Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Jāklusē bija pat spīdzinātajiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Avīze

Padomju Savienībā patiesību efektīvi slēpa ar “klusēšanas zvērestiem” un “solījumiem”

Valsts noslēpumi pastāvējuši, pastāv un pastāvēs vienmēr. Bet grūti pārspēt tos informācijas izpaušanas ierobežojumus, kādi pastāvēja padomju totalitārā režīma apstākļos. Šie ierobežojumi bija jāievēro kā kompartijas funkcionāriem, tā represīvo orgānu darbiniekiem un pat viņu upuriem.

“Kriminālās statistikas analīze būtu nepilnīga, ja atstātu bez uzmanības padomju laika valsts lietvedības pašu būtiskāko iezīmi – informācijas bāzes mākslīgu divējādošanu. Tā tika radīta visu bez izņēmuma valsts varas un pārvaldes augstāko, centrālo un vietējo varas iestāžu darbības procesā. Mazāk nozīmīgo pārvaldes (varas) funkciju daļa parādījās vispārējās lietvedības dokumentos; otra, vissvarīgākā daļa, kas fiksēja ne tikai iestādes darbības kvalitatīvo raksturojumu, bet deva arī atslēgu lēmumu pieņemšanas mehānisma izpratnei, parādījās dokumentos ar atzīmi “slepeni”. Pastāvēja arī tā saucamās “telefona tiesības”, ar kurām vissvarīgākie valsts lēmumi tika pieņemti mutiski, bez jebkādas dokumentēšanas. Vēl līdz nesenajam laikam daudzi vēsturnieki, kuriem bija tikai vispārējs priekšstats par padomju valsts iestāžu sistēmu, lietvedības un dokumentēšanas dienestu organizāciju, pētīja vēsturi tikai pēc šīs “informācijas aisberga” redzamās daļas,” raksta krievu vēsturnieks V. Popovs.

PSRS Iekšlietu ministrijā, Valsts drošības ministrijā – Valsts drošības komitejā, Tieslietu ministrijā un prokuratūrā slepenības pakāpe bija daudz augstāka nekā citos padomju pārvaldes orgānos. Sevišķi svarīgos dokumentus sastādīja tikai vienā eksemplārā, un nereti tie tika rakstīti ar roku. Attiecīgie rekvizīti norādīja ne tikai dokumenta slepenības pakāpi (“slepeni”, “pilnīgi slepeni”, “īpaši svarīgi” utt.), bet saturēja arī obligātās atzīmes par katras kopijas iznīcināšanu (vai aizliegumu taisīt kopijas) un tā adresātu sarakstu. Slepeno dokumentu glabāšanas kartība izslēdza jebkādu iespēju iepazīties ar tiem jebkuriem citiem šā resora darbiniekiem, izņemot konkrētā dokumenta veidotāju un tā adresātu.

Kompartijas lietvedības sistēmā tāpat pastāvēja tā saucamās “sevišķās mapes”, kurās salika dokumentus par visslepenākajiem jautājumiem un kas netika pievienotas vispārējās lietvedības dokumentiem. Vēl arvien liela daļa represīvo iestāžu, kā arī komunistiskās partijas augstākās vadības tāda veida dokumentu Krievijā atrodas “aiz septiņām atslēgām”.

“Apņemos neizpaust”

“Atklātības briesmas” režīmam draudēja ne tikai no pašas slepeno dokumentu eksistences, bet arī no pašu režīma veidotāju un vadītāju pļāpības. Vajadzēja atrast veidu, kā piespiest viņus klusēt par lēmumu pieņemšanu, izpildes metodēm un paņēmieniem; par viņu pašu likumpārkāpumiem un noziegumiem. Jau 30. gadu beigās tika izdomāts un ieviests īpašs “klusēšanas solījums” jeb “saistības”. Lielā terora noslēguma posmā, kad vajadzēja noslēpt gan politisko represiju upuru skaitu, gan arī viņu mocīšanas un iznīcināšanas metodes, valsts drošības darbinieku personīgajās lietās parādījās šāda satura “solījums”: “Es, zemāk parakstījies (uzvārds, vārds, tēva vārds), atrodoties dienestā vai pēc atvaļināšanas, ar šo apņemos: visstingrākajā slepenībā glabāt visas ziņas un datus par Valsts drošības tautas komisariāta orgānu un karaspēka darbu, nekādā veidā tās neizpaust un nedalīties par tām pat ar saviem vistuvākajiem radiniekiem un draugiem. Ja es nodarbošos ar literāro vai skatuvisko darbību, tad es apņemos nekādā gadījumā neizpaust, tiešā vai netiešā veidā, kā arī presē (periodiskajā un neperiodiskajā), scenārijos, literārajos un citos disputos un atsevišķās uzstāšanās reizēs ziņas par Viskrievijas ārkārtējās komisijas – Apvienotās politiskās pārvaldes – Iekšlietu tautas komisariāta – Valsts drošības tautas komisariāta aģentūras – operatīvo darbu agrāk un tagad, bet tajos gadījumos, kad augstāk minētie materiāli ir jau manuskripta veidā sagatavoti izdošanai, nepārdot tos izdevniecībām bez attiecīgu Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) – Valsts drošības tautas komisariāta orgānu piekrišanas, nododot visu minēto augstāk stāvošo orgānu iepriekšējai izskatīšanai un sankcijai. Augstāk minētā neizpildīšana man draud ar atbildību pēc Kriminālkodeksa attiecīgajiem pantiem.”

Represīvo iestāžu vadītāji, “divnieku” un “trijnieku” priekšnieki, nodaļu vadītāji, izmeklētāji, kas bija piesprieduši nāves sodu simtiem un tūkstošiem absolūti nevainīgu cilvēku vai arestējuši, spīdzinājuši un izsituši “atzīšanās”, šo “solījumu” stingri ievēroja līdz mūža galam. “Solījumu” viņiem nācās lauzt tikai tajos gadījumos, kad par ieslodzīto mocīšanu un izmeklēšanas materiālu falsificēšanu tika ierosināta krimināllieta, kā arī politisko represiju upuru reabilitācijas procesā. Bet arī tad briesmu lietas publiskā atklātībā nenonāca, jo pat šie dokumenti tika aizslepenoti.

Līdzīgus “solījumus” parakstīja arī ieslodzījumu vietu darbinieki. Kādā 1949. gada dokumentā šāds cilvēks apņēmās: “Glabāt visstingrākajā noslēpumā, nekādā veidā un nekādos apstākļos neizpaust jebkādas ziņas, kas ir valsts noslēpums, kā arī ziņas, kas nav izpaužamas par PSRS IeTK, IeTK un milicijas orgānu darbību, par karaspēka nometnēm, cietumiem, celtniecību, uzņēmumiem, mācību iestādēm un citiem IeTK institūtiem, kā arī citas ziņas, kas ir valsts noslēpums, un ziņas, kas nav izpaužamas, kādas ir kļuvušas man zināmas sakarā ar manu darbu IeTK sistēmā. Apņemos arī pēc atvaļināšanas no PSRS IeTK sistēmas nekādā gadījumā neizpaust tiešā vai netiešā veidā, ne mutiski, ne rakstiski augstāk minētās ziņas. Esmu brīdināts, ka par šīs saistības pārkāpšanu man draud kriminālatbildība.”

Kad pirms daudziem gadiem sāku izzināt 1937./1938. gada Lielajā terorā cietušo PSRS latviešu likteņus, neviens no izdzīvojušajiem par pārdzīvotajām šausmām daudz runāt nevēlējās. Tolaik viņu klusēšanas iemesli man palika nezināmi. Tagad varu secināt, ka “klusēšanas zvērests” bijis jādod arī viņiem. Ziemeļkaukāza kara apgabala sakaru karaspēka priekšnieka palīgu pulkvedi Teodoru Erlihu arestēja 1938. gada 28. jūnijā aizdomās par “piedalīšanos latviešu nacionālistiskajā organizācijā” un “spiegošanā”. Izmeklēšana, kura apsūdzībā izmantoja falsificētus faktus, Erliha vainu tomēr pierādīt nespēja. Pa to laiku terors pakāpeniski noplaka. Daudzus dzīvus palikušos arestantus atbrīvoja. 1939. gada 15. augustā arī Erlihu. Tajā pašā dienā viņš bija spiests parakstīt šādas “saistības”: “Dodu šo parakstu Ziemeļkaukāza kara apgabala IeTK sevišķajai daļai par to, ka apņemos saglabāt noslēpumā ziņas par cietumā pastāvošo režīmu, par personām, ar kurām ieslodzījuma laikā man nācās kopā sēdēt vienā kamerā, tāpat es apņemos saglabāt noslēpumā, kādas liecības izmeklēšanas laikā devu es un kādas liecības tika dotas par mani. Man ir paziņots, ka par [šo ziņu] izpaušanu mani sauks pie atbildības.”

1941. gada 7. aprīlī bijušo Ziemeļkaukāza kara apgabala sevišķās daļas priekšnieku Sokolovu arestēja pašu. Par nepamatotiem arestiem, “kontrrevolucionāro organizāciju” mākslīgu radīšanu, ieslodzīto spīdzināšanu un izmeklēšanas materiālu viltošanu kara tribunāls viņam piesprieda 10 ieslodzījuma gadus. Bet Erlihs runāt nedrīkstēja pat tad. IeTK izmeklētāji cietumos bija mocījuši, sakropļojuši, dažkārt pat nosituši. Bet, ja kādam no šīs elles tomēr izdevās izkļūt dzīvam, viņam, tāpat kā Erliham, bija jāparaksta “klusēšanas zvērests”.

Kā teica Staļins…

“Klusēšanas solījumi” tāpat bija jāparaksta kompartijas funkcionāriem, līdz ar citiem “atbildīgajiem biedriem”. Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas (LK(b)P CK) propagandas sektora vadītājs Ivans Veselovs 1950. gada 7. augustā, piemēram, parakstīja šādu papīru: “Sastāvot darbā LK(b)P CK vai arī būdams atvaļināts, ar šo solos glabāt visstingrākā slepenībā valsts noslēpumus, kas man ir zināmi sakarā ar dienesta stāvokli, kā arī visas ziņas, kas attiecas uz darbu LK(b)P

CK aparātā un tās darbu, itin nekādā veidā neizpaust un ne ar vienu nedalīties par tām. Man ir zināms, ka par valsts noslēpumu izpaušanu es nesu atbildību saskaņā ar PSRS Augstākās padomes Prezidija 1947. gada 9. jūnija dekrētu (sods par valsts noslēpumu ziņu izpaušanu – ieslodzījums labošanas darbu nometnē uz laiku no astoņiem līdz divpadsmit gadiem. – Aut.). Tāpat apsolos ziņot par visām manā anketā uzrādīto ziņu izmaiņām un, it īpaši, par radiniekiem un pazīstamiem, kuri saistīti ar ārzemniekiem vai kuri izbraukuši uz ārzemēm.”

Šajā sakarā vērts padomāt par kādu faktu. Staļina apmeklētāju sarakstā norādīts, ka 1949. gada 18. janvārī viņš pieņēmis LK(b)P CK pirmo sekretāru Jāni Kalnbērziņu un Lietuvas kompartijas CK pirmo sekretāru Antanu Snečku. Līdz pat šim laikam par šo sarunu nav publicēti nekādi dokumenti. Par to nekādas atmiņas nav atstājuši arī abi pieminētie partijas funkcionāri. Bet šī saruna notika desmit dienas pirms PSRS valdības lēmuma pieņemšanas par 1949. gada marta deportācijām trijās Baltijas republikās, tātad var secināt, ka tā bijusi tieši par to. Igauņu pētnieki noskaidrojuši, ka tās pašas dienas vakarā Staļins Kremlī pieņēmis arī Igaunijas kompartijas vadītāju Nikolaju Karotammu. Saruna bijusi kā par lauksaimniecības kolektivizāciju, tā arī par “kulaku” un “naidīgo elementu” izsūtīšanu. Karotamms bija uzdrošinājies šīs sarunas atstāstu piefiksēt dienasgrāmatā.

1949. gada 20. decembrī sakarā ar “tautu tēva, vadoņa un skolotāja” Staļina 70. dzimšanas dienu Rīgā sarīkoja Baltijas kara apgabala kara tribunālu un prokuratūras darbinieku svinīgu sapulci. Tribīnē kāpa Baltijas kara apgabala kara tribunāla priekšnieks M. Pankratjevs. Pirms desmit gadiem ne ar ko neievērojamais justīcijas darbinieks daudziem par pārsteigumu bija iemanījies kļūt par PSRS prokuroru. Bet kolēģu vidū viņam autoritātes nebija. Jau dažus mēnešus pēc nokļūšanas augstajā amatā PSRS prokuratūras centrālā aparāta vecie darbinieki nosūtīja kompartijas CK ziņojumu, ka Pankratjevs tikpat kā neko nedarot, lai pārskatītu Lielajā terorā ieslodzīto lietas. “Šādu cilvēku”, bija norādīts ziņojumā, “ir desmiti un simti tūkstošu. Viņi sēd nometnēs un gaida taisnīgu lēmumu. Viņi nesaprot, par ko notiesāti un par ko, ar kādām tiesībām nelieši no Ježova (bijušā PSRS iekšlietu tautas komisāra, viena no galvenajiem Lielā terora organizatoriem. – Aut.) bandas ņirgājas par viņiem, pielietojot viduslaiku spīdzināšanas metodes.”

PSRS prokurora amatā Pankratjevs tiešām nenoturējās ilgi. 1940. gada augustā viņu no amata atbrīvoja un nosūtīja darbā uz PSRS Tieslietu tautas komisariāta kara tribunālu pārvaldi. 1945. gada augustā viņš jau bija Baltijas kara apgabala kara tribunāla priekšsēdētājs. Droši vien Pankratjevs turpinātu darbu “justīcijas frontē” līdz pensijai, ja vien 1949. gada 20. decembra saietā Rīgā nepieļautu nepiedodamu kļūdu.

Paslavējis Staļinu, Pankratjevs atcerējās savu PSRS prokurora pagātni un sāka pļāpāt par lietām, par kurām vajadzēja paklusēt. Viņš, atsaucoties uz Staļinu, paziņoja, ka pret apsūdzētajiem kontrrevolucionārajos noziegumos fiziska iedarbība (spīdzināšana) esot pieļaujama. Tālāk, atkal atsaucoties uz Staļinu, viņš skaidroja, ka notiesāto pirmstermiņa atbrīvošana neesot pieļaujama, jo Staļins teicis, ka likums par pirmstermiņa atbrīvošanu ir slikts.

Kara tribunāla priekšsēdētāja pļāpība kļuva zināma Maskavā. 1950. gada 13. martā viņu no ieņemamā amata atbrīvoja. Patiesībā Pankratjevs tika cauri ar vieglu izbīli, jo par mutes palaišanu viņš varēja saņemt arī reālu ieslodzījumu gulagā. Tieši tāda soda draudu dēļ “klusēšanas zvērests” taču tika ievērots tik ilgus gadus.



June 4, 2010 Posted by | represijas, Vēsture, čeka | Leave a comment

Publisko video ar 1945. gada vācu bēgļu slepkavībām Prāgā

Čehijā publiskoti dokumentālie kinomateriāli, kuros iemūžināts, kā 1945. gada 10. maijā Prāgā tiek nošauti vācu bēgļi, vēsta “Spiegel”. Materiālu, kura kopējais garums ir septiņas minūtes, uzņēmis čehu kinoamatieris Irži Šmelničeks (Jiri Chmelnicek), un tajā attēlots, kā Sarkanā Armija ieņem pilsētu.

Dokumentālajos kino kadros redzams, kā vācu bēgļi tiek sadzīti pie Prāgas priekšpilsētas kinoteātra “Borislavka”.  Tālāk kamera iemūžinājusi ceļu. Gar to ar muguru pret objektīvu pie nelielas sienas stāv vairāk nekā četrdesmit vācieši, starp kuriem vismaz viena ir sieviete. Vēlāk sākas viņu nošaušana, un cilvēki cits pēc cita krīt zemē. Daži ievainotie, uz zemes guļot, lūdz žēlastību.

Vēlāk pāri nošautajiem un ievainotajiem brauc Sarkanās Armijas kravas mašīna, kura saspiež gan mirušos, gan tos, kas vēl ir dzīvi. Tālāk materiālā redzams, kā citi vācu bēgļi pļavā rok bedri masu kapiem.

Kurš tieši nošāva vācu bēgļus pie kinoteātra “Borislavka” – sarkanarmieši vai čehu zemessardze -, kā arī to, kas bija nošautie, paliek nezināms. Jebkurā gadījumā šī filmiņa faktiski kļuva par pirmo dokumentālo liecību tam, kā izrēķinās ar vācu civilajiem iedzīvotājiem Čehijā kara beigās. Iepriekš bija zināma  ASV Gaisa karaspēka operatora 1945. gada maija sākumā pie Pilzenes uzņemta filma, kurā iemūžināti zemē guļoši nogalināti un ievainoti vācieši.

Kara beigās, pirms Sarkanās Armijas atnākšanas, vairāk nekā trīs miljoni vāciešu bija spiesti bēgt no Čehoslovākijas (no Sudetas kalniem un citiem reģioniem). Vairāk nekā 30 000 no viņiem kļuva par atriebības upuriem.

June 4, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi, Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: