gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Maskavas garā un valodā

Rihards Treijs, Latvijas Avīze

Par grāmatas pirmo daļu, kas iznāca 2009. gada beigās, es jau rakstīju “LA” 9. marta laidienā. Šā gada sākumā tai pievienojās otrā daļa, kuras autore arīdzan ir dubulti zinātniski graduētā (ekonomikā un politikā, bet ne vēsturē) Ludmila Vorobjova, kura, spriežot pēc daudzām atsaucēm latviešu valodā un ne viena vien mūsu mēlē minēta darba literatūras sarakstā, vairāk vai mazāk orientējas šajā valodā vai arī viņai ir labs palīgs. Par to pētnieci varētu tikai uzteikt, ja vien šīs zināšanas, šī labā orientēšanās publikācijās nekalpotu pretējiem mērķiem, proti, manipulēt ar tām, ar retiem izņēmumiem liekot tām kalpot Latvijas vēstures elementārai pulgošanai līdz tās apzinātai falsifikācijai.

Ļaunā ulmaniāde

L. Vorobjova nesauc vairs K. Ulmaņa režīmu (1934 – 1940) par fašistisku, kā to savā laikā bez jebkāda pamata darīja padomju vēsturnieki Rīgā un Maskavā, bet vienkārši par profašistisku, lai gan tas bija autoritārs. Viņa pareizi raksta, ka 15. maijā tika atlaista (pēc būtības padzīta) 4. Saeima, aizliegtas politiskās partijas, likvidētas demokrātiski ievēlētās pašvaldības, veiktas plašas represijas pret citādi domājošiem utt., u. tml. Taču tad birst kā no pilnības raga apvainojumi, pārspīlējumi un atklāti meli. Liepājā esot ierīkota koncentrācijas (faktiski aizturēto) nometne, kurā ieslodzīti vairāk nekā 500 diktatoram nepieņemami cilvēki. Patiesībā to bija 369, kurus aptuveni pēc gada pakāpeniski atbrīvoja. Šim iestādījumam, kuru, protams, nevar attaisnot, nebija nekas līdzīgs kā Hitlera un Staļina koncentrācijas lēģeriem. Lai šausminātu auditoriju, L. Vorobjova turpina: pēc maija puča “par tikai vienu neuzmanīgu vārdu pilsonis varēja dabūt lielu naudas sodu vai mēnešiem ilgu cietumu”. Ka apvērsums un režīms kopumā bija, paldies Dievam, bezasiņains, par to ne skaņas…

Latvijas vecie un jaunie ulmanieši mīl apgalvot, ka, tieši pateicoties šai personībai, valsts 30. gadu otrajā pusē guva nozīmīgus panākumus tautsaimniecībā, īpaši lauksaimniecības attīstībā. Taču viņi gribot vai negribot “aizmirst”, ka 1933. gadā bija beigusies pasaules ekonomiskā krīze, kura smagi skāra arī Latviju. K. Ulmanis, bet ne tikai viņš, arī valdība, resori, uzņēmēji un lauksaimnieki prasmīgi izmantoja jauno konjunktūru, lai atkal liktu uzplaukt zemes ekonomikai. To pamatoti atzīst Maskavas zinātniece, bet, no otras puses, viņas ieskatā “algotā lauksaimniecības darba apstākļi Latvijā bija ļoti smagi: strādniekus no saules līdz saulei nežēlīgi ekspluatēja, nepietiekami baroja un izvietoja dzīvošanai nepiemērotos mājokļos”.

L. Vorobjovai sevišķi nepatīk 1935. gada likums, kas pasludināja latviešu valodu par valsts valodu. Tā esot ar varu uzspiesta krieviem, latgaliešiem (tos viņa uzskata par savu tautību), poļiem, ebrejiem, vāciešiem un lietuviešiem, kļūstot par nacionālās apspiestības valodu. Latvijas vēsture un ģeogrāfija, ko domājies, pat minoritāšu skolās bijis jāmāca latviski. Varas iestādes sevišķi vērsušās pret krieviem un viņu valodu. Autore aizrunājas tik tālu, ka literatūras stundās esot bijis aizliegts minēt viņu klasiķus Puškinu, Ļermontovu, Turgeņevu, Tolstoju, Gorkiju… Kritiķe kā ierasts aizmirst, ka pat “vadoņa” laikā Rīgā darbojās krievu un ebreju teātris, iznāca populāra avīze “Segodņa”, žurnāli un grāmatas mazākumtautību valodās.

Izmantojot mūsu tautieša, nu jau aizsaulē aizgājušā V. Sīpola, odiozā krievu vēsturnieka A. Djukova, kas nesen “pagodināja” Rīgu, un viņu domubiedru sacerējumus, autore par varītēm cenšas pierādīt, ka K. Ulmanis un ārlietu ministrs V. Munters esot orientējušies uz nacistisko Vāciju. Viņi (!) esot 1939. gada 22. maijā organizējuši Rīgas atbrīvošanas 20. gadadienas svinības, kurās piedalījušās arī SS vienības, kas speciāli ar kuģi ieradušās Rīgā. Pētniece gari un plaši izrakstās par 1939. gada Minhenes vienošanos starp Angliju, Franciju un Vāciju, kas esot bijusi vērsta pret Padomju Savienību, bet pieticīgi runā par Molotova–Ribentropa paktu, kas atvēlēja Baltijas valstis un Poliju hitleriskajai Vācijai un staļiniskajai padomijai. Viņai nav pat pa prātam apzīmējums Molotova–Ribentropa pakts un īpaši prof. I. Feldmanis, kas vērtē minētā dokumenta slepeno protokolu kā cinisku un prettiesisku darījumu. Toties ceļ vai debesīs PSRS un Latvijas t. s. 1939. gada 5. oktobra bāzu līgumu (savstarpējās palīdzības paktu), kura parakstīšanai K. Ulmaņa valdība neuzdrošinājās pretoties krievu spiediena (????????) dēļ. Viņa apvaino Latviju šā līguma nepildīšanā, aizspriedelējoties līdz fantastiskam apgalvojumam, ka tās teritorijā izvietotās sarkanarmijas daļas arvien vairāk nokļuvušas aplenkuma un iznīcināšanas briesmās.

Kāda tur okupācija un deportācija

Maskaviete atkārto pazīstamās padomju 1940. gada 16. jūnija notā izvirzītās nepamatotās prasības Latvijas valdībai par bāzu līguma pārkāpšanu. Viņa bez jebkādiem pierādījumiem nepārstāj priecāties, ka darba tauta it kā sagaidījusi “atbrīvotājus” ar ziediem un gavilēm. Lai gan visiem normāli domājošiem cilvēkiem jau sen ir skaidrs, ka Saeimas vēlēšanas tā nelaimīgā gada vasarā nebija demokrātiskas, jo tika “sagatavotas” divu (!) nedēļu laikā, Maskava un vietējā čeka pielaida tikai vienu (!) sarakstu, autore turpina pļāpāt par to leģitimitāti. Kāda tur okupācija! Viņai tomēr ir taisnība, ka K. Ulmanis nepavēlēja pretoties iebrucēju karaspēkam, kā arī neiniciēja diplomātiskus protestus. Viņš turpināja sēdēt Rīgas pilī vēl vairāk nekā mēnesi, bez ierunām parakstīja prof. A. Kirhenšteina “tautas valdības” piegādātos dokumentus. Par eksprezidenta izsūtīšanu uz Krieviju, pēc tam apcietināšanu un nāvi viņa gan noklusē, bet par pirmo padomju deportāciju 1941. gada jūnijā nav varēts noklusēt. Bet, ka uz Sibīriju vajadzēja doties simtiem bērnu un sirmgalvju, par to ne vārda, par kādu tur vēl gulagu. Katrs ģimenes loceklis taču esot varējis ņemt līdzi līdz 100 kg personīgās mantas…

Labie un sliktie letiņi

Viena grāmatas iedaļa saucas “Latvieši Lielā Tēvijas kara fronšu dažādās pusēs”. Pareizi, var piekrist. Tāpat kā minot vairākus padomju latviešu ģenerāļus (E. Magone, M. Reiters, A. Štrombergs u. c.), gan “piemirstot” nosaukt īsi pirms kara viņu nomocītos kolēģus (J. Vācietis, J. Alksnis, J. Bērziņš u. c), tāpat kā uzslavējot latviešu strēlnieku divīzijas un korpusa varonīgos cīnītājus.

Pavisam citāda aina attiecībā uz Latviešu leģionu. Tā 15. un 19. divīzija 1944. gada jūlijā esot pārtraukušas pastāvēt kā karaspēka daļas, nav izradījušas nekādu pretestību sarkanarmijai, pametušas ieročus un bēgušas u. tjpr. Ko tur komentēt? Latviešu policijas bataljoni savukārt slepkavojuši pa labi un pa kreisi ebrejus un civiliedzīvotājus ne tikai Latvijā, bet arī Baltkrievijā, Ukrainā un pat Polijā. Latvijas cietumos un koncentrācijas nometnēs kara laikā gājuši bojā (bilo zagubļenno) 40 tūkstoši bērnu. Skaitļi, skaitļi… Citreiz argumentēti, citreiz pieņemti kā nule minētie un runājot par Salaspils nāves nometni. 1943. gadā izveidotā Latvijas Centrālā padome, kas vienīgā patiesi vadīja cīņu pret nacistiem un staļinistiem par neatkarīgas demokrātiskas valsts atjaunošanu, esot bijusi tikai viena no nacionālistiskajām grupām, kura gribējusi… karot pret Padomju Savienību.

L. Vorobjova grāmatas secinājumos pamāca Latvijas lasītājus: “Atliek atkārtot jau izteikto tēzi: latviešiem vajadzētu beidzot “bez dusmām un objektīvi” tikt skaidrībā pašiem savās lietās un lēmumos, bet netraktēt savas šodien neapmierinošās epizodes apvainojumu kontekstā PSRS/Krievijas adresē.” Piebildīsim no sevis – un arī otrādi. Ar to arī ieilgušais avīžrakstsjābeidz.

March 29, 2010 Posted by | Apmelojumi, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: