Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai melnā diena varēja nepienākt?

Inesis Feldmanis, LU profesors, vēst. hab. dokt. , akadēmiķis.

17. jūnijā apritēs tieši septiņdesmit gadi kopš vismelnākās dienas Latvijas jaunāko laiku vēsturē – pirmās padomju okupācijas sākuma. Latvija sapinās triju okupāciju valgos, kas turpinājās vairāk nekā piecdesmit gadus. Visilgākā bija otrā padomju okupācija (1945 – 1991), kas postoši ietekmēja pat veselu trīs Latvijas paaudžu dzīvi.

Aizritējušajos gados vēsturnieku rīcībā nonākuši daudzi svarīgi dokumenti un liecības, kas ļauj restaurēt 1940. gada notikumus vissīkākajās detaļās. Līdz ar to ir arī lielākas iespējas izsvērt reālo vēsturisko norišu galvenos alternatīvos variantus. Lai atbildētu uz daudzu vēsturnieku iemīļoto jautājumu “kas būtu noticis, ja” un aplūkotu ticamu varbūtību iespējas, noteikti nav jāmēģina izperēt vēl neizdētas olas un jāizdomā kaut kas nebijis. Alternatīvās vēstures pamatprincips nosaka, ka jāoperē ar reālām personībām un reāli iespējamiem faktiem uz vēsturisko norišu šaha galdiņa. Bet – mazliet citādi, nekā to darīja vēstures aizbildne Klio.

Tik tiešām šobrīd ir ļoti grūti, faktiski pat neiespējami, atturēties izvirzīt jautājumu, vai patiesi Latvija un arī citas Baltijas valstis 1940. gadā nevarēja izvairīties no padomju okupācijas? Vai kaut kādā veidā tām tomēr nebija iespējams izlīst caur adatas aci un saglabāt savu neatkarību? Vai starptautisko notikumu attīstībā un ievirzē viss bija tik nelabvēlīgs mazajām Baltijas valstīm? Un, beidzot, vai visu pareizi darīja to vadītāji? Lai atbildētu uz šiem daudzajiem jautājumiem, jāsāk ar ieskatu lielvalstu spēka samēra un ietekmes izmaiņās 1939. gada pavasarī.

Maskavas izvirzīšanās

Galvenais drauds Baltijas valstu neatkarībai starpkaru periodā bija Padomju Savienība. Tā nevēlējās samierināties ar šo teritoriju zaudēšanu pēc Pirmā pasaules kara. Maskavas agresivitāti īpaši kāpināja komunistu ieinteresētība “pasaules revolūcijā”, kuru tā plānoja izraisīt ar kara palīdzību.

1939. gada pavasarī visai negaidīti jūtami pieauga Padomju Savienības loma starptautiskajās attiecībās – bez tās līdzdalības vairs nebija iespējama svarīgu jautājumu risināšana Eiropā. Ļoti izdevīga Maskavai izrādījās vienpusīgā un nepārdomātā britu “garantiju politika”. Londona paziņoja, ka ir gatava agresijas gadījumā sniegt palīdzību Polijai, Rumānijai, Grieķijai un Turcijai. Turpretī PSRS nebija uzņēmusies analogas saistības ne pret vienu no minētajām valstīm. Izveidojās situācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks Edgars Andersons. Viņš norādīja, ka britu toreizējais premjers Nevils Čemberlens sevi iespēlēja Staļina rokās, jo nodrošināja PSRS drošību pret iedomātu vai iespējamu vācu agresiju, kas varēja norisināties tikai caur garantēto valstu – Polijas un Rumānijas – teritoriju. Kā lai šajā sakarā nepiemin pazīstamā britu ārpolitikas vadītāja Ostina Čemberlena teiktos vārdus savam pusbrālim: “Nevil, tu atceries, ka neko nesaproti no ārpolitikas.”

Padomju Savienības nozīmi un iespējas kāpināja arī Polijas atteikšanās kļūt par Vācijas jaunāko sabiedroto 1939. gada martā, kā arī nedaudz vēlāk pieņemtais vācu diktatora Ādolfa Hitlera lēmums atrisināt “poļu jautājumu”, izmantojot militārus līdzekļus. Maskava nokļuva arbitra lomā. Tā varēja izvēlēties – vai nu kopā ar Lielbritāniju un Franciju uzstāties pret Vāciju, vai provocēt karu starp Vāciju un Rietumu demokrātijām. Citu lielvalstu manevrēšanas iespējas bija visai ierobežotas. Abām pusēm – Rietumu lielvalstīm un Vācijai –, lai sasniegtu savus mērķus, bija nepieciešams Padomju Savienības atbalsts.

Vai varēja glābt Londonas piekāpšanās?

1939. gada aprīlī iesākās Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības sarunas par “lielās alianses” izveidošanu pret nacistisko Vāciju. Viens no galvenajiem jautājumiem to gaitā bija garantijas Baltijas valstīm. Sarunas turpinājās līdz 23. augustam un beidzās nesekmīgi. PSRS nolēma neslēgt vienošanos ar Rietumu lielvalstīm, jo Londona (pretēji Parīzei) tobrīd nevēlējās Baltijas valstis pilnīgi pamest likteņa varā un pasniegt tās “uz paplātes” Padomju Savienībai.

Kas būtu noticis, ja briti piekāptos visām Maskavas prasībām un atzītu arī tās ierosināto netiešās agresijas formulu (franču avīzes “Jour” ironiskajā skatījumā tā pieļāva Baltijas valstu okupāciju, pat ja Rīgā vai Tallinā uz ielas ieraudzītu vien nacistu formā tērpu cilvēku)? Vai “lielā alianse” tad kļūtu par realitāti? Visticamāk, ka tomēr nē! Šajā laikā sevi jau arvien noteiktāk pieteica cits šaha partijas spēlētājs – nacistiskā Vācija.

Berlīne, lai atrisinātu “poļu jautājumu”, bija ar mieru Maskavai piedāvāt pat vairāk nekā tikai Baltijas valstis.

Galīgi izslēgt “lielās alianses” iespējamību tomēr nebūtu pareizi. Šādā variantā Latvija un citas Baltijas valstis teorētiski iegūtu triju lielvalstu garantijas. Taču praksē situācija veidotos pavisam atšķirīga. Ja izceltos karš ar Vāciju, tad divas Baltijas valstu garantētājas – Lielbritānija un Francija – diezin vai varētu tām piekļūt un sniegt palīdzību. Paliktu tikai Padomju Savienība, kas būtu pilnvarota izlemt, kurā brīdī okupēt Latviju, Igauniju un Somiju. Pēc kara gan, iespējams, Eiropas sabiedriskās domas iespaidā Maskava būtu spiesta izvākt savu karaspēku un respektēt Baltijas valstu neatkarību.

Vairāk nekā dīvains ir dažu latviešu vēsturnieku (Edgars Andersons, Tālavs Jundzis) viedoklis, ka Latvijai 1939. gada vasarā noteikti vajadzējis pieņemt triju lielvalstu garantijas. Jājautā, vai tad Latvijai tās oficiāli piedāvāja? Protams, ka ne, jo lielvalstis taču nevienojās par garantiju piešķiršanas noteikumiem. Nekādu līgumu taču neparakstīja! Ja Lielbritānija, Francija un Padomju Savienība būtu panākušas vienošanos, tad Latvijai tai nevēlamās garantijas gluži vienkārši uzspiestu. Latvijas nostājai šajā ziņā varēja būt vienīgi pakārtota nozīme.

Vācija aktīvi iesaistās šaha spēlē

Polijas nepiekāpība piespieda Hitleru mainīt savus plānus: pirmo triecienu dot austrumos, nevis rietumos, un sākt karu četrus piecus gadus ātrāk, nekā plānots. Lai atrisinātu “poļu jautājumu”, viņam 1939. gada vasarā bija atlikusi vien pēdējā iespēja – iegūt Padomju Savienības atbalstu. Tas arī izdevās, jo 19. augustā Staļins izlēma slēgt noziedzīgu vienošanos ar Vāciju, bet 23. augustā tapa Molotova–Ribentropa pakts, kas sadalīja visu Austrumeiropu vācu un padomju interešu sfērās. Latviju, Igauniju, Somiju un Austrumpoliju Berlīne “atdeva” Maskavai. Savā interešu sfērā ietilpstošās valstu teritorijas Maskava varēja okupēt un anektēt.

Latvija nokļuva neapskaužamā situācijā. Sākoties vācu–poļu karam 1939. gada 1. septembrī, Ārlietu ministrija mēģināja vispusīgi izvērtēt valsts neatkarības saglabāšanas iespējas. Latvijas ārpolitikas vadītāji saprata, ka šajā situācijā Lielbritānija kā varbūtēja baltiešu aizstāve ir “pilnīgi norakstāma”. Cerības saistījās galvenokārt ar Vācijas nostāju, tās iespējamo maiņu. Piemēram, Ārlietu ministrijas līguma departamenta direktors Andrejs Kampe bija pārliecināts – ja vispār “ir kaut kas reāls, kas spēj atturēt Krieviju no iebrukuma Baltijas valstīs, tad tas ir Vācijas pretspiediens”. Pastāvēja cerības, ka Vācija varētu būt neieinteresēta spēka līdzsvara izjaukšanā, bet ieinteresēta tirdznieciskajos sakaros ar Baltijas valstīm un vācu mazākumtautību esamībā: “To pamešana krieviem tiktu sajusta kā smaga Vācijas kapitulācija.”

Latvija ārpolitikā izšķīrās par taktiku, kas paredzēja uzturēt spēkā un stiprināt vācu pretspiedienu Padomju Savienībai. Ideja bija laba, bet izvirzītais uzdevums grūti izpildāms. Jo 1939. gada rudenī Berlīne bija ļoti ieinteresēta ekonomiskajos sakaros ar PSRS. “Oficiālajās vācu saimnieciskajās aprindās dzird runājam, ka krievi Baltijas valstis vēl neesot pieprasījuši, bet, ja pieprasītu, jādod vien būtu. Tagadējā stāvoklī trīs vilcieni benzīna atsverot vienu Baltijas valsti,” 26. septembrī uz Rīgu telegrafēja Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš.

1939. gada oktobrī Latvijas valdība piekrita vācbaltiešu izceļošanai. Var vaicāt, vai tā nebija kļūda un vai, šādi rīkojoties, netika palaista garām visai niecīgā iespēja mēģināt kaut kādā veidā mainīt Molotova–Ribentropa paktā ieprogrammēto un Latvijas neatkarībai tik liktenīgo attīstības gaitu? Ja Latvija nepiekristu Berlīnes plānam par vācbaltiešu izceļošanu, varbūt Vācija, ņemot vērā tās aizgādniecību pār vietējiem vāciešiem, tiktu izprovocēta uz padomju un vāciešu noslēgtajiem līgumiem neadekvātu rīcību.

Kārļa Ulmaņa valdība, kas valsts neatkarības saglabāšanas izredzes joprojām saistīja ar Vāciju, izšķīrās par citu taktiku. Tā cerēja saglabāt Berlīnes interesi par Latviju, uzņemoties lielu ārējo parādu saistībā ar vācbaltiešu atstātajiem īpašumiem. Pēc Latvijas Bankas datiem, līdz 1940. gada jūnijam Latvija paspēja Vācijai samaksāt 24,9 miljonus latu. Pēc vācu puses aprēķiniem, padomju okupācijas brīdī Latvijas kopējā parāda summa Vācijai bija vēl 75,6 miljoni latu.

Vācija maina nostāju

Lielbritānijas izsludinātās blokādes dēļ 1939. gada rudenī ievērojami pieauga Baltijas valstu eksporta (izejvielas, pārtika) nozīme vācu kara saimniecībā. Vācu saimnieciskajās aprindās pakāpeniski nostiprinājās atziņa, ka Baltijas valstu “atdošana” Padomju Savienībai ir bijusi liela kļūda. Vācija centās ekonomiski arvien ciešāk piesaistīt Latviju, Lietuvu un Igauniju, tās integrēt vācu “lielajā saimniecības telpā”. Vismaz daļēji tas izdevās, jo 1940. gadā aptuveni 70 procenti no Baltijas valstu eksporta bija novirzīti uz Vāciju.

Vācija tad lika saprast Padomju Savienībai, ka būtu lietderīgi nodalīt Baltijas telpā abu valstu intereses. PSRS šajā reģionā dominētu politiski un stratēģiski, bet Vācijai tiktu saimnieciskie ieguvumi. Baltijas valstu valdības atbalstīja Vācijas centienus, jo tās ekonomiskās intereses uzskatīja par nozīmīgu faktoru, kas varētu aizkavēt draudošo padomju okupāciju.

1940. gada pavasarī Vācijas vadītāji jau bija gandrīz pārliecināti, ka Kremlis neriskēs mainīt “status quo” Baltijas reģionā. Katrā ziņā jūnija notikumi – Baltijas valstu okupācija – viņiem bija negaidīts un apstulbinošs pārsteigums. Var pilnībā piekrist vācu vēsturniecei Ingeborgai Fleišhauerei, kura norāda, ka PSRS sasteigtā agresīvā rīcība Baltijā un Rumānijā vairoja īgnumu Berlīnē un radīja pat zināmu šoku.

Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops 16. jūnijā pat gribēja pārbaudīt pretošanās iespējas padomju pasākumiem. Viņš lūdza saviem līdzstrādniekiem iespējami ātri sagatavot ziņojumu, kurā būtu norādīts, vai Baltijas valstīs ir jūtama tendence tuvināties Vācijai un vai tās ir mēģinājušas veidot pret Maskavu vērstu bloku (kā bija apgalvots Latvijai, Lietuvai un Igaunijai iesniegtajos padomju ultimātos). Nākamajā dienā sagatavotajā ziņojumā uz abiem izvirzītajiem jautājumiem bija atbildēts noliedzoši.

Vācija izšķīrās par diplomātisko atbalstu padomju akcijai. Tomēr Berlīnes vilcināšanās apliecina, ka faktiski nebija izslēgti arī citi risinājumi. Varbūt tas bija pēdējais mirklis, kad vēl varēja vēstures ratu pagriezt citā virzienā? Kā bija jārīkojas Baltijas valstu vadītājiem? Grūti pateikt.

Taču viens ir skaidrs. Vismaz vajadzēja izvērst daudz plašāku diplomātisko aktivitāti un mēģināt pārliecināt krievus, ka ir iespējama arī militāra pretošanās. Diezin vai tas viņus atvēsinātu, bet varbūt ietekmētu Berlīnes rīcību.

Izskaņa

1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju. Sekoja komēdija ar Augusta Kirhenšteina vadīto marionešu valdību, falsificētiem vēlēšanu rezultātiem un valsts “labprātīgu” pievienošanos Padomju Savienībai. Kārlis Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā līdz 21. jūlijam un sadarbojās ar padomju okupācijas varu. Viņa rīcība bija izdevīga Maskavai, jo atviegloja okupācijas norisi un aneksijas sagatavošanu. Kritiskajā situācijā Ulmanis neveica savu galveno uzdevumu – maksimāli apgrūtināt okupācijas leģitimizāciju, tās juridiski formālu noformēšanu.

***
• 1939. gada vasarā Latvijas valdība uzskatīja, ka vienīgais ceļš, lai saglabātu valsts neatkarību, ir stingra neitralitāte. Par visvēlamāko tā atzina toreiz visai nereālu variantu, ka Latvija varētu apsvērt tās neitralitātes garantiju, ja to sniegtu ne tikai Padomju Savienība, Francija un Lielbritānija, bet arī Vācija.

• Vācija bija ieplānojusi sākt karu ar Rietumu lielvalstīm ne agrāk kā 1943. gadā. Šajā saistībā nacisti arvien lielāku uzmanību pievērsa Polijai, kurai vajadzēja kļūt par Berlīnes jaunāko partneri un Rietumu kampaņas laikā nodrošināt Vācijas aizmuguri austrumos.

• 1939. gada 28. septembrī Vācijas un Padomju Savienības pārstāvji parakstīja protokolu par izceļošanu, kurā bija fiksēts, ka Padomju Savienība neliks šķēršļus, ja tās interešu sfērā esošās teritorijās dzīvojošie Vācijas pilsoņi vai vācu izcelsmes personas izteiks vēlēšanos pārcelties uz Vāciju.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=79260

June 3, 2010 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: