Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Lietuvā čekistam par nacionālo partizānu noslepkavošanu piespriež cietumsodu

Lietuvas tiesa atzina, ka 82 gadus vecais Markeļs Bulatovs, bijušais Lietuvas PSR Valsts drošības ministrijas (VDM) aģents, ir vainīgs nacionālo partizānu slepkavībās 1952. un 1953.gadā, un piesprieda viņam septiņus gadus cietumā.

Arhīva materiālos izdevies noskaidrot, ka 1952.-53.gadā viņš pats uzdevies par nacionālo partizānu Ignalinas un Švečoņu rajonos un nošāvis deviņus meža brāļus.

1952.gadā Bulatovs un citi čekas aģenti, izliekoties par partizāniem, izsaukuši uz tikšanos īstos meža brāļus, bet pēc tam dažus no viņiem nogalinājuši, citus – nodevuši Baltijas kara tribunālam. Pēc gada tagad jau notiesātais Bulatovs piedalījies vēl divu partizānu nogalināšanā.

Bulatovs savu vainu neatzina. Viņš apstiprināja, ka no 1952. līdz 1960.gadam bijis VDM dienestā, tomēr uzsvēra, ka partizānu nogalināšanā nav piedalījies, jo viņa ierocim gadījusies kļūme.

Savukārt Bulatova advokāte skaidroja, ka viņas aizstāvamais “bija ievilkts pēckara sarežģītajā šķiru cīņā” un viņam bija jāizpilda pavēlēs, turklāt nepakļaušanās gadījumā pašam draudētu represijas.
Viļņas apgabaltiesas tiesnešu kolēģija konstatēja, ka pēckara gados Bulatovs piedalījies to Lietuvas iedzīvotāju iznīcināšanā, kas izrādīja pretestību okupācijas varai. Viņš rīkojies kopā ar citiem čekas aģentiem.

LETA


Пенсионера Маркелиса Булатоваса, которого обвиняют в убийстве и соучастии в убийстве литовских партизан, приговорили к семи годам лишения свободы. Такое решение 11 июня 2010 года вынес Вильнюсский окружной суд, признав 82-летнего каунасца виновным в совершенных преступлениях. Правда, в тюрьму Булатоваса отправят не сразу, а когда вступит в силу приговор.

Булатовас еще может обжаловать принятое постановление суда. Скорее всего, он этим правом воспользуется.

Между тем, прокуроры просили приговорить Булатоваса к 10 годам лишения свободы. По словам прокуроров, им удалось доказать, что осужденный убил двух партизан и сотрудничал в убийстве еще восьми. Прокурор сказал, что Булатовас совершил особо тяжкое преступление.

Коллегия судей Вильнюсского окружного суда констатировала, что в послевоенные годы Булатовас участвовал у уничтожении жителей Литвы, которые оказывали сопротивление оккупационным властям, – действовал заодно с агентами Министерства государственной безопасности ЛССР.

Из архивных документов удалось узнать, что обвиняемый представлялся литовским партизаном и в 1952-1953 гг. в Игналинском и Швенченском районах застрелил девятерых “лесных братьев”.

Установлено, что весной 1952 года Булатовас вместе с другими агентами-боевиками под видом партизан встретился с настоящими “лесными братьями” из отряда “Витаутаса”. Во время этой встречи одни участники антисоветского сопротивления были убиты, а другие – схвачены и переданы Прибалтийскому военному трибуналу.

Также было установлено, что подсудимый с другими агентами весной 1953 года участвовал в убийстве двоих партизан в Швенченском районе.

Булатовас был агентом-боевиком (“стрибас” – DELFI) МГБ c 1952 по 1960 г. В период 1942-1952 гг. он был заместителем начальника народного отряда по борьбе с литовскими партизанами.

Булатовас отрицал предъявленные ему обвинения. Он не отрекался от того, что служил в МГБ, однако сказал, что в убийстве партизан не участвовал. Ему довелось участвовать в одной операции, во время которой были расстреляны партизаны, однако Булатов утверждает, что он не стрелял.

“Мое ружье дало осечку”, – заявил обвиняемый.

Адвокат обвиняемого утверждала, что Булатовас “был втянут в сложную послевоенную классовую борьбу” и был вынужден выполнять приказы. За их невыполнение, по словам адвоката, его ждала расправа.

Досудебное расследование по этому делу было начато осенью 1994 года, в суд дело попало летом 2009 года.

В 1990-2008 гг. в Литве были начаты расследования по 229 делам, связанным с преступлениями против человечности и военными преступлениями. 20 из них были переданы в суд.

June 12, 2010 Posted by | kara noziegumi, mežabrāļi, nacionālie partizāni, pretošanās, čeka | Leave a comment

Mājās un savā tautā pārnāk arī izsūtījumā palikušie

ANDRIS GRĪNBERGS, Latvijas Avīze

Pirmdien, 14. jūnija (2010) piemiņas pasākumā, Jēkabpilī deportācijās cietušie saņems skaistu, bet sāpīgu dāvanu – rakstnieces Lūcijas Ķuzānes tikko iznākušo grāmatu “Līdz mājām pietrūka dažu soļu”. Tajā ievietoti vairāki likteņstāsti, kuru uzrakstīšanu un publicēšanu autore motivē tā: “Daudzi jaunieši domā, ka izsūtīšanas bija tikai 1941. un 1949. gadā un ka lielu daļu deportēto, kas svešumā palika uz mūžīgiem laikiem, liktenis nodevis aizmirstībai. Patiesībā “14. jūnijs” turpinājās gadu desmitiem un dažādos gados svešumā apraktie pamazām atgriežas mājās un savā tautā – ar domām, ilgām un jūtām vēstulēs, dzejoļos, atmiņu stāstījumos, ko publicē presē un grāmatās. Lai būtu atgādinājums un piemiņa un lai arī nākamās paaudzes zinātu, kas mums nodarīts. Šoreiz mana grāmata ir par tiem, kuru izsūtīšanas iemesli ir gandrīz vai neticami.”

Glāba Latvijas karogu

1941. gada aprīlī jaunā Lašu – Ilūkstes luterāņu draudzes mācītāja Edgara Plača un lauku jaunās dziedāšanas skolotājas Ludmilas – ģimenē pasaulē nāca pirmdzimtais Paulītis. Bet jau 14. jūnija rītā pēc viņiem atbrauca armijas automašīna. Kamēr čekistu priekšnieks vandījās rakstāmgalda atvilktnēs, bet otrs čekists uzmanīja mācītāju, par satriekto jauno māmiņu iežēlojās jauns zaldātiņš. No spilveniem norāva pārvalkus, stūķēja tajos gultasveļu un mazgāšanai sasviestās bērna drēbītes. Šie saiņi zīdaiņa dzīvību gan glāba vēl tikai piecus mēnešus.

“Edgara Plača vienīgā vaina bija tā, ka viņš tikko bija dabūjis mācītāja vietu, bet Ludmilas vaina, ka skolā bija glābusi Latvijas karogu,” stāsta rakstniece L. Ķuzāne. “Pirms sarīkojuma par godu Oktobra revolūcijai dežurējošais milicis pēkšņi iedomājies, ka viņam vajag sarkanu lenti ap piedurkni, lai visi redz, kas viņš par vīru. “Tvoju maķ, kur jums tas buržuju karogs? Davaiķe šurp, lai varu noplēst strēmeli!” viņš saucis. Ludmila pieskrējusi pie skapja, kur glabājies karogs, paķērusi to un metusies ārā no skolotāju istabas. Gaitenī skolēni sakļāvušies, aizkavēdami milici. Tikmēr skolotāja paspējusi uzskriet līdz bēniņiem, kur karogu ieraususi griestu seguma sausajās smiltīs.”

Izrādās, Ludmila pēc 49 gadiem, dzīvodama Jēkabpilī, avīzē izlasījusi, ka Eglainē agrāk nekā citur atkal pacelts Latvijas karogs. Bet tā arī viņa, veca un izsūtījuma gados sabeigtu veselību, nav paspējusi noskaidrot, vai tikai paceltais karogs nav bijis viņas izglābtais, pusgadsimteni izdzīvojušais. Toties nu ne vien viņa pati, kas Sibīrijā vairākkārt brīnumainā veidā palikusi dzīva, bet arī viņas vīrs, ko jau 14. jūnijā atšķīra no ģimenes un kas izsūtījumā aizgāja bojā pēc diviem gadiem, ar grāmatas likteņstāstu atgriežas savā tautā uz mūžīgiem laikiem.

Vairāk nekā simts vēstuļu

Cits likteņstāsts ir par Pļaviņu novada Klintaines pagasta Vērsēnu mājas kādreizējā saimnieka Osvalda Geistarta ģimenes izsūtīšanu dažādos gados un par to, kā viņam pilnīgi sveša sieviete – mežniecības grāmatvede Monika Kokina, kas strādāja netālu no Daugavpils, – pašaizliedzīgi ar vēstulēm un dažādiem sūtījumiem, to skaitā arī avīžu un zāļu, būtībā palīdzēja Sibīrijā izdzīvot ļoti smagus sešus gadus. Tomēr Latviju, verdzībā nomocītam, viņam tā arī neizdevās vairs redzēt.

Osvalda un Monikas sarakste sākusies ar īsu nāves ziņas vēstuli, ka viņas brālis skolotājs Jānis Kokins izsūtījumā miris 1948. gada 11. augustā. Monikas vēstules nav saglabājušās, toties vairāk nekā simts Osvalda vēstules, kurās gandrīz katrā ir arī pa kādam viņa dzejolim, pārsteidz ar ieslodzījuma šausmās saglabāto cildeno un emocionāli bagāto dvēseli. “Man ļoti gribētos tikt Dzimtenē, kaut tik daudz, lai redzētu pavasarī vizbuļus ziedam, piedzīvotu Jāņu nakti un vasaras otrajā pusē iekostu ābolā,” rakstīts kādā no vēstulēm. Un turpat dzejas rindas: “Vai kādreiz dzirdēšu vēl dzimto silu šalkas? Vai trijām zvaigznēm spožākām būs kļūt?”

“Nu viņš ir pārnācis pavisam”

Kad kopā ar L. Ķuzāni apmeklēju Vērsēnus, mūs sagaida 95 gadus vecā saimniece Elza Geistarte un viņas dēls Ansis Geistarts, kurus izsūtīja 1949. gada 25. martā un kuri atpakaļ savu īpašumu atguva tikai pēc 40 gadiem.

“Mūs izsūtīja tikai tāpēc, ka jaundibināmajam kolhozam ievajadzējās kantora ēku un novietni govīm. Šim nolūkam ļoti labi noderēja mūsu ģimenes labi iekoptā māja un tiem laikiem labi mehanizētā kūts ar automātiskajām dzirdnēm un silto ūdeni,” stāsta A. Geistarts.

Aizkustinošs ir brīdis, kad E. Geistarte apskauj rakstnieci un saka lielu paldies par grāmatu, kurā ievietotas arī Osvalda Geistarta daudzās vēstules ar dzejoļiem. “Nu viņš ir pārnācis pavisam,” viņa svarīgi nosaka, un balsī reizē jūtama tāda kā atvieglojuma sajūta.

Abas vēl ilgi runājas, pārspriežot, cik liela nozīme nejaušībām. Tā taču bijusi tikai sagadīšanās, ka Rīgas slimnīcā vienā palātā gulējušas rakstniece un Monikas Kokinas māsa Leontīne Tīmane, kura Monikai sūtītās Osvalda vēstules pēc viņas aiziešanas aizsaulē rūpīgi saglabājusi.

“Bet varbūt tā nemaz nav nejaušība – liktenis vēlas, lai patiesība tiktu izzināta līdz galam,” nosaka L. Ķuzāne.

June 12, 2010 Posted by | grāmatas, represijas, REPRESĒTIE | Leave a comment

Ciešanu stāsts – arī krieviski

RITA RUSKA,  Latvijas Avīze

14. jūnijā tiks atvērts Ilmāra Knaģa atmiņu grāmatas “Bij tādi laiki” tulkojums krievu valodā. Grāmata, kas veltīta Vjatlagā nošautajam tēvam un izsūtījuma likteņbiedriem, iznāca 2001. gadā, bet, pateicoties kinorežisorei Dzintrai Gekai, darbs pirms kāda laika iznācis arī angliski.

I. Knaģis ir viens no Latvijas represēto organizācijas un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājiem. Divas reizes izsūtīts uz Sibīriju – 1941. un 1949. gadā. Sākoties atmodai, vairākkārt devies ekspedīcijās uz kādreizējām izsūtījuma vietām un bojā gājušo piemiņai cēlis milzīgus koka krustus. Tagad ekspedīcijas turpinās, pateicoties fonda “Sibīrijas bērni” entuziastiem un sabiedrības atbalstam.

Grāmata “Bij tādi laiki” krievu valodā, iespējams, mazinās informācijas vakuumu, kas pastāv starp latviešiem un krieviem, cer autors. “Viņi, ja lasīs, uzzinās, kas īsti notika ar vienu mūsu tautas daļu, ar tiem, kuri bija izsūtīti uz Sibīriju, un to, kas notika pēc Sibīrijas. Kad stāstu kādam krievam par saviem piedzīvojumiem, viņš saka – jā, ar mums bija tieši tas pats. Ar krieviem tas bija vēl šausmīgāk nekā ar latviešiem.” Tomēr, dalot vainu abu tautu liktenī, autors teic, ka esot demagoģiski apgalvot, ka pati krievu tauta ne pie kā neesot vainīga. “Krievu tauta ir vainīga mūsu mazās tautiņas liktenī. Tur tā lielā starpība. Arī latvieši savā ziņā vainīgi savā, bet ne krievu liktenī.”

Izdevuma “Bij tādi laiki” krievu versija tiks nosūtīta arī organizācijai “Memoriāls” uz Maskavu. I. Knaģis augstu vērtē šīs organizācijas darbību, vācot un publicējot represiju stāstus. Latvijā ne desmitā daļa no pārciestā nav uzrakstīta. Par to I. Knaģis pārdzīvo visvairāk.

Krievija tik tā, caur sakostiem zobiem, atzinusi staļiniskās represijas, bet nav ne atvainojusies Latvijai, ne atzinusi tās okupāciju. Ne tikai Krievija, arī mūsu pašu politiķi to negrib atzīt, norūpējies I. Knaģis. Kāda būs valsts nākotne? Latvijas galvaspilsētas mēram noteikti jābūt latvietim. Tas ir principa jautājums. Saeimas vēlēšanās, piemēram, balsošu par nacionāliem puikām, kas varbūt ir dumji politikā, bet tik un tā balsošu par viņiem, lai Saeimā iekļūtu kaut desmit, divdesmit nacionāli domājoši cilvēki. Mūsu nelaime, ka Latvija vairs nav nacionāli noskaņota. Nacionālisms jau aizmirsts, bet maza tauta bez tā nevar izdzīvot, uzskata grāmatas autors.

Uzziņa

Fonda “Sibīrijas bērni” pasākumi 14. jūnijā:

plkst. 12 Kara muzejā Rīgā, Smilšu ielā 20, konference “Pieminiet Sibīriju”;

plkst. 15 Okupācijas muzejā Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” izdevuma krievu valodā atvēršana;

plkst. 17 Sv. Jāņa baznīcā koncerts “Aizvestajiem”;

plkst. 21.10 LTV demonstrē jaunu dokumentālu filmu “Piemini Sibīriju”.

June 12, 2010 Posted by | grāmatas, gulags, represijas, Sibīrija, Vēsture, čeka | Leave a comment

Zemnīcas bērni uz Brīvības pieminekļa kāpnītēm


http://blogs.krustaskola.lv/2010/06/11/zemnicas-berni-uz-brivibas-pieminekla-kapnitem/

Andras Manfeldes grāmatas «Zemnīcas Bērni» atvēršana  uz Brīvības Pieminekļa kāpnītēm 2010.gada  14.jūnijā 19.00.

2010.gadā 14. jūnijā katrs nams Latvijā izsūtītos godinās ar karogiem. Ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un klusuma brīdi.  Andra Manfelde pagodinājusi izsūtītos ar rakstīto vārdu, tāpēc Brīvības pieminekļa ēnā uz kāpnītēm 14.jūnijā plkst. 19.00 atvērs grāmatu „Zemnīcas bērni”, kurā poētiskā valodā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja 7 gadus.

Redaktore Mārīte Skudra par grāmatu:

“Sirsnīgs PalDievs, ka uzticēji izlasīt! Lasījās tik viegli, kaut rakstītajam tiešām ir asiņu, asaru un sviedru dzīvsvars. Esi uzrakstījusi tā, ka tas nenomāc, nesaspiež dvēseli kulakā, bet tiešām uzplaucē cerību, ka Dieva priekšā visi mūsu tautas nekanonizētie mocekļi ir dzīvāki par dzīvajiem!”

Andra Manfelde

June 12, 2010 Posted by | piemiņa | Leave a comment

   

%d bloggers like this: