gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Noderīgo grāmatu plauktam

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=75698

Atvērta grāmata – fotoalbums “Nezināmais karš (Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944 – 1956)”.

Pirmā naudas “iejava”, lai šāds izdevums ieraudzītu dienasgaismu, bija toreizējā Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina izcīnītā līdzekļu tiesa 2006. gadā no budžeta – lai dotu iespēju Nacionālo partizānu apvienībai vākt liecības, dokumentus un fotoattēlus par pretošanās kustības gaitām. Vēlāk latus ziedoja arī a/s “Latvijas valsts meži”, “Daugavas vanagu” Anglijas fonds, Vilis un Marta Vītoli, Kārlis Šadurskis u. c. Iznākumā tapis gandrīz vai akadēmiska izmēra foliants uz vairāk nekā 350 lappusēm un pāri par 1000 fotogrāfijām. Daudzi attēli piedzīvo publikāciju pirmoreiz un savā ziņā ir unikāli. Tie “nokāpuši no bēniņiem”, kur gulēja noslēpti un nobēdzināti gadu desmitiem, lai šodien rastu ceļu pie lasītāja. Grāmatas veidotāji iedalījuši Latviju Rīgas, Zemgales, Latgales, Vidzemes un Kurzemes novados, ar bildēm stāstot un rādot vietējo mežabrāļu sejas, ikdienu, dzīvi mežā un bunkuros. Apjomīgajā darbā, materiāla apkopošanā palīdzējuši daudzi cilvēki, viņu vidū to gadu notikumu aculiecinieki, kritušo piederīgie, vēsturnieki.

Priekšvārda autors A. Kiršteins raksta: “Nacionālie partizāni uzturēja dzīvu ideju par neatkarīgu Latviju un iedvesmoja jaunatni ticēt Latvijas atdzimšanai.” Šis reizē ar vēsturiskās atmiņas glabāšanu būtu dibināts iemesls, lai “Nezināmais karš” nokļūtu skolu bibliotēkās, to izmantotu vēstures stundās un lai grāmatu pāršķirstītu ikviens interesents. Augstu vērtējams apliecinājums, ka Latvijā bruņota cīņa par neatkarību turpinājās vairāk nekā desmit gadus pēc tam, kad bija apklusuši II pasaules kara lielgabali. Jācer, ka Ārlietu ministrijas ļaudis iepazīstinās ar šo vērtīgo grāmatu arī savus kolēģus, ārzemju diplomātus.

March 31, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas, mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Vēsture | Leave a comment

No savas vēstures nevar aizbēgt

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=75639

“Latvijas Avīzē” viesojās vēsturnieki – Kara muzeja direktora vietnieks JURIS CIGANOVS un Okupācijas muzeja pētnieks ULDIS NEIBURGS. Ar viņiem sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Pagājis 16. marts, tuvojas 9. maijs, bet latviešu vēsturnieku balss neizskan tik bieži un pārliecinoši, kā vēlētos mūsu lasītāji. Un šajā vidē labprāt ielaužas citu valstu vēsturnieki ar citu viedokli. Otra lieta, ka, nosvinējis 4. maiju, prezidents Zatlers dosies 9. maijā uz Maskavu – un no viņa amata viedokļa tur nekas nebūtu apstrīdams, bet arī par šo braucienu raisās diskusijas sabiedrībā. Pats Zatlers izteicies, ka viņa “piedalīšanās 9. maija svinībās dos ieguldījumu sabiedrības saskaņas un saliedētības, kā arī starpvalstu attiecību veicināšanā”. Un vēl – “neatkāpjoties no redzējuma par Latvijas un Baltijas vēsturi un Otrajam pasaules karam sekojošo padomju okupāciju, kā arī tās izraisītajām sekām Latvijas tautām, ir svarīgi apliecināt, ka Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, kas ieinteresēta labu kaimiņvalstu attiecību veicināšanā ar Krieviju”. Un visbeidzot Zatlers runā arī: “Politiķiem, akadēmisko aprindu un tautsaimniecības pārstāvjiem būtu jāaicina Latvijas sabiedrība uz vienprātību, samierināšanos, piedošanu, atteikšanos no revanša vēstures jautājumos, tādējādi tuvinot pašlaik būtiski atšķirīgos viedokļus par smagiem un sarežģītiem vēstures jautājumiem.” Viņš uzsver: “Latvijā būtu jāveicina akadēmiskā XX gadsimta vēstures pētniecība, skaidrošana un brīvas diskusijas par aktuāliem vēsturiskiem jautājumiem. Tie jārisina zinātniskā ceļā, neizmantojot administratīvus vai politiskus resursus, lai sabiedrībai uzspiestu kādu konkrētu vēstures koncepciju.” Tas mani stipri pārsteidza – vai Latvijai kā valstij jau nav vēstures koncepciju, pie kurām tā pieturas? Un, lūk, Saeimas priekšsēdētāja Daudzes dota intervija laikrakstam “Vesti” 15. martā – “jautājumi, tostarp vēsturiskie, par kuriem nevaram nonākt līdz kopsaucējam, vienkārši tiek nolikti malā – līdz labākiem laikiem”.

J. Ciganovs: – Politiķiem ir tāds ieradums – latviešu presē runāt vienu, bet krievu presē otru, to, ko grib dzirdēt šī auditorijas daļa.

U. Neiburgs: – Problēmu ar sabiedrības sašķelto vēstures apziņu pastiprina apstākļi, ka ir divas informatīvās telpas un ievērojamas kontrpropagandas aktivitātes no ārpuses. Bet problēmas cēlonis tiešām meklējams Zatlera minētajās “Otrā pasaules kara un okupācijas smagajās sekās”, tas ir, ka Latvijas iedzīvotāju sastāvs nomainījies gandrīz par 50%. Tikai viena sabiedrības daļa identificē mūsu vēsturi ar pirmskara Latvijas Republiku, ar valsts likteni okupācijas, kara un vēlākos gados. Viena cita liela daļa, kas šeit ieradusies pēc kara, ir ar gluži citu izpratni nekā latvieši. Viņi balstās uz PSRS un Krievijā pieņemto koncepciju par “Lielo tēvijas karu” un secinājumus attiecina uz šodienu.

Nevaram mainīt to, ka tā tas izveidojies. Jautājums, vai uz priekšu “apkarošanās” šajos datumos turpināsies? Diez vai ir jēga pārliecināt II pasaules kara cienījama vecuma veterānus. Bet droši vien ir jēga runāt un pārliecināt jaunāko latviešu, krievu vai ebreju paaudzi. Ja aprobežojamies ar konstatējumu, ka pašlaik ir šī sašķeltība sabiedrības vēstures apziņā, tad uzdosim tomēr jautājumu – kāda būs šīs sabiedrības nākotne? Vai tikpat sašķelta kā vēstures apziņa, vai to var padarīt vienotāku? Zināmā mērā te noslēpta “bumba ar laika degli”, jo – varbūt es pārspīlēju – bet, nedod Dievs, ja atkal notiek 1940. gadam līdzīgi notikumi ar lielu ārējo apdraudējumu. Tad, pieņemu, viena sabiedrības daļa varētu nostāties pret otru. Es domāju – neviens to negribētu piedzīvot. Atjaunotās Latvijas 20 gados esam virzījušies uz lielajiem mērķiem – iestāšanos ES un NATO, “trekno gadu” sasniegšanu – bet kaut kas palaists garām sabiedrības konsolidācijas lietās, un vēstures izpratnes sašķeltības jautājums likts stipri zemā vietā pēc savas nozīmes. Tas atstāts diezgan lielā novārtā, bez lielas uzmanības pievēršanas no valsts politikas viedokļa.

Latviešu prese, it īpaši jūsu avīze, daudz raksta par vēsturi. Arī krievu laikraksti centušies “apgaismot” savu auditoriju. Ir Latvijas vēsturnieku komisija, kas izdevusi 25 rakstu sējumus. Bet, iespējams, vēsturnieku problēma ir pārlieka strādāšana tikai pašiem sev. Vieni pēta, raksta, otri lasa, un pēc tam tie otrie raksta pirmajiem, taču sen bijis laiks profesionāliem vēsturniekiem pavērties “ar seju pret tautu” un iziet no šaura akadēmiska loka. Arī integrēt Latvijas vēstures zinātni plašākā starptautiskā diskursā. Citādi tiešām uz Maskavas namu Rīgā aicina Djukovu, viesnīcā “Latvija” uzstājas Zurofs – tam ir liela atbalss. No mūsu puses būšot konference 4. maija sakarā. Okupācijas muzejā plānojam pasākumus, pieminot 70. gadskārtu kopš 1940. gada okupācijas, bet tas acīmredzot ir pārāk maz. Ja sabiedrībā kūsā problēmas, tad liela daļa cilvēku laikam nav līdz galam pārliecināti – kas īsti bija? Okupācija? Aneksija? Inkorporācija? Kā to vērtēt? Lai šaubas kliedētu, stingri jāpasaka trīs lietas – kas notika 1940. gadā, kā mēs to saucam un kas par to ir atbildīgs. Atbildības līmeņi ir divi – PSRS okupācijas vara un tās karaspēka klātbūtne, un pašu latviešu kolaboracionisma problēmas. Ko varēja darīt, ko darīja nepareizi Ulmanis un citi – protams, par to jārunā pēc izskaidrojuma, ka okupācijas vaininieki sēdēja Kremlī.

J. Ciganovs: – Latvijas akadēmiskajās aprindās diez vai kādu jāpārliecina par okupācijas faktu – šaubas izgaisušas, vēlākais, no 1990. gada. Cita lieta, ka atsevišķās politiskajās aprindās ilgi turpina minstināties, sak, kad brauksim uz Maskavu, varbūt neteiksim vārdu “okupācija”. Iztiksim ar “vardarbīgu iekļaušanu” u. tml. “Nekaitināsim no lieka…”

E. Līcītis: – Vai būtu no svara, ja kāds vēsturnieks iekļūtu Saeimā – kaut vai lai pamācītu politiķus?

– Prezidentam ir padomnieks Zundas kungs, un, domāju, viņš saņem gan attiecīgas konsultācijas un noskaidro liekamos uzsvarus. Saeimā jau tagad ir daži vēsturnieki pēc izglītības – Artis Pabriks vai Andris Bērziņš.

U. Neiburgs: – Izstāstīšu gadījumu vēl no Vairas Vīķes-Freibergas laikiem, kad, atverot kārtējo Vēsturnieku komisijas rakstu sējumu, akadēmiķis Feldmanis nolasīja ļoti izsvērtu referātu par latviešu leģionu. Klāt bija politiskās aprindas, ārvalstu diplomāti, visi to noklausās. Paiet dažas dienas, un Saeimā viesojies Izraēlas kneseta pārstāvis no tribīnes uzstājas zināmajā retorikā par “Waffen SS” slepkavām, bet nevienam nav nekas iebilstams. Vai tad tai profesora lekcijai bija kāda jēga vai nebija? Es domāju, ka vajadzētu censties arī atbildēt, ja tādi nepamatoti paziņojumi izskan, rādīt – bet te mums ir autoritatīvs vēsturnieka pētījums.

Agrāk par 16. martu paziņojumos izplūda gan Krievijas, gan rietumvalstu pārstāvji, bet atceros gadu, kad tam pretī likām tikai vienu Birkava atvairīšanos, ka Latvijas valsts nosoda neonacismu. Kāds sakars leģionāriem ar neonacismu? Tas bija aplami teikts! Jūs daudz citējāt Valdi Zatleru, bet man no viņa sacītā uzkrita cits teikums, ka jābrauc uz Maskavu, jo to svin visās bijušās PSRS valstīs. Vai tagad sevi identificējam kā bijušo PSRS valsti? Brīžiem šķiet, ka valsts augstākās amatpersonas izteikumi saistībā ar vēsturi mēdz būt stipri jocīgi. Vai tos būtu priekšā pateicis padomnieks Zunda? Man liktos, ka nē. Profesors Zunda jau nu gan zinātu šīs lietas. Arī Rinkeviča kungs ir Vēstures fakultātes absolvents.

V. Krustiņš: – Jā, varētu lūgt prezidentu paturpināt – uz kādu samierināšanos viņš aicina un kam no kā pienākas piedošana? Ja jau viss tā vērsts uz “tuvināšanos” un saskaņas veidošanu, tad gandrīz nemaz nav jābrauc uz Maskavu, bet cēlos mērķus 9. maijā var sākt īstenot tepat.

– Jā, tad vajag ik gadu šeit piedalīties Uzvaras svētkos pie zināmā pieminekļa – ja jau to mēs tagad atzīstam.

– To vairs nevar uzskatīt par joku. Pa solītim tas tiek darīts. Gribētos jautāt jums kā vēsturniekiem – 16. martā sākuši nepieklājīgi, bet diezgan pielaidīgi teikt, ka lai jau tie veči iet. Bet jaunajiem, kas nav karojuši nekādā Volhovā, tur gan neesot vieta. Taču ņemsim vērā pretošanās momentu – vai šis datums netiek saistīts ar šeit pastrādātajiem varas darbiem pēc padomju ienākšanas? Kā tad vīri nokļuva leģionā? Daudzi – aiz dusmām par cilvēku izkaušanām un aizvešanām, pēc ciešanām un pārdzīvojumiem. Un arī jaunajai paaudzei tas kaut ko atgādina – to nevar izskaidrot ar cūcībām, it kā viņi būtu fašisti, neonacisti un diezi’ kas vēl!

– Jums taisnība, un tā ir bēgšana no problēmas. Nils Muižnieks (LU profesors) iesaka, cik labi būtu sapulcēties tikai Lestenē, un tad problēma pazustu. Attiecībā uz pretošanos – jā, tā arī ir, ka leģionāri zināmā mērā ir kļuvuši par pretošanās simbolu okupācijas režīmam. 1940. gadā Latvija ielaida PSRS karaspēku bez šāviena, taču kara gados, lai arī vācu armijas sastāvā, leģionāri frontē karoja pret to pašu spēku, kas bija laupījis Latvijas neatkarību, likvidējis valstiskumu, represējis iedzīvotājus un draudēja to darīt atkal.

Otrkārt, no malas vērojot valdošo aprindu svārstības – leģiona dienas izsludināšanu un atcelšanu, bēgšanu komandējumos un diplomātisko saslimšanu 16. martā, piedzīvojot ārkārtīgu Krievijas un vietējās krievu preses propagandas spiedienu –, vecie vīri kļūst par simbolu. Viņi izgājuši filtrācijas nometnes un gulagu, viņiem nācies paciest ierobežojumus darba, izglītības un dzīvesvietas iegūšanā – un ierobežošana turpinās vēl tagad! Sirmajiem vīriem klātos baudīt pensijas gadus, bet mierīgas dzīves vietā viņiem jāklausās apvainojumi par “esesiešiem – žīdu šāvējiem”, un viņi nevar klusi nolikt ziedus pie pieminekļa “Tēvzemei un Brīvībai”, lai godinātu kritušos biedrus. Šogad līdzi atnāca ļoti daudz cilvēku – lielā mērā dēļ situācijas, kādā Latvija pa šiem gadiem ir nonākusi. Manuprāt, lai ietu uz daudzkārt piesaukto Latvijas tautas kā nācijas vienotību, lai rastu kopsaucēju – tas vispirms jāsameklē vai nu “negatīvā”, vai pozitīvā nozīmē.

“Negatīvais” būtu okupācija, kas visiem būtu jāatzīst. Ja to neizdara, tad par kaut ko vienoties grūti. No otras puses, skatoties jaunāko vēsturi, vienojošais varētu būt 4. maijs. Dažādi sabiedrības slāņi, dažādu tautību cilvēki piedalījās atmodas procesos, gāja uz barikādēm – šīs atmiņas, uz priekšu ejot, būtu tādas kā vienojošas. Taču pagājuši 20 gadi, un tikai tagad mēs mēģinām ar lielu pompu atdzīvināt 4. maiju. Varbūt par to vajadzēja runāt jau daudz ātrāk. Ar samierināšanu nebūtu nekādu problēmu krieviem, ebrejiem, latviešiem – Latvijas pilsoņu pēcnācējiem, kuru senči te dzīvojuši pirms Otrā pasaules kara. Diezin vai tā būtu liela problēma samierināt latviešu 19. divīzijas un 130. strēlnieku korpusa veterānus. Taču liela masa ļaužu, kuri ieplūduši Latvijā vēlāk, ir ar saknēm no visas Padomju Savienības, un tas jau padara šo lietu daudz komplicētāku. Grūti pateikt, kur atrast saskares punktus. Liekas, laiks strādā mūsu labā. Neatkarība ilgst gadiem. Bet reizumis šķiet, ka laiks gluži pretēji – nestrādā mums par labu.

E. Līcītis: – Man šķita, ka atmodas gados daudz vairāk krievu un citu tautību iedzīvotāju piekrita un bija vieglāk pārliecināmi, ka Latvija tika okupēta, kaut arī tam pretojās un noliedza “interfronte”. Vai tagadējām grūtībām nav par iemeslu, ka skolā vāji māca vēsturi, nepietiekami apskaidro?

– Tagad valda uzskats – dzīvojam demokrātiskā valstī, domājam katrs, ko gribam. Nav jau tik svarīgi, lai vieni otriem pierādītu, ka okupācija bija vai nebija. Bet tas ir diezgan bīstams uzskats. Pašlaik Krievijā lielākā daļa pētnieku nepiekrīt, ka Latviju nelikumīgi okupēja, kaut gan ir arī “citādi domājošie”. Man liekas, ka būtu vērtīgi, ja mūsu labākie speciālisti akadēmiskā vai populārzinātniskā līmenī ņemtu un izanalizētu Krievijas historiogrāfijas piedāvātos argumentus. Varbūt – pievienotu Rietumos tapušās tēzes un tad summētu “par” un “pret”, un pierādītu sabiedrībai iegūto kopainu.

J. Ciganovs: – Mana pārliecība ir, ka Latvijas vēstures mācīšana un iemācīšana ir ļoti atkarīga no katra vēstures skolotāja personības un ieinteresētības. Ir tādi, kas to lietu uztver ar sirdi un dvēseli, lai kā būtu samazināta viņu alga. Uz Kara muzeju, starp citu, biežāk ved krievu skolēnus nekā latviešu – lai gan, kā es pieļauju, krievu skolotāji saviem bērniem mēdz stāstīt kaut ko citu nekā latviešu pedagogi. Un vēl ir vēsturiskā apziņa, kas nāk no ģimenes un ir daudz spēcīgāka par skolā mācīto. Ja bērnam nemitīgi stāsta, ka paps strādājis vienā rūpnīcā, bet mamma rāvās otrā, ka par dzīvokli nekas nebija jāmaksā un trolejbusa biļetes maksāja 4 kapeikas, bet pēc PSRS sabrukuma viss mainījās uz slikto pusi – ar ko to visu asociē? Ar Latvijas valsti un latviešiem – no tās puses nāk viss sliktais!

V. Krustiņš: – Sakiet, kas Latvijā ir ieinteresēts vēstures zināšanu izplatīšanā, ja gribat – vēstures propagandā? Mēs rakstījām, ka slāpē nost vēstures žurnālus, kuri eksistē itin kā paši uz sava rēķina, bet reakcijas uz to nebija. Bet šie žurnāli ir valsts politikas daļa! Lūk, Daudzes kungs saka – mēs atliksim jautājumus, par kuriem nevaram vienoties. Līdz kādiem labākiem laikiem atliksim? Tikām sekas ir redzamas – sauc, lai dod pilsonību 300 tūkstošiem, pieprasa Latvijā kādas īpašas tiesības – un protams, tēvzemieši ir apklusināti un vairs nelieto vārdu “okupācija”.

U. Neiburgs: – Pašlaik “politiskā griba” daudzviet bijusi mērķēta, lai sadalītu Eiropas fondus, lai attiecīgos amatos ieliktu savas partijas cilvēkus, lai sarīkotu tādus valsts pasūtījuma konkursus, kuros kaut kas atlec arī pašu partijai. Globālus jautājumus – kas notiek ar Latvijas sabiedrību, kas darāms pilsoņu kopuma un viņu lojalitātes veidošanā – neuzdod. Neredzu nevienas partijas interesi par šīm lietām, lai cik nacionāliem saukļiem tās pūlētos izcelties. Latvijai vajadzīgi cilvēki, kuri ir gan nacionāli un patriotiski noskaņoti, gan pietiekami mūsdienīgi un kuriem valsts nākotne rūp kaut drusku vairāk par privātajiem biznesa projektiem.

J. Ciganovs: – Protams, jābūt tādai lietai, ko sauc – valsts ideoloģija. Mums tās nav. Lai cik grūti dažādos periodos pēdējos gados gājis Krievijai, nenoliedzami, viņi vienmēr centās atsperties un neaizmirst par savu nenoliedzami bagāto vēsturisko mantojumu. Ar ko lepojas lietuvieši? Ar Lietuvu, kura kādreiz valdīja teritorijās no Baltijas jūras līdz Melnajai – ar tūkstošgadīgo Lietuvu! Sastopoties ar poļu akadēmiskajām aprindām, vienmēr pamanāms, cik ļoti viņi godā tur poļu valodu. Tā ir sevis apzināšanās par poli, par to, ka tu esi sastāvdaļa vienai no lielākajām nācijām Eiropā. Nekur tālu nav jāmeklē – vēsture, valoda kalpo par būvmateriāliem ikvienai nācijai, lai veidotu nacionālo ideoloģiju.

March 31, 2010 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: