Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

4. maijs. Ar mūžības dvesmu

Anita Bormane, Latvijas Avīze

1990. gada 4. maijā Latvija visas pasaules priekšā pasludināja savas neatkarības atdzimšanu. Melnā nakts bija galā un priekšā – tik daudz cerību. Vesela iespēju jūra, un, šķiet, tikai no pašiem atkarīgs, kā un ar ko to piepildīt.

Vecrīgā pie Augstākās Padomes nama un Daugavmalā, pie radio aparātiem un televizoru ekrāniem… It visur latviešiem šī diena aizritēja vienā elpas vilcienā, ar mūžības dvesmu apgarotā vienotības izjūtā. Emocijas un gaidas, līksme un gaviles. Apziņa, ka mūsu tauta ir dzīva un mēs esam viens vesels. Varbūt – vēl ne pilnīgi brīvi, tomēr ar apņēmību un gara spēku sarāvuši pusgadsimtu ar rupju spēku uzspiestās važas.

Kas tad tajās dienās notika Latvijā? Nedēļu pirms izšķirošā balsojuma nacionāli noskaņotā prese publisko Sociologu asociācijas veikto sabiedrības noskaņojuma aptauju. Deviņdesmit četri procenti latviešu (40% cittautiešu) tajā pauž savu uzticību Latvijas Tautas frontei. Anketā ir arī jautājums: vai esat gatavi pārciest neērtības, pārvarēt grūtības ceļā uz neatkarību? Astoņdesmit procenti latviešu (un tikai 24% cittautiešu) uz to atbild apstiprinoši. Aptauja liecina, ka divas trešdaļas cittautiešu negrasās doties prom no Latvijas, tai atgūstot brīvību, tomēr katrs trešais ir norūpējies, ka viņu varētu sākt diskriminēt vai arī zudīs iespēja satikties ar radiniekiem no plašās padomijas.

Sporta pilī maija sākumā dārdina “Roks par neatkarību”, turklāt šis ir 20. Vispārējo latviešu dziesmu svētku gads. Izcilo latviešu hokejistu Artūru Irbi Pasaules čempionātā Šveicē atzīst par labāko vārtsargu, bet Krāslavā pēc 50 gadu pārtraukuma notiek konkurss “Latgales zeltene”.

Aprīļa beigas Latvijā pienāk ar vēsti, ka Maskavā pie Kremļa sienas sadedzinājies kāds lietuvietis. Aktuāls ir jautājums – ko darīt, lai mītiņu vienotība beidzot pāraugtu reālā rīcībā? Jo tieši neatkarības deklarācijas pieņemšana ir lielākā palīdzība, ko no Latvijas gaida Lietuva un Igaunija, kuras jau spērušas izšķirošos soļus ceļā uz brīvību. Visa tauta cer, ka jaunievēlētā Augstākā Padome izsludinās Latvijas atdzimšanu jau savā pirmajā sēdē 3. maijā, tomēr to izjauc neatkarības ienaidnieki, izmantojot dažādas sīkas iebildes saistībā ar procedūru. “Līdztiesības” deputāte Tatjana Ždanoka pasaka skaidri un gaiši: viņas iebildumi nav vērsti pret deklarācijas redakciju, bet gan pret būtību.

Sarkanbaltsarkano karogu, dziesmu un gaviļu lokā Latvijas neatkarībai ir lemts atdzimt nākamajā dienā – 4. maijā. Patriotisko jūtu skurbumā gan reti kurš pievērš uzmanību juridiskai niansei – Latvijas deklarācija nav “tāda kā Igaunijai” vai “tāda kā Lietuvai”. Atjaunojot 1922. gada Satversmes 1., 2., 3. un 6. panta darbību, tajā vienlaikus ir noteikts pārejas posms uz “reālu” neatkarību.

Pēc 4. maija visā Latvijā vērojama jo aktīva militāristu rosība, vedinot uz atziņu, ka biežie karaspēka parādes ģenerālmēģinājumi vairāk domāti iebiedēšanai, nevis gaidāmo Uzvaras svētku 45. gadadienas rotāšanai. Tostarp svarīgais notikums daudziem iedzīvotājiem ir arī savdabīgs signāls veicīgai un vērienīgai sāls, makaronu, miltu un citu produktu izpirkšanai. No veikalu plauktiem nozūd pat citkārt brāķētais Baltkrievijā ražotais margarīns, par kuru klīst baumas, ka tas pilns ar radionuklīniem. Ķer preces, par kurām zināms, ka kaimiņvalstī Lietuvā, kas jau izjūt PSRS ekonomiskās blokādes radītās grūtības, tās var dabūt tikai stingri ierobežotā daudzumā. Pirkšanas bumam turpinoties, arī Rīgas “valdība” ievieš talonus – cukuram, ziepēm, veļaspulverim. Krietnā pusē rajonu tos izdala arī, lai iedzīvotāji varētu tikt pie deficītās kafijas un bērnu zeķbiksēm. Bet, piemēram, Balvu rajonā bērniem, kas jaunāki par trīspadsmit gadiem, reizi mēnesī par valsts cenām pienākas divi kilogrami gaļas un puskilograms desas.

Latvijas sabiedrība un politiķi dzīvo PSRS ekonomiskās blokādes gaidās, tomēr faktiski tā jau ir sākusies. Pirmajās maija dienās laikraksts “Cīņa” publicē nepilnīgu LPSR Statistikas komitejas ziņojumu, ne vārda nebilstot, ka daudzu izstrādājumu piegādes Latvijai jau pēdējo četru mēnešu laikā ir vien 40 līdz 60 procentu līmenī.

Maija vidū triju Baltijas valstu vadītāji Tallinā Kadriorgas pilī vienojas deklarācijā par vienprātību un sadarbību, bet Rīgā satrakotais interfrontes pūlis uzbrūk Augstākās Padomes namam…

Kopš brīvās Latvijas atdzimšanas ir aizritējuši divdesmit gadi. Izaugusi jauna paaudze, kurai toreizējais eksaltēta patriotisma un romantisku gaidu caurstrāvotais laiks labākajā gadījumā ir vien skolā vai ģimenē uzklausītu atmiņu zibšņi. Savukārt cilvēki, kas tad gavilēja un bija gatavi kaut pastalās iet uz neatkarību, šobrīd var izvērtēt, kāda ir brīvības īstā cena. Jo mums bija (un joprojām paliek) mūsu patriotisms, mūsu taisnība, tomēr jājautā – vai šis spēks ir visu varošs? Vai skarbā vilšanās starp gaidīto un šo cerību piepildījumu tiešām ir likumsakarīga cena par brīvību? Cik patiesības ir pēdējā laikā dzirdētajā pieņēmumā, ka Latvijai ir raksturīgs divdesmit gadu cikls, tāda īsā elpošana? Un – kāda būs mūsu valsts vēl pēc 20 gadiem?

Brīvība kā iespēja

To vispirms vaicāju LZA akadēmiķim, profesoram Jānim Stradiņam. Vienam no Trešās atmodas garīgajiem līderiem. Lielā mērā, tieši pateicoties viņa ierosmei un pētījumiem, pirms divdesmit gadiem beidzot sākām kaut cik objektīvi un līdzsvaroti izvērtēt mūsu vēsturi. Viņa nopelns ir tas, ka atdzima Latvijas valsts un reģionālā simbolika, Rīgas vēsturiskā toponīmika, Baltijas valstu kopības ideja. “Ceturtās atmodas laikam vairs nebūs. Būs tikai tas, ko šodien mēs pagūsim izdarīt ar skaidru sirdi un skaidru prātu, ar degsmi un mīlestību. Vienīgā un īstā latviešu tautas, Latvijas nākotnes garantija ir īsti demokrātiska, tiesiska valsts,” profesors teica savā runā Mežaparkā 1988. gada 7. oktobrī. Ko viņš domā šodien par 4. maiju?

– Vēl pirms dažiem gadiem šis datums mūsu svētku sarakstā nebija iemantojis pelnīto nozīmi. Man prieks, ka tās iedibināšanā liels devums ir tieši mūsu Zinātņu akadēmijai. Ceturtais maijs Latvijas vēsturē noteikti ir tikpat svarīgs kā 18. novembris. No toreizējās Latvijas sabiedrības, manas paaudzes tas prasīja ne mazāku uzdrīkstēšanos, ja pat ne lielāku. Varbūt var teikt, ka latviešu nācija uz vēstures lielās skatuves ir parādījusies pāragri, pusgatava, taču šis uznāciens abos gadījumos bija vienreizēja iespēja. Liela dāvana mazai tautai. Priekšnoteikums agrāk patiesi neiedomājamai attīstībai. Šī iespēja vismaz starpkaru posmā tika izmantota diezgan veiksmīgi.

Runājot par 20 gadu ciklu, man šķiet – tā ir nejaušība. Tomēr jāņem vērā, ka mūsu tautas vēsturē dabisko attīstību pēc neilga laika ik reizes ir aprāvis karš, okupācija vai, kā šobrīd, krīze.

Viena no Latvijas nelaimēm ir tā, ka mūsu politiskā elite diemžēl ir vāja – gan 1918. gadā, gan arī tā, kas izveidojās pēc 4. maija. Pa daļai tie bija nacionālkomunisti vai arī kažoku uz otru pusi apmetuši cilvēki, pa daļai nejauši iemaldījušās personas, kuras izmantoja politisko konjunktūru. Protams, netrūka arī ideālistu, tomēr viņi visbiežāk nav rīcības cilvēki. Un tad saradās šie ļaudis, kuru prioritāte nebija valsts veidošana, bet gan pirmatnējā kapitāla uzkrāšana savam labumam. Divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas esam kļuvuši par mūsu parādu un elites neizdarības ķīlniekiem un zaudējuši savu rīcībspēju. Tomēr, izvērtējot brīvības cenu, svarīgi ir ņemt vērā zaudējumus, neaizmirstot arī par ieguvumiem. Latvija šobrīd šķiet kā sieviņa, kas sagumusi zem brīvības nastas, tomēr nes to cildeni, ar pārliecību.

Latviešiem piemīt, no vienas puses, pazemība, no otras – spītība. Šo pēdējo īpašību šobrīd daļēji esam zaudējuši, tomēr pakļaušanās sajūta ir palikusi. Taču tieši pielāgošanās taktika, lai arī nepatīkama un pazemojoša, ir loģiskāka mazas tautas gadījumā, jo palīdz izdzīvot.

Kādi būsim pēc 20 gadiem? Bīstamākais moments – vai spēsim fiziski saglabāties kā tauta ar savu mentalitāti un tradīcijām. Mūsu taču ir tik maz, tāpēc svarīgi ir izdzīvot, nepieļaujot, ka labākie un izglītotākie vienkārši aizbrauc. Reāls drauds ir arī latviešu zemā dzimstība.

Latvija vēl ir jauna, un nākotne mūsu valstī pieder ja ne mums, tad mūsu bērniem un mazbērniem, kuriem jādzīvo brīvā Latvijā. Kad spriežam, ka neatkarīgajā valstī aizvadīti jau 20 gadi, varbūt pareizāk būtu teikt – tikai divdesmit.

Nebija citas iespējas

Ilma Čepāne. Šodien pazīstama politiķe, Saeimas deputāte no Pilsoniskās savienības frakcijas. Pirms divdesmit gadiem 4. maijā viņa bija to 138 Augstākās Padomes deputātu vidū, kuri atdeva savu balsi par Latvijas atdzimšanu.

– Lai arī kā mums šobrīd klātos, šī diena paliks kā viena no laimīgākajām manā mūžā, kādu, domājams, lemts piedzīvot tikai retam cilvēkam reizi simts gados. Mēs, kuri balsojām par neatkarības atjaunošanu, bijām ļoti dažādi, tomēr tik lielu tautas mīlestību tās priekšstāvji nesaņems vēl ilgi. Par deklarāciju balsojušo ceļi bija dažādi – netrūka tādu, kas, veiksmīgi un arī nekaunīgi, balansējot uz likuma pārkāpšanas robežas vai pat aiz tās, izmantoja savus sakarus un kļuva stāvus bagāti – gan viņi paši, gan viņu draugi un paziņas. Citi, kas to neprata, – nabagi. Līdzīgi notika arī ar tautu. Tomēr retāk iedomājamies, kur mēs tagad atrastos, ja lēmums par neatkarības atjaunošanu nebūtu pieņemts. Ja paraugāmies, kā šobrīd dzīvo Krievijā, tad redzam, ka daudzās vietās ārpus lielpilsētām situācija ir vēl daudz bēdīgāka nekā mūsu valstī.

Ja cilvēki Latvijā šobrīd absolūti vairs neuzticas saviem priekšstāvjiem un valdībai, viņi pārnes šo attieksmi arī uz valsti. Pēdējā laikā pie mums bieži dzirdamā vēlme pēc vienas stingrās rokas ir ļoti bīstama. Jo tā ir ilūzija, ka tauta ievēlēs ārkārtīgi labu prezidentu ar ļoti plašām pilnvarām. Ņemot vērā mūsdienu reklāmistu plašās iespējas, pat velnu ar ragiem var uztaisīt par eņģeli, un cilvēki tam noticēs. Kur ir garantija, ka Latvijā uzradīsies otrs Ulmanis?

Pirms 20 gadiem tiešām biju pārliecināta, ka mēs visi kopā spēsim veidot savu valsti. Mums trūka pieredzes. Pat nedomājām, ka deputātu vidū un arī valsts pārvaldē ieperināsies negodprātīgi cilvēki. Viena no lielākajām kļūdām bija, ka valsts pietiekami neregulēja ekonomiskās attiecības, dažkārt pasakot, ka ir atļauts viss, kas nav aizliegts. Šādi mēs pazaudējām ļoti lielas iespējas – un savtīgu interešu dēļ. Lielas kļūdas un nelikumības tika pieļautas privatizācijas un zemes reformas procesā.

Tā nu divdesmit gadus pēc 4. maija esam ES otrās šķiras valsts un sabiedrības noslāņošanās ir viena no mūsu lielākajām nelaimēm. Satraukumu vieš šo gadu gaitā izveidojies tiesiskais nihilisms.

Taču latviešiem izdzīvot vienmēr ir palīdzējusi pielāgošanās apstākļiem un spēja izšķirošos brīžos saņemties. Ja tagad mūsu neatkarību apdraudētu kāds ārējs spēks, esmu pārliecināta – mēs atkal ietu uz barikādēm.

Vien ceļa sākums

Rīgas Lutera draudzes mācītājs, teoloģijas doktors Juris Rubenis. Viens no latviešu visu laiku izcilākajiem reliģiskajiem filozofiem. Iepriekšējo reizi, kad viņu intervēju LTF dibināšanas kongresa divdesmitās gadskārtas sakarā, viņš teica: “Brīvība ir iespēju telpa, taču tā neko nedara cilvēka vietā…”

– Atbrīvošanās no padomju okupācijas bija tikai sākums ceļam uz brīvību. Vīlās daudzie, kuri to noturēja par mērķi. Domāju, te ļoti palīdz viens no mūsdienu lielajiem vārdiem – “attīstība”. Mums jābūt gataviem veidoties, attīstīties pašiem, tikai tad kļūstam spējīgi veicināt attīstību mūsu valstī. Tas nekad nav īss laika brīdis, bet ilgs process.

Valstiskuma apziņa nekad nevar rasties barā, bet tikai tādā sabiedrībā, kurā ir pietiekami daudz patstāvīgi domājošu un sevī brīvības telpu izcīnījušu indivīdu.

Kā es pats atceros šo laiku? Deviņdesmito gadu sākuma sajūtas var salīdzināt vienīgi ar pirmo mīlestību, kas, protams, ir skaista, bet… sekla, egocentriska un dumja. Taču tā var transformēties, augt, kļūt gudrāka, pašaizliedzīgāka un dziļāka. Reti kuram no pirmās mīlestības izaug kaut kas nopietns, bet tā var kļūt par ļoti nopietnu mācību stundu.

Es mīlu Latviju un vienmēr to mīlēšu. Tāpat kā visus cilvēkus, kas te mājo. Tādus, kādi nu mēs esam – Jēzus vārdiem sakot, “labi un ļauni, taisni un netaisni”. Esmu gabals no Latvijas, un Latvija manā dzīvē nozīmē tik daudz, ka es nevaru iedomāties savu dzīvi bez tās.

Vairāk izglītības, gudrības, pašcieņas

“Latviešiem ir izdzīvotāju gēns. … Latvieši izdzīvos, zemu pie zemes piespiesti un visos apstākļos,” savā eseju krājumā “Uzburtā vieta” raksta LU socioloģijas profesors Tālis Tīsenkopfs. Bet kā tad ir ar valstiskuma gēnu? Vai tas piemīt latviešiem?

– Atskatoties uz aizritējušajiem 20 gadiem, rodas mazuma sajūta, jo šķiet – neesam izmantojuši iespēju sasniegt vairāk. Pirmskara Latvijā tādā pašā posmā veikums, šķiet, bija nozīmīgāks, bet ko aiz sevis atstāsim mēs? No otras puses, ja tagad ielēktu laika mašīnā un atgrieztos 1990. gadā, mēs redzētu, ka dzīve ir pavisam citāda.

Esmu domājis par to, kas ir visvairāk vajadzīgs valstij, un sapratis, ka tā ir pašcieņa, pēc tam – vēlēšanās un griba, un trešā lieta ir izglītība un gudrība. Man liekas ļoti skumji, ka vēl pirms pieciem gadiem latviešus bieži slavēja par mūsu izglītoto darbaspēku, bet tagad tā vietā mums sūta bada pakas. Tikpat bēdīgi ir tas, ka pēdējo 20 gadu laikā ir izaugusi vesela paaudze, kas tā arī nav pa īstam iemantojusi Tēvzemes mīlestību.

Kāpēc abi mūsu brīvvalsts divdesmit gadi tā atšķiras? Latviešu raksturs varbūt arī nav tik ļoti mainījies. Citāda ir kļuvusi ekonomiskā vide un apstākļi visapkārt.

Starpkaru laikā, kad ekonomika vēl nebija tik ļoti globalizējusies, cilvēkiem bija vieglāk apliecināt savu nacionālpatriotismu saimnieciskajā laukā. Līdz ar mūsu “jauno” neatkarību latviskais gars un identitāte tika iemesti pilnīgi jaunā nesaprotamā vidē. Tobrīd neviens nebija ar to rēķinājies, un katrs šajā skarbajā ekonomiskajā konkurencē metās iekšā pa vienam.

Kāds bija mans 4. maijs? Tāpat kā daudzi, mājās pie televizora skaitīju par neatkarību nodotās balsis. Mēs jau visi toreiz bijām romantiski nacionālisti – tāda bija šā laikmeta ideoloģija. Tomēr tas bija panaivs un paštaisns ideālisms, turpretī ekonomiskā ideja – utilitāra un savtīga. Mums likās, ka brīvā Latvija būs garants ekonomiskajai labklājībai – turklāt katram atsevišķi. Bijām kolektīvi priecīgi par neatkarību un nacionāli noskaņoti, bet mums trūka kopēja ekonomiskā sapņa, gudrības un mākas.

Domājot par Latvijas nākotni, bažas rada, vai izglītotie jaunieši, kas šobrīd aizbrauc no Latvijas, reiz atgriezīsies. Latvijas izredzes pasliktina apstāklis, ka mūsu politiskā elite intelektuāli ir stipri viduvēja. Latviešiem kā nācijai degoši vajag vairāk izglītības, gudrības, pašcieņas.

Pa latviskas Latvijas ceļu

Bijušais Latviešu leģiona virsnieks Visvaldis Lācis šodien ir pazīstams publicists un Saeimas deputāts no Latvijas Zemnieku savienības frakcijas. Pirms divdesmit gadiem viņš bija viens no atmodas celmlaužiem. Vīrs ar vienmēr skaidru un godīgu dzīves pozīciju. Kā viņš vērtē Latvijas noieto ceļu kopš neatkarības atjaunošanas?

– Latvijas sabiedrībā tiešām ir jūtama milzīga vilšanās – it sevišķi latviešos kā pamattautā. Tas ir pamatoti, jo mēs no šīs valsts sagaidījām daudz vairāk – un ne tikai materiālā, bet arī kultūras un tiesiskuma izpratnē. Salīdzinot šolaiku Latviju ar starpkaru posmu – lai arī mūsu valsts pēc Pirmā pasaules kara bija viena no izpostītākajām Eiropā, divdesmit gados tā spēja paveikt tik daudz. Bet – pats galvenais – mums bija tiesiska valsts.

Kādu atceros 4. maiju? Uzskatu par lielu politisku kļūdu, ka toreiz netika pasludināta pilnīga neatkarība. Lietuvieši to jau bija paveikuši. Viņu parlamenta priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis bija uzlūgts uz Augstākās Padomes 4. maija sēdi. Viņš sēdēja ārkārtīgi drūms, jo ar šo lēmumu Latvija faktiski atstāja Lietuvu un Igauniju vienas, lai gan bija skaidri redzams, ka arī latviešu tauta vēlas pilnu neatkarību. Daudzi no 4. maija politiķiem nesaprata vai baidījās saprast, ka Latvijas valstij ir jābūt latviskai. Tostarp es jau Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā paudu uzskatu, ka pilsonība nepilsoņiem jāpiešķir tikai par nopelniem Latvijas labā. Šīs neizlēmības sekas jūtam šobrīd, jo nekad visā vēsturē mūsu zemē nav dzīvojuši tik daudz sveštautiešu.

Kādu redzu Latviju pēc 20 gadiem? Tā izdzīvos tikai tad, ja iesim pa latviskas Latvijas ceļu, jo nacionālismā atspoguļojas katras valsts tieksme pēc mūžīguma. Lai valsts un latviešu tauta varētu mūsu zemē pastāvēt, tai jābūt stabili lielā skaitliskā vairākumā gan iedzīvotāju, gan pilsoņu vidū. Jo tikai tādā gadījumā mēs varam mūsu zemē valdīt gan garīgās, gan materiālās kultūras jomā.

***

• Latvijas Augstākās Padomes pieņemtajā deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” teikts: “Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika.”

• Latvijas Republikas de facto atjaunošanai Deklarācijā bija noteikts pārejas posms, kas beidzās ar 5. Saeimas sasaukšanu.

• Lai Deklarāciju pieņemtu, vajadzēja divas trešdaļas balsu (132), bet “par” nobalsoja 138 Augstākās Padomes deputāti, 57 izgāja no zāles.

***

Neatkarības deklarācijas 20. gadadienas svētku pasākumi Rīgā 4. maijā:

• Plkst. 9.30 ekumeniskais dievkalpojums Doma baznīcā.

• Plkst. 11.00 svinīgā karogu pacelšanas ceremonija pie Valsts prezidenta pils.

• Plkst. 12.00 Saeimas svinīgā sēde.

• Plkst. 14.00 ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.

• Plkst. 20.00 koncerts 11. novembra krastmalā.

***Māris Čaklais

Skolā

Kā tad nu bez vateņa?
Vai nebūs pārāk pliki?
Latvija…
Latvijas Republika….

Jāmācas rakstīt un risināt.
Celies augšā, cilvēka balss!
Melnraksts un tīrraksts reizē –
Latvijas valsts.

(Dzejolis publicēts laikrakstā “Literatūraun Māksla” 1990. gada 12. maijā).

***

Daiga Strēle, studente (Rīgā), dzimusi 1990. gadā – trīs mēnešus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas: – Es zinu, kas notika 1990. gada 4. maijā, lai gan pati neesmu piedzīvojusi atmodas izjūtas. Manā apziņā šī diena saistās ar patriotismu un vienotību. Ar sajūtu, ka visiem ir viens mērķis. Žēl, ka tieši šīs saliedētības mums šobrīd trūkst. Īstenībā es ļoti vēlētos palikt Latvijā, tomēr man nav iespējas šeit turpināt izglītoties savā profesijā – ainavu arhitektūrā – un atrast labu darbu. Tāpēc esmu nolēmusi braukt prom – uz Norvēģiju, bet ar stingru apņēmību atgriezties, lai varētu Latvijā izmantot tur iegūtās zināšanas. Ceru jau pēc gada būt atpakaļ savā valstī un justies šeit gaidīta un vajadzīga.

April 29, 2010 - Posted by | PSRS sabrukšana, Vēsture

1 Comment »

  1. Nu, nevajag jau pie cittautiešu skaitļiem minēt “tikai”. Jaņem vērā, ka _normāli_ viņiem Latvijas neatkarība būtu pie vienas vietas, ceturtā daļa cittautiešu, kas ir gatavi pārciest grūtības, tikai lai Latvija būt neatkarīga, ir ļoti liels skaitlis!
    Piemēram, ja es tagad dzīvotu basku zemē un man uzdotu tādu jautājumu, es atbildētu noliedzoši. Kāda man darīšana par citas tautas neatkarību? Jā, egoistiski, bet nevajag būt liekuļiem…

    Comment by Armands Brants | April 29, 2010 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: