gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

No totalitārisma līdz brīvībai

Intervija
1990. gada 4. maijā tika pasludināta Neatkarības deklarācija. Taču vai ir sasniegts tās mērķis? Cilvēkiem bija svarīgi Latvijas PSR vietā pasludināt garīgi neatkarīgu Latvijas Republiku, saka DAINIS ĪVĀNS, kādreizējais Tautas frontes līderis, Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laika simbols, bet tagad – persona non grata, kurai parlaments liedzis iespēju teikt runu Neatkarības atjaunošanas 20. gadadienai veltītajā Saeimas svinīgajā sēdē.

4. maiju rosināts pārdēvēt par Neatkarības dienu. Kā jūs uz to raugāties, ņemot vērā, ka Neatkarības deklarācija 1990. gada maijā nepasludināja tūlītēju neatkarību, bet līdz faktiskai neatkarības atjaunošanai priekšā vēl bija 1991. gada janvāra barikādes un augusta pučs?

Šī diena Latvijas vēsturē vienmēr saistīsies ar brīvības un neatkarības jēdzieniem neatkarīgi no dokumenta, ko pieņēma Augstākā padome. Tā pēc būtības bija Neatkarības diena. Tāpēc Valsts prezidenta ierosinājums šo dienu tā dēvēt oficiāli ir pareizs. Pietiek 20 gadu vecās fotogrāfijās paskatīties uz 1990. gada 4. maija cilvēku laimīgajām, saviļņotajām sejām, vienīgo reizi visā Latvijas pastāvēšanas laikā paceltajām rokām ar Victory simbolā iztaisnotiem pirkstiem, lai saprastu, ka tas tiešām bija Latvijas īstais atbrīvošanās mirklis.

Pašam deklarācijas tekstam, lai kā arī to nevērtētu juristi, īstenībā nebija lielākas nozīmes par karoga kātu pie Brīvības karoga. Atšķirībā no 1918. gada 18. novembra, kad pirmos Latvijas Republikas pasludinātājus pie Nacionāla teātra dienesta ieejas sagaidīja tikai kāds padsmits notikuma liecinieku, 1990. gada ceturtais maijs bija visīstākā tautas masu pašapliecināšanās un pašlepnuma diena.

1990. gadā pirms jaunievēlētās Augstākās padomes sanākšanas uz pirmo sesiju tika diskutēts par Neatkarības deklarācijas variantiem. Mērenākais piedāvājums paredzēja tikai paziņot par nostāšanos uz neatkarības atjaunošanas ceļa; radikālākais – tūlītēju neatkarības pasludināšanu. Pieņēma otro variantu, taču nosakot pārejas periodu, kurā darbojās Latvijas PSR Konstitūcija un likumi, kas nebija tiešā pretrunā ar nozīmīgākajiem 1922. gada Latvijas Republikas Satversmes pantiem. Kā šo soli vērtējat šodien? Tūlītējas neatkarības pasludināšana, iespējams, radītu mazākus riskus, ka kāds neatkarības atjaunošanas procesu varētu pagriezt atpakaļ?

Īstenībā visu diktēja 11. marta notikumi Lietuvā. Pēc Lietuvas neatkarības pasludināšanas Tautas frontei vajadzēja panākt, lai 18. martā ievēlētā LPSR Augstākā padome tikpat noteikti lemtu par atbrīvošanos no PSRS un Latvijas Republikas Satversmes darbības atjaunošanu. Tomēr bija arī skaidrs, ka, pastāvot paredzamajai divvaldībai, kad Latvijā zināmu laiku saglabāsies PSRS armija un citi impērijas represīvie mehānismi, kā arī Vissavienības resori, mūsu nepakļāvības politikai būs jāpielāgojas iespējām.

Neatkarīgi no Latvijas un Lietuvas atšķirīgajām deklarācijām nekādas atšķirības nebija faktiskajā stāvoklī, kādā nonācām. Arī Kremlis nešķiroja abu deklarāciju nianses un izturējās vienlīdz agresīvi kā pret Lietuvu, tā pret Latviju. Kā zināms, Augstākā padome formālo pārejas periodu izbeidza ātri un vienkārši, 1991. augusta pučistu bruņutransportieriem tuvojoties parlamenta ēkai. Tāpēc diezin vai kaut kas būtu noticis savādāk, ja 4. maija deklarācijas teksts taptu identisks lietuviešu pieņemtajam.
“Latvijas politikas lielākā nelaime bijusi labklājības jēdziena identificēšana tikai ar kaut ko materiālu, taustāmu, apēdamu vai fiziski izbaudāmu.”

Man reizēm smieklīga liekas mūsu juristu lepošanās ar savu viltību neatkarības deklarācijas “mīkstināšanā”, tāpat kā matu skaldīšanā par tās frāzēs ietverto “tālredzību”. Uzdrošinos apgalvot, ka lielākā daļa tautas, kas 4. maijā līksmi izgāja ielās, pašu dokumentu nebija lasījusi. Viņiem svarīgi bija, lai ievēlētie deputāti nenobītos Latvijas PSR vietā pasludināt garīgi neatkarīgu Latvijas Republiku. Un ieganstu bažām bija gana. Pret Tautas fronti bija nostājušās ne tikai Interfronte un Latvijas kompartija, bet arī PSRS padomnieka Alberta Kaula dibinātā Latvijas Lauksaimnieku savienība un LKP kabinetos veidotā priekšvēlēšanu apvienība “Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku”, kuras uzsaukumu bija parakstījis pat LTF atbalstītais kandidāts Anatolijs Gorbunovs. Toreizējā “Lauku Avīzē” redaktora Voldemāra Krustiņa vadībā izvērsās plaša tautfrontiešu nomelnošanas kampaņa, kas nepārprotami vilka uz vecās padomju sistēmas saglabāšanu. No otras puses, apstākļos, kad parlamentārai neatkarības pasludināšanai, ko nevarētu apstrīdēt pat PSRS likumi, bija svarīga katra vēlētāja balss, boikotu “neleģitīmajām” vēlēšanām izsludināja Pilsoņu kongresa aprindas, tagadējo tēvzemiešu priekšteči.

Mēs nemaz nebijām tik droši, ka savāksim nepieciešamās divas trešdaļas parlamentāriešu balsis par neatkarību. Tāpēc organizējām lielu masu spiedienu uz deputātiem, sasaucām Vislatvijas vietējo padomju deputātu sanāksmi Daugavas stadionā. Tikai pēc tam varēja notikt tas, kas notika 4. maijā.

PSRS prezidenta dekrētā, ar kuru Mihails Gorbačovs reaģēja uz Latvijas 4. maija deklarāciju, tā tika pasludināta par spēkā neesošu, norādot, ka šis akts ir pretrunā PSRS likumiem un LPSR Konstitūcijai, kas par izstāšanos no Padomju Savienības paredz rīkot referendumu. Kas, jūsuprāt, būtu noticis referenduma gadījumā – martā notikušo Augstākās padomes vēlēšanu rezultāts ļauj secināt, ka sabiedrībā bija diezgan pārliecinošs atbalsts neatkarības idejai.

Par nelikumīgām PSRS atzina arī agrākās Igaunijas PSR, Lietuvas PSR un beigās arī Latvijas PSR Augstāko padomju suverenitātes deklarācijas 1989. gadā. Tā bija LTF parlamentārās cīņas jeb likumu kara būtība. Līdz brīdim, kad Kremlis izšķirtos šais kaujās lietot bruņotu spēku, mēs varējām soli pa solim iet tālāk. Piedalīties PSRS piedāvātajā referendumā LTF vara nedrīkstēja, jo tā nodotu pasludināto republikas neatkarības principu. Tas arī izraisītu ķēdes reakciju iesaistīties vienā Kremļa likumdošanas mahinācijā pēc otras. PSRS referendums jau arī nebija par neatkarību. Tas bija par PSRS saglabāšanu un jauna Savienības līguma slēgšanu, uz ko vilka Gorbačova padomnieks Kauls. Daudzi PSRS atbalstītāji Latvijā uz Augstākās padomes alternatīvo aptauju par neatkarību nemaz negāja, jo neuzskatīja to par likumīgu. Turklāt, ja Latvijas iedzīvotāji un 200 000 Latvijas teritorijā dislocētā PSRS karaspēka pārstāvji arī nobalsotu pret PSRS, tad tie būtu vien pāris procenti no PSRS iedzīvotāju kopskaita.

Jautājums par Neatkarības deklarācijas leģitimitāti zināmā mērā ir pamatots. Kā tolaik norādīja Pilsoņu komitejas, Augstākās padomes kā okupācijas varas institūcijas tiesības lemt par Latvijas nacionālo neatkarību bija apšaubāmas, ka to ir tiesīgs izlemt tikai Pilsoņu kongress. Šādam viedoklim pieslējās ar trimdas latvieši. Šis tā dēvētais starptautiski tiesiskais ceļš būtu arī juridiski korektāks. Acīmredzot sadūrās neatkarības deklarēšanas praktiskie un teorētiskie aspekti.

Kad Staļins okupēja Baltijas valstis, nedz viņam, nedz pasaules lielvalstīm “starptautiski tiesiskais ceļš” neinteresēja. To mūsu interesēs ievērot pēc Otrā pasaules kara negrasījās arī bijušie PSRS sabiedrotie. Gluži tāpat kā Kremlis, arī Gorbačova pārbūves politiku atbalstošās ārvalstis divdesmitā gadsimta beigās neuztraucās, ko domā latviešu pilsoņu kongress. Viņiem vienīgais arguments bija tikai tas, ko mēs paši spējām sev izcīnīt. Taču kaut ko izcīnīt, atrodoties agresīvas totalitāras sistēmas iekšienē, varēja vienīgi parlamentārā, pilsoniskās un nacionālās nepakļāvības cīņā.
“Mūsu tauta kopumā nemaz nebija tik antisovjetiski un brīvdomīgi noskaņota, kā mēs tagad sev gribam izlikties.”

Ja Augstākā padome nebūtu ievēlēta, kā vēlējās Pilsoņu kongress, nekāda brīvība netiktu pasludināta un nekāda neatkarība netiktu sasniegta. Nevar tāpat aizmirst, ka Latvijas Tautas frontē, lai arī tā bija Latvijas vēsturē lielākā politiskā organizācija, bija iesaistījies tikai katrs piektais Latvijas iedzīvotājs, tātad, mazākums. Šim mazākumam vēl vajadzēja pārliecināt un iedrošināt vairākumu, kas nemaz nenācās tik vienkārši. Totalitārisms bija darījis savu, un joprojām daudz cilvēku, vai nu neticēja iespējai to uzvarēt, vai arī nevēlējās. Bet, ja cilvēks un tauta nevēlas brīvību, viņam neviens to nepienesīs.

Ceļš līdz Neatkarības deklarācijas pieņemšanai liek loģiski spriest, ka varai republikā būtu jānonāk LTF pārstāvju rokās. Taču pēc 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanām Ivara Godmaņa valdība tika sastādīta no iepriekšējās varas augsta ranga funkcionāriem. Jūs atteicāties kandidēt uz Augstākās padomes priekšsēdētāja posteni. Kāpēc tā notika?

Vispirms jau tādēļ, ka mūsu tauta kopumā nemaz nebija tik antisovjetiski un brīvdomīgi noskaņota, kā mēs tagad sev gribam izlikties. Latvijas Lauksaimnieku savienība, kas bāzējās uz padomju lielsaimniecību vadītājiem, kam tolaik bija liela vara un ietekme kopā ar savu sabiedroto, pret LTF naidīgo “Lauku Avīzi” , mani, piemēram, uzskatīja par nelabojamu radikāli, kuru nedrīkst laist pie varas to vietā, kuri labāk pazīstot Kremļa kabinetus un varēšot šo to “sarunāt”.

Tūlīt pēc vēlēšanām uz LTF sāka plūst simtiem vēstuļu ar “tautas” pieprasījumu LTF līderiem neieņemt valsts vadošos posteņus, bet dot vietu labi pārbaudītajiem “saimniekiem” un nomenklatūras darbiniekiem jeb “profesionāļiem”. Visdīvainākā šai kontekstā šķita kādas nacionālradikāļu grupas ielaušanās manā kabinetā ar prasību, lai es atkāpjos par labu Gorbunovam. Tagad šķiet, ka gan LLS un “gaišo komunistu”, gan nacionālo radikāļu aktivitātes varēja būt saskaņotas vienā un tai pašā centrā.
“LTF bijā tipiska nacionālās neatkarības atgūšanas organizācija, kuras programma paredzēja lielajam mērķim vienotās masas vēlāku pārvēršanos daudzpartiju demokrātijā.”

Jā, tā iznāca, ka valsts pārvaldē palika liela daļa padomju ierēdniecības, kas tur saglabājusies un pat pieņēmusies spēkā un bezkaunībā līdz šai baltai dienai.

Varbūt LTF nepaveicās, ka es kā līderis nebiju alcis varas un nealku, turklāt sieva bija kategoriski pret manu vēl tālāku iešanu politikā, un man tas nebija mazsvarīgi. Es jau nekandidēju arī Augstākās padomes vēlēšanās, jo pēc LTF uzvaras jau nākamajā organizācijas kongresā no politikas gribēju aiziet. Par deputātu kļuvu tikai vēlēšanu otrajā kārtā, kad kustībai vajadzēja spēcīgus kandidātus pret LLS un komunistiem, jo bija bažas, ka pretējā gadījumā vajadzīgo neatkarības balsotāju skaitu nesavāksim. Tad arī LTF, man atsakoties no priekšsēdētāja goda, radīja tādu īpašu Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka jeb kā “Lauku Avīze” ņirdzīgi un pravietiski rakstīja – komisāra posteni. Tā arī bija. Es domāju, ar to Latvijai paveicās, ka Augstākās padomes politika tomēr tapa nekur citur kā LTF frakcijā un manā toreizējā kabinetā, nevis pie formālā priekšsēdētāja bijušajiem domubiedriem Latvijas kompartijā.

Juris Bojārs jau divus mēnešus pēc Augstākās padomes vēlēšanām publikācijā laikrakstā “Latvijas Jaunatne”, šķiet, visai pravietiski brīdina par sekām, ko var radīt jauna varas monopola izveidošanās, “šaura personu loka vadīta un limitēta demokrātija”. Vai tas tolaik tika saskatīts?

Es tikko izlasīju Jāņa Dineviča grāmatu par 1988. gada pirmo LTF lektoru konferenci “Brīves burvestības vārdus meklējot”. Tur publicēti brīnumainā kārtā saglabājušies Atmodas darbinieku runu ierakstu atšifrējumi. Starp tām viena, kurā Juris Bojārs atzīstas savā čekista pagātnē. Ārprāts, cik demagoģijas, blefošanas, paštīksmes! Bojārs arī Augstākās padomes vēlēšanās nebija LTF atbalstīts kandidāts, gluži otrādi, viņš Siguldas iecirknī gāja pret LTF atbalstīto arhibīskapu Kārli Gailīti.

Šai Tautas fronti apkaunojošā kampaņā man šķita, ka Bojārs ar savu gānīšanos, ņirgām un ķengām pret toleranto, inteliģento sāncensi būs pats sevi noracis. Liels bija mans pārsteigums, kad siguldieši ievēlēja tieši viņu. Vēl viens pierādījums, ka vecajiem komunistu un čekas kadriem bija neizskaidrojami fascinējoša ietekme lielā tautas daļā, kas sistēmas maiņas nemaz nealka. Un Bojāra publikācija “Latvijas Jaunatnē” nemaz nebija rūpes par demokrātiju, bet gan žēlabas, ka vienu brīdi tiešām LTF frakcija bija brīva no viņam līdzīgo ietekmes.

Šaura personu loka un limitēta demokrātija sākās tūlīt pēc neatkarības atzīšanas 1991. gada augustā, kad, par paraugu izmantojot kompartijas 1990. gada neizdevušos apvienību “Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku”, sevi pieteica elitārais Latvijas sadalīšanas “Klubs 21” un tā formētais “Latvijas ceļš”.

Kāds, jūsuprāt, būtu Latvijas attīstības ceļš, ja varas groži būtu nonākuši LTF rokās?

Līdz 1991. gada augustam, kā jau teicu, vara kopumā tomēr bija LTF rokās. Tad atrašanās pie varas nevienam nesolīja nekādu personīgu labumu, gluži otrādi. Ne Gorbunovam, ne vecā kaluma ministriem tad nebija savas politikas. Notikumu gaitu diktēja LTF un tās frakcija Augstākajā padomē. Taču brīdī, kad radās iespēja jau patiešām neatkarīgā Latvijā bez bailēm kaut ko raust sev, LTF sašķēlās un izira, un nevar teikt, ka tā ir tikai LTF vadītāju vaina. LTF vien reproducēja situāciju pašā tautā. Varbūt iznākums būtu cits, ja LTF vadībā būtu vairāk uz palikšanu varā centrētu cilvēku. Ne es, ne, piemēram, Pēteris Laķis, ne daudzi citi tādi nebija. Kaut gan arī kaimiņos i Sajūdis, i Rahvarinne beidza pastāvēt pēc neatkarības atgūšanas.

LTF bijā tipiska nacionālās neatkarības atgūšanas organizācija, kuras programma paredzēja lielajam mērķim vienotās masas vēlāku pārvēršanos daudzpartiju demokrātijā. Mēs valsti līdz brīvībai no totalitārisma novadījām ne sliktāk kā igauņu un leišu kustības, ne sliktāk kā čehi un poļi, varbūt pat vēl labāk, ja ņem vērā visdramatiskāko demogrāfisko situāciju Latvijā un vecās padomju nomenklatūras milzu ietekmi visās jomās.

Ja ir kāda valsts, kurā ir pateicīgi sociālekonomiskie apstākļi sociāldemokrātijas idejām, tad tā ir Latvija jau kopš neatkarības atjaunošanas. Taču tās, vērtējot vēlēšanu rezultātus, nav guvušas adekvātu atbalstu. Kas vēlētājiem nav bijis pieņemams – ideja vai izpildījums, personālijas?

Es nekad neesmu bijis kādas partijas fanātiķis, bet atceros kā savulaik, kad pie varas bija Andris Šķēle, bet par viņa rosīšanos Lauksaimniecības ministrijā vēl Augstākās padomes laikā dzirdēju visādus brīnumus, mans draugs Pēteris Laķis teica: “Ja šis vīrs tautu tagad aicina nebalsot par sociāldemokrātiem, tad man tas nozīmē, ka tieši par sociāldemokrātiem jābalso!”

Es LSDSP pievienojos, gribēdams parādīt, ka bez tās ne uz kādām izcilām pozitīvām pārmaiņām Latvijā nevar cerēt. Turklāt šī partija atšķirībā no daudzajiem politiskā biznesa projektiem man vienīgā šķita ar saprotamu, vēsturē pārbaudītu programmu.

Tiesa, brīdī, kad LSDSP apvienojās ar Jura Bojāra vadītajiem bijušajiem komunistiem, pat domāju partijā vairāk nepārreģistrēties. Tomēr kas ir daži cilvēki pret nozīmīgu kustību, bez kuras nebūtu bijis modernās Eiropas?
“Neesmu dzirdējis nevienu pēcatmodas valstsvīru pat ierunājamies par garīgo labklājību, no kuras īstenībā atkarīgas visas pārējās labklājības.”

Latvijā, manuprāt, joprojām izplatīta padomju laikam raksturīgā piekrišana valdošajai ideoloģijai, kas visu laiku bijusi labēji konservatīva un ultraliberāla, kaut arī cilvēki alkuši pēc kā gluži pretēja – solidaritātes un zināma taisnīguma.

Pareizāk gan būtu teikt, ka valdījusi apšaubāmu bagātību ieguvušu nekauņu ideoloģija, kas prot labi izskalot nabaga vēlētāja smadzenes. Lai izšķirtos par sociāldemokrātiju mūsu apstākļos, nepieciešama arī drosme un patstāvīga domāšana. To, ka sociāldemokrātijā mūsdienu Latvijā trūcis to spilgto personību, var izskaidrot arī ar to, ka tai trūcis vajadzīgā un patstāvīgā vēlētāju atbalsta. Tās ir divas saistītas lietas.

Nākamajās Saeimas vēlēšanās LSDSP startē kopā ar vairākām sīkpartijām ar apvienības “Solidaritāte” nosaukumu. Latvijā vecākā politiskā partija, kas dibināta 1904. gadā, uz vēlēšanām iet jau bez sava vārda. Vai kārtējā izgāšanās Saeimas vēlēšanās nozīmētu arī partijas galu?

Iespējams, un tas tik daudz nebūtu gals vienai partijai, cik gals kādām vairs nepiepildāmām tautas cerībām. Pašreizējā LSDSP vadība pēc pašvaldību vēlēšanām saprata, ka partijas izredzes kaut ko panākt vienai ir vājas, tāpēc meklēja sabiedrotos. Bija sarunas ar “Vienotību”, bet šīs apvienības augstprātība pret jebkuru “rangā zemāku” partneri un lielummānija, kā arī tikpat labējie uzskati kā pazīstamajām oligarhu kabatas partijām nekādu savstarpēju vienošanos neļāva sasniegt. Tad radās doma par sociāldemokrātiski noskaņoto cilvēku, darba ņēmēju pārstāvju sapulcēšanu vienkopus sociāldemokrātisko partiju apvienībā “Solidaritāte”, kur LSDSP ne tikai nezaudē savu nosaukumu un identitāti, bet saglabājas kā dominējošais spēks.
“Vislielākā krīze bija, kad mūsu premjeri taukiem vaigiem lielījās par lielajiem tēriņiem un aizņēmumiem, dievināja visu lielo, bet nicināja niecīgo.”

Maz ticams, ka šais vēlēšanās piedalīšos es, tomēr man, kā savulaik teica Pēteris Laķis, vismaz būs partiju apvienība, par ko bez sirdsapziņas pārmetumiem varēšu balsot. Ja LSDSP veidotās “Solidaritātes” nebūtu, es uz vēlēšanām nemaz neietu. Un lai man neviens nestāsta, ka tas nebūtu pilsoniski vai patriotiski. Pilsoniski un patriotiski ir būt pārliecinātam par savu rīcību.

Joprojām ir aktuāls viedoklis, ka patiesas izmaiņas uz labo pusi ir iespējamas tikai, nokrītot līdz pašai apakšai – valsts bankrotam, kas pavērtu iespēju morāli mainīties un sākt visu no nulles. Kāds ir jūsu viedoklis par perspektīvāko ceļu, kas palīdzētu Latvijai iziet no morālās un ekonomiskās krīzes?

Mēs ilgi esam daudzinājuši labklājību, kuru it kā nemaz neesam sasnieguši. Latvijas politikas lielākā nelaime bijusi labklājības jēdziena identificēšana tikai ar kaut ko materiālu, taustāmu, apēdamu vai fiziski izbaudāmu. Es vēl neesmu dzirdējis nevienu pēcatmodas valstsvīru pat ierunājamies par garīgo labklājību, no kuras īstenībā atkarīgas visas pārējās labklājības. Es jau nedomāju, ka tagad ir krīze. Tagad viens otrs ir sācis domāt, un, kas pats tīkamākais, sācis arī taupīt – gan naudu, gan resursus, gan vidi, gan cilvēkus. Tagad viens otrs, lai arī ne daudzi ir sapratuši, ka nav jēgas visu laiku tiekties pēc “vairāk, dārgāk, greznāk”, bet var arī “lētāk, vienkāršāk, mazāk”.

Vislielākā krīze bija, kad mūsu premjeri taukiem vaigiem lielījās par lielajiem tēriņiem un aizņēmumiem, dievināja visu lielo, bet nicināja niecīgo. Skaidrs arī, ka Latvijas likstas neārstēs deputāti, no kuriem vienmēr visi kaut ko gaida, bet uz kuriem nezin kāpēc ik sasaukumu jāraugās ar lielāku un lielāku riebumu.

Es neredzu ceļu, jo esam zināmā strupceļā, un vienīgā izeja tad ir griezties atpakaļ, nemaz necenšoties ar pieri skriet bezcerības sienā. Uz valsts izglītību diezin vai var cerēt, jācer uz pašizglītību, uz ārzemju skolām, kur ne tikai nav jāmaksā tik augsta skolas maksa kā pie mums, bet censoņi var dabūt arī stipendijas. Tad tie izglītotie un skolotie varbūt sāks nākt atpakaļ un kaut ko darīt Latvijas labā. Arī tas, ka to varam, ir 4. maija ieguvums.

April 30, 2010 Posted by | PSRS sabrukšana, Vēsture | 1 Comment

Arhīvu dokumenti par Katiņas traģēdiju

Dokumentu elektroniskie attēli ir ievietoti arhīvu aģentūras interneta vietnē šeit

April 30, 2010 Posted by | kara noziegumi, Krievija, Vēsture | Leave a comment

4. maijs. Ar mūžības dvesmu

Anita Bormane, Latvijas Avīze

1990. gada 4. maijā Latvija visas pasaules priekšā pasludināja savas neatkarības atdzimšanu. Melnā nakts bija galā un priekšā – tik daudz cerību. Vesela iespēju jūra, un, šķiet, tikai no pašiem atkarīgs, kā un ar ko to piepildīt.

Vecrīgā pie Augstākās Padomes nama un Daugavmalā, pie radio aparātiem un televizoru ekrāniem… It visur latviešiem šī diena aizritēja vienā elpas vilcienā, ar mūžības dvesmu apgarotā vienotības izjūtā. Emocijas un gaidas, līksme un gaviles. Apziņa, ka mūsu tauta ir dzīva un mēs esam viens vesels. Varbūt – vēl ne pilnīgi brīvi, tomēr ar apņēmību un gara spēku sarāvuši pusgadsimtu ar rupju spēku uzspiestās važas.

Kas tad tajās dienās notika Latvijā? Nedēļu pirms izšķirošā balsojuma nacionāli noskaņotā prese publisko Sociologu asociācijas veikto sabiedrības noskaņojuma aptauju. Deviņdesmit četri procenti latviešu (40% cittautiešu) tajā pauž savu uzticību Latvijas Tautas frontei. Anketā ir arī jautājums: vai esat gatavi pārciest neērtības, pārvarēt grūtības ceļā uz neatkarību? Astoņdesmit procenti latviešu (un tikai 24% cittautiešu) uz to atbild apstiprinoši. Aptauja liecina, ka divas trešdaļas cittautiešu negrasās doties prom no Latvijas, tai atgūstot brīvību, tomēr katrs trešais ir norūpējies, ka viņu varētu sākt diskriminēt vai arī zudīs iespēja satikties ar radiniekiem no plašās padomijas.

Sporta pilī maija sākumā dārdina “Roks par neatkarību”, turklāt šis ir 20. Vispārējo latviešu dziesmu svētku gads. Izcilo latviešu hokejistu Artūru Irbi Pasaules čempionātā Šveicē atzīst par labāko vārtsargu, bet Krāslavā pēc 50 gadu pārtraukuma notiek konkurss “Latgales zeltene”.

Aprīļa beigas Latvijā pienāk ar vēsti, ka Maskavā pie Kremļa sienas sadedzinājies kāds lietuvietis. Aktuāls ir jautājums – ko darīt, lai mītiņu vienotība beidzot pāraugtu reālā rīcībā? Jo tieši neatkarības deklarācijas pieņemšana ir lielākā palīdzība, ko no Latvijas gaida Lietuva un Igaunija, kuras jau spērušas izšķirošos soļus ceļā uz brīvību. Visa tauta cer, ka jaunievēlētā Augstākā Padome izsludinās Latvijas atdzimšanu jau savā pirmajā sēdē 3. maijā, tomēr to izjauc neatkarības ienaidnieki, izmantojot dažādas sīkas iebildes saistībā ar procedūru. “Līdztiesības” deputāte Tatjana Ždanoka pasaka skaidri un gaiši: viņas iebildumi nav vērsti pret deklarācijas redakciju, bet gan pret būtību.

Sarkanbaltsarkano karogu, dziesmu un gaviļu lokā Latvijas neatkarībai ir lemts atdzimt nākamajā dienā – 4. maijā. Patriotisko jūtu skurbumā gan reti kurš pievērš uzmanību juridiskai niansei – Latvijas deklarācija nav “tāda kā Igaunijai” vai “tāda kā Lietuvai”. Atjaunojot 1922. gada Satversmes 1., 2., 3. un 6. panta darbību, tajā vienlaikus ir noteikts pārejas posms uz “reālu” neatkarību.

Pēc 4. maija visā Latvijā vērojama jo aktīva militāristu rosība, vedinot uz atziņu, ka biežie karaspēka parādes ģenerālmēģinājumi vairāk domāti iebiedēšanai, nevis gaidāmo Uzvaras svētku 45. gadadienas rotāšanai. Tostarp svarīgais notikums daudziem iedzīvotājiem ir arī savdabīgs signāls veicīgai un vērienīgai sāls, makaronu, miltu un citu produktu izpirkšanai. No veikalu plauktiem nozūd pat citkārt brāķētais Baltkrievijā ražotais margarīns, par kuru klīst baumas, ka tas pilns ar radionuklīniem. Ķer preces, par kurām zināms, ka kaimiņvalstī Lietuvā, kas jau izjūt PSRS ekonomiskās blokādes radītās grūtības, tās var dabūt tikai stingri ierobežotā daudzumā. Pirkšanas bumam turpinoties, arī Rīgas “valdība” ievieš talonus – cukuram, ziepēm, veļaspulverim. Krietnā pusē rajonu tos izdala arī, lai iedzīvotāji varētu tikt pie deficītās kafijas un bērnu zeķbiksēm. Bet, piemēram, Balvu rajonā bērniem, kas jaunāki par trīspadsmit gadiem, reizi mēnesī par valsts cenām pienākas divi kilogrami gaļas un puskilograms desas.

Latvijas sabiedrība un politiķi dzīvo PSRS ekonomiskās blokādes gaidās, tomēr faktiski tā jau ir sākusies. Pirmajās maija dienās laikraksts “Cīņa” publicē nepilnīgu LPSR Statistikas komitejas ziņojumu, ne vārda nebilstot, ka daudzu izstrādājumu piegādes Latvijai jau pēdējo četru mēnešu laikā ir vien 40 līdz 60 procentu līmenī.

Maija vidū triju Baltijas valstu vadītāji Tallinā Kadriorgas pilī vienojas deklarācijā par vienprātību un sadarbību, bet Rīgā satrakotais interfrontes pūlis uzbrūk Augstākās Padomes namam…

Kopš brīvās Latvijas atdzimšanas ir aizritējuši divdesmit gadi. Izaugusi jauna paaudze, kurai toreizējais eksaltēta patriotisma un romantisku gaidu caurstrāvotais laiks labākajā gadījumā ir vien skolā vai ģimenē uzklausītu atmiņu zibšņi. Savukārt cilvēki, kas tad gavilēja un bija gatavi kaut pastalās iet uz neatkarību, šobrīd var izvērtēt, kāda ir brīvības īstā cena. Jo mums bija (un joprojām paliek) mūsu patriotisms, mūsu taisnība, tomēr jājautā – vai šis spēks ir visu varošs? Vai skarbā vilšanās starp gaidīto un šo cerību piepildījumu tiešām ir likumsakarīga cena par brīvību? Cik patiesības ir pēdējā laikā dzirdētajā pieņēmumā, ka Latvijai ir raksturīgs divdesmit gadu cikls, tāda īsā elpošana? Un – kāda būs mūsu valsts vēl pēc 20 gadiem?

Brīvība kā iespēja

To vispirms vaicāju LZA akadēmiķim, profesoram Jānim Stradiņam. Vienam no Trešās atmodas garīgajiem līderiem. Lielā mērā, tieši pateicoties viņa ierosmei un pētījumiem, pirms divdesmit gadiem beidzot sākām kaut cik objektīvi un līdzsvaroti izvērtēt mūsu vēsturi. Viņa nopelns ir tas, ka atdzima Latvijas valsts un reģionālā simbolika, Rīgas vēsturiskā toponīmika, Baltijas valstu kopības ideja. “Ceturtās atmodas laikam vairs nebūs. Būs tikai tas, ko šodien mēs pagūsim izdarīt ar skaidru sirdi un skaidru prātu, ar degsmi un mīlestību. Vienīgā un īstā latviešu tautas, Latvijas nākotnes garantija ir īsti demokrātiska, tiesiska valsts,” profesors teica savā runā Mežaparkā 1988. gada 7. oktobrī. Ko viņš domā šodien par 4. maiju?

– Vēl pirms dažiem gadiem šis datums mūsu svētku sarakstā nebija iemantojis pelnīto nozīmi. Man prieks, ka tās iedibināšanā liels devums ir tieši mūsu Zinātņu akadēmijai. Ceturtais maijs Latvijas vēsturē noteikti ir tikpat svarīgs kā 18. novembris. No toreizējās Latvijas sabiedrības, manas paaudzes tas prasīja ne mazāku uzdrīkstēšanos, ja pat ne lielāku. Varbūt var teikt, ka latviešu nācija uz vēstures lielās skatuves ir parādījusies pāragri, pusgatava, taču šis uznāciens abos gadījumos bija vienreizēja iespēja. Liela dāvana mazai tautai. Priekšnoteikums agrāk patiesi neiedomājamai attīstībai. Šī iespēja vismaz starpkaru posmā tika izmantota diezgan veiksmīgi.

Runājot par 20 gadu ciklu, man šķiet – tā ir nejaušība. Tomēr jāņem vērā, ka mūsu tautas vēsturē dabisko attīstību pēc neilga laika ik reizes ir aprāvis karš, okupācija vai, kā šobrīd, krīze.

Viena no Latvijas nelaimēm ir tā, ka mūsu politiskā elite diemžēl ir vāja – gan 1918. gadā, gan arī tā, kas izveidojās pēc 4. maija. Pa daļai tie bija nacionālkomunisti vai arī kažoku uz otru pusi apmetuši cilvēki, pa daļai nejauši iemaldījušās personas, kuras izmantoja politisko konjunktūru. Protams, netrūka arī ideālistu, tomēr viņi visbiežāk nav rīcības cilvēki. Un tad saradās šie ļaudis, kuru prioritāte nebija valsts veidošana, bet gan pirmatnējā kapitāla uzkrāšana savam labumam. Divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas esam kļuvuši par mūsu parādu un elites neizdarības ķīlniekiem un zaudējuši savu rīcībspēju. Tomēr, izvērtējot brīvības cenu, svarīgi ir ņemt vērā zaudējumus, neaizmirstot arī par ieguvumiem. Latvija šobrīd šķiet kā sieviņa, kas sagumusi zem brīvības nastas, tomēr nes to cildeni, ar pārliecību.

Latviešiem piemīt, no vienas puses, pazemība, no otras – spītība. Šo pēdējo īpašību šobrīd daļēji esam zaudējuši, tomēr pakļaušanās sajūta ir palikusi. Taču tieši pielāgošanās taktika, lai arī nepatīkama un pazemojoša, ir loģiskāka mazas tautas gadījumā, jo palīdz izdzīvot.

Kādi būsim pēc 20 gadiem? Bīstamākais moments – vai spēsim fiziski saglabāties kā tauta ar savu mentalitāti un tradīcijām. Mūsu taču ir tik maz, tāpēc svarīgi ir izdzīvot, nepieļaujot, ka labākie un izglītotākie vienkārši aizbrauc. Reāls drauds ir arī latviešu zemā dzimstība.

Latvija vēl ir jauna, un nākotne mūsu valstī pieder ja ne mums, tad mūsu bērniem un mazbērniem, kuriem jādzīvo brīvā Latvijā. Kad spriežam, ka neatkarīgajā valstī aizvadīti jau 20 gadi, varbūt pareizāk būtu teikt – tikai divdesmit.

Nebija citas iespējas

Ilma Čepāne. Šodien pazīstama politiķe, Saeimas deputāte no Pilsoniskās savienības frakcijas. Pirms divdesmit gadiem 4. maijā viņa bija to 138 Augstākās Padomes deputātu vidū, kuri atdeva savu balsi par Latvijas atdzimšanu.

– Lai arī kā mums šobrīd klātos, šī diena paliks kā viena no laimīgākajām manā mūžā, kādu, domājams, lemts piedzīvot tikai retam cilvēkam reizi simts gados. Mēs, kuri balsojām par neatkarības atjaunošanu, bijām ļoti dažādi, tomēr tik lielu tautas mīlestību tās priekšstāvji nesaņems vēl ilgi. Par deklarāciju balsojušo ceļi bija dažādi – netrūka tādu, kas, veiksmīgi un arī nekaunīgi, balansējot uz likuma pārkāpšanas robežas vai pat aiz tās, izmantoja savus sakarus un kļuva stāvus bagāti – gan viņi paši, gan viņu draugi un paziņas. Citi, kas to neprata, – nabagi. Līdzīgi notika arī ar tautu. Tomēr retāk iedomājamies, kur mēs tagad atrastos, ja lēmums par neatkarības atjaunošanu nebūtu pieņemts. Ja paraugāmies, kā šobrīd dzīvo Krievijā, tad redzam, ka daudzās vietās ārpus lielpilsētām situācija ir vēl daudz bēdīgāka nekā mūsu valstī.

Ja cilvēki Latvijā šobrīd absolūti vairs neuzticas saviem priekšstāvjiem un valdībai, viņi pārnes šo attieksmi arī uz valsti. Pēdējā laikā pie mums bieži dzirdamā vēlme pēc vienas stingrās rokas ir ļoti bīstama. Jo tā ir ilūzija, ka tauta ievēlēs ārkārtīgi labu prezidentu ar ļoti plašām pilnvarām. Ņemot vērā mūsdienu reklāmistu plašās iespējas, pat velnu ar ragiem var uztaisīt par eņģeli, un cilvēki tam noticēs. Kur ir garantija, ka Latvijā uzradīsies otrs Ulmanis?

Pirms 20 gadiem tiešām biju pārliecināta, ka mēs visi kopā spēsim veidot savu valsti. Mums trūka pieredzes. Pat nedomājām, ka deputātu vidū un arī valsts pārvaldē ieperināsies negodprātīgi cilvēki. Viena no lielākajām kļūdām bija, ka valsts pietiekami neregulēja ekonomiskās attiecības, dažkārt pasakot, ka ir atļauts viss, kas nav aizliegts. Šādi mēs pazaudējām ļoti lielas iespējas – un savtīgu interešu dēļ. Lielas kļūdas un nelikumības tika pieļautas privatizācijas un zemes reformas procesā.

Tā nu divdesmit gadus pēc 4. maija esam ES otrās šķiras valsts un sabiedrības noslāņošanās ir viena no mūsu lielākajām nelaimēm. Satraukumu vieš šo gadu gaitā izveidojies tiesiskais nihilisms.

Taču latviešiem izdzīvot vienmēr ir palīdzējusi pielāgošanās apstākļiem un spēja izšķirošos brīžos saņemties. Ja tagad mūsu neatkarību apdraudētu kāds ārējs spēks, esmu pārliecināta – mēs atkal ietu uz barikādēm.

Vien ceļa sākums

Rīgas Lutera draudzes mācītājs, teoloģijas doktors Juris Rubenis. Viens no latviešu visu laiku izcilākajiem reliģiskajiem filozofiem. Iepriekšējo reizi, kad viņu intervēju LTF dibināšanas kongresa divdesmitās gadskārtas sakarā, viņš teica: “Brīvība ir iespēju telpa, taču tā neko nedara cilvēka vietā…”

– Atbrīvošanās no padomju okupācijas bija tikai sākums ceļam uz brīvību. Vīlās daudzie, kuri to noturēja par mērķi. Domāju, te ļoti palīdz viens no mūsdienu lielajiem vārdiem – “attīstība”. Mums jābūt gataviem veidoties, attīstīties pašiem, tikai tad kļūstam spējīgi veicināt attīstību mūsu valstī. Tas nekad nav īss laika brīdis, bet ilgs process.

Valstiskuma apziņa nekad nevar rasties barā, bet tikai tādā sabiedrībā, kurā ir pietiekami daudz patstāvīgi domājošu un sevī brīvības telpu izcīnījušu indivīdu.

Kā es pats atceros šo laiku? Deviņdesmito gadu sākuma sajūtas var salīdzināt vienīgi ar pirmo mīlestību, kas, protams, ir skaista, bet… sekla, egocentriska un dumja. Taču tā var transformēties, augt, kļūt gudrāka, pašaizliedzīgāka un dziļāka. Reti kuram no pirmās mīlestības izaug kaut kas nopietns, bet tā var kļūt par ļoti nopietnu mācību stundu.

Es mīlu Latviju un vienmēr to mīlēšu. Tāpat kā visus cilvēkus, kas te mājo. Tādus, kādi nu mēs esam – Jēzus vārdiem sakot, “labi un ļauni, taisni un netaisni”. Esmu gabals no Latvijas, un Latvija manā dzīvē nozīmē tik daudz, ka es nevaru iedomāties savu dzīvi bez tās.

Vairāk izglītības, gudrības, pašcieņas

“Latviešiem ir izdzīvotāju gēns. … Latvieši izdzīvos, zemu pie zemes piespiesti un visos apstākļos,” savā eseju krājumā “Uzburtā vieta” raksta LU socioloģijas profesors Tālis Tīsenkopfs. Bet kā tad ir ar valstiskuma gēnu? Vai tas piemīt latviešiem?

– Atskatoties uz aizritējušajiem 20 gadiem, rodas mazuma sajūta, jo šķiet – neesam izmantojuši iespēju sasniegt vairāk. Pirmskara Latvijā tādā pašā posmā veikums, šķiet, bija nozīmīgāks, bet ko aiz sevis atstāsim mēs? No otras puses, ja tagad ielēktu laika mašīnā un atgrieztos 1990. gadā, mēs redzētu, ka dzīve ir pavisam citāda.

Esmu domājis par to, kas ir visvairāk vajadzīgs valstij, un sapratis, ka tā ir pašcieņa, pēc tam – vēlēšanās un griba, un trešā lieta ir izglītība un gudrība. Man liekas ļoti skumji, ka vēl pirms pieciem gadiem latviešus bieži slavēja par mūsu izglītoto darbaspēku, bet tagad tā vietā mums sūta bada pakas. Tikpat bēdīgi ir tas, ka pēdējo 20 gadu laikā ir izaugusi vesela paaudze, kas tā arī nav pa īstam iemantojusi Tēvzemes mīlestību.

Kāpēc abi mūsu brīvvalsts divdesmit gadi tā atšķiras? Latviešu raksturs varbūt arī nav tik ļoti mainījies. Citāda ir kļuvusi ekonomiskā vide un apstākļi visapkārt.

Starpkaru laikā, kad ekonomika vēl nebija tik ļoti globalizējusies, cilvēkiem bija vieglāk apliecināt savu nacionālpatriotismu saimnieciskajā laukā. Līdz ar mūsu “jauno” neatkarību latviskais gars un identitāte tika iemesti pilnīgi jaunā nesaprotamā vidē. Tobrīd neviens nebija ar to rēķinājies, un katrs šajā skarbajā ekonomiskajā konkurencē metās iekšā pa vienam.

Kāds bija mans 4. maijs? Tāpat kā daudzi, mājās pie televizora skaitīju par neatkarību nodotās balsis. Mēs jau visi toreiz bijām romantiski nacionālisti – tāda bija šā laikmeta ideoloģija. Tomēr tas bija panaivs un paštaisns ideālisms, turpretī ekonomiskā ideja – utilitāra un savtīga. Mums likās, ka brīvā Latvija būs garants ekonomiskajai labklājībai – turklāt katram atsevišķi. Bijām kolektīvi priecīgi par neatkarību un nacionāli noskaņoti, bet mums trūka kopēja ekonomiskā sapņa, gudrības un mākas.

Domājot par Latvijas nākotni, bažas rada, vai izglītotie jaunieši, kas šobrīd aizbrauc no Latvijas, reiz atgriezīsies. Latvijas izredzes pasliktina apstāklis, ka mūsu politiskā elite intelektuāli ir stipri viduvēja. Latviešiem kā nācijai degoši vajag vairāk izglītības, gudrības, pašcieņas.

Pa latviskas Latvijas ceļu

Bijušais Latviešu leģiona virsnieks Visvaldis Lācis šodien ir pazīstams publicists un Saeimas deputāts no Latvijas Zemnieku savienības frakcijas. Pirms divdesmit gadiem viņš bija viens no atmodas celmlaužiem. Vīrs ar vienmēr skaidru un godīgu dzīves pozīciju. Kā viņš vērtē Latvijas noieto ceļu kopš neatkarības atjaunošanas?

– Latvijas sabiedrībā tiešām ir jūtama milzīga vilšanās – it sevišķi latviešos kā pamattautā. Tas ir pamatoti, jo mēs no šīs valsts sagaidījām daudz vairāk – un ne tikai materiālā, bet arī kultūras un tiesiskuma izpratnē. Salīdzinot šolaiku Latviju ar starpkaru posmu – lai arī mūsu valsts pēc Pirmā pasaules kara bija viena no izpostītākajām Eiropā, divdesmit gados tā spēja paveikt tik daudz. Bet – pats galvenais – mums bija tiesiska valsts.

Kādu atceros 4. maiju? Uzskatu par lielu politisku kļūdu, ka toreiz netika pasludināta pilnīga neatkarība. Lietuvieši to jau bija paveikuši. Viņu parlamenta priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis bija uzlūgts uz Augstākās Padomes 4. maija sēdi. Viņš sēdēja ārkārtīgi drūms, jo ar šo lēmumu Latvija faktiski atstāja Lietuvu un Igauniju vienas, lai gan bija skaidri redzams, ka arī latviešu tauta vēlas pilnu neatkarību. Daudzi no 4. maija politiķiem nesaprata vai baidījās saprast, ka Latvijas valstij ir jābūt latviskai. Tostarp es jau Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā paudu uzskatu, ka pilsonība nepilsoņiem jāpiešķir tikai par nopelniem Latvijas labā. Šīs neizlēmības sekas jūtam šobrīd, jo nekad visā vēsturē mūsu zemē nav dzīvojuši tik daudz sveštautiešu.

Kādu redzu Latviju pēc 20 gadiem? Tā izdzīvos tikai tad, ja iesim pa latviskas Latvijas ceļu, jo nacionālismā atspoguļojas katras valsts tieksme pēc mūžīguma. Lai valsts un latviešu tauta varētu mūsu zemē pastāvēt, tai jābūt stabili lielā skaitliskā vairākumā gan iedzīvotāju, gan pilsoņu vidū. Jo tikai tādā gadījumā mēs varam mūsu zemē valdīt gan garīgās, gan materiālās kultūras jomā.

***

• Latvijas Augstākās Padomes pieņemtajā deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” teikts: “Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika.”

• Latvijas Republikas de facto atjaunošanai Deklarācijā bija noteikts pārejas posms, kas beidzās ar 5. Saeimas sasaukšanu.

• Lai Deklarāciju pieņemtu, vajadzēja divas trešdaļas balsu (132), bet “par” nobalsoja 138 Augstākās Padomes deputāti, 57 izgāja no zāles.

***

Neatkarības deklarācijas 20. gadadienas svētku pasākumi Rīgā 4. maijā:

• Plkst. 9.30 ekumeniskais dievkalpojums Doma baznīcā.

• Plkst. 11.00 svinīgā karogu pacelšanas ceremonija pie Valsts prezidenta pils.

• Plkst. 12.00 Saeimas svinīgā sēde.

• Plkst. 14.00 ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.

• Plkst. 20.00 koncerts 11. novembra krastmalā.

***Māris Čaklais

Skolā

Kā tad nu bez vateņa?
Vai nebūs pārāk pliki?
Latvija…
Latvijas Republika….

Jāmācas rakstīt un risināt.
Celies augšā, cilvēka balss!
Melnraksts un tīrraksts reizē –
Latvijas valsts.

(Dzejolis publicēts laikrakstā “Literatūraun Māksla” 1990. gada 12. maijā).

***

Daiga Strēle, studente (Rīgā), dzimusi 1990. gadā – trīs mēnešus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas: – Es zinu, kas notika 1990. gada 4. maijā, lai gan pati neesmu piedzīvojusi atmodas izjūtas. Manā apziņā šī diena saistās ar patriotismu un vienotību. Ar sajūtu, ka visiem ir viens mērķis. Žēl, ka tieši šīs saliedētības mums šobrīd trūkst. Īstenībā es ļoti vēlētos palikt Latvijā, tomēr man nav iespējas šeit turpināt izglītoties savā profesijā – ainavu arhitektūrā – un atrast labu darbu. Tāpēc esmu nolēmusi braukt prom – uz Norvēģiju, bet ar stingru apņēmību atgriezties, lai varētu Latvijā izmantot tur iegūtās zināšanas. Ceru jau pēc gada būt atpakaļ savā valstī un justies šeit gaidīta un vajadzīga.

April 29, 2010 Posted by | PSRS sabrukšana, Vēsture | 1 Comment

Krievija publisko dokumentus par slaktiņu Katiņā

Krievijas Federālā arhīvu aģentūra trešdien publiskojusi dokumentus par 1940. gada aprīlī un maijā notikušo Katiņas slaktiņu, kura laikā Smoļenskas apgabalā padomju armija nogalināja 22 tūkstošus poļu virsnieku un inteliģences pārstāvjus, vēsta BBC.

Federālās arhīvu aģentūras interneta vietnē ir ievietoti dokumentu oriģinālu elektroniskie attēli par Katiņu, kuri glabājas Krievijas Sociāli politiskās vēstures valsts arhīvā. Tas ticis darīts pēc Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva lēmuma.

1990. gadā dokumntu pakete tikusi atslepenota, tomēr līdz šim ar to varēja iepazīties tikai cilvēki, kam izsniegtas īpašas atļaujas. Arhīvu aģentūras vadītājs Andrejs Artizovs atklāja, ka 1990.gada oktobrī pēc toreizējā Krievijas līdera Borisa Jeļcina lēmuma dokumentu kopijas tikušas nodotas Polijas valdībai.

Tomēr eksperti domā, ka dokumentu publiskošana ir tikai pieklājības žests, nevis Krievijas vēlme mainīt uzskatus par Katiņas notikumiem. Polija līdz šim vairākkārt aicinājusi Krieviju atslepenot visi tās rīcībā esošos dokumentus par Katiņas notikumiem.

http://www.diena.lv/lat/politics/arzemes/krievija-publisko-dokumentus-par-slaktinu-katina



April 28, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Partizāns Kononovs esot zaudējis Eiropas Cilvēktiesību tiesā?

Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs (no labās) sveic Otrā pasaules kara veterānu Vasiliju Kononovu. 2009.gada 8.maijs. Foto: LETA

TVNET/Latvijas Avīze

Tiesas procesu “Kononovs pret Latvijas valsti” Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielajā palātā skata gandrīz gadu. Laikraksts “Vesti sevodnja” apgalvo, ka lēmums jau esot pieņemts. Laikraksts nepatiesi spekulēja, ka ECT varētu paziņot lēmumu tieši 9.maijā. Kā TVNET izteicās MK pārstāve Cilvēktiesību tiesā Inga Reina, laikrakstā minētā informācija par jau “pieņemto lēmumu” neatbilst patiesībai.

Koriģēts citāts no “Latvijas Avīzes” 3.rindkopā; precizēts viss teksts

Laikraksts “Vesti sevodnja” apgalvo, ka par labu Kononovam balsojuši tikai trīs tiesneši – tiesas prezidents francūzis Žans Pols Kosta, tiesneši no Moldāvijas un Melnkalnes. Pārējie 17 tiesneši atdevuši balsis par labu Latvijai.

Savukārt Inga Reine (MK pārstāve cilvēktiesību tiesā) TVNET noliedza laikrakstā publicēto: “Šobrīd spriedums nav zināms ne oficiāli, ne neoficiāli. Tas tiks paziņots 17. maijā. Nezinu, kur “Vesti sevodnja” dabūja šo informāciju – vai nu tas noticis nelegāli, vai arī tā ir falsificēta.”

Spriedums Kononova lietā Eiropā radīs lielu troksni

Latvijas Avīze” par ECT Lielās palātas lēmuma gaidīšanu laikraksta 27.marta publikācijā rakstīja, citējot LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktoru Nilu Muižnieku: “Likmes ir ļoti augstas. Tā ir iespēja tiesai lemt, vai cilvēku karošana sabiedroto pusē Otrajā pasaules karā attaisno jebkurus noziegumus, kas tajā laikā tika pastrādāti.

Tas var mest ēnu uz sarkanarmijas tēlu, tāpat var mudināt uzdot jautājumus par citiem iespējamiem sarkanarmiešu noziegumiem.

Un ne tikai sarkanarmiešu, bet arī citu Rietumu sabiedroto karaspēku noziegumiem. Un tad ir jautājums, vai tiesa gribēs to darīt?” laikrakstam stāstīja N. Muižnieks. Lai kāds būs spriedums Kononova lietā, Eiropā tas radīs lielu troksni, rakstīja “Latvijas Avīze”.

ECT skatīja Kononova sūdzību pret Latviju

Kononovs pret Latviju – Eiropas Cilvēktiesību tiesa skatīja lietu, kurā Latvijai bija uzdots izmaksāt vairāk nekā divdesmit vienu tūkstoti latu kompensāciju sarkanajam partizānam Vasīlijam Konovam. Vasīlijs Kononovs Latvijā 2004. gadā atzīts par vainīgu kara noziegumos. 1944.gadā viņa vadītā sarkano partizānu grupa Mazo Batu sādžā nežēlīgi nogalināja vairākas ģimenes. Kononovu Augstākā tiesa Latvijā notiesāja uz gadu un astoņiem mēnešiem cietumā.

Kononovu pēc sprieduma atbrīvoja, jo viņš piespriesto termiņu bija jau izcietis, gaidot notiesāšanu. Pēc atbrīvošanas Kononovs vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo uzskatīja, ka saņēmis sodu par nodarījumiem, par kuriem izdarīšanas brīdī neesot bijusi paredzēta kriminālatbildība ne nacionālajos, ne starptautiskajos tiesību aktos.

ECT ar vienas balss pārsvaru 2008. gadā lēma V. Kononovam par labu un Latvijas valstij lika V. Kononovam izmaksāt 30 000 eiro kompensāciju. Latvijas valsts spriedumu pārsūdzēja. ECT Lielās palātas spriedums lietā gaidāms 17.maijā.

April 23, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Prezentē Henriha Stroda grāmat ‘PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990


Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās (K. Barona ielā 14) 23.aprīlī 17:00 notiks vēsturnieka Henriha Stroda grāmatas “PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990” prezentācija, portālam “Delfi” pavēstīja grāmatas izdevēji no apgāda “Jumava”.

Prezentācijā aicināti piedalīties Latvijas Universitātes vēstures fakultātes pārstāvji, Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvji, Latvijas vēsturnieki un vēstures mīļotāji. Ieskatu grāmatā sniegs arī pats autors vēstures profesors Henrihs Strods, kurš grāmatas izdošanu ir uzdāvinājis sev 85. dzimšanas dienā.

Latviešu zinātnē un literatūrā pēc 1991.gada pievērsta uzmanība Latvijas iedzīvotāju fiziskajai iznīcināšanai PSRS okupācijas gados (1940. – 1990.), taču lasītājiem maz informācijas par cilvēku garīgo apspiešanu. PSRS valsts politiskā cenzūra bija svarīgs okupācijas varas radošu cilvēku apspiešanas veids. To vadīja PSKP CK Propagandas Aģitācijas daļa, PSRS VDK un PSRS MP Galvenā literatūras pārvalde (GLP) Maskavā. PSRS cenzūru Latvijā ieviesa 1940.gadā pēc okupācijas, bet 1944. – 1990. gadā atjaunoja PSRS GLP filiāli Rīgā. Darbs uzrakstīts, izmantojot Krievijas Federācijas valsts arhīva, Krievijas valsts sociāli politiskās vēstures arhīva, Latvijas valsts arhīva dokumentus un literatūru. Darbā analizēta PSRS cenzūras struktūra un darbība. Sevišķa vērība pievērsta bibliotēku, zinātnes un daiļliteratūras, radio, kinofilmu un televīzijas cenzūrai. Cenzūra pārbaudīja muzejus, mākslas darbus, tipogrāfijas, trimdas literatūru un bandroles, kā arī perlustrēta cilvēku personiskā sarakste. Darbā analizēti cenzūras politziņojumi. Cenzūra ietekmēja visus gara darbiniekus, daļu no viņiem apsūdzot “pretpadomju aģitācijā un propagandā” un izsūtot uz Sibīriju spaidu darbos. Viņiem tika aizliegts publicēt savus darbus, bet desmitiem uzrakstīto grāmatu, kinofilmu, lugu, mākslas darbu un simtiem rakstu politiskā cenzūra pilnīgi vai daļēji aizliedza publicēt, vai “izlaboja”. Cenzoru darbību noteica “Atklātajos iespieddarbos, radio un televīzijas raidījumos publicēšanai aizliegto datu saraksts” ( ap 300 lappušu katrs), kas Maskavā pēckara gados izdots deviņos atsevišķos laidienos. Autorus ietekmēja arī darbu apspriešanas, “organizētie” recenzenti, autoru pašcenzūra u.c.

Pētījums atklāj PSRS cenzūras darbību Latvijas garīgās kultūras apspiešanā piecdesmit okupācijas gados un liek pārvērtēt daudzus PSRS valsts cenzūras laika izdevumus un to autorus, kā arī okupācijas laika cenzūru kopumā.


Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notikusi šomēnes 85 gadu jubileju atzīmējušā vēsturnieka Henriha Stroda grāmatas ”PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990” atvēršana.

Cenzūra bija viens no veidiem, kā PSRS gandrīz 50 gadu īstenoja savu politiku okupētajā Latvijā, lai, citējot grāmatas autoru, ”izveidotu hermētisku komunistisko informācijas telpu”, īstenotu tautas garīgo kolonizāciju. Līdz šim padomju cenzūra latviešu vēsturnieku redzeslokā nonākusi salīdzinoši maz, lai arī bija ļoti svarīgs radošu cilvēku apspiešanas veids, kas kavēja brīvu kultūras attīstību, nodrošināja pašas padomju valsts noslēgtību, kā attiecībā uz ārējo, tā iekšējo informāciju. Ienākusi Latvijā 1940. gadā, PSRS kompartijas centrālkomitejas Propagandas Aģitācijas daļas, PSRS VDK un PSRS Ministru padomes Galvenās literatūras pārvaldes (GLP) jeb ”Glavļita” kūrētā iestāde lēma par publicējamo un nepublicējamo līdz pat 1990. gadam. Pēdējā ”Glavļita” Latvijas filiāles rezidence atradās Rīgā, Preses nama 18. stāvā.

Apgāda ”Jumava” izdotajā  grāmatā atradīsiet materiālus par bibliotēku, zinātnes un daiļliteratūras, radio, kinofilmu un televīzijas cenzūras darbību un attīstību okupētajā Latvijā. Cenzūra pārbaudīja muzejus, mākslas darbus, tipogrāfijas, trimdas literatūru un bandroles, kā arī cilvēku personisko saraksti. Tika

kontrolētas pat muzeju atsauksmju grāmatas un izgrieztas lapas ar netīkamiem ierakstiem. Staļina laikos cenzoru pienākumos bija raudzīties, lai ”tautu tēva” fotoattēli pienācīgi izskatītos. Viena no rekomendācijām paredzēja, ka Staļina piere foto jāuzlabo, lai tā būtu augstāka nekā dabā.

Cenzūra pēc Otrā pasaules kara nežēlīgi izšķiroja Latvijas bibliotēku krājums un muzeja fondus, iznīcinot ”kaitīgos” mākslas darbus un grāmatas. Posts, kādu nodarīja šīs ”tīrīšanas”, nav vēl aplēstshttp://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=77116

April 22, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai tad Staļins glāba ebrejus?

Franks Gordons

Poļu 10. aprīļa traģēdijas atbalss komentāros

11. aprīlī ap pusdienlaiku pazīstamais publicists Leonīds Radzihovskis raidstacijas “Eho Moskvi” portālā ievietoja komentāru, kurā skumji konstatēja, ka tīmeklī atsauksmes par Polijas prezidenta Leha Kačiņska un poļu delegācijas bojāeju 10. aprīļa aviokatastrofā saturēja ne tikai līdzjūtības apliecinājumus, bet arī ļauna prieka izpausmes: sak, “viņi mūs” pazemoja, prasot atzīties “mūsu” noziegumos. Un te nu jums! Dievs taču ir mūsu pusē. Te nu “viņiem” atriebies. Atrada kapu – pie Smoļenskas!

Radzihovskis komentē: “Šo ļautiņu Dievs ir gauži piezemēts. Naida un augstprātības Dievs, plēsonīgs Dievs. Vārdu sakot, ūsainais elks, kurš noslepkavoja 22 000 poļu Katiņā un miljoniem krievu – Krievijā. Bezmērķīgi nogalināja? Nē, protams, AR PRIEKU. Vēsturiska sērijveida slepkavas prieks un lepnums. Morāliskā kanibālisma negausīgā apetīte.”

Šis Leonīda Radzihovska sarkasms ļoti nepatika komentētājam, kura niks (segvārds) ir “Analizator”. Viņš atgādina: “Biedrs Staļins izglābis miljoniem ebreju, ieskaitot Radzihovski…”

Viņam trāpīgi atbildēja komentētājs ar segvārdu “Logical”, kurš aicina “godāto kungu nākt klajā ar kaut kādiem dokumentiem par tēmu “Staļins glāba ebrejus”: Augstākās un citu pavēlniecību pavēles glābt koncentrācijas nometnes, padomju karaspēka specoperācijas, glābjot nometņu un geto vaņģiniekus. Piemērus, cik un kur izglābuši. Miniet piemērus, ka apbalvoti kareivji, virsnieki un partizāni par ebreju glābšanu… Arī tagad daudzi ļoti nožēlo, ka Hitlers neizpildīja savu galveno uzdevumu. Bet biedrs Staļins, ja būtu vēl mazliet padzīvojis, izpildītu Hitlera politisko testamentu. Viņi ļoti patika viens otram. Par to runāja arī Molotovs, uzsaukdams tostu par vācu tautas fīreru. Bet galvenais ir tas, ka Krievijā un visā pasaulē papilnam hitleriešu, staļinistu un citu neģēļu.”

Man šķiet, ka šis patiešām loģiskais komentārs labi papildina Radzihovska rūgto atziņu.

April 21, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturniekam Heinriham Strodam – 85

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=76681

Šodien 85. dzimšanas dienu svin Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes emeritētais profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Heinrihs Strods.

Katram, kurš daudzmaz interesējas par Latvijas vēsturi, ir zināms šā 1925. gada 20. aprīlī Dvietē dzimušā latviešu vēsturnieka vārds. Profesors Strods ir pazīstams ar vairāk nekā 20 dažādām Latvijas vēstures problēmām veltītām grāmatām un pāri par 800 publikācijām, turklāt, neskatoties uz gadiem, turpina ražīgi strādāt. 23. aprīlī Nacionālajā bibliotēkā notiks vēsturnieka jaunākās grāmatas ”PSRS politiskā cenzūra Latvijā” atvēršana. Vēl pirms dažiem gadiem Heinrihs Strods darbojās arī Latvijas Universitātē, bija Okupācijas muzeja pētniecības grupas vadītājs. Bet viņš joprojām ir Valsts prezidenta kancelejas Vēsturnieku komisijas loceklis, un šonedēļ komisijas kolēģi gatavojas gaviļnieku godināt īpašā sēdē. Pēc komisijas iniciatīvas, Stroda kungs ieteikts valsts apbalvojumam saistībā ar Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu un maija sākumā saņems ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

”Apbrīnoju profesora darba spējas un nenogurstošo interesi par jaunām, līdz šim nepētītām tēmām. Reti kurš Latvijas vēsturnieks veltījis tik daudz laika visnopietnākajām studijām neskaitāmu valstu arhīvos. Darbs, darbs un vēlreiz darbs – tas, man šķiet, ir profesora dzīves moto; laiks nekad nav ticis izšķiests sīkumos. Patiesi apbrīnoju lielā darbarūķa dzīvi, un vissirsnīgākie novēlējumi!” saka vēsturnieka kolēģis, profesors Aivars Stranga. ”Latvijas Avīze” pievienojas jubilāra sveicēju pulkam!

April 19, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nezināmais karš

Aleksandrs Kiršteins

Piektdien, braucot automašīnā, dzirdēju, kā Baltcom radio žurnālists Abiks Elkins ar savu viesi apcerēja Latvijas okupāciju. Tā kā neesot bijušas militāras operācijas, pareizāk būtu runāt tikai par aneksiju.

Lieki piebilst, ka krievu skolu beidzējiem Latvijas  vēsturi nemācīja. Bet kā ar latviešiem  un mūsu zināšanām par pretošanās kustību okupācijas varai?  Vai mums kaut ko izsaka tādi vārdi kā  Pēteris Supe, Jānis Ozols vai Pēteris Circāns ? Cik latviešu skolēnu varētu nosaukt Kārļa Plauža vārdu, kurš 1945.gada 13.maijā vadīja partizānus kaujā pret 430 čekas karavīriem Ērgļu pagastā. Vai daudzi Latvijā dzirdējuši par Arsēniju Dreijaltu (Pirātu), kurš kopā ar četriem cīņu biedriem krita 1952.gada  8.decembra kaujā pret 620 čekistiem Gaujienas pagasta mežā? Vai daudzi Latvijā zin, ka nacionālā partizāne un dzejniece Broņislava Mārtuževa 5 gadus dzīvoja bunkurā zem savas mājas. Māra Zālīte apdzied Kaupēnu, bet ne leģendāro Staņislavu Zavadski, kura grupu Cesvaines mežos čeka nevarēja uzveikt līdz 1956.gadam. Skolēnus ved ekskursijās uz Alpiem un Lapzemi, bet ne uz Stompaku purvu, kurā bija izbūvēti bunkuri simtiem partizānu un viņu ģimenes locekļiem.

Latviešu tautas 12 gadu varonīgo un izmisīgo pretošanos padomju okupantiem mēģināja noklusēt gan vietējie Kremļa pakalpini, gan ārzemju “sovetologi”.  Rietumu divkosība, solot Baltijas valstu pretošanās kustībām atbalstu un drīzu “izšķirošo cīņu pret padomju tirāniju”, prasīja daudzus upurus.  VDK arhīvos pieminēti apmēram 20 000 cīnītāju. Krituši ap 2500 partizānu un nāvessods piespriests nepilnam tūkstotim. Partizāni Vidzemē un Ziemeļlatgalē bija apvienoti LNPA-Latvijas Nacionālo partizānu apvienībā. Latgalē un Sēlijā darbojās LTS(p)A- Latvijas Tēvzemes Sargu (partizānu) apvienība, bet Kurzemē LNPO ar saviem štābiem, militāro vadību un preses izdevumiem.

Padomju vara Latvijā nepastāvētu pat vienu dienu, ja te neatrastos okupācijas karaspēks (120000 kareivju) ar savu militāro tehniku. Kaujās pret partizāniem piedalījās gan tanki gan bruņumašīnas. Pamazām, cīnoties ar milzīgo pārspēku, nacionālo partizānu spēki izsīka, tomēr atmiņas par viņu cīņām uzturēja ideju par neatkarības atjaunošanu. Pēc 30 gadiem daudzi partizāni, nesalauzti padomju soda nometnēs, turpināja cīņu grupas Helsinki 86 un LNNK rindās, tikai ar citiem līdzekļiem.

Lai krievu skolās vēsturi nemācītu no Maskavā izdotām propagandas grāmatām, būtu lietderīgi, ja Izglītības ministrija izplatītu biedrības “Domas Spēks” un LNPA izdoto grāmatu “Nezināmais karš” ar vairāk kā 1000 retu foto un dokumentu kopijām par nacionālo partizānu cīņām pret padomju okupantiem. Tad nākošajiem žurnālistiem nebūs jāmokās ar terminoloģiju attiecībā uz vēsturiskajiem notikumiem Latvijā.

April 19, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Krievija flirtē ar Lietuvu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=76219

Krievija beidzamajā laikā cenšas izlīdzināt attiecības ar kaimiņvalstīm, “satīrot vismaz pašus toksiskākos savas vēstures atkritumus”, un šajā ziņā tā flirtē arī ar Lietuvu, britu izdevuma “Economist” interneta versijā raksta apskatnieks Edvards Lūkass.

Maskava gan pauž vieglu morālu nožēlu par bijušā režīma nodarījumiem pret kaimiņvalstīm, tomēr neatzīst savas kļūdas un necenšas tās labot, norāda žurnālists. Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins, kopā ar Polijas premjeru Donaldu Tusku godinot Katiņas traģēdijas upuru piemiņu, pat publiski izteicis “zināmu nožēlu, ja ne gluži atvainošanos” par šo slaktiņu, un tas jau uzskatāms par milzīgu soli salīdzinājumā ar tiem meliem, kas pēdējo gadu laikā redzēti Krievijas oficiālajos un pusoficiālajos medijos, secina komentētājs.

Lūkass atgādina, ka Krievija nav kompensējusi kaitējumu staļinisma upuriem citās valstīs un visai maz šajā ziņā darījusi arī pati savā zemē. Tā nav nedz atdevusi nozagtos īpašumus, nedz atvērusi vēstures arhīvus. Čehi, ungāri un poļi kompromisus pieņēmuši, lai normalizētu attiecības ar Krieviju. Ukraina ar savu jauno prezidentu Viktoru Janukoviču varētu tiekties pēc līdzīga darījuma. Paliek Baltijas valstis, kur prasība pēc taisnīga pagātnes novērtējuma joprojām gruzd.

“Krievija flirtē ar Lietuvu, kuras prezidente Daļa Grībauskaite ir pārliecināta, ka viņas personiskie centieni var panākt krasu pavērsienu starpvalstu attiecībās,” raksta Lūkass. “Tas izskatītos šādi – Krievija varētu “paust nožēlu” (un nevis atvainoties) par 1940. gadā notikušo “inkorporāciju” (un nevis okupāciju) un piedāvāt labvēlīgus tirdzniecības nosacījumus. Lietuva savukārt varētu atteikties no prasības par [okupācijas nodarītā kaitējuma] kompensāciju. Ja šim paraugam sekotu arī Latvija, Igaunija paliktu neiedomājami izolēta.”



April 10, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, Krievija | Leave a comment

%d bloggers like this: