties.

Arī Valsts drošības ministrijai (MGB) jeb tautā sauktajai čekai bija savas rūpes un intereses. Viņu uzdevumā ietilpa izzināt psiholoģisko noskaņojumu latviešu sabiedrībā, lai novērstu ikvienu iespējamo pretošanos padomju varai jau iedīglī. Tātad šai iestādei un tās pārstāvjiem vajadzēja vervēt ziņotājus. Arī čekisti brauca uz vietas sādžā, izsauca uz saimniecības kantori cilvēkus. Nereti izsūtīto atmiņās tādēļ tiek jauktas abu iestāžu pārstāvju kompetences. Metodes, lai savervētu ziņotājus bija gan “pa labam” – ar mantu, pārtiku, kas ļoti trūka, gan arī iebiedējot, ka pašus var arestēt un ielikt lēģerī.

“Nevajadzēja jau daudz – tik nodziedāt kādu īpašu latviešu dziesmu, izstāstīt kādu divdomīgu joku, un uzticīgs ziņotājs rūpīgi noziņoja.”

Rezultāti šim darbam bija. Vairākās izsūtījuma vietās nodevības rezultātā par politisku neuzticamību cilvēki tika apcietināti un notiesāti. Nevajadzēja jau daudz – tik nodziedāt kādu īpašu latviešu dziesmu, izstāstīt kādu divdomīgu joku, un uzticīgais ziņotājs rūpīgi noziņoja. Tur, kur tas bija noticis, pēc arestiem daudzi palikušie aiz bailēm iznīcināja savas dienasgrāmatas, atmiņu un dziesmu klades. Taču ne visur “drošībniekiem” izdevās sasniegt mērķi. Bija daudz vietas, kur tā saucamais ziņotājs jau visiem bija zināms – vai nu pats pateicis, vai visiem tāpat saprotams, kura klātbūtnē visi ievēroja disciplīnu. Tajā pašā laikā pārējie savējo vidū joprojām saglabāja uzticību un vārda brīvību. Viss bija atkarīgs no pašiem cilvēkiem, to raksturu vājībām un apstākļiem.

Kolhozu un sovhozu priekšsēdētājiem bija darba devēja funkcija, kas noteiktās situācijās nospēlēja nozīmīgu lomu tieši jauniešu laišanā vai nelaišanā mācīties uz citām sādžām, pilsētām. Un vēl – arī Komunistiskās partijas pārstāvjiem bija sava teikšana izsūtīto dzīvē, tāpat kā tā laika dzīvē visā PSRS. Tā gan bija tikai padomdevēja funkcija, taču dažreiz, atkarībā no cilvēka, arī viņi krasi ietekmēja kādas cietušo dzīves.

Bads, slimības, nāve

Neskatoties uz visām grūtībām, šķēršļiem un pazemojumiem, Latvijas cilvēki savstarpēji centās uzturēt darba tikumu, savu tautību un ticību, mēģināja iegūt izglītību. Bērni mācījās gan vietējās skolās sādžās, gan par viņiem cīnījās ar varas vīriem, lai varētu tos palaist tālāk uz vidusskolām rajonos, vēlāk arī uz augstskolām. Ātri apgūdami krievu valodu, latviešu bērni mācījās labāk un kļuva par teicamniekiem. Tikai ar apzinātu atzīmes samazināšanu kaut vai par uzvedību, ja citādi nevarēja, varas vīri izvairījās izsūtītajiem dot absolūtā teicamnieka diplomu.

Tieši nepilnvērtīgā uztura un smago darbu dēļ daudzi slimoja. Bija arī dažādas darba traumas. Tā kā uz vietas sādžās nebija ārstniecības iestādes, tikai kāds feldšeris, bet tuvākais ārsts – rajona pilsētā, nereti cilvēki arī mira. Ir tik daudz stāstu par latviešu kapu kalniņiem Sibīrijā…

“Mums jālepojas ar izdzīvojušo, gaišo cilvēku darba tikumu, spēju vissmagākajos dzīves brīžos nezaudēt mīlestību, cilvēcību un ticību.”

Stāsta Ārija Mirdza Gobzeme (dzim. Grundštoka): “Tur jau masveidā vecie cilvēki sāka mirt. Dizentērija piemetās arī manai Grosmammai. Tāds pats liktenis. Tad brālis Gunārs, nezinu kā krievi glabāja savējos, bet brālis uztaisīja zārku manai vecmammai. Viņš nesa to mājās no MTS, krievi stāvēja un meta krustus priekšā. Tā viņu tur sauca par Borisu Krievijā. Viņš uztaisīja zārku vecmammai, pēc tam saslima māsiņa Astra. Mamma saka tā, aizved uz Omsku, viņai galviņā vaina, nezin jau kas vispār, Latvijā varbūt būtu izārstēta. Viņai tā kā kaļ galvā. Tagad nomirst tas meitiš, izraksta ārā no Omskas slimnīcas, tas ir tālu 30 kilometri, viņai nav kur iet. Viņu ar līķīti uz rokas ieliek kādā tur kurtuvē, viņa visu nakti tur sēž. Ar bērnu mirušo. Kamēr sazvana brāli. Nav jau ne sakari, nekas. Un tā tas mammas plīvurs kalpoja māsiņai kā līķītim ko pārsegt tālajā Sibīrijā. Atkal Gunārs uztaisīja zārku.”

Foto: no LOM Video un kinofonofoto krātuves arhīva

Mēs varam mācīties

Tik daudz jautājumu un tēmu paliek neizstāstītas. Ikviens represētā cilvēka stāsts, ikviena Okupācijas muzeja videoliecība ir īpaša. Ikviena runā par smagu ciešanu un zaudējumu ceļu, bet tajā pašā laikā tas ir garīgā spēka ieguvuma stāsts.

Visi stāsti ir Latvijas milzu bagātība, vērtīgs mantojums. Ja tik mēs smeltos un mācītos no tiem! Mums jālepojas ar izdzīvojušo, gaišo cilvēku darba tikumu, spēju vissmagākajos dzīves brīžos nezaudēt mīlestību, cilvēcību un ticību. Tas ir varens spēks. Dvēseles bagātību neviens mums nevar atņemt vai pārdot. Mēs varam to kopt, audzināt un nodot nākamajām paaudzēm. Vai redzat, cik mēs bagāti esam? Vai spējam novērtēt to, kas mums dots šodien?

March 25, 2010 Posted by | deportācijas, genocīds, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Pieminēs Komunistiskā genocīda upurus

http://www.delfi.lv/news/national/politics/piemines-komunistiska-genocida-upurus.d?id=30828691

25.martā visā Latvijā pieminēs Komunistiskā genocīda upurus. Šajā dienā jāizkar Valsts karogi ar sēru lenti.

Dažādi piemiņas pasākumi iecerēti visā Latvijā. Piemiņas dienas pasākumos piedalīsies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers un premjers Valdis Dombrovskis.

Rīgā piemiņas diena aizsāksies pulksten 11.00 Šķirotavā ar Rīgas Austrumu izpilddirekcijas un Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības rīkoto piemiņas brīdi komunistiskā genocīda upuriem, portālu “Delfi” informēja domē.

Plkst. 12 Latvijas Politiski represēto apvienība rīko atceres pasākumu ar gājienu no Okupācijas muzeja.

Plkst. 13 ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pēc svinīgās godasardzes maiņas.

Plkst. 14 kinoteātrī “K-Suns” bez maksas tiek piedāvāta iespēja apmeklēt filmas “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā” 2. daļas “Nometinājumā” pirmizrādi.

Plkst. 17 notiks Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts koncerts Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcā.

Plkst. 19 Rīgas domā notiks Ilonas Breģes skaņdarba “Rekviēms” pirmatskaņojums.

March 25, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pusgadsimts, nevis četri gadi vien

Franks Gordons.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=75309

Par ko vēstī Okupācijas muzejs

Mani kā Okupācijas muzeja biedrības locekli, protams, neatstāja vienaldzīgu Izraēlas angļu valodā iznākošā laikraksta “The Jerusalem Post” korespondenta Haviva Rettiga-Gura iespaidi, ko viņš muzejā guvis, un fanātiskā “nacistu mednieka” Efraima Zurofa viedoklis par šā muzeja ekspozīciju.

Vispirms nākas atgādināt, par ko tad apmeklētājiem no tuvienes un tālienes vēstī šis muzejs: par Latviju zem Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varas, 1940 – 1991. Tātad par Latvijas, tās pamattautas – latviešu, kā arī šīs zemes mazākumtautību likteņgaitām vesela pusgadsimta garumā. Latvijas traģēdiju ievadīja 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakts, 1940. gada 17. jūnijā šo zemi okupēja Padomju Savienība, pēc gada to okupanta lomā nomainīja nacistiskā Lielvācija, pēc nepilniem četriem gadiem atgriezās pirmā svešā vara, kuras kundzība faktiski beidzās tikai 1991. gada 21. augustā.

Okupācijas muzeja ekspozīcija aptver laikposmu, kurā uzauga divas paaudzes. Dabiski, ka samērā īsais “Ostlandes” posms nevar būt absolūtais smagpunkts.

Jeruzalemes reportieri, un ne tikai viņu, bet arī, teiksim, Krievijas vēstnieku mulsina Hitlera un Staļina ģīmetnes vienādā lielumā, kas “sveic” muzeja apmeklētājus. Abi totalitārie režīmi – brūnais un sarkanais – ir vienādi baisi: tiklab nacisma, kā arī boļševisma upuri brēc uz debesīm. Zinot un apzinoties, kas noticis ne tikai ar manu tautu vien, es no šī līdzinājuma neatkāpšos.

Havivs Rettigs-Gurs un arī Zurofs negrib saprast, ka Rīgā, Skolas ielā 6, katram pieejams muzejs “Ebreji Latvijā”, kur pienācīgi plaša vieta ierādīta holokaustam. Bet tur ir arī lieliska ekspozīcija, kas vēstī par ebreju kopienas plauksmi neatkarīgajā starpkaru Latvijā. Šā muzeja ilggadējais direktors, holokaustu pārdzīvojušais Marģers Vestermanis, sadarbojas ar Okupācijas muzeju.

1941. gada 4. jūlijā, sākoties nacistiskajai okupācijai, tika nodedzināta Lielā sinagoga Gogoļa ielā. Atjaunotajā Latvijā 4. jūlijs ik gadu tiek atzīmēts kā ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena, un šai vietā ir piemineklis latviešiem – ebreju glābējiem.

Aiz Centrāltirgus, kur saglabājušies t. s. Sarkanie spīķeri, tiks izveidots Rīgas geto muzejs.

Okupācijas muzeja ekspozīcijas veidošanā izcils nopelns ir amerikāņu zinātniekam Edvardam Andersam – liepājniekam, kas pārdzīvojis holokaustu. Okupācijas muzeja nodaļā, kas veltīta holokaustam, redzama fotogrāfija, kur ebreju sievietes puskailas gaida tikt nošautām Šķēdes kāpās pie Liepājas. Tā pati fotogrāfija atstāj satriecošu iespaidu arī uz Jeruzalemes holokausta memoriāla “Yad vašem” apmeklētājiem.

Arāja komandas piedalīšanās Latvijas ebreju slepkavošanā nebūt nav noklusēta Okupācijas muzeja ekspozīcijā. Bet muzeja apmeklētāji arī uzzina, ka visas šīs šausmas nebūtu pat iedomājamas, ja asiņaino “ebreju jautājuma galīgo atrisinājumu” nebūtu izlēmuši Hitlers un Himlers un tā īstenošanu nebūtu organizējis SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns.

Zurofs tēlo izbrīnu: sak, kāpēc Beļģijas, Holandes, Francijas kolaboracionisti tikai palīdzēja sūtīt ebrejus uz nāves nometnēm, bet “paši nešāva”, kā to darīja nacistu rokaspuiši Baltijā vai Ukrainā. Iemesls, manuprāt, ir vienkāršs: Vakareiropā okupanti vēlējās saglabāt kaut kādu tiesiskuma ilūziju, kamēr okupētie PSRS novadi, tostarp Baltija, viņiem bija beztiesiska telpa, kur varēja rīkot asinsdzīres, ciniski atsaucoties uz vietējo (Einheimische) “atriebes dziņu”.

“The Jerusalem Post” reportieris vaicā, kāpēc muzeja ekspozīcijā, kur minēts Šustins, pieminēta arī viņa tautība. To varbūt nevajadzēja darīt, kaut gan šā vīra etniskā izcelsme bija vispārzināma. Pazīstamais vēsturnieks Aivars Stranga šajā sakarā norāda, ka Semjons Šustins bija atsūtīts no Maskavas un sevi uzskatīja nevis par ebreju, bet par komunistu. Viņam līdzīgie ebreju čekisti tāpat pratināja un nīdēja “cionistus” vai tautiešus – “trockistus”…

Noslēgumā gribētos uzsvērt: katrai tautai ir sava sāpe, un totalitāro režīmu upurus nevajadzētu šķirot. Holokaustam ir sava šaušalīga specifika, bet, teiksim, 1937. – 1938. gada “latviešu akcija” Padomju Savienībā, kad tika nošauti 16 000 cilvēku, tostarp sievietes, tāpat ir etniski motivēts genocīds.

March 25, 2010 Posted by | totalitārisms | Leave a comment

Okupācijas muzejs pietuvojies krustcelēm

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=75305

Valsts nevar atļauties necelt Okupācijas muzeja Nākotnes namu

Valsts kavēšanās finansiāli atbalstīt Okupācijas muzeju un tā rekonstrukciju – Nākotnes nama būvi – var ļoti negatīvi ietekmēt citu ziedotāju aktivitāti un līdz ar to nolemt muzeju pagrimumam, brīdina Okupācijas muzeja pārstāvis Valters Nollendorfs.

Atmiņā vēl dažus gadus sena pagātne, kad tika cerēts, ka šopavasar durvis vērs kapitāli rekonstruētais Okupācijas muzejs (OM) un tā piebūve – Nākotnes nams. No Nākotnes nama, tāpat kā no Padomju režīma upuru piemiņas memoriāla būves, neviens nav atteicies, taču ekonomiski grūtajā situācijā jautājums par valsts līdzdalību OM darbībā guvis principiālu raksturu.

2006. gadā pieņemtais Okupācijas muzeja likums paredz, ka valsts dotē daļu muzeja uzturēšanas izmaksu, uzdodot tam strādāt izglītības un pētniecības jomā. Tāpat augstām ārvalstu amatpersonām muzeja apmeklējums joprojām ir valsts protokola daļa. Pagājušajā gadā valsts OM piešķīrusi 81 319 latus jeb 19% no 429 tūkstošu latu lielā muzeja operatīvā budžeta. ”Šogad mums nepiešķīra neko,” informēja OM ārlietu direktors Valters Nollendorfs. Tiesa, no Kultūras ministrijas (KM) iegūti nepilni 27 tūkstoši latu krājuma uzglabāšanas nodrošināšanai. Tādējādi var sacīt, ka šogad valsts piedalās muzeja uzturēšanā ar aptuveni 5%. ”Ilgtermiņā mēs to nevarēsim panest. Ja tā turpināsies vēl divus trīs gadus, tad tiešām jāšaubās, vai spēsim no apmeklētāju un citu ziedotāju dotiem līdzekļiem segt nepieciešamo,” saka Nollendorfs. OM gan nemaksā nomu par ēku, taču visus pārējos nodokļus un saimnieciskās izmaksas gan.

Ziedotāji kļūst uzmanīgi

”Mēs varam slēgt muzeju uz dažām dienām nedēļā, taču tas nozīmēs mazāk apmeklētāju, mazāk cilvēku, kas iepazīsies ar mūsu vēstures izklāstu, mazāk darbinieku un iespēju kaut ko attīstīt,” skaidro OM ārlietu direktors. Pats būtiskākais, ja valsts tuvākajos gados nepiešķirs finansējumu un izpaliks Nākotnes nams, potenciālajiem ziedotājiem zudīs uzticība.

Muzejs kopumā cer savākt 1,5 miljonus latu līdz 2012. gadam. 800 tūkstoši jau saziedoti vai solīti. Solījumi ir īpaši delikāta lieta, jo solīts vēl nenozīmē ziedots, un, ja ļaudīm radīsies šaubas, domas var mainīties. Līdz šim gan tikai viena persona atsaukusi savu solījumu, paskaidrojot to ar pašas finansiālo situāciju.

Valters Nollendorfs atzīst, ka ap 150 tūkstošiem saziedoto latu jau izlietoti jaunā Nākotnes nama ekspozīcijas plāna izstrādei un materiālu vākšanai. Valsts arhitekta Gunāra Birkerta projektētā muzeja skiču projekta sagatavošanā ieguldījusi 92 tūkstošus. Nollendorfs cer, ka līdz marta beigām Rīgas dome apstiprinās Latviešu strēlnieku laukuma teritorijas detaļplānojumu un tas liks KM un VAS ”Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) pasteigties ar tehniskā plāna izstrādāšanu. Muzeja rekonstrukcijas izmaksas šobrīd tiek lēstas ap 3 – 4 miljoniem latu. Jāatgādina, ka valsts uzņēmusies gādāt par muzeja rekonstrukcijas celtniecību, kamēr ar telpu iekārtošanu OM tiks galā pats.

Kopā vai neviens

Ar Ministru kabineta 2009. gada 30. jūnija rīkojumu VNĪ uzdots ne vēlāk kā līdz 2010. gada 30. oktobrim izstrādāt gan Nākotnes nama, gan memoriāla būvprojektus un iesniegt KM informāciju par plānotajiem būvdarbiem, to termiņiem un detalizētus aprēķinus par nepieciešamo finansējumu. Papildu problēma ir zem Strēlnieku laukuma esošās siltumtrases un kabeļu pārvietošana. Rīgas domes amatpersonas solījušas segt pusi pārvietošanas izmaksu, ja valsts segs otru pusi.

KM ir atradusi līdzekļus Padomju režīma upuru piemiņas memoriāla tehniskā projekta izstrādāšanai, taču ne Nākotnes nama tehniskajam projektam. Bet Nollendorfs aizrāda, ka memoriāls bez jaunās muzeja ēkas nemaz nevarēs pastāvēt. Abi objekti ir cieši saistīti.

Kultūras ministrs Ints Dālderis solījis darīt visu iespējamo, lai turpinātu atbalstīt gan muzeja darbu, gan ēkas rekonstrukcijas projektu. Runa bijusi arī par iespējām atjaunot muzejam likumā paredzēto valsts līdzfinansējumu. Dālderis apsolījis ministrijā sagatavot valdības līgumu ar OM biedrību, kurā būtu precizēts, kā jānotiek finansēšanai ilgtermiņā.

”Tas ir jautājums, ko valsts vēlas darīt ar savu vēsturi. Ja nav Okupācijas muzeja ar tā publisko vēstures izklāstu, tad mūsu vēsturi sāks rakstīt un noteikt citi. Jautājums nav, vai valsts var atļauties celt Okupācijas muzeja Nākotnes namu, bet gan – vai var atļauties to necelt ar visām no šāda lēmuma izrietošajām sekām,” uzsver muzeja pārstāvis. Pēc Nollendorfa domām, patlaban svarīgi publiski izklāstīt visas problēmas, tādēļ tieši Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā 25. martā OM notiks plaša diskusija ar visu iesaistīto un ieinteresēto pušu līdzdalību. Jācer, ka tuvāko 3 – 4 mēnešu laikā risinājums tiks rasts un 2014. gadā, kad Rīga kļūst par Eiropas kultūras galvaspilsētu, būs tapis gan jaunais muzejs, gan memoriāls.

March 25, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: