Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Zemnīcas bērni – nekanonizētie Latvijas mocekļi

www.blogs.krustaskola.lv

Jau pagājušajā rudenī pieteicu jauno grāmatu „Zemnīcas bērni”…

Pieciem zemnīcas bērniem klātesot manas grāmatas “Sirds pasaka” vēršanas vakarā, jau pieteicu jauno grāmatu par bērnību izsūtījumā Sibīrijā, jo mani vecvecāki ar bērniem tika izvesti no Latvijas 1949.gadā 25.marta rītā un Omskas apgabalā pavadīja septiņus gadus. Septiņus bērnības un izsalkuma gadus. Toreiz, piesakot grāmatu, es pati nebūt necerēju, ka pēc deviņiem mēnešiem jau grāmatu turēšu rokās. Bet tā nu sanāca, ka Ventspils rakstnieku māja spēji uzaicināja un es piekritu. Paņēmu līdzi arī to bildīti, kur pie zemnīcas stāv mani radinieki, tikko ievesti Sibīrijā. Tā nu Ventspilī ilgi, ilgi skatījos uz šo bildīti, tad sāku raudāt un pēc tam rakstīt.

Iedvesma atnāca

Ar šo grāmatu man ir kā ar dzejoli. Un ar dzejoļiem ir tā – ienāk prātā viena rindiņa, otra un tad jau kā pavediens šķetinās tālāk un aizved tur, kur tikai ar intelektu nevar tikt. Rakstīt dzeju, tas nozīmē „noredzēt”… atklāt. Atminēt. Manā gadījumā… Es jau nebiju tajā zemnīcā par kuru rakstu… Es jau reizē ar Irēnu neraudāju par izlieto pienu, ar savu mammu reizē nestigu dubļos, ar Annu, savu vecmāmiņu, nenesu Ziemassvētku jēru. Bet caur iedvesmu es esmu klāt. Un es varu pateikt. Man pat liekas, ka diezgan precīzi. Esmu šo grāmatu definējusi kā „atmiņu tēlojumu”. Definīcija ir mazliet provokatīva, jo kā es varu attēlot to, kur nebiju klāt? Iztēloties varu. Rakstīt teju vai dzejas formā varu. Klusībā saucu šo grāmatu par poēmu prozā. Kaut gan tādas „poēmas prozā” jau nav. Ir – dzejproza. Bet man šī grāmata liekas viens garš „gandrīz dzejolis”. Tāda smeldzīga dziesma par septiņiem bērnības gadiem. Vēl ir arī viena lieta, kāpēc uzdrīkstējos rakstīt no šīs „es” personas – reizēm mammas, reizēm vecmāmiņas vārdā. Tās ir asinis. To arī rakstu pēcvārdā. Citēju Veco Derību, Mozus grāmatu, kur teikts „dvēsele mīt asinīs.” Un es taču esmu no mammas, vecmāmiņas asinīm. Asinis ir kā matrica, kas nes paaudžu kodu. Tāpēc mums, latviešiem, paslēpties no sevis neizdosies.

Vai slēpjamies

Vidusskolnieks domā, ka izsūtīšanas uz viņu personīgi un konkrēti neattiecas. Piemēram, savai draudzenei stāstot par savu jauno grāmatu, par to, ka Sibīriju mans vectēvs ar bērniem nopelnīja tikai ar to, ka viņam piederēja 80 hektāri zemes, tad mana draudzene izbrīnījās un teica: „Kā? Manam vectēvam bija 100 hektāri, bet viņu neizsūtīja. Būs jāpajautā, kāpēc.”

Divreiz gadā, deportāciju piemiņas dienā, kad uz karoga tiek izkārtas sēru lentītes, diemžēl daudzi pat nezin kāpēc un tikai neitrāli nolūkojas, kā bariņš vecu cilvēku ar patētiskām runām pulcējas pie Brīvības pieminekļa. Kādam šis skats vieš žēlumu un neērtības sajūtu, tie jaunie novēršas. Par to smago jau negribas domāt. Bet vajag. Mēs esam padomijas produkti, un nu jau arī kapitālisma. Deportācijas bija komunisma sirpis pie tautas saknēm. Un es, skatoties uz zemnīcu, pret kuru atslējies mans vectēvs, saprotu, ka man atslieties pret lielveikala durvīm ir necienīgi. Ja nav sakņu, nav identitātes, nav tās skandētās nacionālās pašapziņas. Es tikai ļoti ilgi – grāmatas garumā, kamēr to rakstīju, esmu… nu ne jau sākusi lepoties, bet apzināties un cienīt. Jo viņi necilvēcīgos apstākļos iznesa cilvēcību, mēs viltus pārpilnībā esam to zaudējuši.

Gribu uzsvērt to, ka jāskatās kopsakarībās. Gleznojot ir viens tāds brīdis, kad jau strādā pie detaļām, strādā un strādā, tad ir ļoti viegli gleznu sabojāt, samocīt, sammuļāt, jo vairs neredzi kontekstu. Tad sevi jāpiespiež atkāpties un palūkoties „kā no malas”, uz kopumu. Mēs taču, latvieši, esam brīnums. Viena no senākajām indoeiropiešu valodām, 700 gadus dzimtbūšana, 50 padomju režīma, un tomēr vēl runājam latviski. Tāpēc atbilde uz jautājumu, kāpēc man būtu jādomā par deportācijām, ir gaužām vienkārša. Tāpēc, ka Latvija un, mēs latvieši, ejam bojā. Doportācijas tieši vai netieši ir skārušas katru ģimeni. Tie ir mūsu varoņi. Ja viņi varēja izturēt, tad mēs? Mēs nedrīkstam viņus nodot. Es nepārteicos – nevis nodot viņu piemiņu, bet viņus pašus! Mēs, kas esam cēlušies no viņiem, taču negribam nodot paši sevi. Diez vai tagad es varēšu pateikt labāk, kā rakstīju grāmatā, jo arī tāda veida pārdomas atmiņu tēlojumā ievītas. Grāmata līdz tam aizved, lai vairs nav kauns vienā teikumā pateikt „mīlestība” un „Latvija”.

14.jūnijā grāmatas atklāšana

Grāmata bija iecerēta jau 25.martā, jo arī mana ģimene ir starp tiem 42 000 izvesto. Tomēr ne viss notiek tā, kā vēlamies. Tas, ka grāmata tomēr IR, ir brīnums. Jo vēl tikai pirms nedēļas 7.jūnijā satikos ar Daini Liepiņu. Arī viņa ģimeni deportācijas skārušas īpaši smagi. Tēvs izvests abas reizes. Pirmajā reizē gadu vecs un tikai sešos gados sācis staigāt. Pateicoties Daiņa Liepiņa paša dzimtā pārdzīvotajai līdzjūtībai, manas dzimtas grāmata var piedzimt tieši 14.jūnijā, uz Brīvības pieminekļa kāpnītēm.

Šīs 14.jūnija izsūtīšanas ir īpaši traģiskas. Ne tikai tāpēc, ka deportētajiem klājās daudz grūtāk par 1949.gadā izsūtītajiem, bet tieši tāpēc, ka viss zied! Visa daba pirmsjāņu reibumā un arī cilvēks, dabas daļa. Bet te pēķšņi – aizved salā, badā, aukstumā, neziņā un izmisumā. Bet šodienas Latvijai mana grāmatas atvēršana piestāv. Viss zied, gavilē, bet katrā cilvēka dvēselē, ja ne izmisums, tad rūpes, rūgtums, neziņa. Un es ticu, ka mana grāmata lasītājiem var nest mierinājumu. Jo es rakstīju un raudāju. Un asaras citkārt ir kā lietus tuksnesī, tās noglāsta un atgriež dzīvē.

Andra Manfelde
13.06.2010

www.blogs.krustaskola.lv



June 14, 2010 Posted by | deportācijas, grāmatas, piemiņa | Leave a comment

   

%d bloggers like this: