gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Nometinājumā

Lelde Neimane. ”Latvijas Vēstnesis”

Publikācija sagatavota, balstoties uz Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuvē pieejamajām cietušo videoliecībām.

Mazliet ieskatīsimies galvenajās grūtībās nometinājumā pirmajos gados līdz Staļina nāvei 1953. gadā, jo pēc tās lēnām, bet situācija kopumā uzlabojās.

Deportācija ir vardarbīga masveida iedzīvotāju izsūtīšana no savas dzīves vietas. 1949. gada 25. marta deportācija – masveidīgākā deportācija Latvijā ilga piecas dienas. Pēdējais ešelons ar lopu vagonos sadzītiem, neziņā esošiem ļaudīm Latviju atstāja 30. martā. Kopskaitā 33 ešeloni ar 42 125 cilvēkiem tika izsūtīti uz Omskas (16 ešeloni), Tomskas (13 ešeloni) un Amūras (4 ešeloni) apgabaliem.

Ceļā uz nometinājuma vietu

Par cilvēku nogādāšanu uz galamērķi – iepriekš noteiktu apgabalu un staciju – bija atbildīgi katra ešelona priekšnieki. Viņu ziņojumi, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, ir ļoti būtisks vēstures avots šīs deportācijas pētīšanā.

Pēc minēto ziņojumu datiem, ceļā uz nometinājuma vietām piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki, pārsvarā bērni un veci cilvēki. Mirušo piederīgajiem gan izsūtīšanas šoks, gan arī nāves gadījums ceļā radīja sajūtu, ka mirušais cilvēks tiek izsviests jeb atstāts kaut kur kādā stacijā kā nevajadzīga manta. Tomēr ikviens notikums tika sīki datēts un uzskaitīts šo pašu ešelonu priekšnieku ziņojumā. Pēc tiem varētu arī šodien uzmeklēt staciju, kurā nelaiķis tika izlikts.

Stāsta izsūtītā Rita Jegorova (dzim. Šmits): “Mūsu vagonā nomira Lejnieku māte, kas arī turpat netālu no mums dzīvoja. Viņa bija galīgi slima, viņu ar nestuvēm iznesa ārā. Vagonā arī viņa mira. Vēl nomira mazs bērniņš, es atceros to brīdi. Saulīte rietēja. Mums bija tāds Saulkalns no izsūtītajiem, arī Jaunsvirlaukas pagastā. Iznesa to bērnu, ne no mūsu vagona, bet no blakus vagona. Viņš spēlēja uz trompeti, stāvēja un spēlēja “Saulīt tecēj’ tecēdama.”

Foto: no LOM Video un kinofonofoto krātuves arhīva

Atkarībā no ceļa mērķa tāluma un laika apstākļiem ļaudis nonāca galapunktā apmēram no 5. aprīļa līdz pat 3. maijam. Tieši Tomskas apgabalā nonākušiem bija tas garākais ceļš, jo vilciena galapunktā (piemēram, Asino u.c.) bija jāgaida apmēram mēnesis, kamēr Obā izies ledus.

Tikai tad, kad atbrauca rajonu pārstāvji, ešelona priekšnieki nodeva cilvēkus nākamajās rokās. Ar upes transportu (baržām) cilvēkus varēja nogādāt vistālākajās un vistrūcīgākajās apgabala apdzīvotajās vietās. Nav skaidri zināms, cik un kuri mira ceļā no ešelona galapunkta līdz reģistrēšanai kolhozos un sovhozos, jo ceļā atgadījās ne mazums nelaimes gadījumu.

“Vergu tirgus”

Galapunktos un rajonu centros bija sabraukuši kolhozu un sovhozu priekšsēdētāji, kas no atvestajiem izvēlējās un aizveda sev līdzi darbaspēku saimniecībām. Atkarībā no saimniecības bagātības izsūtītos veda vai nu mašīnās, vai ar zirgiem vai buļļiem. Paši izsūtītie šo procesu sauca par “vergu tirgu”. Bieži vien salīdzinoši turīgākās saimniecības un to vadītāji arī pieņēma labāko darbaspēku – ģimenes ar vīriešiem. Taču instrukcijas paredzēja uzņemt arī vecus cilvēkus un mazus bērnus. Tos izmitināja, kā sanāca.

Atceras Milda Vītola (dzim. Liepiņa): “Tā nonācām stacijā Vožajevkā (Amūras apgabals), galapunktā. Un tur bija tie kupči. Pievāca tās vērtīgākās ģimenes, kur darbaspēks labāks. Mēs bijām neperspektīvas. Trīs bērni, māsai gan jau tikko 16 gadi palika, vecāmamma – 75 gadi, mammai arī jau 54 gadi. Un mēs palikām viena no pēdējām ģimenēm, kuras aizveda.”

Propagandas ietekmē

Jau 1949. gada sākumā tika apzināti kolhozi un sovhozi, būtībā tie trūcīgākie, kam trūka darbaspēka, kas pieņems izsūtītos cilvēkus no Baltijas republikām. Tika noteikts, lai atvestajiem būtu sava pajumte, tiktu pielāgotas un izremontētas esošās telpas. Taču piešķirtie līdzekļi reti kur tika izlietoti šim mērķim, un atvestie ļaudis tika izmitināti pie jau tā nabadzīgajiem kolhozu un sovhozu iedzīvotājiem.

Tā bija kā loterija, notikumu sakritība – vieni saimniecību vadītāji instrukcijas izpildīja godprātīgi, citi – ne. Cieta gan vietējie, gan atsūtītie. Tumsonīgi norisa arī izskaidrošanas darbs par to, kas ir atvestie ļaudis. Propaganda informāciju apzināti saistīja ar Otro pasaules karu Baltijas telpā. Starp citu, tas turpinās vēl šodien Krievijas masu medijos. Vietējās avīzes rakstīja, ka vedīs noziedzniekus, fašistus, padomju valsts ienaidniekus. Kā lai cilvēks mierīgi uztver to, ja tagad ienaidniekus izmitinās pie viņiem?! Līdz ar to gan vietējie, gan atvestie ļaudis bija neizpratnē un bailēs, kas notiks tālāk.

Rasmas Kuiko (dzim. Grīnberga) stāstījums: “Nu, sākums bija smags, grūts. Nemācēju krievu valodu, visādi darbi. Tur visiem bija no mums bail, jo mēs bijām viņiem fašisti. Tas man tāds atmiņā palicis. Atnāk brigadieris un saka man – jums jāiet “молотить” (krievu val. – kult). Es nesaprotu krievu valodu. Es domāju, ka jāiet uz dzirnavām, nu malt – “молотить” uz dzirnavām. Es aizeju un sēžu pie dzirnavām, un gaidu. Latvietis bija tas, kas bija pie dzirnavām norīkots, un es gaidu un gaidu, un domāju, kāpēc tas nenāk. Pēcpusdienā piebrauc brigadieris pie manis un saka tā – kāpēc jūs neejat “молотить”? Es saku – nav dzirnavnieks, kas maļ. Viņš saka – nē, jums jābrauc ir uz kulšanu. Ieliek mani tanīs ratos un ved. Tur jau ceļa nebija. Aizved mani uz to kulšanu. Kas tur par kuļmašīnām – tādas, kā mums agrāk tās vētījamās mašīnas – pa vienu galu bāž iekšā, no otras puses tur birst atkal viss laukā. Sāk lietus līt. Jāiet ir uz māju, un es nezinu, kā no tā meža uz māju aiziet. Svešā vietā, tur ceļu nav. Tās krievietītes visas paņēmušas savas dakšas un grābekļus. Es arī savas dakšas paņemu, un iesim visi uz māju. Tumšs ir. Viņas visas skrien. Es nesaprotu, kur tās visas vecās tantes skrien. Es jauna meitene, kas man, sešpadsmit gadi bija. Es viņām no aizmugures skrienu, un viss. Es domāju, viņas skrien no to lietu. Un beigās tā viena iekrīt tādā bedrē tur. Es gribēju palīdzēt viņai ārā tikt no tās bedres. Viņa tikai bļauj: “Господи, Боже мой, Господи, Боже мой!” Un sāk raudāt. Un es viņu aiz rokām velku. Un viņa vēl trakāk bļauj. Es nesaprotu, par ko viņa kliedz. Tad, kad es iemācījos krievu valodu, mēs iepazināmies. Sākām cits citam stāstīt, kā tur bija viss. Viņām bailes bija, ka es ar tām dakšām viņas noduršu. Viņa kliegusi pēc palīdzības. Es atkal, nabags, raudu un velku viņu no tās bedres ārā. Es domāju, ka viņa netiek no to bedri laukā. Es raudu viņai līdzi.”

Cīnoties par izdzīvošanu

Lielākajai daļai deportēto cilvēku bija ļoti maz līdzpaņemto mantu. Pārtika, ja arī tāda bija, pa ceļam jau apēsta vai arī nozagta. Arī vietējie bija nabadzīgi, maz varēja palīdzēt. Darba daudz, samaksa maza.

Salīdzinoši labāka situācija bija sovhozos (padomju saimniecībās), kur, lai arī niecīgu, bet maksāja mēneša algu naudā.

Īpaši trūcīgi apstākļi bija tiem, kas nonāca kolhozos (kolektīvā saimniecība). Šajās saimniecībās tobrīd tika uzskaitītas izstrādes dienas, no kurām tad tikai vienu reizi gadā un tikai graudā izmaksāta alga. Pirmkārt, izsūtītiem trīs ar pusi mēneši zaudēti no gada izstrādes 1949. gadā. Otrkārt, viņi līdz pat decembrim dzīvoja uz parāda. Decembrī lielai daļai izrādījās, ka viņi vēl paliek parādā, jo izstrādes dienas un alga par to nesedz noēsto. Līdz ar to tieši pirmie gadi izsūtījumā bija vissmagākie.

“Ceļā uz nometinājuma vietām piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki.”

Stāsta Gaida Milija Lauga (dzim. Krauklis): “Mēs bijām trīs. Tēvs bija pavisam vecs, to gribēja nolikt par sargu, bet viņš jau nemaz nebija spējīgs sargāt. Nu, māte aizgāja. Tēvu pie tabakas pielika. Nu un mums te tagad tā maize būtu… Bet mums nekā vairāk nav. Tad balandas savārīja, un kaut kādus kartupeļus tēvam bija viens krievs iedevis, tādus maziņus. Tos viņi sauca par skorospelkām (ātraudži). Un tad viņš noskaitīja katram divus kartupeļus un tās balandas klāt. Un tad, kad sienu pļāva, mani atnesa vienreiz mājā no pļavas, jo man vairāk nebija spēka atnākt. Latvietes mani nesa mājā. Tas bullis, kas brauca, jau bija aizgājis. Neviens nezina, ka tu nevari. Bet tēvs redz, ka nav, un tēvs mani meklē. Nu nav spēka, un viss. Bet otrā rītā jau sit atkal brigadieris pie loga, jādodas strādāt.”

Atceras arī Elza Geistarte: “Tiem, kas strādāja, tiem deva piecsimt gramus maizes vai četrsimt, bet maniem bērniem un mātei nedeva neko. Tikai tiem, kas iet strādāt. Tad es izprasījos un katru sestdienas, svētdienas rītu devos uz rajona centru, man atļāva iet uz tirgu. Nu un tad es visu to savu pūru, kas man bija kādreiz sataisīts, tā kā tāda dzērāja, bērnu dēļ. Bet es nemaz neraudāju. Viņi teica: “Kā tev nav žēl visu šito pārdot?” Es saku: “Ziniet, ko? Man itin neko nav žēl. Savu bērnu žēl. Ja es dzīvošu, man atkal viss kas būs. Man nekas netrūks.” Tie bija mani vārdi toreiz. Man bija visādi izšuvumi, ko es toreiz meitas pūrā taisīju. Toreiz nebija televizora, ko skatīties, tad mēs taisījām un šuvām sev pūru. Un tas bija mans glābiņš.”

“Čekas” intereses un darbības metodes

Izsūtītos nometinājumā uzmanīja dažādu iestāžu darbinieki. Iekšlietu ministrijas (MVD) pakļautībā bija visu izsūtīto reģistrācija. Pases nevienam nebija. Ikvienam deportētajam cilvēkam vecumā no 16 gadiem tika izveidota speciāla personīgā lieta, ar fotogrāfiju un parakstu. Sākumā divas reizes mēnesī, vēlāk vienu reizi mēnesī parasti sādžās ieradās komandants jeb pilnvarotais, pie kura visi gāja un parakstījās šajā lietā par to, ka vēl atrodas uz vietas. Izsūtītajiem radās sava terminoloģija, apzīmējot šo procesu. Piemēram, Amūras apgabalā sovhozā, kur daudz latviešu tika nomitināts, bija stāsts par “zaļo vagoniņu”. (Šajā apgabalā apdzīvotās vietas atradās dzelzceļa tuvumā. MVD darbinieki pārvietojās pa sliežu ceļu ar speciālu iekārtotu zaļu vagonu.) Ja kāds vēlējās doties uz blakus sādžu, rajona centru vai vēl uz kādu citu vietu, bija noteikti jāpaziņo un jāsaņem atļauja pārvietoties.

Arī Valsts drošības ministrijai (MGB) jeb tautā sauktajai čekai bija savas rūpes un intereses. Viņu uzdevumā ietilpa izzināt psiholoģisko noskaņojumu latviešu sabiedrībā, lai novērstu ikvienu iespējamo pretošanos padomju varai jau iedīglī. Tātad šai iestādei un tās pārstāvjiem vajadzēja vervēt ziņotājus. Arī čekisti brauca uz vietas sādžā, izsauca uz saimniecības kantori cilvēkus. Nereti izsūtīto atmiņās tādēļ tiek jauktas abu iestāžu pārstāvju kompetences. Metodes, lai savervētu ziņotājus bija gan “pa labam” – ar mantu, pārtiku, kas ļoti trūka, gan arī iebiedējot, ka pašus var arestēt un ielikt lēģerī.

“Nevajadzēja jau daudz – tik nodziedāt kādu īpašu latviešu dziesmu, izstāstīt kādu divdomīgu joku, un uzticīgs ziņotājs rūpīgi noziņoja.”

Rezultāti šim darbam bija. Vairākās izsūtījuma vietās nodevības rezultātā par politisku neuzticamību cilvēki tika apcietināti un notiesāti. Nevajadzēja jau daudz – tik nodziedāt kādu īpašu latviešu dziesmu, izstāstīt kādu divdomīgu joku, un uzticīgais ziņotājs rūpīgi noziņoja. Tur, kur tas bija noticis, pēc arestiem daudzi palikušie aiz bailēm iznīcināja savas dienasgrāmatas, atmiņu un dziesmu klades. Taču ne visur “drošībniekiem” izdevās sasniegt mērķi. Bija daudz vietas, kur tā saucamais ziņotājs jau visiem bija zināms – vai nu pats pateicis, vai visiem tāpat saprotams, kura klātbūtnē visi ievēroja disciplīnu. Tajā pašā laikā pārējie savējo vidū joprojām saglabāja uzticību un vārda brīvību. Viss bija atkarīgs no pašiem cilvēkiem, to raksturu vājībām un apstākļiem.

Kolhozu un sovhozu priekšsēdētājiem bija darba devēja funkcija, kas noteiktās situācijās nospēlēja nozīmīgu lomu tieši jauniešu laišanā vai nelaišanā mācīties uz citām sādžām, pilsētām. Un vēl – arī Komunistiskās partijas pārstāvjiem bija sava teikšana izsūtīto dzīvē, tāpat kā tā laika dzīvē visā PSRS. Tā gan bija tikai padomdevēja funkcija, taču dažreiz, atkarībā no cilvēka, arī viņi krasi ietekmēja kādas cietušo dzīves.

Bads, slimības, nāve

Neskatoties uz visām grūtībām, šķēršļiem un pazemojumiem, Latvijas cilvēki savstarpēji centās uzturēt darba tikumu, savu tautību un ticību, mēģināja iegūt izglītību. Bērni mācījās gan vietējās skolās sādžās, gan par viņiem cīnījās ar varas vīriem, lai varētu tos palaist tālāk uz vidusskolām rajonos, vēlāk arī uz augstskolām. Ātri apgūdami krievu valodu, latviešu bērni mācījās labāk un kļuva par teicamniekiem. Tikai ar apzinātu atzīmes samazināšanu kaut vai par uzvedību, ja citādi nevarēja, varas vīri izvairījās izsūtītajiem dot absolūtā teicamnieka diplomu.

Tieši nepilnvērtīgā uztura un smago darbu dēļ daudzi slimoja. Bija arī dažādas darba traumas. Tā kā uz vietas sādžās nebija ārstniecības iestādes, tikai kāds feldšeris, bet tuvākais ārsts – rajona pilsētā, nereti cilvēki arī mira. Ir tik daudz stāstu par latviešu kapu kalniņiem Sibīrijā…

“Mums jālepojas ar izdzīvojušo, gaišo cilvēku darba tikumu, spēju vissmagākajos dzīves brīžos nezaudēt mīlestību, cilvēcību un ticību.”

Stāsta Ārija Mirdza Gobzeme (dzim. Grundštoka): “Tur jau masveidā vecie cilvēki sāka mirt. Dizentērija piemetās arī manai Grosmammai. Tāds pats liktenis. Tad brālis Gunārs, nezinu kā krievi glabāja savējos, bet brālis uztaisīja zārku manai vecmammai. Viņš nesa to mājās no MTS, krievi stāvēja un meta krustus priekšā. Tā viņu tur sauca par Borisu Krievijā. Viņš uztaisīja zārku vecmammai, pēc tam saslima māsiņa Astra. Mamma saka tā, aizved uz Omsku, viņai galviņā vaina, nezin jau kas vispār, Latvijā varbūt būtu izārstēta. Viņai tā kā kaļ galvā. Tagad nomirst tas meitiš, izraksta ārā no Omskas slimnīcas, tas ir tālu 30 kilometri, viņai nav kur iet. Viņu ar līķīti uz rokas ieliek kādā tur kurtuvē, viņa visu nakti tur sēž. Ar bērnu mirušo. Kamēr sazvana brāli. Nav jau ne sakari, nekas. Un tā tas mammas plīvurs kalpoja māsiņai kā līķītim ko pārsegt tālajā Sibīrijā. Atkal Gunārs uztaisīja zārku.”

Foto: no LOM Video un kinofonofoto krātuves arhīva

Mēs varam mācīties

Tik daudz jautājumu un tēmu paliek neizstāstītas. Ikviens represētā cilvēka stāsts, ikviena Okupācijas muzeja videoliecība ir īpaša. Ikviena runā par smagu ciešanu un zaudējumu ceļu, bet tajā pašā laikā tas ir garīgā spēka ieguvuma stāsts.

Visi stāsti ir Latvijas milzu bagātība, vērtīgs mantojums. Ja tik mēs smeltos un mācītos no tiem! Mums jālepojas ar izdzīvojušo, gaišo cilvēku darba tikumu, spēju vissmagākajos dzīves brīžos nezaudēt mīlestību, cilvēcību un ticību. Tas ir varens spēks. Dvēseles bagātību neviens mums nevar atņemt vai pārdot. Mēs varam to kopt, audzināt un nodot nākamajām paaudzēm. Vai redzat, cik mēs bagāti esam? Vai spējam novērtēt to, kas mums dots šodien?

March 25, 2010 - Posted by | deportācijas, genocīds, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, totalitārisms, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: