Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievi nelabprāt atceras savu kolaboracionismu

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=77752

Heinrihs Strods
Pārmetot “nacistu atbalstīšanu” citiem, krievi nelabprāt atceras savu kolaboracionismu

Padomju propaganda vēstīja, ka lielā krievu tauta Staļina vadībā cīnījusies pret fašismu. Tieši tādā vārdā tika saukts nacisms, lai izvairītos no vācu nacionālsociālisma asociēšanās ar padomju sociālismu. Bet par krievu kolaboracionistiem un trešā ceļa meklētājiem tika klusēts.

Patlaban, Vācijas un PSRS kara noslēguma 65. gadadienas priekšvakarā, īpaši krievu emigrantu vidū Baltijas valstīs, atjaunojas padomju laikā gadu desmitiem ieaudzinātais melnbaltais šā kara tēlojums. Emigranti parasti tēlo vēl lielākus patriotus nekā patrioti viņu dzimtenē.

Padomju Savienībā par sadarbību (kolaboracionismu) ar Vāciju galvenokārt runāja tikai “hitleriskās Vācijas okupētajās valstīs”, visbiežāk Rietumeiropā. Parasti kolaboracionistus dēvēja par dzimtenes nodevējiem. Tā kā PSRS neskaitījās okupēta valsts, tad par tās pilsoņu, ja neskaita Baltijas valstu iedzīvotājus, sadarbību ar Vāciju kā par sāpīgu tēmu parasti nerunāja.

Tajā pašā laikā padomju vadība kolaboracionistos iekļāva vācu gūstā nonākušos sarkanarmiešus, personas, kuras strādāja vācu iestādēs, vācu armijā dienējušos un pat tos iedzīvotājus (apmēram 80 miljonus), kuri vācu okupācijas laikā atradās okupētajās teritorijās. Ne velti Latvijas pilsoņiem personīgajās kadru anketās pēc kara vēl gadiem ilgi bija jāatbild uz jautājumu “Vai atradāties uz laiku vācu okupētajā teritorijā?”. Vaicātājiem bija vienalga, vai šis laiks ir daži mēneši vai gadi. Viņus neinteresēja, kā cilvēks varēja iztikt vai uzturēt ģimeni pēc padomju valsts apgādes sabrukuma 1941. gadā. Ekonomiskajiem kolaboracionistiem droši varēja pieskaitīt gandrīz visus Latvijas iedzīvotājus, atskaitot tos aptuveni 50 tūkstošus bēgļu, kas paspēja evakuēties dziļāk PSRS, bet administratīvajiem kolaboracionistiem – bijušos ierēdņus, skolotājus, ārstus utt.

Brīvprātīgi pret Staļinu

PSRS vadībai visnepatīkamākais gadījums bija krievu iedzīvotāju brīvprātīgais dienests Vācijas armijā. 1941. gadā nacisti vairākkārt apgalvoja, ka Vācijas armijā ieročus var nest tikai vācieši, taču 1942. gadā pēc zibenskara izgāšanās, izmantojot radio un preses uzsaukumus, aicināja vispirms kā brīvprātīgos pieteikties visus. 1942. gada septembrī–decembrī Pleskavā izdotajā avīzē “Za roģinu” (“Par Dzimteni”) regulāri publicēja uzsaukumus “Krievu brīvprātīgie”, aicinot iedzīvotājus brīvprātīgi stāties cīņā pret Staļinu. Vācieši solīja zemniekiem iespēju pāriet no kolhoziem uz saimniekošanu savās mājās, ka neaizliegs pareizticību. Avīzē izveidoja īpašu nodaļu par krievu brīvprātīgajiem Vācijas armijā. Nerēķinot Baltijas krievu brīvprātīgo bataljonus, pēc krievu vēsturnieku aplēses, Vācijas–PSRS kara laikā tika organizēti vismaz 170 krievu, ukraiņu, Aizkaukāza tautu brīvprātīgo bataljoni, no kuriem pusi skaitliski veidoja etniskie krievi.

Kara otrajā pusē 42 šos “austrumu” bataljonus jeb aptuveni 30% no Austrumu frontes Vācijas armijas vadība pārvietoja uz Beļģiju, Somiju, Franciju un Itāliju. Latvijā bija izveidoti septiņi krievu brīvprātīgo policijas bataljoni – nr. 283, 314, 315, 325, 326, 327, 328. Kopā 7671 vīrs. Kopumā no visiem Latvijas pilsoņiem, kuri cīnījās pret boļševikiem, krievu tautības pārstāvju slēgtajās vienībās bija ap 7%. Tas atbilda krievu minoritātes demogrāfiskajam īpatsvaram Latvijā. Daudz krievu dienēja arī latviešu vienībās.

Nozīme bija tam, ka krievu minoritāte Latvijā, īpaši pēc Latvijas pievienošanas Krievijas impērijai 18. gadsimtā, papildinājās ar krievu augstākajiem pārvaldes ierēdņiem, armijas garnizonu virsniekiem. Krievu augstākajai muižniecībai imperators novēlēja desmitiem bijušo kroņa muižu. Krievu pareizticīgos zemniekus pat 20. gadsimta sākumā kā kolonistus bez zemes izpirkšanas maksas nometināja Latgales un Kurzemes kroņa muižās. Pēc 1917. gada oktobra lielinieku apvērsuma, sākoties muižnieku, virsnieku, ierēdņu, uzņēmēju un tirgotāju vajāšanām, Latvijā patvērumu meklēja ap 30 tūkstošiem krievu bēgļu. Krievi aktīvi piedalījās Latvijas neatkarības cīņās 1918. – 1920. gadā, vairāki tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Latvijā iznāca ārpus PSRS pasaulē lielākais laikraksts “Sevodņa” (“Šodien”). Svarīga nozīme Vācijas–PSRS kara laikā bija arī pretlielinieciskajai propagandai.

ROA un krievu izpalīgi

Sevišķi neatlaidīgi iestāties Vācijas armijā ar 1942. gada 7. martu aicināja Maskavas patriarhijas pareizticīgo eksarhs, maskavietis metropolīts Sergijs (Voskresenskis). “Jums tagad ir skaidri jāsaprot,” rakstīja metropolīts, “ka jūsu vieta ir cīnītāju rindās par jaunu, brīvu Krieviju Krievu atbrīvošanas armijā, kura ir šīs jaunās Krievijas dīglis, un arī citās armijās, lai cīnītos pret boļševikiem.” 1943. gadā Rīgā ieradās Krievu atbrīvošanas armijas (ROA) komandieris ģenerālis Andrejs Vlasovs. Latvijas Universitātes aulā viņš teica runu sanāksmes dalībniekiem, kā arī tikās ar metropolītu Sergiju. Rīgā un visos Latgales apriņķu centros – Daugavpilī, Ludzā un Rēzeknē – izveidoja krievu brīvprātīgo pieteikšanās centrus ROA. Pēc Vācijas drošības policijas datiem, tikai no Daugavpils vien Vlasova armijā bija iestājušies ap 1000 vīru.

Bijušais sarkanās armijas ģenerālleitnants Vlasovs, kurš kara sākumā bija nonācis vācu gūstā, 1942. – 1944. gadā publicēja vairākas deklarācijas. Jau 1942. gada 27. decembrī Smoļenskas deklarācijā “Visu krievu tautai” ģenerālis paziņoja, ka “boļševisms ir krievu tautas ienaidnieks”, un pēc vācu uzvaras paredzēja piespiedu darba un kolhozu likvidēšanu, politieslodzīto atbrīvošanu, reliģijas brīvību. Vlasovs norādīja, ka Staļina sabiedrotie – “angļu un amerikāņu kapitālisti” – esot nodevuši krievu tautu. Tāpēc ģenerālis aicināja iet trešo – krievu tautas atbrīvošanas ceļu. To pašu Vlasovs rakstīja atklātajā vēstulē “Kāpēc es nolēmu cīnīties pret boļševismu”. Šo pašu domu viņa vadītā “Krievu tautas atbrīvošanas komiteja” izteica Prāgas manifestā 1944. gada sākumā.

1943. gada vidū Vācijas karaspēka sastāvā ROA dienēja vairāki desmiti tūkstošu krievu brīvprātīgo. Vēlāk šie brīvprātīgie veidoja trīs kājnieku divīzijas, bet kopumā bija iecerēts izveidot 10 ROA divīzijas.

Bez Krievu atbrīvošanas armijas, kuras karavīri vācu armijas tērpos uz kreisās rokas piedurknes valkāja Sv. Andreja karoga zīmi ar krievu burtiem “POA”, bija izveidotas arī citas lielākas militāras vienības. Tāda bija “Krievu tautas nacionālā armija”, 1. kazaku divīzija, kas izveidojās par korpusu, un citas. Lai gan šīs vienības faktiski komandēja vācieši, krievi tajās cerēja uz neatkarīgu, nevācisku dienestu.

Otrā krievu grupa, kas sadarbojās ar Vācijas armiju, atradās tā saucamajos “hivi” (no vācu “Hilfswilliger”) – brīvprātīgajos armijas izpalīgos. Jau 1941. gada jūlijā–augustā Vācijas armijas vadība tajos sāka izmantot pārbēdzējus un gūstekņus. Kara izpalīgi bija gan brīvprātīgie, gan arī darbos norīkotie gūstekņi – šoferi, krāvēji un tamlīdzīgi. Pēc Vācijas armijas ģenerālštāba Austrumu svešo karaspēku daļas vadītāja R. Gēlena datiem, krievu izpalīgu skaits 1942. gada vasarā sasniedza miljonu, bet 1945. gada februārī viņu bija 600 tūkstoši.

Trešā galvenokārt Vācijas armijas formās ietērpto krievu grupa bija būvbataljoni, kurus arī komplektēja no karagūstekņiem. Latvijā 1944. gada sākumā sakomplektēja divus būvbataljonus no iesaukšanai paredzētajiem politiski Vācijai uzticamiem krievu minoritātes iedzīvotājiem.

Pašu radīti “nodevēji”

Attiecības starp krieviem un vāciešiem tomēr bija vēsas, jo vācieši izturējās pret krieviem ar vāji slēptu un varbūt pamatotu neuzticību. Kaut gan mūsdienu Krievijas patriotiskie vēsturnieki uzskata, ka par nodevējiem kļuva, tikai iestājoties Vācijas armijā, arī tad Vācijas armijā krievu skaits bija vismaz ap 300 tūkstošiem. Lai gan trūkst precīzu datu par krieviem, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret “sociālistisko dzimteni”, daļa pētnieku uzskata, ka viņu skaits bijis tuvu miljonam. Ja zināms, ka Vācijas karaspēkā dienēja 110 000 Latvijas pilsoņu, tad salīdzinājumā viņu bija teju 10 reizes mazāk nekā krievu “nodevēju”.

Nepietiek ar militāro kolaboracionistu konstatējumu, bet jāatbild, kāpēc tā notika. PSRS iekarotajās kolonijās – Baltijā, Aizkaukāzā, Ukrainā – šajā sadarbības cēlonī var saredzēt tautu neatkarības centienus. Bet kāpēc paši Krievijas krievi kara laikā brīvprātīgi stājās Vācijas armijā? Uz šo jautājumu ceturtdaļgadsimtu pēc kara centās atbildēt bijušais sarkanās armijas kaujas virsnieks, Nobela prēmijas laureāts Aleksandrs Solžeņicins. Viņš atzina, ka pasaules vēsturē tas ir ļoti neparasts gadījums, ka “ar bioloģisko nodevību to nevar izskaidrot, obligāti jābūt sabiedriskiem cēloņiem”. Pētnieki parasti min trīs galvenos cēloņus. Pirmkārt, tā bija PSRS totalitārā sistēma, kas izvirzīja cilvēkam necilvēciskas prasības, bet cilvēka dzīvībai nebija nekādas vērtības. Otrkārt, tā bija PSRS svaidīgā ārpolitika, īsi pirms kara paziņojot PSRS un Vācijas draudzību par “nostiprinātu ar asinīm”. Treškārt, tas bija pilnīgs apjukums pēc 1941. gada katastrofas. Pati padomju vara radīja sev ienaidniekus Krievijā. Krievu tauta saprata, ka dzimtene un politiskais režīms ir divas dažādas lietas. Vara, kas neciena savu tautu, nevar cerēt uz tautas lojalitāti. Tāpēc 2010. gada 8. – 9. maijā jāpiemin arī tie “nepareizie” krievu karavīri, kuri cīnījās pret krievu totalitārismu, krita frontē, arī sarkanarmijas soda bataljonos, tika nošauti vai pakārti cietumos un gāja bojā PSRS koncentrācijas nometnēs; kuri cīnījās pret lieliniecismu, pret pašmāju totalitārisma augstāko pakāpi Staļina asiņainajā vadībā. Noziedzīgais kolaboracionisms Otrā pasaules kara laikā bija brīvprātīga sadarbība ar pretinieku, kas okupējis valsti pretēji nācijas interesēm. Taču cīņa pret totalitāro iekārtu kā Vācijā, tā Krievijā bija ne tikai vācu un krievu nācijas, bet arī citu mūsdienu Eiropas nāciju interesēs. Vidus un Austrumeiropas nācijas, to skaitā PSRS nelojālās Baltijas nācijas turpināja cīņu ar ieročiem un vēlāk nevardarbīgās formās par savu neatkarību vēl pēc kara, līdz padomju totalitārās impērijas sabrukumam 1991. gadā.

Latvijas krievi Hitlera pusē

May 8, 2010 - Posted by | 2. pasaules karš, Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: