gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

DURVIS UZ MĀJĀM

DURVIS UZ MĀJĀM

Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi
Dr. Guntis Kalme

Dr. Gunta Kalmes grāmata palīdzēs lasītājam izprast, ko šodienas Latvijas situācijā nozīmē būt Latvijas pilsonim, kā īstenot Dieva gribu mīlēt savu tuvāko, esot līdzdalīgam savas tautas dzīvē. Autors, runājot par Latvijas vēsturi no kristīga redzējuma, atklāj Dieva dāvanas – Dzimtenes jēgu un nozīmi šodienas sarežģītajā situācijā.


Atverot, parādīsies logs:Grāmatu var lasīt tūlīt, izvēloties “Open with”, saglabāt datorā – izvēloties “Save file”.

Šī tipa (pdf) failu lasīšanai nepieciešams lejuplādēt Foxit Reader vai Adobe Acrobat.

March 26, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atceroties, sirdī glabājot, godinot 1949.gada 25.marta deportācijā aizvestos tūkstošus

Ieskats izstādes “Vēstules uz tāss” eksponātos: (attēlā pa kreisi) deportētās Lizetes Lūcijas Vadziņas-Vācietes vēstule vīram Kārlim Vadziņam-Vācietim no izsūtījuma vietas Krievijas Tomskas apgabalā. 1950.gads. Lizeti Lūciju Vadziņu-Vācieti (1920-2002) izveda 1949.gada 25.martā no Talsu apriņķa Lībagu pagasta uz Krievijas Tomskas apgabala Piškinotroicas rajonu. Viņas vīru, bijušo latviešu leģionāru, Kārli Vadziņu-Vācieti apcietināja 1949.gada 9.augustā un ieslodzīja nometnē; (attēlā pa labi). Ieslodzītā Kārļa Roberta Kalevica vēstule sievai Verai Mildai Kalevicai no nometnes Vjatlagā. 1941.-1944.gads. Kārlis Roberts Kalevics (1877-1945) bija jurists, Tukuma apriņķa miertiesnesis, aizsargs. K.R.Kalevicu 1941.gada 14.jūnijā apcietināja, un viņš mira ieslodzījumā Vjatlagā 1945.gadā. Viņa sievu Veru Mildu Kalevicu (1890-1972) un dēlu Teodoru Kalevicu (1925-1955) 1941.gada 14.jūnijā deportēja no Tukuma uz Krievijas Krasnojarskas apgabala Kazačinskas rajonu. Teodors Kalevics mira izsūtījumā 1955.gadā, dzīvesbiedre Vera Milda Kalevica 1956.gadā atgriezās Latvijā un vēlāk izceļoja uz Austrāliju.

24.martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas priekšvakarā, Latvijas Okupācijas muzejā tika atklāta izstāde “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”.

2009.gada 30.novembrī pirmoreiz tika pabeigta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajam reģistram pieteikto nomināciju izvērtēšana. Reģistrā tika iekļauta nominācija “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”. Tās ir vēstules, ko 20.gadsimta 40. un 50.gados rakstījuši padomju okupācijas varas deportētie Latvijas iedzīvotāji no nometinājuma vietām Sibīrijā saviem tuviniekiem un draugiem uz Latviju vai citiem izsūtītajiem.

Vēstules glabājas septiņos muzejos: Tukuma muzejā, Latvijas Okupācijas muzejā, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Daugavas muzejā, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā un Talsu muzejā. Šī izstāde tapusi, sadarbojoties šiem muzejiem.

UNESCO programma “Pasaules atmiņa” dibināta 1992.gadā, tās mērķis – saglabāt pasaules dokumentāro mantojumu, paplašināt piekļuvi tam un veicināt tā izziņu visā pasaulē neatkarīgi no konkrētā dokumenta izcelsmes vietas.

Programma tiecas apzināt šo mantojumu, nodrošināt tā saglabāšanu un aizsardzību, kā arī padarīt to plaši pieejamu un atpazīstamu dažādās pasaules daļās.

Savukārt 25.martā, pulksten 14 Latvijas Okupācijas muzejs (LOM) bez maksas ielūdz visus interesentus uz dokumentālās filmas “1949.gada 25.marta deportācija Latvijā” 2.daļas “Nometinājumā” pirmizrādi kinoteātrī “K-suns”.

1949.gada 25.marta deportācijā ešeloni ar 42 125 cilvēkiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu Sibīrijā. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.

Tūkstošiem nepamatoti aizvestie sāka dramatisku cīņu par izdzīvošanu. Sekoja smags darbs bez atlīdzības, daudzviet bads, slimības, tuvinieku nāve, padomju varas funkcionāru nelabvēlīgā attieksme un pazemojumi. Neskatoties uz visiem pazemojumiem, Latvijas pilsoņi arī šajos apstākļos nepadevās. Savstarpēji centās uzturēt savu tautību un ticību, mēģināja iegūt izglītību. Centīgais un godīgais darbs padomju varas kalpībā mainīja vietējo iedzīvotāju un varas pārstāvju attieksmi. Tas bija neticams cieņas apliecinājums, kas arī mainīja nolemtību par neatgriešanos.

Par visu to stāsta Okupācijas muzeja jaunā dokumentālā filma “1949.gada 25.marta deportācija Latvijā” 2.daļa “Nometinājumā”.

Jānis Erno, LOM sabiedrisko lietu vadītājs

March 26, 2010 Posted by | represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija | Leave a comment

«Viss man ir acu priekšā»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=75357

Zatlers: jūsu ciešanas netiks aizmirstas

Ar skumjām vijoles skaņām simbolisko vilcienu dūkoņu fonā, vīriem ar noņemtām cepurēm un ziediem rokās vakar Rīgā, Šķirotavas dzelzceļa stacijā pie politiski represēto pieminekļa, sākās komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis.

Ap 50 klātesošo nolieca galvas gan par tiem izsūtītajiem, kas palika svešumā, gan par tiem, kam laimējās atgriezties Latvijā un tikt guldītiem dzimtenē.

”Dzīvoju Šķirotavā jau 40 gadus, katru gadu, kopš pie stacijas ir piemineklis, nāku nolikt ziedus,” teic Mudīte. Viņa bija 12 gadus veca meitene, kad 1949. gada 24. marta naktī garām ģimenes mājai Ropažos brauca krievu zaldātu mašīnas. ”Tās šausmas man ir acu priekšā. Atceros, kā nākamajā dienā sēdēju skolā, izsauca vienu, otru klasesbiedru. Arī mani radi tika izsūtīti,” stāsta Mudīte.

Pēc piemiņas pasākuma Šķirotavā daļa cilvēku devās uz Okupācijas muzeju, kur sākās gājiens uz Brīvības pieminekli. Savstarpējās sarunas daudzu sapulcējušos vidū aizsākās par politiku ar nožēlu, ka latvieši tagad ir bez darba. “Iebraucējiem vajadzēja izmaksāt kompensācijas, lai tie dodas prom uz savu dzimteni,” teica rīdziniece Vera Aisma Lulle. Ar asarām acīs viņa 25. martā piemin savu tēvu virsnieku, ko 14. jūnijā nošāva Litenes nometnē.

”Latviešiem ir jābūt saimniekiem savā zemē,” – šis sauklis izskanēja no daudzu mutēm. Bet vairāki pensionāri savu sašutumu par pēdējos gados piedzīvotajām netaisnībām gājiena laikā izteica Rīgas mēram Nilam Ušakovam (“SC”) un viņa vietniekam Aināram Šleseram (LPP/”LC”), kas kopā soļoja gājiena beigās. Vēlāk Rīgas domes vadītāji pārvietojās uz gājiena sākumu tuvāk Valsts prezidentam Valdim Zatleram un ministriem.

V. Zatlers savā uzrunā apsolīja represētajiem un to tuviniekiem: ”Jūsu ciešanas nekad netiks aizmirstas.” Vēlāk, kad visi gājiena dalībnieki jau bija nolikuši ziedus pie Brīvības pieminekļa, Valsts prezidentu ielenca interesenti ar jautājumiem. Sanākušie vaicāja, kāpēc latvieši leģionāru atceres dienā nevar netraucēti, bez apsaukāšanas par fašistiem nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. V. Zatlers uz to atbildēja, ka viņš ārvalstu diplomātiem sakot, ka Latvijā nav neviena fašista. Prezidents arī aicināja pašus represētos stāstīt par Latvijas vēsturi bērniem un mazbērniem. Kāda sieviete, vildamās šādā atbildē, nopūtās: ”Atkal viss ir uz mūsu pleciem.”


www.DELFI.lv:

Valsts prezidents Valdis Zatlers ceturtdien uzrunā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā solīja, ka represēto ciešanas nekad netiks aizmirstas un viņu paveiktais un izciestais vienmēr būs cieņā un godā Latvijas valstī, informē prezidenta Preses dienests.

Foto galerija

“1949.gads – Eiropa sāka celt savu nākotni pēc kara, sāka atjaunoties. Bet kas notiek Latvijā? Neskatoties uz to, ka ir bijis Baigais gads, ir bijis karš, daudzi cilvēki ir pametuši dzimteni, daudzi cilvēki jau ir izsūtīti pirmajās deportācijās, bet nepieciešams ir vēl,” traģiskos vēstures notikumus atgādināja prezidents. “Un iemesls ir tikai viens – visos jūsos un visos tajos vairāk nekā 40 tūkstošos Latvijas valsts prātā un sirdī bija dzīva. Pat aizvedot cilvēkus tālu Sibīrija, Latvijas valsts palika tur, jūsu sirdīs un prātos, un atgriezās vēlāk šeit, Latvijā,” sacījis Zatlers.

“Šis ir stāsts par to, cik mūsu tauta ir sīksta un izturīga un cik jūs visi daudz mīlat savu zemi, savu dzimteni un savu valsti,” uzsvēra prezidents.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu Latvijā atzīmē 25.martā, pieminot 1949.gada 25.martu, kad notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem. Vēsturnieki lēš, ka šajā dienā lopu vagonos tika izvesti vairāk kā 42 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā bērni un sirmgalvji. Daudzi no viņiem ceļā un vēlāk izsūtījuma vietās gāja bojā.

March 26, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: