Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Mazo Batu vairs nav

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/reportaza/?doc=79764

Ļaudis Goliševā par Kononovu un 1944. gada maija notikumiem zina maz

Mazo Batu sādžā neviens jau sen kā nedzīvo. Sādžas vietā ir pļava, ko appļauj Goliševas pagasta zemnieki, saņemot par to ES platību maksājumus. Latviešu valoda te ļaudīm nevedas, bet par Vasiliju Kononovu ciemnieki atceras vien tad, kad atbrauc žurnālisti.

“Būtu jau to nabaga Kononovu mierā atstājuši. Kungs, dievs, cik gadu pagājis! Cik tad viņam vispār vēl dzīvot atlicis,” prāto Goliševas pagastmājā sastaptā Svetlana Korabeļņikova. Apmēram 60 gadu vecā, stiegrainā un ņiprā sieviete uzaugusi netālu no Mazajiem Batiem. Kādreiz tur bijušas kādas desmit sētas. Ļaudis apmiruši, bērni izklīduši. Kas dzīvojot Ludzā, kas – Rīgā. Kononova radinieku Goliševā vairs neesot. Šejienes ļaudis vairās teikt stingru viedokli par šausmīgajiem notikumiem 1944. gada 27. maijā, kad Vasarsvētku dienā Kononova vadītie partizāni Mazajos Batos nogalināja vairākas ģimenes un grūtniecības devītajā mēnesī esošu sievieti sadedzināja dzīvu. Svetlana teic, ka ļaudis, ja arī pieminot Kononovu, tad vienīgi, ja kaut ko avīzē jaunu izlasa vai televīzijā ierauga. Atstāstot cits citam, ko kaut kur padzirdējuši. Vieni gan sakot, ka viņš apmelots, ka neesot nekādu māju dedzinājis, tikai “nodevējus” nošāvis. “Dievs vien zina, kas vainīgs, kas ne. Tas jau karš…” nopūšas stāstītāja. “Mums te bija arī tādi, kas sarkanajiem partizāniem pārtiku nesa. Tāda Ļaļina bija. Sakarniece. Par vāciešiem ziņoja. Meitenei gadu 16 bija,” viņa piebilst.

“Kad vēl skolā mācījos, biju “sarkano pēddziņu” pulciņā. Vācām ziņas par tiem, kas te karojuši. Par to, ka Kononovs būtu kādu sievieti sadedzinājis, neviens nerunāja,” teic Svetlana. Kononovs braucis uz Aizgāršas pamatskolu stāstīt par savām kara gaitām. 9. maijs tolaik Goliševā atzīmēts ļoti svinīgi – bijuši lāpu gājieni uz kritušo padomju armijas karavīru brāļu kapiem, orķestris spēlējis.

Pionieru savāktie materiāli nekur nav zuduši. 70. gados ar tiem iekārtots akurāts albums, kas glabājas Goliševas bibliotēkā. Bibliotekāre Skaidrīte Lankovska izceļ pamatīgo sējumu no novada vēstures stūrīša. Atšķiru. No vairākām lappusēm pretim raugās Kononovs jaunībā. Teksts krievu valodā, jo vairāk nekā 80% šejieniešu ir krievi un arī Aizgāršas skolā mācības notiek krievu valodā.

Kārtīgā rokrakstā atzīmēts, ka Kononovs te nīcinājis “ienaidnieka tehniku”, “vācu armijas virsniekus un karavīrus”: “Tajā skaitā nošauti Mazo Batu aizsargi, kas nodeva un iznīcināja padomju partizānus – izlūkus, kuri apmetās šajā ciemā atpūsties. Čugunova grupas partizānu – izlūku traģiskās bojāejas vietā uzstādīta memoriālā plāksne.”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums interesi par albumu nav palielinājis. Goliševā labāk pieprasa detektīvus, mīlestības un piedzīvojumu romānus. Visvairāk bibliotēkas apmeklētāji grib internetu.

Eiropa un dzērvenes

“Jaunie nemaz nezina, kas tas tāds Kononovs ir,” tā bibliotekāre Skaidrīte. “Man šķiet, agrāk par viņu vairāk runāja. Tagad citas problēmas.” Rodas iespaids, ka ļaudis par 1944. gada maija notikumiem šeit patiesībā zina vēl mazāk nekā mēs Rīgā. Var jau būt, ka zina, tikai svešiniekiem nesaka, jo pilnīgi brīvi no pagātnes vietējie nav. Mūsu mēģinājums tikties ar agrāko ciema bibliotekāri cieš fiasko. Kundze, kas, kā runā, varētu šo to pastāstīt par Kononova pēckara gaitām, no sarunas ar “Latvijas Avīzi” strikti atsakās. Kononova daudzināšana medijos un tas, ka brīžiem atbrauc pa korespondentam, Goliševas ļaudis darījis piesardzīgus. Un tāpat tiesa, ka ikdienas rūpju pietiek. Re, knišļi tā savairojušies, ka lopus ēd nost. “Darba nav. Jaunieši bezdarbnieki. Ja vēl nebūtu krīzes, tad jau pilsētās kaut ko sameklētu, bet tagad sēž bez darba. Brauc uz ārzemēm. Kādi 50 no Goliševas ir aizbraukuši. Uz Norvēģiju, Angliju, Īriju. Daži pat ar visām ģimenēm. Mums pagastā bezdarbnieku pāri par 100 iznāks,” zina stāstīt Svetlana. Vai aizbraucēji atgriezīsies? Dzīvokļi un mājas viņiem te vēl esot un mājokļus pārdot neviens vēl netaisoties. Cerība ir.

Svetlana ir apmierināta, ka tikusi ES finansētajos 100 latu “stipendiātos” un sešus mēnešus viņai vismaz ir garantēts ienākums. Rudenī “glābiņš” ir dzērvenes. Pēc tām uzpircēji braucot pat no Rīgas. Vienīgā nelaime, ka purvs ūdeņains palicis, bet ogu cenas kritušās. Par kilogramu pagājšruden devuši 45 – 50 santīmus.

Goliševā darbojas kolhoza mantinieks – kooperatīvs, kas iznomā apkaimes lauksaimniekiem tehniku. Dārgi tomēr esot. Apart hektāru – 40 latu. Lopu, govju ciemā arī maz palicis, jo pat vienai govij sienu nopļaut un savākt iznākot dārgi.

Pļava – Mazie Bati

Mazie Bati bija latviešu ciems, bet Lielie Bati – krievu. Abu vairs nav. Nekādu domstarpību vai naida ne kara laikā, ne citkārt starp abām sādžām neesot bijis. Pat puišu kautiņu ne, vismaz Svetlanas vectēvs tā stāstījis. Kad pa lauku ceļu no Goliševas nobraukti kādi pāris kilometru, Svetlana vērš uzmanību uz palielu pļavu meža ielokā: “Re, šaipus ceļam agrāk mājas bija. Tie Mazie Bati.” Parasti no cilvēku reiz apdzīvotām vietām pēdējie pazūd veci augļu koki. To nav. Pļavas vidū sakrautas vairākas koku un žagaru čupas. “Lai saņemtu Eiropas naudu, zemi apstrādāt, nopļaut taču vajag. Tāpēc ļaudis krūmus izcērt. Ja to nedarītu, te sen būtu mežs uzaudzis,” teic iedegusī sieviņa. Zeme bez saimnieka palikusi neesot. To atguvuši bijušo Mazo Batu iedzīvotāju bērni un mazbērni, kas dzimtas laukus izrentējuši citiem vai pārdevuši.

Otrpus ceļam, kur reiz stāvējis šķūnis un slēpušies Mazo Batu it kā nodotie partizāni, redz albumā pieminēto piemiņas plāksni. Teksts latviešu un krievu valodā vēsta: “Šeit 1944. gada 29. februārī, cīnoties fašistu ielenkumā, varoņu nāvē krita padomju armijas izlūka majora Čugunova grupas divpadsmit cīnītāji.” Pie pieminekļa mākslīgie ziedi. Tos laikam kāds uz 9. maiju atnesis. “Mums viens veterāns vēl ir – tēvocis Vasjka. Bet viņš nav te karojis,” teic Svetlana, lietišķi konstatējot, ka taka uz pieminekli aizaugusi un vajadzēšot pateikt ciema priekšniekam, lai atsūta bezdarbnieku izpļaut.

Kad Mazie Bati aizgājuši mūžībā, precīzi nevar pateikt. Pēc kara tie vēl kādu laiku pastāvējuši, taču skaitījušies tālu no kolhoza centra – Goliševas: “Cilvēki paši pamazām uz centru pārvācās. Tur jau veikals un viss pārējais. Kad 1978. gadā pabeidzu astoņgadīgo skolu, te vēl kādas ēkas bija, bet dzīvot jau vairs neviens nedzīvoja.” Mājas kolhoza laikos pārvestas tuvāk Goliševai, izjauktas malkai vai sagruvušas.

Apkopj visus

Daļa Kononova partizānu nogalināto Mazo Batu iedzīvotāju atdusas Šalaju kapos Goliševai blakus esošajā Mērdzenes pagastā. Kapakmeņos jo bieži lasāms, ka te guļ Krupnīku, Šķirmantu, Patmalnieku, Lipsku dzimtu pārstāvji. Tepat arī Greizajā kalnā pie Ludzas 1941. gada jūnija beigās čekistu nošautie šejienieši Jānis Lipskis, Jānis un Kārlis Probuki un citi. “Te kapos ir apbedīti arī tādi, kurus apšāva un neļāva apbedīt. Pa kluso naktī veda, izraka nedziļas bedrītes un apglabāja,” mežabrāļu laikus piemin Mērdzenes pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Koļčs. Kapus apkopj ne tikai piederīgie, bet arī pagasta “simtlatu” bezdarbnieki. Kopti tiekot visi – ij tie, kurus Kononovs nomocījis, ij kritušo sarkanarmiešu, ij nacionālo partizānu kapi un piemiņas vietas. Jā, padomju laikos ļaudis daudz ko ne drīkstējuši, ne gribējuši atcerēties, bet, kad laiki mainījās, izrādījās, ka daudz kas aizmirsts un nav arī vairs kam uzprasīt. Tā prāto Jānis Buļs, Mērdzenes pamatskolā reizē gan direktors, gan vēstures skolotājs. “Bija arī tādi, kas te no vāciešiem slēpa sarkanos gūstekņus, baroja partizānus. Ko tas cilvēks var izdarīt, kad pie viņa atnāk? Ja nedarīsi to, ko viņš grib, nošaus. Katram tak ģimene. Ar dakšām jau nekarosi. Tā jau Latvijā arī citur bija. Cilvēks ir cilvēks, viņš nav vainīgs, ka divas lielvaras nevar savā starpā tikt galā,” viņš noplāta rokas.


Uzziņa

Sarkano partizānu Vasiliju Kononovu LR Augstākā tiesa 2004. gadā atzina par vainīgu kara noziegumā – deviņu civiliedzīvotāju slepkavībā Latgales sādžā Mazajos Batos.

V. Kononovs Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) sūdzējās par to, ka Latvijā notiesāts par nodarījumiem, par kuriem izdarīšanas brīdī neesot bijusi paredzēta kriminālatbildība ne nacionālajos, ne starptautiskajos tiesību aktos. ECT ar vienas balss pārsvaru 2008. gadā lēma V. Kononovam par labu. Latvijas valsts spriedumu pārsūdzēja.

ECT Lielā palāta šā gada maijā pasludināja spriedumu, kurā atzina, ka Latvija rīkojusies juridiski korekti un nav pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, par kara noziegumiem sodot sarkano partizānu V. Kononovu.

June 11, 2010 - Posted by | 2. pasaules karš, kara noziegumi

1 Comment »

  1. Nabaga Vasīlijs. Žel, ka nav dzīvs. Atgādinātu viņam seksuāla rakstura noziegumu, kas notika Mazo Batu sādžā 10. septembrī 1943. gadā. Sadedzināt dzīvu savu DĒLU un viņa māti – iekāres un mīlas augli!!! (1944. gada 27. maijs).
    Sveiciens Vasīlija pēcnācējiem no Aizpūres, Līdumnieku vai kā vietējies saka JAUNĀS DZĪVES ļaudīm:)

    Comment by Anonymous | October 8, 2012 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: