gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Noklusēt un attaisnoties

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze

Vai latviešu memuāri der kā vēsturiskas laikmeta liecības?

Kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas iznācis vairāk nekā pustūkstotis atmiņu grāmatu un memuāru, neskaitot vēl periodikā un turpinājumizdevumos publicēto. Bet cik kvalitatīva ir šī literatūra, un kas no tā visa nākamajām paaudzēm derēs kā objektīvs avots par atmodas laiku un padomju gadiem?

Grāmatzinātnieks, Latvijas Universitātes (LU) mācībspēks un reizē Baltijas Centrālās bibliotēkas vadītājs Viesturs Zanders saka, ka mēģinājis inventarizēt laika posmu no 1989. gada līdz aptuveni 2009. gadam un pašam par pārsteigumu atklājis, ka atmiņu izdevumu pa šiem gadiem iznācis negaidīti daudz. Arī memuāru pētniecība ir grāmatzinātnieka darbības virziens, un V. Zanders lēš, ka divdesmit gados iznācis gandrīz 460 atsevišķu atmiņu grāmatu un aptuveni 100 atmiņu krājumu. Tur ietilpst arī padomju režīma deportēto un trimdinieku atmiņas. Tiesa, šajā kopā nav Alfrēda Rubika 1997. gada ”Golosovaļi cvetami” (”Balsojām ar puķēm”) un tamlīdzīgu, jo tā vairs nav latviešu grāmatniecība, bet runa ir tieši par to. Grāmatzinātnieks apzināti ārpusē atstāj arī atmiņas, kas publicētas periodikā un turpinājumizdevumos.

Paškritikas maz

Neatkarības atgūšana radīja gluži eksplozīvu dažāda virziena un satura izdevumu pieaugumu. Pēc Viestura Zandera novērojumiem, situācija ar memuāriem tomēr nav tik traka kā daiļliteratūrā, ”kur grafomānija uzplauka gan Rīgā, gan reģionos un sēnalu bija daudz vairāk”. Memuāru rakstītājiem tomēr jābūt uzmanīgākiem, jo lasītājs, kas bieži pārdzīvojis to pašu vēsturisko brīdi, jau var noteikt, cik tur pozas, cik mītu atražošanas vai jaunu radīšanas.

”Ja kāds autors iedomājas, ka, izlasot viņa liecību, visi uzreiz padomās, ka tā arī bijis, tad viņš maldās. Teiksim, LU Juridiskās fakultātes profesorei Līnai Birziņai arī ir neliela atmiņu grāmatiņa, kura atsevišķas pasāžas ir gluži kā āža kāja, kas lien ārā un liecina, ka cilvēks tomēr kaut ko līdz galam nav sapratis,” savā vērtējumā dalījās grāmatzinātnieks. Mūsdienās izdotajās atmiņās bieži iezīmējas, ”kā mēs visi okupācijas laikos pretestības guni kūrām”. Zanders lēš, ka viena otra autora dižošanās patiesībā būtu viegli pārbaudāma, jo Latvijā it labi saglabājies Galvenās literatūras pārvaldes jeb ”glavļita” arhīvs, kurā ”Dieva zīmes” varot atrast. Protams, atmiņu rakstītājus nereti bremzē apstāklis, ka daudzi padomju laikā aktīvie personāži ir tepat līdzās. Pēc Zandera domām, tas izpaužas, piemēram, žurnālista un diktora Riharda Kalvāna ”Atklusējumos”: ”Līdz 60. gadiem vēl tā, bet, kad nāk tālākie laiki, tad jūtama sakautrēšanās.”

LU Sociālu zinātņu fakultātes doktorants Mārtiņš Kaprāns, kura zinātniskās darbības lauks ir sociālā atmiņa, aplēsis, ka kopš 1991. gada izdots ap 200 autobiogrāfiju, kas stāsta konkrēti par padomju laiku. Lielākoties autori ir rakstnieki, aktieri, zinātnieki. Padomju nomenklatūras darbinieki pret atklāsmēm izturas krietni atturīgāk. Pēdējā laikā parādījusies vēl viena grupa – politiķi. Tie savas atmiņas ”gluži nejauši” mēdz publicēt neilgi pirms vēlēšanām. Daža ievērojama persona savas atmiņas pierakstīt uzticējusi žurnālistam. Dažs, šķiet, memuārus sarakstījis tikai tādēļ, lai sevi attaisnotu.

”Ja runājam par kvalitāti, esmu ļoti kritisks, jo autobiogrāfiju rakstītāji, manuprāt, lielākoties nemaz nesaprot, ko grib uzrakstīt. Iznāk absolūts žanru sajaukums – samet tur iekšā savus dzejoļus, atmiņas, dienasgrāmatas fragmentus, dokumentus. It īpaši vecās paaudzes rakstītājiem laikam iepotēts, ka autobiogrāfijas viņiem jāraksta tikai kā vēsturniekiem, apgrūtinot visu vēl ar atsaucēm. Autobiogrāfija pēc definīcijas nav vēsturisks darbs. Tas ir paša skatījums uz savu dzīvi,” spriež M. Kaprāns. Atmiņu grāmatās noteikti ir klāt iztēle, un latviešu autoriem tā esot īpaši spilgta. Bet neviena autobiogrāfija kā viena cilvēka skatījums vispār nav uzskatāma par pilnīgi patiesu, un tāpat var gadīties, ka pēc pusgadsimta sabiedrība mūsdienu autobiogrāfijas neņems par pilnu, ”jo autobiogrāfiju uzdevums ir rosināt pašreizējo atmiņu; tā labi uzrunā tikai laikabiedrus”. Viens labums tomēr ir – autobiogrāfijas lieliski ilustrē attiecīgā mirkļa spēles noteikumus. Piemēram, kā tiek rakstīts par padomju laikiem. Autori parasti apraksta savas ciešanas un pēc tam cenšas parādīt, kādi varoņi bijuši, kā pretojušies režīmam. Kopdarbībā ar to pašu režīmu atzīstas vien retais. Izrādās, ka ”visi teikuši programmatiskas runas, kurām bijusi liela ietekme uz padomju režīma sabrukšanu”. ”Lielākā daļa tās paaudzes, kas nav bijusi izsūtīta, taču piemērojās režīmam. Tad ir jautājums, kāpēc viņi par to nerunā memuāros? Vai tāpēc, ka uzskata to par kauna traipu, vai arī tas ir tabu?” jautā sociologs. Var pieņemt, ka latviešiem kā mazai nācijai vienīgais izdzīvošanas veids toreiz bija piemēroties. Tas pat nav nekas slikts, taču kāpēc par to neviens nestāsta? Viens otrs atļaujas pārspīlētu skeptiskumu pret dokumentiem, apgalvojot, ka tikai viņa atmiņa ir vienīgā un pareizākā, kamēr viss, kas rakstīts padomju laika dokumentos, ir pilnīgs bleķis.

Tāpat visas padomju laikā izdotās atmiņas nav gluži pār vienu kārti metamas. Grāmatzinātnieks Viesturs Zanders aicina gluži nenorakstīt, piemēram, Alfrēda Gobas apkopotās, 1959. gadā izdotās gleznotāja Kārļa Miesnieka atmiņas ”Mana dzīve un darbs mākslā”. ”Tur ideoloģijas ir ļoti maz,” viņš saka. Šķirošanai jābūt arī, skatot trimdas memuārus un biogrāfiskas grāmatas, kuru pēckara laikos iznācis pāri par 300. ”Viss jāskata individuāli. Marisa Vētras un Andreja Johansona kultūrvēsturiskās atmiņas ir viena lieta, bet egocentriskā Fēliksa Cielēna vai Alfrēda Bērziņa atmiņas pavisam kas cits. Tas, ka viņi darbojās brīvajā pasaulē, nenozīmē, ka stāstīja pilnīgi visu. Apslēpti galvenokārt palika jūtīgie temati saistībā ar Otro pasaules karu un sadarbošanos ar okupācijas varām. Bija taču skaidrs – ja uzrakstīs pilnīgi visu, kā bija, tad tas draudēs ar tiesu darbiem pašu trimdinieku aprindās, un to izmantos cilvēki, kas te padomju Latvijā tolaik sacerēja savas brošūriņas, lai pretstatītu un rīdītu.”

Ko grib publika

Viesturam Zanderam atzīstami šķiet AP deputāta un tautfrontieša Arnolda Bērza ”Ārmalnieka šķitumi”, akadēmiķa Jāņa Freimaņa memuāri ”Visu vēju virpulī”, kas saistās ar atmodu un LTF.

Tomēr tādu memuāru, kas sabiedrībā izraisījuši pamanāmu rezonansi, pāris gadu desmitos nemaz nav bijis daudz. Grāmatzinātnieks min Laimoņa Pura ”Aizejot atskaties”. ”Atšķirībā no citiem viņš savu sāpi pauda diezgan tiešā veidā, daudzus nosaucot vārdā.” Laimonis Purs ir arī viens no tiem nedaudzajiem, kurš atmiņās kritizē pats sevi.

Vēl sabiedrībai likušas sakustēties bijušā Latvijas PSR VDK priekšnieka Edmunda Johansona ”Čekas ģenerāļa piezīmes”. Atskaņas gan latviešu, gan krievu presē tomēr nebija glaimojošas. Zanders spriež, ka šajā gadījumā uzdevuma augstumos nav bijuši tie, kas autoram palīdzēja grāmatas tapšanā. No tā bieži atkarīga izdevuma kvalitāte un kļūdu daudzums. ”Arī bijušais Latvijas PSR prokurors Jānis Dzenītis izdeva memuārus ”Sava laikmeta vilnī”, bet pie tiem strādāja žurnāliste Maija Kudapa, un tādēļ grāmata iznāca lasāma.” Mārtiņš Kaprāns ģenerāļa Johansona grāmatu raksturo kā ”diezgan patukšu”, lai arī virsraksts sanācis skaists. ”Viņš vispār raksta gluži kā trešajā personā, it kā no malas, it kā pats tur nemaz nebūtu darbojies, tikai gājis garām un kaut ko novērojis.” ”Mākslinieciski ļoti augstu vērtēju gleznotājas Birutas Delles atmiņas ”Mans ceļš”. No politiskajiem memuāriem neko izcelt negribētu, jo tie nav kvalitatīvi,” tā Kaprāns. Viņš labprāt palasītu kādas atmiņas par 70. gadiem, par politiskajām ”virtuves apspriedēm”, somu piršu, vasarnīcu un žiguļu laiku, kad dzīvē bija jūtama tāda kā stabilizācija, taču komunismam vairs neticēja. Mūsdienu divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku paaudzei stagnācijas laiki ir ”neatklātā zeme”, jo pārsvarā tiek rakstīts par 50. – 60. gadiem. Ja atceramies, ka patlaban dominē 20. – 30. gados dzimušās paaudzes memuāri, tas neizbrīna.

Viesturs Zanders atklāj, ka labprāt lasītu eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atmiņas: ”Tur vismaz cerības ir, jo vienā otrā intervijā prezidente atzīmē, ka atbildi pataupīs saviem memuāriem.”

Šķiet, daudz mazākas cerības ir sagaidīt atmiņu grāmatu no dzejnieka, tautfrontieša un diplomāta Jāņa Petera. Jā, iepriekšējos gados jau iznākuši divi biezi Astras Milles sakārtoti sējumi, taču tie nekrīt svarā. ”Atvainojiet, bet man nav skaidrs, kāpēc tās grāmatas ir tādas, pastarpinātā veidā, jo Peters taču pats ir literāts. Atzīšos, bija diezgan kaitinoši lasot manīt, ka Mille ”nepazīst drēbi”. Tur ir daudz paviršību līdz pat dzimumu jaukšanai personām. Galu galā Petera piedzīvotais taču ir gana bagātīgs. Protams, cits jautājums, cik viņš par to vēlas atklāti izteikties,” skaišas Zanders. Tā sauktās kopdarbības autobiogrāfijas, kur doti varoņa citāti ar redaktora komentāriem, vispār nav uzskatāmas par biogrāfijām.

Acīmredzot, ”ja nebūs neviena, kas pabiksta”, memuārus nesagaidīsim arī no AP priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova un LKP CK pirmā sekretāra Jāņa Vagra – cilvēkiem, kuru rokās vai vismaz tuvumā atmodas gados bija ļoti daudz pavedienu.

”Ja runājam par partijniekiem, tikpat labi varētu minēt ilggadējo LKP CK kultūras nodaļas vadītāju Aivaru Gori. Galu galā tas bija cilvēks, kura uzbrēcieniem sekoja reāli un visai pailgi publicēšanās aizliegumi. Šiem vīriem ir ļoti pateicīga situācija, ka mums šobrīd trūkst jaunāko laiku vēstures nopietnu pētījumu. Kamēr nebūs izpētīti ”glavļita” un partijas vēstures arhīvu fondi, viņi varēs turpināt blefot vai izlikties par beigtiem,” skarbi izsakās grāmatzinātnieks.

Var piekrist, ka atmodas laika aktīvo politiķu paaudze līdz šim, ar nelieliem izņēmumiem, vēl nemaz nav sākusi tā īsti rakstīt un publicēt savas atmiņas. Minot Sandru Kalnieti, Mārtiņš Kaprāns viņas līdz šim uzrakstītās grāmatas sauc par ”politiskās komunikācijas produktu”, bet par Daiņa Īvāna ”Gadījuma karakalpu” saka: ”Nav garantijas, ka pēc divdesmit gadiem viņš to vētraino laiku vērtēs tāpat.” Pasaules pieredze liecina, ka viena un tā paša cilvēka viedoklis memuāros var mainīties, īpaši ja pirmais atmiņu variants uzrakstīts agri, vēl pirms 50 gadu vecuma. ”Tas, protams, ir jautājums, vai viņi rakstīs, bet domāju, ka viņi to darīs, jo tas ir patīkami. Cilvēks tad jūtas kā uzvarētājs. Vēl lielais vilnis nav sācies, bet no notikuma nozīmības viedokļa tam vilnim pēc sociālo procesu loģikas vajadzētu nākt pēc 10 – 15 gadiem. Tad rakstīs gan atmodas ierindnieki, gan elite,” prognozē LU doktorants. Žēl, ka daudzas personības, piemēram, akadēmiķis Pēteris Laķis jau aizgājušas aizsaulē, tā arī neatstājot atmiņu liecības. Kaprāns lēš, ka Laķis, būtu varējis pastāstīt daudz interesanta par to, kā 90. gados taisīta politika. Vai tad ko tamlīdzīgu nevarētu pastāstīt arī vairākkārtējais premjers Ivars Godmanis, no kura līdz šim esam sagaidījuši tikai Ingas Utenas rediģēto ”Cilvēks Godmanis”? ”Domāju, viņš pats nerakstīja aizņemtības dēļ. Pēc kādiem desmit gadiem gan vēl uzrakstīs pats. Un arī par šiem laikiem,” cer Mārtiņš Kaprāns.

June 1, 2010 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: