Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

A.Zunda: Par vēsturi Maskavā nez vai runās

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=75784

Tuvojas vairāki Latvijas sabiedrībai būtiski datumi, kas saistīti ar vēsturiskiem notikumiem un jo svarīgi kļūst, ko saka un kā rīkojas Valsts prezidents Valdis Zatlers un Prezidenta kancelejas pārstāvji. Par to, kāda vēstures gaisotne valda Rīgas pilī pirms 4. maija un 9. maija, ”Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde iztaujāja Valsts prezidenta padomnieku vēstures jautājumos profesoru Antoniju Zundu.

– Vai līdz Valsts prezidenta kancelejai ir nonākušas Maskavā izdotās politoloģes Ludmilas Vorobjovas grāmatiņas “Latvijas vēsture”? Tās nav gluži neoficiālas brošūras ar privātu viedokļa izpaudumu. Tur iekšā rakstīts, ka izdevējs ir Krievijas Stratēģisko pētījumu institūts, dibināts ”saskaņā ar Krievijas prezidenta rīkojumu” nolūkā gādāt, es uzsveru, ”par informatīvi analītisko nodrošinājumu”.

– Esmu tajās ieskatījies, bet cītīgi lasījis neesmu. Katrs vēsturnieks paņemot rokās kādu grāmatu, vispirms pievērš uzmanību autoram. Man Vorobjovas vārds attieksmē uz Latvijas 20. gadsimta vēstures pētniecību neko neizsaka. Lai varētu uzrakstīt kaut ko jēdzīgu, cilvēkam 10 – 15 gadi jāstrādā šajā jomā. Otrā lieta ir avoti, literatūra, uz ko šī grāmata balstīta. Ja paskatās tajā sadaļā, kļūst skaidrs, ka Ludmila Vorobjova iestrēgusi 50. – 60. gadu literatūrā. Tur ir atsauces uz Aleksandru Drīzuli, Vili Sīpolu un tamlīdzīgi. Mani visvairāk pārsteidza, ka tur ir atsauces pat uz ”Očerki istoriji Komuņičeskoi Partiji Latviji” (”Latvijas Komunistiskās partijas vēstures apraksti”). Man šķiet, tā grāmata tika izdota 1961. gadā. Bet šīs izdotas 2009./2010. gadā, tātad jaunākais no jaunākā! Ja runā par saturu, tad tas nav 21. gadsimta cienīgs pētījums. Šis cilvēks ir atgriezies pagātnē un mēģina 21. gadsimtā pasniegt padomju vēstures koncepciju. Tur nav nekā jauna un objektīva, figurē pat tādi izteicieni kā ”Kārļa Ulmaņa profašistisks režīms” un tamlīdzīgi.

– Jūs spriežat kā profesionāls vēsturnieks. Bet ar kādu domu grāmata ir rakstīta?

– Uz to precīzi varētu atbildēt tikai pasūtītājs – Maskavas fonds ”Vēsturiskā atmiņa”. Es domāju, nolūks ir attīstīt patlaban attieksmē uz Baltijas valstīm Krievijā valdošo vēstures traktējumu. Parādīt, ka Latvija allaž bijusi Krievijas ietekmes telpā, un uzspiest savu viedokli arī krieviski lasošajai Latvijas iedzīvotāju daļai. Grāmata ir jāskata propagandas kara aspektā pret Latviju. Es nezinu, kā justos tā pati Vorobjova, ja kāds Latvijā uzrakstītu uz Francijā vai Vācijā izdotu darbu pamata Krievijas vēstures grāmatu un mēģinātu Krievijā iestāstīt, ka tā ir viņu ”īstā” vēstures grāmata. Es ieteiktu autorei tomēr atzīt, ka laikā no 1920. līdz 1940. gadam Latvijas valsts pastāvēja ļoti sekmīgi, piedzīvoja ekonomisko augšupeju un pie mums pat brauca viesstrādnieki.

– Ko nu par Vorobjovu. Mūs tomēr interesē pašu Saeimas deputāti. Igors Pimenovs no ”Saskaņas centra”, inteliģents cilvēks, bet pat viņš intervijā mums apgalvoja, ka padomju karaspēks Latvijā atradies saskaņā ar 1939. gada līgumu un ne Latvijā, ne pasaulē to neviens par okupāciju neesot saucis.

– Es aicinātu Pimenova kungu aizbraukt uz Maskavu un tikt pie Krievijas Ārlietu ministrijas dokumentiem, pie kuriem mēs neviens tikt nevaram, un atrast mapi par 1939. gada oktobra PSRS sarunām ar Baltijas valstīm par savstarpējās palīdzības līgumiem. Varu derēt, ka šajos dokumentos viņš atradīs liecības par nepieredzētu spiedienu uz Vilhelmu Munteru un citiem Baltijas valstu ārlietu ministriem. Neviena valsts labprātīgi nepiekritīs ielaist savā teritorijā svešas valsts karaspēku. It īpaši, ja tā skaits pārsniedz pašu armiju. Tur nebija nekā brīvprātīga. Tā bija prelūdija 1940. gadam.

– Es jums nolasīšu vienu preses citātu, kur Valsts prezidents Valdis Zatlers izsakās saistībā ar 9. maija svinībām Maskavā: ”Tāpat Zatlers uzskata, ka politiķiem, akadēmisko aprindu un tautsaimniecības pārstāvjiem būtu jāaicina Latvijas sabiedrība uz vienprātību, samierināšanos, piedošanu, atteikšanos no revanša vēstures jautājumos, tādējādi tuvinot pašlaik būtiski atšķirīgos viedokļus par smagiem un sarežģītiem vēstures jautājumiem.” Bez jūsu ziņas tādi ieteikumi tapt nevarēja!

– Vai gribat, lai komentēju katru vārdu? Es domāju, ka prezidenta preses dienests te gribējis pateikt, ka prezidenta kungs aicina tos, kuri nepieņem Latvijas valsts redzējumu uz 1940. gadu un pēckara periodu, pieņemt to.

– Bet kas ir ar ”piedošanu”?

– Tur domāts, ka Latvija aicina tās valstis, kas nodarījušas pāri mazajām, atzīt to, lai pieliktu punktu vēstures kariem. Mēs jau neesam nevienu okupējuši, lai lūgtu piedošanu.

– Tomēr tas viss skan diezgan divdomīgi. It kā mēs no kaut kā gribētu atteikties. Mēs vēlētos, lai ”Latvijas Avīzes” lasītājiem nerastos nepareizs priekšstats…

– Es uzskatu, ka ar šo paziņojumu ir uzsvērts, ka Latvija ne tikai nav atteikusies no sava 1940. gada okupācijas vērtējuma, bet aicina arī otru pusi nākt pie saprātīga viedokļa. Domāju, ka šā gada 9. maijā aizbraucis uz Maskavu, prezidents diezin vai diskutēs par politiskām un ekonomiskām attiecībām ar Krievijas līderi. Tas droši vien notiks plānotās valsts vizītes ietvaros.

– Jautājums ir ne tik daudz par Maskavu, cik par to, kas notiek mūsu valstī, kad nāk vēlēšanas. Te Urbanoviča kungs lielās, ka pēc pusgada būs pie varas. Rodas jautājums, vai Zatlera kungs nominēs par valdības vadītāju cilvēku, kura partija neturas pie mūsu valsts vēstures redzējuma?

– Tās ir spekulācijas. Katra partija, kas cīnās par iekļūšanu valdībā, tamlīdzīgi lielās. Pagaidīsim līdz oktobrim un tad runāsim. Es nevaru pateikt, kā būs, ja būs. Bet es nedomāju, ka par premjeru būs cilvēks, kas noliedz Latvijas vēsturi.

– Vai Zatlera kungam ir jau sastādīta 9. maija darba kārtība Maskavā?

– Es ar to nenodarbojos. To dara prezidenta padomnieks ārpolitikas jautājumos. Bet, atceroties iepriekšējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas 2005. gada braucienu uz Maskavu, jāsaka, ka tādas programmas nemaz nebija. Brauc jau tādēļ, lai izrādītu cieņu valstij un tautai, kurai šis datums ir tik ļoti svarīgs.

– Jūs pats taču brauksiet prezidentam līdzi?

– To vēl par agru teikt. Ja programmā ir tikai oficiālais apmeklējums, nevis diskusijas un sarunas, tad var paredzēt, ka Latvijas delegācija būs ļoti maza.

– Kāda ”Latvijas Avīzes” lasītāja ierosināja, lai Zatlera kungs Maskavā apmeklē ne tikai parādi, bet arī Butovas poligonu, kur 30. gadu beigās tika nošauts daudz Krievijas latviešu.

– Tā tomēr atkal ir ārlietu padomnieka lieta. Varu apstiprināt, ka ideja par Butovu bija, un esmu sagatavojis atbilstošu informāciju, taču Butovā nav atsevišķas piemiņas zīmes nogalinātajiem latviešiem. Iespējams, prezidents Krievijā represijās bojā gājušo latviešu piemiņu varētu godināt, noliekot ziedus pie piemiņas akmens Lubjankas laukumā. Šo piemiņas zīmi gulaga upuriem pēc organizācijas ”Memoriāls” iniciatīvas izveidoja 1990. gada oktobrī, atvedot un uzstādot Maskavā akmeni no bijušās Solovecu salu nometnes.

– Un ko vēsturnieki darīs 4. maijā?

– Rīkosim 3. maijā akadēmisku konferenci LU Lielajā aulā. Tur piedalīsies tādas autoritātes, kā, piemēram, Egils Levits, Ineta Ziemele, vēsturniece Daina Bleiere, Tālavs Jundzis, filozofe Maija Kūle. Būs viesi no Igaunijas, Lietuvas. Nav vēl skaidrs, kurš lasīs ievadreferātu – britu vēsturnieks Normans Deiviss vai bijušais Zviedrijas ģenerālkonsuls Rīgā Larss Fredēns. No Krievijas gan neviena nebūs. Viens no iemesliem ir ierobežotie līdzekļi. Pēc pieklājības likumiem, ja mēs aicinām uz konferenci, mums jāmaksā ceļš un uzturēšanās. Kad ieraudzījām tāmi, sapratām, ka nevaram aicināt ne kādu no ASV, ne Krievijas. Mums iedeva konferencei 21 tūkstoti latu. Tur ietilpst arī konferences materiālu rakstu krājuma izdošana, kafijas pauzes. Sākumā bija doma konferenci rīkot kā tā laika aktīvo cilvēku redzējumu, kur katrs nāktu ar savām atmiņām un politiskajiem uzskatiem, bet vajadzētu atcerēties, ka tas ir pirmsvēlēšanu periods un konference tad varētu politizēties un zaudēt savu vērtību. Tai tomēr jābūt ar objektīvu, akadēmisku skatījumu. Taču konferences noslēgumā tomēr rīkosim tā laika aktīvo cilvēku diskusiju stundu.

– Bet mums šogad apaļa gadadiena ir arī 11. augustā – 90 gadi kopš Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma

– Tajā virzienā neesam domājuši. Nezinu, vai mums būs finansējums, toties ir plāni sarīkot konferenci sakarā ar Latvijas 1940. gada okupācijas 70. gadadienu. Uz katru apaļu gadadienu jau nevaram reaģēt. Tas atkal ir stāsts par finansējumu.

April 4, 2010 - Posted by | 2. pasaules karš, Okupācija, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: